Vienpadsmitā diena reisā, kaut gan man jau tā vēl ir desmitā, jo pagulēt jau tā arī nesanāk. Šefam nesanāca pareizi aprēķināt laiku, kad es tikšu mājās, viņš jau cerēja, ka vakarā. Viņš apņemies palīdzēt „damaknim”, aizvest dēļu kravu uz ostu, tur šodien jābeidz kuģis kraut un saviem spēkiem šie netiek galā. Un tā, pusdeviņos jau esmu „Damakšņa” kokzāģētavā, taisu sānus vaļā un krauju iekšā dēļu pakas. Labi, ka te lielai iekrāvējs un piekrauj pa vienu sānu. Te par meistaru strādā mans Priekuļu kursa biedrs Ivars un laikam jau pa „blatam” šis man atstājis tādu kravu, kura Rīgā jāizdala pa divām vietām! Paldies Tev, Ivar...
Desmitos jau esmu ceļā uz Rīgu. Te vēl piepildās manas nelabās aizdomas – izkraušanā ir mazais izkrāvējs un jātaisa abi sāni vaļā. Tāpēc jau vietējie vadā dēļus uz Rīgu ar plikām platformām, ka nav jau nekāda prieka trīsreiz dienā novākt sānus un salikt atpakaļ. Piedevām vēl tieku nolamāts par to, ka kravai jau te bija jābūt no paša rīta! Kā vienmēr – vainīgs ir tas , kas patrāpās pa rokai un gandrīz vienmēr tas ir šoferis! Kamēr tieku no tiem dēliem vaļa, jau trīs pēcpusdienā. Tad vēl kādu stundu stāvu uz vietas un gaidu, varbūt šefam izdosies atrast kādu kravu no Rīgas kaut kur pa ceļam uz māju. Diemžēl viņam un par laimi man – nekā. Pusē piecos laižu mājās. Pats labākais laiks, lai brauktu ārā no Rīgas – pieci pēcpusdienā piektdienā! Miegu prom dzīdams – rīkoju sacīkstes ar džipiem pie luksoforiem, bez kravas jau es arī varu tā labi uzsākt!
Pa ceļam arī vēl gadās pāris prātīgi smago šoferi, kuri uzkrāvušies iet uz robežu. Jūtot, ka man iet ātrāk, pieklājīgi palaiž garām! Paldies viņiem par to un lai labi ripo!
Septiņos vakarā esmu Madonā, savā bāzes stāvvietā un šī gada 24-ais aplis ir noslēdzies!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru