Jautājumi un Atbildes.

   Šodien atgriezos no kārtējā reisa, bet par to vēlāk. Neatceros, vai par to jau esmu stāstījis, bet ārzemēs internetu nepērku, reizēm tik sanāk pastāvēt kādā parkingā, kur ir pieejams wi-fi. Bet ne vienmēr tā iegrozās un tad jau sanāk kādu nedēļu iztikt bez neta. Tāpēc jāatvainojas par to, ka uz jūsu uzdotajiem jautājumiem komentāros neatbildu uzreiz. Šoreiz biju tā patīkami pārsteigts – ienākuši trīs uzreiz!  Tan nu nolēmu atbildes uzrakstīt nevis komentāros, bet atsevišķā rakstiņā, tak jau atradīsiet!

Par apaviem. Nezinu, vai to var saukt par tradīciju, drīzāk jau par ieradumu, bet zinu daudzus šoferus, kuri brauc bez apaviem, mani ieskaitot! Vēl jo vairāk, apavi tiek atstāti ārpus kabīnes, uz trepītēm. Jo kabīnes grīda ir izlikta ar paklājiem, kurus nemaz negribas pienēsāt ar smiltīm, dubļiem, skaidām, sniegu u.t.t  Uz trepītēm jau parasti tiek turēti kādi pavisam ātri un viegli novelkami un uzvelkami apavi, nu kaut vai iešļūcenes. Un kaut kas nopietnāks, kādas nopietnākas pastaigu kurpes vai botas un darba apavi priekš kraušanās stāv sānu bagāžas nodalījumā.

 Kāds jau tūlīt var iebilst, ka ir valstis, kurās tas nemaz nav atļauts. Jā, es to zinu, bet neko tur nevar padarīt. Esmu jau tā pieradis, ka ar apaviem kājās pie stūres jūtos tik neomulīgi un ir tāda sajūta, ka nemaz braukt nemāku!

Par profesijas maiņu. Lielākā daļa tālbraucēju ir vīri jau labākajos gados, jauno nāk klāt samērā maz, tā ka vecums tam nevarētu būt šķērslis. Vajag tikai gribēšanu. Varbūt, ka tiešām ir vērts ko pamainīt dzīvē, ja jau visu laiku kantorī nosēdēts! Bet, kā jau ikvienam, kurš jautā, braukt vai nebraukt, iesaku vispirms izbraukt kādu reisu līdzi kādam draugam vai paziņam, lai saprastu ap ko tā lieta grozās. Ja ir kantora darbs, tad pieļauju domu, ka uz šo brīdi var nebūt vajadzīgās kategorijas ar visiem kodiem un vadītāja kartēm, kuru nokārtošana prasa zināmus ieguldījumus. Tad nu būs vieglak saprast,vai ir vērts tērēties vai nē.

Par maršrutu cauri Lietuvai. Konkrētais maršruts varētu būt interesants, braucot ar vieglo, jo tur var ko vairāk apsktīt, bet nebūs īsti piemērots braucienam ar smago. Tur sanāks lielāks attālums un vēl, piedevām, lielāks degvielas patēriņš, mīcoties pa mazajiem ceļiem. Kādreiz jau ir nācies Lietuvu šķērsot pa dažādiem maršutiem, bet pie mana šā brīža darba specifikas šis maršruts galīgi nav piemērots.

Un ja jau turpinam spēlīti “jautājumi un atbildes”, tad nu ir pienākusi mana kārta uzdot jautājumu!

Attēlā ir redzamas trīs kravu stiprināšanas siksnas, katra satīta savākā veidā. Tad nu gribētu zināt jūsu domas, kurš veids ir ērtākais uzglabāšanai un lietošanai. Un varbūt arī pamatojumu, kāpēc.  Jo man ir gadījies, ka pat daudz ko piedzīvojuši vīri jautā, kāpēc tu savas siksnas tin tieši tā un ne savādāk? Tad nu pēc šādiem jautājumiem esmu pavērojis, kā to dara citi. Jā, piekrītu, ka katram ir savi ieradumi un apsolos arī pastāstīt par savējiem un pamatot,kāpēc tā daru. 

