Austrumu frontē joprojām bez izmaiņām. Trešo dienu dzīvoju pa labprātīgo cietumu. Šodien, izbraucot no šejienes ārā, ir pēdējā iespēja šonedēļ izkrauties, un arī tikai ņemot vērā to, ka izkraušana strādā arī sestdienā. Kā nekā vēl jānobrauc 940km, tam vajag vismaz pusotru darba maiņu. Ja vēl sniegputenis un Maskavas korķi, tad tas var prasīt visas divas maiņas.
Ap pusdienlaiku atbrauc vēl viena mašīna ar gultņiem. Baltkrievu numuri, bet krāvies Rīgā un saņēmējs tas pats. Šoferis galīgais nemiera putns – pierunā mani iet meklēt deklarantus, lai uzzinātu, cik ilgi te jādzīvo. Uzzinām to, ka divām pirmajām mašīnām deklarācija ir iesniegta muitā un šodien ir cerība aizbraukt, bet baltkrievam jau nu cerību nav. Arī par mums vēl īstas pārliecības nav.
Četros apsargs pie mums klāt gan! Man jāiet pēc papīriem, otrai mašīnai jābrauc pie rampas uz pastiprināto kontroli! Tas nozīmē, ka es aizbraukšu, bet viņš nē!
Tā īsti jau nesaskaitīju, cik grants spaiņus aiznesu un izkaisīju un ar kuro piegājienu tiku ārā, bet kādas divdesmit minūtes tas man paņēma! Izbraucot pa vārtiem, arī sanāk straujš pagrieziens un pret kalnu, te arī nācās laist atpakaļ un ņemt lielāku ieskrējienu. Augšā tiku ar otro reizi. Atkal jācīnās pa tumsu ar puteni, iekļaujos kopējā satiksmes plūsmā un virzos Pēterburgas virzienā. Ceļš nav tīrīts un kustamies ar ātrumu apmēram 60 km stundā. Uz Pēterburgas apvedceļa tieku sastrēgumā, kas paņem pusotru stundu mana darba laika. Iemesls jau pavisam vienkāršs – netīrītais un nekaisītais ceļš. Kādi trīs smagie netiek augšā uz viadukta pār dzelzceļu un brīva palikusi tikai viena josla. Kamēr tieku tiem garām, darba laiks jau cauri, līdz kādai stāvvietai vēl tālu, stājos turpat ceļmalā uz ieskrējiena joslas, vēl tik noskatīju, ka te sanāk no kalniņa, tad jau varēšu iesākt. Tālāk jau tieku raitāk, pat uz Maskavas bāņa, izbraucot no pilsētas, nav sastrēgumu, laikam jau tāpēc, ka ir pusnakts. Un tad nākošās nedienas – ārā -4 un sāk līt lietus! Atkal ātrāk par 60 vienkārši nav iespējams pabraukt! Un lai cik tas nebūtu dīvaini – neviens mani neapdzen! Jo te tak vienmēr lidotāju netrūkst! Mašīnas priekša apaug ar kādi divi centimetri biezu ledus kārtu.
Jau diezgan laicīgi pirms darba laika beigām sāku meklēt stāvvietu. Ir trīs naktī un visur ir tik pilns, ka pat nav kur iespraukties. Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem atrast kādu vietu, stājos nost uz Staraja Rusas pagrieziena ieskriešanās joslas zem laternām. Labāku variantu vairs neatrast!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru