Ziema 2011

Šajās bildēs tiešām ir šā gada ziema

Pēdējā laikā esmu kļuvis gauži slinks rakstītājs, tāpēc,beidzot esmu nolēmis laboties. Atkal viens gads iet uz beigām un ,laikam, tas arī vedina uz visādām domām – labām un arī ne tik labām...

Ir ziema, kaut gan, atrodoties mājās, tam ir grūti noticēt! Bet ir vietas, kur tā tiešām ir! Esmu izbaudījis gan -17.grādu aukstumu, piedevām vēl, ar vasaras degvielu bākā! Ilgāk par trim stundām neriskēju gulēt naktī, nācās tik stellēt modinātāju un darbināt mašīnu, citādi dedviela sāka pārvērsties par ķīseli! Gan arī pietiekoši dziļas sniega kupenas, kad, lamādams visus krievu ceļu dienestus, skrūvēju ķēdes uz ratiem, lai varētu pa ceļu pabraukt, nemaz jau nerunājot par to, kas darījās pagalmos!

Laikam vispār nekad vēl nebiju redzējis tik daudz sadauzītu mašīnu dažu kilometru ceļa posmā, kā tas bija uz šosejas Maskava – Ņižņij Novgoroda, kad pie -4.grādiem sāka līt lietus. Gan pilni grāvji, gan sadūrusies savā starpā, gan ceļmalas „barģūrās” ieskrējuši. Pašam jau arī bija tā ne visai sajūtas... Lieki piebilst, ka nevienu kaisītāju ilgi vēl neieraudzīju...

Ziemassvētki tika sagaidīti un pavadīti Krievijā. It kā jau viss bija skaisti izplānots, ka paspēšu tikt atpakaļ, bet – cilvēks domā – dievs dara! Atrodas tak vēl tādas vietas, kur trīs dienas krauj kravu un tad vēl jānomuito un ar to arī nedēļa pagalam! Nu neko darīt – tads tas darbs! Ielūkojos savās „melnajās kastēs” un konstatēju, ka pēdējo reizi Ziemassvētkus mājās esmu pavadījis 2008.gadā. Atliek vien gaidīt nākošos, varbūt kas mainīsies!  

Jauni karodziņi kartē

Kādu laiku atpakaļ diezgan intensīvi atzīmēju Eiropas kartē vietas, kur esmu pabijis. Jaunapgūtās zemes pletās arvien tālāk. Tad tas viss mazliet sāka apstāties, jo arvien vairāk sāku braukāt jau pa tiem maršrutiem, kur esmu jau bijis. Neseni notikumi mani uzvedināja uz interesantu domu – kāda izskatītos Latvijas karte ar šādām atzīmēm? Noteikti, ka arī būtu diezgan daudz baltu laukumu. Man mazliet savādāk, uz tālām zemēm aizved darbs, bet cik gan daudziem atvaļinājumus gribas pavadīt kaut kur ārzemēs, aizmirstot vispirms apskatīt tuvaku apkārtni. Kā atzina kāds mans draugs, kamēr nebija sācis strādāt uz autobusa un vadāt ekskursantus tepat pa Latviju, nemaz nebija nojautis, ka ir tik daudz skaistu vietu, ko apskatīt!

Iepriekšejā krava no Polijas bija jāizdala Latvijā pa trim vietām. Pirmā – Krāslava. It kā jau esmu bijis, bet tikai caurbraucot uz Baltkrieviju. Šoreiz nācās te uzkavēties ilgāk. Atbraucu naktī no sestdienas uz svētdienu. Uz māju braukāt – 300km turp un atpakaļ, diena pagalam, tatad jēgas nekādas. Noguļu gandrīz līdz pusdienai – nakts brauciens dara savu. Tad nolemju izlocīt kājas – dodos apskatīt pilsētu. Pirmais, kas uzreiz liek sevi manīt, ir vispārēja sakoptība. Sākot jau ar privatmājam, lai arī ne tik jaunas, celtas vecajā krievu stilā, tomēr visas ir apčubinātas un uzprišinātas. Arī pilsētā daudz jau ir paveikts, un tiek darīts vēl. Patreiz, gan tiek remontēta centralā iela, kas ved cauri pilsētai un tas mazliet rada tādu kā haosu, bet noteikti, ka pēc darbu pabeigšanas būs viss ok. Arī vecā Grafu Plāteru pils tiek restaurēta, ceru, ka pec kāda laika izskatīsies daudz labāk, nekā tagad. Pievilināja arī norāde ”Šokolādes kalns”. Tas, ka ne jau no šokolādes tas kalns, tapat skaidrs. Tomēr – kāpēc tāds nosaukums? Viss top skaidrs, kad ieraugu atraktu vienu kalna malu – tiešām sokolādes krāsas māls!

Sāku arī ieverot to, ka es nēsmu vienīgais ekskursants sodien šeit. Gan pie pils, gan pilsetā satieku vienus un tos pašus cilvekus, kas arī apskata pilsētu un tadu ir diezgan daudz. Visā visumā iespaids par pilsētu palika tas labākais un varu tikai ieteikt pie iespējas te pabūt.

Pirmdienas rītā „Ceļu uzturētaju” pagalmā veiksmīgi tieku vaļā no pirmās kravas daļas – caurtekas 3 metri diamatrā un 24 metri garumā( tikai gan izjauktā veidā) un varu sākt kartejo „dipadu dapadu” pa dzimto zemīti. Šodien jāpaspēj piecas „točkas” dažādās Latvijas malās. Pirmā jau ir.

Otrā – Tīrainē. It kā Pierīga, bet tik un tā te nebiju bijis, vel viens karodziņš! Tālāk steidzos un vietu ra skanīgu nosaukumu – Emburga! Un atkal viena balta plankuma mazāk! Arī te esmu pirmo reizi. Un atkal viena skaista, sakopta vieta, par ko tikai prieks!

Nu ko, no poļu precēm esmu veiksmīgi atbrīvojies, vēl tik Dobelē jāuzkrauj bruģis uz Madonu, Rīgā jāpaķer no servisa divas riepas un uz maju. Bet tas jau vienai dienai ir par daudz, Rīgā mans skrējiens apstājas. 500km pa Latviju un četras karaušanās – tas jau ir gana daudz. Nākas gaidīt rītu,paņemt riepas un pusdienlaikā kraujos arā Madonā. Kaut arī niecīgs, tomēr prieks, ka mans ieguldījums Madonas ielu atjaunosanā!

Lubāna- Inovroclava-Jankovo-Laska-Rīga

03.05.2011

Darba dienu sāku pēc deviņiem ar būvmateriālu izkraušanu Madonas veikalā „K-Rauta”.  Tos es jau vakar vakarā uzkrāvu Iecavā, firmas „Buvema” ražotnē. Atvedu bruģi un keramzīta blokus. Iecavā jau skrāva pa vienu pusi, te kā vienmēr – abas puse jāver vaļā. Nu nekas –ne pirmo reizi, ne pēdejo!

Pusē vienpadsmitos esmu izkrauts, varu doties pēc nākamās kravas uz manu kadreizējo darbavietu „Holzwerke – Lubāna”. Bija kādreiz sen atpakaļ tādi laiki, kad es šamējiem mežu gāzu zemē! Sen te nav būts uz kraušanos, kāds gads noteikti! Tad mēs no viņiem diezgan regulāri vedām dēļus uz Holandi. Tagad tikai lidz Polijai būs jānobrauc.

Arī te iekrausana pa abiem sāniem, labi, ka nav liels vējš, jo man te bēdīga pieredze. Te, viņu krausanās placī, sanāk tā stāvēt, ka liela vēja gadījumā, veidojas tāds kā caurvējš un vienreiz man tas beidzās ar saplēstu tentu.

Sakrauj jau diezgan ātri, brīžiem rauj ar diviem iekrāvējiem. Pakas mazās –tarai, pēc skaita sanak divdesmit sešas. Brigadieris man prasa, vai manam auto rādot svaru, rāda gan – jau ir divdesmit trīs tonnas! Nu tad nekā, šis vēl domājis, ka varbūt vēl kādu paku uzkraut. Grib jau gan maksimāli piekraut! Labi, ka ir jau izmācīti, ka pārkraut nevar!

Dokumentus kravai nākas gaidīt ilgāk, nekā krāva kravu – kantorī pusdienlaiks! Arī pēc tā viņiem jau iestājies pirmssvētku noskaņojums, tā ka, kamēr sagaidu dokumentus, jau divi pēcpusdienā. Braucu atpakaļ līdz Madonai.

Projām startēju tikai deviņos vakarā. Braucu caur Daugavpili, caur Subati neriskēju. Tur sanāk kādi divdesmit km pa grants ceļu – kas to zin, kādā tas tagad stāvoklī un vispār varbūt vēl nav noņemtas pavasara aizlieguma zīmes smagajiem. Kā jau vakarā, ceļš diezgan tukšs, var mierīgi strādāt. Kafijas pauzi taisu jau Lietuvā pēc vieniem naktī. Lai gan darba laiks vel ir, negribās ilgāk naktī strādāt un trijos divdesmit metu mieru stāvvietā uz Kauņas apvedceļa. Pietiks – tāpat jau, ar visām kraušanām, šodien gandrīz pieci simti noripināti!

04.05.2011

Bieži jau tā negadās, kad vienā stāvvietā stiktos trīs mašīnas no mūsu firmas. Un visi trīs ejam uz Poliju, katrs gan uz citu vietu. Ilgi domāju pa kurieni braukt. Beigu beigās nolemju iet pa Polijas augšgalu, tā sanāk tuvāk, bet ceļš smagāks – te kalnains apvidus. Tas nozīmē, ka vienu brīdi būs pa ceļam ar Guntaru, viņam krava uz „tuvējo” Polijas augšu. Es atbraucu vēlu, man vēl jāstav līdz pusdienlaikam, bet Guntars mani pagaidīs. Valērijs dodas prom pirmais, viņš ies pa citu maršrutu.

Pirms vieniem startējam arī mēs. Vēl tik jāpiestāj uz robežas, lai „ceļus nopirktu”. To var izdarīt jau arī Lietuvas  pusē, bet ja grib pamainīt naudu, tad izdevīgāk to darīt jau pl pusē. Tikai ne pārāk sen robežas šķērsošana tika palaista pa taisno, lai nebūtu jālīkumo pa tām kabatām, tikai es tā īsti nesaprotu, kāpēc iebraukšanu tur vajadzēja pārveidotno otra gala, it kā „pret spalvu”! ja neko nevajag – labi, kā brauc, tā aizbrauc. Bet, ja nopirkt ceļus vai naudu samainīt, tad jāzīmē astotnieki!

Dažas stundas jau sanāk mums ar Guntaru reizē, tad šķiramies. Tā kā vēlu sāku strādāt, arī izkrausanā varu ierasties tikai vēlā vakarā, tāpēc nemaz līdz galam nebraucu. Tur vēl neesmu bijis, nezinu, vai ir kur stāvēt pa nakti tāpēc metu mieru benzīntankā, apmēram piecdesmit kilometrus pirms. Ir jau arī pusē vienpadsmit vakarā. Savi pieci simti arī sodien noripināti.

05.05.2011

Pusē desmitos startēju tālāk. Pēc neliela pārbrauciena ierodos izkrausanā, navigacija precīzi adresi neuzrāda, bet iela ir redzama, tad jau atrodu diezgan viegli.  Līdz divpadsmitiem tieku arī izkrauts. Atpakaļkrava jālasa pa divām adresēm, pirmā tepat netalu, tikai divdesmit km. Vadot iekšā nivigācijā adresi, tā ņem un uzkaras! Spaidi ko gribi, nekādas reakcijas! Kaut kur vajadzētu būt restarta pogai – nu nevaru atrast! Bet laiks tad iet! Tagad saku nožēlot, ka jaunajā kompī neesmu vēl ielicis nevienu navigācijas programmu. Nu nekas, velku ārā karti, varu atcereties laikus, kad strādājām tikai ar kartēm, tikai man ir viena prieksrocība – es pirms tam jau biju apskatījis, kur atrodas tā adrese, tagad tikai jāpapūlas atcereties! Viss jau iet labi līdz brīdim, kamēr braucot pa manu iecereto maršrutu, kuru atcerējos no navigacijas, atduros pret zīmi – smagajiem aizliegts! Nu gan braucu apkart, paļaujoties tikai uz juššanu. Šoreiz mani intuīcija nepieviļ – piebraucu pie sāls rūpnīcas no otras puses, kā biju iecerējis un, par brīnumu pašam, pavisam bez maldīšanās! Hūū... var tik atviegloti nopūsties! Laikam jau reizēm vajag – „štobi hļeb mjodom ņe pokazalsja”!

Mašīnu uz iekraušanos te gaida daudz, bet es tieku iekšā uzreiz, vienīgi pie rampas viena tik priekšā. Gaidot atkal sāku grozīt no visām pusēm savu ceļvedi – joprojām nekādas reakcijas. Laikam būs jāgaida, kamēr baterija beigsies, varbūt tad pārstartēsies. Tomēr pēc kāda laika manas pūles vainagojas panākumiem, atrodu to mazo, iepriekš nepamanamo restarta podziņu. Kur es agrak skatījos – nezinu! Nospiežu un viss atkal aiziet!

Tad jau arī drīz tieku pie rampas un man tiek iekrautas deviņpadsmit tonnas sāls tabletes. Ko ar tādām dara, nav nekādas nojausmas! Krava jau arī tik pat kā pilna, nezin ko kraus otrajā adresē. Piekrauj diezgan ātri, dokumenti arī jau uzreiz gatavi pie izbraukšanas, varu turpināt ceļu uz otro adresi, līdz kurai pēc NAVIGĀCIJAS simt astondesmit km!

Braukdams rēķinu, ka darba laikā līdz galam netikšu, jau sāku apsvērt iespēju stāties kādā parkingā, kamēr vel tie ir atrodami. Bet tomer nolemju iet līdz galam, lai maksimāli izmantotu šodienas darbalaiku. Tad rīt varēs tālāk tikt uz māju pusi. Paļaujos uz to,ka tur būs kur stāvēt. Pusē sešos pēc vietējā laika esmu klāt pie kanalizācijas cauruļu rūpnīcas. Man par laimi, te vēl stradā. Mani ielaiž uz kraušanos, krāveji jau diez cik priecīgi nav, ka tās caurules vēl uz paletēm jāliek virsū. Paiet krietns laiciņš, kamēr šie tiek galā, mazliet pāri deviņiem esmu uzkrauts. Vēl jau man darba laiks ir atlicis, varu sākt virzīties uz māju pusi. Pusē divpadsmitos tieku līdz Varšavas apvedceļam, griežu iekšā parkingā – šodienai pietiks. Tāpat jau 420km ir veikti, plus vēl trīs kraušnās.

06.05.2011

Nostāvu pilno vienpadsmit stundu atpūtas laiku, pirms vienpadsmitiem sāku strādāt. Šodien jasteidzas vairs nav, ir jau piektdiena, uz izkrausanos pirmdien jau laika gana. Pec pusotras stundas taisu pauzi pie Minskas Mazoveckas, te benzīntanks blakus lielveikaliem, ir kur normali apstāties, var uztaisīt nelielu šopingu!

Tad jau tālak nākas pacīnīties pa nelieliem sastrēgumiem uz ceļa Varsava – Belostoka. Te remontdarbi notiek pilnā sparā, drīz varēsim vilkt pa kārtīgu divjoslu maģistrāli!

 Tieku līdz Augustovai, tur vel viena pauze. Pusē deviņos jau griežu iekšā parkingā pie Kauņas. Kada stunda jau vēl bija atlikusi, ko strādāt, bet lielas jēgas jau nav. No šejienes jau Rīgu rīt no rīta aizsniegšu vienā piegājienā. Te atkal Valērijs priekkšā, viņš arī iet uz māju un te nakšņos. Šodienas veikums – 480km

07.05.2011

Setiņos no rīta griežam uz ceļa virsū. Ir jau arī Lietuvā mazākas nozīmes ceļi, kuri, apmēram, kā pie mums, bet galvenās maģistrāles atšķiras ļoti krasi, protams, viņiem par labu! Var pilnīgi izbaudīt braucienu!

Nepienāk ne pusdienlaiks, kad esmu jau Rīgā! Tā kā izkraušana tikai pirmdien, tad lieku mašīnu stāvvietā un varu doties mājās! Mani saucieni pa rāciju, lai kāds paķer pa ceļam, paliek bez atbildes, tā ka nākas tik doties uz autobusu un ceļot mājās!

09.05.2011

Rīts sākas jau agri, ar vilcienu tieku līdz Rīgai. Deviņos braucu ārā no stavvietas uz izkraušanos uz Dzirciema ielas. Teritorija te šaura, viena mašīna jau priekšā, nākas pagaidīt. Tā, ar visu gaidīšanuun kraušanu, brīvs tieku jau pirms diviem. Priekšnieks tā īsti nevar izlemt, ko ar mani darīt. Degvielas, lai grozītos kaut kur tepat, vairs nav, knapi tik līdz robežai sanāk. Vēl kādu stundu nostavu uz vietas. Beidzot pieņemts lēmums, varu likt mašīnu atpakaļ stāvvietā un braukt mājas – pāris dienas būs brīvas, nedēļas beigās karaušos uz Krieviju. Jā, var tikai priecāties, bieži pie tādām brīvdienām jau netiek!  

Lieldienas Pēterburgā

Staigājot Pēterburgā pa Ņevas krastmalu, neviļus nāk prātā kāda frāze no diskusijas „draugu” domubiedros. Tika apspriests jautājums par to, vai viegli būt par tālbraucēju un kāds no tā labums. Un uz izteikumu, ka daudz ko var apskatīt citās zemēs, tika visai ironiski atbildēts apmēram tā – „un ko tu tur daudz redzi, autobāņus un ceļus tikai!”  Manuprāt, tā var teikt cilvēks, kas pats nav nekur braucis, vai nu braucis kā zirgs ar klapēm uz acīm, tikai tur, kur liek un nav galvu pagriezis ne pa labi, ne pa kreisi ne par milimetru. Jau tas fakts vien, ka, piemēram, izbraukājot Itāliju, uz turieni braucot caur Vāciju un atpakaļ caur „kolhoziem”, sanāk pabūt deviņās valstīs, daudz ko izsaka. Arī no ceļa daudz ko var redzēt. Un ir taču arī jāapstajas uz atpūtu, dažreiz sanāk gaidīt izkraušanu vai iekraušanu un tad to laiku arī var izmantot gana lietderīgi!

Par sevi varu teikt pavisam droši – es no tā esmu tikai ieguvējs! Nezinu, vai pie citiem apstākļiem es būtu sešos no rīta peldejies Adrijas jurā un vērojis saullēktu virs tās! Vai būtu kāpis kalnā Italijas dienvidos, lai saprastu, ka tie tomēr ir augstāki, kā izskatās, jo pa pusdienu tiku tikai līdz kādam puskalnam, kaut gan nelikās nemaz tik augsts! Vai būtu vērojis saulrietu pār kuģiem pārpildītu jūras šaurumu, kas šķir Dāniju no Zviedrijas, vai būtu braucis ar prāmi zem tilta, kas savieno Dāniju ar Zviedriju, lai pēc tam, otrā dienā cīnītos ar vēju uz šī paša tilta! Vai būtu verojis, kā paceļas tlti un strādā slūžas nebeidzamajos Holandes ūdensceļos! Vai būtu kaut vai vienkārši pastaigājies pa tam daudzajām pilsētām un pilsetiņām, kurās man nācies pabūt! Un tā varētu turpināt vēl un vēl...

Šoreiz uz Lieldienām sanāca aizķerties Pēterburgā. Olas varīju un ēdu, kaut arī nekrāsotas, un bēru tik sāli tā pavairāk – lai jau nesanāk melot visu gadu.  Nolēmu aizbraukt arī līdz centram. Varbūt kādam liksies smieklīgi, bet savos četrdesmit pirmo reizi braucu ar metro!

Protams, katrai medaļai ir divas puses. Interesanti būtu zināt, kas pirmais ienak prātā bērniem un sievai, dzirdot vārdu tētis vai vīrs. Mana seja, kad ierauga mani atnākam, vai pakausis, kad noskatās pakaļ aizejam...

Ņemot vērā šī reisa notikumus, laikam būs jāievieš vēl viena ailīte manā statistikas melnajā grāmatā – cik daudz laika es pavadu sēdot uz robežas un muitā. Šī reisa laikā vien, ar kravu, kas gāja uz to galu, muitā pavadīju 69. stundas, ar atpakaļkravu 107. stundas. Tas nozīmē, ka viena reisa laikā, vairāk kā septiņas diennaktis nostāvētas dīkā!

2010.gads

Ļoti atvainojos visiem saviem faniem un sekotājiem par savu slinkumu un klusēšanu. Mēģināšu kaut ko darīt lietas labā un turpināt pa kādam aprakstam.

Vispirms jau, laikam, jāpavelk svītra zem 2010.-tā gada un tad jau varēsim turpināt tālāk.

Pa gadu nobraukti  85 ar pusi tūkstoši kilometru.  Tas nemaz nav daudz, tie kas brauc tikai Eiropu, nobrauc vairāk, jo braucot uz Krieviju, daudz laika tiek zaudēts, stāvot muitās un uz robezas. Veikti 29. Apļi, pa šiem apļiem parvestas 40 kravas. Apciemotā zemeslodes daļa šajos braucienos arī nemaz nav tik liela, Polija, Vācija, Beļģija uz vienu pusi un Viborga, Sankt-Pēterburga, Maskava,Vologda, Ņižņij-Novgoroda Krievijā uz otru pusi.

Un pats dīvainākais ir tas, ka saskaitot kopā kalendārā nenosvītrotās dienas, izrādās, ka mājās esmu pabijis veselas 88. dienas gadā!

mans glābējs

Pavisam treknu svītru šim gadam pavilka kāds ne visai priecīgs notikums pašās gada beigās. 29.decembra vakarā braucu mājās no Allažiem, kur biju izkrāvis kravu no Igaunijas. Pa ceļam vēl iebraucu Cēsīs, nomazgāju auto un gads varēja noslēgties pa smuko. Biju jau ticis aiz Taurenes, kad pēkšņi motorā parādījās „klaudzētājs” un no izpūtēja man aizmugurē mašīnai bija liels sutu mākonis, apmēram kā pirmajai formulai, kad tai dzinējs izbeidzas! Tas saucas – „pripliļi”!  Pārbaudīju dzinēju – dzesēšanas šķidrums nav redzams, karterī divi līmeņi eļļas. Gribetos jau, lai tā būtu tikai galvas blīve, tas būtu lētākais variants. Zvanīju tik šefam, lai sauc evakuatoru. Vēl viens liels mierinajums ir tas, ka tas notika tik tuvu mājai. Tikko biju atgriezies no Ņizņij-Novgorodas, ja tas notiktu tur, šogad mājā netiktu! Vēlāk izrādījās, ka manas cerības nepiepildījās, vainīga nevis galvas blīve, bet gan cilindra čaula( laikam tā to latviski sauc. Ja pasaka krieviski „giļza”, visiem uzreiz ir skaidrs, par ko runa.) Te nu bija – diplomets automehāniķis, bet nezinu detaļas pa latviski nosaukt! Vai nav kauns! Serviss pie remonta ķērās tikai janvārī. Viņiem arī tāds gadījums pirmo reizi, kad ar mašīnas noskrējienu 280tk čaula salūzt divos gabalos! Normāla dāvana sanāca firmai uz Jauno Gadu – remonts uz 2000ls!   

15.decembris.

Vakarā jau biju nostājies, ka varu krauties bez raustīšanās un ap pusē deviņiem sākas iekraušana. Pa sāniem krauj iekšā dīzeļģeneratoru iekārtas priekš kuģiem, četrus komplektus. Dzinēji Skanijas ražojuma. Kādreiz dzinējus te ražoja uz vietas, tagad  tik komplektē iekārtas. Izrādās, ka visa krava vēl nav nokomplektēta joprojām, jāgaida līdz pusdienām, tad iekraus pēdējo paleti. Gaidītos akumulatorus neatved arī līdz pusdienām, pēdējo paleti ieliek bez tiem.

 Varu doties uz „Kravu terminālu” Rankas ielā, muitas dokumentu formēšanai. Izrakstot caurlaidi iebraukšanai, izsniedz arī magnētisko karti, kādas lieto durvju atvēršanai. Nodomāju – nez kur to vajadzēs, te nesen biju, visas durvis pie deklarantiem bija bez kartēm! Neko jau neprasu, tak negribas jau par muļķi palikt, ka nezinu, kur karti vajadzēs!

Nododu dokumentus un varu gaidīt mašīnā, karti tā arī nekur nevajadzēja. Gaidot vajadzība sāk spiest meklēt stratēģisko objektu, pēc izliktajām norādēm dodos vajadzīgajā virzienā un atduros pret aizslēgtām durvīm! Te nu visa problēma ar prātošanu par kartes nepieciešamību atrisinās, tikai ar tādu nelielu niansi, ka otrreiz jāstaigā uz mašīnu, jo, protams. karte nav līdzi! Jā, ne par velti mes tualeti dēvējam par stratēģisko objektu! Visā teritorijā vari pārvietoties kur gribi, bet tualetē iekšā netiec!

Četros dokumenti gatavi, tik vēl jābrauc uz ostas muitu noblombēties, un varu laist mājā. Pusē astoņos esmu Madonā, šodienai pietiks, tālāk rīt.

14.decembris.

Sākas jauns aplis, kas gan jau vakar iesākās, kad uzkrāvos. No rīta varu nesteigties, jo Krievijas krava būs gatava tik pašā vakarā. Ar to jau top skaidrs tas, ka vakarā atpakaļ netikšu, jo nomuitot jau vairs nepaspēs.

Izbraucu uz Rīgu pirms divpadsmitiem, trijos esmu „Magnātā” uz Daugavgrīvas ielas. Kamēr grozu galvu, lūkodamies pie kuras piestātnes man jātiek, ar piekabes riteņiem aizķeru sniega valni un gatavs ir – ne uz priekšu, ne atpakaļ! Nākas vilkt ārā gan lāpstu, gan ķēdes. Ķēdes gan uz riteņiem neskrūvēju, tik pametu zem ratiem, lai sanāk kaut mazliet aizķerties. Krāvēji arī te gana saprotoši un neliek līdz galam dzīties starp sakrautajām pakām iekšā, nostāda kur labāk notīrīts.

Četros esmu izkrauts un laižu uz „Rīgas Dīzeli” Ganību Dambī. Ir jau te sniega vairāk kā pie mums, bet nu ielas arī zem katras kritikas! Ja vēl ar kravu kaut cik varēja pabraukt, tad tukšā nākas pasvīst! Sanāk zināma līdzība ar veco, labo teicienu -  „sakarā ar manu vājo raksturu un kaimiņa stipro alu...” sakarā ar manām plikajām riepām un netīrītajām ielām spolē kā traks!

Ir jau četri pēcpusdienā un tilti jau ciet. Vajadzētu it kā braukt pa apvedceļu un varbūt, ka tā arī vajadzēja darīt, bet tomēr nolemju līst pa taisno! Jau uz Daugavgrīvas ielas skatos – stāv policija, trīs gabali, un vēro lēnām kustošo plūsmu. Palikt jau vairs nav kur, mierīgi jau noskaņojos bargajam sodam – nelaidīs tak mani garām! Nu gan brīnumi – visi trīs tā bargi noskatās un palaiž garām! Nu tik laižu pāri Akmens tiltam ar cerību, ka otrā galā nestāvēs. Nekā! Stāv gan un viens smagais jau noturēts! Nu šis tad jau gan mani garām nelaidīs! Spiežos tik labajā joslā un uz krasteni prom, kamēr šis aizņemts! Kāda tur vairs griešanās pa kreisi, nav ko uzprasīties! Laikam jau nāksies braukt apkārt. Esmu jau uz Maskavas ielas, kad man paziņo, ka iekraušana tik rīt no rīta, bet nu teritorijā ielaidīs, varu uz turieni braukt jau vakarā. Nu tas visu atrisina, iebraucu „Viadā”, pagaidīšu septiņus un varēšu braukt pa taisno caur centru.

Vēl jau vesela epopeja, kamēr tieku iekšā teritorijā. Vieni vārti vaļā, braucu iekšā, atduros pret otriem, kas ciet. Sargs neko nezin. Kā jau tagad pieņemts – lielā vecās rūpnīcas teritorija sadalīta vairākās daļās un katra citai firmai. Tomēr, pēc kādas pusstundas staigāšanas un zvanīšanās tieku iekšā!