22.10.10

19.oktobris.

Jau septītā diena reisā. Piecos no rīta „padjoms.” Astoņos pēc Maskavas mani Ostrovā gaidīs konvojs. Apmēram stundu vajag ceļam, tātad sešos pēc mūsu laika jāizbrauc.
 Vispār jau es nekad īsti neesmu sapratis tāda konvoja jēgu. Ko viņš īsti sargā – kravu no kādiem iespējamiem uzbrucējiem, vai no paša šofera, lai tas kādam kaut ko nenotirgo. Lielākajā daļā gadījumu viņiem nav pat ieroča, viņi gandrīz visu ceļu noguļ, tad vēl viņi jāpabaro un jāizgulda.
Man šoreiz drusku vieglāk – līdz muitai tikšu vienā maiņā, jāgulda nebūs, vienu kafijas pauzi jau pārdzīvošu.
Šoreiz tāds samērā prātīgs čalis patrāpās, ir bijuši trakāki gadījumi. Brīžiem papļāpājam par dzīvi, brīžiem šis pasnauž, un pirmajā piegājienā tiekam līdz Kuņjai. Beidzot, pēc četrām stundām šis tiek pie smēķēšanas. Kamēr es vāru kafiju, mans apsargs jau nāk no veikala ar cepumiem. Nu re, visi jau nav tik melni, kā es te mālēju!
Vēl trīs stundas ceļā un esam Rževā, te man muita. Konvojs savu darbu ir izdarījis, var doties mājās. 14.30 esmu jau iebraucis muitā, skrienu nodot dokumentus, ceru, ka šodien pieņems. Muita vēl strādā, muitnieks, pieņemdams manus dokumentus, saka, ka mana deklarācija jau esot iesniegta, tā ka pastāv iespēja jau šodien aizbraukt.
Pēc trīs stundām varu domāt, kurā stenderē robu zāģēt, jo jāiet pēc papīriem. Ilgi domāju, bet nevaru atcerēties, vai kādreiz esmu tik ātri atmuitots! Un vēl man sanāk laiks tikt līdz manam iecienītajam „vulkānam” pirms Maskavas.  

18.oktobris.

Ceturtā diena robežā, kaut gan īsti nevar saprast, vai sākas ceturtā, vai turpinās trešā. Pusē astoņos izdodas sazvanīt šefu un noziņot par problēmām. Šis atkal pacēla kājās kravas nosūtītāju, kurš momentā apstiprināja, ka nauda būs. Tas nozīmē, ka varu taisīt otro piegājienu robežai. Pusē deviņos startēju. Atkal viss pa jaunam un 10.40 esmu krievu pusē uz formēšanos otro reizi. Atkal gaidīšana mijas ar darbošanos un atkal dienu ievelk vakarā. 16.30 esmu noformēts, atliek vienīgi sagaidīt apsargu, kurš brauks man līdzi. Šis ieradīsies tikai rīt no rīta, par ko es esmu diezgan priecīgs, jo nemaz jau vairs negribas braukt. Veselu diennakti ir nomuļļāts pa robežu šurpu turpu praktiski bez gulēšanas, jo no rīta to stundu jau arī tik pat kā negulēju – nevar jau tā uzreiz atslēgties!
Nu bet tāpēc tas viss tiek kompensēts tagad. Uzpildu degvielu un stāvvietā iekšā. Ne man vairs kāda gribēšana vakariņas gatavot, ne ko citu darīt. Apēdu pāris sviestmaizes un gultā iekšā.

17.oktobris.

blakus visas ērtības - miskaste, tualete un kapi...
Trešā diena rindā. Pusē sešos lienu ārā no gulētāju rindas uz darba rindu. Pavirzos kādus divsimt metrus uz priekšu un tad jau arī sākas lielā rīta stāvēšanas pauze, kamēr robežā „peresmenka”. Vienīgais labums tas, ka normāli tiku atpakaļ rindā. Tagad jau daudzi atsāks darbu, man jau arī nāksies ielaist sev priekšā no ceļmalas. Ir tādi, kas negrib to darīt. Pie manis jau nāk un prasa, lai ielaiž, nemaz jau neprotestēju. Priekšā stāv divas lietuvas mašīnas, šie esot atteikuši, ka tikko jau esot ielaiduši, lai nākot pie manis prasīt! Es taču redzēju, kad viņi pabrauca man garām un nevienu nelaida. Lūk te parādās leišu solidaritāte – pat savējo neielaiž!
Kustība notiek ļoti reti un maziem pārbraucieniem, tā ka pēc pusdienlaika man jau sāk zust cerība tikt robežā pa dienu. Tos pēdējos metrus nākas stāvēt gandrīz 12 stundas, jo tikai 16,55 pienāktas svinīgais brīdis, kad es tieku iekšā robežas lv pusē. Te nākas mazliet pierunāt muitnieku, jo man nokavēts TIR karnetes tranzīta datums, bet viņš gana ātri piekrīt manam „argumentam” un pēc pusstundas esmu iekšā krievu pusē.
Un tad tikai sākas īstā jautrība. Sākums jau labs, izeju robežsargu kontroli, svarus un esmu jau uz laukuma un varu gaidīt muitas formēšanu. Tā gaidīšana izvēršas diezgan ilgi – kādas četras stundas mani neizsauc. Jau brauc projām tie, kas iebrauca pirms manis, bet man klusums. Beidzot pienāk arī mana rinda, no sākuma jau it kā viss normāli – mani piereģistrē, izeju transporta inspekcijas kontroli, izstāvu rindu uz rentgenu un dabūju kārtējo „devu”, esmu atpakaļ un gaidu galīgo noformēšanu. Pēc diezgan lielas pauzes mani nostāda fakta priekšā, ka manai kravai vērtība par lielu, lai to nosegtu karnetes garantija. Jāslēdz karnete, jātaisa deklarācija un klāt vēl konvojs. Par to visu jāmaksā 30 000 rubļi ( apm 540 ls). Man līdzi, protams, tādas naudas nav, tiek dotas trīs stundas, tas ir līdz 05.00 no rīta naudu sadabūt. Tā kā nakts laikā man naudu uz kartes neviens neuzliks, tieku griezts atpakaļ uz LV pusi. Nekāda mana pierunāšana un nekādi argumenti  neiedarbojas, rītu sagaidīt neļauj – atpakaļ! Arī par to man jāsamaksā- gan jau tikai viens tūkstotis. LV pusē jau neiet labāk – te man arī pusstundas laikā jāizlemj – vai nu es varu vēlreiz griezties uz krievu pusi, vai nu viņi mani sūta atpakaļ uz nosūtītāj muitu, tas ir, uz Rīgu. Atkal man nākas likt lietā manas „lūdzošās” runas dotības, tik te, par laimi, ar labiem rezultātiem – man atļauj sagaidīt rītu, līdz pusdeviņiem man jāizlemj, ko darīt. Kaut maza, bet uzvara! Ir 06.00, mana darba diena atkal ir izstiepusies 24h garumā  un  beidzot varu kādu pusotru stundu pasnaust!

