Lieldienas Pēterburgā

Staigājot Pēterburgā pa Ņevas krastmalu, neviļus nāk prātā kāda frāze no diskusijas „draugu” domubiedros. Tika apspriests jautājums par to, vai viegli būt par tālbraucēju un kāds no tā labums. Un uz izteikumu, ka daudz ko var apskatīt citās zemēs, tika visai ironiski atbildēts apmēram tā – „un ko tu tur daudz redzi, autobāņus un ceļus tikai!”  Manuprāt, tā var teikt cilvēks, kas pats nav nekur braucis, vai nu braucis kā zirgs ar klapēm uz acīm, tikai tur, kur liek un nav galvu pagriezis ne pa labi, ne pa kreisi ne par milimetru. Jau tas fakts vien, ka, piemēram, izbraukājot Itāliju, uz turieni braucot caur Vāciju un atpakaļ caur „kolhoziem”, sanāk pabūt deviņās valstīs, daudz ko izsaka. Arī no ceļa daudz ko var redzēt. Un ir taču arī jāapstajas uz atpūtu, dažreiz sanāk gaidīt izkraušanu vai iekraušanu un tad to laiku arī var izmantot gana lietderīgi!

Par sevi varu teikt pavisam droši – es no tā esmu tikai ieguvējs! Nezinu, vai pie citiem apstākļiem es būtu sešos no rīta peldejies Adrijas jurā un vērojis saullēktu virs tās! Vai būtu kāpis kalnā Italijas dienvidos, lai saprastu, ka tie tomēr ir augstāki, kā izskatās, jo pa pusdienu tiku tikai līdz kādam puskalnam, kaut gan nelikās nemaz tik augsts! Vai būtu vērojis saulrietu pār kuģiem pārpildītu jūras šaurumu, kas šķir Dāniju no Zviedrijas, vai būtu braucis ar prāmi zem tilta, kas savieno Dāniju ar Zviedriju, lai pēc tam, otrā dienā cīnītos ar vēju uz šī paša tilta! Vai būtu verojis, kā paceļas tlti un strādā slūžas nebeidzamajos Holandes ūdensceļos! Vai būtu kaut vai vienkārši pastaigājies pa tam daudzajām pilsētām un pilsetiņām, kurās man nācies pabūt! Un tā varētu turpināt vēl un vēl...

Šoreiz uz Lieldienām sanāca aizķerties Pēterburgā. Olas varīju un ēdu, kaut arī nekrāsotas, un bēru tik sāli tā pavairāk – lai jau nesanāk melot visu gadu.  Nolēmu aizbraukt arī līdz centram. Varbūt kādam liksies smieklīgi, bet savos četrdesmit pirmo reizi braucu ar metro!

Protams, katrai medaļai ir divas puses. Interesanti būtu zināt, kas pirmais ienak prātā bērniem un sievai, dzirdot vārdu tētis vai vīrs. Mana seja, kad ierauga mani atnākam, vai pakausis, kad noskatās pakaļ aizejam...

Ņemot vērā šī reisa notikumus, laikam būs jāievieš vēl viena ailīte manā statistikas melnajā grāmatā – cik daudz laika es pavadu sēdot uz robežas un muitā. Šī reisa laikā vien, ar kravu, kas gāja uz to galu, muitā pavadīju 69. stundas, ar atpakaļkravu 107. stundas. Tas nozīmē, ka viena reisa laikā, vairāk kā septiņas diennaktis nostāvētas dīkā!