Nestes stāvlaukums.

   Nav jau tā, ka pie mums nekas nenotiek, pie loka, izbraucot no Tīnūžiem, izauguši divi benzīntanki, šoreiz paciemojos Nestē. Lai arī nepildīju degvielu, bet vismaz izmantoju izdevību piestāt uz kādu brīdi stāvvietā, kuru nemaz nav tik daudz šajā ceļa posmā.

   It kā viss jau skaisti un nemaz negribas runāt par slikto, bet tāds neliels rūgtumiņš paliek. Tāda sajūta, ka tomēr tā īsti līdz galam nav pārdomāts, un arī domājis jau droši vien tāds, kam ar tehniku nekāda sakara. Es jau nezinu tās izmaksas un tas jau nemaz nav līdzvērtīgi, bet to desmit zīmju vietā kuras norāda kā lielās mašīnas drīkst braukt un kā ne, varēja noziedot tos līdzekļus vienai asfalta kravai un uztaisīt skujiņu caurbraucamu. Tad tās daudzās zīmes nemaz nebūtu vajadzīgas un stāvvietā gan iebraukt, gan izbraukt varētu abos virzienos bez kādām problēmām.

Remonts uz Rīgas apvedceļa

   No prmdienas, 04. septembra, visiem braucējiem jārēķinās ar satiksmes ierobežojumiem uz Rīgas apvedceļa. Un, interesant;ākais vēl ir tas, ka Tīnūžu krustojumā uz apvedceļu nogriezties nedrīkst, gan braucot virzienā no Tīnūžiem, gan virzienā no Rīgas. Neesmu vēl braucis pa pašu apvedceļu, nezinu, kādas zīmes ir tur saliktas, vai drīkst nogriezties vai nē. Varbūt kāds var iekomentāt, kā ir. Kā saprotu, iemesls tam visam, ir tilta remonts net;alu no šā krustojuma, jo tur satiksme tiek regulēta ar luksoforiem. Nu ļoti gribas cerēt, ka šis remonts neievilksies ziemā, kas vēl šo visu apgrūtinās!

Gandrīz avārija 2.

   Nezinu, ko šis cilvēks domāja un kur skatījās, bet nu labi, ka tā! Sabīties es paspēju ne pa jokam, un arī ar visiem ēbēesiem mašīnu sameta sānis uz slapjā asfalta. Manuprāt, ātrums arī nebija par lielu, lai varētu apgalvot, ka tam uzbraucienam uz ceļa es tuvotos par ātru. Vēl tik piebildīšu, ka reģistratorā jau izskatās tālāk, nekā bija patiesībā. Un vēl es brīnos par to, ka fonā nav dzirdami daudzi vārdi krievu valodā, kas veltīti tam braucējam! Laikam jau es biju tik pārsteigts (lai neteiktu - nobijies), ka pat kas tāds aprāvās kaut kur iekšā!

Gandrīz avārija.

   Video rullītī tā īsti nav saskatāms, bet vieglais auto rādija labo pagriezienu gan pirms apļa, gan arī tad, kad jau bija iebraucis aplī. Pieļauju, ka pašizgāzēja vadītājs, redzot šo labo pagrieziena signālu, vairāk uzmanību vieglajam nepievērsa. Un te būtu vieta lozungam "skaties divreiz"! Arī tas man nav skaidrs, kāpēc vieglais nebremzēja jau ātrāk, ātrums nebija tik liels, lai to nevarētu izdarīt! Savu taisnību gribēja pierādīt?

Pamestais 2.

Nav nemaz jābrauc uz Poliju vai Vāciju, lai novērotu ilgi stāvošas, vientuļas automašīnas. Nu jau tādu parādību var sastapt arī pie mums. Uz autoceļa Tīnūži – Koknese ceļmalā stāv mazais mersītis ar Lietuvas numurzīmēm. Pirmo reizi to pamanīju ap 16. jūniju, precīzi datumu nepiefiksēju, jo pirmajā reizē tam īpašu vērību nepiegriezu – vai nu mazums mašīnu var būt ceļmalā. Tad mazliet vēlāk, jau pēc Līgosvētkiem, ap mašīnu tika novietoti norobežojošie stabiņi, laikam jau ceļa dienesti pacentās, lai kāds tumsā neuztriecas. Bilde tapusi vēl pirms šī reisa, piektajā datumā, tik nesanāca ievietot blogā. Bet arī šodien (13.07) vēl nekas nav mainījies, stāv joprojām...

Pirmā darba diena.

   Svētki beigušies, jāsāk strādāt. Tikai pirms braukšanas vēl jāveic kāds sportisks pasākums - jāpastrādā ar birsti.  Sekas nenotīrītam jumtam kādu laiku atpakaļ tiku izbaudījis uz savas "ādas", kad, ledus no pretīmbraucošas fūres jumta sasita manam skānim saulessargu virs priekšējā loga.
   Šoreiz darbiņš nebija no grūtajiem, jo ledus nebija, tik neliela sniega kārta.

                                     Veiksmīgu un drošu braukšanu pa sniegotajiem ceļiem!

Jauni karodziņi kartē

Kādu laiku atpakaļ diezgan intensīvi atzīmēju Eiropas kartē vietas, kur esmu pabijis. Jaunapgūtās zemes pletās arvien tālāk. Tad tas viss mazliet sāka apstāties, jo arvien vairāk sāku braukāt jau pa tiem maršrutiem, kur esmu jau bijis. Neseni notikumi mani uzvedināja uz interesantu domu – kāda izskatītos Latvijas karte ar šādām atzīmēm? Noteikti, ka arī būtu diezgan daudz baltu laukumu. Man mazliet savādāk, uz tālām zemēm aizved darbs, bet cik gan daudziem atvaļinājumus gribas pavadīt kaut kur ārzemēs, aizmirstot vispirms apskatīt tuvaku apkārtni. Kā atzina kāds mans draugs, kamēr nebija sācis strādāt uz autobusa un vadāt ekskursantus tepat pa Latviju, nemaz nebija nojautis, ka ir tik daudz skaistu vietu, ko apskatīt!

Iepriekšejā krava no Polijas bija jāizdala Latvijā pa trim vietām. Pirmā – Krāslava. It kā jau esmu bijis, bet tikai caurbraucot uz Baltkrieviju. Šoreiz nācās te uzkavēties ilgāk. Atbraucu naktī no sestdienas uz svētdienu. Uz māju braukāt – 300km turp un atpakaļ, diena pagalam, tatad jēgas nekādas. Noguļu gandrīz līdz pusdienai – nakts brauciens dara savu. Tad nolemju izlocīt kājas – dodos apskatīt pilsētu. Pirmais, kas uzreiz liek sevi manīt, ir vispārēja sakoptība. Sākot jau ar privatmājam, lai arī ne tik jaunas, celtas vecajā krievu stilā, tomēr visas ir apčubinātas un uzprišinātas. Arī pilsētā daudz jau ir paveikts, un tiek darīts vēl. Patreiz, gan tiek remontēta centralā iela, kas ved cauri pilsētai un tas mazliet rada tādu kā haosu, bet noteikti, ka pēc darbu pabeigšanas būs viss ok. Arī vecā Grafu Plāteru pils tiek restaurēta, ceru, ka pec kāda laika izskatīsies daudz labāk, nekā tagad. Pievilināja arī norāde ”Šokolādes kalns”. Tas, ka ne jau no šokolādes tas kalns, tapat skaidrs. Tomēr – kāpēc tāds nosaukums? Viss top skaidrs, kad ieraugu atraktu vienu kalna malu – tiešām sokolādes krāsas māls!

Sāku arī ieverot to, ka es nēsmu vienīgais ekskursants sodien šeit. Gan pie pils, gan pilsetā satieku vienus un tos pašus cilvekus, kas arī apskata pilsētu un tadu ir diezgan daudz. Visā visumā iespaids par pilsētu palika tas labākais un varu tikai ieteikt pie iespējas te pabūt.

Pirmdienas rītā „Ceļu uzturētaju” pagalmā veiksmīgi tieku vaļā no pirmās kravas daļas – caurtekas 3 metri diamatrā un 24 metri garumā( tikai gan izjauktā veidā) un varu sākt kartejo „dipadu dapadu” pa dzimto zemīti. Šodien jāpaspēj piecas „točkas” dažādās Latvijas malās. Pirmā jau ir.

Otrā – Tīrainē. It kā Pierīga, bet tik un tā te nebiju bijis, vel viens karodziņš! Tālāk steidzos un vietu ra skanīgu nosaukumu – Emburga! Un atkal viena balta plankuma mazāk! Arī te esmu pirmo reizi. Un atkal viena skaista, sakopta vieta, par ko tikai prieks!

Nu ko, no poļu precēm esmu veiksmīgi atbrīvojies, vēl tik Dobelē jāuzkrauj bruģis uz Madonu, Rīgā jāpaķer no servisa divas riepas un uz maju. Bet tas jau vienai dienai ir par daudz, Rīgā mans skrējiens apstājas. 500km pa Latviju un četras karaušanās – tas jau ir gana daudz. Nākas gaidīt rītu,paņemt riepas un pusdienlaikā kraujos arā Madonā. Kaut arī niecīgs, tomēr prieks, ka mans ieguldījums Madonas ielu atjaunosanā!