Starp reisiem.

   Nevar jau tikai braukt un braukt, reizēm arī kaut kas jāpaskrūvē. Šoreiz tās ir piekabes riepas. Vienam pārim ir pienācis laiks pāriet uz citu piekabi, bet tas nemaz nenozīmē, ka tur būs vieglāk! Tātad mainu nost divas riepas, bet pie reizes veicu arī riepu rotāciju pa asīm, lai paregulētu nodilumu. Tām, kas bija uz pirmās ass, slodze bija lielāka un ir padilušas vairāk. It kā jau reizēm tās vispār iet pa gaisu, nu kad tilts paceļas tukšā vai ar vieglu kravu braucot, bet, kad ir pie zemes ar smagu kravu tiek noplēstas dubultā. Nu tās pārceļas uz vidējo tiltu un uz pirmā tiek uzliktas jaunas.

   Tā kā skrūvēju nost pa divi riteņi uzreiz, izmantoju nelielu viltību, lai nevajadzētu krāmēties ar vairākiem domkratiem. Palieku zem pneimoatsperes pa bluķītim un tad ar piekabes augstuma regulēšanas rokturi ceļu piekabi augšā. Abi riteņi ļoti skaisti atraujas no zemes un var tos skrūvēt nost un mainīt vietām! Kādam jau tūlīt var ienākt prātā doma, ka tas nav īsti pareizi no drošības viedokļa. Jā, tur arī es varu piekrist. Bet es to labi apzinos un rīkojos gana uzmanīgi. Tas tiek darīts tikai tukšai piekabei, tātad svars uz katru riteni nav nemaz tik liels. Un arī citi nekādi remontdarbi netiek darīti un apakšā zem piekabes netiek līsts. tikai noņemam un uzliekam ratus, tā ka viss ir ok! Un laika ziņā iznāk liels ieguvums - kamēr viens rats montējas, otrs jau ir pārskrūvēts tā vietā.
   Un kad visi rati nostājas savās vietās, jau dodos pēc kravas reisam nr;21.

Reiss nr: 20.2016

 

Trešdiena, 31.augusts. Parkings Polijā, uz A2. Blakus kravas automašīna FORD. Pie mums tādu neesmu manījis, īsti nezinu, varbūt arī ir. Arī Eiropā tādas nemana. Kādreiz tādas tiku manījis Krievijā. Šī ir ar Turcijas numuriem.

Sestdiena, 03.septembris. Vācija. Lone. Iešu ciemos, kādu "ciemkukuli" tak arī vajag! 

Tā pati sestdiena. Jau esmu ciemos pie čomiem, kas dzīvo un strādā Vācijā. Skats pa logu no 5. stāva loga.( pēc mūsu mērauklas - 6.stāvs)

Svētdiena, 4.septembris. Apmeklēju Krēfeldas ugunsdzēsēju depo Atvērto Durvju dienu. Šobrīd tiek rādīti cilvēku glābšanas paraugdemonstrējumi. Pēc tam tās kāpnes pacēla virs tās treniņu mājas, kurai ir 8 stāvi.

Trešdiena, 7.septembris. Vakars pilsētiņas Triptis industriālajā zonā. Ir noliktavas, kas strādā no05.00 līdz 14.00 un ja tu ierodies 14.30, tad vairs nekā, jāgaida rīts.

Ceturtdiena, 8.septembris. Polija, autobānis A4. Te notika tas, ko es piesaucu pagājušajā reisā un negribēju, lai notiek! Mani no bāņa nocēla Transporta Inspekcija uz kontroli. Bet es tā īsti nesapratu, vai viņam tā pārbaudes datorprogramma manu pārkāpumu neuzrādīja, vai arī pats inspektors to neuzskatīja par tik nozīmīgu, lai mani sodītu! Kā teica tante Mirta - "U meņja dokumenti v porjadke!" 

Piektiena, 9 septembris. Šai bildei apakšā vartētu likt aprakstu - "Mans VOLVO skrien tik ātri, ka panācu FORMULU"!  

   Šoreiz tikai dažas bildītes ar nelieliem aprakstiem. Un neviena diena nav izlaista, ir tā kā plānots! :) Ar garākiem aprakstiem pacentīšos atkal nākamreiz.

Reiss nr: 19.2016

Piektdiena 19.augusts. Strādāt sāku jau pēcpusdienā, pusē četros. Jo vēl jau sanāk pielāgoties vasaras poļu braukšanas aizliegumiem, varētu sanākt, ka pēdējo reiz šovasar. Ievēroju savu ierasto maršruta sadalījumu un eju līdz Belostokai, pusē trijos naktī esmu galā. Pa ceļam vēl tik biju iegriezis Kauņas “estonkā”, gāzes balonu uzpildīt. Nu atkal kādiem trim mēnešiem pietiks, samaksāju 3 eur.

Sestdiena 20.augusts. Arī šodien ir jāsāk strādāt vēlāk nekā varētu, jo jāsagaida sestdienas braukšanas aizliegums, kas beidzas 15.00 pēc mūsu laika. Tad nu tieši trijos arī sāku. Drīz vien kārtējais, nepatīkamais pārsteigums –satiksme pa astoto ceļu slēgta, tiekam novirzīti pa ceļu nr 64 uz Lomžu. Tad nu sanāk tā, ka drīkst neievērot 30t aizliegumu uz Lomžas tilta, jo citur jau vairs nav kur likties. Bet tas jau nav vēl viss. Pa taisno no Lomžas uz Varšavu arī nedrīkst braukt, jo Ostroļekā remontē tiltu un smagajiem aizliegums braukt. Pa 677 ceļu visa karavāna dodas atpakaļ uz astoto ceļu, izbraucam uz to Ostrovā Maz. Bet tas vēl nav viss. Tā kā līdz Varšavas aizliegumam vairs nevaru paspēt, jāiet apkārt. Un Viškovas tiltu joprojām remontē, tad turpat Ostrovā griežu pa 60 ceļu uz Rožan un tad pa 61 uz Serok, no kurienes jau pa ierasto 62 apkārt Varšavai. Un visa šī pasākuma rezultātā pietrūkst laika, lai tiktu līdz A2 bānim, kas, parasti, izdodas bez problēmām, nākas taisīt pauzi jau iepriekš, uz 50 ceļa. Tālāk jau pa 92 un 70 un uz A2 virsū. Nu jau tikai taisni! Vēl, gan tik iegriežu BiPiškā, te mani gaida kolēģis Jancis ar manu bijušo skāni. Šim krava uz Polijas otru malu, bet kādu brīdi, līdz Koņinai, varam iet reizē. Pirms Koņinas uztaisīsim kopīgu pauzi, jo es arī bez otras pauzes un desmitās stundas līdz ieplānotajam mērķim netieku, un tad jau šķirsimies. Taču, tā kā ir jau vēla pievakare, nemaz tā īsti vairs negribas to desmito stundu ņemt un visu to pasākumu ievilkt vēlā naktī. Tad nu sāku Janci pierunāt, lai šis arī iet pa bāni maksimāli tālu un tad varam kopā arī pauzēt jau lielo pauzi. Izdodas man viņu pierunāt, kā nekā taču svētdienu pavadīt divatā tomēr jautrāk nekā vienatnē, un, jau pusnaktī, metam mieru Orlenā pirms Poznaņas. Kā brīnumā, atrodam pat vēl divas brīvas stāvvietas blakus, nu augstākie spēki strādā mums par labu!

Svētdiena 21.augusts. Tā kā mūsu vakar vakara papļāpāšana beidzās ap 04.00, un abi esam tādi rīta guļavas, nosutinam, gandrīz , līdz pusdienai. Ārā līst, tā ka nekāda patusēšana brīvā dabā arī nesanāk, nākas spaidīties pa kabīni. Svētdiena jau kā svētdiena, ar pusdienu zupas vārīšanu, ar kādu kinofilmu fonā un čomu sarunām, kas sen nav tikušies.   

Pirmdiena 22.augusts. startēju piecos no rīta, ar tādu aprēķinu, lai uz izkraušnos būtu pusdienlaikā. Īpašas steigas nav, jo atpakaļkrava uz otrdienu. Septiņos jau esmu Mostkos, “PORT 2000”, nomazgāju mašīnu, jo tāda ne visai smuka. Vēlāk, kad nokalst, konstatēju, ka mazgātāji nohaltūrējuši, nu neko, nākošreiz stingrāk jāuzpasē. Tepat arī vēl iepauzēju, tikmēr vietējā veikalā iegādājos zem siknām liekamos stūrīšus, jo man nav tik lielā skaitā, kā pieprasīts. Kvalitāte tiem gan nav tik laba, ka Vācijā pirktiem, bet nekas, galvenais, ka ir un nevar atteikt kraušanu. Otru pauzi, jau uz A9 ceturtajā nobraucienā apvienoju ar veikala apmeklējumu, tad laižu tālāk. Rezevē šodienas izkraušanai man bija ierēķinātas trīs stundas, jan nu kas. Un notiek tas “ja nu kas”! Tieši trīs stundas man nākas uzkavēties sastrēgumā! 

 Ir avarējušas divas fūres un A9 ir ciet. Visa satiksme tiek novirzīta uz apvedceļu pa mazākas nozīmes ceļu un es visas trīs stundas bakstos līdz šim nobraucienam. Bet tieši tad tiek viena josla atvētra un satiksme palaista pa bāni, man nost vairs nav jābrauc. Tas labi, jo pa to mazo ceļu tak arī kustība nekāda! Var jau par to visu dusmoties un lamāties, bet es vienmēr šādos gadījumos mierinu ar domu, ka man tomēr ir daudz labāka situācija nekā tiem diviem, kuriem mašīnas galīgi iznīcinātas!

Valdekā ierodos 15.10. krāvējs Viktors jau ir gatavs izkraut, tik steidzina, lai ātri nesu papīrus uz ofisu, varbūt vēl pieņems. Bet, kurš nav paspējis, tas ir nokavējis! Te ir jāierodas līdz trijierm – morgen, sieben uhr! Tā kā teritorijā stāvēt neatļauj, griežu apkārt un braucu ārā. Viktors tik saka, lai braucu uz sešiem, šis mani izkraušot pirms darba laika sākuma.

Otrdiena 23.augusts. Tā arī notiek, sešos iebraucu atpakaļ, Viktors jau gaida un mani izkrauj pirms savām mašīnām, tā ka man atliek tikai sagaidīt septiņus, kad sāk ofiss strādāt, lai dabūtu parakstus uz papīriem un varu laist uz iekraušanu.

Pēc pieteikuma man Iphofenas “Knauf” rūpnīcā, netālu no Vurcburgas, bija jāierodas 09.00, es ierados 10.00, tā ka neko tā īsti neesmu nokavējis!  Pieteikuma anketā jāaizpilda vesela tabula- ka piekabe man ir tukša un tīra, ka ir divdesmit siksnas, četrdesmit stūrīši zem siksnām, dzeltenā veste, drošie darba apavi, utt. Tad man tiek izsniegts peidžeris un varu gaidīt savu rindu uz kraušanos.

 Rindu man nākas stāvēt divreiz, jo jākraujas pa divām rūpnīcām. Vispirms, pēc pusotras stundas gaidīšanas, uz peidžeri atnāk kraušanās vietas numurs.  Braucu un nostājos norādītajā vietā, te man piekrauj puskravu ar reģipša un putuplasta plāksnēm. Tad braucu uz otru rūpnīcu, trīs km tālāk, pēc sausajiem maisījumiem, te atkal rinda, divas mašīnas priekšā. Un tas viss pasākums ievelkas līdz pusčetriem pēc vietējā laika.

Tad nu sāku virzīties mājup virzienā un nolemju, ka nekādas pauzes pa vidu taisīt vairs nav vērts, jānostrādā tik čeras ar pus un jāmet miers. Tā arī daru, pusē deviņos, pēc nobrauktām 4.20 vēl izdodas atrast brīvu vietu parkingā uz A9. Un tikai tagad es saprotu, ka esmu iebraucis “mālos”! Esmu pārstrādājis kopējās darba stundas – āmuri plus braukšana, kas nevar būt vairāk par sešām stundām! Biju jau iepriekš izrēķinājis, ka varu braukt tikai līdz septiņiem, bet pēc tam kaut kā to piemirsu. Nu neko, uztaisīju izdruku ar paskaidrojumu un atliek tikai cerēt, ka 28 dienas uz kontroli netrāpīšu!

Trešdiena 24.augusts. Vienkārša un monotona darba diena. Sāku pirms sešiem, mazliet pabakstījos remontos uz Berlīnes Ringa, pauzi taisīju jau Polijā, Bipiškā, autobāņa A2 86-tajā kilometrā. Un dienu nobeidzu pēdējā parkingā pirms Varšavas. 8h47 min veikti 713km. No sākuma bija doma, ka jātaisa vēl viena pauze un ar desmito stundu jāiet cauri pilsētai, bet, redzot satiksmes intensīvo plūsmu, nolēmu neriskēt. Varētu sanākt, ka darba laiks beidzas pilsētas vidū.  

Ceturtdiena, 25.augusts. Sāku pusē četros un uzņemu laiku līdz pirmajam parkingam. Vienu reizi apstājoties pie luksofora Markos, līdz tam tieku 42 minūtēs. Dienas laikā tas noteikti nebūtu izdevies! Tad nu varu mierīgi strādāt uz priekšu. Vēlāk jau pienāk ziņa, ka uz izkraušanu jābūt rīt no rīta deviņos. Tas labi, jo, it kā jau šodien varētu tikt līdz galam, bet tas būtu uz pēdējām minūtēm. Darba laiks beigsies un kur tad pēc tam vairs liksies! Kad darba diena jau nāk uz otru pusi, sāku rēķināt, ka lidz Rīgai jau varētu tikt. Vietu jau nav daudz,kur stāvēt, bet man vēl viena vieta uz krastenes pretī Astartei atrodas! Beigu beigās šodien labi pastrādāts – 9h56min un 733km.

Piektdiena, 26.audusts. Izkustos jau astoņos, pa ceļam vēl “Latvijas Naftā” ieleju degvielu, lai pietiek līdz mājai un bez divdesmit deviņos esmu Knaufā. Tad nu sanāk salīdzināt vienas firmas divas rūpnīcas, vienu Vācijā, otru Latvijā. Vācijā, pie reģistrācijas, man uzreiz pajautāja, vai es te pirmo reizi. Uz atbildi “Jā”sekoja izsniegts plāns ar iezīmētiem maršrutiem, kur man jābrauc un kas man jādara. Latvijā man pa lodziņu, pretī maniem iesniegtajiem dokumentiem, izstumj A4 formāta kārtas numuru  un čipkarti. Paskaidzrojumu nekādu! Nu labi, kaut kad, “100 gadus ” atpakaļ te esmu bijis, saprotu, ka tas numurs jāgaida uz tablo, un kad tavējais iedegas, brauc iekšā uz izkraušanu. Bet kam čips? Izrādās, ka pirms un pēc ir jāsveras un čips ir svariem, labi, ka kads no kolēģiem to paskaidro! Nu labi, nosveros, kādu stundu gaidu savu kārtu, tad jau tieku iekšā. Tur ir trīs izkraušanās vietas, es tieku iekšā pēdējā, trešajā.  Jau nolasu visus sānu dēļus, noņemu siksnas. Tai brīdī pirmā mašīna izbrauc ārā, un tevi nāk un dzen uz priekšu. Lasi visu no zemes augšā, lai pārbrauktu. Lieki jau piezīmēt, ka man pēc tam vajadzēja pārbraukt vēl vienu reizi, jau kraušanās procesa vidū! Un es saprotu, ka kraujoties Vācijā, ar mani runā vāciski  -tas tak pilnīgi normāli! Tad kāpēc, kraujoties Latvijā, ar mani runā krieviski? Bet, kronis visam jau nāk pēc kāda brīža! Kad man liek pabraukt uz priekšu, es pieeju pie priekšējās mašīnas šofera (ar LV numuriem) un pajautāju, vai viņš brauks uz priekšu, saņemu ļoti skaidru atbildi –“ja ņih... ņe poņimaju, što ti mņe govoriš!”

Lai nu kā, uz pusdienlaiku esmu ticis no kravas vaļā un varu laist mājās. Vēl tik Lubānā jāuzkrauj vietējā kraviņa pirmdienai un tad jau veselas divas dienas mājās!

Jautājumi un Atbildes.

   Šodien atgriezos no kārtējā reisa, bet par to vēlāk. Neatceros, vai par to jau esmu stāstījis, bet ārzemēs internetu nepērku, reizēm tik sanāk pastāvēt kādā parkingā, kur ir pieejams wi-fi. Bet ne vienmēr tā iegrozās un tad jau sanāk kādu nedēļu iztikt bez neta. Tāpēc jāatvainojas par to, ka uz jūsu uzdotajiem jautājumiem komentāros neatbildu uzreiz. Šoreiz biju tā patīkami pārsteigts – ienākuši trīs uzreiz!  Tan nu nolēmu atbildes uzrakstīt nevis komentāros, bet atsevišķā rakstiņā, tak jau atradīsiet!

Par apaviem. Nezinu, vai to var saukt par tradīciju, drīzāk jau par ieradumu, bet zinu daudzus šoferus, kuri brauc bez apaviem, mani ieskaitot! Vēl jo vairāk, apavi tiek atstāti ārpus kabīnes, uz trepītēm. Jo kabīnes grīda ir izlikta ar paklājiem, kurus nemaz negribas pienēsāt ar smiltīm, dubļiem, skaidām, sniegu u.t.t  Uz trepītēm jau parasti tiek turēti kādi pavisam ātri un viegli novelkami un uzvelkami apavi, nu kaut vai iešļūcenes. Un kaut kas nopietnāks, kādas nopietnākas pastaigu kurpes vai botas un darba apavi priekš kraušanās stāv sānu bagāžas nodalījumā.

 Kāds jau tūlīt var iebilst, ka ir valstis, kurās tas nemaz nav atļauts. Jā, es to zinu, bet neko tur nevar padarīt. Esmu jau tā pieradis, ka ar apaviem kājās pie stūres jūtos tik neomulīgi un ir tāda sajūta, ka nemaz braukt nemāku!

Par profesijas maiņu. Lielākā daļa tālbraucēju ir vīri jau labākajos gados, jauno nāk klāt samērā maz, tā ka vecums tam nevarētu būt šķērslis. Vajag tikai gribēšanu. Varbūt, ka tiešām ir vērts ko pamainīt dzīvē, ja jau visu laiku kantorī nosēdēts! Bet, kā jau ikvienam, kurš jautā, braukt vai nebraukt, iesaku vispirms izbraukt kādu reisu līdzi kādam draugam vai paziņam, lai saprastu ap ko tā lieta grozās. Ja ir kantora darbs, tad pieļauju domu, ka uz šo brīdi var nebūt vajadzīgās kategorijas ar visiem kodiem un vadītāja kartēm, kuru nokārtošana prasa zināmus ieguldījumus. Tad nu būs vieglak saprast,vai ir vērts tērēties vai nē.

Par maršrutu cauri Lietuvai. Konkrētais maršruts varētu būt interesants, braucot ar vieglo, jo tur var ko vairāk apsktīt, bet nebūs īsti piemērots braucienam ar smago. Tur sanāks lielāks attālums un vēl, piedevām, lielāks degvielas patēriņš, mīcoties pa mazajiem ceļiem. Kādreiz jau ir nācies Lietuvu šķērsot pa dažādiem maršutiem, bet pie mana šā brīža darba specifikas šis maršruts galīgi nav piemērots.

Un ja jau turpinam spēlīti “jautājumi un atbildes”, tad nu ir pienākusi mana kārta uzdot jautājumu!

Attēlā ir redzamas trīs kravu stiprināšanas siksnas, katra satīta savākā veidā. Tad nu gribētu zināt jūsu domas, kurš veids ir ērtākais uzglabāšanai un lietošanai. Un varbūt arī pamatojumu, kāpēc.  Jo man ir gadījies, ka pat daudz ko piedzīvojuši vīri jautā, kāpēc tu savas siksnas tin tieši tā un ne savādāk? Tad nu pēc šādiem jautājumiem esmu pavērojis, kā to dara citi. Jā, piekrītu, ka katram ir savi ieradumi un apsolos arī pastāstīt par savējiem un pamatot,kāpēc tā daru. 

Reiss nr:18.2016

Pirmdiena, 8. augusts. Šodien startēju prom. Kravu uzkrāvu jau piektdien, nostāvēju mājās lielo iknedēļas pauzi, sanāca jau pat mazliet vairāk kā vajag, bet ātrāk skriet nav nekādas vajadzības, jo atpakaļkrava paredzēta uz ceturtdienu. Tad nu šodien ierastais grafiks – no mājas līdz Belostokas “Delfīnam”.  Jau iepriekš rādīju, ka Lietuvā uz ceļiem izvieto plakātus ar “melno” statistiku. Bet šeit redzamajā plakātā uzrādās šajā gadā uz šī ceļa noķerto satiksmes noteikumu pārkāpēju skaits un iekasēto soda naudu summa. Jāsaka uzreiz, ka tie skaitļi diezgan iespaidīgi.  Nemāku izskaidrot, bet elektroniskie tablo cipari bieži vien nenofotografējas, tāpat bieži ir ar degvielas cenām. Laikam jau, to mirgošana sakrīt ar fotografēšanas brīdi, kas acij nav redzams. Ai, ko te stāstīšu to, konezinu, atstāšu to paskaidrot kādam gudrākam elektronikas jomā!

Lietuvai veiksmīgi tieku pāri, uz Polijas robežas muitnieku izvēle krīt uz mani.  Viņus mani paskaidrojumi uz jautājumu “čto vezeš?” neapmierina un tieku novirzīts uz rentgenu. Tad nu jaunais auto arī tiek pie savas pirmās starojuma devas!

 Otrdiena, 9.augusts. Startēju 03.00 no rīta, nostāvējis tikai devītnieku, lai pēc iespējas agrāk tiktu cauri Varšavai. Tas arī veiksmīgi izdodas, vēl jau stiksme nav nekāda lielā. Pie šāda veiksmīga dienas sākuma sāku plānot, ka, paņemot klāt desmito darba stundu, iešu jau iekšā Vācijā, līdz autohofam uz A9, ceturtajā nobraucienā. Bet ne vienmēr sanāk tā, kā plāno. Jau pirmajā remontā pēc iebraukšanas Vācijā, nākas pazaudēt mazliet laika, bet vēl jau vajadzētu pietikt. Un tad pretīmbraucošais “Kreisers”pa rāciju pastāsta, ka remontā uz Berlīnes Ringa mūsu pusē štavs uz kādiem pieciem kilometriem.  Saprotu, ka mans plāns neizdosies un izlemju desmito stundu nemaz netērēt, griežu iekšā meža parkingā vēl pirms Ringa. Tāpat jau šodienas veikums gana labs – 8h 56min un 695km.

Trešdiena, 10.augusts. Tā kā vakar beidzu darbu jau divos dienā un šodienas plānos ietilpst tikai izkraušanās, atkal nostāvu ilgāk nekā vajadzīgs, lai saplānotu pareizo ieraššanās laiku izkraušanā.  Jo visi jau cenšas braukt agrāk no rīta, ja tajā pašā dienā arī jākraujas.  Tad, jau devīto reizi no visām astoņpadsmit šā gada eiropas kravām, Waldekā ierodos ap pusē vienpadsmitiem pēc vietējā laika. Mani aprēķini ir izdevušies, rīta “trakums ” jau ir pāri un es bez rindas uzreiz tieku nostāties uz izkraušanos.  Jau vienpadsmitos esmu no kravas brīvs un varu doties tālāk. Kā reiz vēl pietiek laika maksimāli tuvu piebraukt pie iekraušnās adreses.

Sanāk braukt garām Frankfurtei un te, kā jau vienmēr, intensīva satiksme ne tikai uz zemes... Darba dienu beidzu pēdējā tankštellē pirms Manheimas, līdz iekraušanai atlikuši 20km. Šodienas veikums 7h54min un 640km.

Ceturtdiena, 11.augusts. Tieši astoņos ierodos uz iekraušanos Manheimā, FUCHS eļļu rūpnīcā. Jau reģistrējoties redzu, ka strādā “pareizā” maiņa, tie, kam manas siksnas nepatika! Ilgi gaidīt nesanāk, ātri vien tieku pie rampas. Pagājušo reiz pirktās siksnas citām kravām izmantojis neesmu, satītas turēju kastē tieši eļļas kravām. Nu esmu tās izvilcis un sagatavojis, tik zīlēju, cik vajadzēs šoreiz, vai pietiks ar tām deviņām. Ha, šoreiz ir tāda krava, ka vajag tikai divas! Pārējās var gaidīt savu kārtu nākamreiz!

Pēc nepilnām divām stundām no ieraššanās brīža varu doties mājup virzienā. Tas ir labs sākums tam, lai šodien varētu maksimāli izstrādāt darba dienu.

Kā stāsta šis plakāts, 45 gadus te ir bijusi robeža starp divām Vācijām. Un vispār, man jau patīk tie brīži, kad var palaist skatu tālumā...

Pievakarē vēl tik piegriežu pie A10 einkaufscentra, lai izpildītu kādu senāku un kādu jaunienākušos pasūtījumu un jau vēlāk vakarā beidzu darbu jau Polijā. Tā kā ietrāpīju bez štaviem, šodien labi pastrādāts – 9h32 min un 751km.

Piektdiena, 12.augusts. Šodien atkal Polijas diena. Piedevām vēl viss ir iegrozījies tā, ka pa dienas vidu varu iziet cauri Varšavai. Bet vērojot satiksmes intensitāti, sāk rasties šaubas, vai to vajag darīt? Bet tomēr nolemju iet cauri pilsētai. Ir piektdienas pusdienlaiks un priekšā ir trīs brīvdienas, jo 15. Augusts Polijā ir brīvdiena.  Un tikai likumsakarīgi ir tas, ka atduros pret palielu sastrēgumu. Nun kamēr nebūs izbūvēts apvedceļs Markiem, tā notiek bieži. Nevar būt savādāk, ja trīs joslas saiet vienā un pēc tam vēl piekļaujas klāt citai ielai.

Saīsināts un paātrināts ieskats sastrēgumā un tā apbraukšanas iespējas. Laikam jau labāk būtu bijis braukt apkārt pilsētai.

 Pēc tam arī uz remontiem visa satiksmes plūsma tiek diezgan nopietni sabremzēta un Belostokā ierodos ar plus 40 min darba laikam, un plus1h10min darba dienai. Un vēl vispār grūti aprēķināt , cik būtu pazaudējis laiku, ja neapbrauktu štavu pilsētā, tā ka pareizāk būtu bijis iet apkārt pilsētai. Labi vēl, ka viss tas pasākums neievilka piektdienas vakara aizliegumā.

Interesantu kvadraku piefiksēju starp daudzajiem ceļu būves aparātiem.

Sestdiena, 13.augusts.  Lai tiktu ārā no PL pirms aizlieguma braukt smagajiem, kas sestdien ir no 08.00 līdz14.00, sāku darbu jau pēc 04.00. varētu jau arī mazliet vēlāk, bet ko tur vairs gaidīt – saīsinātā atpūta uz 9h nostāvēta un var strādāt. Un vēl arī tiek vinnēts uz tukšākiem ceļiem, tā ka Lietuvas robežu sasniedzu 2h 17 min, ierasto 2h30min vietā. Tas nāk tikai par labu, jo šodienai atlikušas tikai vairs 7h 50min no divās nedēļās atļautajām 90 darba stundām.

Kā jau visai mūsu ģimenītei raksturīgi, arī man patīk vērot un iemūžināt dažādus debesskatus. Jo debesis jau nekad nav vienādas, tās neatkārtojas! Šī bildīte arī tapusi Polijā, vēl pirms saullēkta.

Uz pusdienlaiku jau esmu Daugavpilī, remonti pie robežas arī jau pabeigti, vēl tik septiņdesmit ierobežojumi nav noņemti un grūti nociesties to nepārkāpt uz jauna asvalta. To labi saprot arī divi moto policisti, kas te dežūrē.

Tad nu sešu dienu veikums 3838km un varu gaidīt pirmdienu un izkrauties, un tad jau atkal jauns stāsts var sākties!

