Gandrīz avārija ar laivu.

   Ne tik sen nosolījos nodalīt jūtūbi no bloga, bet nākas secināt, ka ne vienmēr sanāks. Jo gribu pievienot nedaudz komentāru šim nelielajam video.

   Kā izrādās, uz ceļa ir iespējams izraisīt sadursmi ne tikai ar auto, bet arī ar laivu! Tas tā, nelielam humoram. Tālāk nopietni. pats pirmais, kas uzreiz nāk prātā, ir tas, ka man bija pietiekoši liela distance līdz priekšā braucošajam, var jau pat teikt, ka ar ļoti lielu rezervi. To, laikam , nevarētu teikt par to pašizgāzēju, kas brauca pirms manis. Tam krietni nācās spiest uz bremžu pedāļa un kūpināt riepas, lai izvairītos no sadursmes. Vienīgais mierinājums varētu būt tas, ka lielākais postījums būtu laivai, nevis mašīnai. Tāpat arī labi ir tas, ka viņiem visiem trijiem pietika vietas uz ceļa un necieta pretī braucošā mašīna.
   Un otrais secinājums varētu būt tāds, ka krava vienmēr pienācīgi jānostiprina, lai ko arī vestu!

Autonomā apsilde un citas pļāpas

Esmu ievietojis dažus gabalus no manas pļāpāšanas savā jūtūbes kanālā. Te viens no tiem.

Pārējos var apskatīt, ja ir interese protams, kanālā, ko nu es visus pārlikšu uz šejieni.

Rācija.

   Uz neilgu laiku blogā biju ievietojis kādu video, kurā bija dzirdamas sarunas pa rāciju. Tā kā bija dzirdams ļoti daudz rupju vārdu, kas skan ēterā, šo video izņēmu ārā. Tomēr pa šo neilgo laiku kāds lasītājs paspēja uzdot jautājumu – vai rācija ir obligāts nosacījums katrā mašīnā, vai tā ir tikai tāda šoferu izklaide? Tad nu mazliet par šo tēmu.

Nē, obligāts nosacījums tas nav, bet arī par izklaidi es to nenosauktu. Rācija, manuprāt,  ir liels palīgs šoferu darbā. Te gan uzreiz jāpiebilst, ka šīs nav tādas rācijas kā Štirlicam, no Berlīnes ar Maskavu sazināties neizdosies! Sazināšanās rādiuss vidēji ir ap 5 kilometri. Var būt arī nedaudz tālāk, tas viss ir atkarīgs no rācijas un antenas kvalitātes un regulēšanas. Lielajam vairākumam šo rāciju ir 40 kanāli, tad nu lai sazinātos savā starpā, abiem runātājiem ir jābūt uz viena kanāla. Tāpat šo sarunu dzird arī pārējie kas ir uz šī kanāla un atrodas normālā aizsniedzamības rādiusā. Latvieši lieto 13.kanālu, oi, piedodiet, mašīnas ar LV numuriem lieto 13. kanālu, jo kā jau it visur, liela daļa sarunu šeit dzirdamas krievu valodā. To nevarētu teikt par igauņiem, kas lieto 7.kanālu vai leišiem 12.kanālā, tur krievu valodu var sastapt pavisam reti. Vēl, no man zināmajiem, ir 19. kanāls, kuru lieto poļi un 15.kanāls, kuru lieto krievi, baltkrievi un ukraiņi.

Tad nu par pielietojumu. Protams, pirmais, kas visiem nāk prātā, ir ziņas par policijas vai transporta inspekcijas kontrolēm.  Jā, tā tiešām arī ir, šīs ziņas ir pirmās, kas tiek nodotas citiem un izplatās ļoti ātri. Bet tas jau nav nekāds noslēpums pašiem policistiem, viņi to ļoti labi zin, viņu mašīnās arī ir šīs rācijas un viņi dzird šīs sarunas.

Taču ir arī vel daudz un dažādas situācijas, kad rācija nāk talkā, nu kaut vai palīdzība uz ceļa. Nu piemēram – man izšauj riepa (tpu,tpu, tpu, nav jau labi tā piesaukt!), bet ar parasto riteņatslēgu nevaru dabūt vaļā un man nav līdzi tā saucamās “gaļasmašīnas”, nu tādas kā riteņu skrūvēšanas palīgierīces. Tā vietā, lai stāvētu uz ceļa, “balsotu”, un turētu nost tās mašīnas, kuriem arī varētu nebūt tās atslēgas, es saucu palīgā pa rāciju un izsaku savu vajadzību! Tak jau kāds atsauksies un palīdzēs man to riteni dabūt vaļā. Pat varu pastāstīt piemēru no savas pieredzes. Reiz man Lietuvā izšāva divas piekabes riepas, ne reizē, bet pa vienai. Izšāva viena, samainīju, izšāva otra. Jau vakars , tumsa, nezinu, ko darīt, stāvu ceļa malā uz avarijkām, prātoju, kur varētu būt kāda vieta tuvumā, lai no ceļa varētu nolīst nost. ( tas bija aiz Kedaiņiem, netālu no Klaipēdas – Kauņas bāņa.) ik pa laikam kāds rācijā pajautā – kas noticis, varbūt ko palīdzēt? Nu stāstu savu bēdu stāstu šiem –izšāva divas, bet rezerves ta viena! Nebija ilgi jāgaida, drīz vien kāds piedāvāja – es tev iedošu savas piekabes rezerves riepu, lai vari tikt līdz kādam parkingam, vismaz pa nakti nebūs uz ceļa jāstāv! Tā arī notika, viņš apstājās, palīdzēja man pārskrūvēt riteni un tad abi braucām līdz Kauņai, nostājāmies normālā parkingā. Tā kā jau bija nakts, tad šis arī izdomāja, ka paliks pa nakti tur pat, un no rīta, pa gaismai, varēsim mierīgi noskrūvēt viņa riteni un atlikt vietā. Tā arī darījām, no rīta pārlikām viņa rezerves riteni vietā, viņš devās tālāk, bet es zvanīju šefam, lai šis organizē man riepas. Ja godīgi, esmu jau piemirsis tā šofera vārdu (jo tas jau bija kādus padsmit gadus atpakaļ), bet šad un tad viņu ar pateicību atceros!

Tāpat ļoti bieži rācija tiek izmantota kraušanās adresu meklējumos. Nu tas gan vairāk mūsu un mums tuvējās valstīs. Rīgā jau bieži dzird kādu prasām adresi, tak vienmēr kāds atrodas kas izstāsta, vai pat brauc tajā virzienā un aizvelk līdzi.

Var jau būt, ka to var saukt par izklaidi, bet bieži rācija tiek izmantota, lai vienkārši parunātos ar kolēģiem. Visvairāk to izmanto nakts pārbraucienos miega dzenāšanai. Tad var papļāpat ar reizē braucošajiem tajā pašā virzienā da par jebko, par darbu, dzīvi, politiku utt un miegs vismaz nenāk.

Ak jā, man tas šobrīd nav aktuāli, bet kādreiz, kad vēl braukāju uz Krieviju, arī robežsargi izmantoja rāciju, lai sauktu talonu numurus, kuri iet iekšā robežā. Nezinu, vai joprojām tā notiek, būs jāuzjautā kādam.

Lai nu kā, to iespēju daudz, man jau grūti iedomāties dzīvi bez rācijas. Ne par velti to ir sapratuši arī jauno auto tirgotāji, jo montē iekšā rācijas jaunajām mašīnām. Pie mums vēl maz, bet Polijā arī ļoti daudziem vieglajiem redz rāciju antenas uz jumta. Nav jau tur nekas sarežģīts, var jau to nemontēt iekšā panelī, noliec kaut kur starp sēdeļiem, strāvu paņem no piepīpētāja, magnētisko antenu uz jumta un gatavs! Izmaksas varētu būt kaut kur ap 100eur, sen neesmu cenas pētījis!

Jautājumi un atbildes 2.

Tad nu vienreiz ķeros klāt sen apsolītajai atbildei par kravu stiprināšānas siksnām. Taisnība jau ir tiem drosmīgajiem, kuri atbildēja.  Es uzglabāju savas siksnas satītas trešajā veidā. Tas sanāk visērtāk. Iekabinu āķi grīdas malā izveidotajā kabināšanas caurumā un metu siksnu pāri pakai. Tā sanāk satīta tā, lai pat ne lidojot, bet arī ripojot pa kravu, viegli ritinātos pāri. Te gan jāizdara neliela atkāpe. Tie, kuru piekabēm ir no grīdas izvelkamas kravu stiprināšanas cilpas, var lietot arī otro veidu, jo āķi cilpā var iekabināt no abām pusēm. Ja es lietošu otro veidu, siksna paliks savērpusies vai arī negribēs ritināties vaļā un nobremzēsies kaut kur kravas vidū.

 Bet ar šausmām es vēroju tos, kuri siksnas ir satinuši pirmajā variantā – ar āķi vidū. Arī man kādreiz ir sanācis uzmest siksnu virsū iekrāvējam, kurš jau ir pievedis nākamo dēļu paku vai arī nobiedēt kādu cilvēku, kurš iet garām tajā brīdī. It kā jau vienmēr cenšos palūrēt, vai tur nav kāds pienācis, bet ne vienmēr to var pamanīt. Un ja nu arī trāpa tas siksnas gals, tas nav pārāk sāpīgi, nu varbūt nepatīkami. Bet, iedomājoties, ka siknai līdzi vēl lido tas āķis, tad gan nelabi paliek! Pat ja tur neviena nav, tas atsitīsies kaut kur pa piekabi un ja tieši tajā vietā ir sānu gabarīt lukturītis? Tāpat piekabes priekšgalā, tur vēl ir mašīnas lukturi un bākas. Arī neņemot vērā drošību, tas viss sanāk neparocīgi. Es sakabinu siksnas, pārmetu pāri un eju otrā pusē vilkt klāt. Te sanāk vispirms pārmest, tad iet apkārt piekabei aizkabināt un tad atkal atpakaļ, lai savilktu. Es jau piekrītu, ka šoferim kustības vajadzīgas, lai izkustinātu nosēdēto dibenu, bet ne jau uz kraušanās laika rēķina!

Kāds var teikt, ka satinot ar āķi pa vidu, tās mazāk tinas vaļā uzglabāšanas laikā. Arī te es strīdēšos pretī un risinājumu reiz noskatīju no kāda šofera, kurš krāvās ārā ostā. Mūsu riepu servisā izprasīju kādu, jau nelietojamu, riepu kameru. To sagriezu nelielās sloksnītēsun uzvēru uz siknas āķiem. Kad satinu siksnu, uzlieku virsū gumiju un gatavs! Lai kā tās siksnas mētātu, vaļā tās netinas!

