20.05.11

Lubāna- Inovroclava-Jankovo-Laska-Rīga

03.05.2011
Darba dienu sāku pēc deviņiem ar būvmateriālu izkraušanu Madonas veikalā „K-Rauta”.  Tos es jau vakar vakarā uzkrāvu Iecavā, firmas „Buvema” ražotnē. Atvedu bruģi un keramzīta blokus. Iecavā jau skrāva pa vienu pusi, te kā vienmēr – abas puse jāver vaļā. Nu nekas –ne pirmo reizi, ne pēdejo!
Pusē vienpadsmitos esmu izkrauts, varu doties pēc nākamās kravas uz manu kadreizējo darbavietu „Holzwerke – Lubāna”. Bija kādreiz sen atpakaļ tādi laiki, kad es šamējiem mežu gāzu zemē! Sen te nav būts uz kraušanos, kāds gads noteikti! Tad mēs no viņiem diezgan regulāri vedām dēļus uz Holandi. Tagad tikai lidz Polijai būs jānobrauc.
Arī te iekrausana pa abiem sāniem, labi, ka nav liels vējš, jo man te bēdīga pieredze. Te, viņu krausanās placī, sanāk tā stāvēt, ka liela vēja gadījumā, veidojas tāds kā caurvējš un vienreiz man tas beidzās ar saplēstu tentu.
Sakrauj jau diezgan ātri, brīžiem rauj ar diviem iekrāvējiem. Pakas mazās –tarai, pēc skaita sanak divdesmit sešas. Brigadieris man prasa, vai manam auto rādot svaru, rāda gan – jau ir divdesmit trīs tonnas! Nu tad nekā, šis vēl domājis, ka varbūt vēl kādu paku uzkraut. Grib jau gan maksimāli piekraut! Labi, ka ir jau izmācīti, ka pārkraut nevar!
Dokumentus kravai nākas gaidīt ilgāk, nekā krāva kravu – kantorī pusdienlaiks! Arī pēc tā viņiem jau iestājies pirmssvētku noskaņojums, tā ka, kamēr sagaidu dokumentus, jau divi pēcpusdienā. Braucu atpakaļ līdz Madonai.
Projām startēju tikai deviņos vakarā. Braucu caur Daugavpili, caur Subati neriskēju. Tur sanāk kādi divdesmit km pa grants ceļu – kas to zin, kādā tas tagad stāvoklī un vispār varbūt vēl nav noņemtas pavasara aizlieguma zīmes smagajiem. Kā jau vakarā, ceļš diezgan tukšs, var mierīgi strādāt. Kafijas pauzi taisu jau Lietuvā pēc vieniem naktī. Lai gan darba laiks vel ir, negribās ilgāk naktī strādāt un trijos divdesmit metu mieru stāvvietā uz Kauņas apvedceļa. Pietiks – tāpat jau, ar visām kraušanām, šodien gandrīz pieci simti noripināti!
04.05.2011
Bieži jau tā negadās, kad vienā stāvvietā stiktos trīs mašīnas no mūsu firmas. Un visi trīs ejam uz Poliju, katrs gan uz citu vietu. Ilgi domāju pa kurieni braukt. Beigu beigās nolemju iet pa Polijas augšgalu, tā sanāk tuvāk, bet ceļš smagāks – te kalnains apvidus. Tas nozīmē, ka vienu brīdi būs pa ceļam ar Guntaru, viņam krava uz „tuvējo” Polijas augšu. Es atbraucu vēlu, man vēl jāstav līdz pusdienlaikam, bet Guntars mani pagaidīs. Valērijs dodas prom pirmais, viņš ies pa citu maršrutu.
Pirms vieniem startējam arī mēs. Vēl tik jāpiestāj uz robežas, lai „ceļus nopirktu”. To var izdarīt jau arī Lietuvas  pusē, bet ja grib pamainīt naudu, tad izdevīgāk to darīt jau pl pusē. Tikai ne pārāk sen robežas šķērsošana tika palaista pa taisno, lai nebūtu jālīkumo pa tām kabatām, tikai es tā īsti nesaprotu, kāpēc iebraukšanu tur vajadzēja pārveidotno otra gala, it kā „pret spalvu”! ja neko nevajag – labi, kā brauc, tā aizbrauc. Bet, ja nopirkt ceļus vai naudu samainīt, tad jāzīmē astotnieki!
Dažas stundas jau sanāk mums ar Guntaru reizē, tad šķiramies. Tā kā vēlu sāku strādāt, arī izkrausanā varu ierasties tikai vēlā vakarā, tāpēc nemaz līdz galam nebraucu. Tur vēl neesmu bijis, nezinu, vai ir kur stāvēt pa nakti tāpēc metu mieru benzīntankā, apmēram piecdesmit kilometrus pirms. Ir jau arī pusē vienpadsmit vakarā. Savi pieci simti arī sodien noripināti.
05.05.2011
Pusē desmitos startēju tālāk. Pēc neliela pārbrauciena ierodos izkrausanā, navigacija precīzi adresi neuzrāda, bet iela ir redzama, tad jau atrodu diezgan viegli.  Līdz divpadsmitiem tieku arī izkrauts. Atpakaļkrava jālasa pa divām adresēm, pirmā tepat netalu, tikai divdesmit km. Vadot iekšā nivigācijā adresi, tā ņem un uzkaras! Spaidi ko gribi, nekādas reakcijas! Kaut kur vajadzētu būt restarta pogai – nu nevaru atrast! Bet laiks tad iet! Tagad saku nožēlot, ka jaunajā kompī neesmu vēl ielicis nevienu navigācijas programmu. Nu nekas, velku ārā karti, varu atcereties laikus, kad strādājām tikai ar kartēm, tikai man ir viena prieksrocība – es pirms tam jau biju apskatījis, kur atrodas tā adrese, tagad tikai jāpapūlas atcereties! Viss jau iet labi līdz brīdim, kamēr braucot pa manu iecereto maršrutu, kuru atcerējos no navigacijas, atduros pret zīmi – smagajiem aizliegts! Nu gan braucu apkart, paļaujoties tikai uz juššanu. Šoreiz mani intuīcija nepieviļ – piebraucu pie sāls rūpnīcas no otras puses, kā biju iecerējis un, par brīnumu pašam, pavisam bez maldīšanās! Hūū... var tik atviegloti nopūsties! Laikam jau reizēm vajag – „štobi hļeb mjodom ņe pokazalsja”!
Mašīnu uz iekraušanos te gaida daudz, bet es tieku iekšā uzreiz, vienīgi pie rampas viena tik priekšā. Gaidot atkal sāku grozīt no visām pusēm savu ceļvedi – joprojām nekādas reakcijas. Laikam būs jāgaida, kamēr baterija beigsies, varbūt tad pārstartēsies. Tomēr pēc kāda laika manas pūles vainagojas panākumiem, atrodu to mazo, iepriekš nepamanamo restarta podziņu. Kur es agrak skatījos – nezinu! Nospiežu un viss atkal aiziet!

Tad jau arī drīz tieku pie rampas un man tiek iekrautas deviņpadsmit tonnas sāls tabletes. Ko ar tādām dara, nav nekādas nojausmas! Krava jau arī tik pat kā pilna, nezin ko kraus otrajā adresē. Piekrauj diezgan ātri, dokumenti arī jau uzreiz gatavi pie izbraukšanas, varu turpināt ceļu uz otro adresi, līdz kurai pēc NAVIGĀCIJAS simt astondesmit km!
Braukdams rēķinu, ka darba laikā līdz galam netikšu, jau sāku apsvērt iespēju stāties kādā parkingā, kamēr vel tie ir atrodami. Bet tomer nolemju iet līdz galam, lai maksimāli izmantotu šodienas darbalaiku. Tad rīt varēs tālāk tikt uz māju pusi. Paļaujos uz to,ka tur būs kur stāvēt. Pusē sešos pēc vietējā laika esmu klāt pie kanalizācijas cauruļu rūpnīcas. Man par laimi, te vēl stradā. Mani ielaiž uz kraušanos, krāveji jau diez cik priecīgi nav, ka tās caurules vēl uz paletēm jāliek virsū. Paiet krietns laiciņš, kamēr šie tiek galā, mazliet pāri deviņiem esmu uzkrauts. Vēl jau man darba laiks ir atlicis, varu sākt virzīties uz māju pusi. Pusē divpadsmitos tieku līdz Varšavas apvedceļam, griežu iekšā parkingā – šodienai pietiks. Tāpat jau 420km ir veikti, plus vēl trīs kraušnās.
06.05.2011
Nostāvu pilno vienpadsmit stundu atpūtas laiku, pirms vienpadsmitiem sāku strādāt. Šodien jasteidzas vairs nav, ir jau piektdiena, uz izkrausanos pirmdien jau laika gana. Pec pusotras stundas taisu pauzi pie Minskas Mazoveckas, te benzīntanks blakus lielveikaliem, ir kur normali apstāties, var uztaisīt nelielu šopingu!
Tad jau tālak nākas pacīnīties pa nelieliem sastrēgumiem uz ceļa Varsava – Belostoka. Te remontdarbi notiek pilnā sparā, drīz varēsim vilkt pa kārtīgu divjoslu maģistrāli!



 Tieku līdz Augustovai, tur vel viena pauze. Pusē deviņos jau griežu iekšā parkingā pie Kauņas. Kada stunda jau vēl bija atlikusi, ko strādāt, bet lielas jēgas jau nav. No šejienes jau Rīgu rīt no rīta aizsniegšu vienā piegājienā. Te atkal Valērijs priekkšā, viņš arī iet uz māju un te nakšņos. Šodienas veikums – 480km
07.05.2011
Setiņos no rīta griežam uz ceļa virsū. Ir jau arī Lietuvā mazākas nozīmes ceļi, kuri, apmēram, kā pie mums, bet galvenās maģistrāles atšķiras ļoti krasi, protams, viņiem par labu! Var pilnīgi izbaudīt braucienu!
Nepienāk ne pusdienlaiks, kad esmu jau Rīgā! Tā kā izkraušana tikai pirmdien, tad lieku mašīnu stāvvietā un varu doties mājās! Mani saucieni pa rāciju, lai kāds paķer pa ceļam, paliek bez atbildes, tā ka nākas tik doties uz autobusu un ceļot mājās!
09.05.2011

Rīts sākas jau agri, ar vilcienu tieku līdz Rīgai. Deviņos braucu ārā no stavvietas uz izkraušanos uz Dzirciema ielas. Teritorija te šaura, viena mašīna jau priekšā, nākas pagaidīt. Tā, ar visu gaidīšanuun kraušanu, brīvs tieku jau pirms diviem. Priekšnieks tā īsti nevar izlemt, ko ar mani darīt. Degvielas, lai grozītos kaut kur tepat, vairs nav, knapi tik līdz robežai sanāk. Vēl kādu stundu nostavu uz vietas. Beidzot pieņemts lēmums, varu likt mašīnu atpakaļ stāvvietā un braukt mājas – pāris dienas būs brīvas, nedēļas beigās karaušos uz Krieviju. Jā, var tikai priecāties, bieži pie tādām brīvdienām jau netiek!  

02.05.11

Lieldienas Pēterburgā

Staigājot Pēterburgā pa Ņevas krastmalu, neviļus nāk prātā kāda frāze no diskusijas „draugu” domubiedros. Tika apspriests jautājums par to, vai viegli būt par tālbraucēju un kāds no tā labums. Un uz izteikumu, ka daudz ko var apskatīt citās zemēs, tika visai ironiski atbildēts apmēram tā – „un ko tu tur daudz redzi, autobāņus un ceļus tikai!”  Manuprāt, tā var teikt cilvēks, kas pats nav nekur braucis, vai nu braucis kā zirgs ar klapēm uz acīm, tikai tur, kur liek un nav galvu pagriezis ne pa labi, ne pa kreisi ne par milimetru. Jau tas fakts vien, ka, piemēram, izbraukājot Itāliju, uz turieni braucot caur Vāciju un atpakaļ caur „kolhoziem”, sanāk pabūt deviņās valstīs, daudz ko izsaka. Arī no ceļa daudz ko var redzēt. Un ir taču arī jāapstajas uz atpūtu, dažreiz sanāk gaidīt izkraušanu vai iekraušanu un tad to laiku arī var izmantot gana lietderīgi!
Par sevi varu teikt pavisam droši – es no tā esmu tikai ieguvējs! Nezinu, vai pie citiem apstākļiem es būtu sešos no rīta peldejies Adrijas jurā un vērojis saullēktu virs tās! Vai būtu kāpis kalnā Italijas dienvidos, lai saprastu, ka tie tomēr ir augstāki, kā izskatās, jo pa pusdienu tiku tikai līdz kādam puskalnam, kaut gan nelikās nemaz tik augsts! Vai būtu vērojis saulrietu pār kuģiem pārpildītu jūras šaurumu, kas šķir Dāniju no Zviedrijas, vai būtu braucis ar prāmi zem tilta, kas savieno Dāniju ar Zviedriju, lai pēc tam, otrā dienā cīnītos ar vēju uz šī paša tilta! Vai būtu verojis, kā paceļas tlti un strādā slūžas nebeidzamajos Holandes ūdensceļos! Vai būtu kaut vai vienkārši pastaigājies pa tam daudzajām pilsētām un pilsetiņām, kurās man nācies pabūt! Un tā varētu turpināt vēl un vēl...
Šoreiz uz Lieldienām sanāca aizķerties Pēterburgā. Olas varīju un ēdu, kaut arī nekrāsotas, un bēru tik sāli tā pavairāk – lai jau nesanāk melot visu gadu.  Nolēmu aizbraukt arī līdz centram. Varbūt kādam liksies smieklīgi, bet savos četrdesmit pirmo reizi braucu ar metro!
Protams, katrai medaļai ir divas puses. Interesanti būtu zināt, kas pirmais ienak prātā bērniem un sievai, dzirdot vārdu tētis vai vīrs. Mana seja, kad ierauga mani atnākam, vai pakausis, kad noskatās pakaļ aizejam...
Ņemot vērā šī reisa notikumus, laikam būs jāievieš vēl viena ailīte manā statistikas melnajā grāmatā – cik daudz laika es pavadu sēdot uz robežas un muitā. Šī reisa laikā vien, ar kravu, kas gāja uz to galu, muitā pavadīju 69. stundas, ar atpakaļkravu 107. stundas. Tas nozīmē, ka viena reisa laikā, vairāk kā septiņas diennaktis nostāvētas dīkā!