2025.

                   

    Neliels ieskats aizvadītajā gadā. Ar dažiem attēliem, kas varētu raksturot visu gadu.

                         

   Janvāris iesākas ar nelielu pauzi, darbs sākas tikai janvāra vidū. Tāpēc, šobrīd uz autobāni nolūkojos no pastaigu ceļa tilta.

   Lai arī gada cipars nomainījies, darbs jau nemainās. Atkal tās pašas vecpilsētas un šaurās ielas,veikali, pie kuriem nemaz piebraukt nevar!

   Joprojām nevar pārstāt sajūsmināties par šiem skatiem! Francija, Austrija...

   ... un arī Skotija!

   Ne tikai kalni, arī jūra...

   Nezinu kāpēc, bet šim gadam iesākoties, nācās biežāk braukt ar svešām mašīnām. Pa trim mēnešiem izbraucu ar sešām.

    Kā jau tautā saka - paņem tik svešu mašīnu! Noteikti kaut kas notiks! 

   Un tad, kā jau ierasts, uz pagaidām, tiek piešķirta jauna mašīna. Kā vēlāk izrādīsies, kas ir uz pagaidām, tas ir uz ilgu laiku!

   Nu jau lielāko apjomu darba daru uz Īriju, izbaudot visu, ko tā sniedz...

   ...un piedāvā aplūkot!

  Varētu veidot lielu kolekciju ar saullēktu...

 ...saulrietu..

 ...vai arī visādu citādu debesskatu attēliem.

   Četrreiz nedēļā jāšķērso jūras šaurumi.

 Kaut kad biju nosmējis, ka varētu veidot kolekciju ar tehniskās palīdzības mašīnām! Tad nu re - kolekcija papildinās! Un ja nopietni - tad praktiski visas jaunās mašīnas saskaras ar  dažāda rakstura problēmām!

   Labi gan, ka šādas bildes nav tik daudz!

   Augusts - atvaļinājuma mēnesis. Mazliet citi ceļi...

   Un atpakaļ darbos...

   Atpūta pie dabas! 

   Gada nogales svētki tuvojas! Nez' uz kuru virzienu labāk nogriezties?

   Gads noslēdzies. Te mazs ieskats statistikas tēmā. 

Janvāris 2022.

    Janvārim, kā jau ierasts šajā darba vietā, ir grūti sacensties nobrauktajos kilometros ar citiem mēnešiem, jo to ietekmē Jaungada brīvdienas. Nobraukti vien 9474 km pa trim nedēļām. Tomēr ir gan kāda lieta, ar ko zīmīgs janvāris. Tā ir jaunatklāta  zeme priekš manis. Un tāpēc mazs skaidrojums pirmajai bildei - nē, tā nav ielikta spoguļattēlā. Viss ir pareizi - es pabiju Apvienotajā Karalistē, un ja precīzāk, Skotijā. 

   Pirmo reizi biju Anglijā (nu tā vienkāršāk nosaukt) un pirmo reizi snāca braukt pa "nepareizo" pusi. Nu jau tagad varu droši piekrist tiem, kas saka ka tas nav nekas sarežģīts. Protams, pirms braukšanas bija neliels uztraukums par to, kā būs tikt ar to galā. Jo tas jau tikai loģiski, ka satraukums par visu nezināmo. Nav tik traki kā liekas, lai gan tāpat pilnīgi brīvi jau pa tām dažām dienām nevar parslēgties, jāpiedomā visu laiku. Pa autobāni pavisam vienkārši, pa mazākas nozīmes ceļiem jau jāpiedomā vairāk. Visgrūtāk, laikam, piebraucot pie lokveida krustojumiem, jo sanāk pagriezties prom no loka un ir ierobežota redzamība. 

   Un vēl sliktā ziņa ir tā, ka tieši šī brauciena laikā izbeidza darboties telefons, līdz ar to saglabājās tikai dažās bildes, jo arī atmiņas karte ar visām bildēm tika "nobeigta."

   Nezinu, vai tā tāda sakrītība, bet izvedojās secinājums, ka Anglija ir ļoti netīra šajā laikā, jo tik netīra mašīna vēl nav bijusi! Arī pa Vāciju un Franciju laika apstākļi līdzīgi, bet tik traki nav.

Jūnijs 2020.

   Laiks skrien uz priekšu kā ar vēja spārniem, jau jūnijs uz otru pusi. Darbs rit savā ierastajā ritmā, nekādu lielo notikumu jau nav. Kā nu kurā nedēļā, pa divām vai pa trim piekabēm uz ierastajiem virzieniem - Francija, Vācija. Maršruti un galamērķi jau pamainās, jāsaka uzreiz, ka šī gada statistika noteikti būs citādaka kā iepriekš, sevišķi jau apmeklēto adrešu skaita ziņā! Bet, nav ko skriet laikam pa priekšu!

 

Francija, Millau viadukts.

Tas pats, tikai jau no apakšas.

   Te redzama vēl viena mūsu jaunpienācēja piekabe, ar virtuves reklāmau uz sāniem. Arī ar vienu grozāmo asi, ērti braucās. To varējām izbaudīt pilnā mērā, jo šī krava bija pa vienpadsmit adresēm, un ne jau pa tām lielākajām noliktavām!

   Te redzams vēl viens variants, kā tiek izkrauta virtuve. Vituves darba virsma tiek uzlikta uz tādiem paliktņiem ar ritenīšiem, šinī gadījuma uz trīs gabaliem. Un tad uz šīs darba virsmas krauj virsū pašus skapīšus. Te ir arī visas elektroierīces, jo virtuve jau pilnībā nokomplektēta. Tādā veidā virtuve tiek iestumta noliktavā, pēc tam arī tāpat atstumj uz rampu atpakaļ un pārkrauj jau piegādes transportā, kas nogādā tieši uz pircēja adresi. 

Tikai darbs un darbs...

Solījos jau rakstīt lielos aprakstus, bet šinī darba vietā sanāk tam atvēlēt vēl mazāk laika. Vai nu jācer pāraudzināt raksturu vai jāgaida uz kādu līdzbraucēju. Nu jau laižu trešo apli, tā uz fikso atskatīšos uz iepriekšējo, jo, kā jau tajā senajā teicienā "sakarā ar manu vājo raksturu un kaimiņa stipro alu", mana apņemšanās aprakstīt katru dienu uzreiz vakarā pazuda vēl nesākusies!
   Iepriekšējais aplis ilga 16 dienas, kuru laikā aizvedu dēļus uz Vāciju pie Brēmenes, tad uzkrāvu atpakaļkravu pa divām vietām - Cellē gruntskūdeņu atsūknēšanas iekārtu un Leipcigā kultivatoru un aizvilku piekabi uz Ķīli un uzliku uz prāmja. tad laidos uz Vācijas lejasgalu -800km pēc otras piekabes. Tā kā mājupkravas uzreiz nebija, tad divas reizes no Vācijas uz Šveices lielveikaliem aizvedu fasēto puķu zemi un tikai tad uzkrāvu uz māju pusi skābbarības konservantu uz Igauniju.
   Īpaši deļ tiem, kas apgalvo, ka pa Vāciju fūres lido neticamā ātrumā, izdarīju kādu novērojumu. Pa poļu bāni no Varšavas līdz robežai mani neapdzina neviena fūre. No vācu robežas līdz Brēmenei mani apdzina tikai divas fūres, un arī tikai tad, kad es biju nometis līdz 87, jo priekšā bija sakrājušās garas kolonnas smago un negribējās ilgstoši braukt pa otro joslu. Un arī tad tie apdzinēji turējās blakus vairāku kilometru garumā, kamēr tika garām. Mans spidometra ātrums sakrita ar navigācijā uzrādīto un tahogrāfa kalibrācija ir izdarīta Vācijā, kur jokus nesaprot, tā ka secinājumus jāizdara katram pašam!
   Īpaši patika viens, kā es smejos - ''Dienas moments"! Braucu cauri kādai Vācijas mazpilsētai. Tuvojos gājēju pārejai ar luksoforu, man deg zaļais. Pārejai tuvojas tantiņa cienījamā vecumā un stiepj roku, lai nospiestu pogu. Es jau noņemu kāju no gāzes - tūdaļ būs jāspiež bremzes, jo luksofors pārslēgsies.Tantiņa paskatās uz manu pusi, ierauga, ka nāk smagais un tā arī paliek ar izstieptu roku, bet pogu nepiespiež! Laižu tik tālāk! Pamāju šai ar roku, pretī redzu tanti uzsmaidam un tajā brīdī, kad esmu blakus luksoforam, tiek nospiesta poga un es jau spogulī tik noskatos, kā visa kolonna vieglo, kas bija sakrājusies aiz manis , bremzē pie sarkanā!
   Tiku braucis pa šauru kalnu aizas leju, virs kuras ieraudzīju slejamies zelta brieža statuju, noknipsēt nepaspēju, varbūt citreiz jau sagatavošos. Tikai vēlāk uzzināju stāstu par to. Senos laikos tajā apkaimē dzīvojis zelta briedis, kuru pūlējies nomedīt ne viens vien mednieks, bet nevienam tas nav izdevies. Līdz reiz mednieki sapulcējušies lielā skaitā un iedzinuši briedi strupceļā pret aizu. Bet briedis izmisumā saņēmies un pārlēcis pāri aizai.Un tā viņš tur dzīvojot līdz šodienai un nevienam nedodoties rokā!

  Pievienošu dažus video no šī brauciena, uz garāku aprakstu varbūt saņemšos nākošreiz! 

kalnu ceļš pie Freiburgas

Pa Cīrihes ezera krastu

                                                       garām Frankfurtes lidostai

Pārmaiņu vējš.

mājupceļā satiku savu veco auto- nu ir abi blakus

 Kā jau visiem zināms no seniem laikiem, visi cilvēki iedalās divās daļās - vieni ir tie, kas grib braukt ar SCANIA, otri ir tie, kas brauc ar SCANIA! Nu ir pienācis tas brīdis, kad esmu pārgājis no tiem, kas brauc, pie tiem, kas grib braukt. Ilgi nevarēju izlemt, vai spert šādu soli. Nebija jau tā, ka vecajā firmā klātos pavisam slikti, biju apmierināts gan ar samaksu, gan ar auto, kā nekā saņēmu to jaunu, kā esmu sataupījis, tā arī braucu. Pavisam maz pietrūka, lai te tiktu nostrādāti septiņi gadi. Vienkārši apnika tā Krievija. Un kā jau kaut kur esmu dzirdējis sakām, ka reizi septiņos gados kaut kas savā dzīvē jāmaina.
   Nu jau esmu atpakaļ no pirmā reisa jaunajā darbavietā. Auto jau arī nav ne vainas - MANs ar augsto kabīni, 480zs dzinēju un automātiko ātrumkārbu. Jau sāku pierast pie izmaiņām, jo kā nekā pieci gadi iepriekšējā mašīnā nodzīvoti. varbūt tagad ir mazliet neērtāka kabīne, bet vēl jau jāiedzīvojas tā pa īstam. To jau arī vēl atsver jaudīgāks dzinējs un mīkstāka gaita.

ceļā tika nosvinētas Lieldienas

 Apmierināts esmu arī ar jaunajiem maršrutiem. Krustu šķērsu pārbraukāta Vācija, varu arī savā kartē iespraust jaunus karodziņus, jo pabiju arī Šveicē un Francijā, kas līdz šim kaut kā nebija sanācis. Vismaz jau kaut mazliet izbaudīju +15 grādu pavasari. Par to visu sīkāk mēģināšu aprakstīt kādā no nākošajiem braucieniem. Uz tikšanos!