Jānis joprojām reisā, tāpēc atkal te pasaimniekoju es. 
Tā kā ieskenēto lasīt ir pagrūti, tāpēc šoreiz šādi ;)
Tālbraucējs, kam tīk arī rakstīt
Tālbraucēja darbs nav radīts kuram katram. Ir jāspēj sadzīvot ar vientulību un spēju daudzus savā dzīvē svarīgus datumus pavadīt simtiem, pat tūkstošiem kilometru attālumā no mājām, tuviniekiem un draugiem. Visbeidzot ir jābūt dzelzs nerviem, jo vadīt vairākus metrus garu, teju 40 tonnas smagu un ar sešciparu skaitli vērtējamu auto uz blīvi noslogotas šosejas spēs ne kurš katrs. Viens no cilvēkiem, kas to var un ikdienā dara, atlicinot laiku arī blogošanai, ir JĀNIS SNIEDZE, kuru „Stars" satika vienā no brīžiem, kad viņš, atgriezies mājās, var būt kopā ar ģimeni un baudīt vasaru.
- Esmu vietējais. Piedzimu un uzaugu Mētrienā, bet pēc pamatskolas devos mācīties uz Priekuļu tehnikumu par automehāniķi. Šobrīd dzīvoju Praulienā. Pa vidu ir bijuši šādi tādi darbi, taču visai agri nolēmu, ka vēlos būt tālbraucējs. Ģimenes apstākļi neļāva šajā profesijā sākt strādāt jau agrāk, taču, kad bērni paaugās, varēju strādāt darbu, kas mani aizved uz ilgāku laiku prom no mājām. Šo darbu daru ar prieku. Ja darbs līdzinās zobu sāpēm, tad kāpēc tādu darīt? Jāapvieno lietderīgais ar patīkamo, un to savā darbā arī cenšos īstenot. Drīz apritēs 10 gadu, kopš strādāju par tālbraucēju. Šajā laikā esmu strādājis trīs firmās. Pirmajā - gadu, otrajā -aptuveni 7 gadus. Darbs apmierināja, taču, tā kā nevēlējos veikt reisus uz Krieviju, pārgāju strādāt uz SIA „Holzwerke Lubāna", kur strādāju nedaudz vairāk nekā gadu.
- Daudziem tālbraucēja darbs šķistu vienmuļš un nogurdinošs.
- Braucot pa Eiropu, uz normāla ceļa labā mašīnā vienas dienas norma ir aptuveni 700 km. Fiziski noguris neesmu un varētu izturēt arī vairāk, taču ilgāk braukt nedrīkst, jo ir jāievēro darba režīms. Ja neskaita dažus izņēmumus, pēc noteiktā standarta es dienā drīkstu braukt 9 h un tad 11 h ir jāstāv. Tas nozīmē, ka es piecas dienas nedēļā braucu pa 9 h, pa vidu ņemu 11 h garas naktspauzes un arī sestdienās un svētdienās ir jāņem pauze. Mani šāds režīms neapbēdina, jo jūtos, it kā strādātu parastu darbu. Braucot pa Eiropu, tas grūtības nerada, taču, esot Latvijā, šādā režīmā ir grūti paspēt visu izdarīt; jāpiebilst - mūsu valstī nav arī daudz normālu stāvvietu, kas paredzētas kravas transportam. Viens no Satiksmes ministrijas darboņiem reiz paziņoja, ka Latvija nav tik liela, ka tai vajadzētu ierīkot šādas stāvvietas, taču acīmredzot ierēdnis nesaprot, ka man kā tālbraucējam vienā darba maiņā - 9 h - nav iespējams uzkraut kravu Madonā vai Lubānā un turpu šurpu izbraukāt Liepāju. Man kaut kur ir jāstāv, un mežā es to darīt nevēlos. Kravas transporta bākā var iepildīt pusotru tonnu degvielas, un, zinot mūsdienu degvielas cenas, tas ir liels kārdinājums garnadžiem.
Šī iemesla dēļ, braucot pa Latviju, bākā turu tikai tik daudz degvielas, lai pietiktu maršrutam.
- Daudz ir dzirdēts par tālbraucēju drošību pārbraucienu laikā, kā īpaši bīstamas valstis minot Poliju un Lietuvu. Cik droši jūtaties, vedot kravu?
- Agrāk draudu, tostarp abās minētajās valstīs, bija vairāk. Tagad laupīšana un rekets ir gājis mazumā. Biežākie nepatīkamākie atgadījumi ir manis jau minētā degvielas zādzība nakts laikā, kas vērojama arī Latvijā. Pašam Liepājā no bākas tika nolieti aptuveni 300 litri degvielas. Ir arī tādi, kas zog kravas. Iegriež kravas pārsegā tā dēvēto saulīti, paskatās, vai krava ir tāda, ko vērts apzagt, un ķeras pie darba. Paldies Dievam, man ar šādiem garnadžiem nav nācies sastapties. Šajā ziņā bīstamākie ir reisi uz Krieviju, ko vairs neveicu. No Eiropas valstīm bīstamākās ir tās, kur mitinās vairāk imigrantu, piemēram, Francija. Tur populāra laupīšanas metode ir ar gāzi. Ja šoferis pirms gulētiešanas logā ir atstājis šķirbiņu, zagļi pa to iepūš gāzi, pēc tam atmūķē kabīni un nozog visu, ko vien var nozagt. No rīta šoferis pamostas ar sāpošu galvu un iztīrītu mašīnu.
- Kuru valsti, vedot kravas, vislabprātāk apmeklējat?- Visvairāk patīk Vācija - gan tās ceļu infrastruktūras, gan sakārtotības dēļ. Tā šobrīd sanācis, ka man tieši uz šo valsti visbiežāk jābrauc. No Lubānas aizvedam kokmateriālus, bet atpakaļ tiek vestas visdažādākās preces. Bieži vien Vācijā sanāk uzturēties ilgāk, jo īpaši brīvdienās. Kabīnē visu dienu nesēdēsi, tādēļ dodos apskatīt vietējos objektus. Vācijā netrūkst interesantu apskates vietu. Laikā, kad braucu uz Krieviju, man nekad tā īsti neiepatikās Maskava atšķirībā no Sanktpēterburgas, kur, iekāpjot metro un aizbraucot uz pilsētas centru, bija ko redzēt. Zinu, ka daudziem ir uzskats, ka mēs, tālbraucēji, neko daudz bez ceļa neredzam, taču tā vis nav, un arī es cenšos tvert katru brīvu brīdi, lai ieraudzītu kaut ko jaunu.
- Kā ģimene sadzīvo ar tālbraucēja darba režīmu?
- Ģimene ir 70% no šī darba. Ja nebūs ģimenes atbalsta un sapratnes, būs ļoti smagi. Ne viena vien tālbraucēja ģimene ilgās prombūtnes dēļ ir izjukusi. Esot Latvijā, cenšamies kopā pavadīt pēc iespējas vairāk laika. Vasarā gadās dažos pārbraucienos paņemt līdzi kādu no ģimenes. Sanāk gan ekskursija, gan iespēja pabūt kopā ar ģimeni. Laiks, ko pavadīt kopā vai veltīt mājās veicamajiem darbiem, parasti tiek saplānots jau laicīgi.
- Pēdējos četrus gadus daudzi, pat tie, kas nav saistīti ar kravas auto vadīšanu, jūs interneta vidē pazīst kā blogeri Jančuku, kas raksta savas tālbraucēja piezīmes. Kā sākās šī nodarbe?
- Ar to nodarboties mani pamudināja sieva. Viens no iemesliem šāds: katru reizi, sastopot kādu no draugiem, bija jāstāsta viens un tas pats par to, kā man ārzemju pārbraucienos iet. Nolēmu, ka vajag par šo tēmu kaut ko uzrakstīt gan sevis dēļ, lai mazāk jārunā, gan sev tuvo cilvēku dēļ, lai tie būtu informēti. Tāda bija sākotnējā ideja, bet nu jau vaļasprieks ir krietni gājis plašumā. Zinu, ka manus ierakstus lasa cilvēki, kam ir interese par šo darbu, taču viņiem nav iemaņu un zināšanu. No vienas puses - viss liekas vienkārši: iemācies vadīt kravas auto un brauc. Ar kartēm vairs nav jākrāmējas, jo ir navigācija un citi palīglīdzekļi. Tomēr vienkārši tas izskatās tikai no malas, jo, kad tu izbrauc ārpus Latvijas un secini, ka katrā valstī ir sava sistēma un kārtība gan par nodevām, gan ceļiem, kas atvērti kravas transportam, tad daudzās nianses un sīkumi var izvērsties ļoti dārgā skolā. Daudzi man uzdod konkrētus, ar manu darbu saistītus jautājumus. Esmu saņēmis arī ierosinājumus par tēmām, ko būtu vērts atspoguļot blogā. Tas viss, protams, paņem zināmu daļu laika, taču, kad vairākas stundas jāstāv uz ceļa vai arī sestdienās un svētdienās jāīsina brīvais laiks, rakstīšana kalpo kā ļoti patīkama nodarbe atslodzes brīžos. Protams, ir aktīvāki un ir mazāk aktīvi periodi. Esot mājās, parasti nerakstu. Agrāk, braucot uz Krieviju un stāvot uz robežas, laika bija krietni vien vairāk. Nekas, nāks ziemas mēneši, atkal blogā parādīsies vairāk materiālu.
- Bloga apmeklētāju skaits, zinot to, cik specifiska ir kravas pārvadājumu tēma, ir visai ievērojams.
- Vairāk apmeklētāju - no 200 līdz 300 - ir dienās, kad parādās jauni raksti, bet arī citās dienās blogu apmeklē vismaz 50 cilvēku. Pats daļēji bloga popularitāti skaidroju ar to, ka Latvijas interneta resursos īsti nav informācijas par šo jomu. Ierakstot google meklētājā vārdu „tālbraucējs", mans blogs būs pirmais, ko tas piedāvās, pēc tam samērā liels tukšums. Plašu informāciju iegūt ir ļoti grūti. Dažkārt arī pienākuma apziņa - ja es pats nerakstīšu, tad citu informācijas avotu nebūs, - mani mudina piesēsties un veikt kārtējo ierakstu blogā. Ar bloga palīdzību esmu atradis arī jaunus draugus. Bija gadījums, kad mani uzrunāja pilnīgi svešs cilvēks. Sacīja, ka viņš vēlētos kļūt par tālbraucēju, taču vēl īsti nezina - ir šī nodarbe viņam radīta vai nav. Paņēmu viņu līdzi kādā no reisiem. Atgriežoties uzreiz devās uz autoskolu.
- Un kā šiem cilvēkiem pēc tam sokas ar darba meklējumiem?
- Latvijā šoferu trūkst. Pēdējā man zināmā statistika liecina, ka pietrūkst aptuveni 1500 tālbraucēju. Viena no lielākajām kravas pārvadājumu firmām pat ir izveidojusi savu autoskolu, kur uzņem bez maksas, taču vēlāk kāds laiks pie viņiem ir jānostrādā. Viena no problēmām ir tā, ka lielākoties darba sludinājumos tiek meklēti šoferi ar pieredzi, taču šajā gadījumā ir apburtais loks: kā tu iegūsi pieredzi, ja tevi bez tās nevēlas ņemt darbā? Pats esmu reisos līdzi ņēmis četrus piecus cilvēkus, lai iepazīstinātu viņus ar tālbraucēja profesiju. Viņi visi tajā arī ir palikuši.
- Medniekiem un makšķerniekiem parasti azotē ir kāds labs stāsts par savu nodarbi. Vai ir zināms kāds interesants, ar jūsu profesiju saistīts atgadījums?
- Tas gan nenotika ar mani, šajā stāstā dalījās kolēģi, un tas atgadījās jau minētajā Vācijā. Tur vietējiem šoferiem normāla prakse ir pašiem neko daudz nedarīt. Kaut kas atgadās ar mašīnu - piezvana uz servisu, darbinieki atbrauc un visu nokārto. Kolēģi atstāstīja gadījumu, kad ar diviem kravas auto esot braukuši pa autobāni un vienai no mašīnām izšāvusi riepa. Iebraukuši avārijas kabatā, paši nomainījuši riteni, un, kolīdz tas izdarīts, klāt vācu policijas auto. Abi domājuši, ka liks samaksāt soda naudu, jo par ilgu uz autobāņa kavējušies, taču policists piegājis un paspiedis viņiem roku - pateicoties mūsu tālbraucējiem, uzvarējis derībās. Izrādās - policijas ekipāža pamanījusi, ka kravas auto caura riepa. Viens no policistiem minējis, ka tūlīt tiks izsaukti servisa darbinieki. Otrs, kas pamanījis auto numuru, sacījis, ka jau pēc pusstundas fūres būšot prom. Abi saderējuši, un tas, kam izrādījusies taisnība, laimējis konjaku. Šis stāsts ir apliecinājums mūsu šoferu izdarībai.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
DĀVJA VECKALNIŅA foto
- Daudziem tālbraucēja darbs šķistu vienmuļš un nogurdinošs.
- Braucot pa Eiropu, uz normāla ceļa labā mašīnā vienas dienas norma ir aptuveni 700 km. Fiziski noguris neesmu un varētu izturēt arī vairāk, taču ilgāk braukt nedrīkst, jo ir jāievēro darba režīms. Ja neskaita dažus izņēmumus, pēc noteiktā standarta es dienā drīkstu braukt 9 h un tad 11 h ir jāstāv. Tas nozīmē, ka es piecas dienas nedēļā braucu pa 9 h, pa vidu ņemu 11 h garas naktspauzes un arī sestdienās un svētdienās ir jāņem pauze. Mani šāds režīms neapbēdina, jo jūtos, it kā strādātu parastu darbu. Braucot pa Eiropu, tas grūtības nerada, taču, esot Latvijā, šādā režīmā ir grūti paspēt visu izdarīt; jāpiebilst - mūsu valstī nav arī daudz normālu stāvvietu, kas paredzētas kravas transportam. Viens no Satiksmes ministrijas darboņiem reiz paziņoja, ka Latvija nav tik liela, ka tai vajadzētu ierīkot šādas stāvvietas, taču acīmredzot ierēdnis nesaprot, ka man kā tālbraucējam vienā darba maiņā - 9 h - nav iespējams uzkraut kravu Madonā vai Lubānā un turpu šurpu izbraukāt Liepāju. Man kaut kur ir jāstāv, un mežā es to darīt nevēlos. Kravas transporta bākā var iepildīt pusotru tonnu degvielas, un, zinot mūsdienu degvielas cenas, tas ir liels kārdinājums garnadžiem.
Šī iemesla dēļ, braucot pa Latviju, bākā turu tikai tik daudz degvielas, lai pietiktu maršrutam.
- Daudz ir dzirdēts par tālbraucēju drošību pārbraucienu laikā, kā īpaši bīstamas valstis minot Poliju un Lietuvu. Cik droši jūtaties, vedot kravu?
- Agrāk draudu, tostarp abās minētajās valstīs, bija vairāk. Tagad laupīšana un rekets ir gājis mazumā. Biežākie nepatīkamākie atgadījumi ir manis jau minētā degvielas zādzība nakts laikā, kas vērojama arī Latvijā. Pašam Liepājā no bākas tika nolieti aptuveni 300 litri degvielas. Ir arī tādi, kas zog kravas. Iegriež kravas pārsegā tā dēvēto saulīti, paskatās, vai krava ir tāda, ko vērts apzagt, un ķeras pie darba. Paldies Dievam, man ar šādiem garnadžiem nav nācies sastapties. Šajā ziņā bīstamākie ir reisi uz Krieviju, ko vairs neveicu. No Eiropas valstīm bīstamākās ir tās, kur mitinās vairāk imigrantu, piemēram, Francija. Tur populāra laupīšanas metode ir ar gāzi. Ja šoferis pirms gulētiešanas logā ir atstājis šķirbiņu, zagļi pa to iepūš gāzi, pēc tam atmūķē kabīni un nozog visu, ko vien var nozagt. No rīta šoferis pamostas ar sāpošu galvu un iztīrītu mašīnu.
- Kuru valsti, vedot kravas, vislabprātāk apmeklējat?- Visvairāk patīk Vācija - gan tās ceļu infrastruktūras, gan sakārtotības dēļ. Tā šobrīd sanācis, ka man tieši uz šo valsti visbiežāk jābrauc. No Lubānas aizvedam kokmateriālus, bet atpakaļ tiek vestas visdažādākās preces. Bieži vien Vācijā sanāk uzturēties ilgāk, jo īpaši brīvdienās. Kabīnē visu dienu nesēdēsi, tādēļ dodos apskatīt vietējos objektus. Vācijā netrūkst interesantu apskates vietu. Laikā, kad braucu uz Krieviju, man nekad tā īsti neiepatikās Maskava atšķirībā no Sanktpēterburgas, kur, iekāpjot metro un aizbraucot uz pilsētas centru, bija ko redzēt. Zinu, ka daudziem ir uzskats, ka mēs, tālbraucēji, neko daudz bez ceļa neredzam, taču tā vis nav, un arī es cenšos tvert katru brīvu brīdi, lai ieraudzītu kaut ko jaunu.
- Kā ģimene sadzīvo ar tālbraucēja darba režīmu?
- Ģimene ir 70% no šī darba. Ja nebūs ģimenes atbalsta un sapratnes, būs ļoti smagi. Ne viena vien tālbraucēja ģimene ilgās prombūtnes dēļ ir izjukusi. Esot Latvijā, cenšamies kopā pavadīt pēc iespējas vairāk laika. Vasarā gadās dažos pārbraucienos paņemt līdzi kādu no ģimenes. Sanāk gan ekskursija, gan iespēja pabūt kopā ar ģimeni. Laiks, ko pavadīt kopā vai veltīt mājās veicamajiem darbiem, parasti tiek saplānots jau laicīgi.
- Pēdējos četrus gadus daudzi, pat tie, kas nav saistīti ar kravas auto vadīšanu, jūs interneta vidē pazīst kā blogeri Jančuku, kas raksta savas tālbraucēja piezīmes. Kā sākās šī nodarbe?
- Ar to nodarboties mani pamudināja sieva. Viens no iemesliem šāds: katru reizi, sastopot kādu no draugiem, bija jāstāsta viens un tas pats par to, kā man ārzemju pārbraucienos iet. Nolēmu, ka vajag par šo tēmu kaut ko uzrakstīt gan sevis dēļ, lai mazāk jārunā, gan sev tuvo cilvēku dēļ, lai tie būtu informēti. Tāda bija sākotnējā ideja, bet nu jau vaļasprieks ir krietni gājis plašumā. Zinu, ka manus ierakstus lasa cilvēki, kam ir interese par šo darbu, taču viņiem nav iemaņu un zināšanu. No vienas puses - viss liekas vienkārši: iemācies vadīt kravas auto un brauc. Ar kartēm vairs nav jākrāmējas, jo ir navigācija un citi palīglīdzekļi. Tomēr vienkārši tas izskatās tikai no malas, jo, kad tu izbrauc ārpus Latvijas un secini, ka katrā valstī ir sava sistēma un kārtība gan par nodevām, gan ceļiem, kas atvērti kravas transportam, tad daudzās nianses un sīkumi var izvērsties ļoti dārgā skolā. Daudzi man uzdod konkrētus, ar manu darbu saistītus jautājumus. Esmu saņēmis arī ierosinājumus par tēmām, ko būtu vērts atspoguļot blogā. Tas viss, protams, paņem zināmu daļu laika, taču, kad vairākas stundas jāstāv uz ceļa vai arī sestdienās un svētdienās jāīsina brīvais laiks, rakstīšana kalpo kā ļoti patīkama nodarbe atslodzes brīžos. Protams, ir aktīvāki un ir mazāk aktīvi periodi. Esot mājās, parasti nerakstu. Agrāk, braucot uz Krieviju un stāvot uz robežas, laika bija krietni vien vairāk. Nekas, nāks ziemas mēneši, atkal blogā parādīsies vairāk materiālu.
- Bloga apmeklētāju skaits, zinot to, cik specifiska ir kravas pārvadājumu tēma, ir visai ievērojams.
- Vairāk apmeklētāju - no 200 līdz 300 - ir dienās, kad parādās jauni raksti, bet arī citās dienās blogu apmeklē vismaz 50 cilvēku. Pats daļēji bloga popularitāti skaidroju ar to, ka Latvijas interneta resursos īsti nav informācijas par šo jomu. Ierakstot google meklētājā vārdu „tālbraucējs", mans blogs būs pirmais, ko tas piedāvās, pēc tam samērā liels tukšums. Plašu informāciju iegūt ir ļoti grūti. Dažkārt arī pienākuma apziņa - ja es pats nerakstīšu, tad citu informācijas avotu nebūs, - mani mudina piesēsties un veikt kārtējo ierakstu blogā. Ar bloga palīdzību esmu atradis arī jaunus draugus. Bija gadījums, kad mani uzrunāja pilnīgi svešs cilvēks. Sacīja, ka viņš vēlētos kļūt par tālbraucēju, taču vēl īsti nezina - ir šī nodarbe viņam radīta vai nav. Paņēmu viņu līdzi kādā no reisiem. Atgriežoties uzreiz devās uz autoskolu.
- Un kā šiem cilvēkiem pēc tam sokas ar darba meklējumiem?
- Latvijā šoferu trūkst. Pēdējā man zināmā statistika liecina, ka pietrūkst aptuveni 1500 tālbraucēju. Viena no lielākajām kravas pārvadājumu firmām pat ir izveidojusi savu autoskolu, kur uzņem bez maksas, taču vēlāk kāds laiks pie viņiem ir jānostrādā. Viena no problēmām ir tā, ka lielākoties darba sludinājumos tiek meklēti šoferi ar pieredzi, taču šajā gadījumā ir apburtais loks: kā tu iegūsi pieredzi, ja tevi bez tās nevēlas ņemt darbā? Pats esmu reisos līdzi ņēmis četrus piecus cilvēkus, lai iepazīstinātu viņus ar tālbraucēja profesiju. Viņi visi tajā arī ir palikuši.
- Medniekiem un makšķerniekiem parasti azotē ir kāds labs stāsts par savu nodarbi. Vai ir zināms kāds interesants, ar jūsu profesiju saistīts atgadījums?
- Tas gan nenotika ar mani, šajā stāstā dalījās kolēģi, un tas atgadījās jau minētajā Vācijā. Tur vietējiem šoferiem normāla prakse ir pašiem neko daudz nedarīt. Kaut kas atgadās ar mašīnu - piezvana uz servisu, darbinieki atbrauc un visu nokārto. Kolēģi atstāstīja gadījumu, kad ar diviem kravas auto esot braukuši pa autobāni un vienai no mašīnām izšāvusi riepa. Iebraukuši avārijas kabatā, paši nomainījuši riteni, un, kolīdz tas izdarīts, klāt vācu policijas auto. Abi domājuši, ka liks samaksāt soda naudu, jo par ilgu uz autobāņa kavējušies, taču policists piegājis un paspiedis viņiem roku - pateicoties mūsu tālbraucējiem, uzvarējis derībās. Izrādās - policijas ekipāža pamanījusi, ka kravas auto caura riepa. Viens no policistiem minējis, ka tūlīt tiks izsaukti servisa darbinieki. Otrs, kas pamanījis auto numuru, sacījis, ka jau pēc pusstundas fūres būšot prom. Abi saderējuši, un tas, kam izrādījusies taisnība, laimējis konjaku. Šis stāsts ir apliecinājums mūsu šoferu izdarībai.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
DĀVJA VECKALNIŅA foto
Sandra
Laba intervija. Popularitāte aug! Veiksmi!
AtbildētDzēst