Ne tik sen nosolījos nodalīt jūtūbi no bloga, bet nākas secināt, ka ne vienmēr sanāks. Jo gribu pievienot nedaudz komentāru šim nelielajam video.
Kā izrādās, uz ceļa ir iespējams izraisīt sadursmi ne tikai ar auto, bet arī ar laivu! Tas tā, nelielam humoram. Tālāk nopietni. pats pirmais, kas uzreiz nāk prātā, ir tas, ka man bija pietiekoši liela distance līdz priekšā braucošajam, var jau pat teikt, ka ar ļoti lielu rezervi. To, laikam , nevarētu teikt par to pašizgāzēju, kas brauca pirms manis. Tam krietni nācās spiest uz bremžu pedāļa un kūpināt riepas, lai izvairītos no sadursmes. Vienīgais mierinājums varētu būt tas, ka lielākais postījums būtu laivai, nevis mašīnai. Tāpat arī labi ir tas, ka viņiem visiem trijiem pietika vietas uz ceļa un necieta pretī braucošā mašīna.
Un otrais secinājums varētu būt tāds, ka krava vienmēr pienācīgi jānostiprina, lai ko arī vestu!
Kad kādreiz dzirdēju kādu jūtūberu sakām, ka mistiskā veidā pazudis safilmētais materiāls, nodomāju - nu kā tā var būt? Nu re, nebija nemaz tik ilgi jāgaida, lai pašam tā atgadītos. Apmēram puses no reisa nav. Un tā arī nesapratu, kurā brīdī pazuda, vai telefonā, vai datorā, vai arī pārkopējot no viena uz otru. Bet vairs nav un viss! Liekot kopā to visu kas palicis, sanāk diezgan nesakarīgi, tāpēc atstāju tikai dažus momentus, kur īpaši liela sakarība neprasās.
Tā kā daži ieraksti pazuda, tad mazliet vēl papildināšu par šo notikumu. Ka kaut kas nav kārtībā, ievēroju tikai stāvlaukumā, staigājot ap mašīnu. Ieskatījos, ka riepa uz velkošā tilta saplakusi mazliet par daudz, nekā vajadzētu. krava jau bija pasmaga, bet otrā pusē viss kārtībā, riepas kā riepas. Pirmā doma bija, ka varbūt ar vienu riteni uzbraucis uz kāda akmens, tad tas varāk saplok, bet tak stumjoties vietā neko nelabu neredzēju. Nu labi, nolēmu pamērīt spiedienu riepās. Ārējā viss skaisti - 9. Mēru iekšējo, tur 0. Atkal pirmā doma jau ne tā sliktākā, ka ventīļa starpgabals jauc prātu! Tikai tad paspiedu ar kāju iekšējo un sapratu ka nu viss ir nopietnāk! Palīdu arī apakšā, saskatīju, ka iekšmala jau no borta nost, tātad ar vienkāršu piepumpēšanu arī nebūs līdzēts! Tad nu ķēros pie skrūvēšanas. noskrūvējis, pats arī atradu vainīgo - neliela nagla iekšā. Rezeves ritenis līdzi jau bija, bet es nezinu, cik tas ir labs, jo nav no manas mašīnas. Ja ietu uz mājas pusi, tad vēl varētu likt virsū, bet tā kā es vēl ar degunu uz Eiropu, nolēmu remontēt. Palaimējās, ka blakus stāvlaukumam esošais riepu serviss strādā arī svētdienā, aizvēlu uz turieni, lai saremontē. Remonts izmaksāja 120 zlotus, tātad ap 30 eur. Tad jau atlika tikai pieskrūvēt atpakaļ. Pievilkt ar "gaļasmašinu" es neriskēju, labāk ar stieni. Šis, no "kamaza" kabīnes torsiona izvirpotais instruments man ceļo līdzi vienmēr un daudzreiz palīdzējis gan man, gan citiem. Jāpiebilst gan, ka pēdējā laikā tāds aprūsējis no nelietošanas, jo šajā firmā braucu ar labām riepām, te nevelk līdz pēdējam - ja jāmaina, tad maina nost. Un tieši ar šo instrumentu esmu ietrenējies pievilkt tā, ka otrreiz vairs nav jāpārvelk. jo tas ir tāds lokans un atsperīgs, ka pievelk uzgriežņus ar savu spēku, vajag tik tam iedot pareizo ieskrējienu! Kādreiz ir bijis, ka pievelkās ar knakšķi, bet ne vienmēr. nezinu kā to izskaidrot. Viennozīmīgi pateikt, kad pietiek skrūvēt, laikam nevarēšu, to sanāk tikai kaut kā sajust.
Vispār jau ar šo visu man maksimāli paveicās. neko es nekavēju, stāvēju stāvvietā, ne uz ceļa, skrūvēt varēju bez steigas, riepu serviss blakus. Secinājums tikai viens - biežāk vajag ne tikai apiet ap mašīnu un ar acīm parskriet riepām, tad jau var būt par vēlu, vajag arī pārmērīt spiedienus!
Nezinu, ko šis cilvēks domāja un kur skatījās, bet nu labi, ka tā! Sabīties es paspēju ne pa jokam, un arī ar visiem ēbēesiem mašīnu sameta sānis uz slapjā asfalta. Manuprāt, ātrums arī nebija par lielu, lai varētu apgalvot, ka tam uzbraucienam uz ceļa es tuvotos par ātru. Vēl tik piebildīšu, ka reģistratorā jau izskatās tālāk, nekā bija patiesībā. Un vēl es brīnos par to, ka fonā nav dzirdami daudzi vārdi krievu valodā, kas veltīti tam braucējam! Laikam jau es biju tik pārsteigts (lai neteiktu - nobijies), ka pat kas tāds aprāvās kaut kur iekšā!
Video rullītī tā īsti nav saskatāms, bet vieglais auto rādija labo pagriezienu gan pirms apļa, gan arī tad, kad jau bija iebraucis aplī. Pieļauju, ka pašizgāzēja vadītājs, redzot šo labo pagrieziena signālu, vairāk uzmanību vieglajam nepievērsa. Un te būtu vieta lozungam "skaties divreiz"! Arī tas man nav skaidrs, kāpēc vieglais nebremzēja jau ātrāk, ātrums nebija tik liels, lai to nevarētu izdarīt! Savu taisnību gribēja pierādīt?
Šoreiz neliels video no cita skatu punkta, ne tikai caur logu. Nav redzams pats sākums, kamēr attaisu piekabi un jau pirmās pakas ir iekšā. Arī beigas iztrūkst, tas jau varētu palikt garlaicīgi, tik pabeidzu štropēties un aiztaisu ciet. Bet, tas kas ir redzams, tas ir reālajā laikā, nekas nav ņemts ārā.
Var jau būt, ka par garu un neinteresanti tas viss, bet ko lai dara, reāli tā tas notiek.
Mūsdienu straujajā dzīves ritmā mums visiem ir tik daudz dažādu darbu, pienākumu un visādu citādu pasākumu, kas obligāti ir jāpaspēj paveikt. Un, protams, tam visam katastrofāli trūkst laika! Un šajā visā steigā mums kaut kas var arī aizmirsties, nu piemēram, kaut vai kartupeļu katliņš uz plīts, ieštepselēts gludeklis vai vēl kaut kas tamlīdzīgs. Un kad mēs pēkšņi to atceramies, mums atkal ir jāsteidzās uz mājām. Bet, kā jau visiem labi zināms, steiga ne pie kā laba nenoved un šajā steigā mēs atkal varam aizmirst dažas elementāras lietas, kas var sabojāt dienu vai pat visu dzīvi sev un citiem apkārtējiem!
Lai Jums visiem skaista līgošana un droša un nesteidzīga pārvietošanās šo jauko svētku laikā!
Mazliet paeksperimentēju ar videoreģistratoru, novietoju to dziļāk kabīnē, nevis pie loga. Manuprāt sanāk diezgan interesanti. Tikai žēl, ka reģistratora GPS uztvērējs par vāju, lai uzķertu signālu tad, kad nav pie loga un tāpēc nerādas koordinātes un ātrums.
Solījos jau rakstīt lielos aprakstus, bet šinī darba vietā sanāk tam atvēlēt vēl mazāk laika. Vai nu jācer pāraudzināt raksturu vai jāgaida uz kādu līdzbraucēju. Nu jau laižu trešo apli, tā uz fikso atskatīšos uz iepriekšējo, jo, kā jau tajā senajā teicienā "sakarā ar manu vājo raksturu un kaimiņa stipro alu", mana apņemšanās aprakstīt katru dienu uzreiz vakarā pazuda vēl nesākusies!
Iepriekšējais aplis ilga 16 dienas, kuru laikā aizvedu dēļus uz Vāciju pie Brēmenes, tad uzkrāvu atpakaļkravu pa divām vietām - Cellē gruntskūdeņu atsūknēšanas iekārtu un Leipcigā kultivatoru un aizvilku piekabi uz Ķīli un uzliku uz prāmja. tad laidos uz Vācijas lejasgalu -800km pēc otras piekabes. Tā kā mājupkravas uzreiz nebija, tad divas reizes no Vācijas uz Šveices lielveikaliem aizvedu fasēto puķu zemi un tikai tad uzkrāvu uz māju pusi skābbarības konservantu uz Igauniju.
Īpaši deļ tiem, kas apgalvo, ka pa Vāciju fūres lido neticamā ātrumā, izdarīju kādu novērojumu. Pa poļu bāni no Varšavas līdz robežai mani neapdzina neviena fūre. No vācu robežas līdz Brēmenei mani apdzina tikai divas fūres, un arī tikai tad, kad es biju nometis līdz 87, jo priekšā bija sakrājušās garas kolonnas smago un negribējās ilgstoši braukt pa otro joslu. Un arī tad tie apdzinēji turējās blakus vairāku kilometru garumā, kamēr tika garām. Mans spidometra ātrums sakrita ar navigācijā uzrādīto un tahogrāfa kalibrācija ir izdarīta Vācijā, kur jokus nesaprot, tā ka secinājumus jāizdara katram pašam!
Īpaši patika viens, kā es smejos - ''Dienas moments"! Braucu cauri kādai Vācijas mazpilsētai. Tuvojos gājēju pārejai ar luksoforu, man deg zaļais. Pārejai tuvojas tantiņa cienījamā vecumā un stiepj roku, lai nospiestu pogu. Es jau noņemu kāju no gāzes - tūdaļ būs jāspiež bremzes, jo luksofors pārslēgsies.Tantiņa paskatās uz manu pusi, ierauga, ka nāk smagais un tā arī paliek ar izstieptu roku, bet pogu nepiespiež! Laižu tik tālāk! Pamāju šai ar roku, pretī redzu tanti uzsmaidam un tajā brīdī, kad esmu blakus luksoforam, tiek nospiesta poga un es jau spogulī tik noskatos, kā visa kolonna vieglo, kas bija sakrājusies aiz manis , bremzē pie sarkanā!
Tiku braucis pa šauru kalnu aizas leju, virs kuras ieraudzīju slejamies zelta brieža statuju, noknipsēt nepaspēju, varbūt citreiz jau sagatavošos. Tikai vēlāk uzzināju stāstu par to. Senos laikos tajā apkaimē dzīvojis zelta briedis, kuru pūlējies nomedīt ne viens vien mednieks, bet nevienam tas nav izdevies. Līdz reiz mednieki sapulcējušies lielā skaitā un iedzinuši briedi strupceļā pret aizu. Bet briedis izmisumā saņēmies un pārlēcis pāri aizai.Un tā viņš tur dzīvojot līdz šodienai un nevienam nedodoties rokā!
Pievienošu dažus video no šī brauciena, uz garāku aprakstu varbūt saņemšos nākošreiz!
