30.08.19

Trešā nedēļa Eiropā.


   Jā, es nekļūdījos ar virsrakstu, stāsts jau būs par trešo, nevis otro nedēļu, jo otrajā nekas ievērības cienīgs nenotika. Ja nu vienīgi tas, ka nedēlas nogalē, jautrā kompānijā, aizlaidām uz jūru. Visu nedēļu man darba nebija, jo arī daudzi citi vēl nebija atsākuši strādāt pēc atvaļinājumiem, un tādu mācekli kā mani, nebija kam piesēdināt klāt. Tad nu sanāca tā, ka man ir atvaļinājuma nedēļa tiko iestājoties darbā!

   Arī trešo nedēļu iesāku tikai otrdienā, kad tiku aizkomandēts klāt uz šo mašīnu. Mašīna jau bija Nīderlandē, pirmdienā jau viena piekabe bija izkrauta. Otrdienas rītā, vai pat varētu teikt, naktī, jo startējām 03.00 no bāzes ar citu kolēģi, paņēmām rūpnīcā jau piekrautu piekabi un braucām uz Nīderlandi. Pēc 07.00 stikāmies stāvlaukumā jau Nīderlandē, apmainījāmies ar piekabēm un arī es pārsēdos uz šo mašīnu, lai divatā varētu izkraut. Tad mēs uzsākām divu dienu tūri pa Nīderlandi, jo piegāde bija uz 12 adresēm un pa vienu dienu tas nav izdarāms.

   Nu apmēram šāds skats paveras uz piekrautu piekabi. Tad nu divatā darbojoties, pienākumi tiek sadalīti apmēram tā - viens grozās pa piekabi, sameklē vajadzīgo iepakojumu, noskenē un padod izkraušanai. Tā ka lielākajā daļā izkraušana bija bez rampas, tikai divās adresēs bija rampa no12, tad tā padošana nozīmē arī atstumšanu līdz aizmugurei, kad piekabe paliek tukšāka. Un tad otrs ceļ zemē un, vai nu nes, vai velk ar šiem ratiem preci iekšā noliktavā, veikalā vai pat privātmājā. Lieki jau piebilst, ka es kā iesācējs, darīju to otro darbiņu. Jāsaka uzreiz, viegli tas nav, jo pat mana, centneru smagā pakaļa, brīžiem likās par vieglu, lai ar pirmo reizi dabūtu pārsvērienu ratiņiem, uz kuriem salikti trīs "unteršranki", tas ir apakšējie virtuves skapīši, kuru kopējais augstums stipri pārsniedz manu augumu. Bet arī tam, kas piekabē, neklājas nemaz tik viegli. Tāpat tie skapji ir jācilā un jāgroza, jāatrod pareizais gan skapis, gan dažādi sīkie iepakojumi, kas nebūt nav salikti pareizā secībā. Reizēm tie rūpnīcas krāvēji ir izspēlējuši tādus jokus, ka tas viss sāka atgādināt apslēptās mantas meklēšanu.

  Arī pašas puspiekabes ir dažādas, asu skaits no vienas līdz trim, tad vēl ir arī, kurām riteņi piestūrē. Abas šīs nedēļas tūres braucām ar šādu divasīgo. Nu pēc sajūtām likās, ka krustojumus nogriež mazāk par trīsasīgo, lai gan atkal jāievēro, ka ārējais stūris vairāk iet uz āru.
   Pirmo tūri, kas ilga divas dienas, grozījāmies ap Roterdamu un zemāk, gar jūru līdz pat Beļgijai.

   Nācās braukāt pa visādām šaurībām, visu jau šoreiz vēl nemaz nepiefiksēju bildēs, nekas, kaut kas paliks arī citai reizei. Viena adrese bija pat nesasniedzamā privātmāju zonā, kur nevarējām piebraukt klāt. Un te nav runa par aizlieguma zīmēm, bet par to, ka vienkārši fiziski nav iespējams iebraukt mašīnas izmēru dēļ. Tad nu krāvu to virtuvi uz ratiem un vilku kādu puskilomteru iekšā. Lai gan tas mums nav jādara, nevarēju tak tos skapjus pamest ceļmalā, tas jau galīgi būtu pretrunā ar maniem uzskatiem. Mājas saimniece iznāca pretī un sagaidīja mūs, šī tik plāta rokas - domājusi, ka ar kādu busu piegādās, jo pati virtuves iekārta jau nebija liela, tik trīs nelieli skapīši un pāris kartona kastes. Te būtu jāizsaka sabiedriskais "fui" tam loģistikas specam, kas šo kravu komplektēja.
   Lai nu kā, līdz trešdienas pēcpusdienai piekabe tukša. Varam stūrēt uz rūpnīcu pēc nākamās. Samainam piekabes un laižam atpakaļ uz Nīderlandi, šī krava uz Amsterdamas rajonu pa astoņām adresēm. Vakarā jau esam pie pirmās adreses, te jau, protams, neviens vairs nestrādā, bet vismaz jau esam klāt pie noliktavas. Rēķinam, ka varētu visu izdalīt pa vienu dienu, lai gan to visu apgrūtina fakts, ka pirmā noliktava sāk strādāt tikai 09.00.

   Ceturtdiena. Tad nu cenšmies cik varam, rinķojam ap Amsterdamu uz visām pusēm, it kā jau viss iet diezgan raiti, lielas aizķeršanān nekur nav. Vēl tik var piebilst, ka nu tagad, jau pirmajās tūrēs, nākas braukāt pa tādiem ceļiem un vietām, kur neesmu sen braucis vai vispār neesmu braucis. Un tas jau ir jo interesantāk.

   Šis skats ir nemaz ne tik tālu no lielpilsētas. Un ir tā, ka ne tikai uz ielas trūkst stāvvietu...
   Viss iet ļoti labi līdz pēdējai adresei. Ierodamies tur 17.15. Veikals gan strādā līdz 19.00, bet noliktava līdz 17.00. Tajā brīdī, kad griežam iekšā, tieši visi noliktavas darbinieki jau dodas mājās. It kā jau viņus vēl noķeram bet - nē, nē, jūs esat nokavējuši, gaidat rītu, utt. Es jau būtu samierinājies, bet mans kolēģis tāds uzstājīgāks, neliekas vēl mierā. Un tak viņam izdodas pierunāt to noliktavas pieņēmēju, ka tas atgriezīsies uz sešiem un pieņems tās divas virtuves. Tā arī notiek, sešos šis ir klāt, 20 min. un viss ir izdarīts, mēs savu darbu paveikuši.
   Varam doties mājās. Vēl tik pa ceļam noliekam tukšo piekabi rūpnīcā un 22.00 esam bāzē. Un atkal rīt brīvdiena, jo dispečers nemaz necerēja, ka mēs visu izdarīsim pa vienu dienu un mums uz piektdienu cita darba nav. Ir jau saplānota tūre uz nākošo nedēļu, bet tas jau cits stāsts...

16.08.19

Pirmā nedēļa Eiropā.


   Un tā ir atkal paskrējuši seši gadi mierīgas dzīves un pienācis laiks kaut ko pamainīt. Lai būtu pavisam interesantāk, devos uz svešām zemēm laimi meklēt. Un ja jau pārmaiņas, tad nolēmu tās pārmaiņas kaut kādā mērā arī te parādīt, jo citādi te viss pavisam iesūnojis jau.
   Iepriekš biju nolēmis, ka stāstīšu par katru dienu atsevišķi, nu kaut vai nedēļas ietvaros. Bet, tā kā pirmā nedēļa ir sanākusi tāda kā ieskriešanās nedēļa un saīsinātā formātā, tad jau šoreiz vēl tikai tāds kopējs nedēļas apskats.
   Darbā stājos pirmdienā, 12.augustā. Tā kā divas iepriekšējās nedēļas gandrīz visai firmai bija atvaļinājumi, tad šodien lielākā daļa mašīnu vēl stāv mierā. Vien ap pusdienlaiku pa kādai dodas darbā. Arī man vēl šodien darba nebūs,tik vien kā jāsakārto visas papīru formalitātes.
   Otrdien man noteikts darbā ierasties uz 11.00. Te nu sanāk neliela kļūda, jo mans pirmās tūres pārinieks un skolotājs vienā personā jau aizbraucis pēc piekabes. Tad nu varbūt pienācis laiks mazliet pievērsties darba specifikai. Firma apkalpo vairākas tuvējās virtuves mēbeļu ražotnes. Paņem jau piekrautu piekabi rūpnīcā un dodas pie klientiem gandrīz visā Eiropā.
   Drīz sagaidu arī savu pārinieku un varam doties īsā divu dienu tūrē uz Minheni. Izkraušana trīs adresēs, līdz pirmajai 640km.

Pirmās tūres auto.

   Uz desmitiem vakarā esam klāt pie pirmās adreses. Palaimējas atrast brīvu kabatu ielas malā kādi 100 metri no veikala, varam likties mierā, preču pieņemšana sākas no 8.00.
  Trešdiena, 14 augusts. Uz 7.45 braucam klāt pie noliktavas, ar cerību būt pirmie. Izrādās, ka preču pieņemšana te strādā jau no 7.30, nevis 8.00, kā mums bija norādīts pavadzīmē. Par laimi, neviena cita vēl nav, un mēs tiekam uzreiz pie rampas klāt.
  Te mums jāizkrauj 1,5 tonna, jeb 12 kubikmetri. Nu jā, es, laikam, iepriekš nepateicu, ka šoferiem visa tā krava pašiem jāvelk no piekabes ārā un jāsaliek šinī gadījumā uz paletēm. Paletes ir divreiz lielākas par eirostandartu. Tad nu sākas tas process, kas man jāmācās - saprast, kas ir kas un kā to pareizi nolikt uz paletes. Mans kolēģis, ar sešu gadu pieredzi šajā darbā, ātri atrod vajadzīgo iepakojumu, noskenē ar skeneri svītru kodu, (tas man arī vēl būs jāapgūst, bet to vēlāk) un tad es ņemu to paku un lieku uz paletes. Te ir svarīgs pareizs novietojums, nu, piemēram, gatavie skapīši jāliek ar durvīm uz vidu kopā, lai uz āru būtu aizmugures un tādējādi stumjot paleti, nesaskrāpētu redzamo daļu. Tad vēl arī jāskatās, ko likt apakšā un ko virsū un vēl visādas nianses. Ir jau arī tādu izmēru gatavie skapīši, kas jāceļ divatā.
  Labi ir tas, ka man ar skolotāju paveicies. Viņš pacietīgi man stāsta par katru paku, kā likt un kā darīt, staigā man līdzi līdz paletei un palīdz sagrozīt tās pakas.
   Īsi pēc deviņiem esam beiguši. Te gan vēl ierēķinātas divas kafijas pauzes. Kā teica mans kolēģis, sen nav saticis tik laipnu pieņēmēju, šis mums nemaz neļauj sākt kraut, kamēr neesam aizgājuši kafiju padzert. Tāpat arī nobeidzot, pie papīru saņemšanas atkal pa kafijai.
   Tālāk laižām uz otro adresi, vien nieka 15km. Te nav veikals, bet lielā veikalu tīklu bāze un te mums jāatstāj gandrīz visa pārējā krava, 53 kubi jeb 7 tonnas.
Lieki teikt, ka tas aizņēma krietni ilgāku laiku. Te viss bija jāliek uz tā saucamajiem roļļiem, jeb tādām kā platformām uz ritenīšiem un ar trīs bortiem. Mazliet jau nācās iesvīst, kamēr tikām ar to galā, ap 10.00 sākām un 15.00 darbiņš bija padarīts, gan arī pusdienlaika stunda pa vidu.

  Tālāk vēl pusotra stunda pa bundesceļiemun esam trešajā adresē, gandrīz jau pie Austrijas robežas. Paceļam jau zvanījām saņēmejam, vai šie tik ilgi strādās, jo rīt ir brīvdiena un visi beidz darbu ātrāk. Atbilde bija, ka šie obligāti sagaidīs, jo tā prece steidzama. Tā arī notika, mūs sagaidīja un preci sakrāvām uzreiz busiņā, cik jau nu te daudz bija, viena normāla darba virsma un daži sīkumi
   Un lūk, uz pieciem vakarā mūsu darbs izdarīts, laižam mājās, 710km līdz rūpnīcai, kur jānoliek piekabe un tad kādas 20min līdz bāzei. Noziņojam par izdarīto darbu, un arī uzzinam to, ka uz ceturtdienu un piektdienu darba nav. Jo pusē Vācijas un arī vairākās kaimiņvalstīs ir 15.augusts svētku diena.
   03.00 esam bāzē un līdz ar to darba nedēļa galā.