No rīta nākas stāvēt gandrīz līdz pusdienlaikam, jo vakar tikai vēlu naktī apstājos. Uz ceļmalas esmu palicis vienīgais, citi jau prom. Krievijā uz iekšējiem pārvadājumiem jau darba laiku nekontrolē, cik ilgi vai neilgi grib, tik paguļ.
Ceļmalā stāvot, ar interesi vēroju krievu mašīnas. Te var redzēt visu Eiropu – mašīnas, kas sapirktas uz Krieviju, bet vecie uzraksti palikuši. Vācija, Holande, Beļģija, Dānija, garām skrien gan pazīstamas un Eiropā redzētas, gan arī neredzētas firmas. Uz citām pat adreses vēl redzamas – varu prātot, vai es tur esmu bijis vai ne!
Pa dienu braucot, var vērot pagājušās nakts slideno ceļu sekas – pilni grāvji ar mašīnām! It kā jau naktī visi godīgi brauca, bet nekā – ir arī daudz avāriju, dažas pat diezgan smagas, ka kabīnes noārdītas. Lielais amerikānis ar purnu tā ietriecies priekšā braucošā vai stāvošā puspiekabē, ka piekabes visi trīs tilti šim augšā uz purna! Arī kabīne, protams , noārdīta. Sekas varētu būt diezgan smagas.
Atkal kārtējais sastrēgums – luksofors pilsētā Višņij Voloček. Ar vārdu „višņij” man asociējas kaut kas dievīgi augsts un varens. Šim vārdam atbilst šis Krievijas slavenākais luksofors, kas regulāri veido sastrēgumus vairāku km garumā!
Darba laikam tuvojoties beigām, jūtu, ka līdz galam netikšu. Slidenie ceļi un sastrēgumi tomēr prasa savu. Nu ko, nākas blēdīties – liekam jaunu bildi iekšā!
Ir jau vienpadsmit vakarā, kad sasniedzu savu galamērķi – noliktavu kompleksu Domodedovā. Sargs ir brīdināts un mani bez kādām problēmām ielaiž teritorijā. Pirms manis jau viena mašīna ar LT numuriem. Cerēsim ,ka viņi tiešām rīt strādā un izkraus.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru