Reiss nr: 19.2016

Piektdiena 19.augusts. Strādāt sāku jau pēcpusdienā, pusē četros. Jo vēl jau sanāk pielāgoties vasaras poļu braukšanas aizliegumiem, varētu sanākt, ka pēdējo reiz šovasar. Ievēroju savu ierasto maršruta sadalījumu un eju līdz Belostokai, pusē trijos naktī esmu galā. Pa ceļam vēl tik biju iegriezis Kauņas “estonkā”, gāzes balonu uzpildīt. Nu atkal kādiem trim mēnešiem pietiks, samaksāju 3 eur.

Sestdiena 20.augusts. Arī šodien ir jāsāk strādāt vēlāk nekā varētu, jo jāsagaida sestdienas braukšanas aizliegums, kas beidzas 15.00 pēc mūsu laika. Tad nu tieši trijos arī sāku. Drīz vien kārtējais, nepatīkamais pārsteigums –satiksme pa astoto ceļu slēgta, tiekam novirzīti pa ceļu nr 64 uz Lomžu. Tad nu sanāk tā, ka drīkst neievērot 30t aizliegumu uz Lomžas tilta, jo citur jau vairs nav kur likties. Bet tas jau nav vēl viss. Pa taisno no Lomžas uz Varšavu arī nedrīkst braukt, jo Ostroļekā remontē tiltu un smagajiem aizliegums braukt. Pa 677 ceļu visa karavāna dodas atpakaļ uz astoto ceļu, izbraucam uz to Ostrovā Maz. Bet tas vēl nav viss. Tā kā līdz Varšavas aizliegumam vairs nevaru paspēt, jāiet apkārt. Un Viškovas tiltu joprojām remontē, tad turpat Ostrovā griežu pa 60 ceļu uz Rožan un tad pa 61 uz Serok, no kurienes jau pa ierasto 62 apkārt Varšavai. Un visa šī pasākuma rezultātā pietrūkst laika, lai tiktu līdz A2 bānim, kas, parasti, izdodas bez problēmām, nākas taisīt pauzi jau iepriekš, uz 50 ceļa. Tālāk jau pa 92 un 70 un uz A2 virsū. Nu jau tikai taisni! Vēl, gan tik iegriežu BiPiškā, te mani gaida kolēģis Jancis ar manu bijušo skāni. Šim krava uz Polijas otru malu, bet kādu brīdi, līdz Koņinai, varam iet reizē. Pirms Koņinas uztaisīsim kopīgu pauzi, jo es arī bez otras pauzes un desmitās stundas līdz ieplānotajam mērķim netieku, un tad jau šķirsimies. Taču, tā kā ir jau vēla pievakare, nemaz tā īsti vairs negribas to desmito stundu ņemt un visu to pasākumu ievilkt vēlā naktī. Tad nu sāku Janci pierunāt, lai šis arī iet pa bāni maksimāli tālu un tad varam kopā arī pauzēt jau lielo pauzi. Izdodas man viņu pierunāt, kā nekā taču svētdienu pavadīt divatā tomēr jautrāk nekā vienatnē, un, jau pusnaktī, metam mieru Orlenā pirms Poznaņas. Kā brīnumā, atrodam pat vēl divas brīvas stāvvietas blakus, nu augstākie spēki strādā mums par labu!

Svētdiena 21.augusts. Tā kā mūsu vakar vakara papļāpāšana beidzās ap 04.00, un abi esam tādi rīta guļavas, nosutinam, gandrīz , līdz pusdienai. Ārā līst, tā ka nekāda patusēšana brīvā dabā arī nesanāk, nākas spaidīties pa kabīni. Svētdiena jau kā svētdiena, ar pusdienu zupas vārīšanu, ar kādu kinofilmu fonā un čomu sarunām, kas sen nav tikušies.   

Pirmdiena 22.augusts. startēju piecos no rīta, ar tādu aprēķinu, lai uz izkraušnos būtu pusdienlaikā. Īpašas steigas nav, jo atpakaļkrava uz otrdienu. Septiņos jau esmu Mostkos, “PORT 2000”, nomazgāju mašīnu, jo tāda ne visai smuka. Vēlāk, kad nokalst, konstatēju, ka mazgātāji nohaltūrējuši, nu neko, nākošreiz stingrāk jāuzpasē. Tepat arī vēl iepauzēju, tikmēr vietējā veikalā iegādājos zem siknām liekamos stūrīšus, jo man nav tik lielā skaitā, kā pieprasīts. Kvalitāte tiem gan nav tik laba, ka Vācijā pirktiem, bet nekas, galvenais, ka ir un nevar atteikt kraušanu. Otru pauzi, jau uz A9 ceturtajā nobraucienā apvienoju ar veikala apmeklējumu, tad laižu tālāk. Rezevē šodienas izkraušanai man bija ierēķinātas trīs stundas, jan nu kas. Un notiek tas “ja nu kas”! Tieši trīs stundas man nākas uzkavēties sastrēgumā! 

 Ir avarējušas divas fūres un A9 ir ciet. Visa satiksme tiek novirzīta uz apvedceļu pa mazākas nozīmes ceļu un es visas trīs stundas bakstos līdz šim nobraucienam. Bet tieši tad tiek viena josla atvētra un satiksme palaista pa bāni, man nost vairs nav jābrauc. Tas labi, jo pa to mazo ceļu tak arī kustība nekāda! Var jau par to visu dusmoties un lamāties, bet es vienmēr šādos gadījumos mierinu ar domu, ka man tomēr ir daudz labāka situācija nekā tiem diviem, kuriem mašīnas galīgi iznīcinātas!

Valdekā ierodos 15.10. krāvējs Viktors jau ir gatavs izkraut, tik steidzina, lai ātri nesu papīrus uz ofisu, varbūt vēl pieņems. Bet, kurš nav paspējis, tas ir nokavējis! Te ir jāierodas līdz trijierm – morgen, sieben uhr! Tā kā teritorijā stāvēt neatļauj, griežu apkārt un braucu ārā. Viktors tik saka, lai braucu uz sešiem, šis mani izkraušot pirms darba laika sākuma.

Otrdiena 23.augusts. Tā arī notiek, sešos iebraucu atpakaļ, Viktors jau gaida un mani izkrauj pirms savām mašīnām, tā ka man atliek tikai sagaidīt septiņus, kad sāk ofiss strādāt, lai dabūtu parakstus uz papīriem un varu laist uz iekraušanu.

Pēc pieteikuma man Iphofenas “Knauf” rūpnīcā, netālu no Vurcburgas, bija jāierodas 09.00, es ierados 10.00, tā ka neko tā īsti neesmu nokavējis!  Pieteikuma anketā jāaizpilda vesela tabula- ka piekabe man ir tukša un tīra, ka ir divdesmit siksnas, četrdesmit stūrīši zem siksnām, dzeltenā veste, drošie darba apavi, utt. Tad man tiek izsniegts peidžeris un varu gaidīt savu rindu uz kraušanos.

 Rindu man nākas stāvēt divreiz, jo jākraujas pa divām rūpnīcām. Vispirms, pēc pusotras stundas gaidīšanas, uz peidžeri atnāk kraušanās vietas numurs.  Braucu un nostājos norādītajā vietā, te man piekrauj puskravu ar reģipša un putuplasta plāksnēm. Tad braucu uz otru rūpnīcu, trīs km tālāk, pēc sausajiem maisījumiem, te atkal rinda, divas mašīnas priekšā. Un tas viss pasākums ievelkas līdz pusčetriem pēc vietējā laika.

Tad nu sāku virzīties mājup virzienā un nolemju, ka nekādas pauzes pa vidu taisīt vairs nav vērts, jānostrādā tik čeras ar pus un jāmet miers. Tā arī daru, pusē deviņos, pēc nobrauktām 4.20 vēl izdodas atrast brīvu vietu parkingā uz A9. Un tikai tagad es saprotu, ka esmu iebraucis “mālos”! Esmu pārstrādājis kopējās darba stundas – āmuri plus braukšana, kas nevar būt vairāk par sešām stundām! Biju jau iepriekš izrēķinājis, ka varu braukt tikai līdz septiņiem, bet pēc tam kaut kā to piemirsu. Nu neko, uztaisīju izdruku ar paskaidrojumu un atliek tikai cerēt, ka 28 dienas uz kontroli netrāpīšu!

