28.12.10

13.decembris.

pa sniegiem pie dubļusargiem pieaug smuki spoileri
Madonā esmu 04.00. Mājiniekus negribu trobelēt, uzlieku modinātāju uz septiņiem un liekos pagulēt.
Pamostos no telefona zvana – jau astoņi! Izrādās, ka šis zvans nemaz nav pirmais! Sandra jau no septiņiem man zvana. Pazvana vienreiz – es nospiežot aizņemtu, tad jau laikam es vēl robežā. Gaida, kad es atzvanīšu, bet nekā, es nezvanu. Zvana vēl pēc kāda laika – es atkal aizņemts! Beidzot ar trešo reizi es paceļu un uz jautājumu „kur esi?” mierīgi atbildu – „ziemeļu naftā!”  Tās divas negulētās naktis jau dara savu, gan modinātāju, gan zvanus tik biju apklusinājis, lai tak ļauj pagulēt!
Par to, ka šodien brīvdiena, prieki bija īsi. Deviņos zvanu šefam, lai noziņotu, ka esmu ticis mājās. Bet šis man pretī – tev šodien „Damaksnī” dēli vēl jāuzkrauj, ko rīt pa ceļam uz Rīgu aizvest. Lai domājot pats, kad to darīt, vai tagad, vai pēcpusdienā. Nu ko tur vilkt garumā! Desmitos jau esmu tur. Labi, ka Ivaram jau viss gatavs, pa    divām stundām esmu atpakaļ stāvvietā. Un skaitās, ka esi mājās – pusdiena jau pagalam.

12.decembris.

Pa nakti kustības gandrīz nekādas, tikai kādas pāris reizes pa 100m. Pagulēt jau tāpat nesanāk, brīžiem tāpat sēdus pasnaužu. No rīta secinu, ka manas aizdomas apstiprinās. Pa nakti man aizmugurē piebraukušas tikai kādas astoņas mašīnas. Varēju gulēt un stāties rindā no rīta – daudz jau nebūtu zaudējis.
Pēc „peresmenkas” kustība tā arī neatsākas, nostāvam mierā sešas stundas. Pa rāciju klīst ziņas, ka tiek grieztas uz LV atpakaļ divas mašīnas ar mazajiem helihopteriem un tām taisa pilno „dosmotru”. Tā ka visi muitas spēki novirzīti uz turieni un jaunas mašīnas robežā iekšā nelaiž.
Kustība atsākas jau pēcpusdienā. Dodu ziņu šefam, ka viss jau sāk liecināt par to, ka rīt no rīta es līdz Rīgai varu nepaspēt. Šis vēlāk atzvana, ka mana iekraušanās pārcelta uz otrdienu, „Rīgas Dīzelis” vēl nav nokomplektējis kravu, tā, ka viss spēlē manā labā!
Pēc rindā pavadītas diennakts, ap pusnakti tieku iekšā robežā. Pāri tieku bez problēmām, vienīgās bažas bija par transporta inspekciju, kā nekā es joprojām ar citu bildi strādāju. Bet „divas biļetes uz baletu” dara savu un man pat izdruku nepaprasa! (mazs skaidrojums – uz 100 rubļu banknotes attēlots baleta teātris)

11.decembris.

Solīts makā iekrīt – noliktava strādā sestdienā. Deviņos sākas izkraušanas darbi, vispirms LT, tad mani. Kamēr krauj ārā, vēroju, kā noliktavā notiek darbs. Gultņi tiek ņemti ārā no kastēm ar uzrakstiem „made in Malayzia” un likti kastēs „sdelano v Rosije”.
Desmitos esmu brīvs un varu doties ceļā. Jau iepriekš tika dota zaļā gaisma doties mājās tukšā, jo pirmdien jau atkal ir krava uz Krieviju.
Pirms Pustoškas jau sāku ievākt ziņas, kas darās uz robežām. Terehovā rinda jau pirms jaunā „Arisa”, tas ir kādi 8km, kas nozīmē pusotru lidz divas diennaktis. Arī Grebņevā rinda paliela, tomēr ceru tur tikt ātrāk pāri un griežu uz turieni. Atkal pietrūkst laika un atkal lieku jaunu bildi. Nemaz negribas pa ceļam stāvēt un taisīt pauzi, darīšu to rindā. No otras puses – atkal nakts negulēta.
 Pusē  divpadsmitos vakarā iestājos 2,6km garā rindā uz māju.

10.decembris.

No rīta nākas stāvēt gandrīz līdz pusdienlaikam, jo vakar tikai vēlu naktī apstājos. Uz ceļmalas esmu palicis vienīgais, citi jau prom. Krievijā uz iekšējiem pārvadājumiem jau darba laiku nekontrolē, cik ilgi vai neilgi grib, tik paguļ.
Ceļmalā stāvot, ar interesi vēroju krievu mašīnas. Te var redzēt visu Eiropu – mašīnas, kas sapirktas uz Krieviju, bet vecie uzraksti palikuši. Vācija, Holande, Beļģija, Dānija, garām skrien gan pazīstamas un Eiropā redzētas, gan arī neredzētas firmas. Uz citām pat adreses vēl redzamas – varu prātot, vai es tur esmu bijis vai ne!
Pa dienu braucot, var vērot pagājušās nakts slideno ceļu sekas – pilni grāvji ar mašīnām! It kā jau naktī visi godīgi brauca, bet nekā – ir arī daudz avāriju, dažas pat diezgan smagas, ka kabīnes noārdītas. Lielais amerikānis ar purnu tā ietriecies priekšā braucošā vai stāvošā puspiekabē, ka piekabes visi trīs tilti šim augšā uz purna! Arī kabīne, protams , noārdīta. Sekas varētu būt diezgan smagas.

Atkal kārtējais sastrēgums – luksofors pilsētā Višņij Voloček. Ar vārdu „višņij” man asociējas kaut kas dievīgi augsts un varens. Šim vārdam atbilst šis Krievijas slavenākais luksofors, kas regulāri veido sastrēgumus vairāku km garumā!
Darba laikam tuvojoties beigām, jūtu, ka līdz galam netikšu. Slidenie ceļi un sastrēgumi tomēr prasa savu. Nu ko, nākas blēdīties – liekam jaunu bildi iekšā!
Ir jau vienpadsmit vakarā, kad sasniedzu savu galamērķi – noliktavu kompleksu Domodedovā. Sargs ir brīdināts un mani bez kādām problēmām ielaiž teritorijā. Pirms manis jau viena mašīna ar LT numuriem. Cerēsim ,ka viņi tiešām rīt strādā un izkraus.

9.decembris

Austrumu frontē joprojām bez izmaiņām. Trešo dienu dzīvoju pa labprātīgo cietumu. Šodien, izbraucot no šejienes ārā, ir pēdējā iespēja šonedēļ izkrauties, un arī tikai ņemot vērā to, ka izkraušana strādā arī sestdienā. Kā nekā vēl jānobrauc 940km, tam vajag vismaz pusotru darba maiņu. Ja vēl sniegputenis un Maskavas korķi, tad tas var prasīt visas divas maiņas. 
Ap pusdienlaiku atbrauc vēl viena mašīna ar gultņiem. Baltkrievu numuri, bet krāvies Rīgā un saņēmējs tas pats. Šoferis galīgais nemiera putns – pierunā mani iet meklēt deklarantus, lai uzzinātu, cik ilgi te jādzīvo. Uzzinām to, ka divām pirmajām mašīnām deklarācija ir iesniegta muitā un šodien ir cerība aizbraukt, bet baltkrievam jau nu cerību nav. Arī par mums vēl īstas pārliecības nav.
Četros apsargs pie mums klāt gan! Man jāiet pēc papīriem, otrai mašīnai jābrauc pie rampas uz pastiprināto kontroli! Tas nozīmē, ka es aizbraukšu, bet viņš nē!
Tā īsti jau nesaskaitīju, cik grants spaiņus aiznesu un izkaisīju un ar kuro piegājienu tiku ārā, bet kādas divdesmit minūtes tas man paņēma! Izbraucot pa vārtiem, arī sanāk straujš pagrieziens un pret kalnu, te arī nācās laist atpakaļ un ņemt lielāku ieskrējienu. Augšā tiku ar otro reizi. Atkal jācīnās pa tumsu ar puteni, iekļaujos kopējā satiksmes plūsmā un virzos Pēterburgas virzienā. Ceļš nav tīrīts un kustamies ar ātrumu apmēram 60 km stundā. Uz Pēterburgas apvedceļa tieku sastrēgumā, kas paņem pusotru stundu mana darba laika. Iemesls jau pavisam vienkāršs – netīrītais un nekaisītais ceļš. Kādi trīs smagie netiek augšā uz viadukta pār dzelzceļu un brīva palikusi tikai viena josla. Kamēr tieku tiem garām, darba laiks jau cauri, līdz kādai stāvvietai vēl tālu, stājos turpat ceļmalā uz ieskrējiena joslas, vēl tik noskatīju, ka te sanāk no kalniņa, tad jau varēšu iesākt. Tālāk jau tieku raitāk, pat uz Maskavas bāņa, izbraucot no pilsētas, nav sastrēgumu, laikam jau tāpēc, ka ir pusnakts. Un tad nākošās nedienas – ārā -4 un sāk līt lietus! Atkal ātrāk par 60 vienkārši nav iespējams pabraukt! Un lai cik tas nebūtu dīvaini – neviens mani neapdzen! Jo te tak vienmēr lidotāju netrūkst! Mašīnas priekša apaug ar kādi divi centimetri biezu ledus kārtu.
Jau diezgan laicīgi pirms darba laika beigām sāku meklēt stāvvietu. Ir trīs naktī un visur ir tik pilns, ka pat nav kur iespraukties. Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem atrast kādu vietu, stājos nost uz Staraja Rusas pagrieziena ieskriešanās joslas zem laternām. Labāku variantu vairs neatrast!

12.12.10

astotajā decembrī

Šodien tīri sēdošā diena. Kā vienmēr – tāda kā pārdomu diena. Atkal jāizdara secinājumi – kāda gan Krievija ir kontrastu zeme. Bagātākā valsts pasaulē, cilvēki kosmosā lido, bet muitas teritorijā uz kādām simts mašīnām tikai viens stratēģiskais objekts – koka būdiņa ar caurumu grīdā!
Nekas jau ievērības cienīgs nenotiek, viss pēc ierastā sēdēšanas grafika. Pāris sērijas no seriāla, tad pusdienas. Savāru boršču, laika pietiek, var noņemties atliku likām! Tad atkal pāris sērijas! Tad atkal kāda sērija no seriāla „kā citi buksējas no muitas ārā”, labi, ka stūrī izgāzta grants čupa, arī lāpsta un pat ķerra nolikta pa ķērienam! Man jau neies labāk! Kaut gan es būtu priecīgāks kaut vai ar mokām, bet braukt ārā.
Tā arī visa diena paiet klusi un mierīgi. Katram jau mums nākas dzīvot kaut kādā noslēgtā telpā. Kādam tā ir lielāka, kādam mazāka, vienam liela privātmāja, ar daudzām istabām un plašu pagalmu, otram vienistabas dzīvoklītis kādā daudzstāvenē. Mana teritorija ir divi reiz divarpus metri, kuros ietilpst viss, gan darba kabinets, gan guļamistaba, gan virtuve. Tā jau saka – ja gribi rīta kafiju gultā, tad guli virtuvē! Man tas nav problēma, tik pašam jāpagatavo.
Piecos tomēr tiek atgādināts, ka kāds kaut ko dara. Atnāk divi muitnieki taisīt „dosmotru”. Fotografē mašīnu no visiem galiem, attaisa piekabi un bildē preci no visām malām. Tā kā ir jau vakars, tad skaidrs, ka šodien nekur vairs neaizbraukšu. Muitnieki jau apgalvo, ka rīt jau vajadzētu izlaist. Nu cerēsim uz to labāko!

7.decembris

No rīta celties varu bez steigas, tāpat jāgaida, kamēr sāksies ārā laišana. Pamostos no tā, ka blakus refs sāk tā nepareizi strādāt. Kamēr strādāja vienmērīgi, nemaz netraucēja. Viņš jau tā labi bija nostājies, lai nebūtu tieši pret kabīni, bet pabrauca tālāk, lai sanāktu mazliet pamīšus. Nodomāju, ka tak nav tik auksts, lai degviela aizsaltu, tikai divi grādi mīnusā. Vēlāk jau uzzināju, ka pie vainas elektrības kontakti pie degvielas sūkņa. Kravā viņam kosmētika, kuru nedrīkst sasaldēt, refs viņam strādā uz sildīšanu nevis saldēšanu.
Pa nakti vēl kādas piecas mašīnas atbraukušas, izveidojot tādu smuku rindu uz diezgan šaurās ieliņas. Pirmās mašīnas sāk laist ārā jau pirms desmitiem, bet mūs iekšā nelaiž, pa brīvajām vietām darbojas sniega tīrītājs.
Vienos dienā visu baru laiž iekšā. Tieku ievirzīts pašā dziļumā un tādā bedrē, ka saprotu, ārā braucot  jautrība tikai turpināsies! Labi, ja izlaidīs pa dienu, kad te grozās tas sniega tīrītājs, bet ja vakarā?
Ejam nodot dokumentus. Prasu deklarantei, kad tad man cerības aizbraukt. Šī paskatās saņēmēju, šodien jau lai necerot, šitajam klientam esot nenopietna attieksme pret atmuitošanu, mašīnas parasti stāvot vairākas dienas. Ļoti iepriecinoša perspektīva!
Gandrīz blakus stāv vēl viens LV, sākam runāties, izrādās, šis arī ar gultņiem uz to pašu vietu. Atbraucis jau svētdien, tā ka viņam jau viena diena nostāvēta. Interesanti, vai mūs atmuitos reizē, vai pa vienam? Tad jau dzīve rādīs!
Pienāk vakars un prognozes piepildās – mūs liek mierā, nevienam neesam vajadzīgi! Lai jau vēl jautrāk būtu, atkal sākas sniegputenis! Nu nekas, rīts gudrāks par vakaru – ar labu nakti!

6.decembris

Šodien tāda tīri braucamā diena, kas man patīk vislabāk. Aizlaižu SMS balodīti šefam, ka veiksmīgi esmu ticis pāri un cik tas maksāja. Šoreiz viss diezgan normāli, nekādu ārkārtas izdevumu nebija.
Pusē deviņos sāku strādāt. Ceļa apstākļi diezgan apmierinoši, ir gan tīrīts, gan kaisīts, tā, ka tik braukšanas vaina!
Pēc nostrādātām četrām stundām un divdesmit minūtēm taisu pauzi miestiņā Zapļusje. Tieši uz Pleskavas un Ļeņingradas apgabalu robežas. Jau sāku mazliet šaubīties, vai vienā maiņā tikšu līdz muitai, jo vēl nesanāk pusceļš un vēl priekšā Pēterburgas apvedceļš – viens tāds lielāks sastrēgums un viss pagalam. Desmitā stunda jau būs noteikti jāņem.
Apkārt Pēterburgai tieku normāli, bet tālāk Somijas virziens gan sāk bremzēt. Satiksme liela, mašīnas iet kolonnām vien. Tā jau te sniega daudz, piedevām vēl sāk putināt. Bez desmitās stundas neiztikt, lienu iekšā lukoila tankā. Mašīnu te pilns, sniega putra, visi stumdās buksēdamies, vispār bardaks galīgais. Palaimējas atrast vietu kur nostāties – viens tieši brauc ārā un es trāpos pretī, lienu tik iekšā!
Es jau arī īpaši ne ar ko neatšķiros no citiem – pēc pauzes tikai ar kādu piekto piegājienu tieku no tās putras ārā uz šoseju. Ar to jau visi piedzīvojumi nebeidzas. Veiksmīgi tieku līdz Viborgai. Laika arī vēl pietiek. Sekojot norādēm, griežos uz muitu. Sanāk ļoti ass pagrieziens, gandrīz jāpagriežas braukšanai pretējā virzienā, piedevām te vēl lielas bedres. Atsitos ar buferi pret bedres malu un noņemu gāzi. Tom tik arī vajadzēja! Apakšā ledus, pa virsu putra, mašīna vienā bedrē, piekabe otrā, piedevām vēl sagriezta šķērsām! Pēc kādām desmit minūtēm stumdīšanās, saprotu, ka tāpat vien ārā netikšu. Nākas vilkt ārā no kastes ķēdes. Pagājušo ziemu jau arī sniega pietika, tikai februārī pirmo reizi izvilku lāpstu, ķēdes vispār nekustināju. Šogad jau decembrī nākas kustināt gan vienu gan otru. Kas būs tālāk?
Arī ar ķēdēm nākas papūlēties, lai izceltu piekabi no bedres ārā.
Tālāk par muitas vārtiem jau netieku. Muita pilna, iekšā nelaiž. Esmu trešais rindā uz iebraukšanu, nostājos pie žoga tuvāk apsardzei, iekša tikšu tikai rīt, kad sāks laist ārā.
Ar visu buksēšanos, darba laiku esmu izmantojis maksimāli, nostrādātas deviņas stundas un piecdesmit piecas minūtes, pievarēts 641 kilometrs. Nav slikti pa sniegputeņiem!      

5.decembris

kafijas komplekts
No rīta pirmais darbs, palūkoties, kādi numuri iet iekšā robežā. Astoņos vēl priekšā 140. Nu 160 mašīnu pa nakti – tas jau diezgan labs rādītājs. Kaut gan tam ir arī cits izskaidrojums. Daudzi pa nakti negrib iet robežā, guļ un laiž savu numuru garām. Tāpēc tā rinda iet ātrāk uz priekšu. No rīta atkal visi mostas un sāk kustēt, sabremzējot visu rindu. Tā arī ir, tagad numuri pārlec lēnāk, labi, ja desmit pa stundu.
Tā man gaidot paiet visa diena, mana rinda pienāk piecos vakarā. Vispār jau tas ir ļoti labs rādītājs – divdesmit stundās 350 mašīnu! Arī uz izbraukšanu no termināla rinda. Numurus uz tablo pārslēdz uzreiz pa desmit, tas nozīmē, ka viss desmitnieks laužas ārā reizē. Te jau arī sniegs nav tīrīts, apakšā piebraukāts ledus, pa virsu sniega putra. Man priekšā viena Krievijas mašīna apstājas tādā viltīgā vietā un nevar vairs uzsākt. Priekšējās jau prom , bet šis vēl buksējas. Varētu jau apbraukt, vieta atļauj, kāds leitis noteikti tā arī izdarītu. Tepat netālu izbērta grants čupa šādām reizēm. Ņemu lāpstu un eju palīgā. Pietika ar vienu lāpstu grants, ritenis dabūja aizķerties un aizgāja! Turpat jau vien arī pārējie vēl stāv rindā pie šlagbomja, neko nenokavējām!   
Pusē sešos esmu ticis LV robežā. Vēl paspēju noformēties pirms „peresmenkas”. Pēc tam, neitrālajā zonā gan sanāk gandrīz divas stundas nostāvēt uz vietas.
Ap desmitiem esmu ticis līdz krievu muitai, tur jau sākas viss pēc pilnas programmas – svari, rentgens. Te stumdīdamies sāku jau blēdīties ar darba laiku, citādāk rīt pa dienu būs jāstāv uz vietas. Divas stundas paiet rindā uz rentgenu. Pēc tam jau muitnieks īpaši nebremzē, dokumentos viss viņu apmierina, kā brīnumā neatrada nevienu komatu nevietā, pie kā piekasīties un  ap trijiem naktī esmu pāri. Pirmais darbs – ieliet degvielu. Piecus simtus iegāžu, kādam laikam pietiks! Stāvvieta jau te pilna, nostājos uz ceļmalas pretī benzīntankam. Vienā pusē mašīnu rinda uz māju, tajās jau šoferi neguļ, no otras benzīntanka laternas, jūtos diezgan droši, lai pāris stundas pagulētu.

