2021.

    Sveiciens visiem! Ir sanācis tā, ka nu jau gadu neesmu izdarījis šeit nevienu ierakstu. Bet kas ir gads, tāds sīkums vien jau ir! Vēl viens ir prom! 

   Ja runājam par to rakstīšanu, tad man, gandrīz, kā tajā kuriozajā paskaidrojumā - "Sakarā ar manu vājo raksturu un kaimiņa stipro alu, iebraucu grāvī!" Tad nu sakarā ar manu vājo raksturu , tik ilgi neesmu saņēmies te kaut ko uzrakstīt. Lai arī ir pat bijusi doma klapēt ciet šo visu pasākumu, jo tas viss sāk palikt neinteresants un neaktuāls, tomēr šobrīd cenšos piepiest sevi turpināt un rakstīt. Varbūt tāpēc, ka ir diezgan interesanti pašam patīt to visu atpakaļ un palasīt, atcerēties savus piedzīvojumus.

   

   Tad nu mazliet par pagājušo gadu. Sliktākā ziņa ir tāda, ka, lai arī kā es centos saglabāt un dublēt savu darba statistikas uzskaites tabulu, tik un tā man izdevās to pazaudēt! Bet labā ziņa ir tāda, ka vēl taču pastāv mana melnā darba uzskaites grāmata un šo to es varu apkopot ieskatoties tajā.

   Nobraukumu jau sarēķināt diezgan vienkārši - saņemot Skāni janvārī, nobraukums bija 50km, beidzot gadu - 148548. vēl tik jāpieliek gada pirmais reiss, kuru izbraucām vēl ar Dafu un tad gada nobraukums sanāk - 150 213. Vien daži simti vairāk kā pagājušajā gadā.

   Toties aizvesto piekabju skaits mazāks - 90 pret 99. Par iemeslu tam varētu būt tas, ka atvaļinājums bija garāks un vairākas nedēļas braucu viens. Toties piegādes adrešu skaits nemaz tik daudz neatpaliek - 549. pret pagājušā gada 554. Apmeklēto valstu karte arī daudz neatšķiras no iepriekšējās.

   Tāpat jau arī savā Jūtūbes kanālā esmu ielicis vien dažus ierakstus, bet gan jau mani sekotāji tos ir redzējuši un nekur citur jau es tā nemaz nereklamējos. 

   Vēl, runājot par soc tīkliem, varētu pieminēt to, ka Feisbūkā esmu izveidojis lapu ar šādu pašu nosaukumu - Tālbraucēja Piezīmes. Arī tur satura nav īpaši daudz, vien daži ieraksti. Vairāk jau to darīju tāpēc, lai vienkārši aizņemtu šo nosaukumu. Jo Feisbūkā jau ir daudz un dažādu grupu, kas saistītas ar tālbraucēju tematiku. Savā lieku vien savas bildes un ierakstus, neuzskatu par vajadzīgu pārkopēt tos daudzos ierakstus, kas jau tāpat atkārtojas un dublējas pa šīm grupām.

   Veiksmīgi turpināt visiem savu ststistiku tālāk un ceru uz tikšanos atrāk kā pēc gada!

Francijā jauni noteikumi.

 

   Sākot jau ar šā gada pirmo janvāri Francijā ir jauni noteikumi smagajām, mašīnām, kas liek gan uz mašīnas, gan uz piekabes izvietot uzlīmes, kuras informē apkārtējos par tā saucamajām "aklajām zonām".

   Tāpat jāievēro noteiktie kritēriji par šo uzlīmju izvietojumu. Te redzami vilcējs un puspiekabe. Tāpat tas viss ir arī uz tandēma sastāviem un autobusiem, tikai tam man nav uzskates līdzekļu pa rokai, jo man tas nav aktuāli.

  Un, ja jau ir noteikumi, kas jāievēro, tad ir arī paredzēts sods par to neievērošanu. Neesmu meklējis oficiālu apstiprinājumu, bet, pēc franču šofera teiktā, ar kuru apspriedām šo tēmu, tas ir 125 eiro par katru neesošo uzlīmi. Sastāvam kopā jābūt sešām...

   Neesmu pārliecināts, vai tas tiešām darbosies. Man jau liekas, ka tie kas līda visur garām smagajam, līdīs arī turpmāk un nepētīs nekādas uzlīmes. Ļoti ceru, ka pēc kāda laika parādīsies statistika par šī pasākuma lietderību. Tās, gan, ir tikai manas domas un ir apsveicami tas, ka tiek veikti kādi pasākumi satiksmes drošības uzlabošanai.

   Tāpat ir prieks par šo uzlīmju ražotājiem, kuri ir ātri noreaģējuši, lai izdabātu tiem, kam rūp mašīnu izskats un arī tiem, kuri reti brauc uz Franciju. Ir pieejamas magnētiskās uzlīmes. Arī mums tādas tika izsniegtas, jo, kā varbūt būsiet ievērojuši, mūsu šefs diezgan piedomā par mašinu izskatu. Tad nu, braucot iekšā Francijā, tās uzliekam, bet izbraucot noņemam.

   Bildīte ieskatam, ja nu kādam liekas interesanti.

Jaunais auto.

    Es jau sen esmu teicis, ka visi šoferi iedalās divās daļās. Vieni ir tie, kas brauc ar Scania, otri ir tie, kas grib braukt ar Scania! Tad nu beidzot atkal pārceļos no otrās grupas uz pirmo!

   Tieku pie jauna auto, ar nobraukumu tikai 50km. Pavisam jocīgi sākt ierakstus ar tādu skaitli! Tikai tas jau nebūs ilgi, jo nesnāk jau nekāda priecāšanās bezdarbībā, jāsāk uzreiz strādāt. Sonedēļ gan vēt tāda kā ieskrējiena nedēļa, divas piekabes uz Bavāriju un nedēļas beigās jau rādās nobraukums 2461. Un jau ir gatavs Telepass aparāts, tad jau nākošnedēļ jau uz Franciju.

   Vēl tik mazs ieskats kabīnē...

   Un rekur tas mīkstais krēsls, kurā es sēdu un lūkojos ārā palogu!

2020.

 

    

   Nu jau esmu atpakaļ no pirmā reisa šogad, bet vēl jau jāatskatās uz aizgājušo gadu. Gads ir paskrējis vēja spārniem un arvien vairāk liekas, ka laiks skrien arvien ātrāk. Neskatoties uz visām globālajām dižķibelēm, darbs nepārtrūka, lai arī ietekmi jau just varēja. Bet nu tad par visu pēc kārtas...

   Kā jau ierasts, sākšu ar nobraukumu. Tātad, pa gadu nobraukti 148 388 km, kas, ņemot vērā to, ka braucam divatā, nav nekāds lielais nobraukums. Es pat teiktu, ka tas ir pa spēkam arī braucot vienam. Bet mūsu darba specifika ir mazliet savādāka, nekā tikai parastiem pārvadātājiem. Šī darba specifika atstāj iespaidu arī uz degvielas patēriņu - 23,5 l/100km. Jo kravu svars pārsvarā ir zem 10 tonnām. Salīdzinot nobraukumu starp diviem vadītājiem, starpība nav liela, tikai 932 km. 

   Aizvestas un izkrautas 99 piekabes, ar kopējo svaru 830 867 kg un 6321,9 kubikmetru tilpumu. Tas viss izdalīts pa 554 adresēm 9 valstīs. Divas vai vairākas reizes pabūts 91 adresē, tātad parsvarā apgūtas arvien jaunas vietas.

   Izskatās jau interesanti, lai gan ir saskatāmas nepilnības, arī Polija un Latvija apmeklētas tikai atvaļinājuma braucienā. Gugle nav piefiksējusi manu reisu uz Spāniju. Tas bija pirmais un pagaidām vienīgais šīs valsts apmeklējums.

   Vēl daži cipari, kurus esmu uzskaitījis. Kravas bijušas no 7 rūpnīcām, visvairāk no vienas - 47. Vilktas 46 dažādas mūsu firmas piekabes, 15 dažādas rūpnīcām piederošas. Strādājis esmu 222 dienas, kaut gan šāda uzskaite vairs nav īpaši aktuāla,jo katras brīvdienas esmu mājās. Tas gan ir pie nosacījuma, ka manas mājas šobrīd ir Vācijā.

   Tāpat brīva laika arī bijis diezgan daudz. Noskatīti 38 seriāli ar 475 sērijām kopā. 

Un vēl tikai viens skaitlis, kas arī iznāk diezgan interesants. Pavisam klusi un nemanāmi ir paslīdējusi garām šā bloga pastāvēšanas desmitā jubileja!

Gaidīšanas Svētki.

   Laikam jau tā ir, ka mēs visu savu apzinīgo dzīvi dzīvojam ar gaidīšanu, gaidot nu viskautko, nu, piemēram, - algas dienu, ziemassvētkus, dzimšanas dienu un tā tālāk, nu kas jau kuram liekas svarīgs. Tāpat jau ir ar mani. Lai gan jāsaka, ka laikam ejot, noteikti izmainās gaidīšanas prioritātes. Šogad nemaz nebiju noskaņojies uz Līgo vakara gaidīšanu, jo labi sapratu, ka nekāda svinēšana nesanāks, jo tas vakars iekrīt darba dienā un šajā galā tā noteikti nav brīvdiena. Tā nu šogad Līgovakara saulrietu vēroju pavisam mierīgā noskaņā, atrodoties Austrijā,Vīnē.

   Tuvākajā laika periodā man svarīgs liekas pavisam cits datums - 24. jūlijs. Nekad iepriekš man tas nav bijis svarīgs un, droši vien, arī pēc tam tas vairs nebūs svarīgs, bet šobrīd ir! Tā ir pēdējā darba diena pirms atvaļinājuma, un es pieturos pie stingras pārliecības, ka tas ir tas, ko ir vērts gaidīt!

   Visādi citādi nekas jau nemainās, darbs rit savu ierasto gaitu. Šonedēļ viss pēc diezgan ierasta grafika, piegādātas trīs piekabes, viena uz Slovēniju, divas uz Austriju. Cik es nojaušu, tad mēbeļu rūpnīcas atkal strādā ar pilnu jaudu un varbūt pat vēl vairāk, jo cenšas atgūt iekavēto, arī veikali ir atsākuši strādāt un pircēju aktivitāte arī ir atjaunojusies. Drošības pasākumi arī jūtami samazinājušies, pie noliktavu durvīm jau vēl ir uzraksti, ka jālieto maska, bet lietota tā tiek jau pavisam retās vietās. Tad nu gribas secināt, ka vienu gaidīšanu būsim izturējuši, tas vispasaules trakums iet uz otru pusi, lai jau arī vēl pavisam nav beidzies.

Jūnijs 2020.

   Laiks skrien uz priekšu kā ar vēja spārniem, jau jūnijs uz otru pusi. Darbs rit savā ierastajā ritmā, nekādu lielo notikumu jau nav. Kā nu kurā nedēļā, pa divām vai pa trim piekabēm uz ierastajiem virzieniem - Francija, Vācija. Maršruti un galamērķi jau pamainās, jāsaka uzreiz, ka šī gada statistika noteikti būs citādaka kā iepriekš, sevišķi jau apmeklēto adrešu skaita ziņā! Bet, nav ko skriet laikam pa priekšu!

 

Francija, Millau viadukts.

Tas pats, tikai jau no apakšas.

   Te redzama vēl viena mūsu jaunpienācēja piekabe, ar virtuves reklāmau uz sāniem. Arī ar vienu grozāmo asi, ērti braucās. To varējām izbaudīt pilnā mērā, jo šī krava bija pa vienpadsmit adresēm, un ne jau pa tām lielākajām noliktavām!

   Te redzams vēl viens variants, kā tiek izkrauta virtuve. Vituves darba virsma tiek uzlikta uz tādiem paliktņiem ar ritenīšiem, šinī gadījuma uz trīs gabaliem. Un tad uz šīs darba virsmas krauj virsū pašus skapīšus. Te ir arī visas elektroierīces, jo virtuve jau pilnībā nokomplektēta. Tādā veidā virtuve tiek iestumta noliktavā, pēc tam arī tāpat atstumj uz rampu atpakaļ un pārkrauj jau piegādes transportā, kas nogādā tieši uz pircēja adresi. 

Jauna piekabe.

   Darbs joprojām neapstājas, es pat teiktu, ka nemaz nav tendences uz apstāšanos. Gluži otrādi, viss tik atkal uzņem apgriezienus. Nupat, aprīļa beigās, firmā tika iegādātas četras jaunas piekabes un mums bija tas gods izbraukt pirmo reisu ar vienu no tām. Protams, ir jau savā ziņā patīkami, bet reizē arī tāda kā lielāka atbildības nasta, lai atgrieztos atpakaļ ar tik pat svaigu kā aizbraucām. Jo, lielākā daļa piekabju ir jau diezgan apšvīkātas un apskādētas, nu kā jau manta, kas iet pa rokām. Jāpiebilst, ka ne jau vienmēr pie vainas ir šoferu neprofesionalitāte, ir ļoti daudz adreses, kurās vienkārši nav iespējams iebraukt bez skrāpēšanās gar krūmiem vai uzbraukšanas uz apmalēm vai vēl kādiem šķēršļiem.
  Lai no tā visa izvairītos, viens no lielākajiem plusiem šai piekabei, ir stūrējošā ass. Tas nozīmē, ka pagriezienos piekabes riteņi piestūrē, lai piekabe ietu pa mašīnas pēdām, nevis izvirzītos uz pagrieziena iekšpusi. Tad nu braucot uz priekšu, gandrīz var spoguļos neskatīties, piekabe nekur neaizķersies, bet ir atkal jāpiedomā stumjoties atpakaļgaitā, jo arī tad tā piestūrē un tas viss diezgan spēcīgi izmaina braukšnas trajektoriju, nu kaut vai tad, ja pretī rampai nav kur iztaisnoties un jāpiestumjās zem leņķa. Par šo priekšrocību tieši mums sanāca pārliecināties vienā no adresēm. Iepriekš mēs te bijām ar parasto, trīsasīgo piekabi. Pagalms te tik šauri iekārtots, ka, lai apgrieztos un piestumtos pie noliktavas, nācās piekabi vilkt pāri apmalei un pat pa zālienu. Ar šo piekabi tas viss izdevās bez braukšanas uz apmalēm.

   Arī šoreiz krava bija jādala ārā pa divām valstīm, Austriju un Ungāriju. Te nu jāpiebilst, ka iebraukšana Ungārijā tiek kontrolēta stingrāk, nekā Austrijā. Pārbauda arī smagās mašīnas, vadītājiem mēra temperatūru, skenē personu apliecinošos dokumentus, kā arī jāuzrāda kravas dokumenti. Tiem, kuri iet tranzītā cauri Ungārijai, uz spoguļa uzlīmē īpašu uzlīmi un tādas pašās norādes ir uz ceļa pie benzīntankiem un stāvvietām, kurās viņi drīkst iebraukt un stāvēt, kur tās norādes nav, tur nedrīkst. Visos tajos tankos dežūrē policija. Vēl tikai jāpiebilst, ka ,protams, katra kontrole sabremzē kustību. Mums robežas šķērsošana prasīja divas stundas divdesmit minūtes, kuru mums pietrūka, lai varētu tajā pašā dienā paspēt visu izkraut. Priecīgus Svētkus visiem!