Francijā jauni noteikumi.

 

   Sākot jau ar šā gada pirmo janvāri Francijā ir jauni noteikumi smagajām, mašīnām, kas liek gan uz mašīnas, gan uz piekabes izvietot uzlīmes, kuras informē apkārtējos par tā saucamajām "aklajām zonām".

   Tāpat jāievēro noteiktie kritēriji par šo uzlīmju izvietojumu. Te redzami vilcējs un puspiekabe. Tāpat tas viss ir arī uz tandēma sastāviem un autobusiem, tikai tam man nav uzskates līdzekļu pa rokai, jo man tas nav aktuāli.

  Un, ja jau ir noteikumi, kas jāievēro, tad ir arī paredzēts sods par to neievērošanu. Neesmu meklējis oficiālu apstiprinājumu, bet, pēc franču šofera teiktā, ar kuru apspriedām šo tēmu, tas ir 125 eiro par katru neesošo uzlīmi. Sastāvam kopā jābūt sešām...

   Neesmu pārliecināts, vai tas tiešām darbosies. Man jau liekas, ka tie kas līda visur garām smagajam, līdīs arī turpmāk un nepētīs nekādas uzlīmes. Ļoti ceru, ka pēc kāda laika parādīsies statistika par šī pasākuma lietderību. Tās, gan, ir tikai manas domas un ir apsveicami tas, ka tiek veikti kādi pasākumi satiksmes drošības uzlabošanai.

   Tāpat ir prieks par šo uzlīmju ražotājiem, kuri ir ātri noreaģējuši, lai izdabātu tiem, kam rūp mašīnu izskats un arī tiem, kuri reti brauc uz Franciju. Ir pieejamas magnētiskās uzlīmes. Arī mums tādas tika izsniegtas, jo, kā varbūt būsiet ievērojuši, mūsu šefs diezgan piedomā par mašinu izskatu. Tad nu, braucot iekšā Francijā, tās uzliekam, bet izbraucot noņemam.

   Bildīte ieskatam, ja nu kādam liekas interesanti.

Pagaidām darba mazāk nepaliek.

   Nu jau marts pusē, mazliet atkal esmu iekavējis savas atskaites. Februāra pēdējā nedēļā vēl braucām uz Franciju, uz pašiem dienvidiem. Patika šis reiss, gan dažādi un skaisti ceļi, gan arī tas, ka pa visu nedēļu sanāca izkraut tikai vienu piekabi.

   Tā kā mums parasti piegādes adreses ir vairākas, tad jau bieži izmantojam arī mazākas nozīmes ceļus, kas bieži vien ir gana ekstrēmi. Bet tas jau tikai ievieš patīkamas pārmaiņas ierastajā autobāņu rutīnā.

   Tāpat jau nelielā attālumā izbaudāma dabas skatu dažādība. Tikko esi pie vidusjūras...

   ...un pēc mirkļa jau sniegoti kalni pavisam blakus!

   Abas marta pirmās nedēļas jau pavisam intensīvi stardājam gandrīz tikai pa Vāciju, ar mazu izņēmumu. Otrās nedēļas beigās, piektdienā izskrējām ar vienu piekabi uz Nīderlandi. Neesmu jau jautājis, bet saprotu, ka to visu globālo kataklizmu dēl mūs maksimāli cenšas pieturēt pa Vāciju. Bet nu sanāk tā, ka mums tas nebūt nav vieglākais variants. Jo, nelielo pārbraucienu dēļ, mēs nedēļā dabūjam izkraut nevis vienu piekabi, bet trīs! Un Vācija arī gandrīz visa pārbraukāta, sākot ar Štutgarti un beidzot ar Berlīni un Gorlicu. Nākošnedēļ arī pirmā krava uz Drēzdeni, un tad jau manīs, kas tālāk.
   Vēl tikai piebildīšu, ka es to vīrusa rēgu tā īsti nemaz neizjūtu. Nu varbūt mazliet uzkrītošāk ir, ka dažas preces veikalos tiek intensīvāk pirktas. Bet, ja nebūtu tik daudz informācijas masu saziņas līdzekļos, varbūt tam pat tā īsti nepievērstu uzmanību.

Janvāris 2020.

   Lai arī šogad esmu apņēmies biežāk veikt ierakstus blogā, pagājušajā nedēļas nogalē sanāca piespiedu "brīvdiena" šajā jomā, jo aizmirsu paņemt no mašīnas datora lādētāju uz mājām. Tad nu šonedēļ cenšos laboties. Tāpat jau dažreiz atbildes uz komentāriem ierakstu ne uzreiz, jo ne visai patīk to darīt telefonā, parasti jau labāk datorā un pa brīvdienām. Un tā kā jau klāt februāris, tad šoreiz sanāks tāds kā janvāra statistikas apskats.
   Janvārī stradātas trīs nedēļas, pa divām piekabēm nedēļā. Kopā piegāde veikta uz trīsdesmit septiņām adresēm, lielākotes Francijā, bet bija arī Vācijā un Luksemburgā. Astoņas no tām bija jau zināmas no pagājušā gada, uz divām jau arī šogad ir braukts divreiz. Nobraukti 10 446 km ar faktisko patēriņu 26,96 l/100km. Centos izpildīt arī solījumu atsevišķi uzskaitīt katra šofera nobraukumu ekipāžā. Un, lai cik tas arī dīvaini nebūtu, jo brīžiem jau likās, ka braucam nevienādi, starpība mēneša garumā sanāca tikai 22km!

   Vēl jau arī jāpievēršas mazliet plašākai atbildei uz Emīla komentāru pie iepriekšējā raksta.
   Vispār jau ir patiess prieks, ka ir tādi ilglaicīgie sekotāji un lasītāji. Un vēl lielāks prieks, ka tiek ierakstīts kāds komentārs! Tad tiešām rodas sajūta, ka kādam ir interese par šo visu un tas netiek darīts veltīgi! Lai gan man pašam brīžiem arī ir gana interesanti pašķirt kādus gadus atpakaļ un palasīt, kā tad man ir gājis!
  Nu jā, šābrīža kolēģis Uldis nav tas Uldis, kas reiz bija mans līdzbraucējs. Ar to Uldi arī ik pa laikam sazināmies. Pēc tā brauciena viņš izšķīrās par labu tiesību iegūšanai, kādu laiku arī brauca par tālbraucēju, vēlāk gan pievērsās citām biznesa sfērām!
   Kā jau būsiet pamanījuši manās bildēs, šobrīd vārda plāksni neesmu ielicis logā, vienīgi ir ielikts karodziņš, jo abi ekipāžā esam no LV.  Un es atbalstu vārdu logā, jo uzreiz ir redzams kā uzrunāt un ar ko tu vispāt taisies runāt. Bet šobrīd ir tā - ja LV mašīnā mans "Jančuks" ir normāli saprotams, ja kāds nesaprot, pats vainīgs, tad ar D numuriem tāds ne visiem saprotams vārds iznāk. Un tas mani mazliet attur. Būs jāpāriet uz vairāk saprotamu, tik vēl nav izgatavots. ( Un piedevām vēl, vecums jau arī vairs nav tas!) ;)
 

   

Pirmā darba nedēļa 2020.

   Gads ir iesācies ar divām nedēļām atvaļinājuma, tā ka strādāt un veidot jaunu statistiku, sāku tikai trešajā nedēļā. Arī šo gadu iesākām ar divām piekabēm nedēļā, pirmā uz Francijas otru galu. Septiņas piegādes adreses, divas zināmas no pagājušā gada, bet tās nezināmās jau arī bija diezgan "jautras"! Gan vecpilsētas centrs, kur jānobloķē visa iela, lai izkrautos, gan piegāde pa taisno klientam uz vistu fermu, gan iebraušana šaurā pagalmā pār nezināmas izturības tiltiņiem! Tā ka garlaicīgi nebija!

   Arī laika apstākļi tādi neierasti janvārim, bet tas jau šajā ziemā nav nekāds pārsteigums!

   Otrā piekabe uz Vācijas lejas pusi, aiz Frankfurtes, pa trim lielveikaliem. Bet, tas nenozīmē, ka mazāk jautrības. Var tikai pabrīnīties, ka uzbūvējot tādu lielveikalu, piegādes piebraukšanu izveido neiespējamu bez braukšanas pa apmalēm un pat zaļo zonu!

   Tad nu gads ir iesācies ar 10 adresēm un pāri par 4 tūkstoši kilometru pa pirmo nedēļu. Atliek tikai turpināt!

Darba gads noslēdzies.

   Šī darba gada noslēdzošā nedēļa jau īpaši ne ar ko neatšķīrās no citām, tāpat divas piekabes uz Franciju. Lai gan bija neliela cerība, ka nedēļa varētu beigties jau ceturtdien, tomēr neizdevās. Sagadījās tā, ka tieši šonedēļ pirmo piekabi neizdevās izkraut plānotajās divās dienās. Galvenais iemesls tam bija tas, ka pēdējā izkraušanas vietā nācās četras stundas gaidīt, kamēr ieradīsies pieņēmējs. Šī bija viena no tām vietām, kur noliktavā nav neviena uz vietas, tātad noliktava ir pavisam atsevišķi no veikala. Ieradāmies pie noliktavas, zvanam uz veikalu, ka esam klāt. Jā, tūlīt brauks pie jums, gaidiet! Un tā četras stundas!

   Vēl jau tam visam palīdzēja arī kārtējie protestētāji, kas bija nobloķējuši iebrauktuvi Brestas ostā, jo mums vajadzīgā noliktava atradās tieši ostas teritorijā. Nācās gaidīt, kamēr notīra ceļu, jo viņi bloķēja ne tikai ar traktoriem, bet arī bija sakrāmējuši dažādas drazas pa visu apļveida krustojumu un aizdedzinājuši. Lai arī tas viss aizņēma nepilnu stundu, bet nu tomēr...

   Arī otrās piekabes pēdējā adrese mazliet pakutināja nervus. Virtuve bija jāpiegādā pa taisno klientam uz kādu zemnieku saimniecību Beļģijā. Jau skatot adresi navigācijā, sapratām, ka būs "jautri"! Tā jau arī bija, ceļi palika arvien šaurāki, līdz jau pēdējā krustojumā nogriežoties pat zīme, ka tur ir stupceļš un pats ceļš arī tieši mūsu mašīnas platumā. Galu galā jau viss nemaz nebija tik traki, asvaltēts ceļš pieveda tieši līdz pagalmam, kurš arī bija pietiekošos izmēros lai varētu normāli apgriezties.

   Tā nu mana šogada ceļošana pa Franciju ir noslegusies, vēl tik atlicis ceļojums uz mājam Latvijā, jo divas svētku nedēļas ir brīvas. Vispār jau jautājums, kur tad ir šobrīd manas mājas, jo dzīvoju tak Vācijā? Var jau braukt visur kur, bet tomēr īstās Mājas jau vienmēr būs Latvijā! 

Decembris turpinās.

   Decembris turpinās. Šonedēļ trīs piekabes, viena, gan, nepilna, uz Vācijas lejas galu, pēc tam divas pilnas uz Franciju. Salīdzinot ar pagājušās nedēļas Vācijas ziemu, nokļuvām mazliet siltākās zemēs, jo Nantē bija jūtami siltāks, lai arī ļoti vējains.

    Jau no rīta +10, vēlāk dienā pat +12. Arī pēc sajūtām bija salīdzinoši silts. Bet, tā kā līņāja lietus, tad laiks bija tāds vairāk silti rudenīgs, nekā pavasarīgs. Ha, te nu es pavisam jocīgs! Decembrī sagribēju pavasarīgu laiku!

   Tā kā nedēļā piekabes nākas mainīt vairākas reizes, tad pastiprināti jāpievērš uzmanība piekabju tehniskajam stāvoklim. Vairāk vai mazāk apšvīkatas ir gandrīz visas, gadās arī vairāk apskādētas. Tad nu šoreiz trāpījas tāda mazliet palocīta, tāpēc piefiksēju šos bojājumus.

   Negribu būt atbildīgs par šiem bojājumiem, tāpēc tos arī piefiksēju pie saņemšanas. Nezinu, nav man tādas pieredzes vēl ( tpu, tpu, tpu, un nevag arī), cik lielā mērā ietekmējas uz šoferi šo bojājumu salabošana.
   Atlikusi vairs tikai viena, šī gada noslēdzošā darba nedēļa, pirmā piekabe uz Franciju. Un tad sekos divu nedēļu Ziemassvētku brīvdienas.
 

Francija 2.

   Oktobra pēdējā nedēļa. Atkal Francija, tikai cits reģions. Nekas jau neparasts, atkal pāris noliktavas, pāris veikaliņi. Protams, atkal neiztiek bez meklēšanas, jo kādā adresē uzrādīta tikai rupniecības zona, iela nav norādīta. Tad nu nākas mazliet iespringt lai atrastu. Piedevām pulkstenis jau tuvojās 18.00 un nodomājām, ka izkraut neizdosies vairs. Nolēmām vismaz atrast, lai no rīta uzreiz var izkraut. Mums par laimi, noliktavā vēl darbojās saimnieks, kas pieņēma kravu no mums. Var teikt, ka noveicās tā pa riktīgo, jo piedevām vēl tas bija pēdējais kunde un varējām jau pa nakti iet mājās. Tā kā pirmais novembris ir brīvdiena, tad atkal tikai viena piekabe pa saīsināto nedēļu un līdz braukšanas aizliegumam vēl jātiek mājās.

  Ceturtdienas vakarā uz 19.00 tuvojamies bāzei, vēl tik ieskrienam nomazgāties. Šajā firmā tiek prasīts, lai mašīnas būtu tīras. Tā ka Francijā tika braukāts pa mazajiem lauku ceļiem, uz kuriem pārvietojas lauksaimniecības tehnika ar dubļainiem ratiem, mašīna bija diezgan nošmucējusies.
   Pussunda un laižam mājās. Trīs brīvdienas un nākošnedēļ uz Bavāriju.

   Te redzams trīs nedēļu darba rezultāts. Nobraukums nav liels, jo ir dienas, kad tiek nobraukts tikai nedaudz vairāk par 200 km. Bet, ne jau kilometri ir galvenais rādītājs.

Pirmā Francija.

   Nu jau oro nedēļu šīs ir mūsu mājas. Šonedēļ pirmais reiss uz dienvid Franciju, Tulūzas apkārtnē. Kravu dalījām ārā trīs dienas, sešpadsmit saņēmēji pa četrpadsmit adresēm, gan mazi veikaliņi, gan dažādas noliktavas. Tad nu arī piebraukšanas bija ar dažādu sarežģītības pakāpi.

   Sanāca jau pa dažādām pilsētām pabraukāt, arī lienot cauri centram.

Tāpat nācās izbaudīt arī saspringto Parīzes satiksmi.

   Šai kravai izkraušana bija vienkāršāka kā Vācijas noliktavās. Prece jāliek vai nu uz paletēm,vai nu vienkārši veikala noliktavā, parasti jau norāda vietu un liec tik strīpā, citur pat paši veikala darbinieki nesa iekšā, mums tik jāizceļ no piekabes.

   Šie stūra skapji manuprāt ir visneparocīgākie, gan pie izkraušanas, gan pie novietošanas uz paletēm.

  Grozoties šaurās teritorijās, dažreiz arī tiek norādīts piebraukšanas veids pie noliktavas. Te tā arī norādīts, ka piegādei uz divdesmit sesto numuru, jau no krustojuma jāstumjas atpakaļgaitā. Jo teritorijā pie noliktavas vārtiem nemaz nevar piegriezt, jānes prece no ielas. Arī apgriezties iespējas tur nav.
  Tad nu šonedēļ tikai viena piekabe, ar 3200 km nedēļas nobraukumu.