10.12.12

Jauks vasaras sezonas noslēgums.

parkingā Austrijā

Šis arī varētu būt papildinājums iepriekšējam stāstam – kur var iemācīties  par tālbraucēju.
Nācās pārtraukt sava rudenīgā atvaļinājuma baudīšanu, jo mūsu firmas pastāvīgajam klientam, kuram piegādājam kravas no Eiropas, uzradās steidzama krava no Itālijas. Tā kā manam aizvietotājam darba pieredze vēl neliela, arī tik tālu vispār nebija bijis, tika pieņemts lēmums šo reisu veikt divatā. Gan tāpēc, ka vienam jau bija grūti iekļauties piegādes termiņos, gan arī tā viņam būs laba skola.
5.oktobris
Uz pusdienlaiku tiek atrasta arī eksporta krava, labi ka nav tālu – no Gulbenes. Dodamies uzkrauties, kravā eksporta prece nr:1 – taras dēļi. Ar kravu atgriežamies Madonā. Vēl tiek atvēlēts laiks pārtikas iepirkumam, vēl līdz mājai pēc personīgām mantām – šis tas uz atvaļinājuma laiku pārceļojis no mašīnas uz māju, tad vēl pielejam degvielu līdz maksimumam, un pulkstenis jau rāda 19.00, kad beidzot startējam.
Izbraucot sākam rēķināt darba laikus, sanāk, ka steigai nav nekādas jēgas, jo visu tāpat sabremzē svētdienas aizliegumi strādāt. Ja tagad nostrādājam pilnu maiņu divatā, tad darbu beidzam sestdienas vakarā, pa nakti nostāvam devītnieku, bet svētdien tāpat nedrīkst braukt, tas nozīmē, ka atkal jāstāv. Izlemjam strādāt mainoties, bet viena šofera maiņu gan šodien, gan rīt, tā mēs arī tiekam līdz sestdienas vakaram līdz Vācijas robežai.
Uz Itāliju var tikt pa diviem maršrutiem. Caur Poliju jau abos gadījumos, tālāk vai nu Vācija, Austrija, vai nu Čehija, Slovākija, Ungārija, Slovēnija. Man vienmēr labāk ir paticis caur Vāciju, tā brauksim arī šoreiz.
tuvojamies kalniem
Astoņās stundās un četrdesmit minūtēs esam pievarējuši 586 km un pusē četros no rīta metam mieru stāvvietā dažus kilometrus aiz Belostokas. Caur Lomžu nevaram iet divu iemeslu pēc, mūsu krava par smagu, lai brauktu pa 30t tiltu un vēl piedevām smagie nedrīkst braukt cauri Lomžai no 00.00 līdz 05.00.
6.oktobris
Darba dienu sākam 13.30. krava smaga, tāpēc nelīkumosim pa bezmaksas ceļiem, bet mēģināsi ietaupīt uz degvielas, ejot pa maksas bāni. Arī laika ietaupījums te sanāk, tādejādi mēģināsim svētdien uztaisīt 24. Stundu atpūtas dienu, lai nākošnedēļ jau normāli varam strādāt visu nedēļu. Varšavai arī tiekam cauri vēl pirms aizlieguma smagajiem, kas ir no 16.00 līdz 20.00. No otras puses jau jaunais A2 ir atvērts uzreiz no pilsētas, tā ka laika ekonomija sanāk milzīga. Tālāk jau pa A2 atpūta ne darbs!
22.00 sasniedzam savu šodienas galamērķi – „Port 2000” Mostkos. Ceļā pavadītas 7,40, nobraukti 598km. Te ir viss, kas vajadzīgs tādiem kā mēs, bezmaksas stāvvieta, pārtikas veikals, duša par 5zl, wc par 1zl.
Viss rit pēc plāna, Vācijā var braukt iekšā svētdienas vakarā pēc 22.00, tā ka mūsu iecerētā iknedēļas pauze arī sanāks.
7.oktobris
Pa dienu stāvam uz vietas. Izmantojam laiku iepirkumiem, tad arī sanāk laiks uzvārīt kādu zupiņu, vispār jau viss kā kārtīgā brīvdienā pienākas! Bija arī doma, ka pēcpusdienā vajag pagulēt, jo vakarā jāsāk stādāt, bet tas kaut kā nesanāca.
Strādāt sākam 23.25 pēc mūsu laika. Varējām jau kādu stundu agrāk, bet nogaidījām, lai tas pirmais trakums uz robežas noskrien. Tā kā strādāt sanāk pa nakti, mainīsimies pēc trīs stundām, nevis četrām ar pusi, varbūt tā būs vieglāk. Es sāku pirmais. Trīs stundās un piecās minūtēs pieveicu 227km un jau esmu garām Berlīnei uz A9 pie Coswig.
8.oktobris
Ir trīs naktī un darbu sāk otrs Jānis. Te vēl varu piebilst, ka mums sanāk tā priekšrocība, ka vārdu logā nau jāmaina! Nakts darbs nekad nav viegls, vēl jo grūtāk, ja blakussēdētājs guļ, bet savādāk jau vispār grūti izturēt. Tā kā nokļūdīties maršrutā šobrīd nav kur, jo jāiet tikai taisni pa A9, es arī ļaujos miegam. Savas divas stundas un piecdesmit trīs minūtes līdz sešiem rītā Jānis iztur godam, pieveikti vēl 236km.
Kaulu izkustināšana pastaigā ap mašīnu, ātrā rīta kafija un pusē septiņos jau sākas mana darba maiņa. Iet jau uz rīta pusi, tas jau sāk iespaidot satiksmes plūsmas ātrumu, pie Nirnbergas jau sanāk pabakstīties sastrēgumā. Arī pirms Minhenes ringa tāda pagrūstīšanās jau, labi ,ka neliela. Tad griežu iekšā tankštellē, kur var papildināt naudu uz Austrijas ceļu maksas aparāta „GO BOX”. Trīs stundās un divdesmit minūtēs veikti 258km. Pulkstenis – 09.45. manas aizdomas apstiprinās – tā kā aparāts jau pieci gadi vecs, tas jāmaina. Citādi jau nekas- tik tas prasa vairāk laika. Tad vēl brokastis un mums jau te sanāk divu stundu pauze.
"Eiropas"tilts
Tagad atkal mana kārta sēdēt blakus. No Minhenes līdz robežai vairs nav tālu, ejam iekšā Austrijā – virziens Insbruka. Ceļš lokās pa upes ieleju starp kalniem un man pirmo reizi pa šo ceļu ir iespēja brīvi grozīt galvu uz visām pusēm un priecāties par skaistajām kalnu ainavām! Man te vienmēr ir paticis, žēl tikai, ka tik reti sanāk te būt!
Piestājam tankštellē jau aiz Insbrukas, uz reiz aiz „Eiropas”tilta, kura augstums ir 300m, skats te paveras vienreizējs! Esam vienā līmenī ar mākoņiem! Tālāk vēl uz augšu vien, spēj tik rīt siekalas, lai ausis „āķētos” vaļā! Kā nekā esam ap 1500m virs jūras līmeņa. Stāvot šo kalnu varenības priekšā, vienmēr esmu nodomājis, kāds kurmju rakums ir „Gaiziņš”.
Nu un tad jau ātri vien Itālija klāt! Ceļš jau pamazām sāk liekties lejup. Četros pēcpusdienā esam sasnieguši Bolzano. Trīs stundās un piecdesmit minūtēs Jānis nobraucis 267km.
Vēl jau man arī mazliet jāpastrādā. Pēc divu stundu darba un 152 km, esam izlīduši no kalnu ielejas līdzenumā. Maināmies pie pilsētiņas ar visai zīmīgu nosaukumu – Sandra! Tad vēl Jānim četrdesmit minūtes darba un , beidzot , nolemjam, ka šodienai pietiek. Metam mieru pie Brescia, laiks 19.25. Vēl atlika viena stunda kopējā darba laika, bet tam nav nekādas nozīmes, no rīta būsim izkraušanā.
Itālijas sarūsējušās barjeras
Šī maiņa izskatās jau pēc normālas divu šoferu darba maiņas –piecpadsmit stundās un piecdesmit minūtēs darba veikti 1192km. 
9.oktobris
Šonakt par miegu būtu grēks žēloties, pēc dubultās maiņas nosutinājām vienpadsmit stundas. Septiņos ceļamies, pusē astoņos izbraucam. Pēc divām stundām esam sasnieguši savu galamērķi – Casteseprio mazpilsētiņu pie Milānas. Jānis jau paspēja nobēdāties, ka par agru braucam, veļa vēl nav izkarināta žāvēties, nevar salasīt uz spoguļiem!
Izkraušanās adresi atrodam bez kādiem starpgadījumiem, liela kavēšanās arī nesanāk, un ātri vien esam atbrīvoti no kravas. Varam nofiksēt mazu starpfinišu – nobraukti 2625km, izlietoti 916l degvielas, vidējais patēriņš 34,9l uz 100km.
Varam doties uz pirmo iekraušanos- Pianezza, Torino piepilsēta, rūpnieciskais rajons, tā ka piebraukt nav problēma. Kraujam iekšā auto rezerves daļas, pēc kravas pieteikuma te jāiekļaujas 5,5 metros. Piestumjamies pie rampas, kā jau daudz kur eiropā, iekšā nelaiž. Atliek tikai gaidīt, kā saliks. Sakrauj diezgan ātri, nobraucam nost no rampas un manas aizdomas apstiprinās – pēdējā palete ar automašīnu buferiem ielikta gareniski, nevis šķērsām. Krāvēji nekādās sarunās neielaižas, arī noliktavas pārzini neizdodas pierunāt paleti pārlikt. Viņš tik pastāv pie sava, ka šķērsām neielīdīs! Da nu viņus! Laižam prom, ar cerību, ka otrajā „zagruzkā” būs normālāki krāvēji, kas palīdzēs apgriezt to paleti.
mūsu maršruts pa itāliju
Nu jau mēs griežamies atpakaļ uz māju pusi. Otrajā adresē jābūt tikai rīt, tāpēc nolemjam pabraukt tajā virzienā un meklēt stāvvietu. Pulkstenis arī gan jau tuvojas pieciem, kad griežam iekšā parkingā pirms pašas Milānas. Stāvvieta smagajiem te maza un visas vietas aizņemtas, bet mēs nolienam gar malu uzpildes stacijai, zīmes te nav, it kā nevienam netraucējam, riskēsim palikt tepat. Šodien darba diena beigta, tāpat savi 415km pa Itāliju salasīti.
10.oktobris
Pusē astoņos pēc vietējā laika turpinām tālāk. Mērķis – Vigano mazpilsētiņa pie Milānas. Lielpilsētas tuvums dara savu, lai uzveiktu 45 km, kas atlikuši, iztērējam stundu un 25 min. Ir jau arī viens trūkums, braucot divatā. Paskaties te, paskaties tur – Jānis Itālijā pirmo reizi, galva grozās uz visām pusēm nepārtraukti, kamēr vajadzīgajam pagriezienam garām gan! Neko darīt, braucam tālāk. Glābiņš ir loks kādi 10km tālāk, apgriežamies un laižam atpakaļ. Arī te nākas saskarties ar visai temperamentīgu noliktavas vadītāju. Vispirms jau viņš kādas desmit minūtes intensīvi skaidrojās ar kādu pa telefonu par mūsu kravu. Vēl niknāks viņš palika, kad mēs atveram piekabi. No visa tā vārdu daudzuma, kas nāca no viņa ārā, piedevām vēl to visu pavadot ar izteiksmīgu roku žestikulēšanu, es sapratu maz, bet pašu galveno – „jums ir problēmas, jūs kravu nevarat paņemt”! Es viņam visādos veidos cenšos ieskaidrot, lai iedod mums tā saucamo „rohlu”, mēs paši sagriezīsim to paleti šķērsām un vietas pietiks. Šis atkal pie sava – tā palete šķērsām neielīdīs! Visa mana paletes pārmērīšana un plātīšanās ar metramēru arī nelīdz. Nu paliek pēdējā iespēja – sākam paši ar rokām grūstīt to paleti, lai varētu sagriezt šķērsām, labi, ka nav smaga. Tad jau arī krāvēji nāk palīgā, viņu šefs gan vēl kādu laiku stāv un skatās. Nu kad jau sāk saprast, ka mums izdosies, pats ar kariņu iebrauc piekabē, lai aizstumtu to paleti līdz galam. Pārmēru vēl piekabi – 8,30 brīvi. Rādu viņam, ka viņa 8 metri ir brīvi un viņa kravai vietas pietiek. Nu tad viņš beidzot sāk dzenāt strādniekus uz kraušanu. Mugura slapja un rokas sāp no šitādas strīdēšanās!
Bet tā jau vēl ir pus bēda! Šajā pašā uzņēmumā, tikai citā noliktavā mums ir jāpaņem vēl viena palete, kurai nu vairs gan vietas nav. Ar šiem krāvējiem mums atkal neizdodas noskaidrot. Cik tā liela un vai var izjaukt. Šie paliek pie sava, ka viņiem jāiekrauj tikai sava krava un viss! Nu skaidrs viss te ar viņiem! Iekrauj mums te tos astoņus metrus gana ātri, braucam uz otru noliktavu. Te mums izdodas diezgan ātri atrast kopīgu valodu ar noliktavas menedžeri, šis mums parāda paleti, kas mums jāpaņem, kaut arī viņš redz, ka mums it kā vietas nav. Ļoti ātri saprotam, ka visu varam paņemt, tikai tā palete jāizjauc un viss ielien pa virsu pirmajai kravai. Šis bez kādas tielēšanās piekrīt un viss notiek! Varam atviegloti uzelpot- beidzot viss nokārtojas! Varam sākt mērot mājupceļu.
Atkal sākam rēķināt darba laikus, kad varam tikt mājās, un atkal sanāk, ka trakot nav nekādas jēgas, galā varam tikt tikai piektdien vakarā, tā ka varam braukt bez steigas, tā, lai pirmdien būtu izkraušanā. Ir pusē viens pēcpusdienā, kad sākam strādāt. Izrēķinām, ka šodien vēl varam līdz 22,00 tikt cauri Austrijai. Līdz 22,00 tāpēc, ka pēc tam sākas daži ierobežojumi smagajiem. Ir vajadzīgs tā saucamais „klusais” sertifikāts, nu labi, tas ir. Tad vēl ceļu maksa tiek iekasēta dārgāk un iestājas ātruma ierobežojumi. Nav nekādas vajadzības uz to visu uzprasīties.
arī te gadās nelabvēlīgi apstākļi
Atpakaļ ceļā arī laiks vairs nelutina, ir lietus un migla, tad vēl arī trāpām pāris sastrēgumos, bet pagaidām vēl ejam pēc plānotā grafika. Pirms septiņiem jau sasniedzam Austrijas robežu. Un te nu jāsaka, ka manas nolaidības pēc pa Austriju nākas piedzīvot dažus nervus kutinošus brīžus. Uz robežas pabraucam garām punktam, kur var papildināt ceļu maksas kasti „GO box.”  Nu vēl jau gan pīkst vienu reizi, tātad viss ok. Bet tad drīz vien sāk pīkstēt divreiz. uz bāņa nevienas tankštelles drīzumā nav un es neesmu te tik daudz braukājis, lai zinātu atrast arī kaut kur nobraucot nost. Nolemjam braukt vien pa bāni, kamēr atradīsim. Tad jau šī sāk pīkstēt četrreiz, tātad tukša. Esam jau pirms Insbrukas, nu es sāku atcerēties, ka ir jau jātiek tai garām, kamēr būs tankštelle, kur var uzlikt uz aparāta. Nu braucam tik, neko darīt. Atliek tikai cerēt, ka priekšā neizbrauks busiņš ar ieslēgtām bākugunīm un nenovilks no bāņa! Kā jau tādos brīžos, attālums līdz tam tankam tik tāls, tik tāls... nu beidzot... esam tankā, un ar steigu ejam uzlikt naudu. Jau esam 25 eur mīnusā. Te vēl sarežģījumi ar to, ka negrib ņemt pretī nevienu no mūsu kartēm. Nu štrunts par lielo komisiju, ņemam ārā bankomātā un viss beidzot ok. Izejam no tanka un ... pie mūsu mašīnas jau stāv „ASFINAG” busiņš! Nu pirmā doma jau – „tūdi būs onkulīt”! Šoreiz „proņeslo”, šie novilkuši no bāņa kādu itāli, tam arī jau maksas aparāts rokā un notiek skaidrošanās. Nu mēs tik ar Jāni tā klusām nojokojam, ka mums kā Mirttantei, jāiet ar maksas kvīti rokā „u meņa dokumenti v porjadke”. Nu pa īsto jau tā īpaši smiekli nenāk , klusiņām lavāmies tik prom!
Un deviņos pēc vietējā laika jau atviegloti uzelpojam, iebraukuši stāvlaukumā jau Vācijas pusē uzreiz aiz robežas! Šodienai pietiks. Par abiem astoņas stundas un 45 min, veikti 525km.
11.oktobris
atkal līdzenā Vācija, apiņi arī jau novākti
Šodienas plānos uzveikt Vāciju. Nostāvam vienpadsmitnieku un sākam deviņos kā baltie cilvēki. Jānim 4,19 izdodas uzveikt 367km, man rezultāts mazliet švakāks.   4,24 tikai 317km. Bet tik un tā izdodas sasniegt šodienas pirmo pieturvietu – A10 iepirkšanās centru pie Berlīnes. Izmantoju izdevību Jānim parādīt, kur te var nolīst ar smago. Divas stundas mazliet pašopingojam, tad vēl gandrīz divas stundas darba un esam jau 40km iekšā Polijā, šoreiz ļauju Jānim iepazīt citu stāvvietu ar visai amerikānisku nosaukumu „Nevada”. Šodienas veikums – desmit ar pusi stundās 801km.
12.oktobris
aptuvenais mūsu maršruts polijā
Polijas diena. Ja jau izglītojošais brauciens, tad pēc pilnas programmas. Jānis vēl nav mērojis Polijas ziemeļgala ceļus. Tā kā steigas nekādas, krava viegla, es arī parakstos šim pasākumam. Te sanāk mazāk maksāt par ceļiem, bet ceļš smagāks – kalni un līkumi. Ar mūsu vieglo kravu un divatā varam atļauties šai ekskursijai.
To pierāda arī rezultāts. Sākam pusē divpadsmitos. Lai uzveiktu 743km līdz Augustovai, bija nepieciešamas divpadsmit stundas un deviņas minūtes.. beidzam strādāt jau pēc pusnakts un vēl arī paveicas atrast brīvu vietu šella stāvvietā.
13.oktobris
Nu jau esam tik pat kā mājās! Šodien tāds atpūtas brauciens pāri Lietuvai. Jau ir atkal pusdienlaiks, kad startējam un tos 346km līdz Statoilam pirms Bauskas uzveicam četrās stundās un četrdesmit četrās minūtēs. Līdz pirmdienai paliekam tepat, jo Rīgā jau nemaz nav kur tā normāli stāvēt.
kalnu smailes duras mākoņos
14.oktobris
Svētdiena visā tās tiešajā nozīmē. Strādāts netiek nemaz. Diena paiet kinoseansiem mijoties ar maltītes pagatavošanām un ēdienreizēm. Kādreiz jau esmu pievērsies savas virtuves aprakstiem, bet laikam tā varētu būt arī atsevišķa tēma. Jāpadomā...
15.oktobris
Arī jau īstenībā nekā interesanta... Pusē septiņos startējam un astoņos esam Rīgā. Sākam savas kravas piegādi apgrieztā secībā kā iekrāvām. Nu jau pēcpusdienā esam ar izkraušanām tikuši galā, novietojam mašīnu stāvvietā un varam pavilkt strīpu.
Apļa garums sanāca 5468km, iztērēti 1800 litri degvielas, vidējais patēriņš 39,92 liti uz 100km  

19.11.12

Darbs ārzemēs.


Šī būtu kā atbilde jautājumam pēc iepriekšējā ieraksta.
Pats ārzemju firmā neesmu strādājis, šādas pieredzes man nav. Esmu tikai, apmēram, pusgadu strādājis zem dāņu firmas „Freja”, valkājis viņu piekabes. Tas gan bija kādus trīs gadus atpakaļ, kopš tā laika jau būs kas mainījies. Darbs kā tāds jau gana normāls, man jau vispār patika. Loģistika nostādīta normālā līmenī, kravas visdažādākās, tikai reizēm pašam jāpiestrādā pie kraušanās. Strādāju godīgi, pa „melno” neviens nedzina. Bāzes vieta Dānijā, darbības zona bija Dānija – Vācija –Zviedrija – Itālija.
Kādā papīra rūpnīcā, uz kuru biju aizvedis makulatūru, parunājos ar kādu vācijas krievu. Viņš tur strādāja transporta firmā, vadāja makulatūru no visas Vācijas uz šo rūpnīcu. Alga viņam sanāca tāda paša kā man, tikai atšķirība tā, ka katras brīvdienas viņš bija mājās.
Arī es esmu pētījis darba piedāvājumus vācu transportfirmās. Alga jau sanāk lielāka, tikai tur jau atkal jāņem vērā citi apstākļi. Vai tu dzīvosi mašīnā, vai arī būs kāda dzīves vieta, par kuru atkal jāmaksā. Ja mašīnā, atkal citas sadzīviskas lietas – dušas, veļas mazgāšanas u.c., kas arī būs par maksu. Un, protams, ilgu laiku prom no ģimenes. Par to visu gan jau labāk varētu pastātīt kāds, kas strādā kādā ārzemju firmā.
Vai uzreiz meklēt darbu ārzemēs – grūti tā uzreiz pateikt. Es, laikam, sāktu tepat, atceroties to , cik grūts bija sākums bez pieredzes šādā darbā. Bet tās jau tikai manas domas un atbildēt es varu tikai par sevi. Katram pašam jāizlemj, kā sākt un cik drošs viņš jūtas par sevi.
  

17.11.12

Kā kļūt par tālbraucēju?



Vērojot bloga apmeklējuma statistiku, esmu secinājis, ka,  izņemot pastāvīgos sekotājus, lielākā daļa apmeklētāju šeit iegriežas caur google meklētāju. Un ļoti bieži atslēgas vārdi ir „kā kļūt par tālbraucēju” vai „cik ilgi jāmācās par tālbraucēju”. Tas liek aizdomāties...
 Cik man zināms, neviena skola šādu specialitāti nesagatavo. Viss, kas tam nepieciešams, ir CE kategorijas autovadītāja apliecība un no 2014.gada obligāti vajadzēs 95. koda apliecību. Kā iegūt CE, domāju, ka sīkāk varu neiedziļināties, 95-tajam reizi piecos gados jāiziet speciāli kursi. It kā jau vienkārši.  Kā piemēru varu mazliet atskatīties, kā es esmu nonācis līdz „šādai dzīvei”. Un varbūt dot kādu noderīgu padomu tiem, kas vēl par to tikai domā...
Pēc izglītības esmu automehāniķis, beidzis Priekuļu Lauksaimniecības Tehnikumu (tā tas saucās tajā laikā) specialitātē „automobīļu tehniskā apkope un remonts”. Tā ka zinu, kas lācītim vēderā un kurš ritenis stāv uz vietas, kad mašīna griežas pa kreisi!
Kā jau daudzi, par šo darbu biju domājis jau sen, bet dzīvē viss notika savādāk, kamēr, beidzot viss it kā iegrozījās tā, ka paziņa, kas pats jau brauca, pierunāja pamēģināt. Arī ģimene tam piekrita, jo ar tiem darbiem tajā laikā bija kā bija, attiecīgi arī finansiālais stāvoklis bija nekāds. Atkāpjoties no tēmas, uzreiz jāpiebilst, ka ģimenes spratne un pacietība ir 80% no šā darba. Jo dzimšanas dienas un citus svētkus bieži nākas svinēt tad, kad esi mājās, nevis tad, kad ir īstais datums un arī citi darbi, kas būtu jāpadara pašam, tiek novelti uz daudz trauslākiem pleciem. Par to varu teikt lielu PALDIES savējiem!
Mana pirmā mašīna bija veca un nodzīta, gandrīz katru dienu kaut kas bija jāremontē. Nopriecājos, ka mani pieņēma barbā, neesot pieredzei. Tikai vēlāk sapratu, ka nevienu normālu šoferi pierunāt uz šo mašīnu nevarētu. Lai nu kā, iesākumam likās gana labi, reisoju uz Tallinu un atpakaļ, piedevām vēl labi apguvu Rīgu, jo nācās izvadāt preces pa lielveikaliem. Pēc pusgada atbrīvojās vieta uz labākas mašīnas un nu es devos pirmajā reisā uz Poliju. Mašīnā nebija ne rācijas, ne navigācijas, pat kartes nevienas! Nu neko pamazām apguvu vienu zemi pēc otras. Galvenais nebaidīties kaut ko nezināt, vienmēr jau var atrast kādu, kam paprasīt padomu. Kā krievi saka „mēle līdz Kijevai aizvedīs”!
Ja par tēmu „cik ilgi jāmācās”, tad varētu teikt, ka ilgi. Braucu jau astoto gadu, bet joprojām neņemos apgalvot, ka visu zinu, arvien nākas apgūt jaunas lietas. „Mūžu dzīvo, mūžu mācies!”
Tiem, kas prāto mesties ar galvu šajā atvarā, ieteiktu vispirms atrast kādu radu, draugu vai paziņu, kurš strādā šajā darbā un vienkārši aizbraukt līdzi reisā. Tad jau varēs saprast, vai tas der vai nē. Zinu, ka tā ir bijis, pēc viena reisa līdzi, uzreiz pateica – nē, tas nav priekš manis! Un ja saprot, ka der, tad jau divatā braucot, vislabāk var apgūt šā darba vissīkākās nianses, lai jau nebūtu jāmācās no savām kļūdām, kas, bieži vien, var dārgi izmaksāt!
Atbildēšu arī uz dažiem jautājumiem no iepriekšējām tēmām.
Degvielas pirkšanai ir speciālas degvielas kartes, tas nozīmē, ka ar lielām naudām kabatās apkārt nav jāstaigā. Ceļu maksām tiek dota līdzi skaidra nauda, vai arī uzlikta uz bankas kartes, tas viss atkarīgs no tā uz kurieni brauc un kā ir iespējams norēķināties. Kādreiz jau var sanākt ieguldīt arī savu naudu, bet tas viss tiek atmaksāts.
Par Polijas ceļu maksām visprecīzāk var atrast šeit.te ir gan izcenojumi, gan kartes, gan arī kalkulatori, ar kuriem var izrēķināt maksu par ieplānoto maršrutu.
Runājot par algu – tik plašā publiskā telpā konkrētus ciparus nesaukšu. Varu tikai pastāstīt samaksas principus. Ir firmas, kurās maksā par nobrauktiem kilometriem, bet tas nav izdevīgi, ja brauc uz Krieviju. Tad to km salasās mazāk vienādā laika posmā, kā tas būtu, braukājot uz Eiropu, jo daudz laika tiek zaudēts uz robežas un muitās. Mums maksā attiecīgu procentu no tā saucamā „frakta” par attiecīgo kravu. Un vēl jau bieži vien ir jāņem vērā daži citi apstākļi, kas runā par labu vai sliktu konkrētajai firmai, kurā strādā,  santīmos jau visu nevar sarēķināt!

21.09.12

Ceļu Maksas.


Paldies lasītājiem, bloga apmeklējumu skaits strauji aug un tas tikai priecē – tātat kādam tas šķiet interesanti! Mēgināšu sniegt atbildi uz vienu no pastāvīgo lasītāju jautājumiem.
Pirmais maksājums jāveic Lietuvā. Jānopērk ceļu vinjete uz 24.stundām, kas satāv no divām daļām – uzlīmes, kas jāielīmē logā un kontroles taloniņa, kas jāuzrāda kontroles gadījumā. Lai gan uz uzlīmes tiek atzīmēts datums, uz kuru vinjete tiek nopirkta, tā ir derīga 24.stundas. galvenais, saglabāt pirkuma čeku, lai varētu pierādīt pirkuma laiku. Piemēram, ja nopērkam šodien plkst 20.00, tad vinjete ir derīga līdz rītdienas 20.00. Cena kravas automašīnai virs 12 tonnām – 37 liti. Mūsu naudiņās tas ir 7,55.
poļu aparāts
Tālāk seko Polija. Te ir divu veidu maksas iekasēšana. Visām mašīnām ar pilno masu virs 3,5 t, kas iebrauc Polijā, obligāti jābūt reģistrētām „Via Toll” norēķinu sistēmā. Reģistrējoties tiek izsniegts maksāšanas aparātiņš, kas ar lipekļiem jāpielīmē pie priekšējā stikla. Uz robežas un dažos benzīntankos iekšzemē ir „Via Toll” apkalpošanas punkti, kuros var uzlikt naudu uz šiem aparātiem. Uz maksas ceļiem ir uzstādītas maksas iekasēšanas iekārtas, pēc skata tādas kā novērošanas kameras, kas iekasē maksu par attiecīgo ceļa posmu. Maksas lielums ir atkarīgs no mašīnas „eiro”klases. Noņemot šo maksu, aparātiņš nopīkst vienu reizi. Ja aparāts pie šīs noņemšanas sāk pīkstēt divas reizes, tad jau naudas uzkrājums tuvojas beigām un laiks meklēt šo klientu apkalpošanas centru un atkal papildināt kontu. Neatkarīgi no tā, ir privātie autobāņi, uz kuriem ir jāmaksā ar skaidru naudu, nu var arī ar bankas karti. Aparāts te nestrādā. Uz bāņa ir maksas iekasēšanas kases, samaksā un barjera atverās, vari braukt tālāk. Vai arī pie pirmās barjeras paņem taloniņu, tālāk katrā nobraucienā ir kase ar barjeru. Pēc tā taloniņa viņi redz, kur tu esi uzbraucis uz bāņa un attiecīgi izrēķina, kāda summa jāmaksā par nobraukto attālumu. Vēl tikai piebildīšu, ka arī vieglajiem šeit ir jāmaksā, tikai mazāk, protams.
vācu "toll collect"
Vācija. Automašīnām ar pilnu masu virs 12 tonnām, braukšana pa autobāņiem ir par maksu. Pa mazākas nozīmes ceļiem maksa netiek iekasēta. Arī te ir divi varianti. Reģistrējot mašīnu „Toll Collect” sistēmā, uz mašīnas var uzstādīt maksas iekasēšanas iekārtu, kas sastāv no trīs sastāvdaļām. Galvenā ir magnetolas lieluma vadības bloks, uz jumta uzliek GPS antenu un pie priekšas stikla pielīmē antenu, kas datus nodod uz antenām ceļmalās.  Tiek nofiksēts maršruts, pa kuru tiek braukts un pēc tam uz firmu pienāk rēķins.
te pērkam vācu bāņus
Otrajā variantā pirms uzbraukšanas uz bāņa ir jāsameklē maksas iekasēšanas aparāts un jau iepriekš jāsamaksā par plānoto ceļa posmu. Pēc izskata tas aparāts atgādina bankomātu, tikai šitam ir skārienjūtīgais monitors. Jāievada visi dati par mašīnu, plānotais ceļa gabals un tad jāapmaksā. Ja brauc cauri Vācijai tranzītā, uz robežām atrast tos maksas punktus var viegli, bieži vien problēmas sākas tad, kad jāgrozās pa Vāciju. Ne vienmēr uzreiz izdodas atrast to aparātu. Arī te maksas lielums ir atkarīgs no mašīnas „eiro” klases, manai „eiro 4”skānijai, braucot tranzītā uz Nīderlandi vai Beļģiju salasās 110 – 120 eiro vienā virzienā.
Nīderlandē, Beļģijā, Luksemburgā, Dānijā un Zviedrijā darbojas vienota „Eurovignet” sistēma, samaksājot vienā valstī, tā ir derīga arī visās pārējās. Te jāmaksā 8 eur par vienu dienu, vinjete darbojas tikai tajā datumā, kas apmaksāts, ja nopērc tikai vakarā, tad pusnaktī jau vari pirkt nākošo. Te gan jāpiebilst, ka var nākties arī maksāt ar karti vai skaidru naudu, Nīderlandē un Beļģijā zinu dažus  tuneļus, kas ir maksas, arī tilts no Dānijas uz Zviedriju ir maksas.
Itālijā un Francijā ir maksas autobāņi ar barjerām, jāmaksā atkarībā no nobrauktā attāluma. Pastāv arī iespēja iegādāties tos pīkstuļaparātus, kas virina barjeras, tikai es īsti nezinu, vai tur ir priekšapmaksa vai pēcapmaksa, jo man tādu nav.
Austrijā, Čehijā un Slovākijā ir tādi paši pīkstuļaparāti kā Polijā – visprms uzliec naudu un brauc.
Nezinu, kas šobrīd notiek Ungārijā – ļoti sen neesmu tur bijis. Kad pēdējo reizi tur biju, vēl bija uzlīmes logā par katru dienu, varbūt tagad kaut kas mainījies.
Šveicē jāmaksā par katru nobraukto kilometru, muitā jāpiefiksē spidometrs iebraucot un izbraucot. Neatceros vairs precīzu izcenojumu, bet atceros, ka sanāca ļoti dārgi.   
Nu tā, tas tāds maziņš apskats par maksājumiem un viela pārdomām par kārtējo garoziņu mūsu maizītei...

15.09.12

Darba laiki.



Nekad līdz šim vēl nebiju tā īpaši pievērsies šai tēmai. Man tas jau ir tik tālu iesēdies, ka bieži vien, pat braucot ar vieglo, sāku prātot – cik ilgi vēl varu braukt, vai arī cik ilgi vēl jāpastāv, lai būtu pilna pauze. Arī citiem, kas man ir apkārt, tas vairs nav jāpaskaidro. Liels paldies tiem, kas ieraksta kādu komentāru blogā, kas kaut ko iesaka vai pajautā. Tad nu mēģināšu sniegt atbildi uz vienu no tiem.
melnā kaste
Visas smagās mašīnas ir aprīkotas ar ierīci, ko sauc par tahogrāfu. Tas ir tāda kā „melnā kaste”, kas ieraksta visu, kas notiek ar mašīnu – gan darba laiku, gan braukšanas ātrumu. Ir divu veidu tahogrāfi – parastie(nezinu kā savādak tos pareizi nosaukt), kuros tas viss tiek fiksēts uz papīra ripām, un digitālie. Sākot ar 2007.gadu jaunajām mašīnām uzstāda tikai digitālos tahogrāfus. Tāds ir arī manā skanijā, tad arī pievērsīšos tiem.
Pirmais un obligātais, kas ir vajadzīgs, lai varētu braukt ar šādu auto, ir vadītāja karte, jeb kā tautā sauc – „čips”. Pēc izskata, apmēram, kā bankas karte. Tahogrāfs „atceras ” informāciju par visu iepriekšējo gadu, čips par 28 dienām.
Tad nu ievietojam karti aparātā un varam sākt braukt!
Dienā drīkst braukt 9.stundas, kuras ir jāpārdala uz pusēm ar, vismaz, 45.minūšu pārtraukumu. Tad ir jāstāv 11stundas ilgs ikdienas pārtraukums. Divas reizes nedēļā drīkst strādāt 10 stundas, bet tad ir jābūt divām 45 minūšu pauzēm, jo nepārtraukts darbs nedrīkst būt ilgāks par 4,5 stundām. Trīs reizes nedēļā ikdienas atpūtas laiku drīkst samazināt līdz 9. stundām.
pievienoju bildīti no Autotransporta Direkcijas bukleta, ceru, ka sanāks uzskatāmāk 
Pēc piecām darba dienām ir jāveic 45 stundas ilgs iknedēļas atpūtas laiks. Iknedēlas atpūtas laiku drīkst samazināt līdz 24 stundām, bet to nedrīkst darīt divas nedēļas pēc kārtas. Tātad – vienu nedēļu drīkst strādāt sešas dienas, maksimālais darba stundu dkaits – 56. Tad jāstāv 24 stundas un sākam strādāt otro nedēļu. Divās nedēļās kopējais darba stundu skaits ir 90, tātad atlikušas vairs tikai 34. Tad var sanākt, ka jau ceturtdien jābeidz darbs un atsākt strādāt var tikai pirmdien. Attiecīgi arī kompensējas pirmais saīsinātais iknedēļas atpūtas laiks.  Protams, ne jau vienmēr pirmajā nedēļā tiek iztērētas visas stundas, tātad vairāk paliek uz otro.
tahogrāfa izdruka
Visus datus no tahogrāfa var nolasīt ar speciālu datu nesēju un pārvietot uz datoru. Tam, gan, arī speciāla programma ir vajadzīga. Tas viss tavieglo Transporta Inspecijas darbu. Nolasa datus, ieliek kompī un programma uzreiz uzrāda visus pārkāpumus.
Tahogrāfam ir arī savs printeris, var izdrukāt pa vienai dienai visus datus, izdruka izskatās līdzīga garam kases aparāta čekam.
Nu tā kā vispārīgam priekšstatam varbūt vajadzētu rasties. Vispār jau tā ir kā vesela zinātne, ar daudzām un dažādām niansēm, ja vēl brauc ar prāmi, vai divatā. Tāpēc ļoti bieži sanāk rēķināt vairākas dienas uz priekšu un plānot, kad sākt un kad beigt! Ja kas neskaidrs, droši jautājiet!
Un vēl - par tiem aizliegumiem. Tas jau nav tikai Polijā. Lielākajā daļā Eiropas ir aizliegumi smagajiem. Tajā pašā Vācijā - svētdienās nedrīkst braukt visu gadu, vasarā arī sestdienās. Plus vēl dažas svētku dienas. 

05.09.12

Līdzbraucējas piezīmes- III daļa

5.diena-17.jūlijs- otrdiena

Labrīt.... jauna darba diena klāt...
Pamodos kā vienmēr agri. Jo garām aizbrauca pirmā mašīna uz apgriešanās laukumu. Aiz mums pašā pakājē tāds ir, un saliktas zīmes, ka tur stāvēt nedrīkst. Nakts tā dīvaini gulēta.. likās ka izripošu no savas migas ka nemetas, jo tas slīpums priekš gulēšanas tomēr nav diezko ērts. Ārā kustība arvien pieaug un mūsu mašīnas priekšā pamazām tiek noparkoti auto.

- aina aiz loga atverot aizkarus-
 Tā nu mēs brokastojam, vērojam rīta rosību, pulkstens ir 6.30. piebildīšu, ka viņiem te darba laiki ir savādāki. agrāk sāksi, ātrāk beigsi. Te pa to ieliņu uz priekšu i pa labi, i pa kreisi bij visādi uzņēmumi, jeb kā Jānis saka- promka, un tad nu varēja redzēt, ka vieniem darbs sākas 6, citiem 6.30, citiem vēlāk. Mēs uzmanam savu interesējošo iebrauktuvi, bet nu nolemjam, ka Jānis ap astoņiem ies izlūkos :)). Viss notiekas, 8.30 mūsu fūrīti jau sāk kraut.  Vedīsim uz Beļģiju kaut kādus metāla atgriezumus lielajos maisos.

- kraušanas process-
Tā kā krava tiek vesta ar starpnieku ekspedīcijām, punktuālajam vācietim par visu jātiek skaidrībā. Piebraucis jau ar maisu pie mašīnas viņš tomēr sāk zvanīties un kaut ko runāt. Es sēžu un atkal domāju, nu murgs gatavais.. kā lai saprot ko viņš tur raitā vācu mēlē saka :( Bet izrādas ka mans Sniedze visu saprot :)))  Nu i što, ka viņš saprot, es ta niko :))) es gribu pati saprast, bez tulkiem :))  valodu nezināšana mani laikam piebeigtu tādā darbā.. Bet nu jā, jau jā... ar laiku kaut ko jau iemācīties var :)))
9.15 jau tents ir ciet, papīri rokās un varam braukt. Vai gribat pavizināties kopā ar mums.. nu mazuliet??? Tad uzlieciet video uz lielāko un laižam pa vārtiem ārā ;)


Atvainojos par kvalitāti utt.. jo nav jau nekāda mākslas flma :D bet gan nofilmēts pa vienkāršo ar fotoaparātu ;)  Nu tāds tas darbs ir.. braukt, braukt un atkal braukt.. un tā daudzus simtus kilometru... un lūkoties apkārt....  un te vēl var vēlreiz iedomāties ka sēdi iekš fūres un  pavizināties kādu gabaliņu ar mums kopā ;)


 Nu jā.. ceļš bij interesants.. nezini kas aiz līkuma, cik augstu vel būs jākāpj :) Navigācijai uz visiem 100% uzticēties protams nevar. Jānis izvēlējās ne taisnāko ceļu, jo tas izskatījās no mazajiem, bet ne lielāko, jo tas bij ar lielu līkumu koilometru ziņā. Turpinājām kāpt kalnā un savu bāni arī drīz vien sasniedzām. Iebraucām autohofā, nopirkām ceļus, atfaksēja mums vajadzīgo starpnieku pavadzīmi, iepauzējām ar kafiju un maizītēm un varējām doties tālāk Beļgijas virzienā. 

tā sanācis, ka bilžu nav.. pa mirklim ieslēdzu fotoaparātu nofilmēt kādu posmiņu. tad nu te dažas minūtes uz bāņa.. ceļamies arvien augstāk un augstāk... un kas gan ir mūsu Dienvidu tilts salīdzinot ar tiem... pa vienu no tiem laižam kopā???


Tā mēs kāpām arvien augstāk un augstāk ar savu 25t smago kravu....vienā brīdī bijām 257metri virs jūras līmeņa( pēc navigācijas) .. pēc laika jau 317metri... augstākais bija 466 metri. Protams to nevar salīdzināt ar Itāliju, bet  šai reizei tas arī  bij pa smuko, jo ainavas mmmm......

Vakrapusē 19.40 bijām klāt pie sava galamērķa Beļģijā. Bijām atkal starp divām pilsētiņām Vesterlo un Zammel. Nu Kaut kā mums nepatīk tā vieta pie vārtiem, nolemjam pastaigāt, paskatīt pa ceļam manīto laukumu. Bet tas neizskatas pievilcīgs, un nevieš mūsu uzticību, ka ēs tur netiksim apzagti. Jo blakus māja ir traki bomzīga un viss nelabi ož :)) Pārnākam "mājās" un nospriežam, ka jāpaliek tepat.

- .....kur stāv tie auto, tā ir mūsu vajadzīgā adrese...-
Cepam kartupeļus ar desu, pavakariņojam. Secinam, ka būs traki, jo mūsu mašīnu garāmbraucošās traki šūpo. Prasu Jānim, vai viņam nav gadījumā kāda krāsa? Viņš nesaprot ko es gribu :)) ejot gar vienu lauku, redzējām divus ļooti lielus plastmasa spaiņus. Smejoss, ka uzkrāsošu 30 un nolikšu abās pusēs uz ielas, lai tie auto mums garām brauc lēnām :))))))) Protams aizmigt nevaram.. nolemjam iet apskatīt pilsētiņu.. izvēlamies tuvāko- Vesterlo. Un ejam.. Mājas sakoptas ar saviem mazajiem priekšdārziņism. Fotoaparāta baterija nokalpoja, tā lādejas, tāpēc bilžu nav. Staigājam jau pa naksnīgo pilsētiņu.. aizejam pat līdz baznīcai.. pulkstens ir pusvienpatsmit... pie baznīcas ceļš tik dīvains, ka nevar saprast, laukums, vai tomēr iela, jo visur tai šaurībā puķu kastes. Bet kad kāds auto izlavierē starp tām- abi secinam- iela.  Pie mājām stāv pat ielas pusē kruts mocis, nerunājot jau par šikām par mašīnām... Atpakaļceļā mēs dzirdam baznīcas zvanus- sit 12... Mēs esam mazuliet noguruši no naksnīgās pastaigas pa pilsētiņu, un lienam savās gultiņās.

Šodien bij gara diena... Arlabunakti...
šoreiz tas viss, bet!!!!!!

-turpinājums sekos...
ps. priecāšos par komentāriem  ;)
Sandra

31.08.12

Līdzbraucējas piezīmes- II daļa

3.diena-15.jūlijs- svētdiena

Starts 3.20 no Čehanovas. Darba laiks ir jāizmanto lietderīgi, tāpēc pāris stundas brauksim.. cik nu laiks atļaus. Plkst.6.25 apstājamies benzīntankā pie Strzeļno, pašā pilsētas maliņā. Jānis ir sarēķinājis laikus, un lai atpakaļceļā nav diennakts jāstāv, to nolēmis nostāvēt šeit. Tad nu mierīgu sirdi dodamis iekavēto miegu atgūt- ejam gulēt.

  Es esmu agrais putniņš, man nepatīk ilgi gulēt... tāpēc drīz vien ceļos. Pirmais kas jāuzmeklē ir WC... njā.. izrādas jāmaksā viens zlots- kā vairumā benzīntanku. Bet, tā kā durvis ir izlauztas no eņģēm, un stāv mazliet vaļā, es neko tai aparātā nemetu, atceļam durvis un heisā... Tas nozīmē, ka varēšu ietaupīt pāris zlotus visas dienas garumā.  Nu jā, cerībā, ka šodien tās nesalabos :)))

Tā nu visu dienu pavadam pa "māju", neko prātīgu nedarot... skatamies filmas, ēdam un guļam. Pusdienās mums šodien cepti kartupelīši- saldētie frī. Mašīnā ir tāda neliela uzparikte kā ledusskapis un ir arī neliela saldētava. Kopš manas līdzbraukšanas uz itāliju, tā tiek vienmēr kārtīgi lietota. Galvenokārt saldētie dārzeņi cepšanai, un saldētie dārzeņi zupām. Nu Jānis ir pasācis pirkt arī šos saldētos frī kartupeļus.

No "mājas" loga redzama ļooti liela skaista pils.
 
-Strzeļno-
Jānis pāris reizes mani mēģina pierunāt iet uz pilsētu, bet man kaut kā nevilināja tā iešana pa ceļmalu to aptuveno kilometru, nu varbūt drusku mazāk (atpakaļ ceļā secinam, ka tur tiešām bij pa ceļmalu ejams tikai mazs gabaliņš). Tā arī nekur nedodamies. Es izvelku savu šuveklīti un šuju, skatamies filmas. Ik pa laikam vēroju, ka tik nesaremontē tās durvis, jo tad būs jāmaksā zlots par toletes apmeklējumu :)))) Kad ik pa laikam piebrauc pa tūristu autobusam, kur šofrerīši nostāv savas 45min, secinu, ka man toletes apmeklējumi ir jāsaplāno :)) Es te visu dienu dzīvodamās tak nestāvēšu garā rindā uz toleti.
 Aizejam arī aplūkot benzīntanka veikaliņu. oi, oi.. nu tiešām kā bārs.. pārsvarā tikai alkahols.. nu nikā vairāk... mēs nopērkam pa saldējumam no mazā klāsta.


- kaimiņa botām vannas diena bijusi-
Kaimiņš no blakusmašīnas uztasījis savām botām veļas dienu.. nu ko vajag, to vajag.... bet nu drīz vien uznāk lietusgāziens, botas tiek ātri vien ievilktas iekšā "mājā".  Tāda nu ir šoferīšu ikdiena.. ja vajag, arī veļasdienu uzrīko. Nu man arī viens otrs apģērba gabals mitrs  vēl bija līdzi uz pakaramajiem. Vēlāk tie pakaramie Jāni kaitināja, un viņš viņus cilājot katru reizi smējās.. mēs te kādu second hand bodi taisamies atvērt. Nu piebildīšu, ka tie nebija ne 2, ne 3 pakaramie :)))  Nav jau tālu jāmeklē, kad viens otrs (cits Jānis) fūrē mazgāja mašīnas aizkarus. Saņemot mašinu nebij lika tos mājās izmazgāt, tad nu viss noticies pa ceļm. Secinājis, galīgi nemazgājas.. jāatstājot iemērkti, piesējis spainīti piekabē pie grieztiem un tā tie krietnu ceļa gabaliņu arī tika mazgāti. Nu ko tik neizdomāsi, ja vajag :))
Dienas beigās secinam, ka tie tūristu autobusi iegriežas ik pa stundai, un nobrīnamies ka par to netiek piedomāts- suvenīri, mazas ēdamlietas utt. Arī mūsu mašīna tiek aplūkota un vācieši 10 minūtes apspriežas par latviju. Ehh.. no valodas nikā nezinu. Teikšu godīgi, tas mani vienmēr līdzi braucot tracina..  es laikam nevarētu dzīvot svešā valstī nezinot valodu. Arī polijā, boksterēju tos uzrakstus kā mazs bērns un purpināju- bet tā jau arī ir, burti tak tie paši, bet pareizi un ātri viņus izlasot savirknēt- nu mīļie.. tā nemaz ar vienu reizi nevar. Pat populārākās poļu radiostacijas nosaukumu RMF FM man nemaz tik ātri neizdodas izrunāt.. par ko vienam otram protams nāk smiekli.. bet nu lai jau :))))) pēc 8 gadi barukājot man ar sanāktu ātri :p
Un es zinu, sklep ir veikals :))

No rīta celsimies agri... tāpēc mēģinam laikus iet gulēt.. bet nu.. patīk vērot benzīntanka vakara dzīvi...
Naktī nevaru pagulēt, jo blakus stāvošais čehs ir slinkas dabas cilvēks. Visu vakaru pļumpēja alu, bet nu tas prasās ārā. Un šito slinko cilvēku, tak nekāps no kabīnes ārā..  ziniet kā tas naktī skan??- kad no kabīnes čurā uz asfalta... Dārgie vīrieši, nu neesiet tik slinki... izkāpiet no tās kabīnes, aizejiet aiz piekabes..   nu tas labākajā gadījumā. Es zinu, kā prasīt lai jūs ietu tiešām uz WC ir par daudz. Liela daļa laukumu tāpēc vienkārši smird :(( diemžēl.

4.diena-16.jūlijs- pirmdiena

Ceļamies 5.50, kafija, un obligātais mans rīta process ir burkānu samizošana, nomazgāšana un sagriešana, lai būtu ko ceļā grauzt. Viss... sakām atā Strzeļno un dodamies tālāk ceļā.
 
- ne dienu bez burkāniem-
Šodien jātiek līdz Valdekai un būtu labi arī izkrauties, ja paveiksies.  Tā nu braucam, vērojam ceļu un lūkojamies pa malām... 10.10 taisam pauzi, pērkam Vācijas ceļu. Līdz Vācijai 24 km palikuši. Ātri atkal kafija un laižam vien tālāk..  Manu uzmanību pirms robežas piesaista skaisti tilti. Tādu ir ik pa nelielam attālumam un trīs. Jānis izstāsta, ka tie domāti meža zvēriem.  tie nav ne zemnieku, ne mazo ceļu tilti pār bāni.. vienkārši pāri ceļam un viss.. tālāk mežs...
 
- tilti, tiltiņi-
 Cik pamanīju, viņi ir pa trīs... un visi trīs tad vienādi... Esot zem viena, nākošos divus var rezdēt, viņi tuvu viens pie otra.
 
- jeb kazu takas :)) -
 Tilti tiešām skaisti... es vienmēr braucot par tiem priecājos.. tik tos zvērus nemaz nemana.. nez kas te pār tiem tiltiem staigā :)) ( tā es domāju tad... :)))) )
 Drīz vien šķērsojam Polijas-Vācijas robežu un vāczemē iekšā....

-Polijas robeža-
  
-Deutschland-
 
-pa bāni uz priekšu-
 
- vējo-
 Vācijā iebraucot protams pirmā vizītkarte ir šie milzum lielie vēja ģeneratoru parki... Vācija eiropā ir pirmajā vietā vēja enerģijas izmantošanā. Vēja ģeneratora torņa augstums sasniedz pat 150 metrus. Man tie patīk, arī par tiem es katru reizi priecājos un apbrīnoju viņu varenumu. Vācijā ļooti izmanto dabu enerģijas ražošanai. Otrpus vācijai, kā arī holandē, beļģijā,  ļooti daudz izmanto saules enerģiju. Gan lieli parki, gan uz ražošanas ēku, gan privātmāju jumtiem ir saules baterijas.

 Braucot saņemam ziņu no šefa, ka no vācijas uz beļģiju būs jāpārved viena krava. Tā teikt, lai nav jābrauc pa tukšo. Paskatamies kartē, tas ir netālu no izkrausanās, tātad?!  viss ir laika jautājums.

-dēļu pakas, pakas, pakas.. te tās tiek vestas ne tikai no latvijas-
Pēcpusdienā esam klāt izkraušanās vietā Valdekā. Ju-hū... mūs pat šodien izkraus. Te parādi komandē vācijā dzīvojošs krievs, Jāni jau pazīst, sasveicinās un viss raiti notiekās. Esam izkrauti. Labs darbiņš kas padarīts. Otrā reisa krava ir nogādāta galamērķī. Ja atceraties, tad reisu sākot, tika vesti minerālmēsli uz Barkavu.  Dodamies tālāk, tikai jānopērk ceļi. Diemžēl to kurā katrā benzīntankā izdarīt nevar, tas vel jāsameklē. Mazuliet pabraukājam, bet atrodam. Es atvainojos, bet nu tos maksāšanas ciparus es atstāšu Jāņa ziņā..  gan jau viņš kādreiz pastāstīs, cik kas maksā.. es tās lietas nepiefiksēju, bet nenoliedzu, ka tas kopsummā cik, kas, un par cik, arī ir interesanti.

Nu laižam tālāk uz pilsētiņu Saalfeld. Ai, ai.. sirsniņa pukst, no skaistajiem apkārtnes skatiem. Brīžiem nevaru saprast ko darīt- fočēt, vai baudīt ar platām acīm ainavu  tāpat vien.

- ceļi, celiņi-
Nu vairs nebraucam pa bāni, bet pa mazākiem ceļiem. Skati ir pasakaini. Protams, ka man ne da kilometriem, tik braucu un priecājos par dabu.. tāpēc nemaz nezinu cik garš tas pārbrauciens bij, bet nu man bija ko redzēt. To skaistumu nevar ni bildēs ielikt, ne nofilmēt.. to var tikai ieelpot...
 
-arī tiltiņi-
Cik vien tālu var redzēt, tik plašumi, nelielas pilsētiņas un lieli labības lauki. 

- tiltiņi ar līkumiņiem-


 Drīz vien tuvojamies mūsu galamērķim- Saalfeldai. Varētu padomāt, ka tur ir viena paliela pilsētiņa, bet nekā. Viņu te daudz un viena pie otras ļooti tuvu. Tā ka pa mirklim nevar saprast, kur tad nu īsti esi.  Iebraucot pilsētiņā pamanam lielveikalu. Nolemjam, ka pa vakaram būs jāatnāk. Tik jāsameklē pēc adreses mūsu galamērķis un tad jau plānos tālāk. Pilsētā ir vienas ielas remonts, bet navigācija jau to nezina :))  Drīz vien veiksmīgi apgriežamies un meklējam tālāk. Kas meklē, tas atrod. Man jau personistiski šitā meklēšana nepatīk, jo pārņem panika, ka kaut kur iesprūdīsim (uzreiz atmiņā nāk itālijas brauciens- iesprūdām itālijas šaurībā) ... meklēju ar acīm vajadzīgo uzrakstu, bet tak nepamanu.  Saprpotam, ka tepat vien ir tik nevar saprast kur. Jānis parasti tādās reizēs dodas kājām pārstaigāt ielu, lai izlasītu visas izkārtnes. Pēc neilga laika atgriežas.. esam 100 metrus no mērķa.  Mašīnu nākas atstāt lielā slīpumā. Bet tā kā jau vakars, nolemjam doties uz pilsētiņu, uz pamanīto lielveikalu. Te pārdevēji arī ir cilvēki un neviens te līdz desmitiem vakarā nestrādās, arī svētdienās ne.

Tā nu dodamies pastaigā pa mazo pilsētiņu. Mājas, pagalmiņi, bruģis... pamanam, ka pēķšni tas vienkārši ir citā krāsā.. saprotam, ah-hā.. jau esam citā miestā. Es sāku domāt, ka kaut kur, kaut ko esmu lasījusi saistībā ar šo pilsētiņu. Domās liekas, ka te dzīvo tas onkulītis, kas lieldienās ar dekoratīvām olām ābeli pušķo. Jānis protams smejas, ka mēs te līdz lieldienām nesēdēsim un pušķotas ābeles negaidīsim gan.  Bet atbraucot mājās, ieguglējotes gūstu apstiprinājumu.. šī ir tā pati pilsētiņa, ko lieldienu laikā pārpludina tūristi.

- bilde no vikipēdijas-
Tā nu mēs lēnā solī pastaigājamis. Izbrīna, ka šai nelielajā pilsētiņā ir tik daudz auto veikalu. Nu uz vienas ielas laikam 5 ja ne vairāk... Izstaigājam veikalu, un nolemjam doties atpakaļ uz mājas pusi, jo sāk parādīties melni mākoņi. Nevar saprast vai tie aizķersies un paliks šai puskalnam, vai aizies garām. Noskatamies uz baznīcas pusi, bet dodamies atpakaļ.. Nosmejam, ka nākošreiz...

-mājup no bodes-
Atpakaļ ceļā ejam cauri turku apdzīvotam rajonam... Apstādījumi ar nebij ravēti, ielas ne pārāk tīras.. un pēc visa secinam, ka te ir turku nomalīte... Es te labprāt pieteiktos darbā ravēt.. bet nu kas mani te ņems.. Jānis smejas, ka viņam citi plāni uz dzīvi vācijā :))) tā nu iedami smejamies un jokojam, ka būtu jauki dzīvot vācijā.. bet nu laikam jau ne šai dzīvē.. ja nu vienīgi meitas, un mēs varētu braukt ciemos :))

- iela-
Ielu nosaukumiem ir klāt plāksnītes..izziņai, kas tad tas Meyers tāds ir bijis...
 
- tādu bija daudz :)) -
robežzīme.. nu vismaz mēs tā domājām...
Pārnācām mājās, bet no lietus tā i ne miņas. Būtu vel pastaigājušies, bet nu nekas. Smejos, ka jākāpj kalnā, jo esam pašā kalna pakājē. Bet tik pat ātri saprotu, ka nav jēgas.. neko neredzēsim, jo ir mežs.. baudīsim ainavu tādu kā ir.. un tā ir pasakaina. Es sāku protestēt, ka man būs bail gulēt, ka tik tā mašīna nesāk ripot no kalna.. nu i kas ka tukša :))))  Jānis paliek zem riteņiem tos klamburus un es jau jūtos labāk.. vēl kaut kam kaut kur izlaida gaisu.. nu palika vel mazdrusciņ labāk.. bet nu sajūta vienalga dīvaina. Liekas ka no rīta pamodīšos pie priekšējā stikla :)))

- liekas tik tālu un maziņa, bet tā nav-
Pavakariņojuši un nokrāmējuši pa vietām pirkumus, lienam gulēt.
Rīt jauna diena, jauni darbi...


šoreiz tas viss, bet!!!!!!

-turpinājums sekos...
ps. priecāšos par komentāriem  ;)
Sandra

30.08.12

Līdzbraucējas piezīmes- I daļa

Sveicināti...

Mani sauc Sandra... esmu Jāņa laulātā sieva (arī tā, kura sakūdīja Jāni uz šī bloga rakstīšanu)
Man ir uzticēta bloga parolīte un nu es šeitan centīšos apkopot savas, kā līdzbraucējas, piezīmes. Īsāk sakot uz pāris dienām te pasaimniekošu :))
Tā kā braucot man nekas netraucē fočēt, arī dažas bildes būs.. arī pa kādam video...

Parasti atgriežoties visi uzdod vienus un tos pašus jautājumus, no tēmas- vai tu vispār tur kaut ko redzēji?  Skatieni ir līdzjūtīgi ar domu, ak nabadzīte.. nokratījusies nedēļu līdzi mašīnā... nogarlaikojusies utt...  Jānis jau kaut kad te pa laikam raksta to drūmo statistiku, ka gadā mājās pavada aptuveni 80-85 dienas.. jā.. man jau liekas ka traki maz... Dažreiz aizdomājos, hmm... kas tad ir tā ģimenes dzīve, kas ir vīrs utt.. domāju, ko tie vīrieši  mājās pa vakariem dara :))) nu tad tā mani mīļie un pārējie :)) Tad nu tagad es pirmkārt varu atbildēt- tas bij kopā pavadīts laiks.. vēl 9 dienas (šoreiz) kopā ar vīru. Plāpājām, skatījāmies kopā filmu, staigājām pa mazajām pilsētiņām, veikaliem.. Bijām kopā....

Bet nu tuvāk pie tēmas...

Sākums, šim konkrētajam ceļojumam, bij tāds, ka iekš draugiem el-vē izlasīju teikumu- Gribu šovasar aizbraukt ceļojumā. Man tāda tradīcija - katru vasaru gribēt aizbraukt ceļojumā.  Es pasmeju, ka ar mani tieši tāpat.. tik vien ir, kā gribu,plānoju, bet nekur neaizbraucu... Luīze uzreiz saka- mammu, brauc tu tētim līdzi uz Beļģiju... tā nu arī piekritu, bet ar nosacījumu.


Mana pase ir tā zilā :))) jā, jā.. vel derīga daudzus gadus..
   Mans nosacījums bija, ka līdzi braukšu tikai tad, ja mēs nokārtosim EVAK jeb Eiropas veselības apdrošināšanas kartes, ka tās nokārtosim visi. Kas tas ir?- īsumā- karte nodrošina pirmo medicīnisko palīdzību jebkurā eiropas savienības valstī uz tādiem pašiem nosacījumiem, kā konkrētās valsts iedzīvotājiem. Par to var sīkāk izlasīt šeit.
Manā skatījumā par tādas esamību un nepieciešamību būtu bijis firmai jāinformē un jānodrošina, bet nu kur nu...    par skumjo varētu ļoti daudz uzrakstīt, bet laikam nav ni jēgas, ni vēlmes, ni vajadzības...

Tā kā mana prasība ir  neapstrīdama un pat ne apspriežama, visi piekrīt un mēs tās pāris minūšu laikā visi kartes saņemam. Proces ļooti ātrs un vienkārš- uzraksta uz vietas iesniegumu, un uzreiz izsniedz karti. Nu visa ģimene esam ar šīm kartēm... Tikai jāpiebilst, ka šīs kartes izsniedz tikai Rīgā. Ir iespēja tās saņemt arī ar pasta satrpniecību, bet tas ir laiks.. kura mūsu gadījumā nebija.

Un tā reiss sakuma plānos- Lubāna (uzkrauti dēļi) ---> Valdeka -Vācijā ( izkraujam dēļus) - Zele Beļģijā (uzkraujam ruļļus)- Rīga (izkraujam ruļļus)
Tā izskatās kartē mūsu maršuts.. no punkta A uz punktu B utt.....(sākumā mēs nemaz nezinājām, kur mūs ceļš vedīs)
Ceļojums jeb līdzbraukšana nav viegls pasāciens, jo nav ne liela komforta, ne viesnīcu, ne lielpilsētu, muzeju, baznīcu un citu tūristu iecienīto vietu un lietu apskate.  Nebūs visu zinošs gids kā tūrisma braucienā utt.. bet nu vai man to šoreiz vajag?? tak nē.. es nebraucu pirmo reizi, tāpēc jau zinu, uz ko parakstos :)) Man svarīga ir tā kopā būšana, citas valsts apskata no tālbraucēju skatu punkta... Man patīk tālbraucēju sadzīve, ikdiena... un to arī baudīšu...

1.diena-13.jūlijs- piektdiena


-piepīpējam-
 Bieža parādība ir pēkšņa plānu maiņa un tu nezini vispār uz kurieni ceļš tevi vedīs... Šoreiz zināma ir tikai atpakaļ krava - "Armatam" ruļļi no Beļģijas. Tā arī šoreiz, pēkšņi plāni mainas, kravas no Rīgas nav. Būs vien jāved uz Vāciju Lubānas dēļi.  Bet nu vispirms no Iecavas jānogādā minerālmēsli uz Barkavu, nebrauks tak no Rīgas uz Madonu tukšā. Piebilde no šefa- pasteidzies.. vēl šodien jāuzkrauj dēļi Lubānā, bet pulkstens rāda jau 11.00. Hei-hei... bet mēs esam Rīgā ar abām mašīnām. Arī ar veiglo.. Nu neko, laižam uz stāvvietu pēc smagā. Nolemjam, ka es uz Madonu atbraukšu ar vieglo, mašīnu atstāsim Madonā. Bet fūrei savi plāni uz personisko dzīvi :)) akumulatori ir klusi.. mašīna, to iespaidā, tieši tāpat- klusē. Nu ko- mēgināts nav zaudēts..mēginam un izdodas- ar šarāniņu var "piepīpēt" smago.

Es braucu mājās .. pa ceļam izdomāju, ka mājās vēl varu paspēt izcept keksu, izmazgāt kādu drēbes gabalu. Bet tavu "veiksmi" atbraucot secinu- nav elektrības.... izdomāju, ka bez elektrības es varu uztaisīt prjaņiku-banānu kūku, un man pat izrādas ka visas nepieciešamās trīs sastāvdaļas man ir- prjaņiki, banāni un parasts krējums. Recepti šai kūkai, jeb kārtojumam var atrast manā blogā- mmmm.. ļoooti garšīga sanāk.. iesaku izmēģināt ;) Elektrība parādas pēc pāris stundām, un es visu ieplānoto mājās paspēju izdarīt.
Jānis pa to laiku jau ir reisa karvu nr.1 izkrāvis un uzkrāvis dēļus uz Vāciju.


-Madonā-
 No Madonas sākam ceļu plkst 00.00
Vēl jau mani miegs nevajā, plikšķinu acis un vēroju naksnīgās pilsētas vel iekš mūszemes. Braucam cauri Līvāniem, nav nevienas laternas. Ir piektdienas nakts, un jaunatne tusē, bet pilsēta tumsā. Tieši tas netraucē jauniešiem nokārtot savas dabiskās vajadzības pie pilsētas Domes zauļumu dobēs. Skumji bet fakts...

Ilgi vairs nevaru acis noturēt vaļā..  tās kā sarunājušas viena ar otru  krīt ciet un basta... Mokos un ik pa laikam uzdodu jautājumu- cik?? cik tālu vēl līdz plānotajai guļvietai...  Nezinu kā Jānis māk cīnīties ar miegu, bet man tas neizdodas ni pa kam :(  Protams ka es ļoooti centos negulēt, bet...

6.15 mēs esam Kauņā nobraukti 505km. Un nu varam iet gulēt.. protams ka es tak nesēdēšu un kājas nešūpošu, lienu gultiņā gulēt.

2.diena-14.jūlijs- sestdiena

 nu re.. te pat dienas mainas mazliet savādāk :)) Diena beidzas tad kad iet gulēt, un sākas kad pamostas.. Jā, Jānim dažreiz mēdz būt, ka vēl svētdienā ir piektdiena :( tas ir, ja ir gājis robežu...

Mostamies ap vienpatsmitiem, es secinu, ka tas madracis jau ir pa 5 gadiem galīgi izgulēts un mazliet sāp mugura. Jānim ir tā laime :)) gulēt uz augšējā spaļņika :)) (tā sauc tās ģuļvietas paši šoferīši).
Pamamodušies dodamies uz WC, ne pārāk tīrs, bet bezmaksas. Lai cik tas muļķīgi neskanētu, bet toletes ir ļoti svarīgas iestādes. Laukums arī ir ok.. Protams, ka Jānis jau stājas un guļ pārsvarā zināmās un pārbaudītās vietās, jebšu pareizāk teikt- drošās vietās.


-brokastu salāti-
 Piekārtojam kabīni, taisam brokastis- šorīt mums ir salāti no tomātiem, gurķiem un siera. Sadzīve ir tāda kā ne mājās... tāpēc par 'bļodu salātiem kalpo katliņš. Jānis tā kā mazuliet saskuma, ka maisot salātus ar karoti esot sašvīkājusi viņa katliņu - nu piedod lūdzu ;)
 Pie kafijas mums ir ļooti garšīgā prjaņiku- banānu kūka... nu nevaru es beigt viņu slavēt :))) nu ko tu garšīgam padarīsi.  Tā ir arī ļooti sātīga, daudz neieēdīsi.
 Pēc brokastošanas atpūšamies.... pat paguļam. Jo Jānim saplānots laiks kad un kā labāk braukt. Nedrīkst laiku pārstrādāt, viņam tur savi rēķini, lai sanāktu diennakšu skaits pareizais utt.. nu es tā īsti tur neizpratu to sistēmu, bet tā kā man pajautāja, kā labāk, uz riska robežas, vai lai ir pilnas stundas kā paloženo, es teicu, braucam kā toč būs pareizi.. un tā mums sanāca, ka pēc čipa diennakts mainas tikai 3 naktī. ( oi.. murgaini te rakstu, bet nu.. piedodiet :))))) )


mazuliet var pamanīt uzlīmi-zaļo lapu
 Plkst.15.45 padzēruši kafiju braucam tālāk. Nu varam vērot Lietuvas plašumus un pļāpāties par dzīvi. Un man ir savs personiskais gids, kas pastāsta kaut ko interesantu :)) Piemēram, es nezināju, ka Lietuvā jaunajiem šoferīšiem uz mašīnas ir uzlīme- zaļa lapa. Bilde ne pārāk, jo nav jau man  trīsdimensiju iespēju :))) un Jānis man nejautājis izdomāja šamo apdzīt :)) tieši tad kad gribu fočēt :))
















Vismaz šis ceļš ir ļoti ok.. bet Lietuvā vispār ceļi ir labāki kā pie mums..  Arā 22 grādi, bet mums kabīnē 19. Tā Jānim esot noregulēts, tā esot viņam labākā kabīnes temperatūra :19. Nu labi... lai tā būtu.. Brīžiem es lūdzu gan, lai piemet 2 grādus klāt :))  Lietuvā ir pilsētiņa ar ļooti jauku nosaukumu kas man ļooti patīk- Marijampole. Tas manuprāt ir tik skanīgs.. gribētos šo pilsētu apskatīt tuvāk, laikam jāieplāno turp aizbraukt :)))) 
-Lietuvas plašumi, ceļi-
Tieši 17.00 šķērsojam polijas robežu. Man telefons jautā- vai es lietoju vasaras laiku?- es nospiežu- jā.. Vēlāk tas man jauc galvu, jo visi citi pulksteņi ir pēc latvijas laika, vienīgi es ar savu telefonu dzīvojos pa savam :)) Pie Augustovas izveidojies "korķis". Kāds lietuvietis salūzis pašā centrā vienā no apļiem, nevarot apbraukt, mēģinās viņu vilkt nost.

-autobusa pietura Augustovā-


Vēroju apkārti. Pamanu, ka autobusu pieturās ir elektroniskie autobusu saraksti. Un tad mans personistiskais gids pastāsta, ka tur parādas laiks, pēc cik minūtēm reāli piebrauks autobuss. Autobusi ir aprīkoti ar GPS uzpariktēm, kas šos kontrolē no satelīta un visus datus aprēķina un uzmet uz tablo.  Atkal bilde švaka :( jo mēs lēnām kustējāmies uz priekšu. Un es galīgi nemāku apieties ar Luīzes fotoaparātu ;( ļooti nožēloju, ka nepaņēmu savējo.











Sāk mazuliet līņāt lietus.  Mēs ripojam tālāk... 20.03 esam Belostokā. Nu šī ir, kā smejas, šai pus Polijai tālbraucēju meka. Laukums ir liels, plašs.. Ir brīvais internets, WC ir bezmaksas (tīras, kārtīgas), ir dušas (tās gan par maksu).  Protams, ka ir benzīntanks un veikaliņš, kā arī ēstūzis.  Tā kā Polijā arvien uzlabo ceļus, tad nu šeit var iegriezties vairs tikai braucot turp.. atpakaļ ceļā nesanāk, jo nu jau ir starpjoslu barjera.

Mazliet iepauzējuši, dodamies tālāk. Līst lietus.. pamale mums pa kreisi sāk palikt draudīgi melna.. pat ne tumša, bet melna... bet pa labi- pasakaini skaists saulriets. Jūtamies kā kādā sireālā filmā.. pa kreisi gāž lietus, pa labi dieviška saule... es atkal skumstu pēc sava fotoaparāta, jo bildes man ar šo nu nekādi neizdodas.. un nemaz nevaru tā nobildēt reizē pa labi un pa kreisi... nolemju baudīt, baudīt un priecāties par skaisto saulrietu. Tādu var baudīt tikai lielos plašumos, un Polijā tādi ir. Drīz vien arī virs mums ir melnie mākoņi un pa kabīni sitas lietus, tāds skaļs, draudīgs arī vējš nav no mazajiem. Braucam pa tumsu un vērojam sauli...

-mazuliet var nojaust ainavu aiz loga-
 Vēlāk no mājiniekiem uzzinam, ka ši vētra Polijā atkal bijusi postoša, pat ar bojāgājušajiem.... Nez kāpēc kā es braucu līdzi, tā notiek visādas dabas stihijas....Vai nu arī viņas ir pārāk bieži. Pirms 2 gadiem braucot līdzi paši iekļuvām lielā vētrā. Mūs toreiz Dieviņš pasargāja, bet pāris metrus priekšā braucošo latvijas fūri gan ne. Bijām iekļuvuši pašā epicentrā. Tikām filmēti kā laimīgie, kurus neskāra. Toreiz iztika bez cilvēku upuriem. Liels koks bij uzgāzies tieši virsū vieglajai mašīnai, abi vecīši tika arā izvilkti no mašīnas sveiki un veseli, onkulītim laikam no stikla bij kāda skramba...  Tai puskilometrā bij vairākas sasistas mašīnas, bet cilvēki laimīgi... Labi, nekavēšos atmiņās.. braucam tak tālāk :)))

23.40 pietura mums ir Čehanovā. Ai kāds smieklīgs nosaukums.. nu gandrīz kā -ap'čī :))) Šeit nu mēs pāris stundiņas nogulēsim. Laiks ir jāizmanto un kaut kā jāiegroza lai turpmāk mazāk jābrauc pa naktīm. Es secinu, ka man nav ni spēka ne vēlmes piefiksēt nobrauktos km.. tāpēc uz šiem cipariem vairs neiespringstu. gan galā sarēķināsim :)))


šoreiz tas viss, bet!!!!!!

-turpinājums sekos...
ps. priecāšos par komentāriem  ;)
Sandra