Vēl es ieteiktu izdarīt vienu lietu, ko arī es šīm, attēlā redzamajām vēl neesmu izdarījis. Es parasti aptinu ar caurspīdīgo skoču tās zilās drošības birkas, kas ir siksnām klāt. Tas palīdz tām tik ātri nenotrūkt, jo bez birkas siksna skaitās nederīga. Caur skoču var redzēt, ka tā tur ir un ja vēl tas kontrolētājs netic, galu galā to skoču var nogriezt nost.

Starp reisiem.

   Nevar jau tikai braukt un braukt, reizēm arī kaut kas jāpaskrūvē. Šoreiz tās ir piekabes riepas. Vienam pārim ir pienācis laiks pāriet uz citu piekabi, bet tas nemaz nenozīmē, ka tur būs vieglāk! Tātad mainu nost divas riepas, bet pie reizes veicu arī riepu rotāciju pa asīm, lai paregulētu nodilumu. Tām, kas bija uz pirmās ass, slodze bija lielāka un ir padilušas vairāk. It kā jau reizēm tās vispār iet pa gaisu, nu kad tilts paceļas tukšā vai ar vieglu kravu braucot, bet, kad ir pie zemes ar smagu kravu tiek noplēstas dubultā. Nu tās pārceļas uz vidējo tiltu un uz pirmā tiek uzliktas jaunas.

   Tā kā skrūvēju nost pa divi riteņi uzreiz, izmantoju nelielu viltību, lai nevajadzētu krāmēties ar vairākiem domkratiem. Palieku zem pneimoatsperes pa bluķītim un tad ar piekabes augstuma regulēšanas rokturi ceļu piekabi augšā. Abi riteņi ļoti skaisti atraujas no zemes un var tos skrūvēt nost un mainīt vietām! Kādam jau tūlīt var ienākt prātā doma, ka tas nav īsti pareizi no drošības viedokļa. Jā, tur arī es varu piekrist. Bet es to labi apzinos un rīkojos gana uzmanīgi. Tas tiek darīts tikai tukšai piekabei, tātad svars uz katru riteni nav nemaz tik liels. Un arī citi nekādi remontdarbi netiek darīti un apakšā zem piekabes netiek līsts. tikai noņemam un uzliekam ratus, tā ka viss ir ok! Un laika ziņā iznāk liels ieguvums - kamēr viens rats montējas, otrs jau ir pārskrūvēts tā vietā.
   Un kad visi rati nostājas savās vietās, jau dodos pēc kravas reisam nr;21.

Jautājumi un Atbildes.

   Šodien atgriezos no kārtējā reisa, bet par to vēlāk. Neatceros, vai par to jau esmu stāstījis, bet ārzemēs internetu nepērku, reizēm tik sanāk pastāvēt kādā parkingā, kur ir pieejams wi-fi. Bet ne vienmēr tā iegrozās un tad jau sanāk kādu nedēļu iztikt bez neta. Tāpēc jāatvainojas par to, ka uz jūsu uzdotajiem jautājumiem komentāros neatbildu uzreiz. Šoreiz biju tā patīkami pārsteigts – ienākuši trīs uzreiz!  Tan nu nolēmu atbildes uzrakstīt nevis komentāros, bet atsevišķā rakstiņā, tak jau atradīsiet!

Par apaviem. Nezinu, vai to var saukt par tradīciju, drīzāk jau par ieradumu, bet zinu daudzus šoferus, kuri brauc bez apaviem, mani ieskaitot! Vēl jo vairāk, apavi tiek atstāti ārpus kabīnes, uz trepītēm. Jo kabīnes grīda ir izlikta ar paklājiem, kurus nemaz negribas pienēsāt ar smiltīm, dubļiem, skaidām, sniegu u.t.t  Uz trepītēm jau parasti tiek turēti kādi pavisam ātri un viegli novelkami un uzvelkami apavi, nu kaut vai iešļūcenes. Un kaut kas nopietnāks, kādas nopietnākas pastaigu kurpes vai botas un darba apavi priekš kraušanās stāv sānu bagāžas nodalījumā.

 Kāds jau tūlīt var iebilst, ka ir valstis, kurās tas nemaz nav atļauts. Jā, es to zinu, bet neko tur nevar padarīt. Esmu jau tā pieradis, ka ar apaviem kājās pie stūres jūtos tik neomulīgi un ir tāda sajūta, ka nemaz braukt nemāku!

Par profesijas maiņu. Lielākā daļa tālbraucēju ir vīri jau labākajos gados, jauno nāk klāt samērā maz, tā ka vecums tam nevarētu būt šķērslis. Vajag tikai gribēšanu. Varbūt, ka tiešām ir vērts ko pamainīt dzīvē, ja jau visu laiku kantorī nosēdēts! Bet, kā jau ikvienam, kurš jautā, braukt vai nebraukt, iesaku vispirms izbraukt kādu reisu līdzi kādam draugam vai paziņam, lai saprastu ap ko tā lieta grozās. Ja ir kantora darbs, tad pieļauju domu, ka uz šo brīdi var nebūt vajadzīgās kategorijas ar visiem kodiem un vadītāja kartēm, kuru nokārtošana prasa zināmus ieguldījumus. Tad nu būs vieglak saprast,vai ir vērts tērēties vai nē.

Par maršrutu cauri Lietuvai. Konkrētais maršruts varētu būt interesants, braucot ar vieglo, jo tur var ko vairāk apsktīt, bet nebūs īsti piemērots braucienam ar smago. Tur sanāks lielāks attālums un vēl, piedevām, lielāks degvielas patēriņš, mīcoties pa mazajiem ceļiem. Kādreiz jau ir nācies Lietuvu šķērsot pa dažādiem maršutiem, bet pie mana šā brīža darba specifikas šis maršruts galīgi nav piemērots.

Un ja jau turpinam spēlīti “jautājumi un atbildes”, tad nu ir pienākusi mana kārta uzdot jautājumu!

Attēlā ir redzamas trīs kravu stiprināšanas siksnas, katra satīta savākā veidā. Tad nu gribētu zināt jūsu domas, kurš veids ir ērtākais uzglabāšanai un lietošanai. Un varbūt arī pamatojumu, kāpēc.  Jo man ir gadījies, ka pat daudz ko piedzīvojuši vīri jautā, kāpēc tu savas siksnas tin tieši tā un ne savādāk? Tad nu pēc šādiem jautājumiem esmu pavērojis, kā to dara citi. Jā, piekrītu, ka katram ir savi ieradumi un apsolos arī pastāstīt par savējiem un pamatot,kāpēc tā daru. 

Steidzīgais.

   Mūsdienu straujajā dzīves ritmā mums visiem ir tik daudz dažādu darbu, pienākumu un visādu citādu pasākumu, kas obligāti ir jāpaspēj paveikt. Un, protams, tam visam katastrofāli trūkst laika! Un šajā visā steigā mums kaut kas var arī aizmirsties, nu piemēram, kaut vai kartupeļu katliņš uz plīts, ieštepselēts gludeklis vai vēl kaut kas tamlīdzīgs. Un kad mēs pēkšņi to atceramies, mums atkal ir jāsteidzās uz mājām. Bet, kā jau visiem labi zināms, steiga ne pie kā laba nenoved un šajā steigā mēs atkal varam aizmirst dažas elementāras lietas, kas var sabojāt dienu vai pat visu dzīvi sev un citiem apkārtējiem!

Lai Jums visiem skaista līgošana un droša un nesteidzīga pārvietošanās šo jauko svētku laikā!

Vasarsvētki 2016

Šādu skaistu puķu pļavu novēroju savu vasarsvētku pastaigu laikā.

   Sveicieni visiem Vasarsvētkos! Līdz Jums gan tie nonāks krietni vēlāk, kad tikšu pie interneta. Esmu iestrēdzis uz četrām dienām Vācijā. Ceturtdienā izkrāvos, mājup kravu varu uzkraut tikai otrdien, jo pirmdien Vācijā brīvdiena. Tad nu sanāk nedaudz brīva laika uzlikt uz papīra (ja tā var teikt) savas dažas pārdomas.

   Tā kā man joprojām nav pārgājusi nepatika filmēties un ierunāt savu balsi, tad uz kādu laiku atlikšu sava video seriāla filmēšanu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka ieraksta kvalitāte bija ne visai, balsi vispār knapi varēja sadzirdēt, un arī nekā interesanta tur nebija. Tāpat jau vēl cenšos dzīvē pieturēties pie viena principa – ja kaut ko dari, tad dari kā nākas, un, ja nesanāk labi, tad nedari vispār!

   Tad nu centīšos blogu turpināt jau tik ierastajā rakstiskajā veidā. Kaut gan, atklāti sakot, arī šo visu reizēm gribas mest pie malas! 

Svētki.

   Nezinu, kas to izdomāja, bet ir tāds teiciens, ka "solīts makā nekrīt!" Šoreiz pārkāpšu pāri šim teicienam un izpildīšu savu solījumu, ko izteicu iepriekšējā raksta komentāros. Vakar, brauktdams uz Lubānu, skaļi pārdomāju dažādas situācijas svētku svinēšanas sakarā, ar ko arī padalos  plašākā telpā. Jau iepriekš atvainojos, vienā vietā esmu pārteicies - decembri sajaucis ar janvāri.

Vista vai ola?

   Mūžsenais jautājums - kā lai tiek pie darba pieredzes, ja nekur neņem darbā bez pieredzes?
Ar seriāla ievietošanu blogā esmu mazliet aizkavējies, bet, tā kā esmu saņēmis jautājumus no vairākiem cilvēkiem par šo tēmu, savas pārdomas ievietošu ārpus kārtas. Pat neko nemontēju un negraizu, lai jau sanāk ātrāk.

Degvielas cenas.

   Ik pa laikam izskan pa jautājumam par degvielas cenām Eiropā. Pirmais reiss šogad izbraukāts, ielikšu pāris bildītes ar cenām degvielai. Salīdzināt paliek arvien vienkāršāk, jo nu jau arī Lietuva ir pievienojusies Eiro naudas lietotāju pulkam.

"Orlen" Paņevežā.

Tas pats "Orlens" Lietuvā, tikai pie lielā ceļa, kaut nedaudz , tomēr dārgāk.

Vēl jau Lietuva, kādi 2km no Polijas robežas.

Iebraucam Polijā, Šuvalkos. Oficiālais bankas kurss Polijas Zlotam ir 4.2699, es uz robežas mainīju pa 4,22. tad nu varat parēķināt paši.

Te jau kāda DUS aiz Augustovas, uz autoceļ nr;8.

Nu jau esam Vāczemē."Aral" autohofs, tiko nobraucot no autobāņa.

Tālāk sekos dažas bildītes ar mazpazīstamu brendu DUS, kuras atrodas nost no lielajiem bāņiem, bet cenu starpība arī diezgan jūtama.

Te nu ir redzams, ka dīzelim tā starpība nemaz nav tik liela un jūtama, bet benzīns tajā galā ir dārgāks, kā pie mums.

Lokveida kustība Nīderlandē.

   Kāda tēma „Cālī” par attiecībām uz ceļa uzvedināja mani uz domas pievērsties šādām pļāpām. Galvenais jautājums tur bija „vai Jūs lamājaties uz citiem satiksmes dalībniekiem?”. Vispār jau es esmu pacietīgs cilvēks, bet reizēm lamājos gan! Vēl šajā diskusijā pacēlās jautājums par pareizu lokveida kustības izbraukšanu. Un diezgan bieži nāk prātā labs teiciens no kāda mana drauga – „Nez kurš ir lielāks idiots, kurš tā brauc, vai kurš tā iemācīja viņam braukt?” Šādi mēs nonākam pie pārdomām, kurš tad īsti ir vainīgs pie tā, ka mēs nepareizi braucam. Es gan, laikam, vairāk vainotu nevis autoskolas, bet pašu satiksmes organizāciju. Varam jau mēs apgalvot, ka nu jau pie mums viss notiek pēc Eiropas paraugiem, bet te nekas nav pat tuvu Eiropai. Uzbūvējam apli ar trim vai pat četrām joslām un viss – braucat kā mākat! Vēl jau pie vainas arī savstarpējā attieksme vienam pret otru. Iebraucu aplī un labāk nelienu uz otro vai trešo joslu, jo mani tak nepalaidīs atpakaļ, tā arī braucu visu loku pa pirmo. Kā piemēru tam, kā ir Eropā, parādīšu dažus lokus Nīderlandē. Tur vienkārši nav iespējams visu loku apbraukt pa pirmo joslu. Lai nokļutu vajadzīgajā virzienā, ir jāieņem pareizā josla. Arī parastie krustojumi ir ar nogriešananas joslām, luksofori ar papildsekcijām, kuras uz sensoriem ieslēdzas tikai tad, kad kādam tiešām vajag nogriezties, par velti neslēdzelējas un nekavē laiku. Nu vienkārši prieks braukt!

  Arī pie industriālajām zonām, kur var rasties vajadzība pārvietot lielas negabarīta kravas, loki tiek uzbūvēti tā, ka tos var pārbraukt taisni. Protams, apturot visu pārējo satiksmi un noskrūvējot barjeras, bet tas smagsvara treileriem to ļauj izdarīt ar veselām riepām.

   Ceļus jau tik ātri neviens nepārbūvēs, tāpēc, varbūt vajadzētu mazliet mainīties mums pašiem un vairāk cienīt sevi un citus stiksmes dalībniekus!
   Lai Jums droša un jauka braukšana Jaunajā Gadā!

Rudens kā rudens...

     Nekas jau uz šīs pasaules nemainās un rit savu gaitu – gadalaiki nomaina viens otru, bet mašīnas tik brauc un brauc...  Arī es – tik kursēju uz Eiropu turp un atpakaļ. Ir sanācis saskarties ar dažiem jaunumiem priekš manis, kā viens piemērs varētu būt tas, ka pabiju beļģu cietumā...  Jā, ar šo frāzi sanāca nobiedēt daudzus, bet nav jau tik briesmīgi, kā izklausās! Vienkārši cietumā ir palešu ražošanas cehs un es uz to vedu dēļus. Tā ka pirmo reizi pabiju cietuma vārtiem tajā pusē!

   

  Sastapu jau arī pirmo sniegu, šoreiz tas sanāca Vāczemē, Tūringenas reģionā. Sanāca tā diezgan interesanti. Lija lietus, sniega nemaz, tad tālumā ieraugu baltu pakalnu. Vienā mirklī lietus pārgāja par sniegu, un uz zemes jau kādi pāris centimetri, kā ar nazi nogriezta robeža. Tad kādi 20 km sniegputenis un tad atkal vienā mirklī viss beidzās un no sniega ne miņas!

     Šoreiz gan vairāk gribu pievērsties dažiem notikumiem pašu mājās.

     Redzot to, cik strauji tiek būvēti jauni ceļi Polijā un citur Eiropā, patiess prieks par to, ka arī pie mums, beidzot, kaut kas ir izdarīts. Ir atklāts jauns ceļš Tīnūži – Koknese. Tikai ir daži „bet”, kas to prieku bojā. Es jau pat esmu aizmirsis, cik gadus tas tika gaidīts! Beidzot ir sagaidīts, tikai pārņem tāda kā nepadarīta darba sajūta. Tātad – par visu to no mana skatu punkta.

   

Tilts jau tam gatavs, tikai cik gadi būs jāgaida uz vēl divām joslām?

  Ir piektdienas vakars, pulkstenis 17,30. Veiksmīgi esmu izkrāvies „RIMI” bāzē, Deglava ielā. Kravā bija tualetes papīrs, kas, kārtējo reizi,  varētu būt laba atbilde tiem, kam smagie maisās pa kājām – Latvijā pat tāda prece netiek ražota! Ai, nu pietiek kašķēties – atpakaļ pie tēmas! Esmu saņēmis ziņu no mājiniekiem, ka pa TV jau rādīta jaunā ceļa atklāšana, nolemju, ka no šī Rīgas kakta tas tiešām būtu taisnākais virziens uz māju. Piebraucu pie Lubānas ielas loka, nav nekādas jaunas informācijas. Laižu tik tālāk, cauri Ulbrokai, garām”Knaufam”, piebraucu pie apvedceļa krustojuma. Tas vēl joprojām tiek remontēts, luksofors nestrādā, un tā kā ir piektdienas vakars, rindā nobakstos apm minūtes 30. Pie krustojuma joprojām nekāda info. Jau pat uzplaiksnī tāda kā šaubu ēna – vai tik es braucu pareizā virzienā? Bet taču nevar tā padoties, ja nolemts, tad nolemts – laižu tik apvedceļam pāri! Ir jau pilnīga tumsa, apkārt neko neredzu, braucu tik taisni pa ceļu uz priekšu. Pirmais loks Tīnūžos – un joprojām nekādas informācijas. Un beidzot – otrajā lokā ieraugu norādi „Jēkabpils, Rēzekne”! Ar lielu atvieglojuma sajūtu griežu tik norādītajā virzienā. Tālāk jau gan ir padomāts par to, lai es zinātu uz kurieni braucu. Pie katra krustojuma, nē, atvainojiet, nobrauciena ir liels uzraksts, ka šis ceļš iet uz „MOSKVA” un pat norādīti kilometri līdz turienei! Nu gan es zinu droši, ka braucu pareizajā virzienā!... Arī daži no pretīm braucošajiem te ir pirmo reizi un pa rāciju jautā, kur tas ceļš vispār izvedīs.  Arī par darbu kvalitāti var rasties jautājumi, jo jau tagad jūt salaidumus ar tiltiem, kas būs pēc pāris gadiem?

     Atmetot malā visu slikto, vispār jau prieks par to. Ka tos 50 km var nobraukt mierīgi un bez apdzīvotām vietām un luksoforiem, ar izgaismotiem nobraucieniem. Atliek  gaidīt turpinājumu, tik jautājums – cik ilgi? 

  

    Vēl viena, manuprāt, svarīga tēma man neliek mieru.

     „DELFOS” uzdūros uz kāda aculiecinieka iesūtītu video . Rullīša garums vairāk par astoņām minūtēm, un tajā visu laiku tiek filmēta pa priekšu braucoša vieglā automašīna kas neadekvāti uzvedas uz ceļa. Tur gan nav redzams, bet autors apgalvo, ka braukusi sieviete stiprā alkohola reibumā. Automašīna ilgstoši brauc pa pretējo joslu, daudzas reizes par mata tiesu izvairoties no sadursmes ar pretīm braucošajām gan vieglajām, gan smagajām auto, arī ar autobusu. Varbūt es atpalicis no dzīves, bet vai , tiešām, galvenais ir to nofilmēt, varbūt pat sagaidīt avāriju un to nofilmēt, nevis kaut ko darīt, lai neatgadās kas ļauns ar šo mašīnu un ar citām? Ja, tiešām, negribi būt tas ļaunais, kas izsauc policiju, kas arī būtu izeja no šīs situācijas, tad varēja taču mēģināt apturēt šo braucēju. Es jau saprotu, ka arī tad, ja brauks blakus, signalizēs tam braucējam, lai stājas malā vai kā citādi mēģinās viņu apturēt, radīsies avārijas situācija, jo nevar jau paredzēt tā vadītāja rīcību. Tad jau labāk nedarīt neko, lai notiek kas notikdams? Bet vispār, kur ir redzams, ka tas ir reibums? Varbūt cilvēkam slikti ar veselību un viņš cenšas nokļūt līdz mājai.Mūsu vienaldzībai nav robežu!

Ne tikai ceļš...

Par attiecībām uz ceļa jau tika runāts un , redzot atsaucību un komentāru skaitu, par šo tēmu varētu runāt daudz. Bet ne jau tikai ceļš ir svarīgs manā darbā, vēl jau ir arī krava, kas tiek pārvesta un nav mazāk svarīga. Daži nesenie notikumi pie kraušanās man neliek mieru tik stipri, ka pārvarēju savu uznākušo slinkumu uz rakstīšanu un ķēros klāt!

Lielākajā daļā gadījumu jau viss norit normāli, kā tam vajadzētu būt. Sākšu ar Eiropas galu. Pirmais punkts, kur ierodos, ir palešu rūpnīca, uz kuru piegādāju dēļus no Latvijas. Pirms rūpnīcas vārtiem ir stāvlaukums, tajā nolieku mašīnu, ar dokumentiem dodos uz ofisu. Tur man iedod izkraušanās numuru, kuru ielieku mašīnas logā un gaidu, kad pienāks mana kārta un krāvējs mani aizvedīs uz vajadzīgo vietu, kur viņam manas pakas jāizkrauj. Kamēr gaidu, jau varu attaisīt tentu un siksnas, lai viss notiek ātrāk. Parasti jau ilgi gaidīt nav sanācis, neesmu vēl visu novācis, kad jau jābrauc iekšā.

Tālākā kraušanās uz māju vai kaut kur Eiropā visbiežāk notiek pēc pasūtījuma numura. Ierodos iekraušanās adresē, uzrādu pasūtījuma numuru un bieži vien nekādu jautājumu vairāk nav. Tālāk jau atkarībā no situācijas, var arī sanākt, ka jāpagaida, kamēr atbrīvojas vieta vai krāvēji, vai arī uzreiz tiek norādīta rampa vai vieta, kur nostāties uz iekraušanu. Ja ierodies vēlu pēcpusdienā, var sanākt arī tā, ka uzreiz pasaka – „morgen 6.00 uhr”! Nekādās pārrunās neviens vairs neielaidīsies – ja no rīta, tad no rīta un tas ir normāli.

Arī piegādājot kravu, parasti jau viss notiek samērā gludi. Ierodies, atdod papīrus un stājies pie rampas. Tas, ka bieži vien CMR ir jāraksta pašam, un arī pašam jāvelk prece ar „rohlu” iekšā vai ārā, nav nekāds brīnums un pie tā sen jau ir pierasts.

Bija nesen gadījums Francijā, kad negāja tik gludi, kā vienmēr. Ierodos adresē piecas pāri astoņiem no rīta. Nodevu dokumentus – gaidi mašīnā. Pēc kādas stundas piedzina pie rampas un pa piecpadsmit minūtēm izkrāva. Nu it kā normāli, nekas ārkārtējs! Eju uz ofisu pēc papīriem. Te nu sākās! Dokumentus neatdod, ej gaidi mašīnā, pienesīsim klāt! Nu labi , eju mājā un noziņoju savam dispečeram. Šis atzvana – jā, ekspedīcija tur kaut ko skaidrojās ar saņēmēju, bet, gan jau tūlīt viss būs kārtībā! Aizeju pēc pusstundas – vēl nedod! Pēc stundas zvana  - viss nokārtots, ej pakaļ. Aizeju – nekā, gaidi tālāk! Tā staigāju ik pēc pusstundas, vieni saka- viss ok, otri –gaidi! Un tā trīs stundas! Beidzot pat mani nervi neiztur, eju un prasu, kas galu galā par problēmām, ka nedodat man papīrus? Pretī saņemu izbrīna pilnu skatienu – sen jau viss kārtībā, tu tak nenāci pakaļ papīriem!

Nu pievērsīsimies Latvijai. Ne tik tālā pagātnē ierados firmā „Akvedukts”(lietas saukšu īstajos vārdos, man nav par ko kaunēties un tautai savi varoņi jāzina!) ar sāls tablešu kravu.  Iebraucu iekšā, uz reiz arī sāk kraut ārā. Pirmās paletes, ko var aizsniegt, noceļ ar iekrāvēju, tad ieceļ piekabē „rohlu”, stāv un gaida, neviena vārda! Saprotu, ka tiek dots nepārprotams mājiens! Vēl gribu pārliecināties un tā muļķīgi pajautāju – vairāk jau neviena krāvēja nebūs? Atbilde jau bija zināma – nē. Nu it kā jau nekas jauns, kāpjam augšā un paši velkam ārā, lieki piebilst, ka tās paletes svarā tā ap tonnu. Labi, ka tajā reisā man bija līdzbraucējs Uldis, divatā jau tomēr vieglāk! Kad sākām vilkt paši, uzradās vēl otrs iekrāvējs. Divatā jau viņiem sanāk nocelt tās paletes diezgan ātri un tad tik tevi pārņem tāda stulba sajūta, ka tu, redz, nevari paspēt viņiem laicīgi paletes nolikt pa ņēmienam! Lai nu kā, beidzot krava tukša, vēl tik noliekam „rohlu” aizmugurē šķērsām , lai var nocelt. Bet nekā – šie tik noceļ paletes un aizbrauc! Tagad nodomāju – vajadzēja tik taisīt piekabi ciet, ja jau viņiem tā „rohla” nav vajadzīga, gan jau zinātu kur to likt! Bet nu mēs tak godīgi puiši, cēlām ar rokām zemē! Nav jau smaga, var to izdarīt, bet attieksme – super!

Vēl viens gadījums, kuru būtu vērts pieminēt. Vedu taras dēlus uz firmu „Marko” Līčos, pie Rīgas. Iebraucu jau pirms astoņiem, ofisā vēl neviena nav. Priekšā vēl viena mašīna, bet tā uz iekraušanos. Šis tik nosaka, ka te viss sākas no astoņiem. Sagaidu, kad ofisā sākas kustība, atdodu papīrus. Šis tik nosaka, gaidi mašīnā, iekrāvējs piebrauks un pateiks, kur nostāties. Kādu laiku gaidu, krāvēji tik skraida pa teritoriju, vadā pakas šurpu turpu un par mašīnām neliekas ne zinis. Tad piebrauc pie tā, kas gaida uz iekraušanu un kādas pāris minūtes runājās, laikam jau pazīstami. Pāris reizes palūr uz manu pusi, laikam jau tieku aprunāts, tad nobļaujas manā virzienā”nu ko tur sēdi, nāc tak šurp!” Kāpju ārā, dodos pie viņiem. Kad esmu apmēram pusceļā, krāvējs tik nosaka”ai, braucam tevi kraut, lai tas staigātājs gaida!” un aizbrauc. Es palieku stāvam un tā arī nesaprotu, vai man jāgaida, vai jāskraida pa laukumu un jāķer kāds krāvējs aiz rokas! Tā es nogaidīju vēl kādas minūtes divdesmit, kamēr cits krāvējs pateica kur nostāties un izkrāva mani.

Un nu nāk galvenais gadījums, kurš man „nedod naktīs gulēt!”

Ierodos Sauriešos firmā „Aeroc” pēc bloku kravas. Šlagbomis vaļa, sarga, kas pastāstītu, kur tālāk braukt, nav. Ieraugu zīmi ar bultiņu, kur norādīts braukšanas virziens smagajiem – arī jau labi! Braucu tālāk, kamēr atduros aizmugurē citai mašīnai. Pretī ieraugu durvis, varētu būt ofiss, norādes nekādas nav. Par laimi, tai momentā pa tām iznāk kāds strādnieks, tas tik nosaka – ej uz otro stāvu. Kāpju pa trepēm augšā. Vispirms uzgaidāmā telpa, tad kabinets ar durvīm vaļā, aiz galda pie papīriem darbojās kāda darbiniece, priekšpusē sēd vīrietis – saprotu, ka šoferis. Pajautāju „vai pie Jums uz iekraušanos?”, uz ko saņemu visai izsmeļošu atbildi „uz iekraušanos pie krāvējiem aiz stūra, pie manis pēc dokumentiem!”... tā īsti ātrumā pat nevaru saprast ko teikt – tik nodomāju, nu jā nepareizi noformulēju jautājumu! Laikam jau mans ģīmis no malas izskatās tik jocīgs, ka nekādu atbildi no manis arī negaida. Tik seko jautājums „uz kurieni?” uz to gan es spēju ātri atbildēt „Madona!”. „ Nu tad mazliet jāpagaida!” . Saprotu, ka pašlaik tiek sagatavoti dokumenti iepriekšējai mašīnai un tikai likumsakarīgi ir tas, ka man jāpagaida. Nosaku „labi”, pagriežos un apsēžos uz krēsla uzgaidāmajā telpā. Sāku aplūkot tur izstādītos ražojumu paraugus, ar pus ausi dzirdu, ka kabinetā tiek kaut kas runāts, bet nepiegriežu tam vēŗību, man tak nav jānoklausās citu sarunas. Tikai tad, kad teiktais tika atkārtots tādā tonī un ar tādām grimasēm, kuras aprakstīt nav iespējams un arī atkārtot neņemos, tāpat man nesanāks, saprotu, ka runāts tika ar mani. Precīzi teikto nocitēt vairs nevaru, jo tajā mirklī tā apstulbu, ka visus vārdus vairs neatceros, bet doma bija apmēram tāda „ nu jā, kas tad mēs tādi un vai tad kādam ir jāzina, kādi man mašīnas numuri!”. Tā arī nesapratu, ko esmu izdarījis nepareizi, ka par mani jāņirgājas, tik , ar izbrīnā atkārušos žokli, piegāju pie kabineta durvīm un pajautāju”vai Jūs ar mani runājat”? „nu tak jā, man nav atsūtīti jūsu mašīnas numuri!” Lieki piebilst, ka otram šoferim, padzīvojušam onkam, tas viss sagādāja gana lielu jautrību. Vēl tik nodomāju, ka nu ir gan te dēļ kā zīmēties! Tā kā telefonu biju atstājis mašīnā, apgriezos un devos ārā, jādzenā priekšniecība, lai kārto tās lietas tālāk. Ejot prom tikai skaļi noteicu, ka nesaprotu, kāpēc par mani jāņirgājas, ja es sēdu un gaidu un neklausos sarunas kabinetā.

Zvanu dispečeram, šis atbild, ka pasūtījums ar taviem numuriem jau vakar aizsūtīts. Eju atpakaļ augšā. „nu nevajag taču MELOT, nekā man nav!” Nu jau zvanu pa taisno uz ekspedīciju un turpat uz vietas, lai mani dzird. Saku tā un tā, atbraucu pēc kravas, bet te nekā! Arī šie tur atbild , ka viss ir aizsūtīts, bet nu labi, sūtīsim par jaunu! Un tad jau dzirdu negaidītu laipnību – jūs varat braukt uz iekraušanos un taisīt vaļā piekabi, es papīrus aiznesīšu uz turieni! Nu labi! Mēģinādams sagremot to visu, braucu ap stūri uz kraušanās placi un domās jau prātoju, ko labu pateikt tai dāmai, kad viņa atnesīs papīrus. Bet nekas man nesanāca, jo viņa papīrus gan atnesa, bet atdeva krāvējiem jau pusceļā līdz manīm.

Līdz šim es nevarēju iedomāties, kāds izskatās cilvēks, kas var apgalvot, ka tālbraucēji ir nonēsātās treniņbiksēs tērpti radījumi ar vienu rievu smadzenēs, kas neko vairāk dzīvē nav spējīgi sasniegt, ka tikai tikt pie smagās mašīnas tiesībām un tad sevi par karaļiem uz ceļa uzskatīt! Nu man ir priekšstats, kas tā var apgalvot!