Laikam jau tā ir, ka mēs visu savu apzinīgo dzīvi dzīvojam ar gaidīšanu, gaidot nu viskautko, nu, piemēram, - algas dienu, ziemassvētkus, dzimšanas dienu un tā tālāk, nu kas jau kuram liekas svarīgs. Tāpat jau ir ar mani. Lai gan jāsaka, ka laikam ejot, noteikti izmainās gaidīšanas prioritātes. Šogad nemaz nebiju noskaņojies uz Līgo vakara gaidīšanu, jo labi sapratu, ka nekāda svinēšana nesanāks, jo tas vakars iekrīt darba dienā un šajā galā tā noteikti nav brīvdiena. Tā nu šogad Līgovakara saulrietu vēroju pavisam mierīgā noskaņā, atrodoties Austrijā,Vīnē.
Tuvākajā laika periodā man svarīgs liekas pavisam cits datums - 24. jūlijs. Nekad iepriekš man tas nav bijis svarīgs un, droši vien, arī pēc tam tas vairs nebūs svarīgs, bet šobrīd ir! Tā ir pēdējā darba diena pirms atvaļinājuma, un es pieturos pie stingras pārliecības, ka tas ir tas, ko ir vērts gaidīt!
Visādi citādi nekas jau nemainās, darbs rit savu ierasto gaitu. Šonedēļ viss pēc diezgan ierasta grafika, piegādātas trīs piekabes, viena uz Slovēniju, divas uz Austriju. Cik es nojaušu, tad mēbeļu rūpnīcas atkal strādā ar pilnu jaudu un varbūt pat vēl vairāk, jo cenšas atgūt iekavēto, arī veikali ir atsākuši strādāt un pircēju aktivitāte arī ir atjaunojusies. Drošības pasākumi arī jūtami samazinājušies, pie noliktavu durvīm jau vēl ir uzraksti, ka jālieto maska, bet lietota tā tiek jau pavisam retās vietās. Tad nu gribas secināt, ka vienu gaidīšanu būsim izturējuši, tas vispasaules trakums iet uz otru pusi, lai jau arī vēl pavisam nav beidzies.
