Braukšanas ierobežojumi Polijā 2014.

Polija, 04.01.2014, jauka ziema, vai ne?

Tā kā ļoti daudzi skatās ziņu par aizliegumiem Vācijā un arī meklē aizliegumus Polijā, ielikšu te Latvijas Auto mājaslapas adresi, no kuras var Worda formātā ielādēt savā kompī aizliegumus ne tikai Vācijai un Polijai, bet vēl arī citām valstīm, katram pēc savas vajadzības. Tas nu tā, ja kāds ieklīst te pirms oficiālajām lapām, varbūt noder...

2013.

   Atkal ir sācies jauns gads, jauns darba cēliens, bet, kā jau vienmēr, mazliet velk atpakaļ atskatīties, kā tad ir gājis iepriekšējā gadā. Tikai tagad pamanīju, ka neesmu apkopojis 2012. Gada ciparus, tad nu varbūt ir īstais laiks salīdzināt pagājušo gadu ar vēl senākiem. Jāpiebilst gan, ka to varu izdarīt tikai par to laiku, kopš sāku veikt pierakstus par darbu, sākumā to nedarīju. Ar katru gadu arī kaut ko pamainu un pilnveidoju, līdz esmu nonācis līdz tagadējam pierakstu formātam, kas man uz doto brīdi šķiet visoptimālākais.

Nobrauktie kilometri.           2007 – 74 050

                                         2008 – 96 826

                                         2009 – 90 611

                                         2010 – 85 516

                                         2011 – 92 379

                                         2012 – 95 092

                                         2013 – 109 085

Tad nu sanāk, ka pagājušais gads izvirzījies izteiktā līderu godā. Te, gan, pie vainas būs darba vietas nomaiņa, jo, vairs nebraukāju uz Krieviju, tā ka izpaliek stāvēšana uz robežām un muitās.

Dienas mājās.      2008 – 87

                          2009 – 104

                          2010 – 88

                          2011 – 74

                          2012 – 103

                          2013 – 83

Šādi izskatās mani iknedēļas pieraksti

Vēl dažas lietas, ko sāku piefiksēt tikai pagājušogad. Kopējais pa gadu pārvesto kravu svars – 1 545 755 kg.

 Sākot gadu, sāku uzskaitīt iekraušanas un izkraušanas veidus, bet tad kaut kā tas pārtrūka, tā ka varu saskaitīt tikai par pirmo pusgadu.

 Kraušana pa aizmugures durvīm – 45 reizes          

                  Atverot abus sānu tentus – 15 reizes

                  Atverot vienu sānu tentu – 33 reizes

                 Atbīdot jumtu – 3 reizes.

Otrajā pusgadā cipari varētu būt lielāki, šogad centīšos laboties. Pie kravu svaru un kraušanās statistikas gan nav pieskaitītas tās trīs nedēļas, kad vadāju meža tehniku. Kravu svara rādītāji tad gan pieaugtu diezgan būtiski, jo harvesters sver ap 22 t un forvarders ap 13 t. Vēl jau arī pierakstu katru iekraušanās adresi, darbalaikus un vai tur ir kur stāvēt, lai citu reizi jau varu precīzāk plānot savu darbu.

Mazliet citādāka darba pieredze.

Tad nu visiem jānovēl veiksmīga šā gada statistikas veidošana!

Braukšanas ierobežojumi Vācijā 2014.

Sveicināti šajā gadā! Kamēr Autotransporta direkcijas mājas lapā vēl svin Jauno Gadu un nesteidzas ar aizliegumu ievietošanu, mums jau jāsāk strādāt. Varbūt kādam noder jaunākā informācija no Vācijas. Paldies Miervaldim par ievietotajām adresēm "Draugu" domubiedros! Lai labāk varētu saskatīt, bildīti ar labo peles pogu atverot jaunā cilnē, bilde būs lielāka. Zem attēla esmu ievietojis arī adresi, no kurienes tas ņemts, tā ka katrs to pats var izprintēt vai ievilkt savā datorā.

www.bag.bund.de/DE/Navigation/Rechtsvorschriften/Strassenverkehrsrecht/Lkw-Fahrverbote/feiertagsfahrverbote2014.html;jsessionid=6E11A721CAA17CFC9CAE3169A4BBD289.live2052?nn=13032

http://www.svg-dresden.de/aktuell/d/fahrverbote/2013

http://www.schnelle-online.info/LKW-Fahrverbot/LKW-Fahrverbot-2014.html

Strādāsim godīgi, jaukus un drošus braucienus šajā gadā!  Lai ripo!

Rudens kā rudens...

     Nekas jau uz šīs pasaules nemainās un rit savu gaitu – gadalaiki nomaina viens otru, bet mašīnas tik brauc un brauc...  Arī es – tik kursēju uz Eiropu turp un atpakaļ. Ir sanācis saskarties ar dažiem jaunumiem priekš manis, kā viens piemērs varētu būt tas, ka pabiju beļģu cietumā...  Jā, ar šo frāzi sanāca nobiedēt daudzus, bet nav jau tik briesmīgi, kā izklausās! Vienkārši cietumā ir palešu ražošanas cehs un es uz to vedu dēļus. Tā ka pirmo reizi pabiju cietuma vārtiem tajā pusē!

   

  Sastapu jau arī pirmo sniegu, šoreiz tas sanāca Vāczemē, Tūringenas reģionā. Sanāca tā diezgan interesanti. Lija lietus, sniega nemaz, tad tālumā ieraugu baltu pakalnu. Vienā mirklī lietus pārgāja par sniegu, un uz zemes jau kādi pāris centimetri, kā ar nazi nogriezta robeža. Tad kādi 20 km sniegputenis un tad atkal vienā mirklī viss beidzās un no sniega ne miņas!

     Šoreiz gan vairāk gribu pievērsties dažiem notikumiem pašu mājās.

     Redzot to, cik strauji tiek būvēti jauni ceļi Polijā un citur Eiropā, patiess prieks par to, ka arī pie mums, beidzot, kaut kas ir izdarīts. Ir atklāts jauns ceļš Tīnūži – Koknese. Tikai ir daži „bet”, kas to prieku bojā. Es jau pat esmu aizmirsis, cik gadus tas tika gaidīts! Beidzot ir sagaidīts, tikai pārņem tāda kā nepadarīta darba sajūta. Tātad – par visu to no mana skatu punkta.

   

Tilts jau tam gatavs, tikai cik gadi būs jāgaida uz vēl divām joslām?

  Ir piektdienas vakars, pulkstenis 17,30. Veiksmīgi esmu izkrāvies „RIMI” bāzē, Deglava ielā. Kravā bija tualetes papīrs, kas, kārtējo reizi,  varētu būt laba atbilde tiem, kam smagie maisās pa kājām – Latvijā pat tāda prece netiek ražota! Ai, nu pietiek kašķēties – atpakaļ pie tēmas! Esmu saņēmis ziņu no mājiniekiem, ka pa TV jau rādīta jaunā ceļa atklāšana, nolemju, ka no šī Rīgas kakta tas tiešām būtu taisnākais virziens uz māju. Piebraucu pie Lubānas ielas loka, nav nekādas jaunas informācijas. Laižu tik tālāk, cauri Ulbrokai, garām”Knaufam”, piebraucu pie apvedceļa krustojuma. Tas vēl joprojām tiek remontēts, luksofors nestrādā, un tā kā ir piektdienas vakars, rindā nobakstos apm minūtes 30. Pie krustojuma joprojām nekāda info. Jau pat uzplaiksnī tāda kā šaubu ēna – vai tik es braucu pareizā virzienā? Bet taču nevar tā padoties, ja nolemts, tad nolemts – laižu tik apvedceļam pāri! Ir jau pilnīga tumsa, apkārt neko neredzu, braucu tik taisni pa ceļu uz priekšu. Pirmais loks Tīnūžos – un joprojām nekādas informācijas. Un beidzot – otrajā lokā ieraugu norādi „Jēkabpils, Rēzekne”! Ar lielu atvieglojuma sajūtu griežu tik norādītajā virzienā. Tālāk jau gan ir padomāts par to, lai es zinātu uz kurieni braucu. Pie katra krustojuma, nē, atvainojiet, nobrauciena ir liels uzraksts, ka šis ceļš iet uz „MOSKVA” un pat norādīti kilometri līdz turienei! Nu gan es zinu droši, ka braucu pareizajā virzienā!... Arī daži no pretīm braucošajiem te ir pirmo reizi un pa rāciju jautā, kur tas ceļš vispār izvedīs.  Arī par darbu kvalitāti var rasties jautājumi, jo jau tagad jūt salaidumus ar tiltiem, kas būs pēc pāris gadiem?

     Atmetot malā visu slikto, vispār jau prieks par to. Ka tos 50 km var nobraukt mierīgi un bez apdzīvotām vietām un luksoforiem, ar izgaismotiem nobraucieniem. Atliek  gaidīt turpinājumu, tik jautājums – cik ilgi? 

  

    Vēl viena, manuprāt, svarīga tēma man neliek mieru.

     „DELFOS” uzdūros uz kāda aculiecinieka iesūtītu video . Rullīša garums vairāk par astoņām minūtēm, un tajā visu laiku tiek filmēta pa priekšu braucoša vieglā automašīna kas neadekvāti uzvedas uz ceļa. Tur gan nav redzams, bet autors apgalvo, ka braukusi sieviete stiprā alkohola reibumā. Automašīna ilgstoši brauc pa pretējo joslu, daudzas reizes par mata tiesu izvairoties no sadursmes ar pretīm braucošajām gan vieglajām, gan smagajām auto, arī ar autobusu. Varbūt es atpalicis no dzīves, bet vai , tiešām, galvenais ir to nofilmēt, varbūt pat sagaidīt avāriju un to nofilmēt, nevis kaut ko darīt, lai neatgadās kas ļauns ar šo mašīnu un ar citām? Ja, tiešām, negribi būt tas ļaunais, kas izsauc policiju, kas arī būtu izeja no šīs situācijas, tad varēja taču mēģināt apturēt šo braucēju. Es jau saprotu, ka arī tad, ja brauks blakus, signalizēs tam braucējam, lai stājas malā vai kā citādi mēģinās viņu apturēt, radīsies avārijas situācija, jo nevar jau paredzēt tā vadītāja rīcību. Tad jau labāk nedarīt neko, lai notiek kas notikdams? Bet vispār, kur ir redzams, ka tas ir reibums? Varbūt cilvēkam slikti ar veselību un viņš cenšas nokļūt līdz mājai.Mūsu vienaldzībai nav robežu!

Ne tikai ceļš...

Par attiecībām uz ceļa jau tika runāts un , redzot atsaucību un komentāru skaitu, par šo tēmu varētu runāt daudz. Bet ne jau tikai ceļš ir svarīgs manā darbā, vēl jau ir arī krava, kas tiek pārvesta un nav mazāk svarīga. Daži nesenie notikumi pie kraušanās man neliek mieru tik stipri, ka pārvarēju savu uznākušo slinkumu uz rakstīšanu un ķēros klāt!

Lielākajā daļā gadījumu jau viss norit normāli, kā tam vajadzētu būt. Sākšu ar Eiropas galu. Pirmais punkts, kur ierodos, ir palešu rūpnīca, uz kuru piegādāju dēļus no Latvijas. Pirms rūpnīcas vārtiem ir stāvlaukums, tajā nolieku mašīnu, ar dokumentiem dodos uz ofisu. Tur man iedod izkraušanās numuru, kuru ielieku mašīnas logā un gaidu, kad pienāks mana kārta un krāvējs mani aizvedīs uz vajadzīgo vietu, kur viņam manas pakas jāizkrauj. Kamēr gaidu, jau varu attaisīt tentu un siksnas, lai viss notiek ātrāk. Parasti jau ilgi gaidīt nav sanācis, neesmu vēl visu novācis, kad jau jābrauc iekšā.

Tālākā kraušanās uz māju vai kaut kur Eiropā visbiežāk notiek pēc pasūtījuma numura. Ierodos iekraušanās adresē, uzrādu pasūtījuma numuru un bieži vien nekādu jautājumu vairāk nav. Tālāk jau atkarībā no situācijas, var arī sanākt, ka jāpagaida, kamēr atbrīvojas vieta vai krāvēji, vai arī uzreiz tiek norādīta rampa vai vieta, kur nostāties uz iekraušanu. Ja ierodies vēlu pēcpusdienā, var sanākt arī tā, ka uzreiz pasaka – „morgen 6.00 uhr”! Nekādās pārrunās neviens vairs neielaidīsies – ja no rīta, tad no rīta un tas ir normāli.

Arī piegādājot kravu, parasti jau viss notiek samērā gludi. Ierodies, atdod papīrus un stājies pie rampas. Tas, ka bieži vien CMR ir jāraksta pašam, un arī pašam jāvelk prece ar „rohlu” iekšā vai ārā, nav nekāds brīnums un pie tā sen jau ir pierasts.

Bija nesen gadījums Francijā, kad negāja tik gludi, kā vienmēr. Ierodos adresē piecas pāri astoņiem no rīta. Nodevu dokumentus – gaidi mašīnā. Pēc kādas stundas piedzina pie rampas un pa piecpadsmit minūtēm izkrāva. Nu it kā normāli, nekas ārkārtējs! Eju uz ofisu pēc papīriem. Te nu sākās! Dokumentus neatdod, ej gaidi mašīnā, pienesīsim klāt! Nu labi , eju mājā un noziņoju savam dispečeram. Šis atzvana – jā, ekspedīcija tur kaut ko skaidrojās ar saņēmēju, bet, gan jau tūlīt viss būs kārtībā! Aizeju pēc pusstundas – vēl nedod! Pēc stundas zvana  - viss nokārtots, ej pakaļ. Aizeju – nekā, gaidi tālāk! Tā staigāju ik pēc pusstundas, vieni saka- viss ok, otri –gaidi! Un tā trīs stundas! Beidzot pat mani nervi neiztur, eju un prasu, kas galu galā par problēmām, ka nedodat man papīrus? Pretī saņemu izbrīna pilnu skatienu – sen jau viss kārtībā, tu tak nenāci pakaļ papīriem!

Nu pievērsīsimies Latvijai. Ne tik tālā pagātnē ierados firmā „Akvedukts”(lietas saukšu īstajos vārdos, man nav par ko kaunēties un tautai savi varoņi jāzina!) ar sāls tablešu kravu.  Iebraucu iekšā, uz reiz arī sāk kraut ārā. Pirmās paletes, ko var aizsniegt, noceļ ar iekrāvēju, tad ieceļ piekabē „rohlu”, stāv un gaida, neviena vārda! Saprotu, ka tiek dots nepārprotams mājiens! Vēl gribu pārliecināties un tā muļķīgi pajautāju – vairāk jau neviena krāvēja nebūs? Atbilde jau bija zināma – nē. Nu it kā jau nekas jauns, kāpjam augšā un paši velkam ārā, lieki piebilst, ka tās paletes svarā tā ap tonnu. Labi, ka tajā reisā man bija līdzbraucējs Uldis, divatā jau tomēr vieglāk! Kad sākām vilkt paši, uzradās vēl otrs iekrāvējs. Divatā jau viņiem sanāk nocelt tās paletes diezgan ātri un tad tik tevi pārņem tāda stulba sajūta, ka tu, redz, nevari paspēt viņiem laicīgi paletes nolikt pa ņēmienam! Lai nu kā, beidzot krava tukša, vēl tik noliekam „rohlu” aizmugurē šķērsām , lai var nocelt. Bet nekā – šie tik noceļ paletes un aizbrauc! Tagad nodomāju – vajadzēja tik taisīt piekabi ciet, ja jau viņiem tā „rohla” nav vajadzīga, gan jau zinātu kur to likt! Bet nu mēs tak godīgi puiši, cēlām ar rokām zemē! Nav jau smaga, var to izdarīt, bet attieksme – super!

Vēl viens gadījums, kuru būtu vērts pieminēt. Vedu taras dēlus uz firmu „Marko” Līčos, pie Rīgas. Iebraucu jau pirms astoņiem, ofisā vēl neviena nav. Priekšā vēl viena mašīna, bet tā uz iekraušanos. Šis tik nosaka, ka te viss sākas no astoņiem. Sagaidu, kad ofisā sākas kustība, atdodu papīrus. Šis tik nosaka, gaidi mašīnā, iekrāvējs piebrauks un pateiks, kur nostāties. Kādu laiku gaidu, krāvēji tik skraida pa teritoriju, vadā pakas šurpu turpu un par mašīnām neliekas ne zinis. Tad piebrauc pie tā, kas gaida uz iekraušanu un kādas pāris minūtes runājās, laikam jau pazīstami. Pāris reizes palūr uz manu pusi, laikam jau tieku aprunāts, tad nobļaujas manā virzienā”nu ko tur sēdi, nāc tak šurp!” Kāpju ārā, dodos pie viņiem. Kad esmu apmēram pusceļā, krāvējs tik nosaka”ai, braucam tevi kraut, lai tas staigātājs gaida!” un aizbrauc. Es palieku stāvam un tā arī nesaprotu, vai man jāgaida, vai jāskraida pa laukumu un jāķer kāds krāvējs aiz rokas! Tā es nogaidīju vēl kādas minūtes divdesmit, kamēr cits krāvējs pateica kur nostāties un izkrāva mani.

Un nu nāk galvenais gadījums, kurš man „nedod naktīs gulēt!”

Ierodos Sauriešos firmā „Aeroc” pēc bloku kravas. Šlagbomis vaļa, sarga, kas pastāstītu, kur tālāk braukt, nav. Ieraugu zīmi ar bultiņu, kur norādīts braukšanas virziens smagajiem – arī jau labi! Braucu tālāk, kamēr atduros aizmugurē citai mašīnai. Pretī ieraugu durvis, varētu būt ofiss, norādes nekādas nav. Par laimi, tai momentā pa tām iznāk kāds strādnieks, tas tik nosaka – ej uz otro stāvu. Kāpju pa trepēm augšā. Vispirms uzgaidāmā telpa, tad kabinets ar durvīm vaļā, aiz galda pie papīriem darbojās kāda darbiniece, priekšpusē sēd vīrietis – saprotu, ka šoferis. Pajautāju „vai pie Jums uz iekraušanos?”, uz ko saņemu visai izsmeļošu atbildi „uz iekraušanos pie krāvējiem aiz stūra, pie manis pēc dokumentiem!”... tā īsti ātrumā pat nevaru saprast ko teikt – tik nodomāju, nu jā nepareizi noformulēju jautājumu! Laikam jau mans ģīmis no malas izskatās tik jocīgs, ka nekādu atbildi no manis arī negaida. Tik seko jautājums „uz kurieni?” uz to gan es spēju ātri atbildēt „Madona!”. „ Nu tad mazliet jāpagaida!” . Saprotu, ka pašlaik tiek sagatavoti dokumenti iepriekšējai mašīnai un tikai likumsakarīgi ir tas, ka man jāpagaida. Nosaku „labi”, pagriežos un apsēžos uz krēsla uzgaidāmajā telpā. Sāku aplūkot tur izstādītos ražojumu paraugus, ar pus ausi dzirdu, ka kabinetā tiek kaut kas runāts, bet nepiegriežu tam vēŗību, man tak nav jānoklausās citu sarunas. Tikai tad, kad teiktais tika atkārtots tādā tonī un ar tādām grimasēm, kuras aprakstīt nav iespējams un arī atkārtot neņemos, tāpat man nesanāks, saprotu, ka runāts tika ar mani. Precīzi teikto nocitēt vairs nevaru, jo tajā mirklī tā apstulbu, ka visus vārdus vairs neatceros, bet doma bija apmēram tāda „ nu jā, kas tad mēs tādi un vai tad kādam ir jāzina, kādi man mašīnas numuri!”. Tā arī nesapratu, ko esmu izdarījis nepareizi, ka par mani jāņirgājas, tik , ar izbrīnā atkārušos žokli, piegāju pie kabineta durvīm un pajautāju”vai Jūs ar mani runājat”? „nu tak jā, man nav atsūtīti jūsu mašīnas numuri!” Lieki piebilst, ka otram šoferim, padzīvojušam onkam, tas viss sagādāja gana lielu jautrību. Vēl tik nodomāju, ka nu ir gan te dēļ kā zīmēties! Tā kā telefonu biju atstājis mašīnā, apgriezos un devos ārā, jādzenā priekšniecība, lai kārto tās lietas tālāk. Ejot prom tikai skaļi noteicu, ka nesaprotu, kāpēc par mani jāņirgājas, ja es sēdu un gaidu un neklausos sarunas kabinetā.

Zvanu dispečeram, šis atbild, ka pasūtījums ar taviem numuriem jau vakar aizsūtīts. Eju atpakaļ augšā. „nu nevajag taču MELOT, nekā man nav!” Nu jau zvanu pa taisno uz ekspedīciju un turpat uz vietas, lai mani dzird. Saku tā un tā, atbraucu pēc kravas, bet te nekā! Arī šie tur atbild , ka viss ir aizsūtīts, bet nu labi, sūtīsim par jaunu! Un tad jau dzirdu negaidītu laipnību – jūs varat braukt uz iekraušanos un taisīt vaļā piekabi, es papīrus aiznesīšu uz turieni! Nu labi! Mēģinādams sagremot to visu, braucu ap stūri uz kraušanās placi un domās jau prātoju, ko labu pateikt tai dāmai, kad viņa atnesīs papīrus. Bet nekas man nesanāca, jo viņa papīrus gan atnesa, bet atdeva krāvējiem jau pusceļā līdz manīm.

Līdz šim es nevarēju iedomāties, kāds izskatās cilvēks, kas var apgalvot, ka tālbraucēji ir nonēsātās treniņbiksēs tērpti radījumi ar vienu rievu smadzenēs, kas neko vairāk dzīvē nav spējīgi sasniegt, ka tikai tikt pie smagās mašīnas tiesībām un tad sevi par karaļiem uz ceļa uzskatīt! Nu man ir priekšstats, kas tā var apgalvot!

1 no 2 miljoniem...

Ir tāds iknedēļas žurnāls IR, kurš (atklāti sakot) nebija mūsu ģimenes literatūra nu nimaz :)) Un tad, kādu dienu iekš draugiem.lv  Jāni uzrunāja žurnāliste Ieva Puķe.... rezultātā, tapa īsa (1stundu) intervija... Protams ka par tālbraucēju dzīvi- dzīvesveidu nevar nedz uzrakstīt, nedz izrunāt stundas laikā..  Bet viss kārtībā.. intervija bija, raksts tapa.. Vienīgā piezīme, kas manuprāt ir ļooti būtiska, ka blogs tapa lai stāstītu draugiem, ne kaimiņiem. Tā kā šeit esam ienācēji, kaimiņiem nudien neesam interesanti :))) BET!!??- viss kārtībā... kā viens no draugiem uz manu kritiku par vārdu izvēli  tekstā, atbildēja, ja to būtu teicis Jančuks, tad tur apakšā būtu rakstīts- Jānis Sniedze, bet redzi, tur ir rakstīts Ieva Puķe, tā ka nomierinies.. viss kārtībā :))))) 

Lai izlasītu rakstu tā pa smuko, spied ar peles labo pogu uz raksta, atver jaunā cilnē.... un tad palielini rakstu.

Starpcitu, žurnālu Madonā nemaz nebij tik viegli nopirkt... vakarpusē jau nācās krietni vien pabraukāt un pameklēt, ne Narvesenā, ne Pluspunktā vairs nebija nopērkami.... uz ko pārdevējas atbildējušas, ka šodien tā dīvaini, daudzi nākot un prasot šo žurnālu.. kas parasti nemaz ta nepērkoties. 

 Lai jauka vasara!- 

ceļojiet, kā vien iespējams.. 

tas ir forši.... 

Jānis pats šobrīd ir reisā, par līdzbraucēju devusies Luīze... Bet.... žurnālu nopirka un te ierakstījās- Sandra

Līdzbraucēja piezīmes

Tā kā pagājušajā gadā nebiju bijusi līdzi tētim, šogad man bija priekšrocība pirmajai izjust šos vasaras priekus. Tik sen tas nebija piedzīvots, ka bija jau aizmirsies, kā tas vispār ir. Gatavojoties jau zinu, ka nevaram izbraukt ātrāk nekā pēc plkst. 16. Saskaitot stundas domāju, ko krāmēt somā. Nebūtu lieki piebilst, ka dienu iepriekš iegādājos jaunu ceļojumu somu.

Jaunā soma dosies ceļā!

 Kad soma jau sakrāmēta un šādi tādi sagatavošanās darbiņi apdarīti varam doties ceļā uz Madonu līdz mašīnai. Protams, jau twitterī ietwītoju: „Atā mājas, čau Polija”. Žēl būs, ka nevar palasīt jaunumus un lietas, ko draugi dara pa vasaru, jo ārzemēs internets ir ļoti dārgs, ap 40 sant. par mb. Tas īsti nav man pa kabatai, tāpēc labāk bez tā iztikt. Un tomēr tas brīdis ir klāt, un es varu lekt mašīnā un priecāties, ka tūliņ dosimies ceļā. Ir jau jauki un superīgi. 

Lielie prieki...

Prieks, prieks, prieks. No Madonas izbraucam precīzi 17:30. Laikapstākļiem aiz loga nav ne vainas, ceļš ir samērā tukšs, uz Lietuvas pusi, uz Rīgas pusi, protams, ceļš ir pilns, satikām pat kaut kādu delegāciju. Nospriedām, ka brauc pa šo pusi, jo te tukšāks ceļš. Ak, jā, aizmirsu, braucām caur Subati, un pēc šī brauciena izsecinājām, ka ceļa posms caur Bausku ir aptuveni par 60 km garāks, bet laika ziņā atšķiras tikai par 20 min. Tētis jau smej, ka nākamreiz jāpaseko līdzi degvielas patēriņam. Tomēr iebraucot Lietuvā kļūst tāds nedaudz apmācies laiks, un jau neilgi aiz robežas sāk nedaudz līņāt.

Pēc nobrauktām 3 stundām un 25 minūtēm piestājam Paņevēžā iegādāt ceļus, precīzāk sacīts būtu apmaksāt ceļu izmantošanu. Nekādu ilgāku laiku nestāvam tur, kā nopirkām ceļus turpinājām braukt, jo darba laiks ir izmantots maz, „jāiet uz maksimumu”. Pēc nostrādātām 4 stundām un 26 minūtēm netālu no Kedaiņiem uztaisām pauzīti 45 minūšu garumā. Iedzeram kafiju, iekožam maizītes un laiks turpināt strādāt. Braucot ārā no stāvvietas skan dziesma, ar ko var patīrīt tumbas – Pink ft. Nate Ruess „Just give me a reason”. Godīgi sakot, nebija nevienas dienas, kad pa radio neskanētu šī dziesma. 

Protams, es kā guļava nespēju izturēt šīs nakts braukšanas un iemigu. Kad pamodos bijām jau galā. Pulkstens pēc poļu laika rādīja, manuprāt, gandrīz 2.00, tātad pēc mūsu laika tas ir 3.00 Netālu no Belastokas, degvielas uzpildes stacijā, ir laukums, ar pieejamu WiFi. Patīkama vieta, ir bārs un kafejnīca, arī viesnīca. Tā kā mums pašiem sava viesnīca līdzi, sakārtojam gultas un liekamies uz auss. Pēc nobrauktiem 596 km un nostrādātām 8 h un 20 min. Aizmigt nav grūti.

Jauns rīts, jauna diena. Tā, kā vakar nostājāmies parikingā vēlu, tad arī šorīt varam nedaudz pagulēt ilgāk, un izbraukt tikai 12.00 Mūsu ceļamērķis ir Inovroclava. Navigācija saka priekšā, ka tie ir 382 km. Padzēruši kafiju un ieēduši brokastis tikai dodamies ceļā. Protams, kas gan ceļojumu bez veikala apmeklējuma, tāpēc pa ceļam, Drobinā, iegriežamies Biedronkā. Sapirkuši visādus gardumus par lētām cenām turpinam ceļu, jo nolēmām, ka pauzi taisīsim nedaudz vēlāk, vēl ir laiks lai pastrādātu. 

Pa ceļam - saulaina diena.

Nedaudz pastrādājuši iegriežam kādā ceļmalas parkingā un uztaisām pauzīti 35 min. Iedzeram kafiju, datorā pakrāmējam kārtis un turpinam. Līdz precīzai izkraušanas vietai atlikuši 124 km, bet tā kā tur nav kur stāvēt pa nakti, mūsu mērķis ir parkings bāņa malā, no kura līdz izkraušanās vietai ir aptuveni 50 km. Līdz šim parkingam no mūsu pauzes vietas ir aptuveni stundu garš brauciens. Dažādi joki un stāsti un interesantas sarunas šo stundu padara pavisam īsu. Esam parkingā. Tā, kā pulkstens nemaz nav tik daudz, sagatavojam kārtīgas vakariņas un noskatamies kādu seriālu. Pieēdušies un laimīgi pēc nobrauktiem 333 km un nostrādātām 4h un 44 min. liekamies uz auss un saldi sapņojam sapnīšus. 

Pamodušies, šoreiz gan daudz agrāk, izderam ikrīta kafiju un dodamies ceļā. Pulkstens pa mūsu laikam rāda bez 5 minūtēm 8.00. Šos 50 km līdz Inovroclavai veicam ātri un pa ceļam pētot pilsētas burvību esam galā un sākam kraušanās darbus. Protams, es ar’piepalīdzu. Atvēru tentu, nocēlu pāris dēļus, saritināju siksnas. Kad piekabe jau bij’tukša to ar izslaucīju un nospriedu, ka vajadzētu jaunu birstes kātu. Tomēr poļu pani pieklājīgi, papīrus pat klāt pienesa.

Atvedām dēlīšus - tos, kas tur tālāk.

 Beiguši savu darbu, nu jau ar tukšu piekabi, dodamies uz iekraušanos. Zināma tikai pilsēta – Čestohova. Priekšā 325 km.

Meklējot jauno adresi

 Mēs tik vālējam. Uztaisam pauzīti apmēram 50 km pirms Čestohovas. Tā kā precīzas adreses nav, pārliecība vai turpināt ceļu tālāk ir nedaudz zudusi. Bet tomēr riskēsim. Braucam...nomrāls parkings. Līdz pilsētai vēl 30km, riskējam tālāk. Nu un tad vispār cerība zuda, 30 km garumā neviena normāla parkinga. Vienā iebraucām, pirmkārt jau nebija vietas, un otrkārt tur kur bija vieta, bija jābrauc uz apmales un jāstāv dubļos. Tā, kā citas izejas mums nebija atlika braukt iekšā pilsētā. Pirmajos pilsētas km benzīntanks – vietu, protams, nav, bet pirms tā uz mazās ieliņas vesela rinda ar smagajiem. Izvēles mums nav, stājāmies tur. Pēc aptuveni 1h saņemam precīzāku adresi, izvēles nav, protams, riskējam un dodamies uz adresi. Par laimi tur ir rūpniecības rajons, un starp mājām uz ieliņas noparkojamies. Protams, darba laiks jau firmai ir cauri un mūs neviens nekraus. Kā sacīt jāsaka – rīts gudrāks par vakaru. Braucot iekšā pār pauguriņu manījām Aushan izkārtni. Vakars garš, pulkstens tikai ap 19.00, dodamies meklējumos. Protams, meklējumi ir ar apbalvojumu, un izstaigājušies pa Aushan, sagatavojam vakariņas un noskatamies kādu seriālu. Pēc nobrauktiem 390 km dodamies gulēt.
Pamodušies, izdzēruši ik rīta kafiju, tētis uzmeklē panus un mēs esam riktīgajā vietā. Uzkraujam 17 paletes ar lampām. Kā jau allaž, papīrus sagaidīt ir 2 reiz’ ilgāk nekā uzkrauties. Pēc gandrīz pusotras stundas ilgas gaidīšanas esam saņēmuši papīrus dodamies ceļā. Nākamā uzkraušanās vieta gandrīz pie Čehijas robežas, netālu no Bielsko Biala.

Strādājot - ar kalniem fonā.

 Saņēmuši adresi dodamies tur, kaut arī kraus laikam tikai rīt no rīta, bet jāpārliecinās jau vien ir. Braucot pa mazu ieliņu, starp privātmājām tētis ieraudzīja to īsto privātmāju. Nedaudz lielāka par mūsu līvānieti jau ir, bet tā pat, neliels apmulsums. Aizgājis līdz turienei saņem apstiprinājumu, ka krava vēl nav gatava un kraus tikai rītdienas 12.00. Drošības pēc jau braucot uz adresi pa ceļam noskatījām vienu parkingu, varētu būt aptuveni 3 km no kraušanās vietas. Kārtīgi noparkojušies saprotam, ka laika ir gana, jo pulkstenis pa mūsu laikam rāda tikai 14.00. Protams, mēs acīgie, braucot ieraudzījām veikalu. Diena gara, laika daudz, izpētījuši ceļu navigācijā dodamies ceļā. Izlemjam savu ceļu veikt nedaudz garāku, bet drošāku. Iesim pa mazām ieliņām, starp mājām ar nelielu līkumiņu, nevis gar lielo šoseju pa grāvi. Sapratām, ka tas ir aptuveni 3 km vienā virzienā, lēnām, nesteidzoties devāmies ceļā. Apskatot mājas, aprunājot pagalmus un iedvesmojoties idejas mūsu dārzam un pagalmam 3 km veicam aptuveni pusstundā. Tas varētu būt ar ātrumu aptuveni 100m/min. Sapirkušies visādus gardumus, piesēduši autobusa pieturā uz 2 minūšu pauzi dodamies mājup. Atgriezušies mājās sagatavojam pusdienas un sākam savu filmu maratonu. Vakars garš, laika daudz, noskatījāmies 3 kolosālas filmas. Tas nekas, ka visas 3 tētis jau bija redzējis, priekš manis tās bija jaunums. Pēc ļoti „produktīvas” dienas – nostrādātiem 142 km liekamies gulēt.

Pamodušies, un kā jau katru rītu izdzēruši ik rīta kafiju dodamies uz kraušanos. Drošības pēc, uz adresi dodamies jau savlaicīgi, pa mūsu laikam 12.00, pēc poļu laika tie ir 11.00. Aizbraukuši tur, nostājamies uz ieliņas. Tētis aiziet apvaicāties par kravu. Paletes vēl tiek tikai pakotas, bet mēs iestumjamies pagalmā, un gaidam. Gaidot saņemam trešās iekraušanas vietas adresi. Pēc pusotras stundas gaidīšanas tētis centīsies izmantot savu rituālu – kafijas vārīšanu. Parasti tas iedarbojas, kā sākas vārīties ūdens, tā krāvējs klāt – sāksim kraut. Šoreiz nekā. Tētis paspēja pat kafiju jau izdzert un tāpat viss bez izmaiņām. Kad pacietības mērs ir pilns, tētis iet runāt. Tomēr, šoreiz noveicas un sāk kraut. Plkst. 15.40 - ar iekrautām 9 paletēm ar lampām uzsākam savu ceļu uz jau trešo kraušanās vietu. Tā ir aiz Waršavas – Viškovā. Priekšā ceļš gandrīz pāri visai Polijai.

 Kraušanai noteikts laiks 21.00. Tā, kā kraušanā mūs, atvainojiet, piečakarēja, visas cerības zuda paspēt uz šo noteikto laiku. Bet, kas būs - būs. Ceļš ir garš. Pa ceļam štukojam satikties ar draugu Jāni, bet nav īsti pa ceļam. Tomēr kraušanas vietā pa poļu laikam esam ar stundas nokavēšanos 22.00, pa mūsējam, jau rāda 23.00. Cerība mirst pēdējā, un mēs riskējam. Pirms mums pie apsarga piebrauc kāds pans. Pēc gandrīz 5 minūšu sarunas pans atgriežas mašīnā un aizbrauc prom. Tad manī pazuda pats pēdējais cerības diedziņš, tomēr tētis riskē. Apsargs bez kraušanas numura nemaz neko negrib runāt. Kaut arī pulkstenis rāda jau gandrīz pusnakti tētis zvana šefam. Par spīti visam, numuru mēs dabūjām, iekšā laukumā mēs tikām, un lai vai kas – mūs pat uzkrāva – 3 paletes ar Vinnija Pūka žurnāliem. Pateicoties visiem augstākajiem spēkiem dodamies tālāk – mūsu ceļa mērķis parkings netālu no Belastokas, tā sauktais Delfīns. Tur jau mūs gaida draugs Jānis. Laika mums pietiek un 1.25 esam parkingā, noparkojamies tieši blakus Jāņa mašīnai. Abām mašīnām durvis vaļā un viss ir kārtībā. Gatavojot kopīgas vakariņas, skatāmies filmu. Gardēdis Jānis mūs vēlas pacienāt ar ceptiem banāniem un saldējumu. Kā gan kaut kam tādam varētu atteikt? Paldies, viņam par to! Pilniem vēderiem aizčāpojam samaksāt par parkingu un pēc šodien nobrauktiem 570 km liekamies uz auss un sapņojam sapņus.

Tā kā Jānis iepriekšējā vakarā jau bija nostājies agrāk, arī startēt viņam ļauts agrāk nekā mums. Tomēr atbalstot viņu pieceļamies gandrīz reizē ar viņu, lai varētu viņu uzpasēt. Tā, kā Jānim šodien jāpaspēj Daugavpilī izkrauties, viņš aizbrauc, bet mēs paliekam. Iekožam kādu maizīti un iedzeram kafiju, sagaidam savu starta laiku un dodamies ceļā. Sākot braukt vēl nezinājām, ka drīkstēsim braukt uz māju. Doma bija, ka mums jābrauc uz Rīgu, izkrauties. Tomēr pēc mūsu aprēķiniem jau zinājām, ka šodien tur nekas prātīgs nesanāks. Pēc kāda laiciņa, ar šefa atļauju, ieņemam kursu uz māju pusi. Lai varētu veikt pilnīgu salīdzinājumu, kurš ceļš līdz Lietuvai no mājām, nolemjam braukt caur Daugavpili. Protams, tur tak jāsatiek arī draugs Jānis, ceļš kopā vienmēr liekas īsāks. Tikuši līdz Daugavpilij un sagaidījuši Jāni, braucam uz māju. Pa ceļam gan līst lietus, gan spīd saule. Dieviņš lutina.

Sargenģelītis vienmēr līdzi.

 Ap 22.00 bijām Madonā. Sagaidījām mammu, parunājāmies ar Jāni un devāmies mājās. Guļot gultā ietwītoju – No rīta pamodos Polijā, bet tagad jau guļu savā gultā. <3

Jā, tas ir neticami, cik daudz mēs patiesībā spējam paveikt ar tehnikas palīdzību. Biju te, esmu tur... Prieks, prieks, prieks. Esmu mājās.

Krava vēl tad nebija nogādāta galamērķī, bet šo atbildīgo darbu šodien ļāvu veikt tētim vienam. Pati pagaidām pa māju.

Prieks, prieks, prieks. Pati jau, protams, zinu šī nebija pēdējā reize šovasar kad braucu līdzi tētim. Pagaidām nedaudz pa māju, tad māsas izlaidums, tad tusiņš ar draugiem un tad jau atkal uz Eiropas galu. :))))))))))

Ar cieņu - Jāņa meita Luīze no http://heijaahopsaa.blogspot.com/