Jauks vasaras sezonas noslēgums.

parkingā Austrijā

Šis arī varētu būt papildinājums iepriekšējam stāstam – kur var iemācīties  par tālbraucēju.

Nācās pārtraukt sava rudenīgā atvaļinājuma baudīšanu, jo mūsu firmas pastāvīgajam klientam, kuram piegādājam kravas no Eiropas, uzradās steidzama krava no Itālijas. Tā kā manam aizvietotājam darba pieredze vēl neliela, arī tik tālu vispār nebija bijis, tika pieņemts lēmums šo reisu veikt divatā. Gan tāpēc, ka vienam jau bija grūti iekļauties piegādes termiņos, gan arī tā viņam būs laba skola.

5.oktobris

Uz pusdienlaiku tiek atrasta arī eksporta krava, labi ka nav tālu – no Gulbenes. Dodamies uzkrauties, kravā eksporta prece nr:1 – taras dēļi. Ar kravu atgriežamies Madonā. Vēl tiek atvēlēts laiks pārtikas iepirkumam, vēl līdz mājai pēc personīgām mantām – šis tas uz atvaļinājuma laiku pārceļojis no mašīnas uz māju, tad vēl pielejam degvielu līdz maksimumam, un pulkstenis jau rāda 19.00, kad beidzot startējam.

Izbraucot sākam rēķināt darba laikus, sanāk, ka steigai nav nekādas jēgas, jo visu tāpat sabremzē svētdienas aizliegumi strādāt. Ja tagad nostrādājam pilnu maiņu divatā, tad darbu beidzam sestdienas vakarā, pa nakti nostāvam devītnieku, bet svētdien tāpat nedrīkst braukt, tas nozīmē, ka atkal jāstāv. Izlemjam strādāt mainoties, bet viena šofera maiņu gan šodien, gan rīt, tā mēs arī tiekam līdz sestdienas vakaram līdz Vācijas robežai.

Uz Itāliju var tikt pa diviem maršrutiem. Caur Poliju jau abos gadījumos, tālāk vai nu Vācija, Austrija, vai nu Čehija, Slovākija, Ungārija, Slovēnija. Man vienmēr labāk ir paticis caur Vāciju, tā brauksim arī šoreiz.

tuvojamies kalniem

Astoņās stundās un četrdesmit minūtēs esam pievarējuši 586 km un pusē četros no rīta metam mieru stāvvietā dažus kilometrus aiz Belostokas. Caur Lomžu nevaram iet divu iemeslu pēc, mūsu krava par smagu, lai brauktu pa 30t tiltu un vēl piedevām smagie nedrīkst braukt cauri Lomžai no 00.00 līdz 05.00.

6.oktobris

Darba dienu sākam 13.30. krava smaga, tāpēc nelīkumosim pa bezmaksas ceļiem, bet mēģināsi ietaupīt uz degvielas, ejot pa maksas bāni. Arī laika ietaupījums te sanāk, tādejādi mēģināsim svētdien uztaisīt 24. Stundu atpūtas dienu, lai nākošnedēļ jau normāli varam strādāt visu nedēļu. Varšavai arī tiekam cauri vēl pirms aizlieguma smagajiem, kas ir no 16.00 līdz 20.00. No otras puses jau jaunais A2 ir atvērts uzreiz no pilsētas, tā ka laika ekonomija sanāk milzīga. Tālāk jau pa A2 atpūta ne darbs!

22.00 sasniedzam savu šodienas galamērķi – „Port 2000” Mostkos. Ceļā pavadītas 7,40, nobraukti 598km. Te ir viss, kas vajadzīgs tādiem kā mēs, bezmaksas stāvvieta, pārtikas veikals, duša par 5zl, wc par 1zl.

Viss rit pēc plāna, Vācijā var braukt iekšā svētdienas vakarā pēc 22.00, tā ka mūsu iecerētā iknedēļas pauze arī sanāks.

7.oktobris

Pa dienu stāvam uz vietas. Izmantojam laiku iepirkumiem, tad arī sanāk laiks uzvārīt kādu zupiņu, vispār jau viss kā kārtīgā brīvdienā pienākas! Bija arī doma, ka pēcpusdienā vajag pagulēt, jo vakarā jāsāk stādāt, bet tas kaut kā nesanāca.

Strādāt sākam 23.25 pēc mūsu laika. Varējām jau kādu stundu agrāk, bet nogaidījām, lai tas pirmais trakums uz robežas noskrien. Tā kā strādāt sanāk pa nakti, mainīsimies pēc trīs stundām, nevis četrām ar pusi, varbūt tā būs vieglāk. Es sāku pirmais. Trīs stundās un piecās minūtēs pieveicu 227km un jau esmu garām Berlīnei uz A9 pie Coswig.

8.oktobris

Ir trīs naktī un darbu sāk otrs Jānis. Te vēl varu piebilst, ka mums sanāk tā priekšrocība, ka vārdu logā nau jāmaina! Nakts darbs nekad nav viegls, vēl jo grūtāk, ja blakussēdētājs guļ, bet savādāk jau vispār grūti izturēt. Tā kā nokļūdīties maršrutā šobrīd nav kur, jo jāiet tikai taisni pa A9, es arī ļaujos miegam. Savas divas stundas un piecdesmit trīs minūtes līdz sešiem rītā Jānis iztur godam, pieveikti vēl 236km.

Kaulu izkustināšana pastaigā ap mašīnu, ātrā rīta kafija un pusē septiņos jau sākas mana darba maiņa. Iet jau uz rīta pusi, tas jau sāk iespaidot satiksmes plūsmas ātrumu, pie Nirnbergas jau sanāk pabakstīties sastrēgumā. Arī pirms Minhenes ringa tāda pagrūstīšanās jau, labi ,ka neliela. Tad griežu iekšā tankštellē, kur var papildināt naudu uz Austrijas ceļu maksas aparāta „GO BOX”. Trīs stundās un divdesmit minūtēs veikti 258km. Pulkstenis – 09.45. manas aizdomas apstiprinās – tā kā aparāts jau pieci gadi vecs, tas jāmaina. Citādi jau nekas- tik tas prasa vairāk laika. Tad vēl brokastis un mums jau te sanāk divu stundu pauze.

"Eiropas"tilts

Tagad atkal mana kārta sēdēt blakus. No Minhenes līdz robežai vairs nav tālu, ejam iekšā Austrijā – virziens Insbruka. Ceļš lokās pa upes ieleju starp kalniem un man pirmo reizi pa šo ceļu ir iespēja brīvi grozīt galvu uz visām pusēm un priecāties par skaistajām kalnu ainavām! Man te vienmēr ir paticis, žēl tikai, ka tik reti sanāk te būt!

Piestājam tankštellē jau aiz Insbrukas, uz reiz aiz „Eiropas”tilta, kura augstums ir 300m, skats te paveras vienreizējs! Esam vienā līmenī ar mākoņiem! Tālāk vēl uz augšu vien, spēj tik rīt siekalas, lai ausis „āķētos” vaļā! Kā nekā esam ap 1500m virs jūras līmeņa. Stāvot šo kalnu varenības priekšā, vienmēr esmu nodomājis, kāds kurmju rakums ir „Gaiziņš”.

Nu un tad jau ātri vien Itālija klāt! Ceļš jau pamazām sāk liekties lejup. Četros pēcpusdienā esam sasnieguši Bolzano. Trīs stundās un piecdesmit minūtēs Jānis nobraucis 267km.

Vēl jau man arī mazliet jāpastrādā. Pēc divu stundu darba un 152 km, esam izlīduši no kalnu ielejas līdzenumā. Maināmies pie pilsētiņas ar visai zīmīgu nosaukumu – Sandra! Tad vēl Jānim četrdesmit minūtes darba un , beidzot , nolemjam, ka šodienai pietiek. Metam mieru pie Brescia, laiks 19.25. Vēl atlika viena stunda kopējā darba laika, bet tam nav nekādas nozīmes, no rīta būsim izkraušanā.

Itālijas sarūsējušās barjeras

Šī maiņa izskatās jau pēc normālas divu šoferu darba maiņas –piecpadsmit stundās un piecdesmit minūtēs darba veikti 1192km. 

9.oktobris

Šonakt par miegu būtu grēks žēloties, pēc dubultās maiņas nosutinājām vienpadsmit stundas. Septiņos ceļamies, pusē astoņos izbraucam. Pēc divām stundām esam sasnieguši savu galamērķi – Casteseprio mazpilsētiņu pie Milānas. Jānis jau paspēja nobēdāties, ka par agru braucam, veļa vēl nav izkarināta žāvēties, nevar salasīt uz spoguļiem!

Izkraušanās adresi atrodam bez kādiem starpgadījumiem, liela kavēšanās arī nesanāk, un ātri vien esam atbrīvoti no kravas. Varam nofiksēt mazu starpfinišu – nobraukti 2625km, izlietoti 916l degvielas, vidējais patēriņš 34,9l uz 100km.

Varam doties uz pirmo iekraušanos- Pianezza, Torino piepilsēta, rūpnieciskais rajons, tā ka piebraukt nav problēma. Kraujam iekšā auto rezerves daļas, pēc kravas pieteikuma te jāiekļaujas 5,5 metros. Piestumjamies pie rampas, kā jau daudz kur eiropā, iekšā nelaiž. Atliek tikai gaidīt, kā saliks. Sakrauj diezgan ātri, nobraucam nost no rampas un manas aizdomas apstiprinās – pēdējā palete ar automašīnu buferiem ielikta gareniski, nevis šķērsām. Krāvēji nekādās sarunās neielaižas, arī noliktavas pārzini neizdodas pierunāt paleti pārlikt. Viņš tik pastāv pie sava, ka šķērsām neielīdīs! Da nu viņus! Laižam prom, ar cerību, ka otrajā „zagruzkā” būs normālāki krāvēji, kas palīdzēs apgriezt to paleti.

mūsu maršruts pa itāliju

Nu jau mēs griežamies atpakaļ uz māju pusi. Otrajā adresē jābūt tikai rīt, tāpēc nolemjam pabraukt tajā virzienā un meklēt stāvvietu. Pulkstenis arī gan jau tuvojas pieciem, kad griežam iekšā parkingā pirms pašas Milānas. Stāvvieta smagajiem te maza un visas vietas aizņemtas, bet mēs nolienam gar malu uzpildes stacijai, zīmes te nav, it kā nevienam netraucējam, riskēsim palikt tepat. Šodien darba diena beigta, tāpat savi 415km pa Itāliju salasīti.

10.oktobris

Pusē astoņos pēc vietējā laika turpinām tālāk. Mērķis – Vigano mazpilsētiņa pie Milānas. Lielpilsētas tuvums dara savu, lai uzveiktu 45 km, kas atlikuši, iztērējam stundu un 25 min. Ir jau arī viens trūkums, braucot divatā. Paskaties te, paskaties tur – Jānis Itālijā pirmo reizi, galva grozās uz visām pusēm nepārtraukti, kamēr vajadzīgajam pagriezienam garām gan! Neko darīt, braucam tālāk. Glābiņš ir loks kādi 10km tālāk, apgriežamies un laižam atpakaļ. Arī te nākas saskarties ar visai temperamentīgu noliktavas vadītāju. Vispirms jau viņš kādas desmit minūtes intensīvi skaidrojās ar kādu pa telefonu par mūsu kravu. Vēl niknāks viņš palika, kad mēs atveram piekabi. No visa tā vārdu daudzuma, kas nāca no viņa ārā, piedevām vēl to visu pavadot ar izteiksmīgu roku žestikulēšanu, es sapratu maz, bet pašu galveno – „jums ir problēmas, jūs kravu nevarat paņemt”! Es viņam visādos veidos cenšos ieskaidrot, lai iedod mums tā saucamo „rohlu”, mēs paši sagriezīsim to paleti šķērsām un vietas pietiks. Šis atkal pie sava – tā palete šķērsām neielīdīs! Visa mana paletes pārmērīšana un plātīšanās ar metramēru arī nelīdz. Nu paliek pēdējā iespēja – sākam paši ar rokām grūstīt to paleti, lai varētu sagriezt šķērsām, labi, ka nav smaga. Tad jau arī krāvēji nāk palīgā, viņu šefs gan vēl kādu laiku stāv un skatās. Nu kad jau sāk saprast, ka mums izdosies, pats ar kariņu iebrauc piekabē, lai aizstumtu to paleti līdz galam. Pārmēru vēl piekabi – 8,30 brīvi. Rādu viņam, ka viņa 8 metri ir brīvi un viņa kravai vietas pietiek. Nu tad viņš beidzot sāk dzenāt strādniekus uz kraušanu. Mugura slapja un rokas sāp no šitādas strīdēšanās!

