Diena pirmā, kaut gan īsti par pirmo to nosaukt nevar, jo jau vakar vakarā uzkrāvos uz Rīgu. Kokskaidu granulas un briketes no kokzāģētavas „Grantiņi” Bērzaunē. Šeit mazliet izbrīnīja tas, ka krīze te gājusi secen – vismaz no malas tā izskatās. Ražošana iet pilnā sparā, gatavā produkcija un dažādi apzāģēti materiāli sakrauti visās malās, tā ka knapi varu iespraukties uz iekraušanu. Turpat blakus jau ielikti pamati kādam jaunam ceham.Tā ka te viss notiek!
Darbu sāku 06.10 no Madonas un 09.00 esu izkraušanā Austuves ielā 1a. Te sākas piedzīvojumi, kas ļoti atgādina Krieviju. Ielas numuri 1 un 1a atrodas apm 2km viens no otra, un ,protams, es aizbraucu uz 1, kas uzrādās gan visās kartēs, gan navigācijā un pat „gugles” kartē. Nu ,protams, lieki piebilst, ka tā ir šaura ieliņa, kas beidzas ar strupceļu! Vismaz tur vietējais apsargs man apgaismoja, kur man meklēt vajadzīgo firmu. Nākas mazliet paplēst piekabes riepas, lai dabūtu tās 22 tonnas apkārt. Tālāk jau atrodu galamērķi bez lielām pūlēm, bet ar to jau viss vēl nebeidzas. Beidzas benzīns vecam krievu ražojuma autokāram, ar kuru pēc apm pusstundas gaidīšanas beidzot sāk kraut ārā.
Tā kā viņiem ta nav ne rampas, ne citu normālu izkraušanas iespēju, man nākas pogāt abus sānus vaļā. Labi, ka lietus pierimies, tik pa brīžam mazliet uzrasina.
Un tā – uz pusdienlaiku esu atbrīvots no šā veduma un varu doties pēc nākošā. Laižu uz „Izoterms” jauno noliktavu kompleksu uz Lubānas ielas. Priecē, ka uz jaunā Slāvu pārvada nav nekādu sastrēgumu un vienā rāvienā esu jau pāri. Šajās noliktavās esu pirmo reizi.
Te jau viss pa smuko – jaunas , lielas noliktavas, braucot iekšā, nodomāju, ka te jau nu viss notiks operatīvi un kā jau „eiropā”, bet kas nu deva. Krava jāpārkrauj no mašīnas uz mašīnu un šim darbam mums atvēl vienu autokāru un vienu krāvēju pirmspensijas vecumā. Nu ko, lai jau tas pasākums neievilktu naktī, abi ar otru šoferi ejam talkā – viņš krauj ārā savu auto, es savā velku iekšā. Pāris stundās tās 16,5 tonnas dažādu santehnikas detaļu pārkrāmējam.
Kad atbraucot ieraudzīju to otru šoferi, uzreiz sapratu – kaut kur jau esm tikušies, pēc kāda brīža atcerējos. Būs jau kādi 5 gadi atpakaļ, kā abi kopā nedēļu sēdējām Vācijā un gaidījām iekraušanu. Bija forši aprunāties, kā gājis pa šo laiku. Zeme tomēr apaļa un mes visi vienus ceļus braucam un tie ceļi krustojas!
Retas ir šādas reizes, kad viss tik ātri notiek, bet šoreiz paveicās – 17.15 esu nomuitots un papīri jau uz rokas! Varu laist uz robežu.
Pa ceļam vēl piestāju Ogrē pie Maksimas paiku iepirkt. Neesmu pārliecināts, vai ar smago autotransportu nesaistīt cilvēki ir iedomājujušies, ka smago šoferi arī ir cilvēki, kuriem reizēm vajag paēst un retas ir tās vietas, kur ar smago atļauti var piestāt pie lielveikala. Par to liecina arī tas fakts, ka knapi atrodu vietu, kur piestāt- es neesu vienīgais.
Nākas piekopt ne visai godīgus paņēmienus, lai varētu aizstrādāt līdz robežai, „pa tīro” braucot tas nesanāk, nu bet par to sīkāk varbūt citreiz. 22.00 esu klāt, rinda 3,8 kilometri un var sākties gaidīšanas svētki!
Ap pusnakti pārbraucam 700m līdz 3,1km atzīmei. Apmēram līdz 01.30 nau nekādas kustības un arī tālumā neredz, ka kāds kustētu, tāpēc nolemju iet pagulēt. Pirms aizmigšanas vēl dzirdu, ka sākas īstā robežas nakts dzīve – vieni vaktē, lai neapbrauc, otri cenšas tikt garām. Kādas piecas laikam saskaitīju, kas mani apbrauc...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru