Nemaz tā īsti neatceros, kad pēdējo reizi
esmu izlasījis kādu grāmatu, lai gan skolas laikā biju bibliotēkas apmeklētāju
topa pirmajā ailītē. Lai piedod Sandra, arī viņai neizdevās mani pievērst
lasīšanai, lai arī tika piedāvāta dažnedažāda lasāmviela. Kas neizdevās
Sandrai, tas izdevās mūsu zāģētavas direktoram Egīlam! To, ka Egīls ir vecā
kaluma cilvēks, kas lasa taustāmas lietas – žurnālus un grāmatas, es jau
zināju. Pat šad tad biju pašķirstījis pa kādam žurnālam no viņa krājumiem. Bet,
kad viņš man rokās ielika grāmatu un pateica, ka man šo noteikti vajadzētu
izlasīt, lūkojos viņā ar pagalam skeptisku nokrāsu sejā! Palūkojos uz vāku –
Ēriks Kūlis, “Vecīt, bez komentārim...” Tiešām – komentāru nekādu, jo neizsaka
man neko! “Pagriez otrādāk!” nosmīn Egīls...
Apgriežu grānatu otrādi – uz aizmugurējā
vāka neliels grāmatas apraksts, kas iesākas ar vārdiem “Arturs Kokainis –
bijušais tālbraucējs šoferis...”
Nenoliegšu, šie daži vārdi lika man aizdomāties, ka varbūt vēl savu
lasīt prasmi neesmu aizmirsis!
Grāmatu izlasīju ar aizrautību, tās autoram
ir izdevies pat mani noturēt pie tās un tikt līdz galam! Nezinu, kāda saistība
autoram ar tālbraucējiem, bet darba apraksti, notikumi un pat šoferu sarunas
tik reālas, ka ne ko pielikt ,ne atņemt! Visu sižetu neatstāstīsu, citādi tiem,
kas vēl nav lasījuši un gribēs to darīt, nebūs interesanti. Lai gan beigas ne
visai priecīgas, jo dzīvē jau nav kā pasakā, varu teikt pavisam atklāti – man
patika!
