Darba gads noslēdzies.

   Šī darba gada noslēdzošā nedēļa jau īpaši ne ar ko neatšķīrās no citām, tāpat divas piekabes uz Franciju. Lai gan bija neliela cerība, ka nedēļa varētu beigties jau ceturtdien, tomēr neizdevās. Sagadījās tā, ka tieši šonedēļ pirmo piekabi neizdevās izkraut plānotajās divās dienās. Galvenais iemesls tam bija tas, ka pēdējā izkraušanas vietā nācās četras stundas gaidīt, kamēr ieradīsies pieņēmējs. Šī bija viena no tām vietām, kur noliktavā nav neviena uz vietas, tātad noliktava ir pavisam atsevišķi no veikala. Ieradāmies pie noliktavas, zvanam uz veikalu, ka esam klāt. Jā, tūlīt brauks pie jums, gaidiet! Un tā četras stundas!

   Vēl jau tam visam palīdzēja arī kārtējie protestētāji, kas bija nobloķējuši iebrauktuvi Brestas ostā, jo mums vajadzīgā noliktava atradās tieši ostas teritorijā. Nācās gaidīt, kamēr notīra ceļu, jo viņi bloķēja ne tikai ar traktoriem, bet arī bija sakrāmējuši dažādas drazas pa visu apļveida krustojumu un aizdedzinājuši. Lai arī tas viss aizņēma nepilnu stundu, bet nu tomēr...

   Arī otrās piekabes pēdējā adrese mazliet pakutināja nervus. Virtuve bija jāpiegādā pa taisno klientam uz kādu zemnieku saimniecību Beļģijā. Jau skatot adresi navigācijā, sapratām, ka būs "jautri"! Tā jau arī bija, ceļi palika arvien šaurāki, līdz jau pēdējā krustojumā nogriežoties pat zīme, ka tur ir stupceļš un pats ceļš arī tieši mūsu mašīnas platumā. Galu galā jau viss nemaz nebija tik traki, asvaltēts ceļš pieveda tieši līdz pagalmam, kurš arī bija pietiekošos izmēros lai varētu normāli apgriezties.

   Tā nu mana šogada ceļošana pa Franciju ir noslegusies, vēl tik atlicis ceļojums uz mājam Latvijā, jo divas svētku nedēļas ir brīvas. Vispār jau jautājums, kur tad ir šobrīd manas mājas, jo dzīvoju tak Vācijā? Var jau braukt visur kur, bet tomēr īstās Mājas jau vienmēr būs Latvijā! 

Decembris turpinās.

   Decembris turpinās. Šonedēļ trīs piekabes, viena, gan, nepilna, uz Vācijas lejas galu, pēc tam divas pilnas uz Franciju. Salīdzinot ar pagājušās nedēļas Vācijas ziemu, nokļuvām mazliet siltākās zemēs, jo Nantē bija jūtami siltāks, lai arī ļoti vējains.

    Jau no rīta +10, vēlāk dienā pat +12. Arī pēc sajūtām bija salīdzinoši silts. Bet, tā kā līņāja lietus, tad laiks bija tāds vairāk silti rudenīgs, nekā pavasarīgs. Ha, te nu es pavisam jocīgs! Decembrī sagribēju pavasarīgu laiku!

   Tā kā nedēļā piekabes nākas mainīt vairākas reizes, tad pastiprināti jāpievērš uzmanība piekabju tehniskajam stāvoklim. Vairāk vai mazāk apšvīkatas ir gandrīz visas, gadās arī vairāk apskādētas. Tad nu šoreiz trāpījas tāda mazliet palocīta, tāpēc piefiksēju šos bojājumus.

   Negribu būt atbildīgs par šiem bojājumiem, tāpēc tos arī piefiksēju pie saņemšanas. Nezinu, nav man tādas pieredzes vēl ( tpu, tpu, tpu, un nevag arī), cik lielā mērā ietekmējas uz šoferi šo bojājumu salabošana.
   Atlikusi vairs tikai viena, šī gada noslēdzošā darba nedēļa, pirmā piekabe uz Franciju. Un tad sekos divu nedēļu Ziemassvētku brīvdienas.
 

Jau decembris.

   Liekas, tiko rakstīju, ka sākas novembris. Un nu jau decembris pilnā sparā. Darbs rit savu ritējumu, brīvdienas aizņemtas ar pārvākšanos uz citu dzīvokli, tā ka nemaz neatlika laika pievērsties rakstniecībai. 
   Lai arī klimats šajā galā savādāks nekā LV, tāpat jau paris dienas sanāca izbaudīt ziemīgas noskaņas.

   Sanāca pavizināties pa Švarcvaldes kalniem, gan mīnusi, gan neliels sniedziņš, gan skaista sarma! Un ja jau sniegs, tad jau uz ceļiem sāls, līdz ar to arī mašīna ne pārāk tīra. Nobeidzot nedēļu, iebraucam moikā.

   Lai arī jau pēc pusnakts,tik un tā tas ir retums, ka nav jāstāv rindā. kādas 20 min un laižam mājās, nu jau tik pat kā klāt.

   Ja kādam interese, var papētīt moikas cenas.

Laižam iekšā novembrī...

   Šī nedēļa pagāja zem Nobilia zvaigznāja! Divas piekabes uz Vācijas lejas galu, viena uz Ulmes apkārtni, otra ap Rēgensburgu. Vienasīgā puspiekabe ar piestūrējošo tiltu. Iepriekš ar tādu nebija sanācis braukt. Jāsaka uzreiz, man iepatikās! Pa šaurākiem ceļiem un krustojumiem izbraukt vieglāk, jo piekabe mazāk nogriež krustojuma stūri, vairāk iet mašīnas pēdās. Stumjoties atpakaļgaitā gan nākas stipri piedomāt, jo arī tad riteņi grozās un "salaužot" sastāvu, jātaisno ārā daudz ātrāk nekā ar parasto.

   Nu jau arī Vācijas lejas galā rudens, kā rudens. Daba visā krāšņumā, lietus gandrīz katru dienu.

   Un kā jau sāk palikt ierasts, ceļi un celiņi arī dažāda lieluma.

   Tāpat kā piegādes adreses, dažāda lieluma noliktavas ar dažāda lieluma piebraucamajiem ceļiem.

   Un, lai arī firma apgalvo, ka katru gadu tērē lielas naudas uz kravu stiprināšanas materiāliem, pie iekraušanas ir kur piestrādāt...

   Mazliet jau nācās iespringt, lai šādu krāvumu iesāktu izkraut, vēl piedevām ņemot vērā to, ka pie pirmā klienta nebija rampas. Un, par laimi, tiem augšējiem skapīšiem, kuri bija sagāzušies, sabojāts bija tikai iepakojums.

   Te nāk atbilde uz jautājumu, kādi tad izskatās tie standarta "roļļi", uz kuriem jākrauj mēbeles dažās noliktavās. Te ir viens no variantiem. Var būt vēl dažādi izmēri, gan garumā gan augstumā, bet princips visiem apmēram šāds.  

Francija 2.

   Oktobra pēdējā nedēļa. Atkal Francija, tikai cits reģions. Nekas jau neparasts, atkal pāris noliktavas, pāris veikaliņi. Protams, atkal neiztiek bez meklēšanas, jo kādā adresē uzrādīta tikai rupniecības zona, iela nav norādīta. Tad nu nākas mazliet iespringt lai atrastu. Piedevām pulkstenis jau tuvojās 18.00 un nodomājām, ka izkraut neizdosies vairs. Nolēmām vismaz atrast, lai no rīta uzreiz var izkraut. Mums par laimi, noliktavā vēl darbojās saimnieks, kas pieņēma kravu no mums. Var teikt, ka noveicās tā pa riktīgo, jo piedevām vēl tas bija pēdējais kunde un varējām jau pa nakti iet mājās. Tā kā pirmais novembris ir brīvdiena, tad atkal tikai viena piekabe pa saīsināto nedēļu un līdz braukšanas aizliegumam vēl jātiek mājās.

  Ceturtdienas vakarā uz 19.00 tuvojamies bāzei, vēl tik ieskrienam nomazgāties. Šajā firmā tiek prasīts, lai mašīnas būtu tīras. Tā ka Francijā tika braukāts pa mazajiem lauku ceļiem, uz kuriem pārvietojas lauksaimniecības tehnika ar dubļainiem ratiem, mašīna bija diezgan nošmucējusies.
   Pussunda un laižam mājās. Trīs brīvdienas un nākošnedēļ uz Bavāriju.

   Te redzams trīs nedēļu darba rezultāts. Nobraukums nav liels, jo ir dienas, kad tiek nobraukts tikai nedaudz vairāk par 200 km. Bet, ne jau kilometri ir galvenais rādītājs.

Pirmā Francija.

   Nu jau oro nedēļu šīs ir mūsu mājas. Šonedēļ pirmais reiss uz dienvid Franciju, Tulūzas apkārtnē. Kravu dalījām ārā trīs dienas, sešpadsmit saņēmēji pa četrpadsmit adresēm, gan mazi veikaliņi, gan dažādas noliktavas. Tad nu arī piebraukšanas bija ar dažādu sarežģītības pakāpi.

   Sanāca jau pa dažādām pilsētām pabraukāt, arī lienot cauri centram.

Tāpat nācās izbaudīt arī saspringto Parīzes satiksmi.

   Šai kravai izkraušana bija vienkāršāka kā Vācijas noliktavās. Prece jāliek vai nu uz paletēm,vai nu vienkārši veikala noliktavā, parasti jau norāda vietu un liec tik strīpā, citur pat paši veikala darbinieki nesa iekšā, mums tik jāizceļ no piekabes.

   Šie stūra skapji manuprāt ir visneparocīgākie, gan pie izkraušanas, gan pie novietošanas uz paletēm.

  Grozoties šaurās teritorijās, dažreiz arī tiek norādīts piebraukšanas veids pie noliktavas. Te tā arī norādīts, ka piegādei uz divdesmit sesto numuru, jau no krustojuma jāstumjas atpakaļgaitā. Jo teritorijā pie noliktavas vārtiem nemaz nevar piegriezt, jānes prece no ielas. Arī apgriezties iespējas tur nav.
  Tad nu šonedēļ tikai viena piekabe, ar 3200 km nedēļas nobraukumu.

Pirmā...

   14.09.2019. Šis datums varētu būt zīmīgs gan manā, gan manas firmas vēsturē!  Šī ir pirmā darbadiena pirmajai latviešu ekipāžai firmā "Westerfeld"! Nu vismaz cik man zināms. Ir viena Baltijas apvienotā  LV + EST, ir poļu, kaut kad ir bijusi lietuviešu, bet vairs nav, nu un, protams, vāciešu. Mētāšanās pa dažādām mašīnām un ekipāžām ir beigusies, jo tiek uzskatīts, ka mēs jau varam tikt paši ar visu galā. Jāpiebilst, ka mans pārinieks Uldis ir firmā vēl īsāku laiku par mani. Tad nu tādi divi "zaļie" ir kopā un uz priekšu!  Arī mašīna tiek piešķirta mūsu pārim jau pastāvīga, lai arī no vecākajām, bet tik un tā tas priecē, jo var sākt iedzīvoties un nav jālēkā ar somām pa dažādām mašīnām. Mersītis, ar tādu pašu nobraukumu, kā tas, ar kuru reisoju pagājušo nedēļu.
   Tad nu par šonedēļu. Tātad, pirmdien saņemam mašīnu un jau uzreiz laižam darbā. Braucam uz rūpnīcu, kabinam klāt piekabi ar kravu uz Austriju un Vācijas lejas galu. Astoņas adreses, kuras ieplānotas piegādāt divās dienās - otrdien un trešdien. Šodien tikai braucamā diena, jātiek tikai līdz pirmajai adresei Austrijā.
   Tā nu mēs mierīgi ripinam uz priekšu. Bet, lai jau dzīve nerādītos tik rožainās krāsās, mums tiek piespēlēti nelieli piedzīvojumi. Pēc kādām četrām stundām braukšanas, kad jau sākam domāt par maiņu, panelī iedegas sarkanais brīdinājums - dzesēšanas šķidruma līmenis par zemu! Nu neko, griežam iekšā parkingā un, apstājoties, mums paveras apmēram šāda aina!

 
   Tiešām ir tā, ka tas antifrīzs diezgan strauji tek ārā. Paceļam kabīni un atrodam, ka plaisa ir pašā radiatorā. Paši mēs te neko nevaram novērst. un nevajag jau arī. Zvans uz firmu, tiek atrasts tuvākais serviss, kas ir 23 km attālumā. Vienīgais jautājums ir tikai, vai mēs paši saviem spēkiem varam tikt līdz turienei. Tā kā dzinēja temperatūra vēl turas normas robežās, nolemjam riskēt.
   Risks attaisnojās, tiekam līdz servisam ar normālu temperatūru. Jo izbraukuma serviss vai pat evakuators izmaksātu stipri vairāk kā tikai remonts servisā. Servisu jau mehāniķis arī ir sazvanījis, par mūsu ieraššanos ir lietas kursā. Protams, mazliet nākas pagaidīt, jo nesēž jau viņi te bez daba, kājas šupodami. Neko jaunu jau viņi neatrod, radiatorā konstatē plaisu. Un te jau neviens neko gari nedomā, nekāda taupīšana un līmēšana nepastāv, jāliek jauns. Tā kā jau ir ap pieciem pēcpusdienā, un vajadzīgā radiatora uz vietas nav, mūsu mašīnu atstāj ārā pagalmā un mums vismaz ir "naktsmājas".

   Pusē astoņos no rīta mašīna tiek iedzīta iekšā un sākas remontdarbi. Vecais radiators ātri vien ir ārā, tik jaunais vēl nav klāt un sanāk paliela pauze pa vidu. Kopsummā četros pēcpusdienā startējam tālāk. Sanāk, ka uz to visu pasākumu sutku esam zaudējuši, jo ap četriem arī iebraucām servisā.  

   Izkraušana bija plānota uz otrdienu un trešdienu, mēs to izdarām pa trešdienu, ceturtdienu. Neviens jau arī īpaši nekur neko neprotestē, ka piegāde ir aizkavējusies, viņi jau pie tā pieraduši, jo bieži vien tā produkcija vispār jau norūpnīcas nāk ārā ar nokavēšanos.

   Ceturtdien ap pusdienlaiku ar savi pirmo piekabi esam veiksmīgi tikuši galā, varam doties pēc otras kravas, kas jau nāk mums pretī. Ap četriem satiekamies ar "šatlu" un griežam atpakaļ un Nirnbergu. Uz septiņiem vakarā esam pie noliktavas, te mums paredzēta nakts izkraušana. Tas nozīmē, ka te jāizkrauj visa piekabe un neviena pieņēmēja  uz vietas nav. Noliktavas vārtus dabūjam vaļā ar pin koda palīdzību un varam sākt.

   Rampa arīkota ar normāliem prožektoriem, tā ka darba apstākļi nodrošināti. Pa visu noliktavu jau arī mēs netiekam, iekšpusē nožots laukums, kurā mums jāiekļaujas un visa prece jāizvieto. Prece jāliek uz standarta "roļļiem", tas ir tādām kā bortu platformām uz riteņiem. Loģiski jau ir arī tas, ka mums tas izkraušanas process arī nebija tik ātrs kā ir iespējams, jo baigi nesteidzāmies. Ja teorētiski to bija iespējams izdarīt pa kādām  piecām stundām, mums aizgāja sešas ar pusi. Tāpat jau ietekmēja arī tas, ka pa dienu jau bija strādāts un arī tas, ka citur vairs nav jāpaspēj. 

   Un piektdienai mums atlika vairs tikai viens darbs - aizbraukt līdz mājai. Jau pa ceļam saņemam ziņu, ka mūsu nākošās nedēļas  piekabe  stāv piekrauta pagalmā. Pa ceļam iegriežam pie rūpnīcas, atstājam tukšo piekabi, vēl arī uzpildam degvielu un pagalmā jau piekabinamies pie piekabes. Esam jau gatavi startēt svētdienas vakarā, jo līdz pirmajai adresei Fracijā pusotrs tūkstotis ko vīlēt!