Reiss nr:18.2016

Pirmdiena, 8. augusts. Šodien startēju prom. Kravu uzkrāvu jau piektdien, nostāvēju mājās lielo iknedēļas pauzi, sanāca jau pat mazliet vairāk kā vajag, bet ātrāk skriet nav nekādas vajadzības, jo atpakaļkrava paredzēta uz ceturtdienu. Tad nu šodien ierastais grafiks – no mājas līdz Belostokas “Delfīnam”.  Jau iepriekš rādīju, ka Lietuvā uz ceļiem izvieto plakātus ar “melno” statistiku. Bet šeit redzamajā plakātā uzrādās šajā gadā uz šī ceļa noķerto satiksmes noteikumu pārkāpēju skaits un iekasēto soda naudu summa. Jāsaka uzreiz, ka tie skaitļi diezgan iespaidīgi.  Nemāku izskaidrot, bet elektroniskie tablo cipari bieži vien nenofotografējas, tāpat bieži ir ar degvielas cenām. Laikam jau, to mirgošana sakrīt ar fotografēšanas brīdi, kas acij nav redzams. Ai, ko te stāstīšu to, konezinu, atstāšu to paskaidrot kādam gudrākam elektronikas jomā!

Lietuvai veiksmīgi tieku pāri, uz Polijas robežas muitnieku izvēle krīt uz mani.  Viņus mani paskaidrojumi uz jautājumu “čto vezeš?” neapmierina un tieku novirzīts uz rentgenu. Tad nu jaunais auto arī tiek pie savas pirmās starojuma devas!

 Otrdiena, 9.augusts. Startēju 03.00 no rīta, nostāvējis tikai devītnieku, lai pēc iespējas agrāk tiktu cauri Varšavai. Tas arī veiksmīgi izdodas, vēl jau stiksme nav nekāda lielā. Pie šāda veiksmīga dienas sākuma sāku plānot, ka, paņemot klāt desmito darba stundu, iešu jau iekšā Vācijā, līdz autohofam uz A9, ceturtajā nobraucienā. Bet ne vienmēr sanāk tā, kā plāno. Jau pirmajā remontā pēc iebraukšanas Vācijā, nākas pazaudēt mazliet laika, bet vēl jau vajadzētu pietikt. Un tad pretīmbraucošais “Kreisers”pa rāciju pastāsta, ka remontā uz Berlīnes Ringa mūsu pusē štavs uz kādiem pieciem kilometriem.  Saprotu, ka mans plāns neizdosies un izlemju desmito stundu nemaz netērēt, griežu iekšā meža parkingā vēl pirms Ringa. Tāpat jau šodienas veikums gana labs – 8h 56min un 695km.

Trešdiena, 10.augusts. Tā kā vakar beidzu darbu jau divos dienā un šodienas plānos ietilpst tikai izkraušanās, atkal nostāvu ilgāk nekā vajadzīgs, lai saplānotu pareizo ieraššanās laiku izkraušanā.  Jo visi jau cenšas braukt agrāk no rīta, ja tajā pašā dienā arī jākraujas.  Tad, jau devīto reizi no visām astoņpadsmit šā gada eiropas kravām, Waldekā ierodos ap pusē vienpadsmitiem pēc vietējā laika. Mani aprēķini ir izdevušies, rīta “trakums ” jau ir pāri un es bez rindas uzreiz tieku nostāties uz izkraušanos.  Jau vienpadsmitos esmu no kravas brīvs un varu doties tālāk. Kā reiz vēl pietiek laika maksimāli tuvu piebraukt pie iekraušnās adreses.

Sanāk braukt garām Frankfurtei un te, kā jau vienmēr, intensīva satiksme ne tikai uz zemes... Darba dienu beidzu pēdējā tankštellē pirms Manheimas, līdz iekraušanai atlikuši 20km. Šodienas veikums 7h54min un 640km.

Ceturtdiena, 11.augusts. Tieši astoņos ierodos uz iekraušanos Manheimā, FUCHS eļļu rūpnīcā. Jau reģistrējoties redzu, ka strādā “pareizā” maiņa, tie, kam manas siksnas nepatika! Ilgi gaidīt nesanāk, ātri vien tieku pie rampas. Pagājušo reiz pirktās siksnas citām kravām izmantojis neesmu, satītas turēju kastē tieši eļļas kravām. Nu esmu tās izvilcis un sagatavojis, tik zīlēju, cik vajadzēs šoreiz, vai pietiks ar tām deviņām. Ha, šoreiz ir tāda krava, ka vajag tikai divas! Pārējās var gaidīt savu kārtu nākamreiz!

Pēc nepilnām divām stundām no ieraššanās brīža varu doties mājup virzienā. Tas ir labs sākums tam, lai šodien varētu maksimāli izstrādāt darba dienu.

Kā stāsta šis plakāts, 45 gadus te ir bijusi robeža starp divām Vācijām. Un vispār, man jau patīk tie brīži, kad var palaist skatu tālumā...

Pievakarē vēl tik piegriežu pie A10 einkaufscentra, lai izpildītu kādu senāku un kādu jaunienākušos pasūtījumu un jau vēlāk vakarā beidzu darbu jau Polijā. Tā kā ietrāpīju bez štaviem, šodien labi pastrādāts – 9h32 min un 751km.

Piektdiena, 12.augusts. Šodien atkal Polijas diena. Piedevām vēl viss ir iegrozījies tā, ka pa dienas vidu varu iziet cauri Varšavai. Bet vērojot satiksmes intensitāti, sāk rasties šaubas, vai to vajag darīt? Bet tomēr nolemju iet cauri pilsētai. Ir piektdienas pusdienlaiks un priekšā ir trīs brīvdienas, jo 15. Augusts Polijā ir brīvdiena.  Un tikai likumsakarīgi ir tas, ka atduros pret palielu sastrēgumu. Nun kamēr nebūs izbūvēts apvedceļs Markiem, tā notiek bieži. Nevar būt savādāk, ja trīs joslas saiet vienā un pēc tam vēl piekļaujas klāt citai ielai.

Saīsināts un paātrināts ieskats sastrēgumā un tā apbraukšanas iespējas. Laikam jau labāk būtu bijis braukt apkārt pilsētai.

 Pēc tam arī uz remontiem visa satiksmes plūsma tiek diezgan nopietni sabremzēta un Belostokā ierodos ar plus 40 min darba laikam, un plus1h10min darba dienai. Un vēl vispār grūti aprēķināt , cik būtu pazaudējis laiku, ja neapbrauktu štavu pilsētā, tā ka pareizāk būtu bijis iet apkārt pilsētai. Labi vēl, ka viss tas pasākums neievilka piektdienas vakara aizliegumā.

Interesantu kvadraku piefiksēju starp daudzajiem ceļu būves aparātiem.

Sestdiena, 13.augusts.  Lai tiktu ārā no PL pirms aizlieguma braukt smagajiem, kas sestdien ir no 08.00 līdz14.00, sāku darbu jau pēc 04.00. varētu jau arī mazliet vēlāk, bet ko tur vairs gaidīt – saīsinātā atpūta uz 9h nostāvēta un var strādāt. Un vēl arī tiek vinnēts uz tukšākiem ceļiem, tā ka Lietuvas robežu sasniedzu 2h 17 min, ierasto 2h30min vietā. Tas nāk tikai par labu, jo šodienai atlikušas tikai vairs 7h 50min no divās nedēļās atļautajām 90 darba stundām.

Kā jau visai mūsu ģimenītei raksturīgi, arī man patīk vērot un iemūžināt dažādus debesskatus. Jo debesis jau nekad nav vienādas, tās neatkārtojas! Šī bildīte arī tapusi Polijā, vēl pirms saullēkta.

Uz pusdienlaiku jau esmu Daugavpilī, remonti pie robežas arī jau pabeigti, vēl tik septiņdesmit ierobežojumi nav noņemti un grūti nociesties to nepārkāpt uz jauna asvalta. To labi saprot arī divi moto policisti, kas te dežūrē.

Tad nu sešu dienu veikums 3838km un varu gaidīt pirmdienu un izkrauties, un tad jau atkal jauns stāsts var sākties!