28.12.10

13.decembris.

pa sniegiem pie dubļusargiem pieaug smuki spoileri
Madonā esmu 04.00. Mājiniekus negribu trobelēt, uzlieku modinātāju uz septiņiem un liekos pagulēt.
Pamostos no telefona zvana – jau astoņi! Izrādās, ka šis zvans nemaz nav pirmais! Sandra jau no septiņiem man zvana. Pazvana vienreiz – es nospiežot aizņemtu, tad jau laikam es vēl robežā. Gaida, kad es atzvanīšu, bet nekā, es nezvanu. Zvana vēl pēc kāda laika – es atkal aizņemts! Beidzot ar trešo reizi es paceļu un uz jautājumu „kur esi?” mierīgi atbildu – „ziemeļu naftā!”  Tās divas negulētās naktis jau dara savu, gan modinātāju, gan zvanus tik biju apklusinājis, lai tak ļauj pagulēt!
Par to, ka šodien brīvdiena, prieki bija īsi. Deviņos zvanu šefam, lai noziņotu, ka esmu ticis mājās. Bet šis man pretī – tev šodien „Damaksnī” dēli vēl jāuzkrauj, ko rīt pa ceļam uz Rīgu aizvest. Lai domājot pats, kad to darīt, vai tagad, vai pēcpusdienā. Nu ko tur vilkt garumā! Desmitos jau esmu tur. Labi, ka Ivaram jau viss gatavs, pa    divām stundām esmu atpakaļ stāvvietā. Un skaitās, ka esi mājās – pusdiena jau pagalam.

12.decembris.

Pa nakti kustības gandrīz nekādas, tikai kādas pāris reizes pa 100m. Pagulēt jau tāpat nesanāk, brīžiem tāpat sēdus pasnaužu. No rīta secinu, ka manas aizdomas apstiprinās. Pa nakti man aizmugurē piebraukušas tikai kādas astoņas mašīnas. Varēju gulēt un stāties rindā no rīta – daudz jau nebūtu zaudējis.
Pēc „peresmenkas” kustība tā arī neatsākas, nostāvam mierā sešas stundas. Pa rāciju klīst ziņas, ka tiek grieztas uz LV atpakaļ divas mašīnas ar mazajiem helihopteriem un tām taisa pilno „dosmotru”. Tā ka visi muitas spēki novirzīti uz turieni un jaunas mašīnas robežā iekšā nelaiž.
Kustība atsākas jau pēcpusdienā. Dodu ziņu šefam, ka viss jau sāk liecināt par to, ka rīt no rīta es līdz Rīgai varu nepaspēt. Šis vēlāk atzvana, ka mana iekraušanās pārcelta uz otrdienu, „Rīgas Dīzelis” vēl nav nokomplektējis kravu, tā, ka viss spēlē manā labā!
Pēc rindā pavadītas diennakts, ap pusnakti tieku iekšā robežā. Pāri tieku bez problēmām, vienīgās bažas bija par transporta inspekciju, kā nekā es joprojām ar citu bildi strādāju. Bet „divas biļetes uz baletu” dara savu un man pat izdruku nepaprasa! (mazs skaidrojums – uz 100 rubļu banknotes attēlots baleta teātris)

11.decembris.

Solīts makā iekrīt – noliktava strādā sestdienā. Deviņos sākas izkraušanas darbi, vispirms LT, tad mani. Kamēr krauj ārā, vēroju, kā noliktavā notiek darbs. Gultņi tiek ņemti ārā no kastēm ar uzrakstiem „made in Malayzia” un likti kastēs „sdelano v Rosije”.
Desmitos esmu brīvs un varu doties ceļā. Jau iepriekš tika dota zaļā gaisma doties mājās tukšā, jo pirmdien jau atkal ir krava uz Krieviju.
Pirms Pustoškas jau sāku ievākt ziņas, kas darās uz robežām. Terehovā rinda jau pirms jaunā „Arisa”, tas ir kādi 8km, kas nozīmē pusotru lidz divas diennaktis. Arī Grebņevā rinda paliela, tomēr ceru tur tikt ātrāk pāri un griežu uz turieni. Atkal pietrūkst laika un atkal lieku jaunu bildi. Nemaz negribas pa ceļam stāvēt un taisīt pauzi, darīšu to rindā. No otras puses – atkal nakts negulēta.
 Pusē  divpadsmitos vakarā iestājos 2,6km garā rindā uz māju.

10.decembris.

No rīta nākas stāvēt gandrīz līdz pusdienlaikam, jo vakar tikai vēlu naktī apstājos. Uz ceļmalas esmu palicis vienīgais, citi jau prom. Krievijā uz iekšējiem pārvadājumiem jau darba laiku nekontrolē, cik ilgi vai neilgi grib, tik paguļ.
Ceļmalā stāvot, ar interesi vēroju krievu mašīnas. Te var redzēt visu Eiropu – mašīnas, kas sapirktas uz Krieviju, bet vecie uzraksti palikuši. Vācija, Holande, Beļģija, Dānija, garām skrien gan pazīstamas un Eiropā redzētas, gan arī neredzētas firmas. Uz citām pat adreses vēl redzamas – varu prātot, vai es tur esmu bijis vai ne!
Pa dienu braucot, var vērot pagājušās nakts slideno ceļu sekas – pilni grāvji ar mašīnām! It kā jau naktī visi godīgi brauca, bet nekā – ir arī daudz avāriju, dažas pat diezgan smagas, ka kabīnes noārdītas. Lielais amerikānis ar purnu tā ietriecies priekšā braucošā vai stāvošā puspiekabē, ka piekabes visi trīs tilti šim augšā uz purna! Arī kabīne, protams , noārdīta. Sekas varētu būt diezgan smagas.

Atkal kārtējais sastrēgums – luksofors pilsētā Višņij Voloček. Ar vārdu „višņij” man asociējas kaut kas dievīgi augsts un varens. Šim vārdam atbilst šis Krievijas slavenākais luksofors, kas regulāri veido sastrēgumus vairāku km garumā!
Darba laikam tuvojoties beigām, jūtu, ka līdz galam netikšu. Slidenie ceļi un sastrēgumi tomēr prasa savu. Nu ko, nākas blēdīties – liekam jaunu bildi iekšā!
Ir jau vienpadsmit vakarā, kad sasniedzu savu galamērķi – noliktavu kompleksu Domodedovā. Sargs ir brīdināts un mani bez kādām problēmām ielaiž teritorijā. Pirms manis jau viena mašīna ar LT numuriem. Cerēsim ,ka viņi tiešām rīt strādā un izkraus.

9.decembris

Austrumu frontē joprojām bez izmaiņām. Trešo dienu dzīvoju pa labprātīgo cietumu. Šodien, izbraucot no šejienes ārā, ir pēdējā iespēja šonedēļ izkrauties, un arī tikai ņemot vērā to, ka izkraušana strādā arī sestdienā. Kā nekā vēl jānobrauc 940km, tam vajag vismaz pusotru darba maiņu. Ja vēl sniegputenis un Maskavas korķi, tad tas var prasīt visas divas maiņas. 
Ap pusdienlaiku atbrauc vēl viena mašīna ar gultņiem. Baltkrievu numuri, bet krāvies Rīgā un saņēmējs tas pats. Šoferis galīgais nemiera putns – pierunā mani iet meklēt deklarantus, lai uzzinātu, cik ilgi te jādzīvo. Uzzinām to, ka divām pirmajām mašīnām deklarācija ir iesniegta muitā un šodien ir cerība aizbraukt, bet baltkrievam jau nu cerību nav. Arī par mums vēl īstas pārliecības nav.
Četros apsargs pie mums klāt gan! Man jāiet pēc papīriem, otrai mašīnai jābrauc pie rampas uz pastiprināto kontroli! Tas nozīmē, ka es aizbraukšu, bet viņš nē!
Tā īsti jau nesaskaitīju, cik grants spaiņus aiznesu un izkaisīju un ar kuro piegājienu tiku ārā, bet kādas divdesmit minūtes tas man paņēma! Izbraucot pa vārtiem, arī sanāk straujš pagrieziens un pret kalnu, te arī nācās laist atpakaļ un ņemt lielāku ieskrējienu. Augšā tiku ar otro reizi. Atkal jācīnās pa tumsu ar puteni, iekļaujos kopējā satiksmes plūsmā un virzos Pēterburgas virzienā. Ceļš nav tīrīts un kustamies ar ātrumu apmēram 60 km stundā. Uz Pēterburgas apvedceļa tieku sastrēgumā, kas paņem pusotru stundu mana darba laika. Iemesls jau pavisam vienkāršs – netīrītais un nekaisītais ceļš. Kādi trīs smagie netiek augšā uz viadukta pār dzelzceļu un brīva palikusi tikai viena josla. Kamēr tieku tiem garām, darba laiks jau cauri, līdz kādai stāvvietai vēl tālu, stājos turpat ceļmalā uz ieskrējiena joslas, vēl tik noskatīju, ka te sanāk no kalniņa, tad jau varēšu iesākt. Tālāk jau tieku raitāk, pat uz Maskavas bāņa, izbraucot no pilsētas, nav sastrēgumu, laikam jau tāpēc, ka ir pusnakts. Un tad nākošās nedienas – ārā -4 un sāk līt lietus! Atkal ātrāk par 60 vienkārši nav iespējams pabraukt! Un lai cik tas nebūtu dīvaini – neviens mani neapdzen! Jo te tak vienmēr lidotāju netrūkst! Mašīnas priekša apaug ar kādi divi centimetri biezu ledus kārtu.
Jau diezgan laicīgi pirms darba laika beigām sāku meklēt stāvvietu. Ir trīs naktī un visur ir tik pilns, ka pat nav kur iespraukties. Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem atrast kādu vietu, stājos nost uz Staraja Rusas pagrieziena ieskriešanās joslas zem laternām. Labāku variantu vairs neatrast!

12.12.10

astotajā decembrī

Šodien tīri sēdošā diena. Kā vienmēr – tāda kā pārdomu diena. Atkal jāizdara secinājumi – kāda gan Krievija ir kontrastu zeme. Bagātākā valsts pasaulē, cilvēki kosmosā lido, bet muitas teritorijā uz kādām simts mašīnām tikai viens stratēģiskais objekts – koka būdiņa ar caurumu grīdā!
Nekas jau ievērības cienīgs nenotiek, viss pēc ierastā sēdēšanas grafika. Pāris sērijas no seriāla, tad pusdienas. Savāru boršču, laika pietiek, var noņemties atliku likām! Tad atkal pāris sērijas! Tad atkal kāda sērija no seriāla „kā citi buksējas no muitas ārā”, labi, ka stūrī izgāzta grants čupa, arī lāpsta un pat ķerra nolikta pa ķērienam! Man jau neies labāk! Kaut gan es būtu priecīgāks kaut vai ar mokām, bet braukt ārā.
Tā arī visa diena paiet klusi un mierīgi. Katram jau mums nākas dzīvot kaut kādā noslēgtā telpā. Kādam tā ir lielāka, kādam mazāka, vienam liela privātmāja, ar daudzām istabām un plašu pagalmu, otram vienistabas dzīvoklītis kādā daudzstāvenē. Mana teritorija ir divi reiz divarpus metri, kuros ietilpst viss, gan darba kabinets, gan guļamistaba, gan virtuve. Tā jau saka – ja gribi rīta kafiju gultā, tad guli virtuvē! Man tas nav problēma, tik pašam jāpagatavo.
Piecos tomēr tiek atgādināts, ka kāds kaut ko dara. Atnāk divi muitnieki taisīt „dosmotru”. Fotografē mašīnu no visiem galiem, attaisa piekabi un bildē preci no visām malām. Tā kā ir jau vakars, tad skaidrs, ka šodien nekur vairs neaizbraukšu. Muitnieki jau apgalvo, ka rīt jau vajadzētu izlaist. Nu cerēsim uz to labāko!

7.decembris

No rīta celties varu bez steigas, tāpat jāgaida, kamēr sāksies ārā laišana. Pamostos no tā, ka blakus refs sāk tā nepareizi strādāt. Kamēr strādāja vienmērīgi, nemaz netraucēja. Viņš jau tā labi bija nostājies, lai nebūtu tieši pret kabīni, bet pabrauca tālāk, lai sanāktu mazliet pamīšus. Nodomāju, ka tak nav tik auksts, lai degviela aizsaltu, tikai divi grādi mīnusā. Vēlāk jau uzzināju, ka pie vainas elektrības kontakti pie degvielas sūkņa. Kravā viņam kosmētika, kuru nedrīkst sasaldēt, refs viņam strādā uz sildīšanu nevis saldēšanu.
Pa nakti vēl kādas piecas mašīnas atbraukušas, izveidojot tādu smuku rindu uz diezgan šaurās ieliņas. Pirmās mašīnas sāk laist ārā jau pirms desmitiem, bet mūs iekšā nelaiž, pa brīvajām vietām darbojas sniega tīrītājs.
Vienos dienā visu baru laiž iekšā. Tieku ievirzīts pašā dziļumā un tādā bedrē, ka saprotu, ārā braucot  jautrība tikai turpināsies! Labi, ja izlaidīs pa dienu, kad te grozās tas sniega tīrītājs, bet ja vakarā?
Ejam nodot dokumentus. Prasu deklarantei, kad tad man cerības aizbraukt. Šī paskatās saņēmēju, šodien jau lai necerot, šitajam klientam esot nenopietna attieksme pret atmuitošanu, mašīnas parasti stāvot vairākas dienas. Ļoti iepriecinoša perspektīva!
Gandrīz blakus stāv vēl viens LV, sākam runāties, izrādās, šis arī ar gultņiem uz to pašu vietu. Atbraucis jau svētdien, tā ka viņam jau viena diena nostāvēta. Interesanti, vai mūs atmuitos reizē, vai pa vienam? Tad jau dzīve rādīs!
Pienāk vakars un prognozes piepildās – mūs liek mierā, nevienam neesam vajadzīgi! Lai jau vēl jautrāk būtu, atkal sākas sniegputenis! Nu nekas, rīts gudrāks par vakaru – ar labu nakti!

6.decembris

Šodien tāda tīri braucamā diena, kas man patīk vislabāk. Aizlaižu SMS balodīti šefam, ka veiksmīgi esmu ticis pāri un cik tas maksāja. Šoreiz viss diezgan normāli, nekādu ārkārtas izdevumu nebija.
Pusē deviņos sāku strādāt. Ceļa apstākļi diezgan apmierinoši, ir gan tīrīts, gan kaisīts, tā, ka tik braukšanas vaina!
Pēc nostrādātām četrām stundām un divdesmit minūtēm taisu pauzi miestiņā Zapļusje. Tieši uz Pleskavas un Ļeņingradas apgabalu robežas. Jau sāku mazliet šaubīties, vai vienā maiņā tikšu līdz muitai, jo vēl nesanāk pusceļš un vēl priekšā Pēterburgas apvedceļš – viens tāds lielāks sastrēgums un viss pagalam. Desmitā stunda jau būs noteikti jāņem.
Apkārt Pēterburgai tieku normāli, bet tālāk Somijas virziens gan sāk bremzēt. Satiksme liela, mašīnas iet kolonnām vien. Tā jau te sniega daudz, piedevām vēl sāk putināt. Bez desmitās stundas neiztikt, lienu iekšā lukoila tankā. Mašīnu te pilns, sniega putra, visi stumdās buksēdamies, vispār bardaks galīgais. Palaimējas atrast vietu kur nostāties – viens tieši brauc ārā un es trāpos pretī, lienu tik iekšā!
Es jau arī īpaši ne ar ko neatšķiros no citiem – pēc pauzes tikai ar kādu piekto piegājienu tieku no tās putras ārā uz šoseju. Ar to jau visi piedzīvojumi nebeidzas. Veiksmīgi tieku līdz Viborgai. Laika arī vēl pietiek. Sekojot norādēm, griežos uz muitu. Sanāk ļoti ass pagrieziens, gandrīz jāpagriežas braukšanai pretējā virzienā, piedevām te vēl lielas bedres. Atsitos ar buferi pret bedres malu un noņemu gāzi. Tom tik arī vajadzēja! Apakšā ledus, pa virsu putra, mašīna vienā bedrē, piekabe otrā, piedevām vēl sagriezta šķērsām! Pēc kādām desmit minūtēm stumdīšanās, saprotu, ka tāpat vien ārā netikšu. Nākas vilkt ārā no kastes ķēdes. Pagājušo ziemu jau arī sniega pietika, tikai februārī pirmo reizi izvilku lāpstu, ķēdes vispār nekustināju. Šogad jau decembrī nākas kustināt gan vienu gan otru. Kas būs tālāk?
Arī ar ķēdēm nākas papūlēties, lai izceltu piekabi no bedres ārā.
Tālāk par muitas vārtiem jau netieku. Muita pilna, iekšā nelaiž. Esmu trešais rindā uz iebraukšanu, nostājos pie žoga tuvāk apsardzei, iekša tikšu tikai rīt, kad sāks laist ārā.
Ar visu buksēšanos, darba laiku esmu izmantojis maksimāli, nostrādātas deviņas stundas un piecdesmit piecas minūtes, pievarēts 641 kilometrs. Nav slikti pa sniegputeņiem!      

5.decembris

kafijas komplekts
No rīta pirmais darbs, palūkoties, kādi numuri iet iekšā robežā. Astoņos vēl priekšā 140. Nu 160 mašīnu pa nakti – tas jau diezgan labs rādītājs. Kaut gan tam ir arī cits izskaidrojums. Daudzi pa nakti negrib iet robežā, guļ un laiž savu numuru garām. Tāpēc tā rinda iet ātrāk uz priekšu. No rīta atkal visi mostas un sāk kustēt, sabremzējot visu rindu. Tā arī ir, tagad numuri pārlec lēnāk, labi, ja desmit pa stundu.
Tā man gaidot paiet visa diena, mana rinda pienāk piecos vakarā. Vispār jau tas ir ļoti labs rādītājs – divdesmit stundās 350 mašīnu! Arī uz izbraukšanu no termināla rinda. Numurus uz tablo pārslēdz uzreiz pa desmit, tas nozīmē, ka viss desmitnieks laužas ārā reizē. Te jau arī sniegs nav tīrīts, apakšā piebraukāts ledus, pa virsu sniega putra. Man priekšā viena Krievijas mašīna apstājas tādā viltīgā vietā un nevar vairs uzsākt. Priekšējās jau prom , bet šis vēl buksējas. Varētu jau apbraukt, vieta atļauj, kāds leitis noteikti tā arī izdarītu. Tepat netālu izbērta grants čupa šādām reizēm. Ņemu lāpstu un eju palīgā. Pietika ar vienu lāpstu grants, ritenis dabūja aizķerties un aizgāja! Turpat jau vien arī pārējie vēl stāv rindā pie šlagbomja, neko nenokavējām!   
Pusē sešos esmu ticis LV robežā. Vēl paspēju noformēties pirms „peresmenkas”. Pēc tam, neitrālajā zonā gan sanāk gandrīz divas stundas nostāvēt uz vietas.
Ap desmitiem esmu ticis līdz krievu muitai, tur jau sākas viss pēc pilnas programmas – svari, rentgens. Te stumdīdamies sāku jau blēdīties ar darba laiku, citādāk rīt pa dienu būs jāstāv uz vietas. Divas stundas paiet rindā uz rentgenu. Pēc tam jau muitnieks īpaši nebremzē, dokumentos viss viņu apmierina, kā brīnumā neatrada nevienu komatu nevietā, pie kā piekasīties un  ap trijiem naktī esmu pāri. Pirmais darbs – ieliet degvielu. Piecus simtus iegāžu, kādam laikam pietiks! Stāvvieta jau te pilna, nostājos uz ceļmalas pretī benzīntankam. Vienā pusē mašīnu rinda uz māju, tajās jau šoferi neguļ, no otras benzīntanka laternas, jūtos diezgan droši, lai pāris stundas pagulētu.

4.decembris

Labrīt! Pēc astoņiem jau mums transports klāt! Pamostos no tā , ka dzirdu, ka piebrauc vieglais un pasignalizē. Nodomāju – nu Sandra jau troksni netaisīs! Gan jau kāds vieglais pie gāzes uzpildes nevar sagaidīt operatoru. Nekā – šoreiz kļūdījos!
Uz robežu braukšu vēlāk, pēcpusdienā, pa dienu apciemosim abas vecmammas.
Ap pieciem esmu atkal pie mašīnas. Vēl jānolej liekā degviela, uz Krieviju ar pilnām bākām jau neviens nebrauc! Piestumjos pie mūsu garāžas, sanāk noliet vairāk kā 500 litru un tad jau varu laist prom.
Deviņos vakarā esmu Terehovā. No rīta man kolēģis zvanīja, ka rinda esot tikai 80 mašīnas, tagad izņemu taloniņu un man priekšā ir 350 mašīnas. Braucu iekšā terminālā, man tur liekas drošāk, nekā uz ceļmalas. Kādas divas nedēļas atpakaļ uz ceļmalas desmit mašīnām sagriezti tenti pa nakti, uztaisīts „dosmotrs”. Vienīgais labums, ka nav trāpījuši uz vērtīgu un viegli aiznesamu preci, tā ka kravas palikušas veselas.
Ielūkojos VIDa mājas lapā, tur ir sadaļa – rindas uz robežām. Tur šovakar astoņos uzrādās tikai 150 mašīnas! Nesaprotu, kur viņi izrok tādus datus! Te taču pēc taloniem precīzi var redzēt skaitu. Nevarēja taču pa stundu piebraukt 200 mašīnu, tad viņām būtu jāpiebrauc ik pēc 20 sekundēm. Nu kaut kā neredz tādu šausmīgo kolonnu! Lai jau arī tas galīgi neizskatās pēc manis, uzrakstu lapas redaktoram vēstuli un pasaku visu ko domāju! Nav jau pirmā reize. Gandrīz vienmēr jau tā ir – šefs paskatās, rindas nav, tikai kādas 50 mašīnas, es aizbraucu – bet tur četri kilometri!
vannasistaba arī vienmēr pa rokai
Vienpadsmitos vakarā vēl priekšā 310 mašīnu. Mierīgi varu iet gulēt, tik daudz pa nakti nesabrauks robežā!

