Aktīva darbība atsākas pēc septiņiem, ar vairākām reizēm pārbraucam vairāk par kilometru, tātad tik daudz pa nakti mašīnas sagājušas iekšā robežā, un aktīvi ir sargāts lai nebrauc garām. Ap desmitiem vēl 400 metru, paliek vēl 2,6 km. Nu ja tā strādās, tad jau būs labi! Kaut gan reti viss notiek tik labi, parasti jau , ja viena maiņa strādā, tad nākošā slinko.
Kas gan man lika to iedomāties? Tā jau arī notiek, jau atkal trīs stundas bez kustības.
Vienā , vecā, labā krievu filmā „Fortūnas Džentelmeņi” bija apmēram tāds teiciens- „ukral, sel, otsidel, višel, ukral, sel, - romaņtika!”. Mums jau te arī līdzīga romantika – iekraujam, rinda, izkraujam, atkal sēžam kā notiesātie! Es būtu ar mieru dažu labu muitas darboni iesēdināt savā kabīnē, lai te padzīvo pāris dienas. Varbūt tad mazliet aktīvāk darbotos pie robežpārejas jautājumu risināšanas.
Pēcpusdienā sākas kustība, gan neliela, tik pa kādam simtiņam. Līdz septiņiem tieku līdz pusotra kilometra atzīmei, kur tālāk uz malas stāvēt vairs nedrīkst. Nolemju rauties malā uz iet gulēt, diez ko negribas otru nakti bakstīties. Rinda gan tikmēr ies garām, bet nu neko tur nepadarīsi – vai nu guli vai strādā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru