Darbs ārzemēs.

Šī būtu kā atbilde jautājumam pēc iepriekšējā ieraksta.

Pats ārzemju firmā neesmu strādājis, šādas pieredzes man nav. Esmu tikai, apmēram, pusgadu strādājis zem dāņu firmas „Freja”, valkājis viņu piekabes. Tas gan bija kādus trīs gadus atpakaļ, kopš tā laika jau būs kas mainījies. Darbs kā tāds jau gana normāls, man jau vispār patika. Loģistika nostādīta normālā līmenī, kravas visdažādākās, tikai reizēm pašam jāpiestrādā pie kraušanās. Strādāju godīgi, pa „melno” neviens nedzina. Bāzes vieta Dānijā, darbības zona bija Dānija – Vācija –Zviedrija – Itālija.

Kādā papīra rūpnīcā, uz kuru biju aizvedis makulatūru, parunājos ar kādu vācijas krievu. Viņš tur strādāja transporta firmā, vadāja makulatūru no visas Vācijas uz šo rūpnīcu. Alga viņam sanāca tāda paša kā man, tikai atšķirība tā, ka katras brīvdienas viņš bija mājās.

Arī es esmu pētījis darba piedāvājumus vācu transportfirmās. Alga jau sanāk lielāka, tikai tur jau atkal jāņem vērā citi apstākļi. Vai tu dzīvosi mašīnā, vai arī būs kāda dzīves vieta, par kuru atkal jāmaksā. Ja mašīnā, atkal citas sadzīviskas lietas – dušas, veļas mazgāšanas u.c., kas arī būs par maksu. Un, protams, ilgu laiku prom no ģimenes. Par to visu gan jau labāk varētu pastātīt kāds, kas strādā kādā ārzemju firmā.

Vai uzreiz meklēt darbu ārzemēs – grūti tā uzreiz pateikt. Es, laikam, sāktu tepat, atceroties to , cik grūts bija sākums bez pieredzes šādā darbā. Bet tās jau tikai manas domas un atbildēt es varu tikai par sevi. Katram pašam jāizlemj, kā sākt un cik drošs viņš jūtas par sevi.

  

Kā kļūt par tālbraucēju?

Vērojot bloga apmeklējuma statistiku, esmu secinājis, ka,  izņemot pastāvīgos sekotājus, lielākā daļa apmeklētāju šeit iegriežas caur google meklētāju. Un ļoti bieži atslēgas vārdi ir „kā kļūt par tālbraucēju” vai „cik ilgi jāmācās par tālbraucēju”. Tas liek aizdomāties...

 Cik man zināms, neviena skola šādu specialitāti nesagatavo. Viss, kas tam nepieciešams, ir CE kategorijas autovadītāja apliecība un no 2014.gada obligāti vajadzēs 95. koda apliecību. Kā iegūt CE, domāju, ka sīkāk varu neiedziļināties, 95-tajam reizi piecos gados jāiziet speciāli kursi. It kā jau vienkārši.  Kā piemēru varu mazliet atskatīties, kā es esmu nonācis līdz „šādai dzīvei”. Un varbūt dot kādu noderīgu padomu tiem, kas vēl par to tikai domā...

Pēc izglītības esmu automehāniķis, beidzis Priekuļu Lauksaimniecības Tehnikumu (tā tas saucās tajā laikā) specialitātē „automobīļu tehniskā apkope un remonts”. Tā ka zinu, kas lācītim vēderā un kurš ritenis stāv uz vietas, kad mašīna griežas pa kreisi!

Kā jau daudzi, par šo darbu biju domājis jau sen, bet dzīvē viss notika savādāk, kamēr, beidzot viss it kā iegrozījās tā, ka paziņa, kas pats jau brauca, pierunāja pamēģināt. Arī ģimene tam piekrita, jo ar tiem darbiem tajā laikā bija kā bija, attiecīgi arī finansiālais stāvoklis bija nekāds. Atkāpjoties no tēmas, uzreiz jāpiebilst, ka ģimenes spratne un pacietība ir 80% no šā darba. Jo dzimšanas dienas un citus svētkus bieži nākas svinēt tad, kad esi mājās, nevis tad, kad ir īstais datums un arī citi darbi, kas būtu jāpadara pašam, tiek novelti uz daudz trauslākiem pleciem. Par to varu teikt lielu PALDIES savējiem!

Mana pirmā mašīna bija veca un nodzīta, gandrīz katru dienu kaut kas bija jāremontē. Nopriecājos, ka mani pieņēma barbā, neesot pieredzei. Tikai vēlāk sapratu, ka nevienu normālu šoferi pierunāt uz šo mašīnu nevarētu. Lai nu kā, iesākumam likās gana labi, reisoju uz Tallinu un atpakaļ, piedevām vēl labi apguvu Rīgu, jo nācās izvadāt preces pa lielveikaliem. Pēc pusgada atbrīvojās vieta uz labākas mašīnas un nu es devos pirmajā reisā uz Poliju. Mašīnā nebija ne rācijas, ne navigācijas, pat kartes nevienas! Nu neko pamazām apguvu vienu zemi pēc otras. Galvenais nebaidīties kaut ko nezināt, vienmēr jau var atrast kādu, kam paprasīt padomu. Kā krievi saka „mēle līdz Kijevai aizvedīs”!

Ja par tēmu „cik ilgi jāmācās”, tad varētu teikt, ka ilgi. Braucu jau astoto gadu, bet joprojām neņemos apgalvot, ka visu zinu, arvien nākas apgūt jaunas lietas. „Mūžu dzīvo, mūžu mācies!”

Tiem, kas prāto mesties ar galvu šajā atvarā, ieteiktu vispirms atrast kādu radu, draugu vai paziņu, kurš strādā šajā darbā un vienkārši aizbraukt līdzi reisā. Tad jau varēs saprast, vai tas der vai nē. Zinu, ka tā ir bijis, pēc viena reisa līdzi, uzreiz pateica – nē, tas nav priekš manis! Un ja saprot, ka der, tad jau divatā braucot, vislabāk var apgūt šā darba vissīkākās nianses, lai jau nebūtu jāmācās no savām kļūdām, kas, bieži vien, var dārgi izmaksāt!

Atbildēšu arī uz dažiem jautājumiem no iepriekšējām tēmām.

Degvielas pirkšanai ir speciālas degvielas kartes, tas nozīmē, ka ar lielām naudām kabatās apkārt nav jāstaigā. Ceļu maksām tiek dota līdzi skaidra nauda, vai arī uzlikta uz bankas kartes, tas viss atkarīgs no tā uz kurieni brauc un kā ir iespējams norēķināties. Kādreiz jau var sanākt ieguldīt arī savu naudu, bet tas viss tiek atmaksāts.

Par Polijas ceļu maksām visprecīzāk var atrast šeit.te ir gan izcenojumi, gan kartes, gan arī kalkulatori, ar kuriem var izrēķināt maksu par ieplānoto maršrutu.

Runājot par algu – tik plašā publiskā telpā konkrētus ciparus nesaukšu. Varu tikai pastāstīt samaksas principus. Ir firmas, kurās maksā par nobrauktiem kilometriem, bet tas nav izdevīgi, ja brauc uz Krieviju. Tad to km salasās mazāk vienādā laika posmā, kā tas būtu, braukājot uz Eiropu, jo daudz laika tiek zaudēts uz robežas un muitās. Mums maksā attiecīgu procentu no tā saucamā „frakta” par attiecīgo kravu. Un vēl jau bieži vien ir jāņem vērā daži citi apstākļi, kas runā par labu vai sliktu konkrētajai firmai, kurā strādā,  santīmos jau visu nevar sarēķināt!