Jautājumi un Atbildes.

   Šodien atgriezos no kārtējā reisa, bet par to vēlāk. Neatceros, vai par to jau esmu stāstījis, bet ārzemēs internetu nepērku, reizēm tik sanāk pastāvēt kādā parkingā, kur ir pieejams wi-fi. Bet ne vienmēr tā iegrozās un tad jau sanāk kādu nedēļu iztikt bez neta. Tāpēc jāatvainojas par to, ka uz jūsu uzdotajiem jautājumiem komentāros neatbildu uzreiz. Šoreiz biju tā patīkami pārsteigts – ienākuši trīs uzreiz!  Tan nu nolēmu atbildes uzrakstīt nevis komentāros, bet atsevišķā rakstiņā, tak jau atradīsiet!

Par apaviem. Nezinu, vai to var saukt par tradīciju, drīzāk jau par ieradumu, bet zinu daudzus šoferus, kuri brauc bez apaviem, mani ieskaitot! Vēl jo vairāk, apavi tiek atstāti ārpus kabīnes, uz trepītēm. Jo kabīnes grīda ir izlikta ar paklājiem, kurus nemaz negribas pienēsāt ar smiltīm, dubļiem, skaidām, sniegu u.t.t  Uz trepītēm jau parasti tiek turēti kādi pavisam ātri un viegli novelkami un uzvelkami apavi, nu kaut vai iešļūcenes. Un kaut kas nopietnāks, kādas nopietnākas pastaigu kurpes vai botas un darba apavi priekš kraušanās stāv sānu bagāžas nodalījumā.

 Kāds jau tūlīt var iebilst, ka ir valstis, kurās tas nemaz nav atļauts. Jā, es to zinu, bet neko tur nevar padarīt. Esmu jau tā pieradis, ka ar apaviem kājās pie stūres jūtos tik neomulīgi un ir tāda sajūta, ka nemaz braukt nemāku!

Par profesijas maiņu. Lielākā daļa tālbraucēju ir vīri jau labākajos gados, jauno nāk klāt samērā maz, tā ka vecums tam nevarētu būt šķērslis. Vajag tikai gribēšanu. Varbūt, ka tiešām ir vērts ko pamainīt dzīvē, ja jau visu laiku kantorī nosēdēts! Bet, kā jau ikvienam, kurš jautā, braukt vai nebraukt, iesaku vispirms izbraukt kādu reisu līdzi kādam draugam vai paziņam, lai saprastu ap ko tā lieta grozās. Ja ir kantora darbs, tad pieļauju domu, ka uz šo brīdi var nebūt vajadzīgās kategorijas ar visiem kodiem un vadītāja kartēm, kuru nokārtošana prasa zināmus ieguldījumus. Tad nu būs vieglak saprast,vai ir vērts tērēties vai nē.

Par maršrutu cauri Lietuvai. Konkrētais maršruts varētu būt interesants, braucot ar vieglo, jo tur var ko vairāk apsktīt, bet nebūs īsti piemērots braucienam ar smago. Tur sanāks lielāks attālums un vēl, piedevām, lielāks degvielas patēriņš, mīcoties pa mazajiem ceļiem. Kādreiz jau ir nācies Lietuvu šķērsot pa dažādiem maršutiem, bet pie mana šā brīža darba specifikas šis maršruts galīgi nav piemērots.

Un ja jau turpinam spēlīti “jautājumi un atbildes”, tad nu ir pienākusi mana kārta uzdot jautājumu!

Attēlā ir redzamas trīs kravu stiprināšanas siksnas, katra satīta savākā veidā. Tad nu gribētu zināt jūsu domas, kurš veids ir ērtākais uzglabāšanai un lietošanai. Un varbūt arī pamatojumu, kāpēc.  Jo man ir gadījies, ka pat daudz ko piedzīvojuši vīri jautā, kāpēc tu savas siksnas tin tieši tā un ne savādāk? Tad nu pēc šādiem jautājumiem esmu pavērojis, kā to dara citi. Jā, piekrītu, ka katram ir savi ieradumi un apsolos arī pastāstīt par savējiem un pamatot,kāpēc tā daru. 

Reiss nr:18.2016

Pirmdiena, 8. augusts. Šodien startēju prom. Kravu uzkrāvu jau piektdien, nostāvēju mājās lielo iknedēļas pauzi, sanāca jau pat mazliet vairāk kā vajag, bet ātrāk skriet nav nekādas vajadzības, jo atpakaļkrava paredzēta uz ceturtdienu. Tad nu šodien ierastais grafiks – no mājas līdz Belostokas “Delfīnam”.  Jau iepriekš rādīju, ka Lietuvā uz ceļiem izvieto plakātus ar “melno” statistiku. Bet šeit redzamajā plakātā uzrādās šajā gadā uz šī ceļa noķerto satiksmes noteikumu pārkāpēju skaits un iekasēto soda naudu summa. Jāsaka uzreiz, ka tie skaitļi diezgan iespaidīgi.  Nemāku izskaidrot, bet elektroniskie tablo cipari bieži vien nenofotografējas, tāpat bieži ir ar degvielas cenām. Laikam jau, to mirgošana sakrīt ar fotografēšanas brīdi, kas acij nav redzams. Ai, ko te stāstīšu to, konezinu, atstāšu to paskaidrot kādam gudrākam elektronikas jomā!

Lietuvai veiksmīgi tieku pāri, uz Polijas robežas muitnieku izvēle krīt uz mani.  Viņus mani paskaidrojumi uz jautājumu “čto vezeš?” neapmierina un tieku novirzīts uz rentgenu. Tad nu jaunais auto arī tiek pie savas pirmās starojuma devas!

 Otrdiena, 9.augusts. Startēju 03.00 no rīta, nostāvējis tikai devītnieku, lai pēc iespējas agrāk tiktu cauri Varšavai. Tas arī veiksmīgi izdodas, vēl jau stiksme nav nekāda lielā. Pie šāda veiksmīga dienas sākuma sāku plānot, ka, paņemot klāt desmito darba stundu, iešu jau iekšā Vācijā, līdz autohofam uz A9, ceturtajā nobraucienā. Bet ne vienmēr sanāk tā, kā plāno. Jau pirmajā remontā pēc iebraukšanas Vācijā, nākas pazaudēt mazliet laika, bet vēl jau vajadzētu pietikt. Un tad pretīmbraucošais “Kreisers”pa rāciju pastāsta, ka remontā uz Berlīnes Ringa mūsu pusē štavs uz kādiem pieciem kilometriem.  Saprotu, ka mans plāns neizdosies un izlemju desmito stundu nemaz netērēt, griežu iekšā meža parkingā vēl pirms Ringa. Tāpat jau šodienas veikums gana labs – 8h 56min un 695km.

Trešdiena, 10.augusts. Tā kā vakar beidzu darbu jau divos dienā un šodienas plānos ietilpst tikai izkraušanās, atkal nostāvu ilgāk nekā vajadzīgs, lai saplānotu pareizo ieraššanās laiku izkraušanā.  Jo visi jau cenšas braukt agrāk no rīta, ja tajā pašā dienā arī jākraujas.  Tad, jau devīto reizi no visām astoņpadsmit šā gada eiropas kravām, Waldekā ierodos ap pusē vienpadsmitiem pēc vietējā laika. Mani aprēķini ir izdevušies, rīta “trakums ” jau ir pāri un es bez rindas uzreiz tieku nostāties uz izkraušanos.  Jau vienpadsmitos esmu no kravas brīvs un varu doties tālāk. Kā reiz vēl pietiek laika maksimāli tuvu piebraukt pie iekraušnās adreses.

Sanāk braukt garām Frankfurtei un te, kā jau vienmēr, intensīva satiksme ne tikai uz zemes... Darba dienu beidzu pēdējā tankštellē pirms Manheimas, līdz iekraušanai atlikuši 20km. Šodienas veikums 7h54min un 640km.

Ceturtdiena, 11.augusts. Tieši astoņos ierodos uz iekraušanos Manheimā, FUCHS eļļu rūpnīcā. Jau reģistrējoties redzu, ka strādā “pareizā” maiņa, tie, kam manas siksnas nepatika! Ilgi gaidīt nesanāk, ātri vien tieku pie rampas. Pagājušo reiz pirktās siksnas citām kravām izmantojis neesmu, satītas turēju kastē tieši eļļas kravām. Nu esmu tās izvilcis un sagatavojis, tik zīlēju, cik vajadzēs šoreiz, vai pietiks ar tām deviņām. Ha, šoreiz ir tāda krava, ka vajag tikai divas! Pārējās var gaidīt savu kārtu nākamreiz!

Pēc nepilnām divām stundām no ieraššanās brīža varu doties mājup virzienā. Tas ir labs sākums tam, lai šodien varētu maksimāli izstrādāt darba dienu.

Kā stāsta šis plakāts, 45 gadus te ir bijusi robeža starp divām Vācijām. Un vispār, man jau patīk tie brīži, kad var palaist skatu tālumā...

Pievakarē vēl tik piegriežu pie A10 einkaufscentra, lai izpildītu kādu senāku un kādu jaunienākušos pasūtījumu un jau vēlāk vakarā beidzu darbu jau Polijā. Tā kā ietrāpīju bez štaviem, šodien labi pastrādāts – 9h32 min un 751km.

Piektdiena, 12.augusts. Šodien atkal Polijas diena. Piedevām vēl viss ir iegrozījies tā, ka pa dienas vidu varu iziet cauri Varšavai. Bet vērojot satiksmes intensitāti, sāk rasties šaubas, vai to vajag darīt? Bet tomēr nolemju iet cauri pilsētai. Ir piektdienas pusdienlaiks un priekšā ir trīs brīvdienas, jo 15. Augusts Polijā ir brīvdiena.  Un tikai likumsakarīgi ir tas, ka atduros pret palielu sastrēgumu. Nun kamēr nebūs izbūvēts apvedceļs Markiem, tā notiek bieži. Nevar būt savādāk, ja trīs joslas saiet vienā un pēc tam vēl piekļaujas klāt citai ielai.

Saīsināts un paātrināts ieskats sastrēgumā un tā apbraukšanas iespējas. Laikam jau labāk būtu bijis braukt apkārt pilsētai.

 Pēc tam arī uz remontiem visa satiksmes plūsma tiek diezgan nopietni sabremzēta un Belostokā ierodos ar plus 40 min darba laikam, un plus1h10min darba dienai. Un vēl vispār grūti aprēķināt , cik būtu pazaudējis laiku, ja neapbrauktu štavu pilsētā, tā ka pareizāk būtu bijis iet apkārt pilsētai. Labi vēl, ka viss tas pasākums neievilka piektdienas vakara aizliegumā.

Interesantu kvadraku piefiksēju starp daudzajiem ceļu būves aparātiem.

Sestdiena, 13.augusts.  Lai tiktu ārā no PL pirms aizlieguma braukt smagajiem, kas sestdien ir no 08.00 līdz14.00, sāku darbu jau pēc 04.00. varētu jau arī mazliet vēlāk, bet ko tur vairs gaidīt – saīsinātā atpūta uz 9h nostāvēta un var strādāt. Un vēl arī tiek vinnēts uz tukšākiem ceļiem, tā ka Lietuvas robežu sasniedzu 2h 17 min, ierasto 2h30min vietā. Tas nāk tikai par labu, jo šodienai atlikušas tikai vairs 7h 50min no divās nedēļās atļautajām 90 darba stundām.

Kā jau visai mūsu ģimenītei raksturīgi, arī man patīk vērot un iemūžināt dažādus debesskatus. Jo debesis jau nekad nav vienādas, tās neatkārtojas! Šī bildīte arī tapusi Polijā, vēl pirms saullēkta.

Uz pusdienlaiku jau esmu Daugavpilī, remonti pie robežas arī jau pabeigti, vēl tik septiņdesmit ierobežojumi nav noņemti un grūti nociesties to nepārkāpt uz jauna asvalta. To labi saprot arī divi moto policisti, kas te dežūrē.

Tad nu sešu dienu veikums 3838km un varu gaidīt pirmdienu un izkrauties, un tad jau atkal jauns stāsts var sākties!

Pamestais 2.

Nav nemaz jābrauc uz Poliju vai Vāciju, lai novērotu ilgi stāvošas, vientuļas automašīnas. Nu jau tādu parādību var sastapt arī pie mums. Uz autoceļa Tīnūži – Koknese ceļmalā stāv mazais mersītis ar Lietuvas numurzīmēm. Pirmo reizi to pamanīju ap 16. jūniju, precīzi datumu nepiefiksēju, jo pirmajā reizē tam īpašu vērību nepiegriezu – vai nu mazums mašīnu var būt ceļmalā. Tad mazliet vēlāk, jau pēc Līgosvētkiem, ap mašīnu tika novietoti norobežojošie stabiņi, laikam jau ceļa dienesti pacentās, lai kāds tumsā neuztriecas. Bilde tapusi vēl pirms šī reisa, piektajā datumā, tik nesanāca ievietot blogā. Bet arī šodien (13.07) vēl nekas nav mainījies, stāv joprojām...

Dažas dienas Eiropā, reiss nr:15.2016

Trešdiena, 06. jūlijs. Šodien laižu prom kārtējā aplī. Uzkrāvos jau vakar vakarā, bet tā kā kravu gatavoja tikai vakar un vēl jau arī bija jāmērcē pakas, tad mana iekraušana ievilkās līdz pusē desmitiem vakarā. Līdz ar to arī mana darbadiena bija galā un nācās nakšņot uz vietas zāgētavā. Nu neko, ne jau pirmo reizi ne pēdējo!

  Nu jā, šodien pāri LT līdz Belostokai Polijā, strādāju ierastajā režīmā. Bilde tapusi uz Kauņas apvedceļa. Lietuvā uz lielajiem ceļiem tiek izvietoti plakāti ar šā gada “melno” statistiku. Šajā gadījumā plakāts vēsta, ka šogad uz šā ceļa divi cilvēki gājuši bojā un divi ievainoti. Gribu cerēt, ka kaut kādā mērā tas nostrādā, nu vismaz man tas liek aizdomāties...  

Ceturtdiena, 07.jūlijs. Šodien kārtējā pāri Polijai braucamā diena. Sāku mazliet pēc trijiem no rīta, veiksmīgi pa agrumam tieku cauri remontiem un Varšavai un jau ap desmitiem iegriežu parkingā pie Vržešņas apciemot pamesto kraisleru. Stāv vēl joprojām!

Piektdiena, 08.jūlijs. Tā kā šodien jāpaspēj ne tikai izkrauties, bet arī uzkrauties, pie tam starpā veicot ap 300km pārbraucienu, tad vakar ņēmu klāt desmito stundu un strādāju, gandrīz, līdz maksimumam- 9h 48min uzveikti 789km. Iegāju jau Vācijā, līdz autohofam uz A9, ceturtajā nobraucienā. Šorīt startēju 5.30, ar tādu aprēķinu, lai izkraušanā būtu jau pirms darba laika sākuma. Šodien, tāpat kā vakar, nākas cīnīties ar diezgan spēcīgu pretvēju, kas ,diezgan ievērojami atsaucas uz degvielas patēriņu. Nu šajā reizē par ekonomiju daudz nedomāju, jo uz iekraušanu jābūt laikā, jo tur ir pieteikts ceļamkrāns, un katru minūti, ko es nokavēšu, tur tikšķēs skaitītājs. Es jau ļoti labi saprotu tās skaistās Volvo pārdevēju instrukcijas, kā panākt ekonomiju – braukt ne ātrāk par 85km/h utt. Parasti jau piedomāju, bet ne šoreiz. Nu, piemēram, vakar tie mīnus pieci km stundā būtu atņēmuši kādus 45.km, kas jau šodien veidos lieku pusstundu, kuras man var pietrūkt!

Un tā nu mani aprēķini izrādās mazliet nepareizi, izkraušanā ierodos laicīgi, bet jau viena mašīna priekšā, bet par laimi, jau pat izkrauta, tā ka tik un tā man nekas nav jāgaida, tieku ātri vien no kravas vaļā. Tad tik pa A9 un pēc tam pa A93 laižu tik uz Bavāriju pēc mājupkravas!

Iekraušanā ierodos stundu agrāk ,nekā biju pieteicis, jo mazliet jau rezerves laiku biju piemetis uz izkraušnos un kādiem štaviem(kuru, par laimi, nebija), par ko te ir ļoti priecīgi, jo krāns jau ir klāt un krauj pirmo mašīnu, tātad ātrāk varēs laist to prom. Vedīsim metālapstrādes līniju. Protams, taustāmu “paldies” jau man saujā neviens neieliks, bet, vienalga, patīkami!

Sestdiena, 09.jūlijs. Tā ka vakar visa iekraušana ievilkās uz piecām stundām, tad arī manas darba dienas beigas pienāca tepat. Palika jau vēl kāda stunda ko pastrādāt, bet palūkojoties uz uzbraucienu uz bāni, kas bija redzams no kraušanās vietas, ka tur visa plūsma virzās ļoti lēni, es sapratu, ka nekur tālu pa to stundu netikšu. Tad nu noparkojos netālu no iekraušanās, ielas galā. Tad nu tālāk startēšu tikai pirmdien uz 03.00 no rīta, lai man nodziest pāgājušās nedēlas darba stundas. Ak jā, nekur mani tas MANs tālu neatlaiž, ja ne savādāk, tad divas dienas jāstāv blakus MAN servisam. Arā saulīte karsē, ir ap +30, tā ka staigāt apkārt nekur īpaši negribas, tik vien kā aizstaigāju līdz tuvējam “ALDI” mazliet pārtiku iepirkt. Un pie vakara vēsuma, pēc desmitiem tik pastaigāju kādi 4km pa pilsētiņu, lai labāk miegs nāk!

Svētdiena, 10.jūlijs. Mana adrese uz šodienu joprojām tā pati – Boschstrasse, Altheim. Izbaudu karstu vasaras brīvdienu. Mazliet par bildē redzamo ceļa zīmi. It kā jau tāda pati kā pie mums – apstāties aizliegts. Tomēr ir kāda atšķirība – Vācijā šīm zīmēm nelieto papildplāksnītes ar darbības zonu. Uz pašas zīmes ir bultiņa, kas norāda darbības zonu. Zīme iedomāti jāpagriež paralēli ceļa malai un tad bultiņa norāda darbības virzienu, vai nu līdz zīmei, vai nu aiz zīmes. Tātad, šajā gadījumā apstāties aizliegts līdz zīmei.

Pirmdiena, 11.jūlijs. Šādas dienas man patīk vislabāk – kad nav visu laiku jāskatās pulkstenī un jārēķina “paspēs vai nepaspēs”, bet var vienkārši strādāt uz priekšu. Varēju jau agrāk, bet sāku tikai 05.00, jo parēķināju, ka uz otrdienu Rīgā netieku, bet uz trešdienu jau paspēšu tik un tā. Un jo agrāk sākšu, jo agrāk pēcpusdienā būs jāstājas nost un jāizbauda karstā pēcpusdienas saule! Jau piecos no rīta, kad sāku strādāt, termometrs rādīja 21. grādu. Un ap diviem, kad gāju garām Vroclavai, jau bija +37. Pirms Vroclavas, uz A4, divas avārijas, labi gan, ka pretējā pusē. It kā nekas nopietns, divi vieglie sabakstījušies, viens otram drusku uzšāvis pa pēcpusi, bet. Tiklīdz kā viena josla ciet, tā bakstīklis uz kilometriem desmit gatavs! No rīta biju plānojis strādāt parastās deviņas stundas, bet tādā karstumā nolēmu paņemt klāt desmito, lai darba diena ievelkas ilgāk. Un rezultāts arī parāda to, ka lielākā ceļa daļa veikta pa bāni – 9h48 min uzveikts 831km.

Otrdiena, 12.jūlijs. Šodienas divi galvenie uzdevumi – iziet cauri Varšavai pirms aizlieguma un tikt tik tālu, lai rīt no rīta vienā piegājienā, bez pauzes, tiktu līdz Rīgai. Labi, ka ir atvērts jauuzbūvētā autobāņa A1 jaunais posms garām Lodzai, tas krietni ietaupa laiku un no S8 ātri var nokļūt uz A2. Iepriekšējā reisā braucu pa to tieši atklāšanas dienā, tikai žēl,ka mazliet par vēlu – svinību galdus jau vāca nost...

Veiksmīgi tieku galā ar pirmo punktu un jau pusdienlaikā līmēju logā Lietuvas ceļu maksas uzlīmi. Tāpat kā pie mums, arī Lietuvā viena diena maksā 11eur, tikai ar to atšķirību, ka ir uzlīme logā un ne bankā, ne benzīntankā nav jāmaksā komisijas maksa. Ak jā, tā skaistā ēka, kas ieaugusi zālē un krūmos, ir “Medicinos bankas” filiāle.

Arī ar otro uzdevumu godam tieku galā, tieku līdz parkingam pie Kedaiņu pagrieziena, no kurienes jau galamērķi ceru sasniegt kādās trīs studās ar kapiekām. Šodienas veikums 8h55min un 676km.

 

Trešdiena, 13.jūlijs. Rīgā izkrāvies, laižu māju virzienā. Starp Koknesi un Pļaviņām notiek ceļa remonti. Asfalta virskārta nofrēzēta, no viena gala jau liek virsū jauno. bet pirms tam notiek apakšējās kārtas sagatavošanas darbi - vīri ar ķerru stumj granti un ar saujām to ber plaisās, kur pirms tam ieliets piķis...

Steidzīgais.

   Mūsdienu straujajā dzīves ritmā mums visiem ir tik daudz dažādu darbu, pienākumu un visādu citādu pasākumu, kas obligāti ir jāpaspēj paveikt. Un, protams, tam visam katastrofāli trūkst laika! Un šajā visā steigā mums kaut kas var arī aizmirsties, nu piemēram, kaut vai kartupeļu katliņš uz plīts, ieštepselēts gludeklis vai vēl kaut kas tamlīdzīgs. Un kad mēs pēkšņi to atceramies, mums atkal ir jāsteidzās uz mājām. Bet, kā jau visiem labi zināms, steiga ne pie kā laba nenoved un šajā steigā mēs atkal varam aizmirst dažas elementāras lietas, kas var sabojāt dienu vai pat visu dzīvi sev un citiem apkārtējiem!

Lai Jums visiem skaista līgošana un droša un nesteidzīga pārvietošanās šo jauko svētku laikā!

Dažas dienas Eiropā. reiss nr: 13.2016

Ceturtdiena, 09. Jūnijs.  Šodien iesāku jaunu apli, kā pirmā ir krava uz Rīgu, uz ostu. Vakarpusē kraušos uz Nīderlandi, (šobrīd es to vēl nemaz nezinu, jo bija ieplānota vēl viena vietējā krava!). Patīk man tas, ka te, uz ostas žoga, ļāvuši bērniem izpausties ar žoga apkrāsošanu, vienmēr, kad braucu garām, ar vienu aci vēroju šis gleznas, ar abām jau nevar – ceļu arī nevar atstāt bez uzraudzības!

Pēcpusdienā ierados gaterī, lai uzkrautu nākamo kravu. Tieši šajā brīdī pienāca zvans, ka ir mājupkrava no Nīderlandes, kas jāpaņem jau otrdien. Vai es varot paspēt? Ātri rēķinu un izskaitļoju, ka varu, bet arī tikpat ātri saprotu, ka manas divas brīvdienas pa māju izgaist kaut kur tālumā.  Neko darīt, tā reizēm sanāk, pastāvīgajiem klientiem nevar atteikt, pēc tam vairs kravu vari nedabūt, jo gribētāju uz tām daudz. Labi, ka krava uz NL jau gatava, jo bija plānots, ka iešu prom pirmdien.

Piektdiena, 10.jūnijs. Laižos prom uz Nīderlandi. Mazliet vēlāk, kā parasti, šobrīd, kad iebraucu Lietuvā, jau ir 18.25. Uzmini nu, kas tas par ceļu? Leišmalē līst, un tāds labs laistājs, ne par vāju, ne par stipru. Nezin vai līdz mājai arī tas lietus aizies, jo baigi vajag, viss tā pārkaltis, ka zāle pie mājas jau dzeltē kā augustā.

Vēlāk, jau poļu galā, tas lietus pārgāja negaisā, visās malās plaiksnīja zibeņi, kas tumsā izskatās īpaši efegtīgi, bet visi aizgāja kaut kur pa malām, man ceļā netrāpoties. Un, varbūt, labi vien ir!

Sestdiena, 11.jūnijs. Šodiena ir pāri poļiem ejamā diena. No Belostokas Delfīna sāku īsi pirms pusdienas. No rīta vēl papļāpāju ar kolēģi Gati, kurš te ir apstājies mājupceļā un gaida pirmdienas rītu, jo ir izstrādājis visas atļautās darba stundas un tālāk netiek.

Tad nu sāku līkumot cauri autobāņa būvniecības darbiem. Cik tālu šodien tikšu, pagaidām, paredzēt nav iespējams – priekšā remonti un Varšava. Pāri PL jau pietiks laika, bet gribētos jau iebraukt arī Vācija, lai pirmdien tiktu līdz izkraušanai. Izrādījās, ka nav nemaz tik traki, ticis aiz Varšavas, rēķinu, ka atpalieku par nieka minūtēm 15 no grafika. Tad jau sāku plānot, ka varētu tikt līdz Mišendorfas TOTAL benzīntankam uz Berlīnes Ringa. To arī man izdodas paveikt, bet ir viens BET. 22.00 vakarā brīvu vietu nav, viss tā ir piebāzts, ka knapi izspraucos cauri. Varbūt varētu kaut kur vēl piespiesties, bet stāvēt visu svētdienu tā, ka tu esi citiem pa kājām, man nepavisam nepatīk! Nu neko, laižu tālāk, labi, ka nedaudz darba laika vēl atlicis. Griežu iekšā nākamajā meža parkingā. Te arī mašīnu daudz, bet tak viena vieta priekš manis vēl atradās! Šodien labi pastrādāts – 9h41min un 772km.

Svētdiena,12.06. Braukt nedrīkst ne pēc Vācijas likumiem, ne pēc maniem, jo jāstāv vismaz 24h pauze. Kā jau bieži esmu teicis, brīvdienās man patīk doties pastaigās, galu galā cik tad var spaidīties pa to kabīni. Nu tā kā stāvu parkingā meža vidū, tad jau pastaiga arī sanāk pa mežu. Šādās reizēs es lietoju telefona aplikāciju “Endomondo”. Tā darbojas arī bez interneta, tikai uz GPS signālu un sazīmē noieto maršrutu uz baltas lapas. Bet tik un tā tas palīdz atrast pareizo virzienu, neapmaldīties un arī uzskaita noieto attālumu, laiku, ātrumu un vēl citas lietas. Kad tieku mājās pie i-neta, tad tam visam smuki paliekās arī karte apakšā. Un jau nākošreiz, ja es esmu turpat, ir jau arī karte. Un tā šodien divās stundās nostaigāti 11,9km.

Pirmdiena, 13.06. Darba nedēļu sāku 03.00 no rīta, ar cerību, ka Hanoveres remontiem tikšu vieglāk cauri pa agrumam. Tas arī attaisnojās, tādu īstu štavu vēl nebija, bet tāpat uz bakstīšanās rēķina minūtes divdesmi pazaudēju. Bet tas jau tads sadzīvisks sīkums! Pusē divpadsmitos ierados uz izkraušanos, vēl pusotra stunda uz gaidīšanu un izkraušanos. Tā kā mājupkrava paredzēta uz rītdienu, uz iekraušanās adresi nebraucu, jo tur nav kur stāvēt, nezinu, vai teritorijā atļauj vai nē, tāpēc neriskēju um dodos uz Astenas autohofu, kas ir netālu no iekraušanās.

Te nu mani sagaida dienas vilšanās! Laikam pārāk ilgi te neesmu bijis, jo pa šo laiku hofs no bezmaksas ir palicis par maksas. Cena arī tāda nevāja – 0,80eur par stundu! Tā kā man īsti nav kur likties, iekraušana blakus, tad griežu iekšā. Citādi jau, meklējot citu vietu kur palikt, vairāk degvielā nodezinās.pienākas jau arī bonusi – par 12,50 eur iztērētiem kafeinīcā 50% atlaide, par 17,50 vispār 16 stundas par brīvu! Tikai neviļus rodas jautājums – cik tad ir jāpelna, lai varētu vienā ēdienreizē apēst tādu naudu? Es visu reisu varu izbraukāt , iekļaujoties partikai tādos tēriņos. Nu un, protams, norādīti visi iekšējās kārtības noteikumi – negatavot ēdienu uz atklātas uguns, nekabināt nost piekabes, nekārtot savas dabiskās vajadzības kur pagadās, neremontēt mašīnas, nemest atkritumus un nelietot atklātu liesmu. Bet turpretī uz iebraukšanas talona skaidri un gaiši uzrakstīts, ka stāvvieta par nekādu “schade” atbildību nenes!

Otrdiena, 14.06. Tātad, pabeigsim parkinga aprunāšanu. Iebraucu 13.13, maksāt gāju 06.52, samaksāju 14.40 eur.  Samaksu paņēma par 18 stundām, izbraukšanai iedeva pusstundu no maksāšanas brīža. Nu neko darīt. Vispār jau man parkingus atmaksā, bet nu šoreiz pabrīnīsies gan, ku es tik dārgu atradis!

8km līdz iekraušanai un 10.00 esmu uzkrāvies, varu griezt degunu mājup virzienā. Piekabe līdz galam pilna nav, palika brīvi divi metri, bet nu uz vietas nestāvēšu un negaidīšu, varbūt pa ceļam kaut ko sameklēs ko piekraut klāt.

Man, kā jau ar kokiem saistītam cilvēkam, alaž jau sanāk pievērst uzmanību arī kokvedējiem. Tā nu arī pavēroju kādu, kas stāv parkingā, kur iegriežu pauzi uztaisīt. Interesanta kombinācija, mašīnai trīs tilti, bet velkošais tikai viens, otrs aizmugurējais sliņķis, kuru var uzraut gaisā. Tātad arī atsperojums pneimatiskais, nevis atsperes. Ja tas vēl nebūtu liels brīnums, tad , laikam jau ar vienu velkošo mūsu ceļos šis nebūtu braucējs – ziemas sniegos vai rudzens dubļos tālu netiktu! To var atļauties tikai pa Vācijas labajiem ceļiem, kur līdz katrai pļavai un katram mežam pieiet asfaltēts ceļš!

Trešdiena, 15.06. Šodien atkal pāri Polijai braucamā diena, jo vakardiena iznāca tāda ražīga – 740km ar visu kraušanos, Hanoveres remonti brīnumainā kārtā bez sastrēgumiem un veiksmīgi tiku pāri Vācijai.No rīta puses laika apstākļi sagādā tādu nelielu pārsteigumu – vietām itin bieza migla. Pēc pusdienas tieku līdz Viškovai, tur aizpildu brīvi palikušo piekabes daļu, iekrauju piecas paletes un atliek tik tikt līdz Belostokai. Ir tāds teiciens – Nepriecājies atradis, neraudi pazaudējis! Cik nopriecājos vakar, ka nav sastrēgumu, tik tos dabūju izbaudīt šodien. Tā jau pa remontiem uz šo pusi no Varšavas neiet tik ātri kā gribētos, piedevām vēl avārija un kāda stunda paiet stāvot uz vietas. Galu galā ap sešiem esmu Belostokas Delfīnā.Un atkal stiekos ar Gati, un atkal no rīta dosimies katrs savā virzienā, es uz māju, viņš uz Vāciju.

Ceturtdiena, 16.06. Noslēdzošā diena, atlicis tāds sīkums, kā aizlaist līdz Rīgai un izdalīt kravu. Piecos startēju no Delfīna un pēc pusdienas to arī veiksmīgi izdaru. Pa nedēļu veikts reiss uz NL,  bet darba stundu atlicis pavisam maz, līdz mājai gan tikšu. Labi, ka nākošā nedēļa būs tāda vieglāka un īsāka, pāris vietējās kravas un tad jau svētki klāt! 

Gājēji Varšavā.

Kāda neapzinīga mamma ved savus bērnus pāri ielai natļautā vietā!