Tālbraucēja sieviete ar lecamauklu. Vai grūti sievietei pastāvēt tik vīrišķīgā arodā?
“Bieži vaicā – kā tu, smalka sieviete būdama, vari vadīt smago kravas auto? Atbildu vienkārši – es braucu citādi. Brīnās – kā tas ir? Kājas uz stūres, bet rokas uz pedāļiem!” Tā joko Benita Freimane, kura jau daudzus gadus ir tālbraucēja šofere, kā tautā saka – brauc ar fūri.
Sievietes autovadītājas sen vairs nav retums. Tomēr ne uz 40 tonnu smagas automašīnas, kam astē ir pamatīga piekabe. Turklāt vēl veicot kravu pārvadājumus tūkstošiem kilometru tālumā pa visu Eiropu.
Diez vai Latvijā ir kāds pieredzējis tālbraucējs, kurš nepazīst Benitu. Viņa bija pirmā mūsu zemes sieviete šajā arodā, ilgus gadus arī vienīgā. Pašlaik brauc vēl divas, viena ir pāriniece savam vīram. Francijā gan ļoti daudzas sievietes vadot milzonīgos kravas auto, pa kādai ir arī Beļģijā, Holandē, Vācijā un Itālijā. “Ja satiekamies uz ceļa, noteikti samājamies.”
Brīvība un ceļš
Pārvadājumos ārpus Latvijas Benita brauc jau 28 gadus, bet stūri savās rokās tur gandrīz kopš bērnu dienām. Pirmā gan bijusi pavisam cita – kuģa stūre.
Paps strādājis par kapteini, viņa vadītais kuģis vilcis lielos plostus pa Daugavu. “Var teikt, ka abi ar brāli uzaugām uz kuģa. Tā bija neparasta pasaule. Kad motors apklusa, dzirdēju, cik skaisti skalojas ūdens. Paps atradās augšā, stūres mājā, mēs pa kuģi šiverējām. Ja viņam vajadzēja kafiju, izbāza pa durvīm krūzi. Pakāpu pa trepītēm un to paķēru. Uz kuģa bija īpaša brīvība. Iespējams, šīs sajūtas nospiedums ir viens no iemesliem, kādēļ izvēlējos tālbraucējas darbu,” prāto Benita.
Vēl arī atmiņas par bērnības ceļojumiem kopā ar ģimeni. Ilgs ceļš, kas vienmēr vainagojas ar galamērķi. Nonākot tajā, tēvs iekārto naktsmītni, būvē telti, kurina uguni…
“To bija vērts iemācīties – prast izdzīvot ekstremālos apstākļos. Ja tuksnesī būs tikai viena krūka ar ūdeni, vai pratīsi taupīt, sadalīt tā, lai pietiek visiem un vairākām dienām?
Arī tagad, braucot tūkstošiem kilometru no vienas valsts uz citu, bieži gadās neparedzēti apstākļi. Notiek katastrofa, autobānis ir ciet. Jāstāv un jāgaida. Austrijā kādam tiltam bija izkustējušies paneļi, notika avārija. Arī pa apvedceļu nevarēja braukt, jo tas bija applūdis ilgajās lietusgāzēs. Policisti laida tikai vieglās automašīnas, bet ne fūres. Nācās stāvēt ilgi, beidzās pārtikas krājumi. Biju pārsteigta, ka reiz pa fūru rindu nāca cilvēki un dalīja maizi ar sardeli.
Arī Polijā zemnieku streika laikā ceļi bija ciet. Man jau vajadzēja būt mājās, dēlam tieši todien bija dzimšanas diena, bet joprojām piespiedu kārtā stāvēju Lomžā. Beidzās ūdens, degviela, nemaz nerunājot par ēdienu. Mašīnā bija gāzes apkure, bet balons – sasalis… Gāju uz tuvējām mājām, lai ielej kannā ūdeni. Tad varēju izvārīt zupu.
Esmu atkarīga no dabas. Ceļam uzgāžas koks. Uznāk milzīgs lietus – pat nevaru redzēt mašīnu, kas stāv metru priekšā! Gadās vēja brāzmas, kas spēj sašūpot pat fūri.”
“Paps vienmēr zobojās, sak, Benita piedzimusi ar stūri rokās. Dažreiz uzticēja pastūrēt kuģi, kad pats aizgāja nosnausties. Man tolaik bija tikai deviņi gadi.
Reiz braucām uz Baltezeru, tur notika koku siešana. Vienā brīdī sajutām šausmīgu triecienu – pret kuģi kaut kas atsitās. Tēvs gāja citiem palīgā, bet man teica, lai stūrēju. Vīriem acis iepletās – ko gan tāds skuķis izdarīs?! Es pielaidu, piebraucu pie steķa, nobremzēju, piegriezu… Bail nebija nekad.
Ja vīri remontēja kuģi, vienmēr pa vidu maisījos. Tehnika interesēja kopš bērnības. Biju pusaudze, kad tēvs nopirka mašīnu. Vēroju, ko viņš dara. Drīz vien pārzināju visus procesus. Reiz dīcu, lai iedod pabraukt. Paps atvēra garāžas vārtus – iebrauc nu! Un es to izdarīju.
Vienmēr prieks, ja varu kādam palīdzēt. Man bija 17 gadu. Stāvēju uz Pontonu tilta un skatījos, kad brauks tēva kuģis. Blakus noslāpa moskvičs. Sieviete atvēra motora pārsegu, bet nezināja, ko iesākt. Gāju talkā. Ar nazi atvēru indukcijas spoli un nomainīju sadegušo vadiņu. Viņa pavaicāja – jūs arī šofere? Nē, lepni atteicu, – traktoriste!” atceroties smejas Benita.
Tolaik viņa jau mācījās Jāņmuižas lauksaimniecības skolā. Traktoristu kombainieru grupā bija četras meitenes, bet Benita vienīgā dabūja diplomu. Arī tiesības nokārtoja uzreiz. Sāka strādāt Raunas kolhozā par traktoristi, tomēr drīz vien saprata, ka zemes darbi nav tuvi sirdij. Pa traktora dzelžiem gan patika ņemties. Vēlāk vadīja automašīnu dažādās iestādēs – Lauksaimniecības ministrijā, lidostā, Preses namā.
“Allaž centos braukt tā korekti. Preses nama laikos vedu vienu priekšnieku. Piepeši kāds autiņš nejēdzīgi izlīda priekšā, pie stūres dāma. Es tik nopūtos – jā, bāba brauc… Priekšnieks smejas – bet kas tad tu esi? Esmu vislabākā šofere!
Kad braucu, dzirdu ne tikai motoru, saklausu, kā katrs gultnis dzied. Viss ir jāizjūt.”
Vai grūti sievietei pastāvēt tik vīrišķīgā arodā? Benita sen par to nedomā. Lepojas, ka fūru braucēji ir īpaša brālība. Vienalga, kāda ir tautība un valsts, visi ir vienoti, jo dara vienu darbu. Ja kādam kas gadīsies, citi nāks palīgā.
Reizēm gan piedzīvojusi dīvainu attieksmi, taču tas bijis senāk, kad vēl braukāja pa Krieviju. Nu jau 18 gadus Benita pārvietojas tikai pa Eiropu, ir tālbraucēja Vācijas uzņēmumā. Latvijas uzņēmēji negribot maksāt nodokļus, arī darba apstākļi sliktāki.
“Veļikije Lukos stāvēju ar citiem rindā, vīrieši vien. Pasniedzu starptautisko auto pārvadājumu karneti, muitnieks pāršķīra dokumentu un deva atpakaļ. Tad tik ieraudzīja – stāv dāmīte melnās ādas biksēs. Neko citu nevaicāja, tikai: Un ja nu ar riteni kaut kas? Atteicu īsi: Man ir fūre! Viņš nesaprata, un atkal vaicāja par to riteni. Tad gan atcirtu: Man ir fūre, pilna ar atslēdzniekiem! Veči sāka smieties. Jāprot sevi aizstāvēt, citādi nevar.
Maskavā bija milzīgs tālbraucēju stāvlaukums, taču tik pilns, ka ne iespraukties. Braucu, pētīju brīvu vietu. Ievēroju, visi blenž – sievišķis ieradies. Kad satumsa, viņi sāka dauzīt pie būdas. Viens solījās vakariņas pagatavot, cits lūdza uz tēju. Pateicu sargam – ja neliks mierā, braukšu prom no muitas zonas. Sargs visus izdzenāja – viņa nav tā, ko iedomājaties.
Uz Krievijas un Baltkrievijas robežas bieži redzēju, kā ar taksi veda dāmas klāt. Nācās rāciju pārslēgt uz citu kanālu, lai to visu nedzirdētu.”
Ilgstošā sēdēšana pie stūres prasa izturību. Visvairāk cieš mugura. Benitai bijis pat tik slikti, ka Francijā nācies no mašīnas izcelt ar nestuvēm. Tādēļ viņa vienmēr cenšas pavingrot. Kad krava izkrauta, Benita iekāpj tukšajā furgonā un vispirms uzmet ritenīti. Pēc tam vingro. Gar furgona sienām ir dēļi, pa tiem pakāpjoties, var visādi izstaipīties.
“Nostājos pie sienas, ieķeros ar rokām un cilāju kājas. Gluži kā uz līdztekām. Pa dēļiem uzkāpju līdz pašai augšai, un tad tik iet vaļā! Augšā ir metāla stieņi, pa tiem var iet līdz galam un atpakaļ, pārvietoties kā cirkā. Ne velti bērnībā nodarbojos ar akrobātiku.
Man patīk, ka neviens neredz, ko plašajā piekabē daru. Vasarā ienesu ūdens kannu un uztaisu dušu. Tā dara visi šoferi. Uzlieku kannu uz dēļiem, atveru, lai ūdens lēnām tek, un mazgājos. Tentam sāni tumši zili, bet augša – balta, tāda patīkama gaisma.
Ja vien pa rokai gadās aukla, izmantoju to kā lecamauklu. Daudzi nesaprot, kādēļ to daru savos gados. Man patīk, turklāt ķermenis jāvingrina.
Mašīnu sakrauj, aiztaisa bortus un tentu, sāk vilkt muitas šņori. Tā ir speciāla virve, kur liek zīmogus un plombas. Kamēr velk, es ik pa brīdim – hops, hops! – palēkāju. Turpina vilkt, es atkal lecu.
Vienreiz krāvos Itālijā, lai vestu trenažierus Latvijas firmai Panatta sport. Palūdzu, lai vīri iedod man garu šņori. Viņi brīnījās, kam to vajag. Tūlīt parādīšu. Paņēmu virvi, lecu un skandēju: Panatta sport, panatta sport. Visiem bija jautri.”
Pasildīt putniņu
Dienā Benita vidēji norullē 700 kilometrus. Vispirms izpēta galamērķi, visu aprēķina. Pēc tam gan – “pa pedāļiem un uz priekšu”. Tomēr jādomā līdzi visu laiku, jālasa ceļš, jāseko ceļazīmēm. Jāredz, kas brauc blakus, kas pretī, ar visu jārēķinās. Kā saka Benita – acīm jābūt visur. Viņa uzsver, ka fūre ir visbīstamākais transporta līdzeklis – 40 tonnas ar kravu, turklāt vēl 17 metrus gara piekabe. “Kad izkraujos, slauku un mazgāju furgonu. Ik pa brīdim nopūšos – vēl tik tālu, vēl tik daudz jātīra.”
Daudz kas atkarīgs no loģistikas, pareizi izvēlēta ceļa. Tik pamatīgu auto nevar pagriezt jebkurā vietā. Gadījies saukt talkā policiju, lai atbrīvo ielu no citām mašīnām. Reiz navigators ievedis ceļā, kur priekšā bijis pārāk zems tilts. Fūre nevar izbraukt, ja tilta augstums ir mazāks par četriem metriem.
Benita saķer galvu, jo lūdzu pastāstīt, ko nācies vest. Uzskaitīt neesot iespējams. Metāls, papīrs, veidnes būvniecībai, zāģi, sadzīves tehnika, arī milzu rūpnieciskie ledusskapji, visdažādākās ierīces un iekārtas, detaļas, cigaretes, picas, šokolāde, veļa, svaiga gaļa…
“Man ir borta žurnāls, ko mūždien vadāju līdzi. Rakstu sev – kurp dodos, cik nobraucu. Gandarījums ir tad, ja firma preci sagaida laikus. Svarīgi saskatīt sava darba vērtību. Savulaik mūsu bērnu slimnīcai atvedu rentgena iekārtu. Darīju to ar labu sajūtu. Protams, man par to neviens nepateicās, bet bija prieks, ka bērniem varēs veikt svarīgus izmeklējumus.”
Benitas fotogrāfiju klāstā ieraugu bildi ar putniņu, kas sabozies sēž pie priekšējā stikla. Benita todien gaidīja kolēģi, lai samainītos ar kravām. Spēji kļuva auksts, pamatīgi mīnusi. Putns pielidoja, sajuta siltumu, kas nāca no mašīnas, un piekļāvās, tā arī palika. “Tik žēl bija nosalušā nabadziņa, ka centos nekustēties, lai neaizbaidītu.”
Daudziem šķiet, ka vizināšanās pa Eiropas ceļiem ir romantiska. Tomēr tas nav nekāds tūrisms, lai gan Benita izmanto katru iespēju, lai iepazītu pilsētu, kur nokļuvusi.
“Esmu laimīga to visu piedzīvot. Parīzē man ļoti mīļš ir Antony parks. Tas ir īsts mākslas darbs. Skatos uz parka līniju, redzu, kā gadu gadiem viss ir kopts, līdz sīkumam pārdomāts. Varētu teikt, ka tajā ir arī mana darba kripata – atvedu parkam pilnu fūri ar piecmetrīgiem koku stādiem.”
Letiņš logā
“Braucu ilgstošos reisos. Visvairāk esmu Skotijā, Anglijā un Itālijā. Mājās atgriežos tikai pēc pusgada. Vienmēr ceļā gribas satikt savējos, latviešus. Braucu Dānijā pa bāni, nesteidzos. Pēkšņi ieraugu – letiņš aiziet garām. Paķeru papīra lapu, lieliem burtiem uzrakstu Labrīt! un ielieku logā. Viņš izlasa un sāk smaidīt.
Braucot uzlieku latviešu dziesmas, uzgriežu labi skaļi un dziedu līdzi. Vārdi uzmundrina. Sliktās emocijas pazūd. Reizēm nonāku galapunktā, bet dziesma vēl skan. Skaļi dziedādama, kāpju laukā un eju atvērt tentu.
Vasarā atbraucu mājās aizsmakusi. Meita prasīja, kas man ar balsi. Vīrs tik smējās – vai nezini, viņa tak dzied!
Vīrs Jānis bieži pavadījis mani ceļā. Arī meita Rita, kad bija maza, reizēm vizinājās līdzi. Braucot pa Poliju, panācām vienu latvieti, mašīnu ar Latvijas numuru. Meitai toreiz bija pieci gadi, dikti patika pa rāciju runāt. Paķer un sauc: Onkuli, dzirdi, te Latvija! Brauksim Belostokā pankūkas ēst. Brīdi bija klusums, tad piepeši atbildēja tāda pati sīka balss. Arī tajā mašīnā bērns brauca līdzi. Otrs mazais teica: Man jārunā klusāk, jo mamma guļ, bet papus brauc. Rita atbildēja: Bet man mamma brauc un papus guļ. Piebraucām pie robežas, viņi nāca skatīties – tiešām mamma brauc!”
Benita dara tā
Braucot tālā ceļā, uzlieku mīļu dziesmu un skaļi dziedu līdzi. Tas uzmundrina, aizgaiņā drūmās domas.
Cik vien iespējams, izkustos. Var izlēkāties pieturas vietās, vingrot izkrautā furgonā.
Netīk pusfabrikāti, arī ēst kafejnīcās. Gatavoju ēst pati, mašīnā ir viss tam nepieciešamais. Uzvāru zupu un aicinu latviešus un leišus pamieloties.
Pie stūres esmu ļoti uzmanīga. Taču varu baudīt jaukās ainavas aiz loga, priecāties par sakoptajiem namiem un pagalmiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru