27.10.19

Pirmā Francija.


   Nu jau oro nedēļu šīs ir mūsu mājas. Šonedēļ pirmais reiss uz dienvid Franciju, Tulūzas apkārtnē. Kravu dalījām ārā trīs dienas, sešpadsmit saņēmēji pa četrpadsmit adresēm, gan mazi veikaliņi, gan dažādas noliktavas. Tad nu arī piebraukšanas bija ar dažādu sarežģītības pakāpi.


   Sanāca jau pa dažādām pilsētām pabraukāt, arī lienot cauri centram.


Tāpat nācās izbaudīt arī saspringto Parīzes satiksmi.


   Šai kravai izkraušana bija vienkāršāka kā Vācijas noliktavās. Prece jāliek vai nu uz paletēm,vai nu vienkārši veikala noliktavā, parasti jau norāda vietu un liec tik strīpā, citur pat paši veikala darbinieki nesa iekšā, mums tik jāizceļ no piekabes.


   Šie stūra skapji manuprāt ir visneparocīgākie, gan pie izkraušanas, gan pie novietošanas uz paletēm.


  Grozoties šaurās teritorijās, dažreiz arī tiek norādīts piebraukšanas veids pie noliktavas. Te tā arī norādīts, ka piegādei uz divdesmit sesto numuru, jau no krustojuma jāstumjas atpakaļgaitā. Jo teritorijā pie noliktavas vārtiem nemaz nevar piegriezt, jānes prece no ielas. Arī apgriezties iespējas tur nav.
  Tad nu šonedēļ tikai viena piekabe, ar 3200 km nedēļas nobraukumu.

20.10.19

Pirmā...


   14.09.2019. Šis datums varētu būt zīmīgs gan manā, gan manas firmas vēsturē!  Šī ir pirmā darbadiena pirmajai latviešu ekipāžai firmā "Westerfeld"! Nu vismaz cik man zināms. Ir viena Baltijas apvienotā  LV + EST, ir poļu, kaut kad ir bijusi lietuviešu, bet vairs nav, nu un, protams, vāciešu. Mētāšanās pa dažādām mašīnām un ekipāžām ir beigusies, jo tiek uzskatīts, ka mēs jau varam tikt paši ar visu galā. Jāpiebilst, ka mans pārinieks Uldis ir firmā vēl īsāku laiku par mani. Tad nu tādi divi "zaļie" ir kopā un uz priekšu!  Arī mašīna tiek piešķirta mūsu pārim jau pastāvīga, lai arī no vecākajām, bet tik un tā tas priecē, jo var sākt iedzīvoties un nav jālēkā ar somām pa dažādām mašīnām. Mersītis, ar tādu pašu nobraukumu, kā tas, ar kuru reisoju pagājušo nedēļu.
   Tad nu par šonedēļu. Tātad, pirmdien saņemam mašīnu un jau uzreiz laižam darbā. Braucam uz rūpnīcu, kabinam klāt piekabi ar kravu uz Austriju un Vācijas lejas galu. Astoņas adreses, kuras ieplānotas piegādāt divās dienās - otrdien un trešdien. Šodien tikai braucamā diena, jātiek tikai līdz pirmajai adresei Austrijā.
   Tā nu mēs mierīgi ripinam uz priekšu. Bet, lai jau dzīve nerādītos tik rožainās krāsās, mums tiek piespēlēti nelieli piedzīvojumi. Pēc kādām četrām stundām braukšanas, kad jau sākam domāt par maiņu, panelī iedegas sarkanais brīdinājums - dzesēšanas šķidruma līmenis par zemu! Nu neko, griežam iekšā parkingā un, apstājoties, mums paveras apmēram šāda aina!
 
   Tiešām ir tā, ka tas antifrīzs diezgan strauji tek ārā. Paceļam kabīni un atrodam, ka plaisa ir pašā radiatorā. Paši mēs te neko nevaram novērst. un nevajag jau arī. Zvans uz firmu, tiek atrasts tuvākais serviss, kas ir 23 km attālumā. Vienīgais jautājums ir tikai, vai mēs paši saviem spēkiem varam tikt līdz turienei. Tā kā dzinēja temperatūra vēl turas normas robežās, nolemjam riskēt.
   Risks attaisnojās, tiekam līdz servisam ar normālu temperatūru. Jo izbraukuma serviss vai pat evakuators izmaksātu stipri vairāk kā tikai remonts servisā. Servisu jau mehāniķis arī ir sazvanījis, par mūsu ieraššanos ir lietas kursā. Protams, mazliet nākas pagaidīt, jo nesēž jau viņi te bez daba, kājas šupodami. Neko jaunu jau viņi neatrod, radiatorā konstatē plaisu. Un te jau neviens neko gari nedomā, nekāda taupīšana un līmēšana nepastāv, jāliek jauns. Tā kā jau ir ap pieciem pēcpusdienā, un vajadzīgā radiatora uz vietas nav, mūsu mašīnu atstāj ārā pagalmā un mums vismaz ir "naktsmājas".


   Pusē astoņos no rīta mašīna tiek iedzīta iekšā un sākas remontdarbi. Vecais radiators ātri vien ir ārā, tik jaunais vēl nav klāt un sanāk paliela pauze pa vidu. Kopsummā četros pēcpusdienā startējam tālāk. Sanāk, ka uz to visu pasākumu sutku esam zaudējuši, jo ap četriem arī iebraucām servisā.  
   Izkraušana bija plānota uz otrdienu un trešdienu, mēs to izdarām pa trešdienu, ceturtdienu. Neviens jau arī īpaši nekur neko neprotestē, ka piegāde ir aizkavējusies, viņi jau pie tā pieraduši, jo bieži vien tā produkcija vispār jau norūpnīcas nāk ārā ar nokavēšanos.
   Ceturtdien ap pusdienlaiku ar savi pirmo piekabi esam veiksmīgi tikuši galā, varam doties pēc otras kravas, kas jau nāk mums pretī. Ap četriem satiekamies ar "šatlu" un griežam atpakaļ un Nirnbergu. Uz septiņiem vakarā esam pie noliktavas, te mums paredzēta nakts izkraušana. Tas nozīmē, ka te jāizkrauj visa piekabe un neviena pieņēmēja  uz vietas nav. Noliktavas vārtus dabūjam vaļā ar pin koda palīdzību un varam sākt.


   Rampa arīkota ar normāliem prožektoriem, tā ka darba apstākļi nodrošināti. Pa visu noliktavu jau arī mēs netiekam, iekšpusē nožots laukums, kurā mums jāiekļaujas un visa prece jāizvieto. Prece jāliek uz standarta "roļļiem", tas ir tādām kā bortu platformām uz riteņiem. Loģiski jau ir arī tas, ka mums tas izkraušanas process arī nebija tik ātrs kā ir iespējams, jo baigi nesteidzāmies. Ja teorētiski to bija iespējams izdarīt pa kādām  piecām stundām, mums aizgāja sešas ar pusi. Tāpat jau ietekmēja arī tas, ka pa dienu jau bija strādāts un arī tas, ka citur vairs nav jāpaspēj. 
   Un piektdienai mums atlika vairs tikai viens darbs - aizbraukt līdz mājai. Jau pa ceļam saņemam ziņu, ka mūsu nākošās nedēļas  piekabe  stāv piekrauta pagalmā. Pa ceļam iegriežam pie rūpnīcas, atstājam tukšo piekabi, vēl arī uzpildam degvielu un pagalmā jau piekabinamies pie piekabes. Esam jau gatavi startēt svētdienas vakarā, jo līdz pirmajai adresei Fracijā pusotrs tūkstotis ko vīlēt!

12.10.19

Oktobris 2.2019


   Oktobris rit pilnā sparā,un es ar jau pamazām darbojos tālāk. Nu jau, gandrīz, var sākt veidot bilžu kolekciju ar to auto bildēm, kurus nomēģinu šajā firmā. Tad nu šonedēļ nomēģinu Mersīti. Arī pati nedēļa atkal īsāka un vienkāršāka. Šonedēļ strādāju par "šatlu", kā šajā firmā iesaukuši tos, kas tikai transportē piekabes. Tas nozīme, ka es paņemu rūpnīcā piekrautu piekabi, aizvelku, nu piemēram, uz Nirnbergu, tur satiekos kādā sarunātā vietā ar ekipāžu, kura savu piekabi ir izkrāvusi. Samaināmies piekabēm un es tukšo velku atpakaļ uz rūpnīcu. Tā kā maiņa parasti notiek vakarpusē, visbiežāk sanāk, ka tā ekipāža var mierīgai pa nakti atpūsties un rīt atkal sākt izkraušanas darbus, nav pašiem pa nakti jābrauc piekabes mainīt. Un, lai arī divatā, darba diena ir normāla garuma, nakts ar dienu "neapgriežas" otrādāk.
   Mersis, ar kuru braucu, ir viens no vecākajiem auto firmā, 2015. gada, 700 000 nobraukumu. Pāris tādas mašīnas vēl palikušas, tieši "šatliem" vai kā rezeves auto. Arī kabīnes komplektācija tāda interesanta.


   Blakussēdētāja vieta iebīdīta pašā kabīnes stūrī kā tads mazs stūra krēsls ar ieapaļu atzvetltni un atlokāmu galdiņu. Bet to visu var nolocīt un uz nakti atlaist normālu guļvietu, kas pa dienu pacelta pie kabīnes aizmugurējās sienas. Ir arī otrā stāva guļvieta, ja brauc divatā, vai arī viens var gulēt augšā un apakšu atstāt šādā atputas variantā. Vispār jau man diezgan iepatikās pa šīm dažām dienām - baigā brīvība pa kabīni, piedevām vēl vienam braucot!
  Vēl man iepatikās izbaudīt vienu tehnisku "fīču", kas ir šīm jaunajām mašīnām, un kādas nebija manam Volvo Latvijā, lai gan tas bija pat jaunāks par šo Mersi.


   Ļoti patīkami strādā distances kontrole. Lai arī man uz kruīza uzlikts "pilns pulkstenis", tas ir 90 km/h, šis nolasa priekšā braucošās mašīnas ātrumu un mierīgi notur normālu distanci līdz tai, pat ja tā mašīna apstājas un arī tad, ja jāveic nelieli pārbraucieni sastrēgumā. Pirmajos brīžos jau bija tā jocīgi, ja nav braukts ar tādu sistēmu, kāja tā jau vien cēlās uz bremžu pedāli!


   Nu jau rudens ir sasniedzis arī Vācijas lejasgalu, lai arī te vēl diezgan silts. Kā jau rudenī, bieži līst lietus, pa naktīm jau paliek vēsāks. bet tas jau mums netraucē! Kā bija teikts kādā ''Sejasgrāmatas'' pantiņā - man nav laika nekādām rudens depresijām, man jāstrādā!

05.10.19

Oktobra pirmā nedēļa.


   Nu tad sveiki visiem jau oktobrī! Oktobra pirmā nedēļa darba ziņā izveidojas pavisam īsa, jo 3.oktobris Vācijā ir svētku diena, tiek svinēta Vācijas Apvienošanās Diena. Tā kā tas iekrīt ceturtdienā, tad arī piektdiena tiek piešķirta kā brīvdiena, tad nu sanāk tikai trīs darba dienas. Bet arī trīs dienās daudz var izdarīt. Atkal tieku piekomandēts Larsam, uz Nīderlandi. Pa trīs dienām paspējam izdalīt divas piekabes.
   Rudens Nīderlandē vēl tā pa īstam nav iestājies, kā redzams pirmajā bildē. Kā jau sāk palikt par normālu tas, ka jābrauc pa dažāda lieluma ceļiem, tā arī nākas saskarties ar dažādām noliktavu sistēmām. Šajā reisā sastapos ar tādu interesantu situāciju.
   Nolikta ierīkota ēkās, kas kādreiz bijušā fermas, nu vismaz man tā likās. Piebraukšana bija tieši pa to šauro meža celiņu. Atradām adresi, iebraukšana pagalmā arī bija diezgan ekstrēma, bet tak izdevās. Uz vietas neviena cilvēka nav. Uz pavadzīmes norādīts ēkas numurs un atslēgas kods.
   Pie sienas,blakus durvīm, piestiprināts mazs "seifs" ar ciparu slēdzeni. Uzgriežot kodu, tas atveras un...

   ...iekšā atlēgas, ar ko atvērt durvis! Sanesām virtuvi iekšā, nu tik vēl arī uztaisījām bildi, kādā stāvoklī te visu atstājam un laižam tālāk.