Diena otrā. Pamostos ap 07.00, kad mans priekšējais kaimiņš palaiž mašīnu – jābrauc uz priekšu. Pabraucam uz reiz veselu kilometru, līdz 2,1km atzīmei. Tālāk uz priekšu atkal visi stāv, tā ka ir laiks rīta procedūrām, tualete, kafija utt.
Šodien jau īsts rudens, no rīta tikai +3 grādi. Pa dienu spīd saule, kura gan neko daudz nesasilda, tik līdz kādiem +8.
Un tā atkal ilgi kustības nekādas, pietiek laika gan kādu filmu noskatīt, gan pusdienas sataisīt. Konstatēju, ka sākuši bojāties mašīnā esošie kartupeļu krājumi un glābju, kas glābjams – veselus palikušos sacepu, tā ka man karaliskas pusdienas – cepti latviešu kartupeļi ar poļu izcelsmes tītara gaļas kotletēm. Un ja vēl klāt pašu mājas ražojuma gurķu salāti, tad vispār super!
Pēc sešu stundu stāvēšanas pakustam kādus 300 metrus, vēl pēc trijām 500.Vēl palikuši 1,3km.
Pievakarē nākas kasīt kopā savas niecīgās angļu valodas zināšanas. Kādam anglim neitrālajā zonā starp robežām salūzusi mašīna. Šis kājām iznācis no robežas, staigā pa ceļu, meklēdams, kas viņu aizvedīs līdz Kārsavai. Kas viņam bija iestāstījis to darīt, nesapratām. Tuvākajā apkārtnē neatradām nevienu „angli”, kā par spīti vieni „vācieši” apkārt. Liekot kopā viņa vājās tehniskās zināšanas un mūsu ne labākās angļu, sapratām, ka kaut kas ar ātrumu pārslēgšanas kulisi noticis, palicis ieslēgts atpakaļ ātrums un ārā vairs nedabūt.
Par laimi mums, vai viņam, to grūti pateikt, mums izdevās noķert garām braucošu robežsargu, kurš daudzmaz normāli runāja angliski un pierunāt, lai tak sazvana kādu servisu, kas var atsūtīt evakuatoru. Pēc kāda laika anglis atkal pie mums atkal klāt, tīri priecīgs – servisu izdevies sazvanīt, palīdzība no rīta būšot klāt. Mēs esot bijuši vienīgie, kas vispār esot ielaidušies ar viņu sarunās un mēģinājuši palīdzēt. Tādi jau mēs esam – kamēr mani neskar, tikmēr tik i bijis! Piedāvājām kafiju vai kaut ko paēst, šis esot tikko kafejnīcā paēdis. Tā vēl kādu laiku papļāpājām, cik nu tas mums izdevās, tad šis devās atpakaļ uz robežu. Lai jau izdodas viņam veiksmīgi tikt mājās!
Normāla kustība uz priekšu atsākas tikai pēc astoņiem, kad sāk strādāt jaunā maiņa robežā. Pamazām, pa 100, pa 200 metriem kustamies uz priekšu, līdz pienāk tas svinīgais brīdis – 22,40 iebraucu LV robežā! Rindā pavadītas24 stundas un vēl 20min. Bet tas jau vēl neko nenozīmē! Te atkal nākas gaidīt. Var mierīgi pavērot, kā nesteidzīgi strādā robeža. Paiet gandrīz stunda, kamēr tieku noformēts. Šoreiz trāpu uz normālu maiņu, tieku cauri ar diezgan minimāliem zaudējumiem.
Tad atkal divas stundas gaidīšanas neitrālajā zonā, 01,40 tieku iekšā krievu pusē. Te jau viss kā pēc grāmatas – svari, rentgens, kārtējās „nodevas”. Šī ir viena no retajām reizēm, kad viss ar papīriem kārtībā un laikam jau noformēšos diezgan ātri. Pie blakus lodziņa vienam kolēģim gan mazāk veicas. Muitniekam nav pa prātam, ka divām precēm nav pievienots nosaukuma krieviskais tulkojums un tiek dotas trīs stundas sadabūt dokumentu ar tulkojumu. Kas viņam četros naktī gan tādu atsūtīs! es gan iznākumu tur nesagaidīju, bet nojaušu, ka viņš tika atgriezts atpakaļ. 05,15 man priekšā paceļas iepriekšpēdējais šlagbaums – esmu Krievijā! Tagad tik ieliet degvielu, jo ceirs jau sen nullei garām, un stāvvietā iekšā pasēdēt uz muguras! Darba dienas garums izstiepās līdz 22.stundām, robežas šķērsošanai noziedota 31. stunda.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru