Nu jau vairāk kā mēnesi piederam pie to valstu skaita, kurās norēķinās ar eiro. Pamazām sākam arī aprast ar to, kaut gan man jocīgāk bija tas, ka, atgriezies no reisa, tikko iebraucu Latvijā un varu iepirkties ar to pašu naudu, kas palikusi no kabatām pa Vāciju. Nu jau arī manu vitamīnu pudelīšu paliek mazāk. Ne jau tāpēc, ka mazāk ēstu vitamīnus, bet tāpēc, ka paliek mazāk dažādu sīknaudu ko glabāt tajās.
Radās doma par jaunu tēmu, kas vairāk interesanta varētu likties tiem, kas nebraukā uz ārzemēm. Bet varbūt arī tie, kas braukā, var atrast ko noderīgu, ko paši vēl nebija atraduši.
Tātad - par iepirkšanos. Atnācis no veikala, ceļu ārā preces no iepirkuma maisiņa un atrādu. Arī cenas salīdzināt tagad vieglāk. Nekas nav jādala vai jāreizina, kā ir tā ir.
Piena baltmaizītes, 10 gab, svars 350g, cena - 1,09 eur.
Jogurts, ar bumbieru garšu un ar ceptu ābolu garšu. Svars 250g, Tauki 1,8%, augļu saturs ne mazāk kā 20%, cena par 1gb - 0,29eur.
Šokolādes deserts ar putukrējumu. 200g. 1gb cena - 0,19eur
Kausētais siers ar zaļumiem. 200g, cena 0,89 eur.
Šokolāde ar riekstiem. cena 0,39 eur.
Šokolādes batoniņi, 7gab, katrs atsevišķi iepakots, kopējais svars 150g, cena 0,99eur.
Musli batoniņi, ābolu un Dzērveņu-Ķiršu-Jogurta garšas. 8 gab pakā, cena 0,89 eur
Sviesta siers, šķēlēs, 400g, tauki 45%, cena 2,19 eur.
Cepamsviests. Es esmu atteicies no eļļas un pārgājis tikai uz šo. 500ml, cena 0,99 eur.
Šķīstošā tēja ar ābolu garšu. Ātrākā tēja no rītiem, kad jāskrien uz skolu, vai ne? Šķīst arī aukstā ūdenī. cena 1,69 eur.
Multivitamīnu sula, 14 mīkstās paciņas ar salmiņu pa 200ml. Ērti paķeramas līdzi skolas somā. cena 2,39 eur.
Mūsu mājā neviens netiek aizmirsts. Kaķu barība, 400g, cena 0,65 eur.
Remolāde, var lietot kā mērci pie dažādiem ēdieniem, 500ml. cena 0,99 eur.
Atkal tēja, šoreiz citronu un persiku, ALDI bija uz akcijas tik 1,09 eur gabalā. Nu kā tu neņemsi!
Arī Aldi ir musli batoniņi, ar riekstiem un dzērvenēm. cena tāda pati 0,89 eur.
meža ogu jogurts, tauki 0,9%, ogu saturs 15%, 4 * 150g, cena 0,89 eur.
Frī kartupeļi, 1kg, cena 0,95 eur.
Mīkstās vafeles, 250g, cena 0,69 eur.
Apelsīnu limonāde, 0% cukurs, 1,5l, cena 0,39 eur + 0,25 eur pudele, kurus dabū atpakaļ, kad nodod pudeli. veikalos ir spēciāli aparāti pudeļu nodošanai, samet iekšā, paņem čeku un pie kases to summu atrēķina no pirkumiem.
Uzreiz arī piebildīšu, ka tas aparāts nolasa svītru kodu un pieņem tikai savējās, tā ka bizness - vest mūsējās un nodot, nesanāks.
Nu tas tāds neliels ieskats pirkumos, ja patiks turpināšu.
Jau vairākas reizes esmu iesācis rakstīt pa kādam brauciena
aprakstam, bet vienmēr kaut kā nesanāk to paveikt līdz galam. Un tagad esmu
nolēmis nošpikot ideju no kāda man ļoti tuvu pazīstama cilvēka (nu piedod, ja
vari, gan jau autortiesības atmaksāšu!) svētdienas seriāliem un mēģināt
izveidot ko līdzīgu. Vienu dienu aprakstīt varbūt man izdosies. Tās, gan, vairumā gadījumu nebūs svētdienas, jo tad man bieži sanāk stāvēt un nekas
interesants nenotiek, bet kas zin, kā sanāks...
Sākam darba dienu!
Sākšu ar otrdienu, 11. februāri.
Šis rīts man iesākas Bočovā, Polijas otrā malā, līdz Vācijas
robežai apm 25 kilometri. Te ir Shell benzīntanks ar bezmaksas stāvvietu. Ir
pieejams bezmaksas internets, arī tualete un duša bezmaksas, kas jau ir retums.
Nezinu kāpēc, bet mūsējos te redz ļoti maz, lielā vairumā te stāv krievi,
baltkrievi un ukraiņi. Bet tas man īpaši netraucē.
Darba dienu sāku 06.20. nostāvēju tikai devītnieku, jo līdz
izkraušanai ir nepilni 500km, varu normālā laikā paspēt izkrauties. 5 km pa
veco 92 ceļu un esmu jau uz bāņa A2. Šie, līdz vāczemei, atlikušie 20km jau ir
bez maksas. Tad jau drīz vien forsēju Oderu un esmu Vācijā Iekšā! Esmu uz A12
un visus, vairāk kā 50 km līdz Berlīnes ringam A10, smagajiem ir aizliegts
apdzīt. Pirms pašas robežas biju panācis vairākus smagos un nu domāju, ka
sanāks vilkšanās tiem astē. Bet nekā, tikuši pirmajā kalnā, tie uzņem normālu
ātrumu, tā ka turi tik līdzi! Tāpat svarīgi ir ievērot distanci līdz priekšā
braucošajam, jo te pirmajos nobraucienos regulāri dežūrē policija. Pagājušajā
reisā man kāds bija pielīdis pie pašas aizmugures. Tikko bijām garām pirmajam
nobraucienam, arī poliči jau tur dežūrēja, spogulī skatos, šie griež ārā! Nu
tik gaidu, kuru cels nost? Nodomāju, ka pirmais kandidāts varētu būt man aizmugurē
braucošais. Tā arī ir, viņš jau gan bija atpalicis no manis, bet jau par vēlu,
policija iegriež viņam priekšā un novelk nost uz parkingu. Droši jau es nezinu,
bet domāju, ka par distances neievērošanu. Tiem, kas ar to nav saskārušies,
paskaidrošu, kā notiek apturēšana uz autobāņa. Tas nav kā pie mums ierasts, ka
policists lec ārā no mašīnas un vicinās ar zizli! Policijas mašīna apdzen un
iekārtojas tieši priekšā. Tad ieslēdz zilās bākugunis un starp tām, vai arī
aizmugures logā iedegas sarkans uzraksts"FOLGEN" (SEKOT). Un tad jau nekas cits
neatliek , kā braukt tur kur viņi. Parasti jau uz tuvāko parkingu vai
nobraucienā ierīkotā speciālā kabatā, kas tieši tam arī paredzēta. Uz bāņa
nekāda apstāšanās nenotiek.
Te būtu vietā izdarīt nelielu atkāpi. Portālā IAUTO izlasīju
kādu rakstu par mūžsenajām lielo un mazo attiecībām uz ceļa. Piekritīšu
autoram, ka tā arī ir, smagie ļoti bieži grēko ar distances ievērošanu, arī ar
agresīvu apdzīšanu uz riska robežas. Šoreiz neņemšos nevienu aizstāvēt, katrs
jau ir tikai cilvēks, lai viņš atbild par sevi, vai brauc ar lielu mašīnu, vai
mazu. Tikai žēl , ka mūsu domāšanā tas viss iesēdies apmēram tā – ja redzam
kādas smagās mašīnas nepareizu rīcību, tad uzreiz ir „nu paskat, kā viņs darā!
Jā, visi smagie jau tādi, iedomājušies sevi par karaļiem uz ceļa utt.! ” Ja
pārkapj kāds vieglais „Nu reku viens dullais aizlēc, nu lai jau skrien!” Un
viss...
Varu padalīties ar saviem secinājumiem, kas izveidojušies šo
gadu laikā. Arī tad, ja kaut kur kavē un ir jāsteidzas, stresaina braukšana un
agresīva apdzīšana neko nedos. Esi panācis kādu lēnāk braucošu. Nervozē , visu
laiku centies redzēt viņam garām, baksties pāri ceļa viduslīnijai, radi
bīstamas situācijas. Nu labi, sagaidīji piemērotu brīdi, tiki viņam garām, pie
tam, bieži vien, jo ilgāk gaidi to brīdi, jo riskantākā situācijā sāc
apdzīšanu. Tad jau drīz vien panāc
nākamo. Atkal baksties un streso un netiec garām! Bet tad paskaties spogulī un
redzi, ka tas iepriekšējais turpat astē vien ir! Un tad kāda tam visam jēga? Ja
vien tas priekšā braucošais nav pavisam lēns , jēgas tam nekādas. Pirmais
luksofors tāpat savāks visus vienā strīpā. Turoties tajā vispārējā plūsmā, kas
tāpat iet uz +/- 90, ietaupīsi gan savus nervus, gan degvielu un , varbūt, pat
savu un apkārtējo veselību un dzīvību! Daudzreiz esmu konstatējis, ka arī
godīgi braucot visu var paspēt, apstājies pie gājēju pārejas, izlaid kādu no
mazāk svarīga ceļa, izdari vēl ko patīkamu citiem, uzlabosi omu gan sev, gan
citiem un tāpat paspēsi kur jāpaspēj! Labāk 30 minūtes par vēlu, nekā 30 gadus
par ātru!
Runājot par distanci, daudzās valstīs uz ceļa ir īpašas
atzīmes, pēc kurām vadoties ,var ieturēt drošu distanci. Arī biežas miglas
reģionos ir speciālas stīpas un zīme blakus. Ja vari saskatīt trīs atzīmes, tad
ieteicamais ātrums 60 km stundā, ja tikai divas, tad jau 40. Es esmu iesācis
vadīties pēc dažādiem ceļa apzīmējumiem, piemēram pēc ceļmalas mietiņiem. Tur
kur tie ir 50m attālumā tas ir ideāli. Turi priekšā braucošo mietiņa attālumā
un viss būs droši! Tur kur 100m, nu tad var izdalīt uz pusi. Izmēģiniet un
redzēsiet, tas palīdz. Jo, kā jau zināms, acumērs ir s...likts mērs!
Nu tad atpakaļ pie tēmas. Kamēr pārdomāju šo uzvedību uz
ceļa, esmu ticis uz A10”Berliner Ring”. Te jau satiksme daudz intensīvāka,
rīts, daudzi steidzas uz darbu. Pirmā josla pilna ar smagajiem, visa plūsma
iet, apmēram, uz 87. Tāpat jau arī es, iesēžos kopējā strīpā. Ja gribēsi ātrāk,
tad jau visu laiku būs pa otro joslu jātur. Pa visu laiku, kamēr garām Berlīnei
līdz A2, laikam tikai kādi pieci smagie mani apdzina. Arī jau ticis uz A2
pieturos pie tā paša principa. Turos uz 87. Un tad ja kādu panāc, vismaz
apdzīšana sanāk raitāka, kad piepluso vēl tos divus kilometrus stundā.
Neiztiek arī bez sastrēgumiem, tieši uz bijušās Austrumvācijas
robežas. Iemeslu gan es nesapratu, sanāca tāds kā mākslīgi radīts. Divas joslas
bija aiztaisītas ciet, visiem jāsaspiežas vienā, tad pēc kāda laika atkal visas
trīs vaļā, nebija ne avārijas , ne remonta!
Neliels atgādinājums tam, ka te bija robeža starp divām Vācijām.
Nostrādātas 3,50, nolemju taisīt pauzi, vēders ar jau sāk
burkšķēt, derētu pabrokastot. Man tāds nelāgs ieradums, ka, agrāk pieceļoties,
neko nevaru ieēst, padzeru tik kafiju un uz priekšu! Jā, jā zinu jau, ka tas ir
slikti!
Tad vēl divas ar pusi stundas darba laika un esmu
galapunktā. Griežot iekšā stāvlaukumā, noskatos, ka tikai viens baltkrievs stāv
ar sarkano numuru logā, tas ir uz izkraušanos. Nebūs ilgi jāgaida, būšu otrais
rindā. Aizeju ar papīriem pieteikties. Man par lielu izbrīnu, iedod zaļo numuru
ar sešinieku. Zaļos, parasti viņi dod savējiem uz izkraušanos un vēl ir balti,
tie uz iekraušanu. Ejot uz mašīnu gan sāku domāt, vai tas vispār 6 vai 9,
nevar tā īsti saprast, bet tad noskatu, ka rindā tikai viena vācu mašīna un tai
logā 5, tātad man 6 un tik un tā rindā esmu otrais. Nu man vismaz pietiek laika
attaisīt tentu, noņemt sānu dēļus un siksnas, to visu izdarot bez steigas.
Tieši kad esmu sagatavojies izkraušanai, pie manis piebrauc kariņš un velk
iekšā. Pēc 25.minūtēm jau esmu atpakaļ laukumā, lieki piebilst, ka baltkrievs
stāv kā stāvējis. Interesanti būtu zināt, ar ko es izpelnījies šo steidzamības
statusu, vai nu kāds ir aizlicis labu vārdu par mani, vai arī tieši mani dēļi
bija steidzami vajadzīgi.
Noziņoju par darba izpildi, atpakaļkravas vēl līdz šim
nebija, nu ir laiks mierīgi siksnas sakārtot un piekabi izslaucīt. Pēc kāda
laika atnāk ziņa, ka jāstāv uz vietas, kravas vēl nav. It kā jau kādreiz esmu
stāvējis tepat, bet skaitās, ka te drīkst stāvēt tikai gaidot kraušanos.
Vienreiz arī redzēju, ka baltkrievus dzenā prom no šejienes. Arī šoreiz laukums
diezgan pilns un nolemju neuzprasīties, pārbraucu uz citu ielu, tepat blakus
industriālajā zonā. Te drīkst stāvēt un līdz šim neviens nav dzenājis prom. Arī
te jau stāv kādas četras UA mašīnas, laikam, tiem arī pašvaki ar kravām. Vēl
jau brīva vieta atrodas. Tā kā darba nav, nolemju pastaigāt līdz veikalam, tas
te kādu kilometru iekšā pilsētiņā, REVE, NETTO, ALDI, LIDL, visi vienuviet, ej
uz kuru gribi!
Eju iepirkties.
Ir jau pulkstenis trīs pēc mūsu laika, kad nostājos mierā.
Nesteidzīgi izstaigāju veikalu, atgriežos pēc četriem, sakārtoju papīrus, vēl šo
to pakasos, tad jau saprotu, ka šodien nekā nebūs. Slēdzu dienu nost. Šodienas
veikums- 484 km 6 stundās un 32 minūtēs. Pirmo reizi šogad sanāk stāvēt, jo nav
kravas. Janvārī četras reizes jau izreisoju Vāciju un vienmēr jau braucot uz
turieni zināju, ka ir krava atpakaļ. Nu var uzstellēt kinozāli un sākt domāt
par vakariņām. Tā kā nav nekādas steigas un arī rīt vēl var nākties pastāvēt,
nolemju ķerties pie zupas vārīšanas. Liekas, ka receptes jau kaut kad
aprakstīju, tik varu piebilst, ka esmu palicis pavisam slinks uz kartupeļu
mizošanu, arī zupai pieberu klāt friškas, ērtāk un ātrāk.
Šo nakti palikšu tepat.
Vakariņas, pāris sērijas no kārtējā seriāla un var likties
slīpi ar cerību, ka rīt būs darbs!