29.12.16
26.12.16
Reiss nr:28.2016
Pārmaiņas pēc nolēmu kādas pļāpiņas izveidot video formātā. Nekas īpašs, vienkārša gada noslēdzošā reisa dienasgrāmata.
20.12.16
Ceļu maksas 2.
Daudz skaistu kilometru ir aizritējuši no tā brīža, kad blogā ievietoju rakstu par ceļu maksām. Lasītāko rakstu topā tas joprojām ir nr:2. Tas laiks, kad auto pus logs bija aizlīmēts ar ceļu nodevas uzlīmēm (bilde tapusi 2007.gadā), sen jau pagājis. Tāda palikusi vien Lietuvā. Bet tagad ir nākošā galējība - pus logs aizkrauts ar ceļu maksas aparātiem. Bet, ne par to ir šis stāsts. Pie mūsdienu interneta iespējām, šo visu informāciju var ātri atrast. Nu kaut vai Autotransporta Direkcijas mājas lapā var atrast norādes uz katras valsts , kurā tiek iekasētas ceļu maksas, oficiālajām mājas lapām, un tur visu uzzināt.
Šoreiz stāsts ir par mūsu pašu mīļo Latviju. Tikpat klusi, kā 2014. gadā tika ieviesta Autoceļu lietošanas nodeva, ar 2017. gada 1.janvāri stājas spēkā grozījumi Autoceļu lietošanas nodevas likumā. Galvenokārt izmaiņas attiecas uz mazo kravas transportu, ar pilnu masu no 3000kg līdz 3500kg, jo arī šiem tagad jāmaksā nodeva. Kā saprotu, tie ir mazie kravas busiņi un daži citi kravas auto.Nu piemēram, arī VW AMAROK pilna masa ir 3040kg. Nekādi nesaprotu, kāpēc tam netiek pievērsta nekāda uzmanība nekādos plašākos masu saziņas līdzekļos? Vai nu arī es to esmu palaidis garām?
CSDD lapā tas ir atrodams. https://www.csdd.lv/autocelu-lietosanas-nodeva-vinjete/autocelu-lietosanas-nodeva
Arī maksas ceļu kartē ir saskatāmas izmaiņas. Autoceļš Tīnūži - Koknese nu arī ir kļuvis par maksas ceļu.
Tad nu novēlu visiem jaukus svētkus un drošu pārvietošanos pa ceļiem svētku laikā un būsim sagatavoti un nākošajā gadā lieki nepapildināsim Valsts Kasi!
04.12.16
Starp reisiem 2.
Sensenos laikos kāds izdomāja, ka rati jātaisa ziemā. Tad nu es to ievēroju, un jau vairākas dienas piekabe ir šādā paskatā, un paies vēl pāris dienas, līdz viss atgriezīsies savās vietās. Tad atkal varēs turpināt ierastos darbus.
15.11.16
Reiss nr:26.2016
Kārtējais reiss,
kas ne ar ko īpašu neizceļas, pat tā īsti nemaz nav ko aprakstīt, Latvija –
Vācija – Čehija – Latvija. Bet šajā laikā, kad ziema pie mums atnākusi mazliet
ātrāk, nekā citus gadus, lai arī es tur neko ārkārtēju nesaskatu, interesanti šķiet pavērot laika apstākļus šī
brauciena laikā.
Reisu sāku
otrdien, 8.novembrī, bet izdarīšu nelielu atkāpi, lai būtu vairāk ko
salīdzināt.
Šī bilde
tapusi svētdien,6.novembrī, uz autoceļa Madona – Atašiene. Šoreiz gan pa
vieglās mašīnas logu, jo darba auto svētdienā atpūtās. Kā redzams, ļoti skaista
ziema, putenis uz šo brīdi nedaudz pierimis, lai arī sniga visu dienu.
Tad nu
otrdienā devos kārtējā reisā uz Vāciju. Te skats uz autoceļu Madona – Varakļāni.
Ir ziema, bet braukšanas apstākļi normāli, asfalts tīrs. Žēl, ka neiedomājos
nobildēt ceļu Lubāna-Švāns, kur skats nebija tik labs. Jāsaka gan uzreiz, ka
īsti novērsties no ceļa un nodarboties ar bildēšanu tur nebija laika.
Trešdiena,
9.novembris. Polijā arī atnākusi ziema, šodien putina, bet braukšanas apstākļi
gana labi. Aiz Varšavas ziema beidzās.
Ceturtdiena,
10.novembris. Autobānis A9, Vācija. Sniega nav, ārā +5 grādi. Tā īsti nepaspēju
appētīt to četrriteņu braucamrīku, kas tur redzams uz jumta, bet bija kaut kas
interesants. Bildē arī ne visai var saskatīt, jo saule sanāca gandrīz pretī.
Bet,
ierodoties Waldekā, ziemas tuvums gan ir jūtams.
Piektdiena,
11.novembris. Sveicieni visiem Lāčplēšiem. Čehijā vēl rudens, lai arī šur tur
pakalnos vizēja baltums. Nodomāju, ka sniegputeni nu gan šobrīd nevajadzētu, jo
tad pārvietošanās pa to kalnaino apvidu būtu stipri apgrūtināta.
Joprojām Čehija. Ar tām Čehijas
kravām man kaut kā vecas trāpīt uz svētkiem. Pagājušo reiz bija svētku diena
tieši Čehijā, kas man visu sabremzēja, šodien Polijā ir Neatkarības Diena, līdz
ar to braukšanas aizliegums smagajiem. Tas nozīmē to, ka man par Polijas robežu
šodien tālāk netikt, lai arī darba laiks vēl atļautu strādāt.
Sestdiena 12.novembris.
Svētki beigušies, strādāju mājas virzienā, tie paši Belostokas bāņa būvniecības darbi. No ziemas ne miņas, aiz loga skats
kā pavasarī, arī sniega vairs nav, lai gan pirms dažām dienām bija.
Vien nedaudzus
kilometrus tālāk skats pavisam citādāks! Kā ar nazi nogrieza pavasari un sākās
ziema.
Svētdiena,
13 novembris. Atpūtas diena Belostokā, arī te ziema par sevi liek just, vējš un
tāds savāds gaisa mitrums, nemaz negribas no siltas kabīnes līst ārā.
Pirmdiena,
14.novembris. Saullēktu jau sagaidu Lietuvā, pie Jonavas. Te arī neliela ziema.
Laipni lūgti
mājās! Un arī atpakaļ ziemā! Šādā paskatā mani sagaida ieliņa Praulienā.
Otrdiena,
15.novembris. Autoceļš Lubāna-Švāns. Dodos pretī jaunām darba uzvarām!
30.10.16
Rācija.
Uz neilgu laiku blogā biju ievietojis kādu
video, kurā bija dzirdamas sarunas pa rāciju. Tā kā bija dzirdams ļoti daudz
rupju vārdu, kas skan ēterā, šo video izņēmu ārā. Tomēr pa šo neilgo laiku kāds
lasītājs paspēja uzdot jautājumu – vai rācija ir obligāts nosacījums katrā
mašīnā, vai tā ir tikai tāda šoferu izklaide? Tad nu mazliet par šo tēmu.
Nē, obligāts
nosacījums tas nav, bet arī par izklaidi es to nenosauktu. Rācija,
manuprāt, ir liels palīgs šoferu darbā.
Te gan uzreiz jāpiebilst, ka šīs nav tādas rācijas kā Štirlicam, no Berlīnes ar
Maskavu sazināties neizdosies! Sazināšanās rādiuss vidēji ir ap 5 kilometri.
Var būt arī nedaudz tālāk, tas viss ir atkarīgs no rācijas un antenas
kvalitātes un regulēšanas. Lielajam vairākumam šo rāciju ir 40 kanāli, tad nu
lai sazinātos savā starpā, abiem runātājiem ir jābūt uz viena kanāla. Tāpat šo
sarunu dzird arī pārējie kas ir uz šī kanāla un atrodas normālā aizsniedzamības
rādiusā. Latvieši lieto 13.kanālu, oi, piedodiet, mašīnas ar LV numuriem lieto
13. kanālu, jo kā jau it visur, liela daļa sarunu šeit dzirdamas krievu valodā.
To nevarētu teikt par igauņiem, kas lieto 7.kanālu vai leišiem 12.kanālā, tur
krievu valodu var sastapt pavisam reti. Vēl, no man zināmajiem, ir 19. kanāls,
kuru lieto poļi un 15.kanāls, kuru lieto krievi, baltkrievi un ukraiņi.
Tad nu par
pielietojumu. Protams, pirmais, kas visiem nāk prātā, ir ziņas par policijas
vai transporta inspekcijas kontrolēm.
Jā, tā tiešām arī ir, šīs ziņas ir pirmās, kas tiek nodotas citiem un
izplatās ļoti ātri. Bet tas jau nav nekāds noslēpums pašiem policistiem, viņi
to ļoti labi zin, viņu mašīnās arī ir šīs rācijas un viņi dzird šīs sarunas.
Taču ir arī
vel daudz un dažādas situācijas, kad rācija nāk talkā, nu kaut vai palīdzība uz
ceļa. Nu piemēram – man izšauj riepa (tpu,tpu, tpu, nav jau labi tā piesaukt!),
bet ar parasto riteņatslēgu nevaru dabūt vaļā un man nav līdzi tā saucamās
“gaļasmašīnas”, nu tādas kā riteņu skrūvēšanas palīgierīces. Tā vietā, lai
stāvētu uz ceļa, “balsotu”, un turētu nost tās mašīnas, kuriem arī varētu nebūt
tās atslēgas, es saucu palīgā pa rāciju un izsaku savu vajadzību! Tak jau kāds
atsauksies un palīdzēs man to riteni dabūt vaļā. Pat varu pastāstīt piemēru no
savas pieredzes. Reiz man Lietuvā izšāva divas piekabes riepas, ne reizē, bet
pa vienai. Izšāva viena, samainīju, izšāva otra. Jau vakars , tumsa, nezinu, ko
darīt, stāvu ceļa malā uz avarijkām, prātoju, kur varētu būt kāda vieta tuvumā,
lai no ceļa varētu nolīst nost. ( tas bija aiz Kedaiņiem, netālu no Klaipēdas –
Kauņas bāņa.) ik pa laikam kāds rācijā pajautā – kas noticis, varbūt ko
palīdzēt? Nu stāstu savu bēdu stāstu šiem –izšāva divas, bet rezerves ta viena!
Nebija ilgi jāgaida, drīz vien kāds piedāvāja – es tev iedošu savas piekabes
rezerves riepu, lai vari tikt līdz kādam parkingam, vismaz pa nakti nebūs uz
ceļa jāstāv! Tā arī notika, viņš apstājās, palīdzēja man pārskrūvēt riteni un
tad abi braucām līdz Kauņai, nostājāmies normālā parkingā. Tā kā jau bija
nakts, tad šis arī izdomāja, ka paliks pa nakti tur pat, un no rīta, pa gaismai,
varēsim mierīgi noskrūvēt viņa riteni un atlikt vietā. Tā arī darījām, no rīta
pārlikām viņa rezerves riteni vietā, viņš devās tālāk, bet es zvanīju šefam,
lai šis organizē man riepas. Ja godīgi, esmu jau piemirsis tā šofera vārdu (jo
tas jau bija kādus padsmit gadus atpakaļ), bet šad un tad viņu ar pateicību
atceros!
Tāpat ļoti
bieži rācija tiek izmantota kraušanās adresu meklējumos. Nu tas gan vairāk mūsu
un mums tuvējās valstīs. Rīgā jau bieži dzird kādu prasām adresi, tak vienmēr
kāds atrodas kas izstāsta, vai pat brauc tajā virzienā un aizvelk līdzi.
Var jau būt,
ka to var saukt par izklaidi, bet bieži rācija tiek izmantota, lai vienkārši
parunātos ar kolēģiem. Visvairāk to izmanto nakts pārbraucienos miega
dzenāšanai. Tad var papļāpat ar reizē braucošajiem tajā pašā virzienā da par
jebko, par darbu, dzīvi, politiku utt un miegs vismaz nenāk.
Ak jā, man
tas šobrīd nav aktuāli, bet kādreiz, kad vēl braukāju uz Krieviju, arī
robežsargi izmantoja rāciju, lai sauktu talonu numurus, kuri iet iekšā robežā.
Nezinu, vai joprojām tā notiek, būs jāuzjautā kādam.
Lai nu kā,
to iespēju daudz, man jau grūti iedomāties dzīvi bez rācijas. Ne par velti to
ir sapratuši arī jauno auto tirgotāji, jo montē iekšā rācijas jaunajām mašīnām.
Pie mums vēl maz, bet Polijā arī ļoti daudziem vieglajiem redz rāciju antenas
uz jumta. Nav jau tur nekas sarežģīts, var jau to nemontēt iekšā panelī, noliec
kaut kur starp sēdeļiem, strāvu paņem no piepīpētāja, magnētisko antenu uz
jumta un gatavs! Izmaksas varētu būt kaut kur ap 100eur, sen neesmu cenas
pētījis!
Jautājumi un atbildes 2.
Tad nu vienreiz ķeros klāt sen apsolītajai atbildei par kravu stiprināšānas siksnām. Taisnība jau ir tiem drosmīgajiem, kuri atbildēja. Es uzglabāju savas siksnas satītas trešajā veidā. Tas sanāk visērtāk. Iekabinu āķi grīdas malā izveidotajā kabināšanas caurumā un metu siksnu pāri pakai. Tā sanāk satīta tā, lai pat ne lidojot, bet arī ripojot pa kravu, viegli ritinātos pāri. Te gan jāizdara neliela atkāpe. Tie, kuru piekabēm ir no grīdas izvelkamas kravu stiprināšanas cilpas, var lietot arī otro veidu, jo āķi cilpā var iekabināt no abām pusēm. Ja es lietošu otro veidu, siksna paliks savērpusies vai arī negribēs ritināties vaļā un nobremzēsies kaut kur kravas vidū.
Bet ar šausmām es vēroju tos, kuri siksnas ir
satinuši pirmajā variantā – ar āķi vidū. Arī man kādreiz ir sanācis uzmest
siksnu virsū iekrāvējam, kurš jau ir pievedis nākamo dēļu paku vai arī nobiedēt
kādu cilvēku, kurš iet garām tajā brīdī. It kā jau vienmēr cenšos palūrēt, vai
tur nav kāds pienācis, bet ne vienmēr to var pamanīt. Un ja nu arī trāpa tas
siksnas gals, tas nav pārāk sāpīgi, nu varbūt nepatīkami. Bet, iedomājoties, ka
siknai līdzi vēl lido tas āķis, tad gan nelabi paliek! Pat ja tur neviena nav,
tas atsitīsies kaut kur pa piekabi un ja tieši tajā vietā ir sānu gabarīt
lukturītis? Tāpat piekabes priekšgalā, tur vēl ir mašīnas lukturi un bākas. Arī
neņemot vērā drošību, tas viss sanāk neparocīgi. Es sakabinu siksnas, pārmetu
pāri un eju otrā pusē vilkt klāt. Te sanāk vispirms pārmest, tad iet apkārt
piekabei aizkabināt un tad atkal atpakaļ, lai savilktu. Es jau piekrītu, ka
šoferim kustības vajadzīgas, lai izkustinātu nosēdēto dibenu, bet ne jau uz kraušanās
laika rēķina!
Kāds var
teikt, ka satinot ar āķi pa vidu, tās mazāk tinas vaļā uzglabāšanas laikā. Arī
te es strīdēšos pretī un risinājumu reiz noskatīju no kāda šofera, kurš krāvās
ārā ostā. Mūsu riepu servisā izprasīju kādu, jau nelietojamu, riepu kameru. To
sagriezu nelielās sloksnītēsun uzvēru uz siknas āķiem. Kad satinu siksnu,
uzlieku virsū gumiju un gatavs! Lai kā tās siksnas mētātu, vaļā tās netinas!
Vēl es
ieteiktu izdarīt vienu lietu, ko arī es šīm, attēlā redzamajām vēl neesmu
izdarījis. Es parasti aptinu ar caurspīdīgo skoču tās zilās drošības birkas,
kas ir siksnām klāt. Tas palīdz tām tik ātri nenotrūkt, jo bez birkas siksna skaitās
nederīga. Caur skoču var redzēt, ka tā tur ir un ja vēl tas kontrolētājs netic,
galu galā to skoču var nogriezt nost.
03.10.16
Reiss nr:22.2016
Pirmdiena, 26.septembris. Tad nu vienreiz reiss sākas kā jau
tam pienākas – nekādas iepriekšējās iekraušanas. Sodien Lubānā uzkraujos un
uzreiz prom. Vēl tik pirms tam jāiebrauc darbnīcās, piekabei pirmajam tiltam
trīs riteņu uzgriežņi jāsamaina. Pēc riepu maiņas pirms iepriekšējā reisa,
pārbaudot vai nenāk vaļā, man tā īsti nepatika, kā tie pievelkas. Tad tik uz
kraušanos un prom. Ir jau pusdienlaiks, kad braucu ārā, un lai iekļautos savā
ierastajā grafikā un šodien aizietu līdz Delfīnam, jāņem klāt desmitā stunda.
Kaut gan īsti pareizi tas nav, jo līdz izkraušanai tiktu arī tāpat. Sākot no
mājas, līdz Waldekai ir jāstrādā 21 – 22 stundas, nu tad šoreiz stunda klāt. Un
tās desmitās studas var pietrūkt jau atpakaļceļā. Lai nu kā, pirms pusnakts
metu mieru Delfīnā pēc veiktiem 698km.
Otrdiena, 27.septembris. Šodien atkal Polijas diena. Tā kā viens
desmitnieks jau iztērēts, otru vēl pietaupīšu un tas nozīmē, ka Vācijā iekšā
vēl neiešu, tik līdz Polijas otrai malai.
Autobāņa Belostoka –Waršava būvniecība rit pilnā sparā, daudzās vietās
jau satiksme novirzīta pa jaunuzbūvēto ceļu, vēl tik gan pa vienu pusi. Nu
redzēs, kā tas viss te iznāks uz ziemu. Šodienas veikums 634 km 8h 32 min.
Trešdiena, 28.septembris. It kā jau
varētu galapunktu aizsniegt vienā piegājienā, bet uztaisu pa vidu pauzi,
apvienojot to ar veikala apmeklējumu. Šādas interesantas zīmes ir izvietotas uz
bāņa notiekošajos remontos un pavēsta, cik vēl jābrauc pa sašaurinātu joslu. Te
mazliet reģistrators aizskrējis priekšā, bet bēdīgā sejiņa vēsta “noch
10km”(vēl 10km).
Un kad vairs tikai 1km, arī dzīvesprieks
uzlabojas. Pirms pusdienlaika ierodos Waldekā, mazliet nākas pastāvēt, kamēr
sagaidu savu kārtu, bet tas nekas, iekraušana tikai rīt.
Mazliet pievērsīšos tik svarīgajai degvielas
patēriņa tēmai. Te ir redzmi divi patēriņi. Trip 1 ir mēneša patēriņš pie
nobrauktiem 10584km, trip 2 ir reisa patēriņš, no mājas līdz šejienei, pie
nobrauktiem 1668 km. Redzms arī vidējais ātrums, kāds ir izveidojies uz šiem
attālumiem.
Izkrāvies,
varu doties mājupkravas iekraušanas virzienā, kas reizē sanāk arī tāds kā
mājupvirziens, jo krava ir no Čehijas, tā ka sanāk braukt līdz Drēzdenei un tad
pagriezties uz Čehiju. Bet visu mazliet sarežģī tas apstāklis, ka Čehijā šodien
ir svētku diena un līdz ar to arī braukšanas aizliegums smagajiem. Es būtu
varējis jau šodien tikt līdz iekraušanas adresei, bet tagad nākas palikt
Vācijā. Piedevām vēl, uz A17, kas iet no Drēzdenes uz Prāgu, līdz čehu robežai
ir tikai divi mazie parkingi, viens pie Drēzdenes, otrs pie pašas robežas. Tajā
pie robežas, var uzlikt naudu uz čehu ceļu aparāta, tāpēc jau ikdienā tas
vienmēr ir pilns, kur nu vēl šodien, arī uz to ieprikšējo tā nemaz negribu
paļauties, tāpēc griežu iekšā pēdējā tankštellē pirms Drēzdenes uz A4. Arī te
jau mašīnu daudz, bet vēl jau kādas brīvas vietas ir. Šodienas veikums ir 485km
sešās stundās un desmit minūtēs. Un te nu pierādās tas, ka pirmdien varēju
netērēt to desmito stundu, tāpat šodien būtu ticis līdz šejienei.
Ceturtdiena, 29.septembris. No rīta startēju ar tādu aprēķinu,
lai nedaudz pēc astoņiem būtu iekraušanā. Vajadzēja gan kādu pusstundu agrāk,
nepadomāju par mazo ceļu specifiku Čehijā – kalni, lejas, līkumi. Kamēr pa bāni,
vēl nekas, kad jau tieku uz mazāka ceļa, sanāk zaudēt laiku, jo ātri vien
panāku kādu smagi nokrautu fūri, bet smagajiem apdzīt aizliegts. Tad nu katrā
cēlienā tā godīgi un lēnām!!! Nevaru saprast, kur tik ilgi viņi te var būvēt to
A8 posmu, jau kad te izskatījās, ka ir gatavs, bet nē, vēl joprojām jābrauc tas
līkums Teplices virzienā pa mazajiem ceļiem. Pat vācu ceļu atlasā rādās, ka šis
posms bija jāizbūvē līdz 2012 gadam. Tad
nu šī visa ietekmē, Villi Betz noliktavā, pie pilsētiņas Zakupy, ierodos uz
deviņiem. Noliktava paliela, bet arī mašīnu daudz, nemaz netieku iekšā
teritorijā, palieku aiz vārtiem. Aizeju piereģistrēties, ar to čehu valodu man
tā ne visai, labi tas , ka viņi tam te gatavi, diezgan labi saprot krieviski,
arī reģistrācijas blanka, ko man dod aizpildīt, ir krieviski. Tad nu man esot
jāgaida, mani pasaukšot. Ejot atpakaļ uz mašīnu, nodomāju, nez cik ilgi tas
būs, jo te jau kādas divdesmit mašīnas gaida. Un vēl tas nav viss, jau biju
noskatījies, ka daudzas mašīnas ar čehu numuriem apsardze novīrzīja uz netālā
benzīntanka stāvlaukumu, lai tiem nav uz ielas jāstāv. Bet nu reizēm notiek
visādi brīnumi, pēc pusstundas gaidīšanas, mani pasauc uz kraušanos! Pat pauze
nesanāca. Ak jā, vēl netiku pastāstījis, kravā man būs Bosh akumulatori,
gandrīz 23 tonnas. Pēc iekraušanas saņemot papīrus, redzu ka nosūtītāj firma ir
vācu, no Hanoveres. Tad es atceros, ka reiz tieši tajā firmā, Hanoverē, es
krāvos ar akumulatoriem uz Franciju. Mana krava gan pēc tam ies tālāk par
Latviju, bet tik un tā var izdarīt secinājumus, ka arī pie mums nopērkamie Bosh
akumulatori nebūt nav ražoti Vācijā. Un pēc iekraušanās, tieši tā iemesla pēc,
ka krava iet tālāk par Latviju, man vēl jādodas uz muitu. Noliktavā man
izsniedz smuku, no gugles izprintētu karti, uz kurieni man jābrauc. Ok, laižu
tik prom. Sasniedzis norādīto adresi, slaidi griežu pie vārtiem un saku
apsargam, ka man “zollpapiri” jāformē. Šis tik nosmaida – nu tad tev jābrauc
vēl tālāk pa šo pašu ielu, tur būs laukums, kur stāv arī citi tādi paši kā tu! Nu
kāpēc uzreiz to nevar izstāstīt! Atkal jāplēš riepas grozoties uz riņķi, labi
vēl, ka ielaiž aiz vārtiem apgriezties. Tik ļoti uzsit to visu postpadomju
sistēmu – kaut ko stāsta, bet ne līdz galam, tik i bijis, kā tu tur tiec galā!
Nu vienīgais labums, ka papīri jau gatavi, tas nekas, ka pēc tiem vienalga
jānāk uz šo adresi – nu nekas, pastaiga veselīga lieta! Vēl tik nostāvu pauzi
tajā laukumā, lai var mierīgi strādāt pilnu piegājienu.
"Benzina vaig?" 95.tais maksā 28,90 CZK (1,07eur) un DD - 27,50CZK (1,02eur) pēc šodienas (03.10) LB kursa.
Tā kā šito
kaktu īpaši nepārzinu, nolemju paļauties uz navigāciju. Tā mani velk pa maziem
ceļiem ārā uz poļu A4. Īsti jau man tas nepatīk, bet nu neko, braukšu tā kā ir.
Viss jau būtu labi, pamazām kustos vajadzīgajā virzienā, bet tad kā jau
vienmēr... uz kāda ceļa tilta remonts un nākas apbraukt. Un tas apvedceļs pat
ieveda atpakaļ Vācijā, tā ka izlīdu uz A4 vēl vācu pusē. Nu nekas, nu jau uz
bāņa virsū, var tik vīlēt. Arī vienlaicīgi jau sāku rēķināt, kad varu ierasties
galapunktā. Jautājums numur viens ir, vai varu paspēt kravu piegādāt rīt, tas
ir piektdien. Iznāk, ka nevaru. Pietrūkst apmēram to divu stundu, kuras būtu
nobraucis trešdien, ja nebūtu aizliegums braukt. Tad pirmajā plānā izvirzās
jautājums numur divi – vai līdz galapunktam varu aizbraukt iekļaujoties
divnedēļu darba stundu limitam, kas ir 90, jo jau esmu pietuvojies šim ciparam.
Tā visa ietekmē, nolemju šodien pilnu dienu neizstrādāt, lai nav jātaisa lieka
pauze, braukšu tikai tagadējās 4.30 un stāšos uz devītnieku. Tas man ļaus rīt
no rīta agrāk startēt un ar pirmo piegājienu tikt cauri Varšavai pirms
aizlieguma. Tā arī daru, beidzu jau uz S8 aiz Wroclavas. Šodien 7h18min un 493
km.
Piektdiena, 30.septembris. Pēc nostāvētām 9 stundām startēju
pusē četros pēc mūsu laika. Uz šo brīdi man divnedēļu stundu skaits ir
76h56min, tātad uz divām dienām ir palikušas 13h04min. Nu atkal jādomā, kā tās
sadalīt. It kā jau varētu neztraukties un stāvēt līdz pirmdienas rītam kaut kur
poļos vai leišos, bet gribas tikt maksimāli tālu, lai arī pirmdien var ko vairāk
par izkraušanos izdarīt. Nu vismaz pagaidām viss iet pēc plāna, velku iekšā
Waršavā. Un neviļus nāk prātā doma, ka paniem ir talants visu sačakarēt.
Pirmkārt jau es nesaprotu, kāpēc vispār bāni vajadzēja ievilkt iekšā pilsētā?
Kāpēc bānis nevarēja iet garām pilsētai un no tā uz pilsētu novirzīt citus
ceļus, pat nevadzētu būvēt jaunus. Tā tas ir lielākai daļai Eiropas pilsētu. Ir
tā saucamais “Rings”, un no tā attiecīgi vajadzīgajā vietā tu brauc iekšā. Bet
tagad visa plūsma spiežas iekšā pilsētā, tad nu jāliek visādi ierobežojumi
tranzītam, bet normāla apvedceļa jau arī nav. Nu labi, pie tā jau bija pierasts
– mēģinām iegrozīties tā, lai varētu izbraukt cauri atļautajos laikos. Bet tas
arī nav viss. Tagad viscaur pilsētai saliktas zīmes “smagajiem apdzīt aizliegts”.
Vēl jo interesantāk tas sanāk tāpēc, ka pilsētā ienākt iznāk pa otro joslu un
arī uz Belostokas virzienu pēc dažiem kilometriem jāiet pa otro joslu. Tad nu smuki to gabalu varēja iet pa otro
joslu un nekur neraustīties. Vieglie tāpat varēja pa starpām izlīst un pirmā
josla lieliski strādāja, lai varētu uzbraukt un nobraukt vietējiem kur vajag.
Nu viss vienkārši ļoti skaisti! Bet kādam jau tas nepatika. Tagad ir zīmes, ka
smagie nedrīkst apdzīt, kas automātiski nozīmē, ka smagajiem ir jābrauc pa pirmo
joslu. Un nu tikpat automātiski mākslīgi tiek radīti sastrēgumi. Jo vieglie,
kuriem vajag nobrauk vai uzbraukt uz bāņa, spiežas iekšā pirmajā rindā,
nervozē, raustās un sabremzē visu kustību, nepārtraukti radot avārijas
situācijas un ne tikai situācijas. Arī man sanāk vairākas reizes bremzēt līdz
pilnīgai aptāšanai, kaut gan tikmēr otrā josla brīva, nerunājot jau par trešo.
Protams, ir jau arī tādi, kuriem tās zīmes neeksistē, bet tas jau var
izvērsties par maksas pasākumu.
Lai nu kā,
veiksmīgi tieku cauri pilsētai un iebraucu Dabrovkas Bpiškā. Te vienmēr nāk
prātā, kā Tālis Dabrovku bija iesaucis par Dubrovku – tas no teiciena “taksi na
Dubrovku zakazivaļi?” kinofilmā “Briljantu roka”. Jo mums te netālu, tajā
Dubrovkā ir viena točka, kur reizēm sanāk krauties. Esmu nobraucis 365km 4h26
min. Tātad paliek 8h38min. Pulkstens ir astoņi no rīta. Un nu es sāku domāt,
vai man vispār ir jēga šodien tālāk braukt. No Wiškovas sāksies autobāņa būves
darbi, kur pa dienu satiksme vispār ir nekāda, man tik sanāks zaudēt. Tas man
liek izšķirties par labu tam, ka pa dienu stāvu tepat.
Sestdiena, 1.oktobris. Sāku darbu piektdienas vakarā 22.00,
bet nu rēķinu to jau kā sestdienas darba dienu. Lai arī jau vakars, satiksme
diezgan intansīva, bet vismaz labi tas, ka nekādi būvdarbi pa nakti nenotiek,
kas to visu vēl vairāk to sabremzētu. Diezgan veikmīgi tieku remontiem cauri un
4 h20min sasniedzu Lietuvas robežu. Te nopērku ceļu vinjeti un pie reizes
uztaisu pauzi. Tad vēl 4h23 min intensīva darba un esmu savā galamērķī Daugavpilī.
Un nu jau nevienam nav grūti sarēķināt, ka esmu nobraucis par piecām minūtēm
vairāk, nekā atļauts! Nu kā lai tu cilvēks kaut kad iepriekš paredzi to lieko
minūti ietaupīt, kuras nedēļas beigās var pietrūkt! Tas viss liek atcerēties
kādu nesn lasītu tēmu kādā forumā, kur tika apspriests, cir tad tālbraucēji var
nobraukt pa mēnesi. Mazliet atskatīšos uz savu veikumu.
Tātad – pa
šīm divām nedēlām esmu nostrādājis maksimāli atļauto laiku, 90h 05min.
Izbraukātas divas Vācijas ar kopējo kilometrāžu – 6732km. Septembra mēnesī, tas
ir 30 dienās nevis 28, kopējais darba laiks ir156h47 min ar nobraukumu 11592km.
Tad vēl palūkojos uz augustu. 175h35 min un12941km. Tas jau nedaudz tuvāk
maksimumam. Nu tas ir 31. dienā, ja atceramies, ka atļautais darba laiks ir
180h 28.dienās. Man jau vispār reti sanāk pārsniegt 13000 robežu, parasti ap
11000-12000 sanāk, jo daudz jābrauc pa mazajiem ceļiem un arī pa kādai vietējai
kravai jāizved. Nedaudz vairāk varētu sanakt tiem šoferiem, kas apļo pa Eiropu.
Tiem sanāk garāki pārbraucieni pa bāni un arī maksimālāk izmantoti laiki. Nu
tas tā, viela pārdomām.
Svētdiena, 2.oktobris. Jau gads riņķī, bet liekas ka vēl
nesen viss bija savādāk...
17.09.16
Starp reisiem.
Nevar jau tikai braukt un braukt, reizēm arī kaut kas jāpaskrūvē. Šoreiz tās ir piekabes riepas. Vienam pārim ir pienācis laiks pāriet uz citu piekabi, bet tas nemaz nenozīmē, ka tur būs vieglāk! Tātad mainu nost divas riepas, bet pie reizes veicu arī riepu rotāciju pa asīm, lai paregulētu nodilumu. Tām, kas bija uz pirmās ass, slodze bija lielāka un ir padilušas vairāk. It kā jau reizēm tās vispār iet pa gaisu, nu kad tilts paceļas tukšā vai ar vieglu kravu braucot, bet, kad ir pie zemes ar smagu kravu tiek noplēstas dubultā. Nu tās pārceļas uz vidējo tiltu un uz pirmā tiek uzliktas jaunas.
Tā kā skrūvēju nost pa divi riteņi uzreiz, izmantoju nelielu viltību, lai nevajadzētu krāmēties ar vairākiem domkratiem. Palieku zem pneimoatsperes pa bluķītim un tad ar piekabes augstuma regulēšanas rokturi ceļu piekabi augšā. Abi riteņi ļoti skaisti atraujas no zemes un var tos skrūvēt nost un mainīt vietām! Kādam jau tūlīt var ienākt prātā doma, ka tas nav īsti pareizi no drošības viedokļa. Jā, tur arī es varu piekrist. Bet es to labi apzinos un rīkojos gana uzmanīgi. Tas tiek darīts tikai tukšai piekabei, tātad svars uz katru riteni nav nemaz tik liels. Un arī citi nekādi remontdarbi netiek darīti un apakšā zem piekabes netiek līsts. tikai noņemam un uzliekam ratus, tā ka viss ir ok! Un laika ziņā iznāk liels ieguvums - kamēr viens rats montējas, otrs jau ir pārskrūvēts tā vietā.
Un kad visi rati nostājas savās vietās, jau dodos pēc kravas reisam nr;21.
14.09.16
Reiss nr: 20.2016
Trešdiena, 31.augusts. Parkings Polijā, uz A2. Blakus kravas automašīna FORD. Pie mums tādu neesmu manījis, īsti nezinu, varbūt arī ir. Arī Eiropā tādas nemana. Kādreiz tādas tiku manījis Krievijā. Šī ir ar Turcijas numuriem.
Sestdiena, 03.septembris. Vācija. Lone. Iešu ciemos, kādu "ciemkukuli" tak arī vajag!
Tā pati sestdiena. Jau esmu ciemos pie čomiem, kas dzīvo un strādā Vācijā. Skats pa logu no 5. stāva loga.( pēc mūsu mērauklas - 6.stāvs)
Svētdiena, 4.septembris. Apmeklēju Krēfeldas ugunsdzēsēju depo Atvērto Durvju dienu. Šobrīd tiek rādīti cilvēku glābšanas paraugdemonstrējumi. Pēc tam tās kāpnes pacēla virs tās treniņu mājas, kurai ir 8 stāvi.
Trešdiena, 7.septembris. Vakars pilsētiņas Triptis industriālajā zonā. Ir noliktavas, kas strādā no05.00 līdz 14.00 un ja tu ierodies 14.30, tad vairs nekā, jāgaida rīts.
Ceturtdiena, 8.septembris. Polija, autobānis A4. Te notika tas, ko es piesaucu pagājušajā reisā un negribēju, lai notiek! Mani no bāņa nocēla Transporta Inspekcija uz kontroli. Bet es tā īsti nesapratu, vai viņam tā pārbaudes datorprogramma manu pārkāpumu neuzrādīja, vai arī pats inspektors to neuzskatīja par tik nozīmīgu, lai mani sodītu! Kā teica tante Mirta - "U meņja dokumenti v porjadke!"
Piektiena, 9 septembris. Šai bildei apakšā vartētu likt aprakstu - "Mans VOLVO skrien tik ātri, ka panācu FORMULU"!
Šoreiz tikai dažas bildītes ar nelieliem aprakstiem. Un neviena diena nav izlaista, ir tā kā plānots! :) Ar garākiem aprakstiem pacentīšos atkal nākamreiz.
11.09.16
Reiss nr: 19.2016
Piektdiena 19.augusts. Strādāt sāku jau pēcpusdienā, pusē
četros. Jo vēl jau sanāk pielāgoties vasaras poļu braukšanas aizliegumiem,
varētu sanākt, ka pēdējo reiz šovasar. Ievēroju savu ierasto maršruta sadalījumu
un eju līdz Belostokai, pusē trijos naktī esmu galā. Pa ceļam vēl tik biju
iegriezis Kauņas “estonkā”, gāzes balonu uzpildīt. Nu atkal kādiem trim mēnešiem
pietiks, samaksāju 3 eur.
Sestdiena 20.augusts. Arī šodien ir jāsāk strādāt vēlāk
nekā varētu, jo jāsagaida sestdienas braukšanas aizliegums, kas beidzas 15.00
pēc mūsu laika. Tad nu tieši trijos arī sāku. Drīz vien kārtējais, nepatīkamais
pārsteigums –satiksme pa astoto ceļu slēgta, tiekam novirzīti pa ceļu nr 64 uz
Lomžu. Tad nu sanāk tā, ka drīkst neievērot 30t aizliegumu uz Lomžas tilta, jo
citur jau vairs nav kur likties. Bet tas jau nav vēl viss. Pa taisno no Lomžas
uz Varšavu arī nedrīkst braukt, jo Ostroļekā remontē tiltu un smagajiem aizliegums
braukt. Pa 677 ceļu visa karavāna dodas atpakaļ uz astoto ceļu, izbraucam uz to
Ostrovā Maz. Bet tas vēl nav viss. Tā kā līdz Varšavas aizliegumam vairs nevaru
paspēt, jāiet apkārt. Un Viškovas tiltu joprojām remontē, tad turpat Ostrovā
griežu pa 60 ceļu uz Rožan un tad pa 61 uz Serok, no kurienes jau pa ierasto 62
apkārt Varšavai. Un visa šī pasākuma rezultātā pietrūkst laika, lai tiktu līdz
A2 bānim, kas, parasti, izdodas bez problēmām, nākas taisīt pauzi jau iepriekš,
uz 50 ceļa. Tālāk jau pa 92 un 70 un uz A2 virsū. Nu jau tikai taisni! Vēl, gan
tik iegriežu BiPiškā, te mani gaida kolēģis Jancis ar manu bijušo skāni. Šim
krava uz Polijas otru malu, bet kādu brīdi, līdz Koņinai, varam iet reizē. Pirms
Koņinas uztaisīsim kopīgu pauzi, jo es arī bez otras pauzes un desmitās stundas
līdz ieplānotajam mērķim netieku, un tad jau šķirsimies. Taču, tā kā ir jau
vēla pievakare, nemaz tā īsti vairs negribas to desmito stundu ņemt un visu to
pasākumu ievilkt vēlā naktī. Tad nu sāku Janci pierunāt, lai šis arī iet pa
bāni maksimāli tālu un tad varam kopā arī pauzēt jau lielo pauzi. Izdodas man
viņu pierunāt, kā nekā taču svētdienu pavadīt divatā tomēr jautrāk nekā vienatnē,
un, jau pusnaktī, metam mieru Orlenā pirms Poznaņas. Kā brīnumā, atrodam pat
vēl divas brīvas stāvvietas blakus, nu augstākie spēki strādā mums par labu!
Svētdiena 21.augusts. Tā kā mūsu vakar vakara papļāpāšana
beidzās ap 04.00, un abi esam tādi rīta guļavas, nosutinam, gandrīz , līdz
pusdienai. Ārā līst, tā ka nekāda patusēšana brīvā dabā arī nesanāk, nākas
spaidīties pa kabīni. Svētdiena jau kā svētdiena, ar pusdienu zupas vārīšanu,
ar kādu kinofilmu fonā un čomu sarunām, kas sen nav tikušies.
Pirmdiena 22.augusts. startēju piecos no rīta, ar tādu aprēķinu, lai uz
izkraušnos būtu pusdienlaikā. Īpašas steigas nav, jo atpakaļkrava uz otrdienu.
Septiņos jau esmu Mostkos, “PORT 2000”, nomazgāju mašīnu, jo tāda ne visai
smuka. Vēlāk, kad nokalst, konstatēju, ka mazgātāji nohaltūrējuši, nu neko,
nākošreiz stingrāk jāuzpasē. Tepat arī vēl iepauzēju, tikmēr vietējā veikalā
iegādājos zem siknām liekamos stūrīšus, jo man nav tik lielā skaitā, kā
pieprasīts. Kvalitāte tiem gan nav tik laba, ka Vācijā pirktiem, bet nekas,
galvenais, ka ir un nevar atteikt kraušanu. Otru pauzi, jau uz A9 ceturtajā
nobraucienā apvienoju ar veikala apmeklējumu, tad laižu tālāk. Rezevē šodienas
izkraušanai man bija ierēķinātas trīs stundas, jan nu kas. Un notiek tas “ja nu
kas”! Tieši trīs stundas man nākas uzkavēties sastrēgumā!
Ir avarējušas divas fūres un A9 ir ciet. Visa
satiksme tiek novirzīta uz apvedceļu pa mazākas nozīmes ceļu un es visas trīs
stundas bakstos līdz šim nobraucienam. Bet tieši tad tiek viena josla atvētra
un satiksme palaista pa bāni, man nost vairs nav jābrauc. Tas labi, jo pa to
mazo ceļu tak arī kustība nekāda! Var jau par to visu dusmoties un lamāties,
bet es vienmēr šādos gadījumos mierinu ar domu, ka man tomēr ir daudz labāka
situācija nekā tiem diviem, kuriem mašīnas galīgi iznīcinātas!
Valdekā
ierodos 15.10. krāvējs Viktors jau ir gatavs izkraut, tik steidzina, lai ātri
nesu papīrus uz ofisu, varbūt vēl pieņems. Bet, kurš nav paspējis, tas ir
nokavējis! Te ir jāierodas līdz trijierm – morgen, sieben uhr! Tā kā teritorijā
stāvēt neatļauj, griežu apkārt un braucu ārā. Viktors tik saka, lai braucu uz
sešiem, šis mani izkraušot pirms darba laika sākuma.
Otrdiena 23.augusts. Tā arī notiek, sešos iebraucu
atpakaļ, Viktors jau gaida un mani izkrauj pirms savām mašīnām, tā ka man
atliek tikai sagaidīt septiņus, kad sāk ofiss strādāt, lai dabūtu parakstus uz
papīriem un varu laist uz iekraušanu.
Pēc
pieteikuma man Iphofenas “Knauf” rūpnīcā, netālu no Vurcburgas, bija jāierodas
09.00, es ierados 10.00, tā ka neko tā īsti neesmu nokavējis! Pieteikuma anketā jāaizpilda vesela tabula-
ka piekabe man ir tukša un tīra, ka ir divdesmit siksnas, četrdesmit stūrīši
zem siksnām, dzeltenā veste, drošie darba apavi, utt. Tad man tiek izsniegts
peidžeris un varu gaidīt savu rindu uz kraušanos.
Rindu man nākas
stāvēt divreiz, jo jākraujas pa divām rūpnīcām. Vispirms, pēc pusotras stundas
gaidīšanas, uz peidžeri atnāk kraušanās vietas numurs. Braucu un nostājos norādītajā vietā, te man
piekrauj puskravu ar reģipša un putuplasta plāksnēm. Tad braucu uz otru
rūpnīcu, trīs km tālāk, pēc sausajiem maisījumiem, te atkal rinda, divas mašīnas
priekšā. Un tas viss pasākums ievelkas līdz pusčetriem pēc vietējā laika.
Tad nu
sāku virzīties mājup virzienā un nolemju, ka nekādas pauzes pa vidu taisīt
vairs nav vērts, jānostrādā tik čeras ar pus un jāmet miers. Tā arī daru, pusē
deviņos, pēc nobrauktām 4.20 vēl izdodas atrast brīvu vietu parkingā uz A9. Un
tikai tagad es saprotu, ka esmu iebraucis “mālos”! Esmu pārstrādājis kopējās
darba stundas – āmuri plus braukšana, kas nevar būt vairāk par sešām stundām!
Biju jau iepriekš izrēķinājis, ka varu braukt tikai līdz septiņiem, bet pēc tam
kaut kā to piemirsu. Nu neko, uztaisīju izdruku ar paskaidrojumu un atliek
tikai cerēt, ka 28 dienas uz kontroli netrāpīšu!
Trešdiena 24.augusts. Vienkārša un monotona darba diena.
Sāku pirms sešiem, mazliet pabakstījos remontos uz Berlīnes Ringa, pauzi
taisīju jau Polijā, Bipiškā, autobāņa A2 86-tajā kilometrā. Un dienu nobeidzu
pēdējā parkingā pirms Varšavas. 8h47 min veikti 713km. No sākuma bija doma, ka
jātaisa vēl viena pauze un ar desmito stundu jāiet cauri pilsētai, bet, redzot
satiksmes intensīvo plūsmu, nolēmu neriskēt. Varētu sanākt, ka darba laiks
beidzas pilsētas vidū.
Ceturtdiena, 25.augusts. Sāku pusē četros un uzņemu laiku līdz
pirmajam parkingam. Vienu reizi apstājoties pie luksofora Markos, līdz tam
tieku 42 minūtēs. Dienas laikā tas noteikti nebūtu izdevies! Tad nu varu
mierīgi strādāt uz priekšu. Vēlāk jau pienāk ziņa, ka uz izkraušanu jābūt rīt
no rīta deviņos. Tas labi, jo, it kā jau šodien varētu tikt līdz galam, bet tas
būtu uz pēdējām minūtēm. Darba laiks beigsies un kur tad pēc tam vairs liksies!
Kad darba diena jau nāk uz otru pusi, sāku rēķināt, ka lidz Rīgai jau varētu
tikt. Vietu jau nav daudz,kur stāvēt, bet man vēl viena vieta uz krastenes
pretī Astartei atrodas! Beigu beigās šodien labi pastrādāts – 9h56min un 733km.
Piektdiena, 26.audusts. Izkustos jau astoņos, pa ceļam vēl
“Latvijas Naftā” ieleju degvielu, lai pietiek līdz mājai un bez divdesmit
deviņos esmu Knaufā. Tad nu sanāk salīdzināt vienas firmas divas rūpnīcas,
vienu Vācijā, otru Latvijā. Vācijā, pie reģistrācijas, man uzreiz pajautāja,
vai es te pirmo reizi. Uz atbildi “Jā”sekoja izsniegts plāns ar iezīmētiem
maršrutiem, kur man jābrauc un kas man jādara. Latvijā man pa lodziņu, pretī
maniem iesniegtajiem dokumentiem, izstumj A4 formāta kārtas numuru un čipkarti. Paskaidzrojumu nekādu! Nu labi,
kaut kad, “100 gadus ” atpakaļ te esmu bijis, saprotu, ka tas numurs jāgaida uz
tablo, un kad tavējais iedegas, brauc iekšā uz izkraušanu. Bet kam čips?
Izrādās, ka pirms un pēc ir jāsveras un čips ir svariem, labi, ka kads no
kolēģiem to paskaidro! Nu labi, nosveros, kādu stundu gaidu savu kārtu, tad jau
tieku iekšā. Tur ir trīs izkraušanās vietas, es tieku iekšā
pēdējā, trešajā. Jau nolasu visus sānu
dēļus, noņemu siksnas. Tai brīdī pirmā mašīna izbrauc ārā, un tevi nāk un dzen
uz priekšu. Lasi visu no zemes augšā, lai pārbrauktu. Lieki jau piezīmēt, ka
man pēc tam vajadzēja pārbraukt vēl vienu reizi, jau kraušanās procesa vidū! Un
es saprotu, ka kraujoties Vācijā, ar mani runā vāciski -tas tak pilnīgi normāli! Tad kāpēc,
kraujoties Latvijā, ar mani runā krieviski? Bet, kronis visam jau nāk pēc kāda
brīža! Kad man liek pabraukt uz priekšu, es pieeju pie priekšējās mašīnas
šofera (ar LV numuriem) un pajautāju, vai viņš brauks uz priekšu, saņemu ļoti
skaidru atbildi –“ja ņih... ņe poņimaju, što ti mņe govoriš!”
Lai nu kā,
uz pusdienlaiku esmu ticis no kravas vaļā un varu laist mājās. Vēl tik Lubānā
jāuzkrauj vietējā kraviņa pirmdienai un tad jau veselas divas dienas mājās!
26.08.16
Jautājumi un Atbildes.
Šodien atgriezos no kārtējā reisa, bet par
to vēlāk. Neatceros, vai par to jau esmu stāstījis, bet ārzemēs internetu
nepērku, reizēm tik sanāk pastāvēt kādā parkingā, kur ir pieejams wi-fi. Bet ne
vienmēr tā iegrozās un tad jau sanāk kādu nedēļu iztikt bez neta. Tāpēc jāatvainojas
par to, ka uz jūsu uzdotajiem jautājumiem komentāros neatbildu uzreiz. Šoreiz biju
tā patīkami pārsteigts – ienākuši trīs uzreiz!
Tan nu nolēmu atbildes uzrakstīt nevis komentāros, bet atsevišķā
rakstiņā, tak jau atradīsiet!
Par apaviem. Nezinu, vai to var saukt par
tradīciju, drīzāk jau par ieradumu, bet zinu daudzus šoferus, kuri brauc bez
apaviem, mani ieskaitot! Vēl jo vairāk, apavi tiek atstāti ārpus kabīnes, uz
trepītēm. Jo kabīnes grīda ir izlikta ar paklājiem, kurus nemaz negribas
pienēsāt ar smiltīm, dubļiem, skaidām, sniegu u.t.t Uz trepītēm jau parasti tiek turēti kādi
pavisam ātri un viegli novelkami un uzvelkami apavi, nu kaut vai iešļūcenes. Un
kaut kas nopietnāks, kādas nopietnākas pastaigu kurpes vai botas un darba apavi
priekš kraušanās stāv sānu bagāžas nodalījumā.
Kāds jau tūlīt var iebilst, ka ir valstis,
kurās tas nemaz nav atļauts. Jā, es to zinu, bet neko tur nevar padarīt. Esmu jau
tā pieradis, ka ar apaviem kājās pie stūres jūtos tik neomulīgi un ir tāda
sajūta, ka nemaz braukt nemāku!
Par profesijas maiņu. Lielākā daļa tālbraucēju ir vīri jau
labākajos gados, jauno nāk klāt samērā maz, tā ka vecums tam nevarētu būt
šķērslis. Vajag tikai gribēšanu. Varbūt, ka tiešām ir vērts ko pamainīt dzīvē,
ja jau visu laiku kantorī nosēdēts! Bet, kā jau ikvienam, kurš jautā, braukt
vai nebraukt, iesaku vispirms izbraukt kādu reisu līdzi kādam draugam vai
paziņam, lai saprastu ap ko tā lieta grozās. Ja ir kantora darbs, tad pieļauju
domu, ka uz šo brīdi var nebūt vajadzīgās kategorijas ar visiem kodiem un
vadītāja kartēm, kuru nokārtošana prasa zināmus ieguldījumus. Tad nu būs
vieglak saprast,vai ir vērts tērēties vai nē.
Par maršrutu cauri Lietuvai. Konkrētais maršruts varētu būt
interesants, braucot ar vieglo, jo tur var ko vairāk apsktīt, bet nebūs īsti
piemērots braucienam ar smago. Tur sanāks lielāks attālums un vēl, piedevām,
lielāks degvielas patēriņš, mīcoties pa mazajiem ceļiem. Kādreiz jau ir nācies
Lietuvu šķērsot pa dažādiem maršutiem, bet pie mana šā brīža darba specifikas
šis maršruts galīgi nav piemērots.
Un ja jau
turpinam spēlīti “jautājumi un atbildes”, tad nu ir pienākusi mana kārta uzdot
jautājumu!
Attēlā ir
redzamas trīs kravu stiprināšanas siksnas, katra satīta savākā veidā. Tad nu
gribētu zināt jūsu domas, kurš veids ir ērtākais uzglabāšanai un lietošanai. Un
varbūt arī pamatojumu, kāpēc. Jo man ir
gadījies, ka pat daudz ko piedzīvojuši vīri jautā, kāpēc tu savas siksnas tin
tieši tā un ne savādāk? Tad nu pēc šādiem jautājumiem esmu pavērojis, kā to
dara citi. Jā, piekrītu, ka katram ir savi ieradumi un apsolos arī pastāstīt
par savējiem un pamatot,kāpēc tā daru.
16.08.16
Reiss nr:18.2016
Pirmdiena, 8. augusts. Šodien startēju prom. Kravu uzkrāvu
jau piektdien, nostāvēju mājās lielo iknedēļas pauzi, sanāca jau pat mazliet
vairāk kā vajag, bet ātrāk skriet nav nekādas vajadzības, jo atpakaļkrava
paredzēta uz ceturtdienu. Tad nu šodien ierastais grafiks – no mājas līdz Belostokas
“Delfīnam”. Jau iepriekš rādīju, ka
Lietuvā uz ceļiem izvieto plakātus ar “melno” statistiku. Bet šeit redzamajā
plakātā uzrādās šajā gadā uz šī ceļa noķerto satiksmes noteikumu pārkāpēju
skaits un iekasēto soda naudu summa. Jāsaka uzreiz, ka tie skaitļi diezgan
iespaidīgi. Nemāku izskaidrot, bet
elektroniskie tablo cipari bieži vien nenofotografējas, tāpat bieži ir ar
degvielas cenām. Laikam jau, to mirgošana sakrīt ar fotografēšanas brīdi, kas
acij nav redzams. Ai, ko te stāstīšu to, konezinu, atstāšu to paskaidrot kādam
gudrākam elektronikas jomā!
Lietuvai
veiksmīgi tieku pāri, uz Polijas robežas muitnieku izvēle krīt uz mani. Viņus mani paskaidrojumi uz jautājumu “čto
vezeš?” neapmierina un tieku novirzīts uz rentgenu. Tad nu jaunais auto arī
tiek pie savas pirmās starojuma devas!
Trešdiena, 10.augusts. Tā kā vakar beidzu darbu jau divos
dienā un šodienas plānos ietilpst tikai izkraušanās, atkal nostāvu ilgāk nekā
vajadzīgs, lai saplānotu pareizo ieraššanās laiku izkraušanā. Jo visi jau cenšas braukt agrāk no rīta, ja
tajā pašā dienā arī jākraujas. Tad, jau
devīto reizi no visām astoņpadsmit šā gada eiropas kravām, Waldekā ierodos ap
pusē vienpadsmitiem pēc vietējā laika. Mani aprēķini ir izdevušies, rīta “trakums
” jau ir pāri un es bez rindas uzreiz tieku nostāties uz izkraušanos. Jau vienpadsmitos esmu no kravas brīvs un varu
doties tālāk. Kā reiz vēl pietiek laika maksimāli tuvu piebraukt pie iekraušnās
adreses.
Sanāk braukt
garām Frankfurtei un te, kā jau vienmēr, intensīva satiksme ne tikai uz
zemes... Darba dienu beidzu pēdējā tankštellē pirms Manheimas, līdz iekraušanai
atlikuši 20km. Šodienas veikums 7h54min un 640km.
Ceturtdiena, 11.augusts. Tieši astoņos ierodos uz
iekraušanos Manheimā, FUCHS eļļu rūpnīcā. Jau reģistrējoties redzu, ka strādā “pareizā”
maiņa, tie, kam manas siksnas nepatika! Ilgi gaidīt nesanāk, ātri vien tieku
pie rampas. Pagājušo reiz pirktās siksnas citām kravām izmantojis neesmu,
satītas turēju kastē tieši eļļas kravām. Nu esmu tās izvilcis un sagatavojis,
tik zīlēju, cik vajadzēs šoreiz, vai pietiks ar tām deviņām. Ha, šoreiz ir tāda
krava, ka vajag tikai divas! Pārējās var gaidīt savu kārtu nākamreiz!
Pēc nepilnām
divām stundām no ieraššanās brīža varu doties mājup virzienā. Tas ir labs
sākums tam, lai šodien varētu maksimāli izstrādāt darba dienu.
Kā stāsta
šis plakāts, 45 gadus te ir bijusi robeža starp divām Vācijām. Un vispār, man
jau patīk tie brīži, kad var palaist skatu tālumā...
Pievakarē vēl
tik piegriežu pie A10 einkaufscentra, lai izpildītu kādu senāku un kādu
jaunienākušos pasūtījumu un jau vēlāk vakarā beidzu darbu jau Polijā. Tā kā
ietrāpīju bez štaviem, šodien labi pastrādāts – 9h32 min un 751km.
Piektdiena, 12.augusts. Šodien atkal Polijas diena. Piedevām
vēl viss ir iegrozījies tā, ka pa dienas vidu varu iziet cauri Varšavai. Bet vērojot
satiksmes intensitāti, sāk rasties šaubas, vai to vajag darīt? Bet tomēr
nolemju iet cauri pilsētai. Ir piektdienas pusdienlaiks un priekšā ir trīs
brīvdienas, jo 15. Augusts Polijā ir brīvdiena.
Un tikai likumsakarīgi ir tas, ka atduros pret palielu sastrēgumu. Nun kamēr
nebūs izbūvēts apvedceļs Markiem, tā notiek bieži. Nevar būt savādāk, ja trīs
joslas saiet vienā un pēc tam vēl piekļaujas klāt citai ielai.
Saīsināts un
paātrināts ieskats sastrēgumā un tā apbraukšanas iespējas. Laikam jau labāk
būtu bijis braukt apkārt pilsētai.
Pēc tam arī uz remontiem visa satiksmes plūsma
tiek diezgan nopietni sabremzēta un Belostokā ierodos ar plus 40 min darba
laikam, un plus1h10min darba dienai. Un vēl vispār grūti aprēķināt , cik būtu
pazaudējis laiku, ja neapbrauktu štavu pilsētā, tā ka pareizāk būtu bijis iet
apkārt pilsētai. Labi vēl, ka viss tas pasākums neievilka piektdienas vakara
aizliegumā.
Interesantu
kvadraku piefiksēju starp daudzajiem ceļu būves aparātiem.
Sestdiena, 13.augusts. Lai tiktu ārā no PL pirms aizlieguma braukt
smagajiem, kas sestdien ir no 08.00 līdz14.00, sāku darbu jau pēc 04.00. varētu
jau arī mazliet vēlāk, bet ko tur vairs gaidīt – saīsinātā atpūta uz 9h
nostāvēta un var strādāt. Un vēl arī tiek vinnēts uz tukšākiem ceļiem, tā ka
Lietuvas robežu sasniedzu 2h 17 min, ierasto 2h30min vietā. Tas nāk tikai par
labu, jo šodienai atlikušas tikai vairs 7h 50min no divās nedēļās atļautajām 90
darba stundām.
Kā jau visai
mūsu ģimenītei raksturīgi, arī man patīk vērot un iemūžināt dažādus
debesskatus. Jo debesis jau nekad nav vienādas, tās neatkārtojas! Šī bildīte
arī tapusi Polijā, vēl pirms saullēkta.
Uz pusdienlaiku
jau esmu Daugavpilī, remonti pie robežas arī jau pabeigti, vēl tik septiņdesmit
ierobežojumi nav noņemti un grūti nociesties to nepārkāpt uz jauna asvalta. To labi
saprot arī divi moto policisti, kas te dežūrē.
Tad nu sešu
dienu veikums 3838km un varu gaidīt pirmdienu un izkrauties, un tad jau atkal
jauns stāsts var sākties!
Abonēt:
Ziņas (Atom)