Otrdiena 11.02

   Jau vairākas reizes esmu iesācis rakstīt pa kādam brauciena aprakstam, bet vienmēr kaut kā nesanāk to paveikt līdz galam. Un tagad esmu nolēmis nošpikot ideju no kāda man ļoti tuvu pazīstama cilvēka (nu piedod, ja vari, gan jau autortiesības atmaksāšu!) svētdienas seriāliem un mēģināt izveidot ko līdzīgu. Vienu dienu aprakstīt varbūt man izdosies. Tās, gan, vairumā gadījumu nebūs svētdienas, jo tad man bieži sanāk stāvēt un nekas interesants nenotiek, bet kas zin, kā sanāks...

Sākam darba dienu!

Sākšu ar otrdienu, 11. februāri.

   Šis rīts man iesākas Bočovā, Polijas otrā malā, līdz Vācijas robežai apm 25 kilometri. Te ir Shell benzīntanks ar bezmaksas stāvvietu. Ir pieejams bezmaksas internets, arī tualete un duša bezmaksas, kas jau ir retums. Nezinu kāpēc, bet mūsējos te redz ļoti maz, lielā vairumā te stāv krievi, baltkrievi un ukraiņi. Bet tas man īpaši netraucē.

   Darba dienu sāku 06.20. nostāvēju tikai devītnieku, jo līdz izkraušanai ir nepilni 500km, varu normālā laikā paspēt izkrauties. 5 km pa veco 92 ceļu un esmu jau uz bāņa A2. Šie, līdz vāczemei, atlikušie 20km jau ir bez maksas. Tad jau drīz vien forsēju Oderu un esmu Vācijā Iekšā! Esmu uz A12 un visus, vairāk kā 50 km līdz Berlīnes ringam A10, smagajiem ir aizliegts apdzīt. Pirms pašas robežas biju panācis vairākus smagos un nu domāju, ka sanāks vilkšanās tiem astē. Bet nekā, tikuši pirmajā kalnā, tie uzņem normālu ātrumu, tā ka turi tik līdzi! Tāpat svarīgi ir ievērot distanci līdz priekšā braucošajam, jo te pirmajos nobraucienos regulāri dežūrē policija. Pagājušajā reisā man kāds bija pielīdis pie pašas aizmugures. Tikko bijām garām pirmajam nobraucienam, arī poliči jau tur dežūrēja, spogulī skatos, šie griež ārā! Nu tik gaidu, kuru cels nost? Nodomāju, ka pirmais kandidāts varētu būt man aizmugurē braucošais. Tā arī ir, viņš jau gan bija atpalicis no manis, bet jau par vēlu, policija iegriež viņam priekšā un novelk nost uz parkingu. Droši jau es nezinu, bet domāju, ka par distances neievērošanu. Tiem, kas ar to nav saskārušies, paskaidrošu, kā notiek apturēšana uz autobāņa. Tas nav kā pie mums ierasts, ka policists lec ārā no mašīnas un vicinās ar zizli! Policijas mašīna apdzen un iekārtojas tieši priekšā. Tad ieslēdz zilās bākugunis un starp tām, vai arī aizmugures logā iedegas sarkans uzraksts"FOLGEN" (SEKOT). Un tad jau nekas cits neatliek , kā braukt tur kur viņi. Parasti jau uz tuvāko parkingu vai nobraucienā ierīkotā speciālā kabatā, kas tieši tam arī paredzēta. Uz bāņa nekāda apstāšanās nenotiek.

   Te būtu vietā izdarīt nelielu atkāpi. Portālā IAUTO  izlasīju kādu rakstu par mūžsenajām lielo un mazo attiecībām uz ceļa. Piekritīšu autoram, ka tā arī ir, smagie ļoti bieži grēko ar distances ievērošanu, arī ar agresīvu apdzīšanu uz riska robežas. Šoreiz neņemšos nevienu aizstāvēt, katrs jau ir tikai cilvēks, lai viņš atbild par sevi, vai brauc ar lielu mašīnu, vai mazu. Tikai žēl , ka mūsu domāšanā tas viss iesēdies apmēram tā – ja redzam kādas smagās mašīnas nepareizu rīcību, tad uzreiz ir „nu paskat, kā viņs darā! Jā, visi smagie jau tādi, iedomājušies sevi par karaļiem uz ceļa utt.! ” Ja pārkapj kāds vieglais „Nu reku viens dullais aizlēc, nu lai jau skrien!” Un viss...

Varu padalīties ar saviem secinājumiem, kas izveidojušies šo gadu laikā. Arī tad, ja kaut kur kavē un ir jāsteidzas, stresaina braukšana un agresīva apdzīšana neko nedos. Esi panācis kādu lēnāk braucošu. Nervozē , visu laiku centies redzēt viņam garām, baksties pāri ceļa viduslīnijai, radi bīstamas situācijas. Nu labi, sagaidīji piemērotu brīdi, tiki viņam garām, pie tam, bieži vien, jo ilgāk gaidi to brīdi, jo riskantākā situācijā sāc apdzīšanu.  Tad jau drīz vien panāc nākamo. Atkal baksties un streso un netiec garām! Bet tad paskaties spogulī un redzi, ka tas iepriekšējais turpat astē vien ir! Un tad kāda tam visam jēga? Ja vien tas priekšā braucošais nav pavisam lēns , jēgas tam nekādas. Pirmais luksofors tāpat savāks visus vienā strīpā. Turoties tajā vispārējā plūsmā, kas tāpat iet uz +/- 90, ietaupīsi gan savus nervus, gan degvielu un , varbūt, pat savu un apkārtējo veselību un dzīvību! Daudzreiz esmu konstatējis, ka arī godīgi braucot visu var paspēt, apstājies pie gājēju pārejas, izlaid kādu no mazāk svarīga ceļa, izdari vēl ko patīkamu citiem, uzlabosi omu gan sev, gan citiem un tāpat paspēsi kur jāpaspēj! Labāk 30 minūtes par vēlu, nekā 30 gadus par ātru!

   Runājot par distanci, daudzās valstīs uz ceļa ir īpašas atzīmes, pēc kurām vadoties ,var ieturēt drošu distanci. Arī biežas miglas reģionos ir speciālas stīpas un zīme blakus. Ja vari saskatīt trīs atzīmes, tad ieteicamais ātrums 60 km stundā, ja tikai divas, tad jau 40. Es esmu iesācis vadīties pēc dažādiem ceļa apzīmējumiem, piemēram pēc ceļmalas mietiņiem. Tur kur tie ir 50m attālumā tas ir ideāli. Turi priekšā braucošo mietiņa attālumā un viss būs droši! Tur kur 100m, nu tad var izdalīt uz pusi. Izmēģiniet un redzēsiet, tas palīdz. Jo, kā jau zināms, acumērs ir s...likts mērs!

   Nu tad atpakaļ pie tēmas. Kamēr pārdomāju šo uzvedību uz ceļa, esmu ticis uz A10”Berliner Ring”. Te jau satiksme daudz intensīvāka, rīts, daudzi steidzas uz darbu. Pirmā josla pilna ar smagajiem, visa plūsma iet, apmēram, uz 87. Tāpat jau arī es, iesēžos kopējā strīpā. Ja gribēsi ātrāk, tad jau visu laiku būs pa otro joslu jātur. Pa visu laiku, kamēr garām Berlīnei līdz A2, laikam tikai kādi pieci smagie mani apdzina. Arī jau ticis uz A2 pieturos pie tā paša principa. Turos uz 87. Un tad ja kādu panāc, vismaz apdzīšana sanāk raitāka, kad piepluso vēl tos divus kilometrus stundā.

   Neiztiek arī bez sastrēgumiem, tieši uz bijušās Austrumvācijas robežas. Iemeslu gan es nesapratu, sanāca tāds kā mākslīgi radīts. Divas joslas bija aiztaisītas ciet, visiem jāsaspiežas vienā, tad pēc kāda laika atkal visas trīs vaļā, nebija ne avārijas , ne remonta!

Neliels atgādinājums tam, ka te bija robeža starp divām Vācijām.

   Nostrādātas 3,50, nolemju taisīt pauzi, vēders ar jau sāk burkšķēt, derētu pabrokastot. Man tāds nelāgs ieradums, ka, agrāk pieceļoties, neko nevaru ieēst, padzeru tik kafiju un uz priekšu! Jā, jā zinu jau, ka tas ir slikti!

   Tad vēl divas ar pusi stundas darba laika un esmu galapunktā. Griežot iekšā stāvlaukumā, noskatos, ka tikai viens baltkrievs stāv ar sarkano numuru logā, tas ir uz izkraušanos. Nebūs ilgi jāgaida, būšu otrais rindā. Aizeju ar papīriem pieteikties. Man par lielu izbrīnu, iedod zaļo numuru ar sešinieku. Zaļos, parasti viņi dod savējiem uz izkraušanos un vēl ir balti, tie uz iekraušanu. Ejot uz mašīnu gan sāku domāt, vai tas  vispār 6 vai 9, nevar tā īsti saprast, bet tad noskatu, ka rindā tikai viena vācu mašīna un tai logā 5, tātad man 6 un tik un tā rindā esmu otrais. Nu man vismaz pietiek laika attaisīt tentu, noņemt sānu dēļus un siksnas, to visu izdarot bez steigas. Tieši kad esmu sagatavojies izkraušanai, pie manis piebrauc kariņš un velk iekšā. Pēc 25.minūtēm jau esmu atpakaļ laukumā, lieki piebilst, ka baltkrievs stāv kā stāvējis. Interesanti būtu zināt, ar ko es izpelnījies šo steidzamības statusu, vai nu kāds ir aizlicis labu vārdu par mani, vai arī tieši mani dēļi bija steidzami vajadzīgi.

   Noziņoju par darba izpildi, atpakaļkravas vēl līdz šim nebija, nu ir laiks mierīgi siksnas sakārtot un piekabi izslaucīt. Pēc kāda laika atnāk ziņa, ka jāstāv uz vietas, kravas vēl nav. It kā jau kādreiz esmu stāvējis tepat, bet skaitās, ka te drīkst stāvēt tikai gaidot kraušanos. Vienreiz arī redzēju, ka baltkrievus dzenā prom no šejienes. Arī šoreiz laukums diezgan pilns un nolemju neuzprasīties, pārbraucu uz citu ielu, tepat blakus industriālajā zonā. Te drīkst stāvēt un līdz šim neviens nav dzenājis prom. Arī te jau stāv kādas četras UA mašīnas, laikam, tiem arī pašvaki ar kravām. Vēl jau brīva vieta atrodas. Tā kā darba nav, nolemju pastaigāt līdz veikalam, tas te kādu kilometru iekšā   pilsētiņā, REVE, NETTO, ALDI, LIDL, visi vienuviet, ej uz kuru gribi!

Eju iepirkties.

  Ir jau pulkstenis trīs pēc mūsu laika, kad nostājos mierā. Nesteidzīgi izstaigāju veikalu, atgriežos pēc četriem, sakārtoju papīrus, vēl šo to pakasos, tad jau saprotu, ka šodien nekā nebūs. Slēdzu dienu nost. Šodienas veikums- 484 km 6 stundās un 32 minūtēs. Pirmo reizi šogad sanāk stāvēt, jo nav kravas. Janvārī četras reizes jau izreisoju Vāciju un vienmēr jau braucot uz turieni zināju, ka ir krava atpakaļ. Nu var uzstellēt kinozāli un sākt domāt par vakariņām. Tā kā nav nekādas steigas un arī rīt vēl var nākties pastāvēt, nolemju ķerties pie zupas vārīšanas. Liekas, ka receptes jau kaut kad aprakstīju, tik varu piebilst, ka esmu palicis pavisam slinks uz kartupeļu mizošanu, arī zupai pieberu klāt friškas, ērtāk un ātrāk.

Šo nakti palikšu tepat.

Vakariņas, pāris sērijas no kārtējā seriāla un var likties slīpi ar cerību, ka rīt  būs darbs!