Devītā diena reisā. Pa nakti jau uzsalis, -2 grādi. Kad pusastoņos nozvana modinātājs, vispirms ieslēdzu autonomo apkuri, lai vieglāk izlīst no segas apakšas. Pa nakti neprasījās, bija gana silti tāpat. Un piedevām man jau tas raksturīgi – es nekad neceļos pēc pirmā modinātāja zvana, vienmēr sagaidu otro vai pat trešo!
Pēc deviņu stundu pauzes, varu sākt kustēt 08.33. No rīta vēl pavēroju, kā blakus krievu kolēģis kaut ko ķimerējas pa motoru „amerikānim”.
Padzeru kafiju un varu laist tālāk, priekšā Maskava. Nolemju, ka dienas laikā uz MKADu nav ko doties, tur vieni sastrēgumi, Maskavai apkārt laižu pa A107, kas ir otrais aplis, kaut kas līdzīgs mūsu Rīgas apvedceļam. Te jau arī daudz transporta, tā ka līdz izkraušanai atlikušo 250km veikšanai aiziet veselas piecas stundas. Pa vidu nākas taisīt pauzi un izkraušanā ierodos tikai pusē četros pēc vietējā laika. Mazliet jau baidos, ka atstās uz rītu, bet nu šoreiz noveicas – apmēram pēc pusstundas ierodas mašīna, uz kuru pārkraus manu kravu. Tā tās kravas ceļo – Rīgā iekrāvos no mašīnas uz mašīnu, Maskavā atkal tas pats, krava aizgāja kaut kur uz Jekaterinburgu.
No kravas tieku vaļā diezgan ātri – uzbeku brigāde strādā naski, un šefs dod zaļo gaismu iet uz mājām tukšā. Tā arī sāku virzīties mājup. Tālu jau gan es netieku, jo ir jau vakars, apvedceļš pilns ar mašīnām, pie dzelzceļa pārbrauktuvēm sastrēgumi vairāku km garumā. Krievijā vārdam sastrēgums jau ir pavisam cita nozīme, nekā pie mums vai kaut kur Eiropā. Tur jau neviens nestāv godīgi vienā rindā, tur visi lien , kur vien var ielīst, divās un pat trijās rindās, pa ceļmalu un pat pa grāvi, ka tik varētu palīst garām!
Beidzot tieku uz Maskavas – Rīgas šosejas, vēl laika pietiek, lai tiktu līdz normālam parkingam. Bet kas tev deva – priekšā avārija un normālā „novorižskaja” šoseja ciet! Atkal sastrēgums, griežos nost uz veco „volokolamku”un lienu zem zīmes „smagajiem aizliegts”. Labi, ka te neviens pogainais netrāpās. Vismaz viens labums – sanāk apbraukt Volokolamskas posteni, kuram reti sanāk pabraukt garām, lai neapturētu. Burtiski pēdējā minūtē iebraucu „Vulkānā” – vienajā no retajām normālajām stāvvietā pirms Maskavas. Sanāca gana saspringta darba diena – vakar pa astoņām stundām nobraucu 544km, šodien pa 9st 20min 440km. Attaisnojums tam visam viens vārds – Maskava!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru