Mūsu darba ēnu puse

 Nu jau kādu laiciņu atpakaļ sanāca satikt senu paziņu Valdi, arī, protams , tālbraucēju. Esam pazīstami jau tik sen, ka pat par abiem vairs nevarējām atcerēties, kad un kur esam pirmo reizi tikušies. Uzreiz būtu jāpiebilst, ka viņš gan varētu būt tas, kuram sanāktu interesanti apraksti par tālbraucēju dzīvi, jebkurā situācijā viņam jau gatavs kāds stāstiņš –„ zini, bet tad un tur mums gāja tā un šitā,” un tie stāsti nebeidzas! Arī pazīstams ar tik daudziem šoferiem, ka viņa balsi pa rāciju kāds atpazīst ik pa brīdim. Domāju, ka viņam pašam būtu jāķeras pie savu darba gaitu aprakstu veidošanas, bet, tā kā viņš vēl to nav sācis, tad izteica man kādu lūgumu. Lai es pastāstu par kādu nelāgu atgadījumu, kas notika ar viņu Lietuvā.

     Stāsts jau ir pavisam vienkāršs. Viņu aptur Lietuvas Ceļu Policija un dod iepūst alkometrā. Tā kā Valdis alkoholu nelieto vispār, jo ir pārcietis sirds operāciju un nemaz nedrīkst to darīt, viņš pavisam droši to arī izdara. Un te nu sākas visa „jautrība”! Alkometrs uzrāda viņa izelpā paaugstinātu alkohola līmeni. Es vairs precīzi neatceros, cik promiles, bet pietiekoši, lai nedrīkstētu vadīt automašīnu. Uz Valda protestiem, ka viņš tomēr nav dzēris un lai testu atkārto, policija nereaģēja – esi dzēris un viss! Tikai tad viņš saprata savu kļudu –tad, kad viņam deva iepūst alkometrā, caurulīte jau bija izplēsta no iepakojuma un pievienota alkometram. Caurulītes iepakojumu Policijas darbinieks gan vēl burzījis otrā rokā, it kā tikko būtu izplēsis caurulīti no tā. Uz Valda pieprasījumu par atkārtotu testu ar citu caurulīti Policija nereaģēja un testu neveica. Tad Valdis pieprasīja , lai viņu nogādā kādā ārstniecības iestādē uz pārbaudi. Arī to uzreiz darīt policisti atteicās, aizbildinoties, ka vispirms ir jāsatāda visi nepieciešamie protokoli uz vietas un jānogādā viņa automašina stāvvietā. Vēl arī jāpiebilst, ka, stādot protokolu, te dators „uzkārās”, te pazuda savienojums ar internetu, bet laiks tik iet...

     Tad Valdis ķērās pie nākamā „salmiņa.” Zvanīja uz Latvijas Vēstniecību un visu izstāstīja atklātā tekstā – viņu ir aizturējusi Lietuvas Ceļu Policija ar mērķi izspiest kukuli! Un te nu sākas šī stāsta skumjākā daļa – Vēstniecības darbiniekiem tavas ķibeles neinteresē un tevi laipni atšuj – „Mēs Jums neko nevaram palīdzēt!” Vienkārši skot, tiec galā pats kā vari!

     Tikmēr nu beidzot policisti ir tikuši ar saviem rakstu darbiem galā un nogādā Valdi līdz ārstniecības iestādei (kā vēlāk gan noskaidrosies, līdz tādai, kura šādu pārbaudi nemaz nav tiesīga veikt), un vienkārši izlaiž pie durvīm – ej un pārbaudies! Kamēr tiek atrsts vajadzīgais kabinets, kamēr izstāvēta rinda – ir pagājušas divas stundas un četrdesmit minūtes no pirmā testa veikšanas brīža vajadzīgo divu stundu vietā!Tas arī nostrādās par pamatu visām turpmākajām apsūdzībām! Lieki teikt, ka pārbaudes rezultāts- 0,0 promiles.

     Pēc pārbaudes veikšanas Valdis kājām atgriezās stāvvietā, kur tika novietota viņa automašīna. Vēl jocīgāku to visu padara tas, ka Valdim tika izsniegta pagaidu vadītāja atļauja un un arī atļauja izņemt automašinu no stāvvietas un piedalīties ceļu satiksmē, bet vadītāja apliecība paturēta līdz tiesas lēmumam! Vispirms noformē administratīvo protokolu par braukšanu dzērumā, bet pēc dažām stundām atļauj piedalīties ceļu stiksmē!

     Rezultāts tam visam – Marijampoles rajona apgabala tiesas lēmums – naudas sods 1000 litu un transportlīdzekļu vadītaja apliecības atņemšana uz vienu gadu!   

    Arī visi turpmākie pūliņi bija veltīgi, nelīdzēja ne lietas pārsūdzēša, ne vērsšanās Satiksmes Ministrijā. Sodu nācās samaksāt un tiesības pēc gada nācās pārlikt!

   Atgriežoties mazliet pagātnē, ar Valdi plašākai auditorijai jau bija iespēja iepazīties 2010. gada novembrī, kad viņš ar vērsāsTautas Balsī ar visiem šoferiem zināmām problēmām. Jautājums - kas ir mainījies pa četriem gadiem? atbilde vienkārša - nekas! Tās pašas problēmas pastāv vēl arī šodien. Man patīk tā viena frāze - "šoferiem ir iespējams savu braucienu plānot". Jā, tā es arī daru , plānoju tā, ka stāvu pa nakti vai nu Polijas vai Lietuvas maksas stāvvietās un savu naudiņu atstāju tur!

   Šajā sakarā daudz ko noderīgu var atrast lapās http://www.ijurists.lv/ un http://isos.lv/. Varbūt kādam noder.

   Sapotu jau, ka mēs visi esam kūtri uz rakstīsanu, bet Valda vārdā atļaujos pajautāt - kādas ir jūsu domas par šādām tēmām?

Ne tikai vīrieši!

Ja jau intervijas, tad intervijas, tikai šoreiz pietiks ar sevis slavināšanu, kas, varbūt, nemaz nebija vajadzīga. Pārpublicēšu kādu interviju, kuras oriģināls atrodams šeit. Ļoti ceru, ka ne Benita, ne Latvijas Avīze uz mani nedusmosies par šādu izrīkošanos, jo tā jau ir, ka ar mums un par mums tiek runāts ļoti maz.

Tālbraucēja sieviete ar lecamauklu. Vai grūti sievietei pastāvēt tik vīrišķīgā arodā?

“Bieži vaicā – kā tu, smalka sieviete būdama, vari vadīt smago kravas auto? Atbildu vienkārši – es braucu citādi. Brīnās – kā tas ir? Kājas uz stūres, bet rokas uz pedāļiem!” Tā joko Benita Freimane, kura jau daudzus gadus ir tālbraucēja šofere, kā tautā saka – brauc ar fūri.

Sievietes autovadītājas sen vairs nav retums. Tomēr ne uz 40 tonnu smagas automašīnas, kam astē ir pamatīga piekabe. Turklāt vēl veicot kravu pārvadājumus tūkstošiem kilometru tālumā pa visu Eiropu.

Diez vai Latvijā ir kāds pieredzējis tālbraucējs, kurš nepazīst Benitu. Viņa bija pirmā mūsu zemes sieviete šajā arodā, ilgus gadus arī vienīgā. Pašlaik brauc vēl divas, viena ir pāriniece savam vīram. Francijā gan ļoti daudzas sievietes vadot milzonīgos kravas auto, pa kādai ir arī Beļģijā, Holandē, Vācijā un Itālijā. “Ja satiekamies uz ceļa, noteikti samājamies.”

Brīvība un ceļš 


Pārvadājumos ārpus Latvijas Benita brauc jau 28 gadus, bet stūri savās rokās tur gandrīz kopš bērnu dienām. Pirmā gan bijusi pavisam cita – kuģa stūre.

Paps strādājis par kapteini, viņa vadītais kuģis vilcis lielos plostus pa Daugavu. “Var teikt, ka abi ar brāli uzaugām uz kuģa. Tā bija neparasta pasaule. Kad motors apklusa, dzirdēju, cik skaisti skalojas ūdens. Paps atradās augšā, stūres mājā, mēs pa kuģi šiverējām. Ja viņam vajadzēja kafiju, izbāza pa durvīm krūzi. Pakāpu pa trepītēm un to paķēru. Uz kuģa bija īpaša brīvība. Iespējams, šīs sajūtas nospiedums ir viens no iemesliem, kādēļ izvēlējos tālbraucējas darbu,” prāto Benita.

Vēl arī atmiņas par bērnības ceļojumiem kopā ar ģimeni. Ilgs ceļš, kas vienmēr vainagojas ar galamērķi. Nonākot tajā, tēvs iekārto naktsmītni, būvē telti, kurina uguni…

“To bija vērts iemācīties – prast izdzīvot ekstremālos apstākļos. Ja tuksnesī būs tikai viena krūka ar ūdeni, vai pratīsi taupīt, sadalīt tā, lai pietiek visiem un vairākām dienām?

Arī tagad, braucot tūkstošiem kilometru no vienas valsts uz citu, bieži gadās neparedzēti apstākļi. Notiek katastrofa, autobānis ir ciet. Jāstāv un jāgaida. Austrijā kādam tiltam bija izkustējušies paneļi, notika avārija. Arī pa apvedceļu nevarēja braukt, jo tas bija applūdis ilgajās lietusgāzēs. Policisti laida tikai vieglās automašīnas, bet ne fūres. Nācās stāvēt ilgi, beidzās pārtikas krājumi. Biju pārsteigta, ka reiz pa fūru rindu nāca cilvēki un dalīja maizi ar sardeli.

Arī Polijā zemnieku streika laikā ceļi bija ciet. Man jau vajadzēja būt mājās, dēlam tieši todien bija dzimšanas diena, bet joprojām piespiedu kārtā stāvēju Lomžā. Beidzās ūdens, degviela, nemaz nerunājot par ēdienu. Mašīnā bija gāzes apkure, bet balons – sasalis… Gāju uz tuvējām mājām, lai ielej kannā ūdeni. Tad varēju izvārīt zupu.

Esmu atkarīga no dabas. Ceļam uzgāžas koks. Uznāk milzīgs lietus – pat nevaru redzēt mašīnu, kas stāv metru priekšā! Gadās vēja brāzmas, kas spēj sašūpot pat fūri.”

Kad gultnis dzied

“Paps vienmēr zobojās, sak, Benita piedzimusi ar stūri rokās. Dažreiz uzticēja pastūrēt kuģi, kad pats aizgāja nosnausties. Man tolaik bija tikai deviņi gadi.

Reiz braucām uz Baltezeru, tur notika koku siešana. Vienā brīdī sajutām šausmīgu triecienu – pret kuģi kaut kas atsitās. Tēvs gāja citiem palīgā, bet man teica, lai stūrēju. Vīriem acis iepletās – ko gan tāds skuķis izdarīs?! Es pielaidu, piebraucu pie steķa, nobremzēju, piegriezu… Bail nebija nekad.

Ja vīri remontēja kuģi, vienmēr pa vidu maisījos. Tehnika interesēja kopš bērnības. Biju pusaudze, kad tēvs nopirka mašīnu. Vēroju, ko viņš dara. Drīz vien pārzināju visus procesus. Reiz dīcu, lai iedod pabraukt. Paps atvēra garāžas vārtus – iebrauc nu! Un es to izdarīju.

Vienmēr prieks, ja varu kādam palīdzēt. Man bija 17 gadu. Stāvēju uz Pontonu tilta un skatījos, kad brauks tēva kuģis. Blakus noslāpa moskvičs. Sieviete atvēra motora pārsegu, bet nezināja, ko iesākt. Gāju talkā. Ar nazi atvēru indukcijas spoli un nomainīju sadegušo vadiņu. Viņa pavaicāja – jūs arī šofere? Nē, lepni atteicu, – traktoriste!” atceroties smejas Benita.

Tolaik viņa jau mācījās Jāņmuižas lauksaimniecības skolā. Traktoristu kombainieru grupā bija četras meitenes, bet Benita vienīgā dabūja diplomu. Arī tiesības nokārtoja uzreiz. Sāka strādāt Raunas kolhozā par traktoristi, tomēr drīz vien saprata, ka zemes darbi nav tuvi sirdij. Pa traktora dzelžiem gan patika ņemties. Vēlāk vadīja automašīnu dažādās iestādēs – Lauksaimniecības ministrijā, lidostā, Preses namā.

“Allaž centos braukt tā korekti. Preses nama laikos vedu vienu priekšnieku. Piepeši kāds autiņš nejēdzīgi izlīda priekšā, pie stūres dāma. Es tik nopūtos – jā, bāba brauc… Priekšnieks smejas – bet kas tad tu esi? Esmu vislabākā šofere!

Kad braucu, dzirdu ne tikai motoru, saklausu, kā katrs gultnis dzied. Viss ir jāizjūt.”

Īpašā brālība


Vai grūti sievietei pastāvēt tik vīrišķīgā arodā? Benita sen par to nedomā. Lepojas, ka fūru braucēji ir īpaša brālība. Vienalga, kāda ir tautība un valsts, visi ir vienoti, jo dara vienu darbu. Ja kādam kas gadīsies, citi nāks palīgā.

Reizēm gan piedzīvojusi dīvainu attieksmi, taču tas bijis senāk, kad vēl braukāja pa Krieviju. Nu jau 18 gadus Benita pārvietojas tikai pa Eiropu, ir tālbraucēja Vācijas uzņēmumā. Latvijas uzņēmēji negribot maksāt nodokļus, arī darba apstākļi sliktāki.

“Veļikije Lukos stāvēju ar citiem rindā, vīrieši vien. Pasniedzu starptautisko auto pārvadājumu karneti, muitnieks pāršķīra dokumentu un deva atpakaļ. Tad tik ieraudzīja – stāv dāmīte melnās ādas biksēs. Neko citu nevaicāja, tikai: Un ja nu ar riteni kaut kas? Atteicu īsi: Man ir fūre! Viņš nesaprata, un atkal vaicāja par to riteni. Tad gan atcirtu: Man ir fūre, pilna ar atslēdzniekiem! Veči sāka smieties. Jāprot sevi aizstāvēt, citādi nevar.

Maskavā bija milzīgs tālbraucēju stāvlaukums, taču tik pilns, ka ne iespraukties. Braucu, pētīju brīvu vietu. Ievēroju, visi blenž – sievišķis ieradies. Kad satumsa, viņi sāka dauzīt pie būdas. Viens solījās vakariņas pagatavot, cits lūdza uz tēju. Pateicu sargam – ja neliks mierā, braukšu prom no muitas zonas. Sargs visus izdzenāja – viņa nav tā, ko iedomājaties.

Uz Krievijas un Baltkrievijas robežas bieži redzēju, kā ar taksi veda dāmas klāt. Nācās rāciju pārslēgt uz citu kanālu, lai to visu nedzirdētu.”

Furgonā kā cirkā


Ilgstošā sēdēšana pie stūres prasa izturību. Visvairāk cieš mugura. Benitai bijis pat tik slikti, ka Francijā nācies no mašīnas izcelt ar nestuvēm. Tādēļ viņa vienmēr cenšas pavingrot. Kad krava izkrauta, Benita iekāpj tukšajā furgonā un vispirms uzmet ritenīti. Pēc tam vingro. Gar furgona sienām ir dēļi, pa tiem pakāpjoties, var visādi izstaipīties.

“Nostājos pie sienas, ieķeros ar rokām un cilāju kājas. Gluži kā uz līdztekām. Pa dēļiem uzkāpju līdz pašai augšai, un tad tik iet vaļā! Augšā ir metāla stieņi, pa tiem var iet līdz galam un atpakaļ, pārvietoties kā cirkā. Ne velti bērnībā nodarbojos ar akrobātiku.

Man patīk, ka neviens neredz, ko plašajā piekabē daru. Vasarā ienesu ūdens kannu un uztaisu dušu. Tā dara visi šoferi. Uzlieku kannu uz dēļiem, atveru, lai ūdens lēnām tek, un mazgājos. Tentam sāni tumši zili, bet augša – balta, tāda patīkama gaisma.

Ja vien pa rokai gadās aukla, izmantoju to kā lecamauklu. Daudzi nesaprot, kādēļ to daru savos gados. Man patīk, turklāt ķermenis jāvingrina.

Mašīnu sakrauj, aiztaisa bortus un tentu, sāk vilkt muitas šņori. Tā ir speciāla virve, kur liek zīmogus un plombas. Kamēr velk, es ik pa brīdim – hops, hops! – palēkāju. Turpina vilkt, es atkal lecu.

Vienreiz krāvos Itālijā, lai vestu trenažierus Latvijas firmai Panatta sport. Palūdzu, lai vīri iedod man garu šņori. Viņi brīnījās, kam to vajag. Tūlīt parādīšu. Paņēmu virvi, lecu un skandēju: Panatta sport, panatta sport. Visiem bija jautri.”

Pasildīt putniņu


Dienā Benita vidēji norullē 700 kilometrus. Vispirms izpēta galamērķi, visu aprēķina. Pēc tam gan – “pa pedāļiem un uz priekšu”. Tomēr jādomā līdzi visu laiku, jālasa ceļš, jāseko ceļazīmēm. Jāredz, kas brauc blakus, kas pretī, ar visu jārēķinās. Kā saka Benita – acīm jābūt visur. Viņa uzsver, ka fūre ir visbīstamākais transporta līdzeklis – 40 tonnas ar kravu, turklāt vēl 17 metrus gara piekabe. “Kad izkraujos, slauku un mazgāju furgonu. Ik pa brīdim nopūšos – vēl tik tālu, vēl tik daudz jātīra.”

Daudz kas atkarīgs no loģistikas, pareizi izvēlēta ceļa. Tik pamatīgu auto nevar pagriezt jebkurā vietā. Gadījies saukt talkā policiju, lai atbrīvo ielu no citām mašīnām. Reiz navigators ievedis ceļā, kur priekšā bijis pārāk zems tilts. Fūre nevar izbraukt, ja tilta augstums ir mazāks par četriem metriem.

Benita saķer galvu, jo lūdzu pastāstīt, ko nācies vest. Uzskaitīt neesot iespējams. Metāls, papīrs, veidnes būvniecībai, zāģi, sadzīves tehnika, arī milzu rūpnieciskie ledusskapji, visdažādākās ierīces un iekārtas, detaļas, cigaretes, picas, šokolāde, veļa, svaiga gaļa…

“Man ir borta žurnāls, ko mūždien vadāju līdzi. Rakstu sev – kurp dodos, cik nobraucu. Gandarījums ir tad, ja firma preci sagaida laikus. Svarīgi saskatīt sava darba vērtību. Savulaik mūsu bērnu slimnīcai atvedu rentgena iekārtu. Darīju to ar labu sajūtu. Protams, man par to neviens nepateicās, bet bija prieks, ka bērniem varēs veikt svarīgus izmeklējumus.”

Benitas fotogrāfiju klāstā ieraugu bildi ar putniņu, kas sabozies sēž pie priekšējā stikla. Benita todien gaidīja kolēģi, lai samainītos ar kravām. Spēji kļuva auksts, pamatīgi mīnusi. Putns pielidoja, sajuta siltumu, kas nāca no mašīnas, un piekļāvās, tā arī palika. “Tik žēl bija nosalušā nabadziņa, ka centos nekustēties, lai neaizbaidītu.”

Daudziem šķiet, ka vizināšanās pa Eiropas ceļiem ir romantiska. Tomēr tas nav nekāds tūrisms, lai gan Benita izmanto katru iespēju, lai iepazītu pilsētu, kur nokļuvusi.

“Esmu laimīga to visu piedzīvot. Parīzē man ļoti mīļš ir Antony parks. Tas ir īsts mākslas darbs. Skatos uz parka līniju, redzu, kā gadu gadiem viss ir kopts, līdz sīkumam pārdomāts. Varētu teikt, ka tajā ir arī mana darba kripata – atvedu parkam pilnu fūri ar piecmetrīgiem koku stādiem.”

Letiņš logā


“Braucu ilgstošos reisos. Visvairāk esmu Skotijā, Anglijā un Itālijā. Mājās atgriežos tikai pēc pusgada. Vienmēr ceļā gribas satikt savējos, latviešus. Braucu Dānijā pa bāni, nesteidzos. Pēkšņi ieraugu – letiņš aiziet garām. Paķeru papīra lapu, lieliem burtiem uzrakstu Labrīt! un ielieku logā. Viņš izlasa un sāk smaidīt.

Braucot uzlieku latviešu dziesmas, uzgriežu labi skaļi un dziedu līdzi. Vārdi uzmundrina. Sliktās emocijas pazūd. Reizēm nonāku galapunktā, bet dziesma vēl skan. Skaļi dziedādama, kāpju laukā un eju atvērt tentu.

Vasarā atbraucu mājās aizsmakusi. Meita prasīja, kas man ar balsi. Vīrs tik smējās – vai nezini, viņa tak dzied!

Vīrs Jānis bieži pavadījis mani ceļā. Arī meita Rita, kad bija maza, reizēm vizinājās līdzi. Braucot pa Poliju, panācām vienu latvieti, mašīnu ar Latvijas numuru. Meitai toreiz bija pieci gadi, dikti patika pa rāciju runāt. Paķer un sauc: Onkuli, dzirdi, te Latvija! Brauksim Belostokā pankūkas ēst. Brīdi bija klusums, tad piepeši atbildēja tāda pati sīka balss. Arī tajā mašīnā bērns brauca līdzi. Otrs mazais teica: Man jārunā klusāk, jo mamma guļ, bet papus brauc. Rita atbildēja: Bet man mamma brauc un papus guļ. Piebraucām pie robežas, viņi nāca skatīties – tiešām mamma brauc!”

Benita dara tā


Braucot tālā ceļā, uzlieku mīļu dziesmu un skaļi dziedu līdzi. Tas uzmundrina, aizgaiņā drūmās domas.

Cik vien iespējams, izkustos. Var izlēkāties pieturas vietās, vingrot izkrautā furgonā.

Netīk pusfabrikāti, arī ēst kafejnīcās. Gatavoju ēst pati, mašīnā ir viss tam nepieciešamais. Uzvāru zupu un aicinu latviešus un leišus pamieloties.

Pie stūres esmu ļoti uzmanīga. Taču varu baudīt jaukās ainavas aiz loga, priecāties par sakoptajiem namiem un pagalmiem.

Intervija- otrā daļa.

Jānis joprojām reisā, tāpēc atkal te pasaimniekoju es. 

Tā kā ieskenēto lasīt ir pagrūti, tāpēc šoreiz šādi ;) 

Tālbraucējs, kam tīk arī rakstīt

Tālbraucēja darbs nav radīts kuram katram. Ir jāspēj sadzīvot ar vientulību un spēju daudzus savā dzīvē svarīgus datumus pavadīt simtiem, pat tūkstošiem kilometru attālumā no mājām, tuviniekiem un draugiem. Visbeidzot ir jābūt dzelzs nerviem, jo vadīt vairākus metrus garu, teju 40 tonnas smagu un ar sešciparu skaitli vērtējamu auto uz blīvi noslogotas šosejas spēs ne kurš katrs. Viens no cilvēkiem, kas to var un ikdienā dara, atlicinot laiku arī blogošanai, ir JĀNIS SNIEDZE, kuru „Stars" satika vienā no brīžiem, kad viņš, atgriezies mājās, var būt kopā ar ģimeni un baudīt vasaru.

- Esmu vietējais. Piedzimu un uzaugu Mētrienā, bet pēc pamatskolas devos mācīties uz Priekuļu tehnikumu par automehāniķi. Šobrīd dzīvoju Praulienā. Pa vidu ir bijuši šādi tādi darbi, taču visai agri nolēmu, ka vēlos būt tālbraucējs. Ģimenes apstākļi neļāva šajā profesijā sākt strādāt jau agrāk, taču, kad bērni paaugās, varēju strādāt darbu, kas mani aizved uz ilgāku laiku prom no mājām. Šo darbu daru ar prieku. Ja darbs līdzinās zobu sāpēm, tad kāpēc tādu darīt? Jāapvieno lietderīgais ar patīkamo, un to savā darbā arī cenšos īstenot. Drīz apritēs 10 gadu, kopš strādāju par tālbraucēju. Šajā laikā esmu strādājis trīs firmās. Pirmajā - gadu, otrajā -aptuveni 7 gadus. Darbs apmierināja, taču, tā kā nevēlējos veikt reisus uz Krieviju, pārgāju strādāt uz SIA „Holzwerke Lubāna", kur strādāju nedaudz vairāk nekā gadu.

- Daudziem tālbraucēja darbs šķistu vienmuļš un nogurdinošs.
- Braucot pa Eiropu, uz normāla ceļa labā mašīnā vienas dienas norma ir aptuveni 700 km. Fiziski noguris neesmu un varētu izturēt arī vairāk, taču ilgāk braukt nedrīkst, jo ir jāievēro darba režīms. Ja neskaita dažus izņēmumus, pēc noteiktā standarta es dienā drīkstu braukt 9 h un tad 11 h ir jāstāv. Tas nozīmē, ka es piecas dienas nedēļā braucu pa 9 h, pa vidu ņemu 11 h garas naktspauzes un arī sestdienās un svētdienās ir jāņem pauze. Mani šāds režīms neapbēdina, jo jūtos, it kā strādātu parastu darbu. Braucot pa Eiropu, tas grūtības nerada, taču, esot Latvijā, šādā režīmā ir grūti paspēt visu izdarīt; jāpiebilst - mūsu valstī nav arī daudz normālu stāvvietu, kas paredzētas kravas transportam. Viens no Satiksmes ministrijas darboņiem reiz paziņoja, ka Latvija nav tik liela, ka tai vajadzētu ierīkot šādas stāvvietas, taču acīmredzot ierēdnis nesaprot, ka man kā tālbraucējam vienā darba maiņā - 9 h - nav iespējams uzkraut kravu Madonā vai Lubānā un turpu šurpu izbraukāt Liepāju. Man kaut kur ir jāstāv, un mežā es to darīt nevēlos. Kravas transporta bākā var iepildīt pusotru tonnu degvielas, un, zinot mūsdienu degvielas cenas, tas ir liels kārdinājums garnadžiem.
Šī iemesla dēļ, braucot pa Latviju, bākā turu tikai tik daudz degvielas, lai pietiktu maršrutam.

- Daudz ir dzirdēts par tālbraucēju drošību pārbraucienu laikā, kā īpaši bīstamas valstis minot Poliju un Lietuvu. Cik droši jūtaties, vedot kravu?
- Agrāk draudu, tostarp abās minētajās valstīs, bija vairāk. Tagad laupīšana un rekets ir gājis mazumā. Biežākie nepatīkamākie atgadījumi ir manis jau minētā degvielas zādzība nakts laikā, kas vērojama arī Latvijā. Pašam Liepājā no bākas tika nolieti aptuveni 300 litri degvielas. Ir arī tādi, kas zog kravas. Iegriež kravas pārsegā tā dēvēto saulīti, paskatās, vai krava ir tāda, ko vērts apzagt, un ķeras pie darba. Paldies Dievam, man ar šādiem garnadžiem nav nācies sastapties. Šajā ziņā bīstamākie ir reisi uz Krieviju, ko vairs neveicu. No Eiropas valstīm bīstamākās ir tās, kur mitinās vairāk imigrantu, piemēram, Francija. Tur populāra laupīšanas metode ir ar gāzi. Ja šoferis pirms gulētiešanas logā ir atstājis šķirbiņu, zagļi pa to iepūš gāzi, pēc tam atmūķē kabīni un nozog visu, ko vien var nozagt. No rīta šoferis pamostas ar sāpošu galvu un iztīrītu mašīnu.

- Kuru valsti, vedot kravas, vislabprātāk apmeklējat?- Visvairāk patīk Vācija - gan tās ceļu infrastruktūras, gan sakārtotības dēļ. Tā šobrīd sanācis, ka man tieši uz šo valsti visbiežāk jābrauc. No Lubānas aizvedam kokmateriālus, bet atpakaļ tiek vestas visdažādākās preces. Bieži vien Vācijā sanāk uzturēties ilgāk, jo īpaši brīvdienās. Kabīnē visu dienu nesēdēsi, tādēļ dodos apskatīt vietējos objektus. Vācijā netrūkst interesantu apskates vietu. Laikā, kad braucu uz Krieviju, man nekad tā īsti neiepatikās Maskava atšķirībā no Sanktpēterburgas, kur, iekāpjot metro un aizbraucot uz pilsētas centru, bija ko redzēt. Zinu, ka daudziem ir uzskats, ka mēs, tālbraucēji, neko daudz bez ceļa neredzam, taču tā vis nav, un arī es cenšos tvert katru brīvu brīdi, lai ieraudzītu kaut ko jaunu.

- Kā ģimene sadzīvo ar tālbraucēja darba režīmu?  

- Ģimene ir 70% no šī darba. Ja nebūs ģimenes atbalsta un sapratnes, būs ļoti smagi. Ne viena vien tālbraucēja ģimene ilgās prombūtnes dēļ ir izjukusi. Esot Latvijā, cenšamies kopā pavadīt pēc iespējas vairāk laika. Vasarā gadās dažos pārbraucienos paņemt līdzi kādu no ģimenes. Sanāk gan ekskursija, gan iespēja pabūt kopā ar ģimeni. Laiks, ko pavadīt kopā vai veltīt mājās veicamajiem darbiem, parasti tiek saplānots jau laicīgi.




- Pēdējos četrus gadus daudzi, pat tie, kas nav saistīti ar kravas auto vadīšanu, jūs interneta vidē pazīst kā blogeri Jančuku, kas raksta savas tālbraucēja piezīmes. Kā sākās šī nodarbe?
- Ar to nodarboties mani pamudināja sieva. Viens no iemesliem šāds: katru reizi, sastopot kādu no draugiem, bija jāstāsta viens un tas pats par to, kā man ārzemju pārbraucienos iet. Nolēmu, ka vajag par šo tēmu kaut ko uzrakstīt gan sevis dēļ, lai mazāk jārunā, gan sev tuvo cilvēku dēļ, lai tie būtu informēti. Tāda bija sākotnējā ideja, bet nu jau vaļasprieks ir krietni gājis plašumā. Zinu, ka manus ierakstus lasa cilvēki, kam ir interese par šo darbu, taču viņiem nav iemaņu un zināšanu. No vienas puses - viss liekas vienkārši: iemācies vadīt kravas auto un brauc. Ar kartēm vairs nav jākrāmējas, jo ir navigācija un citi palīglīdzekļi. Tomēr vienkārši tas izskatās tikai no malas, jo, kad tu izbrauc ārpus Latvijas un secini, ka katrā valstī ir sava sistēma un kārtība gan par nodevām, gan ceļiem, kas atvērti kravas transportam, tad daudzās nianses un sīkumi var izvērsties ļoti dārgā skolā. Daudzi man uzdod konkrētus, ar manu darbu saistītus jautājumus. Esmu saņēmis arī ierosinājumus par tēmām, ko būtu vērts atspoguļot blogā. Tas viss, protams, paņem zināmu daļu laika, taču, kad vairākas stundas jāstāv uz ceļa vai arī sestdienās un svētdienās jāīsina brīvais laiks, rakstīšana kalpo kā ļoti patīkama nodarbe atslodzes brīžos. Protams, ir aktīvāki un ir mazāk aktīvi periodi. Esot mājās, parasti nerakstu. Agrāk, braucot uz Krieviju un stāvot uz robežas, laika bija krietni vien vairāk. Nekas, nāks ziemas mēneši, atkal blogā parādīsies vairāk materiālu.

- Bloga apmeklētāju skaits, zinot to, cik specifiska ir kravas pārvadājumu tēma, ir visai ievērojams.
- Vairāk apmeklētāju - no 200 līdz 300 - ir dienās, kad parādās jauni raksti, bet arī citās dienās blogu apmeklē vismaz 50 cilvēku. Pats daļēji bloga popularitāti skaidroju ar to, ka Latvijas interneta resursos īsti nav informācijas par šo jomu. Ierakstot google meklētājā vārdu „tālbraucējs", mans blogs būs pirmais, ko tas piedāvās, pēc tam samērā liels tukšums. Plašu informāciju iegūt ir ļoti grūti. Dažkārt arī pienākuma apziņa - ja es pats nerakstīšu, tad citu informācijas avotu nebūs, - mani mudina piesēsties un veikt kārtējo ierakstu blogā. Ar bloga palīdzību esmu atradis arī jaunus draugus. Bija gadījums, kad mani uzrunāja pilnīgi svešs cilvēks. Sacīja, ka viņš vēlētos kļūt par tālbraucēju, taču vēl īsti nezina - ir šī nodarbe viņam radīta vai nav. Paņēmu viņu līdzi kādā no reisiem. Atgriežoties uzreiz devās uz autoskolu.

- Un kā šiem cilvēkiem pēc tam sokas ar darba meklējumiem?
- Latvijā šoferu trūkst. Pēdējā man zināmā statistika liecina, ka pietrūkst aptuveni 1500 tālbraucēju. Viena no lielākajām kravas pārvadājumu firmām pat ir izveidojusi savu autoskolu, kur uzņem bez maksas, taču vēlāk kāds laiks pie viņiem ir jānostrādā. Viena no problēmām ir tā, ka lielākoties darba sludinājumos tiek meklēti šoferi ar pieredzi, taču šajā gadījumā ir apburtais loks: kā tu iegūsi pieredzi, ja tevi bez tās nevēlas ņemt darbā? Pats esmu reisos līdzi ņēmis četrus piecus cilvēkus, lai iepazīstinātu viņus ar tālbraucēja profesiju. Viņi visi tajā arī ir palikuši.

- Medniekiem un makšķerniekiem parasti azotē ir kāds labs stāsts par savu nodarbi. Vai ir zināms kāds interesants, ar jūsu profesiju saistīts atgadījums?
- Tas gan nenotika ar mani, šajā stāstā dalījās kolēģi, un tas atgadījās jau minētajā Vācijā. Tur vietējiem šoferiem normāla prakse ir pašiem neko daudz nedarīt. Kaut kas atgadās ar mašīnu - piezvana uz servisu, darbinieki atbrauc un visu nokārto. Kolēģi atstāstīja gadījumu, kad ar diviem kravas auto esot braukuši pa autobāni un vienai no mašīnām izšāvusi riepa. Iebraukuši avārijas kabatā, paši nomainījuši riteni, un, kolīdz tas izdarīts, klāt vācu policijas auto. Abi domājuši, ka liks samaksāt soda naudu, jo par ilgu uz autobāņa kavējušies, taču policists piegājis un paspiedis viņiem roku - pateicoties mūsu tālbraucējiem, uzvarējis derībās. Izrādās - policijas ekipāža pamanījusi, ka kravas auto caura riepa. Viens no policistiem minējis, ka tūlīt tiks izsaukti servisa darbinieki. Otrs, kas pamanījis auto numuru, sacījis, ka jau pēc pusstundas fūres būšot prom. Abi saderējuši, un tas, kam izrādījusies taisnība, laimējis konjaku. Šis stāsts ir apliecinājums mūsu šoferu izdarībai.

Autors: EGILS KAZAKEVIČS

DĀVJA VECKALNIŅA foto

Sandra

Intervija- pirmā daļa.

Atkal ir tāda reize, kad kāds no žurnālistu aprindām ir iekš draugiem el-vē ir uzrunājis Jāni. Jautājums bij šobrīd gaužām vienkāršs un tai pat laikā aktuāls. Jautāja- vai Jānis nevar tā īsi atbildēt uz pāris jautājumiem par vinjetēm jeb ceļu maksām Latvijā. Protams ka Jānis uzjautāja arī manu viedokli, vai piekrist, uz ko es teicu- jā, kāpēc ne, jo tā ir iespēja pateikt savu domu. Es jau nezināju, ka iecere beigās būs par plašāku interviju, bet nu.... Tad nu pirmdien pēc reisa piestāja Madonas Statoilā un mazliet parunājās ar Egilu Kazakeviču- žurnālistu no mūsu novada avīzes Stars.  Patiesībā jau Jāņa viedoklis tur ir samērā īsi izteikts, vairāk jau paša jautājuma būtība kā tāda, bet nu... 

Jānis pats jau ir Vācijā, un arī šoreiz pa blogu pasaimniekoju es... jo nez, nez vai Jānis pats maz te tos rakstus jeb intervijas liktu :)))))  Par iepriekšējo interviju jau arī teica, nu varbūt nevajadzēja :)))) 

Lai izlasītu rakstu tā pa smuko, spied ar peles labo pogu uz raksta, atver jaunā cilnē.... un tad palielini rakstu.

Sandra

1 no 2 miljoniem...

Ir tāds iknedēļas žurnāls IR, kurš (atklāti sakot) nebija mūsu ģimenes literatūra nu nimaz :)) Un tad, kādu dienu iekš draugiem.lv  Jāni uzrunāja žurnāliste Ieva Puķe.... rezultātā, tapa īsa (1stundu) intervija... Protams ka par tālbraucēju dzīvi- dzīvesveidu nevar nedz uzrakstīt, nedz izrunāt stundas laikā..  Bet viss kārtībā.. intervija bija, raksts tapa.. Vienīgā piezīme, kas manuprāt ir ļooti būtiska, ka blogs tapa lai stāstītu draugiem, ne kaimiņiem. Tā kā šeit esam ienācēji, kaimiņiem nudien neesam interesanti :))) BET!!??- viss kārtībā... kā viens no draugiem uz manu kritiku par vārdu izvēli  tekstā, atbildēja, ja to būtu teicis Jančuks, tad tur apakšā būtu rakstīts- Jānis Sniedze, bet redzi, tur ir rakstīts Ieva Puķe, tā ka nomierinies.. viss kārtībā :))))) 

Lai izlasītu rakstu tā pa smuko, spied ar peles labo pogu uz raksta, atver jaunā cilnē.... un tad palielini rakstu.

Starpcitu, žurnālu Madonā nemaz nebij tik viegli nopirkt... vakarpusē jau nācās krietni vien pabraukāt un pameklēt, ne Narvesenā, ne Pluspunktā vairs nebija nopērkami.... uz ko pārdevējas atbildējušas, ka šodien tā dīvaini, daudzi nākot un prasot šo žurnālu.. kas parasti nemaz ta nepērkoties. 

 Lai jauka vasara!- 

ceļojiet, kā vien iespējams.. 

tas ir forši.... 

Jānis pats šobrīd ir reisā, par līdzbraucēju devusies Luīze... Bet.... žurnālu nopirka un te ierakstījās- Sandra