Jā, es nekļūdījos ar virsrakstu, stāsts jau būs par trešo, nevis otro nedēļu, jo otrajā nekas ievērības cienīgs nenotika. Ja nu vienīgi tas, ka nedēlas nogalē, jautrā kompānijā, aizlaidām uz jūru. Visu nedēļu man darba nebija, jo arī daudzi citi vēl nebija atsākuši strādāt pēc atvaļinājumiem, un tādu mācekli kā mani, nebija kam piesēdināt klāt. Tad nu sanāca tā, ka man ir atvaļinājuma nedēļa tiko iestājoties darbā!
Arī trešo nedēļu iesāku tikai otrdienā, kad tiku aizkomandēts klāt uz šo mašīnu. Mašīna jau bija Nīderlandē, pirmdienā jau viena piekabe bija izkrauta. Otrdienas rītā, vai pat varētu teikt, naktī, jo startējām 03.00 no bāzes ar citu kolēģi, paņēmām rūpnīcā jau piekrautu piekabi un braucām uz Nīderlandi. Pēc 07.00 stikāmies stāvlaukumā jau Nīderlandē, apmainījāmies ar piekabēm un arī es pārsēdos uz šo mašīnu, lai divatā varētu izkraut. Tad mēs uzsākām divu dienu tūri pa Nīderlandi, jo piegāde bija uz 12 adresēm un pa vienu dienu tas nav izdarāms.
Nu apmēram šāds skats paveras uz piekrautu piekabi. Tad nu divatā darbojoties, pienākumi tiek sadalīti apmēram tā - viens grozās pa piekabi, sameklē vajadzīgo iepakojumu, noskenē un padod izkraušanai. Tā ka lielākajā daļā izkraušana bija bez rampas, tikai divās adresēs bija rampa no12, tad tā padošana nozīmē arī atstumšanu līdz aizmugurei, kad piekabe paliek tukšāka. Un tad otrs ceļ zemē un, vai nu nes, vai velk ar šiem ratiem preci iekšā noliktavā, veikalā vai pat privātmājā. Lieki jau piebilst, ka es kā iesācējs, darīju to otro darbiņu. Jāsaka uzreiz, viegli tas nav, jo pat mana, centneru smagā pakaļa, brīžiem likās par vieglu, lai ar pirmo reizi dabūtu pārsvērienu ratiņiem, uz kuriem salikti trīs "unteršranki", tas ir apakšējie virtuves skapīši, kuru kopējais augstums stipri pārsniedz manu augumu. Bet arī tam, kas piekabē, neklājas nemaz tik viegli. Tāpat tie skapji ir jācilā un jāgroza, jāatrod pareizais gan skapis, gan dažādi sīkie iepakojumi, kas nebūt nav salikti pareizā secībā. Reizēm tie rūpnīcas krāvēji ir izspēlējuši tādus jokus, ka tas viss sāka atgādināt apslēptās mantas meklēšanu.
Arī pašas puspiekabes ir dažādas, asu skaits no vienas līdz trim, tad vēl ir arī, kurām riteņi piestūrē. Abas šīs nedēļas tūres braucām ar šādu divasīgo. Nu pēc sajūtām likās, ka krustojumus nogriež mazāk par trīsasīgo, lai gan atkal jāievēro, ka ārējais stūris vairāk iet uz āru.
Pirmo tūri, kas ilga divas dienas, grozījāmies ap Roterdamu un zemāk, gar jūru līdz pat Beļgijai.
Nācās braukāt pa visādām šaurībām, visu jau šoreiz vēl nemaz nepiefiksēju bildēs, nekas, kaut kas paliks arī citai reizei. Viena adrese bija pat nesasniedzamā privātmāju zonā, kur nevarējām piebraukt klāt. Un te nav runa par aizlieguma zīmēm, bet par to, ka vienkārši fiziski nav iespējams iebraukt mašīnas izmēru dēļ. Tad nu krāvu to virtuvi uz ratiem un vilku kādu puskilomteru iekšā. Lai gan tas mums nav jādara, nevarēju tak tos skapjus pamest ceļmalā, tas jau galīgi būtu pretrunā ar maniem uzskatiem. Mājas saimniece iznāca pretī un sagaidīja mūs, šī tik plāta rokas - domājusi, ka ar kādu busu piegādās, jo pati virtuves iekārta jau nebija liela, tik trīs nelieli skapīši un pāris kartona kastes. Te būtu jāizsaka sabiedriskais "fui" tam loģistikas specam, kas šo kravu komplektēja.
Lai nu kā, līdz trešdienas pēcpusdienai piekabe tukša. Varam stūrēt uz rūpnīcu pēc nākamās. Samainam piekabes un laižam atpakaļ uz Nīderlandi, šī krava uz Amsterdamas rajonu pa astoņām adresēm. Vakarā jau esam pie pirmās adreses, te jau, protams, neviens vairs nestrādā, bet vismaz jau esam klāt pie noliktavas. Rēķinam, ka varētu visu izdalīt pa vienu dienu, lai gan to visu apgrūtina fakts, ka pirmā noliktava sāk strādāt tikai 09.00.
Ceturtdiena. Tad nu cenšmies cik varam, rinķojam ap Amsterdamu uz visām pusēm, it kā jau viss iet diezgan raiti, lielas aizķeršanān nekur nav. Vēl tik var piebilst, ka nu tagad, jau pirmajās tūrēs, nākas braukāt pa tādiem ceļiem un vietām, kur neesmu sen braucis vai vispār neesmu braucis. Un tas jau ir jo interesantāk.
Šis skats ir nemaz ne tik tālu no lielpilsētas. Un ir tā, ka ne tikai uz ielas trūkst stāvvietu...
Viss iet ļoti labi līdz pēdējai adresei. Ierodamies tur 17.15. Veikals gan strādā līdz 19.00, bet noliktava līdz 17.00. Tajā brīdī, kad griežam iekšā, tieši visi noliktavas darbinieki jau dodas mājās. It kā jau viņus vēl noķeram bet - nē, nē, jūs esat nokavējuši, gaidat rītu, utt. Es jau būtu samierinājies, bet mans kolēģis tāds uzstājīgāks, neliekas vēl mierā. Un tak viņam izdodas pierunāt to noliktavas pieņēmēju, ka tas atgriezīsies uz sešiem un pieņems tās divas virtuves. Tā arī notiek, sešos šis ir klāt, 20 min. un viss ir izdarīts, mēs savu darbu paveikuši.
Varam doties mājās. Vēl tik pa ceļam noliekam tukšo piekabi rūpnīcā un 22.00 esam bāzē. Un atkal rīt brīvdiena, jo dispečers nemaz necerēja, ka mēs visu izdarīsim pa vienu dienu un mums uz piektdienu cita darba nav. Ir jau saplānota tūre uz nākošo nedēļu, bet tas jau cits stāsts...