16.10.10

16.oktobris

Aktīva darbība atsākas pēc septiņiem, ar vairākām reizēm pārbraucam vairāk par kilometru, tātad tik daudz pa nakti mašīnas sagājušas iekšā robežā, un aktīvi ir sargāts lai nebrauc garām. Ap desmitiem vēl 400 metru, paliek vēl 2,6 km. Nu ja tā strādās, tad jau būs labi! Kaut gan reti viss notiek tik labi, parasti jau , ja viena maiņa strādā, tad nākošā slinko.
Kas gan man lika to iedomāties? Tā jau arī notiek, jau atkal trīs stundas bez kustības.
Vienā , vecā, labā krievu filmā „Fortūnas Džentelmeņi” bija apmēram tāds teiciens- „ukral, sel, otsidel, višel, ukral, sel, - romaņtika!”. Mums jau te arī līdzīga romantika – iekraujam, rinda, izkraujam, atkal sēžam kā notiesātie!  Es būtu ar mieru dažu labu muitas darboni iesēdināt savā kabīnē, lai te padzīvo pāris dienas. Varbūt tad mazliet aktīvāk darbotos pie robežpārejas jautājumu risināšanas.
Pēcpusdienā sākas kustība, gan neliela, tik pa kādam simtiņam. Līdz septiņiem tieku līdz pusotra kilometra atzīmei, kur tālāk uz malas stāvēt vairs nedrīkst. Nolemju rauties malā uz iet gulēt, diez ko negribas otru nakti bakstīties. Rinda gan tikmēr ies garām, bet nu neko tur nepadarīsi – vai nu guli vai strādā.

15.oktobris.

Trešā diena. No rīta projām īpaši nesteidzos, vēl šādi tādi mājas darbi, jāaizlaiž līdz veikalam pārtiku iepirkt, vēl šādas tādas darbības un vienos laižu uz robežu. Internetā rādās 250 mašīnu rinda un paredzamais gaidīšanas ilgums 41 stunda, redzēs, kas notiek dzīvē. 14,40 apstājos pie stabiņa 6,5km līdz robežai. Nu ko, divas dienas noteikti man te jāpavada!
Atkal patīkama satikšanās – pāris mašīnas aiz manis rindā iestājas kolēģis no Rēzeknes, ar kuru kopā kādi divi gadi atpakaļ kopā vedām mūzikla „Mamma Mia” dekorācijas no Maskavas uz Viļņu. Toreiz nedēļu nodzīvojām Maskavā, kamēr mūs nomuitoja. Esam vel pāris reizes tikušies uz ceļa, mums jau tāda parole rācijā – „mamma mia”, un uzreiz skaidrs, par ko runa!
Pievakarē pabraucam kādus trīssimt metrus, kustība nav .īpaši aktīva. Ap desmitiem izbraucu cauri mazam miestiņam „Nesteri”, caur kuru rinda nedrīkst stāvēt, un apstājos jau pie pieci km atzīmes.

 Pa ceļmalām te diezgan liela pamestības sajūta, pat pamestas mājas. It kā jau varētu iet pagulēt, jo vēl jau esam tālu no robežas, bet nav īstas vienprātības rindā. Kā vienmēr, atrodas tādi , kas rācijā skandē, ka tik jākust uz priekšu, nekādas gulēšanas! Neskatoties uz to, līdz četriem nekādas kustības, brīžiem pasnauduļoju. Četros te aktīvisti izdomā braukt, nu kustos es arī, pabraucam kādus divsimt metrus – nu liela jēga jau nebija. Noskatos, kā netālu pirms manis tiek apturēts kārtējais garāmbraucējs, kurš mēģina izmantot to, ka citi aizsnaudušies. Neko darīt- šim kādu puskilometru nākas mācīties braukt atpakaļgaitā!

14.0ktobris

Otrā diena. No rīta joprojām stāvu stāvlaukumā, nav nekādas jēgas iesākt darbadienu un pārbraukt uz muitu, kamēr mani dokumenti tur nav iesniegti. Laiks arī tāds pavisam rudenīgs – līņā lietutiņš.
Ap pusē divpadsmitiem zvans – mani dokumenti esot iesniegti muitā, varu braukt uz muitas laukumu. Pēc kādas stundas atnāk muitnieks noblombēt piekabi – tad jau tiešām viss ir procesā un drīz jābūt papīriem. Tas „drīz” pienāk tikai pusē sešos! Atkal kārtējās atrunas, ka krievi ilgi sūtījuši papīrus un visu bremzējuši. Tā jau normāla parādība un pie tā sen jau esmu pieradis.
Nolemju braukt caur pilsētu, kaut arī pašlaik tur atkal aizliegums. Tā bija mana kļūda, kuru sapratu par vēlu, kad vairs nebija kur likties! Divas avārijas, sastrēgumi un rezultātā man vajag stundu un divdesmit, lai tiktu cauri Rīgai. Pa apvedceļu apmēram pa 40minūtēm būtu turpat.
Madonā esmu ap deviņiem, kamēr vēl satieku šefu un noleju lieko degvielu, jau desmit! Nu vairs nekādas gribēšanas braukt uz robežu!

13.oktobris

Tā kā par iepriekšējo aprakstu, pagaidām, esmu saņēmis tikai labas atsauksmes, tad jau, laikam, vajag turpināt.
Iepriekšējo apli noslēdzu piektdienā, tad jau tikai likumsakarīgi, ka sestdien un svētdien arī man sanāca pabūt mājās. Nu vismaz beidzot divas brīvdienas pēc kārtas. Pirmdienu un otrdienu noņēmos ar dažādiem mašīnas remontiem, tā ka vismaz vakarā arī biju mājās. Otrdienas pēcpusdienā šefs, padzirdējis, ka man remontdarbi jau iet  uz beigām, sāka meklēt kravu. Patstāvīgie klienti neko no Eiropas nepiedāvāja, tad jau, protams, Krievija – uz turieni vienmēr ir ko vest. Uz Eiropu jau arī ir, bet atpakaļ ir grūtāk kaut ko dabūt, tāpēc mēs braucam tikai tad, kad 100% ir atpakaļ krava
Trešdienas rītā sāku darbu septiņos no rīta, jo uz iekraušanu jābūt desmitos. Rīgā esmu mazliet par ātru, uz Maskavas ielas vēl kādas 20 min pastāvu, lai nebūtu jābrauc zem zīmes – no 7.00 līdz 10.00 „smagajiem aizliegts”. Man jātiek uz Buļļu ielu un negribas vizināties pa apvedceļu. Divdesmit minūtes pāri desmitiem esmu iekraušanā – DTM terminālā, Buļļu ielā 43/45, bet neko jau vēl neesmu nokavējis, tāpat vēl jāgaida. Līdz vieniem jau tomēr esmu piekrauts – trīs komplekti medicīniskās rentgena iekārtas. Tad vēl aizbraucu uz svariem Spilves ielā nosvērties, lai gan es jau tāpat uzreiz redzu – svars nav liels, tikai 6.tonnas, un stājos uz muitas laukuma turpat Buļļos gaidīt muitošanos.
Ap pusē pieciem atbrauc deklarants un paziņo, ka šodien nebūs... Labi, ka viņi uz sava rēķina pārdzen mani uz maksas stāvvietu, lai nav uz ielas jāstāv. Nu ko, jāvelk ārā no dziļākiem plauktiem neaizskaramās pārtikas rezerves, jo šodien līdzi neko prātīgu neesmu paņēmis, bet līdz normālam veikalam te gabals ko čāpot. Un tas, ka mašīnā vienmēr kaut kam ēdamam jābūt līdzi, jau sen ir pierādījies, jo nekad jau nezini, kur vari aizķerties!

14.10.10

8.oktobris.

Vienpadsmitā diena reisā, kaut gan man jau tā vēl ir desmitā, jo pagulēt jau tā arī nesanāk. Šefam nesanāca pareizi aprēķināt laiku, kad es tikšu mājās, viņš jau cerēja, ka vakarā. Viņš apņemies palīdzēt „damaknim”, aizvest dēļu kravu uz ostu, tur šodien jābeidz kuģis kraut un saviem spēkiem šie netiek galā. Un tā, pusdeviņos jau esmu „Damakšņa” kokzāģētavā, taisu sānus vaļā un krauju iekšā dēļu pakas. Labi, ka te lielai iekrāvējs un piekrauj pa vienu sānu. Te par meistaru strādā mans Priekuļu kursa biedrs Ivars un laikam jau pa „blatam” šis man atstājis tādu kravu, kura Rīgā jāizdala pa divām vietām! Paldies Tev, Ivar...
Desmitos jau esmu ceļā uz Rīgu. Te vēl piepildās manas nelabās aizdomas – izkraušanā ir mazais izkrāvējs un jātaisa abi sāni vaļā. Tāpēc jau vietējie vadā dēļus uz Rīgu ar plikām platformām, ka nav jau nekāda prieka trīsreiz dienā novākt sānus un salikt atpakaļ. Piedevām vēl tieku nolamāts par to, ka kravai jau te bija jābūt no paša rīta! Kā vienmēr – vainīgs ir tas , kas patrāpās pa rokai un gandrīz vienmēr tas ir šoferis! Kamēr tieku no tiem dēliem vaļa, jau trīs pēcpusdienā. Tad vēl kādu stundu stāvu uz vietas un gaidu, varbūt šefam izdosies atrast kādu kravu no Rīgas kaut kur pa ceļam uz māju. Diemžēl viņam un par laimi man – nekā. Pusē piecos laižu mājās. Pats labākais laiks, lai brauktu ārā no Rīgas – pieci pēcpusdienā piektdienā! Miegu prom dzīdams – rīkoju sacīkstes ar džipiem pie luksoforiem, bez kravas jau es arī varu tā labi uzsākt!
 Pa ceļam arī vēl gadās pāris prātīgi smago šoferi, kuri uzkrāvušies iet uz robežu. Jūtot, ka man iet ātrāk, pieklājīgi palaiž garām! Paldies viņiem par to un lai labi ripo!
Septiņos vakarā esmu Madonā, savā bāzes stāvvietā un šī gada 24-ais aplis ir noslēdzies!   
 

7.oktobris

Desmitā diena. Nostāvu pilno 11.stundu pauzi, jo vakar nācās paņemt papildus desmito darba stundu. It kā jau nav tas obligāti, bet man tā liekas drošāk.
„Vulkānā” jau viss pa vecam, tīra stāvvieta ar normālu tualeti un dušu, apsargs jau no rīta apstaigā ar birsti pa teritoriju – tas viss jau diezgan neierasti krievijas parkingiem.

Startēju pēc deviņiem, mazliet nobremzē remonti, bet īpaši lieli sastrēgumi te nav, un jau pēc četrām stundām taisu pauzi uz Pleskavas apgabala robežas.
No pretīmbraucošajiem jau uzzinu, ka Terehovā uz māju jau rinda no Sebežas pagrieziena, tas ir kādi 7 kilometri. Diennakts rindā garantēta! Vēlāk jau saka, ka līdz jaunajai „aris” degvielas stacijai, tad jau vēl puskilometrs. Tā es nolemju doties caur Grebņevu. Būs jau tur arī rinda, bet tomēr cerība tikt ātrāk pāri. Tur sanāk līkums un piedevām vēl tas maksas ceļš, kuru visiem firma neatmaksā, tāpēc mašīnu mazāk.
Vēl pēc četrām stundām esmu Ubiļinkā – tā saucas robežpāreja no krievu puses. Te rinda apmēram pusotru kilometru. Pusē septiņos iestājos rindā un jau 20 minūtes pēc pusnakts esmu rindu izstāvējis un braucu iekšā robežā. Degvielas uzpildei nācās gaidīt pusnakti pēc krievu laika, jo man degvielas kartes limits diennaktī ir 800 litru, kurus es jau uzpildīju pa ceļam Zubcovā, jo tur lētāk nekā uz robežas. Te piegāžu savu1400 litru mazo „degvielas vedēju” līdz pilnam. Kaut vai robežā pa dārgo pērkot, litrs dīzeļdegvielas te maksā 20 rubļi(38sant)...
Krievu pusē noformējos ātri un viegli, tukšam jau te problēmu nav, paiet apmēram stunda. Atkal kļustu negodīgs, jo mans darba laiks jau beidzies, bet uz māju pusi taču gribas tikt ātrāk. Vēl nepinas trīs stundas paiet, kamēr izstāvu rindu no krievu robežas līdz mūsējai, jo Latvijas robeža jau nemaz nesteidzas strādāt, no kā arī veidojas šis sastrēgums. Te vēl pusstunda un septiņos esmu mājās taisni uz rīta kafiju! Robežas šķērsošanai ar visu mājupceļu bija nepieciešamas 12 stundas.

13.10.10

6.oktobris

Devītā diena reisā. Pa nakti jau uzsalis, -2 grādi. Kad pusastoņos nozvana modinātājs, vispirms ieslēdzu autonomo apkuri, lai vieglāk izlīst no segas apakšas. Pa nakti neprasījās, bija gana silti tāpat. Un piedevām man jau tas raksturīgi – es nekad neceļos pēc pirmā modinātāja zvana, vienmēr sagaidu otro vai pat trešo!
Pēc deviņu stundu pauzes, varu sākt kustēt 08.33. No rīta vēl pavēroju, kā blakus krievu kolēģis kaut ko ķimerējas pa motoru „amerikānim”.

Padzeru kafiju un varu laist tālāk, priekšā Maskava. Nolemju, ka dienas laikā uz MKADu nav ko doties, tur vieni sastrēgumi, Maskavai apkārt laižu pa A107, kas ir otrais aplis, kaut kas līdzīgs mūsu Rīgas apvedceļam. Te jau arī daudz transporta, tā ka līdz izkraušanai atlikušo 250km veikšanai aiziet veselas piecas stundas. Pa vidu nākas taisīt pauzi un izkraušanā ierodos tikai pusē četros pēc vietējā laika. Mazliet jau baidos, ka atstās uz rītu, bet nu šoreiz noveicas – apmēram pēc pusstundas ierodas mašīna, uz kuru pārkraus manu kravu. Tā tās kravas ceļo – Rīgā iekrāvos no mašīnas uz mašīnu, Maskavā atkal tas pats, krava aizgāja kaut kur uz Jekaterinburgu.

No kravas tieku vaļā diezgan ātri – uzbeku brigāde strādā naski, un šefs dod zaļo gaismu iet uz mājām tukšā. Tā arī sāku virzīties mājup. Tālu jau gan es netieku, jo ir jau vakars, apvedceļš pilns ar mašīnām, pie dzelzceļa pārbrauktuvēm sastrēgumi vairāku km garumā. Krievijā vārdam sastrēgums jau ir pavisam cita nozīme, nekā pie mums vai kaut kur Eiropā. Tur jau neviens nestāv godīgi vienā rindā, tur visi lien , kur vien var ielīst, divās un pat trijās rindās, pa ceļmalu un pat pa grāvi, ka tik varētu palīst garām!
Beidzot tieku uz Maskavas – Rīgas šosejas, vēl laika pietiek, lai tiktu līdz normālam parkingam. Bet kas tev deva – priekšā avārija un normālā „novorižskaja” šoseja ciet! Atkal sastrēgums, griežos nost uz veco „volokolamku”un lienu zem zīmes „smagajiem aizliegts”. Labi, ka te neviens pogainais netrāpās. Vismaz viens labums – sanāk apbraukt Volokolamskas posteni, kuram reti sanāk pabraukt garām, lai neapturētu. Burtiski pēdējā minūtē iebraucu „Vulkānā” – vienajā  no retajām normālajām stāvvietā pirms Maskavas. Sanāca gana saspringta darba diena – vakar pa astoņām stundām nobraucu 544km, šodien pa 9st 20min 440km. Attaisnojums tam visam viens vārds – Maskava!

5.oktobris

Otrdiena. Piektā diena man šajā labprātīgajā cietumā aiz dzeloņdrāšu žoga. Atkal pa nakti sabraukusi iekšā kārtēja porcija mašīnu. Interesanti pavērot cilvēkus, kas staigā garām. Tie, kas tikko iebraukuši – priecīgi, ka tikuši iekšā, staigā ar mapēm padusē uz dokumentu nodošanu, tie, kas jau te dzīvo – ne visai priecīgām sejām pastaigājas pa laukumu, lasās bariņos, kaut ko papļāpā. Pēcpusdienā, kad sākas ārā braukšana, atkal tas pats – vieni ar dokumentiem rokās un apmierinātu seju teciņus dodas uz savu mašīnu., citi ar skaudību noraugās pakaļ un gaida savu kārtu.      
Beidzot arī manā ielā iespīd saulīte! Ap 13.00 man beidzot pazvana, ka pēc stundas jāiet pēc dokumentiem. Un tā – pēc 85-ām uz vietas nostāvētām stundām, 15.25 pēc vietējā laika es braucu ārā no muitas. Priekšā, apmēram, 800km līdz izkraušanai aiz Maskavas.

Virzos pa maģistrāli Sankt-Pēterbuga – Maskava. Satiksme te salīdzinoši liela. Cik es esmu braucis pa šo ceļu, vēl nav bijis tādas reizes, kad te nebūtu kāda avārija. „Amerikāņi” ar konteineriem te zemu lido dienu un nakti, jo Krievijā uz iekšējiem  pārvadājumiem nekāds darba režīms nav jāievēro. Parasti jau man nepatīk šādus kadrus ar citu nelaimi bildēt un publicēt, bet šoreiz tas skats nav tik briesmīgs, tāpēc atļaušos to izdarīt. Pēc astoņām darba stundām un nobrauktiem 544 km metu mieru pie Tveras, pulkstenis arī jau pusdivpadsmit – pietiek strādāt. Aizņemu pēdējo vietu „Lukoila” degvielas stacijas stāvvietā un varu doties pie miera ar labi padarīta darba apziņu.

4.oktobris

Pirmdiena. Septītā diena reisā, jau ceturtā muitā. Nekas jau nemainās. Tie paši solījumi – šodien palaidīs. Laiks iet, bet nekas nenotiek. Vakarpusē izlaiž kolēģi, ar kuru reizē iebraucām muitā. Viņam jau uzreiz bija pateikuši – pa brīvdienām nekas nenotiks, pirmdien aizbrauksi. Tā arī notiek, vismaz normālāka attieksme.
Jau sāku pārdomāt un rēķināt, cik dienām man vēl pietiks pārtikas. Uz veikalu jau te var aiziet, bet baidos iet prom, jebkurā brīdī var aizdzīt uz „dosmotru” vai pēc papīriem. Arī cenas produktiem jau te nav nekādas mazās, bet nu labāk es iepērkos lielveikalā un gatavoju pats, nekā eju ēst ceļmalas kafejnīcās, kas sanāk vēl dārgāk un pie tam vēl nav īstas pārliecības par to ,ko ēd.
Laiku īsinot paskatos kādu filmu, nopirku vienu dvd pa 90 rubļiem (1.80ls). vispār tas jau lēti, jo citur jau tirgo pa 100 – 120. Iekšā piecas filmas un divi seriāli, kvalitāte arī diezgan laba – kādām pāris dienām pietiks.
Tā pamazām jau vakars klāt un kārtējais „šodien” izplēn kaut kur naksnīgajā tālumā...

3.oktobris

Diena sestā. Arī te mani sasniedz pēcvēlēšanu atskaņas, pa radio uzzinu, ka visvairāk balsu Dombrovska partijai. Nezinu, vai tas labi vai slikti, tāpat jau, droši vien, nekas nemainīsies.
Līdzi paņemtais seriāls beidzās jau vakar vakarā, būs jāiet uz kiosku muitā, vakar noskatīju, ka tur ir pārdošanā filmu diski.
Citi jau mainās ar diskiem, es arī tā kādreiz darīju, bet tagad vairs nē. Aizmaini prom kādu labu filmu, pēc kāda laika padomā, ka varētu viņu vēlreiz noskatīties, bet vairs nav. Ir tādi seriāli, kuri patīk un esmu skatījies vairākas reizes. Zinu jau no galvas, bet vienalga skatos!
Dzerot rīta kafiju – zvans no mājām ar šokējošu ziņu. Nomiris paziņa Mētrienā, nezinu īsti, bet diez vai bija 50. Vakar vēl viss ok, strādājis vēlēšanu komisijā, šorīt vairs nepamodies...
Viela pārdomām...

Tā arī svētdiena pamazām iet uz vakaru, sāku saprast, ka šis būs kārtējais „ātrais reiss no pazīstamas ekspedīcijas”. Neviļus nāk prātā domas par bezjēdzīgi nosēdētām dienām, par bezjēdzīgiem krustiņiem nemaz ne tik garajā dzīves kalendārā. Pavisam savādāk ir tad, kad esi kustībā. Vai brauc, vai kraujies – vienalga, bet kaut kas notiek, tu dari darbu, kas tev patīk un par kuru tu arī saņem atalgojumu. Bet šāda sēdēšana uz vietas tracina. Un taču varētu jau atklāti tie brokeri pateikt – nauda nav samaksāta, pa brīvdienām nekas nenotiks, bet nē, baro tik ar solījumiem- šodien palaidīs!

2.oktobris

Piektā diena reisā. Ir sestdiena, bet muita strādā. Ceļos augšā 07.00, te jau ir 08.00. Kaimiņš nevar iedarbināt savu auto,  velku ārā savus garos vadus, te palīdzību nevienam neatsaka. „Piepīpējam” šo ātri vien, tikmēr jau uz vadiem rinda, ne jau visiem ir tādi, lai aizsniegtu mašīnu no mašīnas bez pārbraukšanas. Interesanti būtu bijis paskaitīt, cik reizes jau vispār šie vadi izlīdzējuši gan man, gan citiem – cipars noteikti būtu diezgan liels. Lai cik jauni būtu akumulatori, vairākas dienas stāvot uz vietas, ātri var nokavēt to momentu, kad atkal jāpalaiž auto. Ledusskapis, televizors, dvd, kompis, autonomā apsilde –kas nu kuram, bet strāvas patērētāju jau pietiek.  
Apmēram pēc pusotras stundas darbošanās un gaidīšanas, līdz mūsu rindai nonāk „dosmotrovojs”, kurš apskata mašīnu, vai muitas trose kārtībā,  blombe ir utt, uzliek zīmogu uz dokumentiem. Tagad var doties uz nodošanu. Te atkal kāda pusstunda rindā pie lodziņa un gandrīz jau klāt pusdienlaiks, kamēr esu ticis galā ar dokumentu nodošanu.
Pusdienās nāk prātā vecā, labā anekdote „vakardienas zupu ēdīsi?”, jo tā jau arī ir – jātiek galā ar vakar pievārīto zupas katlu.
Diena iet uz vakarpusi, pa kādai mašīnai pamazām laiž ārā, man kustības nekādas. Muita beidz darbu 21.00, brokeri 22.00, es arī varu beigt savējo – gaidīt izbraukšanu. Vēl tik jāsagaida, lai pēc 23.00 –iem blakus nostājas mašīnas, jo mani kaimiņi ir aizbraukuši. Tā būs mierīgāks prāts par spoguļiem, lai tie paliek dzīvi, jo nekad jau nezini, kāds džigits stums piekabi rindā blakus, labāk jau pieskatīt.
Atsevišķs stāsts varētu būt par sadzīvisko pusi šajā muita un ne tikai šajā. Uz 200 mašīnām, kas salien te iekšā, ir viena tualete, kurā jāiet ar bailēm iekšā un divas izlietnes. Bagātākā valsts pasaulē, kosmosā lido, bet normālu tualešu nav!

1.oktobris

Ceturtā. Atļaujos kompensēt iepriekšējās dienās negulēto un „novelku sīmani” lidz pat 11.00. Tāpat jau droši zinu, ka uzreiz no rīta mani neviens nemeklēs.
Nu ko, sākas jauns mēnesis, ar ko arī apsveicu! Rīta kafiju dzerot, var saskaitīt krustiņus septembra kalendārā. Vieglāk gan ir saskaitīt tās dienas, kas nav pārsvītrotas, jo līdz četri skaitīt skolā mani tomēr ir iemācījuši! Tas nozīmē, ka pagājušomēnes mājās esmu bijis četras dienas! Es gan parasti smejos, ka mājās es esmu kabīnē un uz Ziedu ielā tik reizēm paciemojos, bet nu tas sanāk tāds diezgan melns humors.
Atkal kārtējie gaidīšanas svētki var turpināties. Kādreiz sen atpakaļ, skolas laikā biju uz teātri ar tādu nosaukumu ”gaidīšanas svētki”, kur vecie aktieri tēloja bērnus un jaunie vecākus. Man ļoti patika, laikam tāpēc man tas teiciens tā pielipis.
Pa dienu te notiek diezgan aktīva kustība no vietējo tirgoņu puses. Piedāvājumā dažādas preces  - filmu diski, mobilie telefoni un citas elektropreces. Kādu disku jau varētu paņemt, bet vēl nesteidzos, jānoskatās tas , kas līdzi, ja jau pietrūks, tad domās tālāk.
Kaimiņš gaida autobusu, tāds te divreiz dienā kursē uz lielveikalu, tur 40 min gaida, tad nāk atpakaļ. Arī šo izdevību pagaidām neizmantoju, vēl jau līdzpaņemtās pārtikas gana.

Laiku īsinot, ķeros klāt pusdienu gatavošanai. Pārmaiņas pēc jāizvāra kāda zupa, citādi jau cik dienas tik sauss vien. To atvieglo tas , ka ledusskapim ir arī saldētava. Sasaldēto dārzeņu paku katlā iekšā un zupai pamats jau ir! Klāt vēl kādu buljona kubiņu, mazliet makaronus, lai jau drusku biezāka. Žēl, ka aizmirsu nopirkt žāvēto gaļu, tad sanāk vēl labāk, šoreiz jāiztiek ar desas gabaliņiem – jo kas tad par zupu bez gaļas! Nu ko – minūtes divdesmit darbošanās un  - labu apetīti!
Vakarā ap 18.00 sargu būdas logā iz liek sarakstu ar tiem numuriem, kuri naktī tiks iekšā muitā, vieni pēc 23.00- jiem, otri pēc 04.00- iem. Mans numurs ir pirmajā. Atkal normāla gulēšana nesanāks, jo 50 mašīnas jau vienā minūtē muitā neielaidīs. Tā jau arī ir – 22.10 sāku kustēt un tikai 01.15 nostājos savā vietā. Miegam atliek 6. stundas.

30.septembris

Trešā diena sākas 10.00. Vispirms jau obligātā procedūra – jānoziņo gan šefam, gan ekspedīcijai, ka esmu veiksmīgi ticis pāri un cik tas man izmaksāja. Vel jau arī jāpazvana uz mājām, kamēr ķer LMT zonu. Tad ŗīta kafija un varam doties ceļā. Lai tiktu uz ceļa, vēl pēdējais šlagbaums – maksas ceļš. Jāsamaksā 1130 rubļi(19,80ls) par maksas ceļu, kurš ne ar ko neatšķiras no pārējiem Krievijas ceļiem un varam braukt. Ostova – Pleskava – Luga, te pēc 3st 30 min pavadītām ceļā nolemju „kafee pauze machen”, jo tāpat vienā piegājienā līdz galam netikt. 45min jāstāv, varu padzert kafiju un apēst pāris sviestmaizes. Tad vēl divas stundas un esu Pēterburgā.
Tuvojoties pilsētai pa jaunbūvēto maģistrāli, mani sagaida jauka latviešu dziesma pa "RETRO-FM".
 Virziens uz pilsētu diezgan brīvs, jo ir jau vakars un visi dzenas ārā. Līdz KADam (Koļcevaja Avtomobiļnaja Doroga) tieku, normāli, tālāk gan iet lēni, jo tā visa četras joslas pilnas un virzās ļoti lēni.
 Labi, ka man tikai daži kilometri līdz Maskavas šosejai, tāpat kādas 20 min te zaudēju. Pagriežos uz Maskavu un jau esu Šušaros – te mana muita. Muita pilna, iekšā laiž  tikai ar brokera caurlaidēm un tā kā man savējo neizdodas sazvanīt, tieku novirzīts uz tā saucamo „atstoiņiku”.Tā ir vienkārša stāvvieta, kura ir izveidota uz ielas rūpniecības rajonā, kura vispārējai satiksmei ir slēgta. Tas nav tas sliktākais variants, vismaz žogs apkārt un kaut kāda apsardze. Ir muitas, kurām tādu stāvvietu nav, jāstāv uz ielas un tad vari visu nakti staigāt apkārt mašīnai, lai rezerves riteni nenoņem vai piekabei tentu nepārgriež un preci nenoceļ. Jo īstais kontingents taču nelaidīs garām tādu iespēju, kad ap 100 smago mašīnu stāv uz ielas.
Tā jau pienāk 19,30, kamēr tieku savā vietā. Atkal nosūtu pasta balodīšus (SMS) ekspedīcijai, lai zin , ka esmu galā un rīt to brokeri padzenā. Vienīgai mierinājums ir tas, ka šis muitas postenis strādā arī pa brīvdienām un varbūt te nebūs jādzīvo līdz pirmdienai. Un tad jau varu nodoties vakara uzdzīvei – uzstellēt kompi, lai noskatītos kādu filmu un uztaisīt vakariņas. Jāsacep pēdējie veseli palikušie kartupeļi. Pēc sātīgām vakariņām uz miegu jau arī ilgi nav jāgaida – ar labu nakti!

29.septembris

Diena otrā. Pamostos ap 07.00, kad mans priekšējais kaimiņš palaiž mašīnu – jābrauc uz priekšu. Pabraucam uz reiz veselu kilometru, līdz 2,1km atzīmei. Tālāk uz priekšu atkal visi stāv, tā ka ir laiks rīta procedūrām, tualete, kafija utt.
Šodien jau īsts rudens, no rīta tikai +3 grādi. Pa dienu spīd saule, kura gan neko daudz nesasilda, tik līdz kādiem +8.
Un tā atkal ilgi kustības nekādas, pietiek laika gan kādu filmu noskatīt, gan pusdienas sataisīt. Konstatēju, ka sākuši bojāties mašīnā esošie kartupeļu krājumi un glābju, kas glābjams – veselus palikušos sacepu, tā ka man karaliskas pusdienas – cepti latviešu kartupeļi ar poļu izcelsmes tītara gaļas kotletēm. Un ja vēl klāt pašu mājas ražojuma gurķu salāti, tad vispār super!
Pēc sešu stundu stāvēšanas pakustam kādus 300 metrus, vēl pēc trijām 500.Vēl palikuši 1,3km.
Pievakarē nākas kasīt kopā savas niecīgās angļu valodas zināšanas. Kādam anglim neitrālajā zonā starp robežām salūzusi mašīna. Šis kājām iznācis no robežas, staigā pa ceļu, meklēdams, kas viņu aizvedīs līdz Kārsavai. Kas viņam bija iestāstījis to darīt, nesapratām. Tuvākajā apkārtnē neatradām nevienu „angli”, kā par spīti vieni „vācieši” apkārt. Liekot kopā viņa vājās tehniskās zināšanas un mūsu ne labākās angļu, sapratām, ka kaut kas ar ātrumu pārslēgšanas kulisi noticis, palicis ieslēgts atpakaļ ātrums un ārā vairs nedabūt.
Par laimi mums, vai viņam, to grūti pateikt, mums izdevās noķert garām braucošu robežsargu, kurš daudzmaz normāli runāja angliski un pierunāt, lai tak sazvana kādu servisu, kas var atsūtīt evakuatoru. Pēc kāda laika anglis atkal pie mums atkal klāt, tīri priecīgs – servisu izdevies sazvanīt, palīdzība no rīta būšot klāt. Mēs esot bijuši vienīgie, kas vispār esot ielaidušies ar viņu sarunās un mēģinājuši palīdzēt. Tādi jau mēs esam – kamēr mani neskar, tikmēr tik i bijis! Piedāvājām kafiju vai kaut ko paēst, šis esot tikko kafejnīcā paēdis. Tā vēl kādu laiku papļāpājām, cik nu tas mums izdevās, tad šis devās atpakaļ uz robežu. Lai jau izdodas viņam veiksmīgi tikt mājās!
Normāla kustība uz priekšu atsākas tikai pēc astoņiem, kad sāk strādāt jaunā maiņa robežā. Pamazām, pa 100, pa 200 metriem kustamies uz priekšu, līdz pienāk tas svinīgais brīdis – 22,40 iebraucu LV robežā! Rindā pavadītas24 stundas un vēl 20min. Bet tas jau vēl neko nenozīmē! Te atkal nākas gaidīt. Var mierīgi pavērot, kā nesteidzīgi strādā robeža. Paiet gandrīz stunda, kamēr tieku noformēts. Šoreiz trāpu uz normālu maiņu, tieku cauri ar diezgan minimāliem zaudējumiem.
Tad atkal divas stundas gaidīšanas neitrālajā zonā, 01,40 tieku iekšā krievu pusē. Te jau viss kā pēc grāmatas – svari, rentgens, kārtējās „nodevas”. Šī ir viena no retajām reizēm, kad viss ar papīriem kārtībā un laikam jau noformēšos diezgan ātri. Pie blakus lodziņa vienam kolēģim gan mazāk veicas. Muitniekam nav pa prātam, ka divām precēm nav pievienots nosaukuma krieviskais tulkojums un tiek dotas trīs stundas sadabūt dokumentu ar tulkojumu. Kas viņam četros naktī gan tādu atsūtīs! es gan iznākumu tur nesagaidīju, bet nojaušu, ka viņš tika atgriezts atpakaļ. 05,15 man priekšā paceļas iepriekšpēdējais šlagbaums – esmu Krievijā! Tagad tik ieliet degvielu, jo ceirs jau sen nullei garām, un stāvvietā iekšā pasēdēt uz muguras! Darba dienas garums izstiepās līdz 22.stundām, robežas šķērsošanai noziedota 31. stunda.