Trešdiena 24.augusts. Vienkārša un monotona darba diena. Sāku pirms sešiem, mazliet pabakstījos remontos uz Berlīnes Ringa, pauzi taisīju jau Polijā, Bipiškā, autobāņa A2 86-tajā kilometrā. Un dienu nobeidzu pēdējā parkingā pirms Varšavas. 8h47 min veikti 713km. No sākuma bija doma, ka jātaisa vēl viena pauze un ar desmito stundu jāiet cauri pilsētai, bet, redzot satiksmes intensīvo plūsmu, nolēmu neriskēt. Varētu sanākt, ka darba laiks beidzas pilsētas vidū.  

Ceturtdiena, 25.augusts. Sāku pusē četros un uzņemu laiku līdz pirmajam parkingam. Vienu reizi apstājoties pie luksofora Markos, līdz tam tieku 42 minūtēs. Dienas laikā tas noteikti nebūtu izdevies! Tad nu varu mierīgi strādāt uz priekšu. Vēlāk jau pienāk ziņa, ka uz izkraušanu jābūt rīt no rīta deviņos. Tas labi, jo, it kā jau šodien varētu tikt līdz galam, bet tas būtu uz pēdējām minūtēm. Darba laiks beigsies un kur tad pēc tam vairs liksies! Kad darba diena jau nāk uz otru pusi, sāku rēķināt, ka lidz Rīgai jau varētu tikt. Vietu jau nav daudz,kur stāvēt, bet man vēl viena vieta uz krastenes pretī Astartei atrodas! Beigu beigās šodien labi pastrādāts – 9h56min un 733km.

Piektdiena, 26.audusts. Izkustos jau astoņos, pa ceļam vēl “Latvijas Naftā” ieleju degvielu, lai pietiek līdz mājai un bez divdesmit deviņos esmu Knaufā. Tad nu sanāk salīdzināt vienas firmas divas rūpnīcas, vienu Vācijā, otru Latvijā. Vācijā, pie reģistrācijas, man uzreiz pajautāja, vai es te pirmo reizi. Uz atbildi “Jā”sekoja izsniegts plāns ar iezīmētiem maršrutiem, kur man jābrauc un kas man jādara. Latvijā man pa lodziņu, pretī maniem iesniegtajiem dokumentiem, izstumj A4 formāta kārtas numuru  un čipkarti. Paskaidzrojumu nekādu! Nu labi, kaut kad, “100 gadus ” atpakaļ te esmu bijis, saprotu, ka tas numurs jāgaida uz tablo, un kad tavējais iedegas, brauc iekšā uz izkraušanu. Bet kam čips? Izrādās, ka pirms un pēc ir jāsveras un čips ir svariem, labi, ka kads no kolēģiem to paskaidro! Nu labi, nosveros, kādu stundu gaidu savu kārtu, tad jau tieku iekšā. Tur ir trīs izkraušanās vietas, es tieku iekšā pēdējā, trešajā.  Jau nolasu visus sānu dēļus, noņemu siksnas. Tai brīdī pirmā mašīna izbrauc ārā, un tevi nāk un dzen uz priekšu. Lasi visu no zemes augšā, lai pārbrauktu. Lieki jau piezīmēt, ka man pēc tam vajadzēja pārbraukt vēl vienu reizi, jau kraušanās procesa vidū! Un es saprotu, ka kraujoties Vācijā, ar mani runā vāciski  -tas tak pilnīgi normāli! Tad kāpēc, kraujoties Latvijā, ar mani runā krieviski? Bet, kronis visam jau nāk pēc kāda brīža! Kad man liek pabraukt uz priekšu, es pieeju pie priekšējās mašīnas šofera (ar LV numuriem) un pajautāju, vai viņš brauks uz priekšu, saņemu ļoti skaidru atbildi –“ja ņih... ņe poņimaju, što ti mņe govoriš!”

Lai nu kā, uz pusdienlaiku esmu ticis no kravas vaļā un varu laist mājās. Vēl tik Lubānā jāuzkrauj vietējā kraviņa pirmdienai un tad jau veselas divas dienas mājās!