Reiss nr:22.2016

Pirmdiena, 26.septembris. Tad nu vienreiz reiss sākas kā jau tam pienākas – nekādas iepriekšējās iekraušanas. Sodien Lubānā uzkraujos un uzreiz prom. Vēl tik pirms tam jāiebrauc darbnīcās, piekabei pirmajam tiltam trīs riteņu uzgriežņi jāsamaina. Pēc riepu maiņas pirms iepriekšējā reisa, pārbaudot vai nenāk vaļā, man tā īsti nepatika, kā tie pievelkas. Tad tik uz kraušanos un prom. Ir jau pusdienlaiks, kad braucu ārā, un lai iekļautos savā ierastajā grafikā un šodien aizietu līdz Delfīnam, jāņem klāt desmitā stunda. Kaut gan īsti pareizi tas nav, jo līdz izkraušanai tiktu arī tāpat. Sākot no mājas, līdz Waldekai ir jāstrādā 21 – 22 stundas, nu tad šoreiz stunda klāt. Un tās desmitās studas var pietrūkt jau atpakaļceļā. Lai nu kā, pirms pusnakts metu mieru Delfīnā pēc veiktiem 698km.

Otrdiena, 27.septembris. Šodien atkal Polijas diena. Tā kā viens desmitnieks jau iztērēts, otru vēl pietaupīšu un tas nozīmē, ka Vācijā iekšā vēl neiešu, tik līdz Polijas otrai malai.  Autobāņa Belostoka –Waršava būvniecība rit pilnā sparā, daudzās vietās jau satiksme novirzīta pa jaunuzbūvēto ceļu, vēl tik gan pa vienu pusi. Nu redzēs, kā tas viss te iznāks uz ziemu. Šodienas veikums 634 km 8h 32 min.

Trešdiena, 28.septembris.  It kā jau varētu galapunktu aizsniegt vienā piegājienā, bet uztaisu pa vidu pauzi, apvienojot to ar veikala apmeklējumu. Šādas interesantas zīmes ir izvietotas uz bāņa notiekošajos remontos un pavēsta, cik vēl jābrauc pa sašaurinātu joslu. Te mazliet reģistrators aizskrējis priekšā, bet bēdīgā sejiņa vēsta “noch 10km”(vēl 10km).  

 Un kad vairs tikai 1km, arī dzīvesprieks uzlabojas. Pirms pusdienlaika ierodos Waldekā, mazliet nākas pastāvēt, kamēr sagaidu savu kārtu, bet tas nekas, iekraušana tikai rīt.  

 Mazliet pievērsīšos tik svarīgajai degvielas patēriņa tēmai. Te ir redzmi divi patēriņi. Trip 1 ir mēneša patēriņš pie nobrauktiem 10584km, trip 2 ir reisa patēriņš, no mājas līdz šejienei, pie nobrauktiem 1668 km. Redzms arī vidējais ātrums, kāds ir izveidojies uz šiem attālumiem.

Izkrāvies, varu doties mājupkravas iekraušanas virzienā, kas reizē sanāk arī tāds kā mājupvirziens, jo krava ir no Čehijas, tā ka sanāk braukt līdz Drēzdenei un tad pagriezties uz Čehiju. Bet visu mazliet sarežģī tas apstāklis, ka Čehijā šodien ir svētku diena un līdz ar to arī braukšanas aizliegums smagajiem. Es būtu varējis jau šodien tikt līdz iekraušanas adresei, bet tagad nākas palikt Vācijā. Piedevām vēl, uz A17, kas iet no Drēzdenes uz Prāgu, līdz čehu robežai ir tikai divi mazie parkingi, viens pie Drēzdenes, otrs pie pašas robežas. Tajā pie robežas, var uzlikt naudu uz čehu ceļu aparāta, tāpēc jau ikdienā tas vienmēr ir pilns, kur nu vēl šodien, arī uz to ieprikšējo tā nemaz negribu paļauties, tāpēc griežu iekšā pēdējā tankštellē pirms Drēzdenes uz A4. Arī te jau mašīnu daudz, bet vēl jau kādas brīvas vietas ir. Šodienas veikums ir 485km sešās stundās un desmit minūtēs. Un te nu pierādās tas, ka pirmdien varēju netērēt to desmito stundu, tāpat šodien būtu ticis līdz šejienei.

Ceturtdiena, 29.septembris. No rīta startēju ar tādu aprēķinu, lai nedaudz pēc astoņiem būtu iekraušanā. Vajadzēja gan kādu pusstundu agrāk, nepadomāju par mazo ceļu specifiku Čehijā – kalni, lejas, līkumi. Kamēr pa bāni, vēl nekas, kad jau tieku uz mazāka ceļa, sanāk zaudēt laiku, jo ātri vien panāku kādu smagi nokrautu fūri, bet smagajiem apdzīt aizliegts. Tad nu katrā cēlienā tā godīgi un lēnām!!! Nevaru saprast, kur tik ilgi viņi te var būvēt to A8 posmu, jau kad te izskatījās, ka ir gatavs, bet nē, vēl joprojām jābrauc tas līkums Teplices virzienā pa mazajiem ceļiem. Pat vācu ceļu atlasā rādās, ka šis posms bija jāizbūvē līdz 2012 gadam.  Tad nu šī visa ietekmē, Villi Betz noliktavā, pie pilsētiņas Zakupy, ierodos uz deviņiem. Noliktava paliela, bet arī mašīnu daudz, nemaz netieku iekšā teritorijā, palieku aiz vārtiem. Aizeju piereģistrēties, ar to čehu valodu man tā ne visai, labi tas , ka viņi tam te gatavi, diezgan labi saprot krieviski, arī reģistrācijas blanka, ko man dod aizpildīt, ir krieviski. Tad nu man esot jāgaida, mani pasaukšot. Ejot atpakaļ uz mašīnu, nodomāju, nez cik ilgi tas būs, jo te jau kādas divdesmit mašīnas gaida. Un vēl tas nav viss, jau biju noskatījies, ka daudzas mašīnas ar čehu numuriem apsardze novīrzīja uz netālā benzīntanka stāvlaukumu, lai tiem nav uz ielas jāstāv. Bet nu reizēm notiek visādi brīnumi, pēc pusstundas gaidīšanas, mani pasauc uz kraušanos! Pat pauze nesanāca. Ak jā, vēl netiku pastāstījis, kravā man būs Bosh akumulatori, gandrīz 23 tonnas. Pēc iekraušanas saņemot papīrus, redzu ka nosūtītāj firma ir vācu, no Hanoveres. Tad es atceros, ka reiz tieši tajā firmā, Hanoverē, es krāvos ar akumulatoriem uz Franciju. Mana krava gan pēc tam ies tālāk par Latviju, bet tik un tā var izdarīt secinājumus, ka arī pie mums nopērkamie Bosh akumulatori nebūt nav ražoti Vācijā. Un pēc iekraušanās, tieši tā iemesla pēc, ka krava iet tālāk par Latviju, man vēl jādodas uz muitu. Noliktavā man izsniedz smuku, no gugles izprintētu karti, uz kurieni man jābrauc. Ok, laižu tik prom. Sasniedzis norādīto adresi, slaidi griežu pie vārtiem un saku apsargam, ka man “zollpapiri” jāformē. Šis tik nosmaida – nu tad tev jābrauc vēl tālāk pa šo pašu ielu, tur būs laukums, kur stāv arī citi tādi paši kā tu! Nu kāpēc uzreiz to nevar izstāstīt! Atkal jāplēš riepas grozoties uz riņķi, labi vēl, ka ielaiž aiz vārtiem apgriezties. Tik ļoti uzsit to visu postpadomju sistēmu – kaut ko stāsta, bet ne līdz galam, tik i bijis, kā tu tur tiec galā! Nu vienīgais labums, ka papīri jau gatavi, tas nekas, ka pēc tiem vienalga jānāk uz šo adresi – nu nekas, pastaiga veselīga lieta! Vēl tik nostāvu pauzi tajā laukumā, lai var mierīgi strādāt pilnu piegājienu.

"Benzina vaig?" 95.tais maksā 28,90 CZK (1,07eur) un DD - 27,50CZK (1,02eur) pēc šodienas (03.10) LB kursa.

Tā kā šito kaktu īpaši nepārzinu, nolemju paļauties uz navigāciju. Tā mani velk pa maziem ceļiem ārā uz poļu A4. Īsti jau man tas nepatīk, bet nu neko, braukšu tā kā ir. Viss jau būtu labi, pamazām kustos vajadzīgajā virzienā, bet tad kā jau vienmēr... uz kāda ceļa tilta remonts un nākas apbraukt. Un tas apvedceļs pat ieveda atpakaļ Vācijā, tā ka izlīdu uz A4 vēl vācu pusē. Nu nekas, nu jau uz bāņa virsū, var tik vīlēt. Arī vienlaicīgi jau sāku rēķināt, kad varu ierasties galapunktā. Jautājums numur viens ir, vai varu paspēt kravu piegādāt rīt, tas ir piektdien. Iznāk, ka nevaru. Pietrūkst apmēram to divu stundu, kuras būtu nobraucis trešdien, ja nebūtu aizliegums braukt. Tad pirmajā plānā izvirzās jautājums numur divi – vai līdz galapunktam varu aizbraukt iekļaujoties divnedēļu darba stundu limitam, kas ir 90, jo jau esmu pietuvojies šim ciparam. Tā visa ietekmē, nolemju šodien pilnu dienu neizstrādāt, lai nav jātaisa lieka pauze, braukšu tikai tagadējās 4.30 un stāšos uz devītnieku. Tas man ļaus rīt no rīta agrāk startēt un ar pirmo piegājienu tikt cauri Varšavai pirms aizlieguma. Tā arī daru, beidzu jau uz S8 aiz Wroclavas. Šodien 7h18min un 493 km.

Piektdiena, 30.septembris. Pēc nostāvētām 9 stundām startēju pusē četros pēc mūsu laika. Uz šo brīdi man divnedēļu stundu skaits ir 76h56min, tātad uz divām dienām ir palikušas 13h04min. Nu atkal jādomā, kā tās sadalīt. It kā jau varētu neztraukties un stāvēt līdz pirmdienas rītam kaut kur poļos vai leišos, bet gribas tikt maksimāli tālu, lai arī pirmdien var ko vairāk par izkraušanos izdarīt. Nu vismaz pagaidām viss iet pēc plāna, velku iekšā Waršavā. Un neviļus nāk prātā doma, ka paniem ir talants visu sačakarēt. Pirmkārt jau es nesaprotu, kāpēc vispār bāni vajadzēja ievilkt iekšā pilsētā? Kāpēc bānis nevarēja iet garām pilsētai un no tā uz pilsētu novirzīt citus ceļus, pat nevadzētu būvēt jaunus. Tā tas ir lielākai daļai Eiropas pilsētu. Ir tā saucamais “Rings”, un no tā attiecīgi vajadzīgajā vietā tu brauc iekšā. Bet tagad visa plūsma spiežas iekšā pilsētā, tad nu jāliek visādi ierobežojumi tranzītam, bet normāla apvedceļa jau arī nav. Nu labi, pie tā jau bija pierasts – mēģinām iegrozīties tā, lai varētu izbraukt cauri atļautajos laikos. Bet tas arī nav viss. Tagad viscaur pilsētai saliktas zīmes “smagajiem apdzīt aizliegts”. Vēl jo interesantāk tas sanāk tāpēc, ka pilsētā ienākt iznāk pa otro joslu un arī uz Belostokas virzienu pēc dažiem kilometriem jāiet pa otro joslu.  Tad nu smuki to gabalu varēja iet pa otro joslu un nekur neraustīties. Vieglie tāpat varēja pa starpām izlīst un pirmā josla lieliski strādāja, lai varētu uzbraukt un nobraukt vietējiem kur vajag. Nu viss vienkārši ļoti skaisti! Bet kādam jau tas nepatika. Tagad ir zīmes, ka smagie nedrīkst apdzīt, kas automātiski nozīmē, ka smagajiem ir jābrauc pa pirmo joslu. Un nu tikpat automātiski mākslīgi tiek radīti sastrēgumi. Jo vieglie, kuriem vajag nobrauk vai uzbraukt uz bāņa, spiežas iekšā pirmajā rindā, nervozē, raustās un sabremzē visu kustību, nepārtraukti radot avārijas situācijas un ne tikai situācijas. Arī man sanāk vairākas reizes bremzēt līdz pilnīgai aptāšanai, kaut gan tikmēr otrā josla brīva, nerunājot jau par trešo. Protams, ir jau arī tādi, kuriem tās zīmes neeksistē, bet tas jau var izvērsties par maksas pasākumu.

Lai nu kā, veiksmīgi tieku cauri pilsētai un iebraucu Dabrovkas Bpiškā. Te vienmēr nāk prātā, kā Tālis Dabrovku bija iesaucis par Dubrovku – tas no teiciena “taksi na Dubrovku zakazivaļi?” kinofilmā “Briljantu roka”. Jo mums te netālu, tajā Dubrovkā ir viena točka, kur reizēm sanāk krauties. Esmu nobraucis 365km 4h26 min. Tātad paliek 8h38min. Pulkstens ir astoņi no rīta. Un nu es sāku domāt, vai man vispār ir jēga šodien tālāk braukt. No Wiškovas sāksies autobāņa būves darbi, kur pa dienu satiksme vispār ir nekāda, man tik sanāks zaudēt. Tas man liek izšķirties par labu tam, ka pa dienu stāvu tepat.

Sestdiena, 1.oktobris. Sāku darbu piektdienas vakarā 22.00, bet nu rēķinu to jau kā sestdienas darba dienu. Lai arī jau vakars, satiksme diezgan intansīva, bet vismaz labi tas, ka nekādi būvdarbi pa nakti nenotiek, kas to visu vēl vairāk to sabremzētu. Diezgan veikmīgi tieku remontiem cauri un 4 h20min sasniedzu Lietuvas robežu. Te nopērku ceļu vinjeti un pie reizes uztaisu pauzi. Tad vēl 4h23 min intensīva darba un esmu savā galamērķī Daugavpilī. Un nu jau nevienam nav grūti sarēķināt, ka esmu nobraucis par piecām minūtēm vairāk, nekā atļauts! Nu kā lai tu cilvēks kaut kad iepriekš paredzi to lieko minūti ietaupīt, kuras nedēļas beigās var pietrūkt! Tas viss liek atcerēties kādu nesn lasītu tēmu kādā forumā, kur tika apspriests, cir tad tālbraucēji var nobraukt pa mēnesi. Mazliet atskatīšos uz savu veikumu.

Tātad – pa šīm divām nedēlām esmu nostrādājis maksimāli atļauto laiku, 90h 05min. Izbraukātas divas Vācijas ar kopējo kilometrāžu – 6732km. Septembra mēnesī, tas ir 30 dienās nevis 28, kopējais darba laiks ir156h47 min ar nobraukumu 11592km. Tad vēl palūkojos uz augustu. 175h35 min un12941km. Tas jau nedaudz tuvāk maksimumam. Nu tas ir 31. dienā, ja atceramies, ka atļautais darba laiks ir 180h 28.dienās. Man jau vispār reti sanāk pārsniegt 13000 robežu, parasti ap 11000-12000 sanāk, jo daudz jābrauc pa mazajiem ceļiem un arī pa kādai vietējai kravai jāizved. Nedaudz vairāk varētu sanakt tiem šoferiem, kas apļo pa Eiropu. Tiem sanāk garāki pārbraucieni pa bāni un arī maksimālāk izmantoti laiki. Nu tas tā, viela pārdomām.

Svētdiena, 2.oktobris. Jau gads riņķī, bet liekas ka vēl nesen viss bija savādāk...