Sākas jauns aplis, kas gan jau vakar iesākās, kad uzkrāvos. No rīta varu nesteigties, jo Krievijas krava būs gatava tik pašā vakarā. Ar to jau top skaidrs tas, ka vakarā atpakaļ netikšu, jo nomuitot jau vairs nepaspēs.
Izbraucu uz Rīgu pirms divpadsmitiem, trijos esmu „Magnātā” uz Daugavgrīvas ielas. Kamēr grozu galvu, lūkodamies pie kuras piestātnes man jātiek, ar piekabes riteņiem aizķeru sniega valni un gatavs ir – ne uz priekšu, ne atpakaļ! Nākas vilkt ārā gan lāpstu, gan ķēdes. Ķēdes gan uz riteņiem neskrūvēju, tik pametu zem ratiem, lai sanāk kaut mazliet aizķerties. Krāvēji arī te gana saprotoši un neliek līdz galam dzīties starp sakrautajām pakām iekšā, nostāda kur labāk notīrīts.
Četros esmu izkrauts un laižu uz „Rīgas Dīzeli” Ganību Dambī. Ir jau te sniega vairāk kā pie mums, bet nu ielas arī zem katras kritikas! Ja vēl ar kravu kaut cik varēja pabraukt, tad tukšā nākas pasvīst! Sanāk zināma līdzība ar veco, labo teicienu - „sakarā ar manu vājo raksturu un kaimiņa stipro alu...” sakarā ar manām plikajām riepām un netīrītajām ielām spolē kā traks!
Ir jau četri pēcpusdienā un tilti jau ciet. Vajadzētu it kā braukt pa apvedceļu un varbūt, ka tā arī vajadzēja darīt, bet tomēr nolemju līst pa taisno! Jau uz Daugavgrīvas ielas skatos – stāv policija, trīs gabali, un vēro lēnām kustošo plūsmu. Palikt jau vairs nav kur, mierīgi jau noskaņojos bargajam sodam – nelaidīs tak mani garām! Nu gan brīnumi – visi trīs tā bargi noskatās un palaiž garām! Nu tik laižu pāri Akmens tiltam ar cerību, ka otrā galā nestāvēs. Nekā! Stāv gan un viens smagais jau noturēts! Nu šis tad jau gan mani garām nelaidīs! Spiežos tik labajā joslā un uz krasteni prom, kamēr šis aizņemts! Kāda tur vairs griešanās pa kreisi, nav ko uzprasīties! Laikam jau nāksies braukt apkārt. Esmu jau uz Maskavas ielas, kad man paziņo, ka iekraušana tik rīt no rīta, bet nu teritorijā ielaidīs, varu uz turieni braukt jau vakarā. Nu tas visu atrisina, iebraucu „Viadā”, pagaidīšu septiņus un varēšu braukt pa taisno caur centru.
Vēl jau vesela epopeja, kamēr tieku iekšā teritorijā. Vieni vārti vaļā, braucu iekšā, atduros pret otriem, kas ciet. Sargs neko nezin. Kā jau tagad pieņemts – lielā vecās rūpnīcas teritorija sadalīta vairākās daļās un katra citai firmai. Tomēr, pēc kādas pusstundas staigāšanas un zvanīšanās tieku iekšā!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru