-no kādas dienasgrāmatas-

Šoreiz šis būs pārkopēts ieraksts no Alises dienasgrāmatas iekš draugiem.lv. Kas ir Alise un kāpēc tā??? :)))
Alise ir mana brāļa meita..... un brālis- Tālis, nu jau gadu arī ir ieskaitīts tālbraucēju rindās. 


Brāļu auto- pat mašīnas izsaka kura ir kuram...



Vasarā bieži reisos līdzi ir līdzbraucēji, tad nu šoreiz sākam tēmu- līdzbraucēju piezīmes.

1.diena on the road

Tātad esmu iesākusi šīs vasaras pēdējo tripu, lai gan ceru,ka kāds vēl uzaicinās uz kādu mazu ceļojumu
Sākām šorīt diez gan laicīgi- 3:30 izbraucām no mājām. Sēdāmies neērtajā autobusā un tad uz Rīgu. Iekāpu Dafiņā un jutos kā mājās Jā, man šitas noteikti patiks
No Rīgas izbraucam pēc 9iem. Pēdējās iepirkšanās iekš Lv un braucam uz Skaistkalni. Skaistas atmiņas. Heh Pamatskola;D
Lietuva,Lietuva,Lietuva.. Ko lai saka par Lietuvu? Te daudz,daudz strādā! Visur kombaini, pa ceļu velkas traktori ar piekabēm,kas reāli tracina. Hāā,un esmu pat ievērojusi,kuru traktoru marku te ir visvairāk
Jūtos tā kā būtu iekš spēles "Daļņiboišķiki". Klasika, kā sacīt jāsaka. Tie renīši un mersīši vienkārši liek man pasmaidīt!
Un varu tikai pateikt, ka lietuvieši ir baigie malači! Lauki apstrādāti un ļoti liels prieks skatīties, ka fermu tik daudz un viss rit vienkārši ideāli!
Meklējam kravu iekš LT (vārda "meklējam" vistiešākajā nozīmē). Kupiškos dzīvo interesanti lietuvieši. Gribētos pat lamāties, bet jaukas meitenes tā nedara;D zirga galvas tādi!!!
Tātad, atrodam adresi un atklājas,ka mums jāved pelavas. Vūūhūū,tētis nopriecājas,ka būs viegla krava. Uzkraujamies(meistarīgi nogulēju, jo iekraušanas spečuki superīgi iešūpoja mašīnu-->jutos kā mazs bērns ) un neviens tā īsti nezina,kur mums jāved tā krava. Nu kāda iespēja?! Nopietni?! Atkal gribu lamāties Zirga galvas (starpcitu, te arī ir daudz zirgu)
Dabūjam adresi uz laižam uz Kauņu. Meistarīgi iekļūstam sastrēgumā un tikpat meistarīgi tiekam laukā. Ak,tētucītis

Braucam un braucam. Sāk tirpt dibens. Maniem kauliem tas ir liels pārbaudījums

Tiekam pie poļu robežas. Sāk gribēties ēst. āāā,un arī manam kuņģim tas ir ļoooti liels pārbaudījums. Dažs labs jau sasmejas,ka es notievēšot,bet nekā nebija! Neceriet
Eju ēst, dušoties un laicīgi gulēt, jo ceram izbraukt diez gan agri, jo poļiem rīt ir ierobežojums. Visu dienu nāksies nīkt:/ aijjāh
Un te valda diskriminācija! Sieviešu tualetes ciet! Nu kā tā var?!
Liels + šai vietai- wifi! Vūūhūū! Čatošana
Tātad,mana pirmā diena tālbraucējos nav nekas īpašs--> tirpstošs dibens, miega bads un kurkstošs vēders, bet ,domājams, miegs būs ideāls..

Sīīī jāāā!
Un liekas,ka šis pasākums ievilksies!
Būūūūūčāāāās!

2.diena on the road

 Sākam atkal agri, jo poļiem 9:00 (pēc mūsu laika) sākas aizliegums. Tētis tik nosaka,ka viņam vienalga vai “Tā tur” ceļās vai krīt. Nu labi, joks, protams, bet jēgu neredzu tam,kāpēc gan fūres nevarētu turpināt savas ierastās gaitas un vienkārši braukt tām paredzētajos virziens. Who knows, who knows. Dīvaina tauta, dīvaina (šoreiz nelamāšos, jo vēl nevaru izgudrot trāpīgu vārdu).
No stajankas izbraucam 4:30 (Domāju modināt visus draudziņus iekš Lv, bet izlemju,ka labāk nē..Tad jau Lv man nebūs dzīves;D).
Brauksim 2as fūres reizē. Uh! Beidzot kāds savējais Jāpaspēj līdz 9iem tikt Makow Maz. Heh, interesanti viņiem tie pilsētu nosaukumi;D
Veiksmīgi aizmiegu(atkal!!!) un vēl veiksmīgāk pieceļos 7os.Miegaina atbalstu tēti. Esmu laba atalstītāja, vai ne?! Miegs ātri pazūd, dzirdot aizdomīgu blīkšķi. Aizdomas apstiprinās-esam palikuši bez vienas no piekabes 4ām riepām. Turpinām savas gaitas krietni lēnāk. Arī trakā GPS tante vairs nekliedz:”Jūs pārsniedzāt ātruma ierobežojumu!!” Sviests.
Pirms 9iem sasniedzam savu šīs dienas mērķi. Visur reklāmas. Visas māju sētas sakarinātas. Reklamizētāji tādi(šoreiz tas nav jaukā nozīmē)!! Uz ceļiem vairs nemana praktiski nevienu fūri, tikai pēdējās meklē kādu vietu,kur piestāt aizpildītajos benzīntankos; arī mēs. Esam atraduši brīvu vietu. Rācijā dzird savējos, kuri lamājas par to,ka nekur tā īsti nevar novietoties un,jā, dzird arī interesantus izteicienus par poļiem(tik tiešām neatkārtošu. Vot tas bija ellīgi drausmīgi!!).
Visa diena brīva,un šeit nav wifi:/ehh.:/ Vismaz būs veikali!
Prieks noplok diez gan ātri- Polijā visā valstī brīvdiena. Nu kāpēc?!:/tātad-veikali arī ciet. Še tev, mirtante!
Iztīru fūres kabīni, uztaisu pusdienas, klausos patīkamo latviešu muldēšanu rācijā un pēc tam nododos patīkamajam-lieku lietā savas spējas sacerējumos. Un tā top vēl un vēl! Eh;D Mož piepildīsies tas teiktais par to albumu pašās beigās//no Artūra mutes Dieva austiņā;D
Mazliet pasmaidu par poļu valodu. No tās saprotu šitik daudz-> „kšbšjrskkilmetrikšbšpczšrw”. Patīk poļu valoda, patiesi patīk
Pulkstens 21:00(pēc mūsu laika) un nu dodamies čučā, jo rītdien jau 2:00 dodamies ceļā. Otrs šoferītis jau 23:00,kad beidzas Polijas liegums. Rīt jātiek diez gan tālu,jāsavāc krava un tas nozīmē,ka tur, rūpnīcas zonā,arī paliekam pa nakti. Paldies Dievam,ka šodien tiku cilvēcīgu apstākļu wc. Vūhū,mī ir happy!
Tētucītis garantē,ka šitas ceļojums ievilksies. Tātad,visi plāni atkal atliekas uz dažām dieniņām, bet es tikšu ar visu galā, lai viss tiek izbeigts. Vasaras beigas es jau nāku. Nāku diez gan raiti un skaļi. un kojas- labākie nāk!

3.diena on the road

 Plāni mainījušies un pieceļamies 00:30 un izbraucam 1:00. Es pat neesmu gājusi gulēt. Nu neko-pa autobāni diez gan garš ceļa posms,ko braukt, labi izgulējos tur
Tēvs tik skumji nosaka, ko es būšot no Polijas redzējusi,ja visu laiku guļot?
Laikam būs jāsakauj savs miedzītis un jābūt labai vērotājai;D
 Kā atklājas, tētītis māk apbraukt ķieģeli arī pa trotuāru un tā nu veiksmīgi nonākam šodienas izkraušanās vietā. Lietuvas pelavas tiek nogādātās Grudzinskā. We didi it! Vūhū,ballīte! Vakardienas Žubris un Wojak būs jāliek lietā vēlāk vakarā,kad ēdīsim vakariņas
Tālāk tukšiniekā dodamies uz Wronkiem, kur uz Rīgu būs jāved ledusskapji. Gara rinda un baigi ceram,ka līdz 4iem tiksim uzkrauti,lai rīt no rīta,saulei austot, varētu doties uz māju pusi. Tētis ir izgudrojis maršrutu,tad nu jāskatās kā būs,bet tagad-vienīgais un galevanais,ko gribas-iet iekarot Wronkus tobiš iekarot veikalus;D
 Mūsu krava nav kustējusies itnemaz uz priekšu. Birojā jau teicās,ka kraus vismaz līdz 24:00. Nu tik tiešām ceram,jo ar tētucīti jau saprotam,ka savādāk nebūs labi.
Labi,ka mums blakus ir lielveikals. Pat tēvs ar mani ir gatavs bikucīt pastaigāt.
 Haha,izgāzos savās krievu valodas zināšananās. Pierādījās tas,ka Rēzeknē es ne s*da neesmu iemācījusies. Mzaliet pasarkstu,bet tad saprotu,ka tas vīrietis ir dzīvojis Latvijā. Tad nu sāku stāstīt,ka es esmu no Madonas, uz ko viņš atbild,ka ir dzīvojis Liepājā,bet nu dzīvo Kazahstānā. Neko jau gabaliņš--> Polija-Kazahstāna, savi 6000km(turp un atpakaļ 12 000) laikam ir. Ui,ui,ui
Vieslielākais prieks,ka esmu iemācījusies tālbraucēju leksiku. It īpaši to, kad kaut kas nav īsti kārtībā daudzus vārdiņus jau es zināju, bet nu zinu kriiiiietni vairāk. Abi ar tētuci sasmaidāmies. Varbūt man kā Sniedzei jāturpina ģimenes tradīcija un jākļūst par tālbraucēju? Nu vismaz kādam no šitā Sniedžu gala kaut kam to vajadzētu turpināt Tad es tētim varētu būt kā maiņas šoferis (paldies idejas autoram, jo man tik tiešām šī ideja patīk!).
Āāā,un nekad nebiju domājusi,ka ir tik daudz smukulīšu pie fūres stūres;D eh,eh. Man jau patīk. Varbūt pamest skolu un braukāt tētucim visu laiku līdz? Mož atradīšu kādu poļu fūrinieku sev par draudziņu//tagad iederētos teiciens „Kad sapņo, aizver acis” Atkal sasmaidos.
Man liekas,ka esmu izgulējusi visa gada normu. Vismaz pagājušo 3 nedēļu normu jau nu tiešām,jo naktīs tika gulēts par maz (paldies par to vienam cilvēkam;tradīcijas lauzt nākamās 3ned. nevarēs;D
 Tātad,šodien netiekam pie kravas. Kārtīgi paēdam,izejam dušas, uzliekam skatīties Šurika piedzīvojumus. Skatīsies,kas rītdien būs ar kravu. Ja jau vēl rīt nebūs,tad.. Tiekamies nākamnedēļas vidū. Damn it!
Pēdējās sms, sakārtoti rītdienas plāni. Ar labu nakti.

4.diena on the road

7:00 no rīta mūsu saldo miegu pārtrauc skaļš sitiens pie durvīm. Jabrauc krauties. Vūūhūū!
Tiekam pie 5.vārtiem un nu varam paēst arī kārtīgas brokastis
 Uzkrauti tiekam diez gan ātri, bet papīru gaidīšana Nu vājprāts!
Pa to laiku man uz nerviem sāk krist blakus fūres šoferīša līdzbraucējs. Apmēram 15 nu labākajā gadījumā 16 gadus vecs mulatiņš,kurš visu laiku neliek mieru-izrādās, staigā ap mūsu fūri, skatās virsū utt. Nu vai tiešām izskatos TIK maza? (neatbildēt,lūdzu-zinu pati ) Pats stulbākais,ka sāk klauvēties pie mūsu fūres. PALDIES DIEVAM,ka ir tētucītis, kurš izlien no fūres un liek mazajm biku sabaidīties. Nu cik var?! Esmu pakļauta kabīnes režīmam-nekur neeju, lai viņš man nepiesietos. Atkal lūdzu, lai dokumenti būtu ātrāk, jo šausmīgi vajag wc;D Blakus fūres šoferītis tik paskatās ar līdzjūtīgu skatienu un nosmaida. Cik noprotu, tas ir viņa jaunākais brālis. Damn it, pats šoferītis gan ir.. labs šoferītis ;D
Vispār interesanti man kā meitenei braukāt līdzi. Tādu uzmanību no vīriešu puses Tētis gan nav laimīgs. Visur man staigā līdzi un uzmana. Miesassargs Ak,cik labi,ka viņš man ir toties viņš gan jau domā: „Lūdzu,lūdzu, kaut šis murgs ātrāk beigtos!”
Esmu samācījsies dažus poļu vārdus, piemēram: čikai (gaidiet); dobro (labi), kurva ( šito es paprasīju īpaši, jo gribēju salamāt to mazo mulatiņu ); stopki(trepes); sprzedam(pārdot) un bija vēl,kurus veiksmīgi esmu piemirsusi
Un vēl pašās beigās izrādās, ka sms cena ir 8sant., īīīdeāli! Telefona rēķins būs mīīīīlzīīīgs! Damn it! Nu neko, rakstiet man monologus, pēc tam atbildēšu sanumurētos teikumos;D
Pēc 12iem tiekam laukā no Wronkiem. It kā labi, it kā nē. Tētis var braukt tikai 4,5h,tad jātaisa 45min. Pārtraukums. Tas jau nebūtu nekas, bet tie poļi!!!!! Atkal liegums! No 19:00 (pēc mūsu laika) fūres atkal nevar kustēties. Bļin! Tātad,atkal negulēta nakts. Naktī sāksim un tā līdz 9:00 rītā,kad viņiem ATKAL(!!!) ir liegums. Idiotisms. Sāku lamāties, šoreiz pa latviski. Kukurūz-pāķi tādi! Nu cik var?!
 18:58 un mēs dusmīgi nostājamies kaut kādā benzīntankā 30km pirms Drobinas, no Torunas puses braucot. Nu jau vairs te nav man tik tīkamās pienācīgās wc un dušas, bet nekas, to visu izglābj Žubris un cepti kartupelīši. Ņamm!
 Uzliekam Magņetafonšķiku(tētis pārsmējies;D ).. Ar labu nakti! Ceram rīt tikt ārā no Polijas..

5.diena on the road

8:04 nostājamies Grajevā. Tētim jātaisa paliela pauze un vēl tas aizliegums.. pusotra stunda tik līdz robežai un mēs būtu tikuši laukā no poļiem. Kas ta tur no Lietuvas līdz Latvijai?! Viens spļāviens! //es jau tagad runāju kā īsta pazinēja
Visa diena tikai un vienīgi pa Grajevu. Veikali,veikali,veikali.. uh;D Varbūt beidzot arī uztaisīšu kādu foto, jo tā kā vajadzētu tētīti gan likšu dienas guļā,lai jau šim vieglāk mājupceļā, jo sanāks pabraukt pa naksniņu, lai jau rīt būtu mājās, nu ne jau mājās, bet Rīgā, ja nekas nemainīsies..
 Iespaidi par šo braucienu?! Vienkārši SUPER! Jau vien tādēļ, ka ar tēti,šķiet, nebiju pavadījusi tik ilgu laiku divatā ļoti sen, ja ne pat nekad līdz šim. Ir, ir viņš man pats mīļākais vīrietis uz Zemes!
 Polija. Jā,nu ko lai saka, malacīši, jo visur rūpnīcas, visi strādā,miestiņi apkopti, cilvēki izskatās laimīgi. Ir daudz,daudz ko mācīties Latvijai.. skumji,bet tā nu tas ir.
Polijas Rietumi.. eh,atgādināji mazlietiņ,mazlietiņ Austriju, braucienu uz Šveici.. eh,atkal atmiņas, damn it!
 Brauciena laikā manīju,ka visvairāk Polijā ir: 1.)Fordi ; 2.)Seat/Fiat; 3.)Tautas mašīna(VW); 4.)audi (A6, dažbrīd pavīd arī kāds 80.) un tad 5.)BMW(3. un 5. sērijas).
 Vispār šis brauciens man nāca par labu:
*Sapratu,ka ir jāpavada vairāk laika ar saviem mīļajiem un nav tas jāvelta tiem,kas pēc tam to visu labo aizmirst..
*Vēl sapratu,ka mums vaļā ir visas durvis, ja vien paši to vēlamies! Visa pasaule ir pie mūsu kājām. Uz priekšu, draugi!
*Sapratu, kuru cilvēku man patiešām,patiešām pietrūkst. Dažas dieniņas tikai prom,bet..jā,pietrūkst
*Un vēl- lai šī vasara ātrāk beigtos! Negribu vairs ne kripatas no šīs vasaras, kas itnemaz nelutināja un atklāti varu paziņot- bija pati sliktākā vasara,kāda man jebkad ir bijusi! Paldies! Gribu savus koju draudziņus satikt. Zinu,ka pēc mēneša vairs tā nedomāšu, jo viens otram jau būsim noriebušies,bet pašlaik- Velns lai parauj, gribu kojas, riktīgi garšīgi ceptos kartupelīšus un brūveri(daudz brūvera)!
 Biku garš man tas apraksts sanāca,bet īsāk nevarēja. Jau tā mēģināju ietilpt dažos teikumos,jo ir tik daudz iespaidu! :))Ja kāds gribēs zināt visu sīki,sīki, tiekamies personīgi!(: Esmu labā, drīzāk jau superīgā garastāvoklī un gribu vēl!

Lai jums saule, draudziņi un draugi!

P.S. Pēdējo dienu piebeidzu te, uz PL-LT robežas.
P.S.S. Evija, Lomžas medus alus tik tiešām ir varen garšīgs! Ņamma!

autors-Alise S.

Vācija, jūnijs 2012

8.jūnijs

Neatceros tā īsti pareizi, bet krieviem ir teiciens, kura doma ir apmēram tāda – gribi vizināties, uzvelc ragaviņas kalnā! Man arī darba diena sākas ar remontu – jānomaina priekšējie amortizatori. Sāku septiņos no rīta, rezervējot katrai pusei pa stundai. Apmēram jau esmu izplānojis pareizi, tikai vēl jāaizskrien līdz skrūvju bodei pēc jauniem uzgriežņiem, vēl jāsasmērē sedli, tad vēl izdomāju piekabi izslaucīt – tas viss mazliet ievelkas, bet tāpat divās ar pusi stundās iekļaujos. Labs darbiņš kas padarīts! Tad vēl ar vieglo aizskrienu līdz ofisam saņemt vadošos norādījumus un ap pusē vienpadsmitiem izbraucu uz Lubānu krauties ar dēļiem.

Nemaz uzreiz netieku zāģētavas pagalmā iekšā, leišu refu krauj un blakus vēl vietējo šķeldinieku, kurš jau lielu kalnu savedis blakus mūsu stāvvietai. Šis vēl brīnās – kur es jau te? Tikko vēl esot pusmašīna bijusi izmētāta pa pagalmu!

Drīz vien jau refs piekrauts un es tieku iekšā uz kraušanos. Pirms manis jau bija viena mašīna no Jēkabpils krauties uz Poliju, bet šim vēl nav gatavas visas pakas, tā ka es tieku bez rindas. Iekrāvējs te viņiem mazais, tā ka nākas abas puses tentot vaļā. Vietējais brigadieris Egīls mani cenšas iepriecināt, ka būšot tikai 22-vas pakas un salīdīšot vienā stāvā. Es vēl klusībā nodomāju – varbūt arī svars būs mazāks! „Gruzčiks” jauns puika, pakas turpat blakus, sakrauj pa fikso, es tik knapi spēju bortus virināt un „stoikas” cilāt!

Aiztaisu tentu un palaižu dzinēju, lai uzpumpē gaisu. Tad nāk dienas vilšanās – svari rāda 23t 900 kg! Te nu bija  -vieglāka krava – pekrāvuši maksimālo!

Ir piektdienas pusdienlaiks un brigadieris jau paspējis kaut kur nozust, tā ka dokumentus uz kravu gaidu vēl kādu pusotru stundu! Tad varu stūrēt atpakaļ uz Madonu, projām braukšu tikai rīt no rīta. Vēl jau arī jāsagaida bračka no Rīgas, lai varētu pārliet no DAFa kādi 200l degvielas – viņš muitojas uz Krieviju un tik ātri vēl mājās netiks!

9.jūnijs

Darbu sāku 07.00. piebraucu pie garāžas, saleju bākā tos 200l, tagad gandrīz pilna, Vācijas aplim vajadzētu pietikt! Varam doties ceļā!

Eju caur Daugavpili, taisnāk jau būtu caur Subati, bet tur 20km pa grants ceļu, kuru remontē, tā ka putekļi un luksofori garantēti – negribu. Uz robežas jau leišu transporta inspekcija strādā, bet pašlaik aizņemti – kādu panu pārbauda, tā ka šodienas rezultāts kļūst 1:0 manā labā!

Pirmā pieturvieta – benzīntanks pirms Zarasai. Jānopērk Lietuvas ceļu vinjete.  Tā arī palikusi gandrīz divreiz dārgāka, no 1.maija jau par vienu dienu jāmaksā 37 liti iepriekšējo 20 vietā. Tas ir ,apmēram, 7,5ls.  Pauzēju jau pirms Jonavas, pēdējā minūtē iegriežu meža parkingā.  Apstājoties vēl rāda darbu 4.29, bet ,kā jau vienmēr, to vienu minūti piemet klāt jau stāvot, panelī iedegas brīdinājuma lampa T, nostrādātas tieši 4.30. Kafija ar kādu desu maizi un pēc 45 min dodamies tālāk. Vēl pēc divām stundām griežu iekšā „Lukoilā”, kādi 2km pirms robežas. Te no swedbankas bankomāta var dbūt ārā eiro, piedevām bez komisijas. Uz poļu robežas arī transportņiki, rezultāts kļūst 2:0. Vēl tik piestāju aiz robežas, pie „kantora”, kā viņi sauc naudas maiņas punktus, jāiemaina kāds zlots arī. Vienmēr esmu tecis – nezinu, vai tautsaimniecība no tā vinnēs, vai zaudēs, bet mums jau nu būs vieglāk, kad visur būs eiro. Atkritīs lieka klapata ar maiņām, un, piedevām, mēs tik bieži vien zaudējam uz kursiem, tā mainot tās visas naudiņas.

Vēl palikušas 2,5 stundas ko strādāt, līdz Belostokas „Lotosam” būtu jātiek. Tas ir benzīntanks ar stāvvietu, par kuru gan jāmaksā 10 zloti, bet bonusā nāk WI-FI par brīvu. Jau pirms robežas biju smeklējis savu iecienītāko poļu radiostaciju – RMF FM, te ļoti bieži laiž tādas dziesmas, ka tā i gribas „putekļus no tumbām iztīrīt”!

Īsi pirms sešiem metu mieru – plāns izpildīts. Dienas veikums – 8st un 52min 624km. Vidējais degvielas patēriņš – 34,8 litri uz simtu. Nav tik traki priekš tāda smaguma!

10.jūnijs

No rīta tā nāk miegs, ka modinātāju apklusinu ātri vien.  Tomēr „truba zavjot!”, jāceļas jau vien ir! Nostāvēts tiek vienu stundu ilgāk, nekā vajadzētu, bet, par laimi, par to jau nesoda! Un tā, pēc 12 stundu pauzes, 6,30 pēc mūsu laika,  startēju tālāk.

Pēc vienas nostrādātas stundasgriežu iekšā „igaunenes” Orlenā. Te var uzlikt naudu uz ceļu maksas aparāta. Tā kā man šoreiz smaga krava, nesanāks ietaupīt, nemaksājot par bāni un bakstoties pa mazajiem ceļiem. Ko ietaupīs uz ceļu maksas, to pašu aizlaidīs skurstenī, vairāk patērējot degvielu. Te jau sanāk uztaisīt pauzi, jo tā visa sistēma sāk strādat tikai no 7.00. un , piedevām, vēl neņem karti, nākas meklēt bankomātu.

Tālāk jau ceļš ved apkārt Varšavai. Caur pilsētu nav ko līst, tur visādi aizliegumi pa pulksteņiem un tilti ciet smagajiem, tā ka, ja nevajag tieši pilsētā, laižam apkārt. Tieši tāda izteikta apvedceļa jau arī nav. Bet sanāk jau apbraukt diezgan labi, ir pat vairāki varianti. Es izmantoju tuvāko, kas izved uz Strikovu, kur sākas bānis A2, kas iet Poznaņas virzienā un tālāk uz Vāciju.

Pirmajā posmā  Strikovas – Konina samaksu ņem no „Via Toll” aparāta, piebrauc pie barjeras, aparāts nopīkst un barjera paceļas. Pa bāni jau viegla braukšana, sāk arī kristies reisa vidējais degvielas patēriņš. Tad jau arī pienāk laiks kārtējai pauzei, griežu iekšā parkingā. Te normālas stāvvietas ar atpūtas vietām, bērnu rotaļu laukumiem, tualetēm , kuras ir tīras un kārtīgas.

Tālāk jau posms Konina – Poznaņa. Te jau divas maksas ņemšanas vietas, pirms un pēc Poznaņas, kur katrā jāatstāj pa 63 zloti. Te vairs aparāts nestrādā. Nākošais posms Poznaņa – Vācijas robeža atkal maksā ap 120 zloti, tā precīzi nemaz nezinu, jo visā garumā vēl neesmu braucis, griežu nost no bāņa uz veco „dvoiku”, ka tagad ir ceļš nr 92, nobraucienā atstājot vēl 63 zloti.

Ilgi mokos pārdomās, kurā vietā mazgāt mašīnu. Pagājušoreiz biju Mostkos, „Port 2000”, bet tur man „nohaltūrēja”, ne visai labi nomazgāja. Izšķiros par labu „Nevadai”, kādi 10km tālāk uz Vācijas pusi. Te arī liela stāvvieta ar visu tam klāt piederošo, degvielas uzpildes staciju, veikaliem, kafeinīcām utt. Šoreiz par mazgāšanu esmu apmierināts, nav žēl strādniekiem „na pivo”.! Tepat jau arī stāvvietā palieku uz nakti, parkings te bezmaksas. Dienas veikums 625km 8,22 stundās, videjo arī sadeldējis uz 33,2.

11.jūnijs

Nezinu, kas ar mani notiek, bet šorīt es atkal noguļu stundu par ilgi. Un galvenais jau tas, ka šodien jāpaspēj gan izkrauties, gan uzkrauties atpakaļ, tāpēc jau nemaz nevaru atļauties kavēties! Vēl tik jānopērk vācu bānis, un varu laist tālāk. Te jau sanāk pirmā aizķeršnās. Nenostrādā mana VISA karte, samaksu nevaru veikt. Mēģinu vairākas reizes – nekā! Jau sāku domāt, ka jābrauc uz priekšu un jāmeklē cits aparāts. Un tad nāk apskaidrība, man algu liek uz viena konta, bet komandējuma naudas uz otra. Un es Lietuvā, ņemot bankomātā naudu, esmu paņēmis ne to karti, un tagad man, vienkārši, nepietiek naudas! Ir 05,30 no rīta, nākas zvanīt Sandrai, lai internetbankā  pārliek naudu no viena konta uz otru. Nu piedod, mīļā, ja vari! It kā jau te arī ir brīvai internets, bet, nez kāpēc, man vakar vakarā nedeva pieslēgties. Nu tad , beidzot, 06,00 izbraucu. Apmēram, pēc kādām 40 min jau esmu uz tilta pār Oderu – sveika Vāczeme!

Pa Vāciju braucot, man nav tādu izteiktu favorītu starp vietējām radiostacijām. Te pa daudzām laiž normālu mūziku un ziņo par satiksmes sastrēgumiem uz autobāņiem. Vienkārši spiežu radiomeklētāju, kamēr atrodu kaut ko sirdij tīkamu. To daru uzreiz pēc robežas, lai arī poļus uzķer gandrīz līdz Berlīnei, jāklausās taču vietējie!

Navigācija rāda, ka līdz izkraušanās adresei tikšu pa 4,20, tas ir – bez pauzes. Te, pa bāņiem, viņa aprēķina diezgam precīzi. Bet no savas rūgtās pieredzes zinu, ka nav labi paļauties uz pēdējām minūtēm. Kaut kur paskrien garām, kaut kur neatrodi un pamaldies un gatavs – laiks cauri un apstāties arī nav kur! Tāpēc, pēc trīs nostrādātām stundām griežu iekšā parkingā un taisu pauzi. Kafija ar šķēli mājas keksa... Mmmm...

  Tuvojotues galamērķim,  pilnībā paļaujos uz navigāciju. Jau iepriekš, „Mātē gūglē” biju pakatījis manu galapunktu no kosmosa. Tur tiešām izskatījās pēc paliela kokapstrādes uzņēmuma. Tad ko tur vairs domāt – sekojam norādījumiem! Nobraucot no bāņa, paliek jau tā jocīgi. Nacionalka pavisam maza, bet smagajiem aizlieguma nav. Pēc pāris kilometriem uzrāpjos diezgan stāvā kalnā, pretī arī tikai vieglie. Tad jāgriežas pa labi uz manu galapunktu. Nu kā tad – aizliegums braukt automašīnām, kas garākas par 12 metriem. Tādas zīmes parasti liek tur, kur tiešām nav iespējams izbraukt, tā ka es neriskēju tur braukt. Pabraucu krustojumam garām, navigācija izrēķina apkārtceļu, pilsētiņai no otras puses. Apvidus te gana kalnains, nākas apmēram 30 kilometrus pacīnities ar līkumiem un stāviem kāpumiem.  No otras puses tāda pati zīme priekšā! Atkal pabraucu garām. Par laimi, netālu atrodu benzīntanku, kur varu apstāties. Izmoku gan mazo navigāciju, gan arī vēl papaildus, kompī. Ne viena, ne otra citus ceļus nezin. Noskatu, ka tankā iebrauc busiņš ar piekabi, izskatās pēc vietējā zemnieka. Šis man saka to pašu – vai nu no vienas puses, vai nu no otras! Saku, ka no abām zīmes priekšā. Šis kādu brīdi padomā, tad saka, lai braucot, poliču tur neesot redzējis! Prasu, vai vispār tur varu izbraukt, vai neiesprūdīšu kaut kur,  varot gan. Nu ko, nākas riskēt! Čeļš šaurs un līkumains un piedevām vēl sākas normāls kāpums, labi, ka ik palaikam izveidotas kabatas, kur ielien pretīmbraucošie vieglie, samainīties jau nav iespējams. Nu jau pāris gadus nebiju tādu ceļu baudījis, kopš Itālijas laikiem. Lai nu kā, savu galapunktu es tomēr sasniedzu. Attaisnojās no rīt uztaisītā pauze, jo kopsummā patērēju 5st un 17min. Jau braucot iekšā pa vārtiem, ievēroju, ka smagajiem norādīts griezties uz otru pusi, nekā es atbraucu, tas liek nojaust, ka tomēr ir ceļš, pa kuru var atbraukt, nepārkāpjot zīmes.

Priekšā viena Lietuvas mašīna, divas pakas izkrāvuši, tālāk nekrauj, izmērs neatbilst pasūtījumam. Kā jau tas bieži te gadās, pieņēmējs runā krieviski, šis atsakās pieņemt tādu kravu, jo pēc tam paletes sanāk ne pēc izmēriem. Nodomāju, ka nu esmu iekritis, kamēr ar leiti tiks galā , man būs jāgaida. Tomēr ne, pārbauda izmērus maniem dēļiem un drīz vien aizdzen uz citu laukumu un krauj ārā.

14.00 pēc mūsu laika dodos uz 130km attālo Adorfu pēc atpakaļkravas. Vārtos griežu pa labi, kā norādīts uz zīmes un ceļš pats mani izved uz autobāni. Viss ir labs, kas labi beidzas.

 Kārtējo pusstundu pazaudēju, kamēr atrodu vācu ceļu aparātu, ar otro piegājienu izdodas. Žēl, ka atslēgti vācu aprāti, kas uzstādīti mašīnā, tas ietaupītu daudaz laika un nervu.

Adorfa mani sagaida ar vietējās baznīciņas tornī ieķērušos lietusmākoni. Ir jau 15.00 pēc virtējā laika, citu mašīnu nav un drīz vien tieku nolikts pie rampas uz iekraušanu. Nopriecājo, labi, ka pa aizmuguri, nav jācilā sānu tents pa lietu. Krāvēji visu izdara paši, pat stiprināšanas siksnas paši saliek. Es tik stāvu un noskatos. Neilgi pēc 17.00 esmu uzkrauts un varu sākt mērot mājupceļu. Vietējā tankštellē ir arī ceļu aparāts, tikai atkal jārēķina, cik darba laika man atlicis un cik tālu varu tikt. Pusotra stunda atlikusi, pēc atlasa atrodu tankštelli uz bāņa kādi 130km no šejienes, līdz turienei vajadzētu tikt.

Šoreiz viss pēc plāna. Ieplānoto galapunktu sasniedzu  stundā un divdesmit četrās minūtēs, arī brīvu vietu parkingā gana daudz. dienas veikums 632km 8h un 51min ar visām kraušanām. Vidējai patēriņš sadilis vēl par litru, tagad ir 32.1 uz simtu.

12.jūnijs

No rīta īpaši nesteidzos. Šodien esmu ieplānojis iegriezties A10 iepirkšanās centrā uz Berlīnes Ringa, jābrauc tā, lai tur tiktu, kad veikali jau strādā. Kamēr vēl baudu rīta kafiju, tieku pārbaudīts no BAGu puases. Šie braukā pa stāvlaukumu, piestāj pie katras mašīnas un pārbauda kompī, klāt nenāk. Man jau arī priekšas logam aizkari ciet, tas nozīmē, ka es vēl atpūšos un darbu neesmu sācis. Brīdi pastāvējuši pret manu mašīnu, dodas tālāk. Pēc brīža arī es sāku strādāt.

Ceļš ved mani garām Drēzdenei. Tuvojoties pilsētai, paveras skats no kalna uz ieleju. Rīta saulītē atspīd daudzie baznīcu torņi, kas mijas ar spožajiem augstceltņu atspulgiem, šur tur neliela dūmaka, nu vispār, skats vienreizējs!

Nepilnas trīs stundas darba un esmu pie Berlīnes. Blakus A10 centram ir neliela industriālā zona, kur var ielīst ar smago un doties iepirkšanās tūrē. Vispār jau te laikam visas dienas būtu par maz, lai visu izstaigātu. Bet man jau saplānot, kas man vajadzīgs un kur to meklēt.  Lai izpildītu visus pasūtījumus, nākas pat divreiz staigāt uz mašīnu, bet tas jau nav nekas slikts, fiziskās nodarbības nāk tikai par labu!

Nu jau ar izpildīta pienākuma apzīņu, varu turpināt ceļu. Iebraucot Polijā, var labi redzēt rezultātu tam, ka pani ir uzlikuši nesamērīgi augstu maksu par jaunuzcelto bāni. Visa mašīnas manā redzamības zonā, apmēram 20, arī es, aiziet pa veco ceļu, kas ir bezmaksas.

Ir jau pusē trīs, nolemju piestāt Mostku parkingā, uztaisīt pusdienu pauzi. Pusdienodams sāku plānot atpakaļceļa maršrutu. Tā kā krava viegla, mēģināšu maksimāli izvairīties no maksas ceļiem. Cauri Poznņai trāpu uz 17.00, daudzie krustojumi un dzelzceļa pārbrauktuves ļoti paņem laiku. Neilgi pirms septiņiem atrodu brīvu vietu benzīntankā, jau kādu gabalu aiz Poznaņas.

13.jūnijs

Šodiena jau tāda cīņas diena ar Polijas ceļiem. Jātiek tik maksimāli tālāk. Par mērķi uzstādu tikšanu līdz leišu robežai. Vēlāk nolemju ņemt klāt arī desmito darba stundu, jo tad tieku līdz Kauņai. Kauņas stāvvietā satieku mūsu jauno kolēģi, arī Jāni, kurš ar balto volvi dodas uz Poliju. Te nu ir redzams, ka galvenās blīves nomaiņa, nu tās, kas starp stūri un sēdekli, mašīnai ir nākusi tikai par labu! Iekāpjot kabīnē, mašīnu vairs pazīt nevar.

Šodienas veikums 628km 9.44 stundās. Secinājums viens – pa Poliju vajag par stundu vairāk, nekā pa Vāciju, lai veiktu šo attālumu.

14.jūnijs

No kauņas startēju pusē piecos, pusē deviņos esmu „Armatā” uz izkraušanu. Kādu pusstundu pazaudēju sastrēgumos uz ceļa remontu sastrēgumiem pie Iecavas, jo trāpu īstajā laikā. Uz astoņiem uz Rīgu tak  visiem vajag!

Apmēram stunda paiet uz izkraušanu. Un var pavilkt treknu svītru reisam. Nobraukti 3424 kilometri, 24. tonnas aizvestas uz to galu 7,5 atpakaļ, patērēti 1090 litri degvielas, vidējais patēriņš 31,83 litri uz 100kilometriem.

Šodien jau jāpaspēj uzkrauties divās vietās nākamajam aplim, bet tas jau cits stāsts...

Ņižņij Novgoroda

Rindā uz māju

10.aprīlis

Darba diena sākas ar braucienu vilcienā uz Rīgu, jo mašīna jau tur. Veiksmīgi tieku līdz stāvvietai, te atkal nākas izpalīdzēt kolēģim ar vadiem – šis nevar palaist savu volvo, nākas „piepīpēt”. Savu palaidu normāli, kaut pats jau vispār brīnos, kā esmu šo ziemu izvilcis ar tik švakiem akumulatoriem.

Pēc deviņiem jau esmu „Rīgas Dīzelī”, lai, jau trešo reizi šogad un četrupadsmito reizi vispār, krautos ar dīzeļģeneratoru iekārtām uz „Krasnoje Sormovo” kuģubūvētavu. Šoreiz iekraušanā sanāk ilgāk nekā parasti, jo vēl klāt parastajam komplektam – četras iekārtas uz vienu tankeri, klāt vēl liek vienu dzinēju pa garantijai un tas vēl nav līdz galam nokomplektēts, nākas pagaidīt. Tas vēl no iepriekšējām partijām, kuras kompektēja ar „Deutz” dzinējiem, tagad liek „Scania”. Sagaidu jau arī to un pēc diviem pārbraucu uz „Tranzīta Terminālu”, te tiek formēti muitas dokumenti. Te atkal trīs stundas un braucu uz ostas muitu, te nu gan vēl nau nekādas nojausmas, cik ilgi nāksies gaidīt, jo pēc svētkiem liels mašīnu pieplūdums, knapi vispār kaut kā šķērsām ielienu laukumā. Vienīgais labums, ka te muita strādā 24. stundas. Sāku nojaust, ka te pienāks arī rītdiena. Parunājos ar kolēģiem, kas te jau arī ilgi gaida, tad nolemju laicīgi aizstaigāt līdz „maksimai”, lai nepaliktu bez vakariņām. Ap astoņiem tieku normāli nostāties, lai citiem netraucētu, aizeju pārbaudīt, ka noformēts vēl neesmu, tad jau arī eju uz veikalu.

Arī pēc desmitiem mani dokumenti noformēto kaudzītē vēl neatrodas, saprotu, ka nav ko saspringt un visu nakti dežūrēt – no rīta paņemšu jau gatavus papīrus un varēšu braukt, kā nekā arī darba laiks iet uz beigām, līdz mājai jau normāli vairs netieku.

Noskatos vēl kādu sēriju no kārtējā krievu seriāla, ta snozīmē, ka strāvas pārveidotājs priekš datora strādā, vēl arī padarbinu autonomo apsildi, jo pa nakti paliek tāds diezgan pavēss – tikai divi grādi plusā. Tad arī atjēdzos, ka vajag taču palaist dzinēju lai akumulatorus uzlādētu, jo šodien taču maz braukts. „Kamdēļ vēlu nāci Tu...” dzied kādā  dziesmā! Tāpat arī nodzied starteris manai skanijai un viss paliek kluss...

Kolēģi no kaimiņmašīnām aizdevušies mājās, kustības pa laukumu nekādas, palīdzību īsti nav no kā gaidīt. Nu ko darīt – rīts gudrāks par vakaru, sameklēju visas segas, cik ir līdzi, nenosalšu jau, labi, ka nav mīnus divdesmi un ”ar labu nakti!”

11.aprīlis

Rīts sākas ar pastaigu pa laukumu. Vēl jau tikai pusē septiņi un kustības nekādas. Aizstaigāju arī līdz muitai, tur atkal kārtējais pārsteigums. Mani dokumenti nolikti malā, jo izdomājuši pieprasīt licenzi dubultā pielietojuma preču izveššanai. Dubultais pielietojums nozīmē, ka preci var izmantot gan civilām, gan militārām vajadzībām. Nu tad arī mierīgi varu nodoties savām iedarbināšanas problēmām, jo ātrāk par deviņiem tāpat deklarantiem nav ko zvanīt. Kaimiņi arī vēl nav parādījušies, nākas gaidīt kādu, kas iebrauks laukumā. Drīz vien sagaidu arī. Nāk iekšā Volvis ar Pleskavas numuriem, tas vēl jolabāk, jo Volvim var strāvu paņemt no kontakta zem priekšējās restes, ja vajētu no akumulatoriem, varētu nepietikt vadu garuma. Tā īsti pretīmnākošs jau viņš nav, kad lūdzu piebraukt un piepīpēt. Sāk meklēt atrunas – „mani pašu tikko piepīpēja un man nav laika”! Es šim saku, ka tak tagad ta tev rūc! Nu bet ja nē, tad nē, saku” liels paldies” un eju prom. Tak jau šis apdomājās, ka nav jau īsti labi izrīkojies un brauc klāt. Nu man jau akumulatoru kaste bija vaļā un vadi sagatavoti, piecas minūtes un manējā bitīte rūc! Švakām baterijām jau daudz nevajag, ātri nosēstas un ātri uzlādējas, tikai ilgi netur! Liels paldies viņam par palīdzību, šoreiz bez pēdiņām!

Nu man ir strāva un siltums, varu padomāt par brokastīm. Sagaidu deviņus, zvanu deklarantei. Atbildi jau zināju – gaidi, tīlīt rīkosimies! Tā gaidot pienāk divpadsmit, kad beidzot izkustos no vietas. Vēl tik jāpiebrauc pie muitas caurlaides, tiek uzlikts „nodrošinājums” vai vienkārši sakot noplombēta piekabe un esmu brīvs. Šodien tikai līdz mājai, tālāk doties nav jēga, tāpat uz brīvdienām trāpīšu. Pa ceļam tik izdaru secinājumus, ka pagājušās nedēļas remonti tiešām nākuši par labu. Tika nomainīti stūres šķērsstienis un garenstienis un pārbaudīta riteņu ģeometrija. Rezultāts jūtams – ceļš vairs nav jāķer!

12.aprīlis

Sveiciens kosmonautiem un citiem līdzīgi domājošiem! No rīta i-netā uzrādās rinda tikai 100 mašīnas. Ja kādam interesē, to var redzēt šeit http://www.vid.gov.lv/default.aspx?tabid=9&id=5183&hl=1

Iepriekšējā pieredze rāda, ka uz nedēļas beigām parasti rinda saskrien lielāka, tāpēc uz rītdienu neatlikšu, jābrauc šodien. Kā jau vienmēr – plānoju uz pusdienlaiku, izbraucu piecos. Septiņos jau izņemu taloniņu, un ,lai cik tas arī dīvaini nebūtu, priekšā 17 mašīnas! Kāda stunda paiet izstāvēt dzīvo rindu un tad jau tieku iekšā robežā. Šoreiz mēģināšu tā sīkāk pieversties tām procedūrām, kas jāveic kravas mašīnai šķērsojot Eiropas Savienības robežu.

Apmēram kādi septiņi kilometri no robežas stāv robežsargu busiņš, pie tā ir jāapstājas un jāuzrāda kravas un mašīnas dokumenti un tiek izsniegts talons ar kārtas numuru, pēc kura mašīnas tiek ielaistas robežā. Šoreiz pie talona tieku uzreiz, bet citas reizes ir bijis, ka divas stundas stāvu rindā.  Mašīnu pieplūdums tik liels, ka vienkārši nespēj tik ātri izsniegt.  Kad talons uz rokas, var braukt tuvāk robežai un gaidīt savu kārtas numuru. Ir divi varianti – var stāvēt vienkārsi uz ceļmalas vai braukt iekšā laukumā, kas ir aiz žoga un apsargāts, nu tas jau ,protams, par maksu. Ja ir liela rinda, es labāk tomēr izvēlos stāvēt stāvvietā. Kopš šī sistēma ieviesta, ilgākais gaidīšanas laiks man ir bijis divas diennaktis.

Tā kā šoreiz rindas tik pat kā nav, dodos uz reiz uz robežu. Priekšā vien dažas mašīnas. Pēc kādas pusstundas esmu jau pie pirmās barjeras. Šeit jāuzrāda taloniņš, robežsargs pārbauda, vai ir pienācis tavs kārtas numurs un ielaiž iekšā robežā. Tejau parasti atkal veidojas rinda, to izstāvot, pēc robežsarga uzaicinājuma,  tiec zem nojumes uz formēšanos. Pirmā ir robežsargu kontrole, pārbauda pasi, mašīnas dokumentus, arī apdrošināšanu un tehnisko apskati un ,protams, tas viss tiek piereģistrēts. Tālāk seko  pirmā muitas kontrole. Te tiek pārbaudīts nodrošinājums un izlemts vai ir vajadzība veikt pastiprināto kontroli, vai nē. Tas nozīmē, ka var aizsūtīt uz svariem, var uz rentgenu. Man šoreiz nekur citur nedzen, varu doties pie nākamā muitnieka, kas jau tieši veic kravas noformēšanu. Paskatījies, ka man Latvijas prprece, muitnieks vēl nobrīnās, ka Latvijā vēl vispār kaut ko ražo un noformē dokumentus bez kādas lielas aizķeršanās. Tālāk jau varu stāties rindā uz izbraukšanu no robežas Latvijas puses uz Krievijas pusi. Vēl tik pēdējā barjera, kur robežsargam jānodod tas pats talons, kas izsniegts sākumā un uz kura ir izdarītas atzīmes par visām procedūrām. Tā nonākam neitrālajā teritorijā, kas nav visai liela, te ietilpst tikai kādas trīs kravas mašīnas.

Krievu pusei sākums līdzīgs, pirmā barjera ar robežsargu, kas izsniedz talonu un ielaiž robežā.  Aiz barjeras pirmais ir svari, te cilvēka nieviena klāt nav, viss tiek regulēts ar kameru un luksofora palīdzību. Tad atkal iestājamies rindā un tad tiekam zem nojumes.  Arī te pirmais ir pasu kontrole. Ejam pie pirmā lodziņa, kur iesniedzam savus un mašīnas dokumentus. Kad personība pārbaudīta, otrs robežsargs dodas pārbaudīt mašīnu. Tiek pārbaudīta gan kabīne, gan arī apstaigāts visapkārt no ārpuses. Tad nākošais ir jāmeklē muitnieks, kurš arī parbauda mašīnu no visām pusēm, arī var pamērīt augstumu. Vispār jau viņiem acs tā „piešauta”, ka uz reiz pamana, ja ir par daudz. Nu man šeit jāizmanto viens triks, lai tiktu cauri, jo mašīna ir par diviem centimetriem par augstu. Vēl te viņiem ļoti mīlā tēma ir tā saucamais „negabarīts” – ka tik kaut kas nebūtu izspiedies piekabes tentā! Kad tam visam veiksmīgi ir tikts cauri, dodamies pie muitnieka, kas piereģistrē mašīnas ienākšanu robežā un uzdrukā uz taloniņa svēršanas rezultātus. Pirmo posmu varam uzskatīt par pabeigtu un braucam uz stāvlaukumu. Šis process kopā ir aizņēmis divas ar pusi stundas un tas jau ir ļoti labs rezultāts.

Kā par brīnumu, stāvvietā atrodu normālu brīvu vietu un varu doties uz muitas zāli. Te maiņas vecākajam nododam taloniņu un kaidam, kad pienāks rinda uz formēšanos. Šie gaidīšanas svēki atkal ilgst divas ar pusi stundas. Vienīgais, ko šajā laikā lietderīgu izdaru, pie deklarantiem noformēju tranportlīdzekļa ievešanas deklarāciju. Mājās braucot tā būs jānodod atpkaļ un ar to tiek kontrolēts, vai visas mašīnas, kas iebrauc Krievijā, arī izbrauc ārā. Tātad, pēc divarpus stundām mani izsauc uz formēšanos. Arī tas ir labs rezultāts, ir nācies gaidīt sešas stundas. Te , kā jau vienmēr, vispirms tiek meklētas dažādas problēmas – kāpēc nav uztaisīta „elektroniskā kopija”, vērtība liela, jārēķina muitas maksājumi, varbūt vajadzīg konvojs utt. Tas viss jau sen zināms un pierasts. Un vēl arī tieku aizdzīts uz rentgenu.  Vienīgais, ko šeit tā īsti negribu apskatīt, ir dažas, visiem jau tāpat zināmas nianses, kas būtiski paātrina un vienkāršo daudzas procedūras! Tad jau pati formēšana vairs neaizņem nemaz tik daudz laika. Vēl tik jāsagaida muitnieks, kurš iet uz laukumu, lai uzliktu plombi un varu braukt ārā. Pirmā ir muitas barjera, te tiek pārbaudīts, vai ir uzlikta plombe un vai uz visiem papīriem un taloniņa ir visas atzīmes un zīmogi. Tad pie robežsargiem, atkal viss tiek pārbaudīts un tad paceļas pēdējā barjera – dobro požalovaķ v Rossiji!

Nākošais ir steidzīgi uz „zapravku” uztankoties, jo uz robežu tiek atbraukts ar pēdējiem litriem degvielas. Kā nekā degviela te ir uz pusi lētāka, kā pie mums, un tas ir maksimāli jāizmanto. Ir trīs naktī, nekur tālāk vairs nebraukšu, izdodas arī atrast brīvu vietu zem laternām kur noparkoties un var doties pie miera.

13.aprīlis

No robežas ārā izbraucu, izmantojot dažas viltībiņas, tāpēc jau pēc desmitiem varu sākt strādāt. Šodien braucamā diena. Pirmā pietura Pustoškā. Jāuzpilda gāzes balons, pavisam maz vairs palicis. 5 litri gāzes ar visu procentu par uzpildi maksā 90 rubļi, kas ir apmēram 1.70ls. Ar to man parsti pietiek kādiem trim mēnešiem. Laižu tālāk. Līdz Daugavai, kas te saucas Zapadnaja Dvina ceļš slīdzinoši labs, ir dažas vietas, kas liek sabremzēties, bet visumā braucas raiti. Tālāk, pirms Ņeļidovas, jau sākas tas, ko grūti nosaukt par ceļu. Braukšanas ātrums te svārstās 5 – 40 km stundā. Brauc kā gribi, bez bedrēm te izbraukt nav iespējams, galvenais, kaut ko nenoraut, jo bedres tik dziļas, ka buferis sitas pret zemi. Pēc šiem posmiem man ,parasti, sāp spranda un rokas no sasprindzinājuma, un sāp galva līdz pat nelabai dūšai, par to, kas mašīnai jāpārcieš! Tad , pirms Rževas, iedod kādu gabaliņu labāka ceļa, tad atkal Zubcovas posms izpurina visu, ko var izpurināt. Un tad, jau netālu no Maskavas apgabala, var atviegloti uzelpot – trakākais aiz muguras! Īsi pirms astoņiem bedzu darbu savā iecienītajā „vulkānā”, jau Maskavas apgabalā. Astoņās stundās pieveikti 480km, bet kādi kilometri!

14.aprīlis

Atpūtu ņemu īso, deviņas stundas. Piecos no rīta startēju, cerot uz to, ka, sestdienas rītā, pirms astoņiem, MKADs būs brīvs, eju caur Maskavu. Arī šoreiz uzminēju, MKADs brīvs, izskrēju bez aizķeršanās, bet aizķeros jau uz Gorkijas šosejas. Ir taču pareizticīgo lieldienas un no pilsētas gāžas tāds daudzums „maskaviešu”, kuri dodas uz savu „iztoričeskuju roģinu”, ka šoseja un luksofori nespēj to visu apēst. Kādu pusstundu te nākas zaudēt, bet tas nav nekas traks, Maskavai esmu ticis veiksmīgi cauri. Pēc četru stundu darba taisu kafijas pauzi pie Pokrovas.

Taipus Maskavas mūsējo mašīnu kļūst mazāk, tad es rāciju pārslēdzu uz 15.to krievu kanālu. Pirms Vladimiras pretīmbraucošie brīdina, ka uz apvedceļa pirms tilta remonta liels sastrēgums. Nolemju iet caur pilsētu. Aizlieguma te nav, tikai cik luksofori var sabremzēt, attālums arī vienāds. Nezinu, vai esmu vinnējis, vai nē, bet caur pilsētu izeju bez kādas aizķeršanās.

Ceļš te daudzmaz normāls, tikai jāuzmanās no dziļām un asām bedrēm, kas ik pa laikam šur tur uzrodas. Pēc vienas tādas stāv trīs vieglie un skrūvē riteņus. Šobrīd vietējām”šinomontažkām” , kuras te ik uz katra stūra, īstais pļaujas laiks.

Īsti neesmu pārliecināts, vai deviņās stundās iekļaušos līdz galam, tāpēc nolemju uztaisīt otru pauzi pie Kovrovas pagrieziena, kad nostrādātas divas stundas četrudesmit.

Pirms Dzeržinskas Transporta inspekcijas posteņa izdodas tā labi noslēpties aiz diviem baltkrievu autovedējiem. Tos noceļ, es tieku garām.it kā jau baidīties navko bet nu tāpat labāk pa gabalu no viņiem.

Vēl pēc divām darba stundām esmu klāt Dzeržinskas muitā. Ir bez piecpadsmit pieci pēc viņu laika un muita vēl strādā, uzreiz nododu dokumentus. Tikai man tā arī nepasaka, vai šovakar izlaidīs uz rūpnīcu vai rītvakar. Tas, ka kraus ārā tikai pirmdien, tas gan ir skaidrs.

Knapi esmu nostāvējis 45min, kā apsargs jauklāt, jāiet uz muitu. Tas nozīmē, ka braucam šovakar. Četrudesmit kilometru pievarēšanai aiziet vēl gandrīz stunda un pusē septiņos esmu iekšā rūpnīcā. Šodienas veikums 594km deviņās stundās un četrudesmit minūtēs.

15.aprīlis

Priecīgas Lieldienas tiem, kam tās ir šodien! Man arī brīvdiena. Kā jau kārtīgai pūcei pienākas, noguļu līdz desmitiem. Līst lietus, kas apslāpē manas pēdējās paliekas no vēlēšanās iet pastaigā uz pilsētu.  Kad jau brīvdiena, tad brīvdiena, nekur neiešu. Paikas man vēl pietiek, veikalu nevajag, varu uzrīkot vienu seriālu dienu, kas sen nav bijusi.

16.aprīlis

Sākas jauna darba nedēļa. Svētdienas vakarā atbrauca vēl divas mašīnas ar igauņu numuriem. Pusastoņos jau mana „kladovšcica” klāt, varam braukt uz nolitavu. Es te jau savējais, reizi pa reizei atvestai „Laimas” šokolādei un balzāmiņam pateicoties, varat  minēt trīs reizes, kurš pirmais braus izkrauties! Te vēl tieku pacienāts ar krāsainām olām, tā ka par brokastīm arī šorīt nav jāraizējas. Krāvēji jau arī sagaida kā savējo un garumā nevelk...

Deviņos jau braucu ārā no rūpnīcas. Atpakaļkravas adrese jau zināma – Viksas metalurģiskais Kombināts. Trīs stundās tiek pievarēti tie 200km un pēc pusdienas jau esmu galā. Lai tiktu pie kravas, te jāveic vesela virkne procedūru, kā jau daudz kur Krievijā. Vispirms jau jāatrod, kur apstāties tuvumā deviņstāvu kantora ēkai. Visas iespējamās vietas aizņemtas ar vieglajiem, piedevām, te vislabāk var redzēt, kāpēc Krievijā vajadzīgi džipi- lai varētu uzbraukt uz trotuāriem un zaļajām zonām. Tā kā es te neesmu pirmo reizi, tad zinu, ka turpat aiz stūra muitas stāvlaukums, ielienu tur. Tad eju uz caurlaižu biroju. Te jāpastāsta, kas tu tāds un ko gribi. Tad kaut kur tiek pazvanīts un saņemts apstiprinājums, ka var ielaist. Tad tiek izrakstīta caurlaide. Dodamies uz centrālo kantori. Jāierodas septītajā stāvā, trešajā kabinetā. Apsardze, ielaižot, uz reiz nosaka, ja lifts nestrādā, kas te bieži mēdzot gadīties, tālāk esot kāpnes. Lifts, protams, nestrādā... pie kāda sestā sāku pārdomāt, ka laikam vajag vairāk nodarboties ar fiziskām aktivitātēm...

Tieku arī līdz kabinetam. Te tā uzreiz nemaz nevar atrast dokumentus uz manu kravu, bedzot jau atrodas. Paveicas, ka jau ir uz mani atsūtīta pilnvara saņemt preci. Kādu pusstundu sēdu koridorā, kamēr izraksta norīkojumu iekarut man kravu. Tad varu doties atpakaļ uz mašīnu un braukt apkārt rūpnīcai uz vārtiem nr 4, pa kuriem tiek izvesta prece. Te arī vispirms pie apsardzes priekšnieka, tas piereģistrē mašīnu, tad piebraucam pie barjeras, divi apsargi pārbauda gan piekabi, gan kabīni, es gan īsti nesaprotu, ko viņi tur grib atrast. Tad tieku iekšā un braucu uz cauruļu cehu. Pie iekraušnās priekšā vēl piecas mašīnas, nojaušu, ka nāksies pagaidīt. Te vispirms jāaiznes papīri maiņas meistaram, kura kabinets atrodas kādi 300 metri ceha dziļumā, uz tāda kā tilta, kas stiepjas pa vidu visā ceha garumā tādā augstumā, lai būtu virs vilciena vagoniem, jo te dzen iekšā pa kādiem desmit vagoniem uz iekraušanu. Un tagad sākas gaidīšana, kad sauks iekšā uz kraušanos. Īpaši nekāda steiga jau te netiek izrādīta, darba jau viņiem tāpat pietriek, pirmām kārtām tiek krauti vagoni. Līdz vakaram tomēr divas mašīnas piemoka. Pa nakti nāk cita maiņa, sāk rādīties cerīgāk, jo uzreiz divas nākamās tiek iedzītas iekšā, tomēr nemaz tik ātri ārā tās nebrauc. Ap kādiem vienpadsmitiem mana pacietība beidzas, nolemju pagulēt, ja vajadzēs – pamodinās.

17.aprīlis

Nevienam mani nevajadzēja un neviens mani nemodināja. Tāpat jau izgulējies neesmu, visu laiku kā uz adatām. Vietējās rūpnīcas mašīnas visu laiku braukā garām un tāpat jau ik pa laikam jāpalūr kas tur notiek, krauj kādu vai ne. Tā arī pienāk rīts, tāpat jau arī pienāk pusdienlaiks, es joprojā stāvu tukšš. Pirms pusdienām atbrauc vēl viena mašīna no LV, tikai saņēmējs cits. Pēc kādas stundas šo jau sauc iekšā uz kraušanu. Prasu krāvējiem, kāpēc tāda netaisnība, šie atbild, ka neesot vainīgi, kuru liek, to krauj. Tā kā īpaši ar ko nodarboties nav, eju palīgos kolēģim pie iekraušanās. Divatā jau tomēr ātrāk sanāk piekabi virināt un kravu nostiprināt.

Vakarpusē mana palīdzēšana attaisnojas. Pēc ilgas stāvēšanas uz vietas un maz darbināšanas, atkal nevaru palaist. Tā kā kolēģis ir uzkrauts, bet vēl nav aizbraucis uz muitu, pēc palīdzības tālu nav jāmeklē...

Nobeigums saīsināti...

Ievilkusies garumā mana apraksta veidošana, tāpēc beigas tā mazliet steigā. Sīkāk jau atkal citreiz...

Uz iekraušanu tiku iesaukts tikai 18-ajā no rīta, no muitas palaists 19-ajā vakarā, diennakti pavadījis uz robežas un svētdien , 22-ajā astoņos no rīta sasniedzu pieturvietu Madonā.