Bet tā jau vēl ir pus bēda! Šajā pašā uzņēmumā, tikai citā noliktavā mums ir jāpaņem vēl viena palete, kurai nu vairs gan vietas nav. Ar šiem krāvējiem mums atkal neizdodas noskaidrot. Cik tā liela un vai var izjaukt. Šie paliek pie sava, ka viņiem jāiekrauj tikai sava krava un viss! Nu skaidrs viss te ar viņiem! Iekrauj mums te tos astoņus metrus gana ātri, braucam uz otru noliktavu. Te mums izdodas diezgan ātri atrast kopīgu valodu ar noliktavas menedžeri, šis mums parāda paleti, kas mums jāpaņem, kaut arī viņš redz, ka mums it kā vietas nav. Ļoti ātri saprotam, ka visu varam paņemt, tikai tā palete jāizjauc un viss ielien pa virsu pirmajai kravai. Šis bez kādas tielēšanās piekrīt un viss notiek! Varam atviegloti uzelpot- beidzot viss nokārtojas! Varam sākt mērot mājupceļu.

Atkal sākam rēķināt darba laikus, kad varam tikt mājās, un atkal sanāk, ka trakot nav nekādas jēgas, galā varam tikt tikai piektdien vakarā, tā ka varam braukt bez steigas, tā, lai pirmdien būtu izkraušanā. Ir pusē viens pēcpusdienā, kad sākam strādāt. Izrēķinām, ka šodien vēl varam līdz 22,00 tikt cauri Austrijai. Līdz 22,00 tāpēc, ka pēc tam sākas daži ierobežojumi smagajiem. Ir vajadzīgs tā saucamais „klusais” sertifikāts, nu labi, tas ir. Tad vēl ceļu maksa tiek iekasēta dārgāk un iestājas ātruma ierobežojumi. Nav nekādas vajadzības uz to visu uzprasīties.

arī te gadās nelabvēlīgi apstākļi

Atpakaļ ceļā arī laiks vairs nelutina, ir lietus un migla, tad vēl arī trāpām pāris sastrēgumos, bet pagaidām vēl ejam pēc plānotā grafika. Pirms septiņiem jau sasniedzam Austrijas robežu. Un te nu jāsaka, ka manas nolaidības pēc pa Austriju nākas piedzīvot dažus nervus kutinošus brīžus. Uz robežas pabraucam garām punktam, kur var papildināt ceļu maksas kasti „GO box.”  Nu vēl jau gan pīkst vienu reizi, tātad viss ok. Bet tad drīz vien sāk pīkstēt divreiz. uz bāņa nevienas tankštelles drīzumā nav un es neesmu te tik daudz braukājis, lai zinātu atrast arī kaut kur nobraucot nost. Nolemjam braukt vien pa bāni, kamēr atradīsim. Tad jau šī sāk pīkstēt četrreiz, tātad tukša. Esam jau pirms Insbrukas, nu es sāku atcerēties, ka ir jau jātiek tai garām, kamēr būs tankštelle, kur var uzlikt uz aparāta. Nu braucam tik, neko darīt. Atliek tikai cerēt, ka priekšā neizbrauks busiņš ar ieslēgtām bākugunīm un nenovilks no bāņa! Kā jau tādos brīžos, attālums līdz tam tankam tik tāls, tik tāls... nu beidzot... esam tankā, un ar steigu ejam uzlikt naudu. Jau esam 25 eur mīnusā. Te vēl sarežģījumi ar to, ka negrib ņemt pretī nevienu no mūsu kartēm. Nu štrunts par lielo komisiju, ņemam ārā bankomātā un viss beidzot ok. Izejam no tanka un ... pie mūsu mašīnas jau stāv „ASFINAG” busiņš! Nu pirmā doma jau – „tūdi būs onkulīt”! Šoreiz „proņeslo”, šie novilkuši no bāņa kādu itāli, tam arī jau maksas aparāts rokā un notiek skaidrošanās. Nu mēs tik ar Jāni tā klusām nojokojam, ka mums kā Mirttantei, jāiet ar maksas kvīti rokā „u meņa dokumenti v porjadke”. Nu pa īsto jau tā īpaši smiekli nenāk , klusiņām lavāmies tik prom!

Un deviņos pēc vietējā laika jau atviegloti uzelpojam, iebraukuši stāvlaukumā jau Vācijas pusē uzreiz aiz robežas! Šodienai pietiks. Par abiem astoņas stundas un 45 min, veikti 525km.

11.oktobris

atkal līdzenā Vācija, apiņi arī jau novākti

Šodienas plānos uzveikt Vāciju. Nostāvam vienpadsmitnieku un sākam deviņos kā baltie cilvēki. Jānim 4,19 izdodas uzveikt 367km, man rezultāts mazliet švakāks.   4,24 tikai 317km. Bet tik un tā izdodas sasniegt šodienas pirmo pieturvietu – A10 iepirkšanās centru pie Berlīnes. Izmantoju izdevību Jānim parādīt, kur te var nolīst ar smago. Divas stundas mazliet pašopingojam, tad vēl gandrīz divas stundas darba un esam jau 40km iekšā Polijā, šoreiz ļauju Jānim iepazīt citu stāvvietu ar visai amerikānisku nosaukumu „Nevada”. Šodienas veikums – desmit ar pusi stundās 801km.

12.oktobris

aptuvenais mūsu maršruts polijā

Polijas diena. Ja jau izglītojošais brauciens, tad pēc pilnas programmas. Jānis vēl nav mērojis Polijas ziemeļgala ceļus. Tā kā steigas nekādas, krava viegla, es arī parakstos šim pasākumam. Te sanāk mazāk maksāt par ceļiem, bet ceļš smagāks – kalni un līkumi. Ar mūsu vieglo kravu un divatā varam atļauties šai ekskursijai.

To pierāda arī rezultāts. Sākam pusē divpadsmitos. Lai uzveiktu 743km līdz Augustovai, bija nepieciešamas divpadsmit stundas un deviņas minūtes.. beidzam strādāt jau pēc pusnakts un vēl arī paveicas atrast brīvu vietu šella stāvvietā.

13.oktobris

Nu jau esam tik pat kā mājās! Šodien tāds atpūtas brauciens pāri Lietuvai. Jau ir atkal pusdienlaiks, kad startējam un tos 346km līdz Statoilam pirms Bauskas uzveicam četrās stundās un četrdesmit četrās minūtēs. Līdz pirmdienai paliekam tepat, jo Rīgā jau nemaz nav kur tā normāli stāvēt.

kalnu smailes duras mākoņos

14.oktobris

Svētdiena visā tās tiešajā nozīmē. Strādāts netiek nemaz. Diena paiet kinoseansiem mijoties ar maltītes pagatavošanām un ēdienreizēm. Kādreiz jau esmu pievērsies savas virtuves aprakstiem, bet laikam tā varētu būt arī atsevišķa tēma. Jāpadomā...

15.oktobris

Arī jau īstenībā nekā interesanta... Pusē septiņos startējam un astoņos esam Rīgā. Sākam savas kravas piegādi apgrieztā secībā kā iekrāvām. Nu jau pēcpusdienā esam ar izkraušanām tikuši galā, novietojam mašīnu stāvvietā un varam pavilkt strīpu.

Apļa garums sanāca 5468km, iztērēti 1800 litri degvielas, vidējais patēriņš 39,92 liti uz 100km