Pamestais 2.

Nav nemaz jābrauc uz Poliju vai Vāciju, lai novērotu ilgi stāvošas, vientuļas automašīnas. Nu jau tādu parādību var sastapt arī pie mums. Uz autoceļa Tīnūži – Koknese ceļmalā stāv mazais mersītis ar Lietuvas numurzīmēm. Pirmo reizi to pamanīju ap 16. jūniju, precīzi datumu nepiefiksēju, jo pirmajā reizē tam īpašu vērību nepiegriezu – vai nu mazums mašīnu var būt ceļmalā. Tad mazliet vēlāk, jau pēc Līgosvētkiem, ap mašīnu tika novietoti norobežojošie stabiņi, laikam jau ceļa dienesti pacentās, lai kāds tumsā neuztriecas. Bilde tapusi vēl pirms šī reisa, piektajā datumā, tik nesanāca ievietot blogā. Bet arī šodien (13.07) vēl nekas nav mainījies, stāv joprojām...

Dažas dienas Eiropā, reiss nr:15.2016

Trešdiena, 06. jūlijs. Šodien laižu prom kārtējā aplī. Uzkrāvos jau vakar vakarā, bet tā kā kravu gatavoja tikai vakar un vēl jau arī bija jāmērcē pakas, tad mana iekraušana ievilkās līdz pusē desmitiem vakarā. Līdz ar to arī mana darbadiena bija galā un nācās nakšņot uz vietas zāgētavā. Nu neko, ne jau pirmo reizi ne pēdējo!

  Nu jā, šodien pāri LT līdz Belostokai Polijā, strādāju ierastajā režīmā. Bilde tapusi uz Kauņas apvedceļa. Lietuvā uz lielajiem ceļiem tiek izvietoti plakāti ar šā gada “melno” statistiku. Šajā gadījumā plakāts vēsta, ka šogad uz šā ceļa divi cilvēki gājuši bojā un divi ievainoti. Gribu cerēt, ka kaut kādā mērā tas nostrādā, nu vismaz man tas liek aizdomāties...  

Ceturtdiena, 07.jūlijs. Šodien kārtējā pāri Polijai braucamā diena. Sāku mazliet pēc trijiem no rīta, veiksmīgi pa agrumam tieku cauri remontiem un Varšavai un jau ap desmitiem iegriežu parkingā pie Vržešņas apciemot pamesto kraisleru. Stāv vēl joprojām!

Piektdiena, 08.jūlijs. Tā kā šodien jāpaspēj ne tikai izkrauties, bet arī uzkrauties, pie tam starpā veicot ap 300km pārbraucienu, tad vakar ņēmu klāt desmito stundu un strādāju, gandrīz, līdz maksimumam- 9h 48min uzveikti 789km. Iegāju jau Vācijā, līdz autohofam uz A9, ceturtajā nobraucienā. Šorīt startēju 5.30, ar tādu aprēķinu, lai izkraušanā būtu jau pirms darba laika sākuma. Šodien, tāpat kā vakar, nākas cīnīties ar diezgan spēcīgu pretvēju, kas ,diezgan ievērojami atsaucas uz degvielas patēriņu. Nu šajā reizē par ekonomiju daudz nedomāju, jo uz iekraušanu jābūt laikā, jo tur ir pieteikts ceļamkrāns, un katru minūti, ko es nokavēšu, tur tikšķēs skaitītājs. Es jau ļoti labi saprotu tās skaistās Volvo pārdevēju instrukcijas, kā panākt ekonomiju – braukt ne ātrāk par 85km/h utt. Parasti jau piedomāju, bet ne šoreiz. Nu, piemēram, vakar tie mīnus pieci km stundā būtu atņēmuši kādus 45.km, kas jau šodien veidos lieku pusstundu, kuras man var pietrūkt!

Un tā nu mani aprēķini izrādās mazliet nepareizi, izkraušanā ierodos laicīgi, bet jau viena mašīna priekšā, bet par laimi, jau pat izkrauta, tā ka tik un tā man nekas nav jāgaida, tieku ātri vien no kravas vaļā. Tad tik pa A9 un pēc tam pa A93 laižu tik uz Bavāriju pēc mājupkravas!

Iekraušanā ierodos stundu agrāk ,nekā biju pieteicis, jo mazliet jau rezerves laiku biju piemetis uz izkraušnos un kādiem štaviem(kuru, par laimi, nebija), par ko te ir ļoti priecīgi, jo krāns jau ir klāt un krauj pirmo mašīnu, tātad ātrāk varēs laist to prom. Vedīsim metālapstrādes līniju. Protams, taustāmu “paldies” jau man saujā neviens neieliks, bet, vienalga, patīkami!

Sestdiena, 09.jūlijs. Tā ka vakar visa iekraušana ievilkās uz piecām stundām, tad arī manas darba dienas beigas pienāca tepat. Palika jau vēl kāda stunda ko pastrādāt, bet palūkojoties uz uzbraucienu uz bāni, kas bija redzams no kraušanās vietas, ka tur visa plūsma virzās ļoti lēni, es sapratu, ka nekur tālu pa to stundu netikšu. Tad nu noparkojos netālu no iekraušanās, ielas galā. Tad nu tālāk startēšu tikai pirmdien uz 03.00 no rīta, lai man nodziest pāgājušās nedēlas darba stundas. Ak jā, nekur mani tas MANs tālu neatlaiž, ja ne savādāk, tad divas dienas jāstāv blakus MAN servisam. Arā saulīte karsē, ir ap +30, tā ka staigāt apkārt nekur īpaši negribas, tik vien kā aizstaigāju līdz tuvējam “ALDI” mazliet pārtiku iepirkt. Un pie vakara vēsuma, pēc desmitiem tik pastaigāju kādi 4km pa pilsētiņu, lai labāk miegs nāk!

Svētdiena, 10.jūlijs. Mana adrese uz šodienu joprojām tā pati – Boschstrasse, Altheim. Izbaudu karstu vasaras brīvdienu. Mazliet par bildē redzamo ceļa zīmi. It kā jau tāda pati kā pie mums – apstāties aizliegts. Tomēr ir kāda atšķirība – Vācijā šīm zīmēm nelieto papildplāksnītes ar darbības zonu. Uz pašas zīmes ir bultiņa, kas norāda darbības zonu. Zīme iedomāti jāpagriež paralēli ceļa malai un tad bultiņa norāda darbības virzienu, vai nu līdz zīmei, vai nu aiz zīmes. Tātad, šajā gadījumā apstāties aizliegts līdz zīmei.

Pirmdiena, 11.jūlijs. Šādas dienas man patīk vislabāk – kad nav visu laiku jāskatās pulkstenī un jārēķina “paspēs vai nepaspēs”, bet var vienkārši strādāt uz priekšu. Varēju jau agrāk, bet sāku tikai 05.00, jo parēķināju, ka uz otrdienu Rīgā netieku, bet uz trešdienu jau paspēšu tik un tā. Un jo agrāk sākšu, jo agrāk pēcpusdienā būs jāstājas nost un jāizbauda karstā pēcpusdienas saule! Jau piecos no rīta, kad sāku strādāt, termometrs rādīja 21. grādu. Un ap diviem, kad gāju garām Vroclavai, jau bija +37. Pirms Vroclavas, uz A4, divas avārijas, labi gan, ka pretējā pusē. It kā nekas nopietns, divi vieglie sabakstījušies, viens otram drusku uzšāvis pa pēcpusi, bet. Tiklīdz kā viena josla ciet, tā bakstīklis uz kilometriem desmit gatavs! No rīta biju plānojis strādāt parastās deviņas stundas, bet tādā karstumā nolēmu paņemt klāt desmito, lai darba diena ievelkas ilgāk. Un rezultāts arī parāda to, ka lielākā ceļa daļa veikta pa bāni – 9h48 min uzveikts 831km.

Otrdiena, 12.jūlijs. Šodienas divi galvenie uzdevumi – iziet cauri Varšavai pirms aizlieguma un tikt tik tālu, lai rīt no rīta vienā piegājienā, bez pauzes, tiktu līdz Rīgai. Labi, ka ir atvērts jauuzbūvētā autobāņa A1 jaunais posms garām Lodzai, tas krietni ietaupa laiku un no S8 ātri var nokļūt uz A2. Iepriekšējā reisā braucu pa to tieši atklāšanas dienā, tikai žēl,ka mazliet par vēlu – svinību galdus jau vāca nost...

Veiksmīgi tieku galā ar pirmo punktu un jau pusdienlaikā līmēju logā Lietuvas ceļu maksas uzlīmi. Tāpat kā pie mums, arī Lietuvā viena diena maksā 11eur, tikai ar to atšķirību, ka ir uzlīme logā un ne bankā, ne benzīntankā nav jāmaksā komisijas maksa. Ak jā, tā skaistā ēka, kas ieaugusi zālē un krūmos, ir “Medicinos bankas” filiāle.

Arī ar otro uzdevumu godam tieku galā, tieku līdz parkingam pie Kedaiņu pagrieziena, no kurienes jau galamērķi ceru sasniegt kādās trīs studās ar kapiekām. Šodienas veikums 8h55min un 676km.

 

Trešdiena, 13.jūlijs. Rīgā izkrāvies, laižu māju virzienā. Starp Koknesi un Pļaviņām notiek ceļa remonti. Asfalta virskārta nofrēzēta, no viena gala jau liek virsū jauno. bet pirms tam notiek apakšējās kārtas sagatavošanas darbi - vīri ar ķerru stumj granti un ar saujām to ber plaisās, kur pirms tam ieliets piķis...