Darba gads noslēdzies.

   Šī darba gada noslēdzošā nedēļa jau īpaši ne ar ko neatšķīrās no citām, tāpat divas piekabes uz Franciju. Lai gan bija neliela cerība, ka nedēļa varētu beigties jau ceturtdien, tomēr neizdevās. Sagadījās tā, ka tieši šonedēļ pirmo piekabi neizdevās izkraut plānotajās divās dienās. Galvenais iemesls tam bija tas, ka pēdējā izkraušanas vietā nācās četras stundas gaidīt, kamēr ieradīsies pieņēmējs. Šī bija viena no tām vietām, kur noliktavā nav neviena uz vietas, tātad noliktava ir pavisam atsevišķi no veikala. Ieradāmies pie noliktavas, zvanam uz veikalu, ka esam klāt. Jā, tūlīt brauks pie jums, gaidiet! Un tā četras stundas!

   Vēl jau tam visam palīdzēja arī kārtējie protestētāji, kas bija nobloķējuši iebrauktuvi Brestas ostā, jo mums vajadzīgā noliktava atradās tieši ostas teritorijā. Nācās gaidīt, kamēr notīra ceļu, jo viņi bloķēja ne tikai ar traktoriem, bet arī bija sakrāmējuši dažādas drazas pa visu apļveida krustojumu un aizdedzinājuši. Lai arī tas viss aizņēma nepilnu stundu, bet nu tomēr...

   Arī otrās piekabes pēdējā adrese mazliet pakutināja nervus. Virtuve bija jāpiegādā pa taisno klientam uz kādu zemnieku saimniecību Beļģijā. Jau skatot adresi navigācijā, sapratām, ka būs "jautri"! Tā jau arī bija, ceļi palika arvien šaurāki, līdz jau pēdējā krustojumā nogriežoties pat zīme, ka tur ir stupceļš un pats ceļš arī tieši mūsu mašīnas platumā. Galu galā jau viss nemaz nebija tik traki, asvaltēts ceļš pieveda tieši līdz pagalmam, kurš arī bija pietiekošos izmēros lai varētu normāli apgriezties.

   Tā nu mana šogada ceļošana pa Franciju ir noslegusies, vēl tik atlicis ceļojums uz mājam Latvijā, jo divas svētku nedēļas ir brīvas. Vispār jau jautājums, kur tad ir šobrīd manas mājas, jo dzīvoju tak Vācijā? Var jau braukt visur kur, bet tomēr īstās Mājas jau vienmēr būs Latvijā! 

Decembris turpinās.

   Decembris turpinās. Šonedēļ trīs piekabes, viena, gan, nepilna, uz Vācijas lejas galu, pēc tam divas pilnas uz Franciju. Salīdzinot ar pagājušās nedēļas Vācijas ziemu, nokļuvām mazliet siltākās zemēs, jo Nantē bija jūtami siltāks, lai arī ļoti vējains.

    Jau no rīta +10, vēlāk dienā pat +12. Arī pēc sajūtām bija salīdzinoši silts. Bet, tā kā līņāja lietus, tad laiks bija tāds vairāk silti rudenīgs, nekā pavasarīgs. Ha, te nu es pavisam jocīgs! Decembrī sagribēju pavasarīgu laiku!

   Tā kā nedēļā piekabes nākas mainīt vairākas reizes, tad pastiprināti jāpievērš uzmanība piekabju tehniskajam stāvoklim. Vairāk vai mazāk apšvīkatas ir gandrīz visas, gadās arī vairāk apskādētas. Tad nu šoreiz trāpījas tāda mazliet palocīta, tāpēc piefiksēju šos bojājumus.

   Negribu būt atbildīgs par šiem bojājumiem, tāpēc tos arī piefiksēju pie saņemšanas. Nezinu, nav man tādas pieredzes vēl ( tpu, tpu, tpu, un nevag arī), cik lielā mērā ietekmējas uz šoferi šo bojājumu salabošana.
   Atlikusi vairs tikai viena, šī gada noslēdzošā darba nedēļa, pirmā piekabe uz Franciju. Un tad sekos divu nedēļu Ziemassvētku brīvdienas.
 

Jau decembris.

   Liekas, tiko rakstīju, ka sākas novembris. Un nu jau decembris pilnā sparā. Darbs rit savu ritējumu, brīvdienas aizņemtas ar pārvākšanos uz citu dzīvokli, tā ka nemaz neatlika laika pievērsties rakstniecībai. 
   Lai arī klimats šajā galā savādāks nekā LV, tāpat jau paris dienas sanāca izbaudīt ziemīgas noskaņas.

   Sanāca pavizināties pa Švarcvaldes kalniem, gan mīnusi, gan neliels sniedziņš, gan skaista sarma! Un ja jau sniegs, tad jau uz ceļiem sāls, līdz ar to arī mašīna ne pārāk tīra. Nobeidzot nedēļu, iebraucam moikā.

   Lai arī jau pēc pusnakts,tik un tā tas ir retums, ka nav jāstāv rindā. kādas 20 min un laižam mājās, nu jau tik pat kā klāt.

   Ja kādam interese, var papētīt moikas cenas.

Laižam iekšā novembrī...

   Šī nedēļa pagāja zem Nobilia zvaigznāja! Divas piekabes uz Vācijas lejas galu, viena uz Ulmes apkārtni, otra ap Rēgensburgu. Vienasīgā puspiekabe ar piestūrējošo tiltu. Iepriekš ar tādu nebija sanācis braukt. Jāsaka uzreiz, man iepatikās! Pa šaurākiem ceļiem un krustojumiem izbraukt vieglāk, jo piekabe mazāk nogriež krustojuma stūri, vairāk iet mašīnas pēdās. Stumjoties atpakaļgaitā gan nākas stipri piedomāt, jo arī tad riteņi grozās un "salaužot" sastāvu, jātaisno ārā daudz ātrāk nekā ar parasto.

   Nu jau arī Vācijas lejas galā rudens, kā rudens. Daba visā krāšņumā, lietus gandrīz katru dienu.

   Un kā jau sāk palikt ierasts, ceļi un celiņi arī dažāda lieluma.

   Tāpat kā piegādes adreses, dažāda lieluma noliktavas ar dažāda lieluma piebraucamajiem ceļiem.

   Un, lai arī firma apgalvo, ka katru gadu tērē lielas naudas uz kravu stiprināšanas materiāliem, pie iekraušanas ir kur piestrādāt...

   Mazliet jau nācās iespringt, lai šādu krāvumu iesāktu izkraut, vēl piedevām ņemot vērā to, ka pie pirmā klienta nebija rampas. Un, par laimi, tiem augšējiem skapīšiem, kuri bija sagāzušies, sabojāts bija tikai iepakojums.

   Te nāk atbilde uz jautājumu, kādi tad izskatās tie standarta "roļļi", uz kuriem jākrauj mēbeles dažās noliktavās. Te ir viens no variantiem. Var būt vēl dažādi izmēri, gan garumā gan augstumā, bet princips visiem apmēram šāds.  

Francija 2.

   Oktobra pēdējā nedēļa. Atkal Francija, tikai cits reģions. Nekas jau neparasts, atkal pāris noliktavas, pāris veikaliņi. Protams, atkal neiztiek bez meklēšanas, jo kādā adresē uzrādīta tikai rupniecības zona, iela nav norādīta. Tad nu nākas mazliet iespringt lai atrastu. Piedevām pulkstenis jau tuvojās 18.00 un nodomājām, ka izkraut neizdosies vairs. Nolēmām vismaz atrast, lai no rīta uzreiz var izkraut. Mums par laimi, noliktavā vēl darbojās saimnieks, kas pieņēma kravu no mums. Var teikt, ka noveicās tā pa riktīgo, jo piedevām vēl tas bija pēdējais kunde un varējām jau pa nakti iet mājās. Tā kā pirmais novembris ir brīvdiena, tad atkal tikai viena piekabe pa saīsināto nedēļu un līdz braukšanas aizliegumam vēl jātiek mājās.

  Ceturtdienas vakarā uz 19.00 tuvojamies bāzei, vēl tik ieskrienam nomazgāties. Šajā firmā tiek prasīts, lai mašīnas būtu tīras. Tā ka Francijā tika braukāts pa mazajiem lauku ceļiem, uz kuriem pārvietojas lauksaimniecības tehnika ar dubļainiem ratiem, mašīna bija diezgan nošmucējusies.
   Pussunda un laižam mājās. Trīs brīvdienas un nākošnedēļ uz Bavāriju.

   Te redzams trīs nedēļu darba rezultāts. Nobraukums nav liels, jo ir dienas, kad tiek nobraukts tikai nedaudz vairāk par 200 km. Bet, ne jau kilometri ir galvenais rādītājs.

Pirmā Francija.

   Nu jau oro nedēļu šīs ir mūsu mājas. Šonedēļ pirmais reiss uz dienvid Franciju, Tulūzas apkārtnē. Kravu dalījām ārā trīs dienas, sešpadsmit saņēmēji pa četrpadsmit adresēm, gan mazi veikaliņi, gan dažādas noliktavas. Tad nu arī piebraukšanas bija ar dažādu sarežģītības pakāpi.

   Sanāca jau pa dažādām pilsētām pabraukāt, arī lienot cauri centram.

Tāpat nācās izbaudīt arī saspringto Parīzes satiksmi.

   Šai kravai izkraušana bija vienkāršāka kā Vācijas noliktavās. Prece jāliek vai nu uz paletēm,vai nu vienkārši veikala noliktavā, parasti jau norāda vietu un liec tik strīpā, citur pat paši veikala darbinieki nesa iekšā, mums tik jāizceļ no piekabes.

   Šie stūra skapji manuprāt ir visneparocīgākie, gan pie izkraušanas, gan pie novietošanas uz paletēm.

  Grozoties šaurās teritorijās, dažreiz arī tiek norādīts piebraukšanas veids pie noliktavas. Te tā arī norādīts, ka piegādei uz divdesmit sesto numuru, jau no krustojuma jāstumjas atpakaļgaitā. Jo teritorijā pie noliktavas vārtiem nemaz nevar piegriezt, jānes prece no ielas. Arī apgriezties iespējas tur nav.
  Tad nu šonedēļ tikai viena piekabe, ar 3200 km nedēļas nobraukumu.

Pirmā...

   14.09.2019. Šis datums varētu būt zīmīgs gan manā, gan manas firmas vēsturē!  Šī ir pirmā darbadiena pirmajai latviešu ekipāžai firmā "Westerfeld"! Nu vismaz cik man zināms. Ir viena Baltijas apvienotā  LV + EST, ir poļu, kaut kad ir bijusi lietuviešu, bet vairs nav, nu un, protams, vāciešu. Mētāšanās pa dažādām mašīnām un ekipāžām ir beigusies, jo tiek uzskatīts, ka mēs jau varam tikt paši ar visu galā. Jāpiebilst, ka mans pārinieks Uldis ir firmā vēl īsāku laiku par mani. Tad nu tādi divi "zaļie" ir kopā un uz priekšu!  Arī mašīna tiek piešķirta mūsu pārim jau pastāvīga, lai arī no vecākajām, bet tik un tā tas priecē, jo var sākt iedzīvoties un nav jālēkā ar somām pa dažādām mašīnām. Mersītis, ar tādu pašu nobraukumu, kā tas, ar kuru reisoju pagājušo nedēļu.
   Tad nu par šonedēļu. Tātad, pirmdien saņemam mašīnu un jau uzreiz laižam darbā. Braucam uz rūpnīcu, kabinam klāt piekabi ar kravu uz Austriju un Vācijas lejas galu. Astoņas adreses, kuras ieplānotas piegādāt divās dienās - otrdien un trešdien. Šodien tikai braucamā diena, jātiek tikai līdz pirmajai adresei Austrijā.
   Tā nu mēs mierīgi ripinam uz priekšu. Bet, lai jau dzīve nerādītos tik rožainās krāsās, mums tiek piespēlēti nelieli piedzīvojumi. Pēc kādām četrām stundām braukšanas, kad jau sākam domāt par maiņu, panelī iedegas sarkanais brīdinājums - dzesēšanas šķidruma līmenis par zemu! Nu neko, griežam iekšā parkingā un, apstājoties, mums paveras apmēram šāda aina!

 
   Tiešām ir tā, ka tas antifrīzs diezgan strauji tek ārā. Paceļam kabīni un atrodam, ka plaisa ir pašā radiatorā. Paši mēs te neko nevaram novērst. un nevajag jau arī. Zvans uz firmu, tiek atrasts tuvākais serviss, kas ir 23 km attālumā. Vienīgais jautājums ir tikai, vai mēs paši saviem spēkiem varam tikt līdz turienei. Tā kā dzinēja temperatūra vēl turas normas robežās, nolemjam riskēt.
   Risks attaisnojās, tiekam līdz servisam ar normālu temperatūru. Jo izbraukuma serviss vai pat evakuators izmaksātu stipri vairāk kā tikai remonts servisā. Servisu jau mehāniķis arī ir sazvanījis, par mūsu ieraššanos ir lietas kursā. Protams, mazliet nākas pagaidīt, jo nesēž jau viņi te bez daba, kājas šupodami. Neko jaunu jau viņi neatrod, radiatorā konstatē plaisu. Un te jau neviens neko gari nedomā, nekāda taupīšana un līmēšana nepastāv, jāliek jauns. Tā kā jau ir ap pieciem pēcpusdienā, un vajadzīgā radiatora uz vietas nav, mūsu mašīnu atstāj ārā pagalmā un mums vismaz ir "naktsmājas".

   Pusē astoņos no rīta mašīna tiek iedzīta iekšā un sākas remontdarbi. Vecais radiators ātri vien ir ārā, tik jaunais vēl nav klāt un sanāk paliela pauze pa vidu. Kopsummā četros pēcpusdienā startējam tālāk. Sanāk, ka uz to visu pasākumu sutku esam zaudējuši, jo ap četriem arī iebraucām servisā.  

   Izkraušana bija plānota uz otrdienu un trešdienu, mēs to izdarām pa trešdienu, ceturtdienu. Neviens jau arī īpaši nekur neko neprotestē, ka piegāde ir aizkavējusies, viņi jau pie tā pieraduši, jo bieži vien tā produkcija vispār jau norūpnīcas nāk ārā ar nokavēšanos.

   Ceturtdien ap pusdienlaiku ar savi pirmo piekabi esam veiksmīgi tikuši galā, varam doties pēc otras kravas, kas jau nāk mums pretī. Ap četriem satiekamies ar "šatlu" un griežam atpakaļ un Nirnbergu. Uz septiņiem vakarā esam pie noliktavas, te mums paredzēta nakts izkraušana. Tas nozīmē, ka te jāizkrauj visa piekabe un neviena pieņēmēja  uz vietas nav. Noliktavas vārtus dabūjam vaļā ar pin koda palīdzību un varam sākt.

   Rampa arīkota ar normāliem prožektoriem, tā ka darba apstākļi nodrošināti. Pa visu noliktavu jau arī mēs netiekam, iekšpusē nožots laukums, kurā mums jāiekļaujas un visa prece jāizvieto. Prece jāliek uz standarta "roļļiem", tas ir tādām kā bortu platformām uz riteņiem. Loģiski jau ir arī tas, ka mums tas izkraušanas process arī nebija tik ātrs kā ir iespējams, jo baigi nesteidzāmies. Ja teorētiski to bija iespējams izdarīt pa kādām  piecām stundām, mums aizgāja sešas ar pusi. Tāpat jau ietekmēja arī tas, ka pa dienu jau bija strādāts un arī tas, ka citur vairs nav jāpaspēj. 

   Un piektdienai mums atlika vairs tikai viens darbs - aizbraukt līdz mājai. Jau pa ceļam saņemam ziņu, ka mūsu nākošās nedēļas  piekabe  stāv piekrauta pagalmā. Pa ceļam iegriežam pie rūpnīcas, atstājam tukšo piekabi, vēl arī uzpildam degvielu un pagalmā jau piekabinamies pie piekabes. Esam jau gatavi startēt svētdienas vakarā, jo līdz pirmajai adresei Fracijā pusotrs tūkstotis ko vīlēt!

Oktobris 2.2019

   Oktobris rit pilnā sparā,un es ar jau pamazām darbojos tālāk. Nu jau, gandrīz, var sākt veidot bilžu kolekciju ar to auto bildēm, kurus nomēģinu šajā firmā. Tad nu šonedēļ nomēģinu Mersīti. Arī pati nedēļa atkal īsāka un vienkāršāka. Šonedēļ strādāju par "šatlu", kā šajā firmā iesaukuši tos, kas tikai transportē piekabes. Tas nozīme, ka es paņemu rūpnīcā piekrautu piekabi, aizvelku, nu piemēram, uz Nirnbergu, tur satiekos kādā sarunātā vietā ar ekipāžu, kura savu piekabi ir izkrāvusi. Samaināmies piekabēm un es tukšo velku atpakaļ uz rūpnīcu. Tā kā maiņa parasti notiek vakarpusē, visbiežāk sanāk, ka tā ekipāža var mierīgai pa nakti atpūsties un rīt atkal sākt izkraušanas darbus, nav pašiem pa nakti jābrauc piekabes mainīt. Un, lai arī divatā, darba diena ir normāla garuma, nakts ar dienu "neapgriežas" otrādāk.
   Mersis, ar kuru braucu, ir viens no vecākajiem auto firmā, 2015. gada, 700 000 nobraukumu. Pāris tādas mašīnas vēl palikušas, tieši "šatliem" vai kā rezeves auto. Arī kabīnes komplektācija tāda interesanta.

   Blakussēdētāja vieta iebīdīta pašā kabīnes stūrī kā tads mazs stūra krēsls ar ieapaļu atzvetltni un atlokāmu galdiņu. Bet to visu var nolocīt un uz nakti atlaist normālu guļvietu, kas pa dienu pacelta pie kabīnes aizmugurējās sienas. Ir arī otrā stāva guļvieta, ja brauc divatā, vai arī viens var gulēt augšā un apakšu atstāt šādā atputas variantā. Vispār jau man diezgan iepatikās pa šīm dažām dienām - baigā brīvība pa kabīni, piedevām vēl vienam braucot!
  Vēl man iepatikās izbaudīt vienu tehnisku "fīču", kas ir šīm jaunajām mašīnām, un kādas nebija manam Volvo Latvijā, lai gan tas bija pat jaunāks par šo Mersi.

   Ļoti patīkami strādā distances kontrole. Lai arī man uz kruīza uzlikts "pilns pulkstenis", tas ir 90 km/h, šis nolasa priekšā braucošās mašīnas ātrumu un mierīgi notur normālu distanci līdz tai, pat ja tā mašīna apstājas un arī tad, ja jāveic nelieli pārbraucieni sastrēgumā. Pirmajos brīžos jau bija tā jocīgi, ja nav braukts ar tādu sistēmu, kāja tā jau vien cēlās uz bremžu pedāli!

   Nu jau rudens ir sasniedzis arī Vācijas lejasgalu, lai arī te vēl diezgan silts. Kā jau rudenī, bieži līst lietus, pa naktīm jau paliek vēsāks. bet tas jau mums netraucē! Kā bija teikts kādā ''Sejasgrāmatas'' pantiņā - man nav laika nekādām rudens depresijām, man jāstrādā!

Oktobra pirmā nedēļa.

   Nu tad sveiki visiem jau oktobrī! Oktobra pirmā nedēļa darba ziņā izveidojas pavisam īsa, jo 3.oktobris Vācijā ir svētku diena, tiek svinēta Vācijas Apvienošanās Diena. Tā kā tas iekrīt ceturtdienā, tad arī piektdiena tiek piešķirta kā brīvdiena, tad nu sanāk tikai trīs darba dienas. Bet arī trīs dienās daudz var izdarīt. Atkal tieku piekomandēts Larsam, uz Nīderlandi. Pa trīs dienām paspējam izdalīt divas piekabes.
   Rudens Nīderlandē vēl tā pa īstam nav iestājies, kā redzams pirmajā bildē. Kā jau sāk palikt par normālu tas, ka jābrauc pa dažāda lieluma ceļiem, tā arī nākas saskarties ar dažādām noliktavu sistēmām. Šajā reisā sastapos ar tādu interesantu situāciju.
   Nolikta ierīkota ēkās, kas kādreiz bijušā fermas, nu vismaz man tā likās. Piebraukšana bija tieši pa to šauro meža celiņu. Atradām adresi, iebraukšana pagalmā arī bija diezgan ekstrēma, bet tak izdevās. Uz vietas neviena cilvēka nav. Uz pavadzīmes norādīts ēkas numurs un atslēgas kods.

   Pie sienas,blakus durvīm, piestiprināts mazs "seifs" ar ciparu slēdzeni. Uzgriežot kodu, tas atveras un...

   ...iekšā atlēgas, ar ko atvērt durvis! Sanesām virtuvi iekšā, nu tik vēl arī uztaisījām bildi, kādā stāvoklī te visu atstājam un laižam tālāk.

Septembris 2019.

   Čau visiem! Atkal viena nedēļa pagājusi. Viss pamazām notiek, darbs sāk iet tādās kā ierastākās sliedēs, otro nedēļu ar Andrea. Tas pats DAFiņš, divi reisi uz Austriju, piegādes galvenokārt pa mēbeļu veikalu noliktavām.

   Kā jau vienmēr, ceļi visādi, lielāki un mazāki, piebraukšanas vienkāršas un dažas ne tik vienkāršas, īpaši jau nav ko atrādīt, jo ne vienmēr jau uzreiz visu iemūžini bildē.

   Bet sanāca jau arī pabraukāt pa tādām vietām, kur nav būts vispār un tas jau uz šo brīdi ir tas interesantākais. Braucu un izbaudīju skaistus dabas skatus.

   Mazliet atgriezīšos pie piekabju tēmas. Te redzama viena no šonedēlas piekabēm, šoreiz divasīgā. Un,vēl piedevām, otrā ass paceļama. Tas ievēroja atvieglo grozīšanos ierobežotās platībās, riepas netiek plēstas pie straujiem pagriezieniem. Otra bija parastā, trīsasīgā, piekabe, tikai atkal ar divām paceļamām asīm, gan pirma gan trešā. Tās atrādīšnu atstāšu citai reizei.

Atkal Eiropā.

   Atkal esmu atpakaļ darbā. Tas nedēļu skaits jau sajucis, bet ne jau tas ir galvenais.Vēl jo vairāk tāpēc, ka biju uz nedēļu aizlaidies uz mājām ( lai gan nu jau būtu jāsaka otrādāk, bet tik un tā, mājas vienmēr būs LV), bija kāds svarīgs pasākums, kuru nu nekādi negribējās palaist garām. Sanāca jau tā, ka tiko sācis strādāt un jau vajag brīvu nedēļu. Bet firmā tas neradīja nekādas problēmas, ja vajag - tad vajag!
   Tā kā savas mašīnas man vēl nav, arī šonedēļ esmu aizvietotāja lomā un pārī ar vācieti Andrea vizinos ar DAFiņu. Pēc šejienes mērauklām, auto vairs nekāds jaunais, 380 tk spidometrā un uz gada beigām mainīs pret jaunu! Sākām pirmdienas rītā, divi reisi pa nedēļu, viens uz Austriju, otrs uz Vācijas lejas galu, ceturtdienas vakarā metam mieru.

   Bija interesanti atkal pavizināties pa Austriju, sen jau tur nebija būts! Sanāca arī pa tādiem ekstrēmākiem ceļiem pabraukt, jo piegādājām 15 virtuves iekārtas uz jaunuzceltu viesu māju kalnu slēpošanas kūrortā!

 
   Jo, kā teica kādā populārā seriālā - "Ziema nāk!" Tā kā pagalmā iekšā iebraukt nevarējām, tad mums izkraušana bija diezgan viegla. Mums tikai bija jāpadod visas iekārtas pareizā secībā uz piekabes aizmuguri, vietējie čomi tās pārkrāva mazajā furgoniņā, veda klāt un nesa jau pa dzīvokļiem.
   Otrais reiss uz Vācijas lejas galu, uz Švarcvaldi, saņēmējs - mēbeļu lielveikalu tīkla noliktava. Te gan, jāvelk ārā un jāliek uz riteņtačkām ar bortiem, katra virtuve uz savas tačkas, lielākās arī uz divām.

   Te neliels ieskats piekabē izkraušanas procesa laikā. Četras stundas un septiņas tonnas ar kapeikām, jeb sešdesmit septiņi kubikmetri mēbeļu izkrauti!
  Labi jau labi, nu tad ķeros pie atbildēm uz visiem interesējošiem jautājumiem - kāpēc tā un ne citādāk!
   Par video. Filmēšanu neesmu atsācis, jo sanāk strādāt pārī ar dažādiem cilvēkiem un negribu katru reizi viņus iztaujāt par attieksmi pret tādām darbībām. Vēl jo vairāk tāpēc, ka te, Vācijā, tas nav tik vienkārši kā pie mums. Jūtūberis Saša, kas tieši strādā mūsu firmā, ir iesūdzēts tiesā par personu datu aizskaršanu. Iznākumu vēl nezinu, bet gan jau jūs informēšu kad zināšu.
   Kāpēc ne kaut kāds vācu tālbraucēju kantoris, kur tikai jābrauc? Protams, varēju jau meklēt caur kaut kādām darbā iekārtošanas aģentūrām parastu pārvadājumu kompāniju. Pirmkārt - cik nav dzirdēts visādu gadījumu ar tām aģentūrām. Negribu jau nevienu apvainot, vēl jo vairāk, ka tas nav noticis ar mani, bet to pārbaudīt es negribēju. Otrkārt - arī tajās parastajās kompānijās strādājot, lielākajā vairumā pašam jākrauj krava iekšā vai ārā un par to nekas netiek piemaksāts. No tā izriet treškārt - parastā kompānijā ir parasta alga!
   Tātad - es pa tiešo, bez starpniekiem, iestājos darbā kompānijā, kas nodarbojas ar mēbeļu pārvadāšanu. Jāatzīst gan, neliela "aizmugure" jau bija - te strādā kads sens mans draugs! Viņš pajautāja šefam, vai nevajag vēl kādu šoferi, jo vispār jau firma nekur nesludinās un šoferus nemeklē no malas. Šefs saka - nu vispār jau, ja būtu tik pat labs kā tu, tad noderētu! Tad nu es, braucot mājās no Nīderlandes, iegriezu pie šiem ciemos. Parunājos ar šefu un šis piekrita - nu brauc tik šurp!

Trešā nedēļa Eiropā.

   Jā, es nekļūdījos ar virsrakstu, stāsts jau būs par trešo, nevis otro nedēļu, jo otrajā nekas ievērības cienīgs nenotika. Ja nu vienīgi tas, ka nedēlas nogalē, jautrā kompānijā, aizlaidām uz jūru. Visu nedēļu man darba nebija, jo arī daudzi citi vēl nebija atsākuši strādāt pēc atvaļinājumiem, un tādu mācekli kā mani, nebija kam piesēdināt klāt. Tad nu sanāca tā, ka man ir atvaļinājuma nedēļa tiko iestājoties darbā!

   Arī trešo nedēļu iesāku tikai otrdienā, kad tiku aizkomandēts klāt uz šo mašīnu. Mašīna jau bija Nīderlandē, pirmdienā jau viena piekabe bija izkrauta. Otrdienas rītā, vai pat varētu teikt, naktī, jo startējām 03.00 no bāzes ar citu kolēģi, paņēmām rūpnīcā jau piekrautu piekabi un braucām uz Nīderlandi. Pēc 07.00 stikāmies stāvlaukumā jau Nīderlandē, apmainījāmies ar piekabēm un arī es pārsēdos uz šo mašīnu, lai divatā varētu izkraut. Tad mēs uzsākām divu dienu tūri pa Nīderlandi, jo piegāde bija uz 12 adresēm un pa vienu dienu tas nav izdarāms.

   Nu apmēram šāds skats paveras uz piekrautu piekabi. Tad nu divatā darbojoties, pienākumi tiek sadalīti apmēram tā - viens grozās pa piekabi, sameklē vajadzīgo iepakojumu, noskenē un padod izkraušanai. Tā ka lielākajā daļā izkraušana bija bez rampas, tikai divās adresēs bija rampa no12, tad tā padošana nozīmē arī atstumšanu līdz aizmugurei, kad piekabe paliek tukšāka. Un tad otrs ceļ zemē un, vai nu nes, vai velk ar šiem ratiem preci iekšā noliktavā, veikalā vai pat privātmājā. Lieki jau piebilst, ka es kā iesācējs, darīju to otro darbiņu. Jāsaka uzreiz, viegli tas nav, jo pat mana, centneru smagā pakaļa, brīžiem likās par vieglu, lai ar pirmo reizi dabūtu pārsvērienu ratiņiem, uz kuriem salikti trīs "unteršranki", tas ir apakšējie virtuves skapīši, kuru kopējais augstums stipri pārsniedz manu augumu. Bet arī tam, kas piekabē, neklājas nemaz tik viegli. Tāpat tie skapji ir jācilā un jāgroza, jāatrod pareizais gan skapis, gan dažādi sīkie iepakojumi, kas nebūt nav salikti pareizā secībā. Reizēm tie rūpnīcas krāvēji ir izspēlējuši tādus jokus, ka tas viss sāka atgādināt apslēptās mantas meklēšanu.

  Arī pašas puspiekabes ir dažādas, asu skaits no vienas līdz trim, tad vēl ir arī, kurām riteņi piestūrē. Abas šīs nedēļas tūres braucām ar šādu divasīgo. Nu pēc sajūtām likās, ka krustojumus nogriež mazāk par trīsasīgo, lai gan atkal jāievēro, ka ārējais stūris vairāk iet uz āru.
   Pirmo tūri, kas ilga divas dienas, grozījāmies ap Roterdamu un zemāk, gar jūru līdz pat Beļgijai.

   Nācās braukāt pa visādām šaurībām, visu jau šoreiz vēl nemaz nepiefiksēju bildēs, nekas, kaut kas paliks arī citai reizei. Viena adrese bija pat nesasniedzamā privātmāju zonā, kur nevarējām piebraukt klāt. Un te nav runa par aizlieguma zīmēm, bet par to, ka vienkārši fiziski nav iespējams iebraukt mašīnas izmēru dēļ. Tad nu krāvu to virtuvi uz ratiem un vilku kādu puskilomteru iekšā. Lai gan tas mums nav jādara, nevarēju tak tos skapjus pamest ceļmalā, tas jau galīgi būtu pretrunā ar maniem uzskatiem. Mājas saimniece iznāca pretī un sagaidīja mūs, šī tik plāta rokas - domājusi, ka ar kādu busu piegādās, jo pati virtuves iekārta jau nebija liela, tik trīs nelieli skapīši un pāris kartona kastes. Te būtu jāizsaka sabiedriskais "fui" tam loģistikas specam, kas šo kravu komplektēja.
   Lai nu kā, līdz trešdienas pēcpusdienai piekabe tukša. Varam stūrēt uz rūpnīcu pēc nākamās. Samainam piekabes un laižam atpakaļ uz Nīderlandi, šī krava uz Amsterdamas rajonu pa astoņām adresēm. Vakarā jau esam pie pirmās adreses, te jau, protams, neviens vairs nestrādā, bet vismaz jau esam klāt pie noliktavas. Rēķinam, ka varētu visu izdalīt pa vienu dienu, lai gan to visu apgrūtina fakts, ka pirmā noliktava sāk strādāt tikai 09.00.

   Ceturtdiena. Tad nu cenšmies cik varam, rinķojam ap Amsterdamu uz visām pusēm, it kā jau viss iet diezgan raiti, lielas aizķeršanān nekur nav. Vēl tik var piebilst, ka nu tagad, jau pirmajās tūrēs, nākas braukāt pa tādiem ceļiem un vietām, kur neesmu sen braucis vai vispār neesmu braucis. Un tas jau ir jo interesantāk.

   Šis skats ir nemaz ne tik tālu no lielpilsētas. Un ir tā, ka ne tikai uz ielas trūkst stāvvietu...
   Viss iet ļoti labi līdz pēdējai adresei. Ierodamies tur 17.15. Veikals gan strādā līdz 19.00, bet noliktava līdz 17.00. Tajā brīdī, kad griežam iekšā, tieši visi noliktavas darbinieki jau dodas mājās. It kā jau viņus vēl noķeram bet - nē, nē, jūs esat nokavējuši, gaidat rītu, utt. Es jau būtu samierinājies, bet mans kolēģis tāds uzstājīgāks, neliekas vēl mierā. Un tak viņam izdodas pierunāt to noliktavas pieņēmēju, ka tas atgriezīsies uz sešiem un pieņems tās divas virtuves. Tā arī notiek, sešos šis ir klāt, 20 min. un viss ir izdarīts, mēs savu darbu paveikuši.
   Varam doties mājās. Vēl tik pa ceļam noliekam tukšo piekabi rūpnīcā un 22.00 esam bāzē. Un atkal rīt brīvdiena, jo dispečers nemaz necerēja, ka mēs visu izdarīsim pa vienu dienu un mums uz piektdienu cita darba nav. Ir jau saplānota tūre uz nākošo nedēļu, bet tas jau cits stāsts...