01.10.10

28.septembris

Diena pirmā, kaut gan īsti par pirmo to nosaukt nevar, jo jau vakar vakarā uzkrāvos uz Rīgu. Kokskaidu granulas un briketes no kokzāģētavas „Grantiņi” Bērzaunē. Šeit mazliet izbrīnīja tas, ka krīze te gājusi secen – vismaz no malas tā izskatās. Ražošana iet pilnā sparā, gatavā produkcija un dažādi apzāģēti materiāli sakrauti visās malās, tā ka knapi varu iespraukties uz iekraušanu. Turpat blakus jau ielikti pamati kādam jaunam ceham.Tā ka te viss notiek!
Darbu sāku 06.10 no Madonas un 09.00 esu izkraušanā Austuves ielā 1a. Te sākas piedzīvojumi, kas ļoti atgādina Krieviju. Ielas numuri 1 un 1a atrodas apm 2km viens no otra, un ,protams, es aizbraucu uz 1, kas uzrādās gan visās kartēs, gan navigācijā un pat „gugles” kartē. Nu ,protams, lieki piebilst, ka tā ir šaura ieliņa, kas beidzas ar strupceļu! Vismaz tur vietējais apsargs man apgaismoja, kur man meklēt vajadzīgo firmu. Nākas mazliet paplēst piekabes riepas, lai dabūtu tās 22 tonnas apkārt. Tālāk jau atrodu galamērķi bez lielām pūlēm, bet ar to jau viss vēl nebeidzas. Beidzas benzīns vecam krievu ražojuma autokāram, ar kuru pēc apm pusstundas gaidīšanas beidzot sāk kraut ārā.     

Tā kā viņiem ta nav ne rampas, ne citu normālu izkraušanas iespēju, man nākas pogāt abus sānus vaļā. Labi, ka lietus pierimies, tik pa brīžam mazliet uzrasina.
Un tā – uz pusdienlaiku esu atbrīvots no šā veduma un varu doties pēc nākošā. Laižu uz „Izoterms” jauno noliktavu kompleksu uz Lubānas ielas. Priecē, ka uz jaunā Slāvu pārvada nav nekādu sastrēgumu un vienā rāvienā esu jau pāri. Šajās noliktavās esu pirmo reizi.

Te jau viss pa smuko – jaunas , lielas noliktavas, braucot iekšā, nodomāju, ka te jau nu viss notiks operatīvi un kā jau „eiropā”, bet kas nu deva. Krava jāpārkrauj no mašīnas uz mašīnu un šim darbam mums atvēl vienu autokāru un vienu krāvēju pirmspensijas vecumā. Nu ko, lai jau tas pasākums neievilktu naktī, abi ar otru šoferi ejam talkā – viņš krauj ārā savu auto, es savā velku iekšā. Pāris stundās tās 16,5 tonnas dažādu santehnikas detaļu pārkrāmējam.
Kad atbraucot ieraudzīju to otru šoferi, uzreiz sapratu – kaut kur jau esm tikušies, pēc kāda brīža atcerējos. Būs jau kādi 5 gadi atpakaļ, kā abi kopā nedēļu sēdējām Vācijā un gaidījām iekraušanu.  Bija forši aprunāties, kā gājis pa šo laiku. Zeme tomēr apaļa un mes visi vienus ceļus braucam un tie ceļi krustojas!
Retas ir šādas reizes, kad viss tik ātri notiek, bet šoreiz paveicās – 17.15 esu nomuitots un papīri jau uz rokas! Varu laist uz robežu.
Pa ceļam vēl piestāju Ogrē pie Maksimas paiku iepirkt. Neesmu pārliecināts, vai ar smago autotransportu nesaistīt cilvēki ir iedomājujušies, ka smago šoferi arī ir cilvēki, kuriem reizēm vajag paēst un retas ir tās vietas, kur ar smago atļauti var piestāt pie lielveikala. Par to liecina arī tas fakts, ka knapi atrodu vietu, kur piestāt- es neesu vienīgais.
Nākas piekopt ne visai godīgus paņēmienus, lai varētu aizstrādāt līdz robežai, „pa tīro” braucot tas nesanāk, nu bet par to sīkāk varbūt citreiz. 22.00 esu klāt, rinda 3,8 kilometri un var sākties gaidīšanas svētki!
Ap pusnakti pārbraucam 700m līdz 3,1km atzīmei. Apmēram līdz 01.30 nau nekādas kustības un arī tālumā neredz, ka kāds kustētu, tāpēc nolemju iet pagulēt. Pirms aizmigšanas vēl dzirdu, ka sākas īstā robežas nakts dzīve – vieni vaktē, lai neapbrauc, otri cenšas tikt garām. Kādas piecas laikam saskaitīju, kas mani apbrauc...