3.decembris

Sveiki visapkārt! Sanāca tāda neliela klusēšanas pauze, bet mēģināšu turpināt savus aprakstus.
Šodien sāku jaunu apli. Vakar pabiju mājās, sanāca viena brīvdiena! Mašīna bija atstāta Rīgā, par laimi, šefs šodien brauc uz Rīgu, tā ka man nokļūšana pie mašīnas garantēta. Deviņos esam klāt! Izmantoju izdevību, kad šefs redz mašīnu, lai atgādinātu par riepām uz velkošā tilta – protektora tur atlicis pavisam maz. Sola jau, ka pa jaungada brīvdienām nomainīs.
Laižu prom uz ostu. Pirms tam jāizdara vēl viena formalitāte. „Latvijas Auto” jāpagarina piekabes TIR sertifikāts, labi, ka tas turpat uz Uriekstes ielas. Pagājušajā gadā pagarināju Daugavpilī. Tur tiešām staigāja apkārt piekabei un pārbaudīja, te nevienam nekas neinteresē – maksā tik naudu un zīmogs noklaudz!
Mans numurs uz caurlaidi jau atsūtīts, tā ka ostā tieku uzreiz un dodos uz kraušanos Kundziņsalas pašā galā, vēl aiz konteineru termināla. Te izveidota tāda kā pārkraušanas noliktava. Pie vienas rampas piedzen konteineru, es nostājos pie otras blakus un no Malaizijas atceļojušie gultņi tiek pārkrauti manā piekabē. Divos esmu piekrauts un atkal sākas gaidīšanas svētki. Vienīgais mierinājums, ka ostas muita strādā 24. stundas diennaktī, tā ka cerība šodien aizbraukt pastāv. Nojaušu, ka tas notiks tā pavēlu.
Manas aizdomas apstiprinās. Ap astoņiem deklarants paziņo, ka manus dokumentus iesniedzis tikai pirms stundas un tie vienpadsmitos būs gatavi. Kā kavēšanas iemesls tiek minēts tas, ka vēl divas mašīnas , kas jākrauj, atbrauca uz iekraušanos tikai ap pieciem. Bet kur tad mana vaina? Droši vien , ka pašam bija slinkums ar katriem dokumentiem atsevišķi uz muitu braukāt, jo tās mašīnas iet uz citām adresēm, tā ka deklarācija nevar būt viena.
Nogaidu līdz 23.20, jo tad jau man sanāk nostāvētas deviņas stundas un braucu uz laukumu pirms caurlaides. Te tāda interesanta sistēma – kājām eju ārā uz muitu, tur man iedod CMRu, eju atpakaļ iekšā, braucu atpakaļ uz iekraušanos. Tur, pie apsarga, atstāta caurlaide manai izbraukšanai, uzrādot nomuitotu CMRu, sargs iedod caurlaidi un tad varu braukt ārā. Tikai viens bet! Glupa galva jau neliek kājām miera! Uzreiz nepaskatījos, ka uz CMR nav uzlikts muitas zīmogs un man caurlaidi nedod! Nākas tos trīs km līdz vārtiem mērot vēlreiz, tā muitnieka, kas mani formēja, uz vietas šobrīd nav, nākas ar citiem skaidroties. Beigu beigās jau pulkstenis viens naktī, kamēr tieku ārā. Muitas caurlaidē vēl uzkarina blombi un tā procedūra ir veiksmīgi nobeigta. Labi, ka pa ceļam būs kas miegu padzenā, Elīna izmanto izdevību lētāk tikt mājās. Viņai jau arī kājas nosalušas mani gaidot, kamēr es tur pa ostu braukāju turp atpakaļ!
Pusē četros esam Madonā, mājiniekus nolemjam tik agri nemodināt, pasnaudīsim kādas pāris stundas mašīnā.