4.decembris

Labrīt! Pēc astoņiem jau mums transports klāt! Pamostos no tā , ka dzirdu, ka piebrauc vieglais un pasignalizē. Nodomāju – nu Sandra jau troksni netaisīs! Gan jau kāds vieglais pie gāzes uzpildes nevar sagaidīt operatoru. Nekā – šoreiz kļūdījos!
Uz robežu braukšu vēlāk, pēcpusdienā, pa dienu apciemosim abas vecmammas.
Ap pieciem esmu atkal pie mašīnas. Vēl jānolej liekā degviela, uz Krieviju ar pilnām bākām jau neviens nebrauc! Piestumjos pie mūsu garāžas, sanāk noliet vairāk kā 500 litru un tad jau varu laist prom.
Deviņos vakarā esmu Terehovā. No rīta man kolēģis zvanīja, ka rinda esot tikai 80 mašīnas, tagad izņemu taloniņu un man priekšā ir 350 mašīnas. Braucu iekšā terminālā, man tur liekas drošāk, nekā uz ceļmalas. Kādas divas nedēļas atpakaļ uz ceļmalas desmit mašīnām sagriezti tenti pa nakti, uztaisīts „dosmotrs”. Vienīgais labums, ka nav trāpījuši uz vērtīgu un viegli aiznesamu preci, tā ka kravas palikušas veselas.
Ielūkojos VIDa mājas lapā, tur ir sadaļa – rindas uz robežām. Tur šovakar astoņos uzrādās tikai 150 mašīnas! Nesaprotu, kur viņi izrok tādus datus! Te taču pēc taloniem precīzi var redzēt skaitu. Nevarēja taču pa stundu piebraukt 200 mašīnu, tad viņām būtu jāpiebrauc ik pēc 20 sekundēm. Nu kaut kā neredz tādu šausmīgo kolonnu! Lai jau arī tas galīgi neizskatās pēc manis, uzrakstu lapas redaktoram vēstuli un pasaku visu ko domāju! Nav jau pirmā reize. Gandrīz vienmēr jau tā ir – šefs paskatās, rindas nav, tikai kādas 50 mašīnas, es aizbraucu – bet tur četri kilometri!
vannasistaba arī vienmēr pa rokai
Vienpadsmitos vakarā vēl priekšā 310 mašīnu. Mierīgi varu iet gulēt, tik daudz pa nakti nesabrauks robežā!

3.decembris

Sveiki visapkārt! Sanāca tāda neliela klusēšanas pauze, bet mēģināšu turpināt savus aprakstus.
Šodien sāku jaunu apli. Vakar pabiju mājās, sanāca viena brīvdiena! Mašīna bija atstāta Rīgā, par laimi, šefs šodien brauc uz Rīgu, tā ka man nokļūšana pie mašīnas garantēta. Deviņos esam klāt! Izmantoju izdevību, kad šefs redz mašīnu, lai atgādinātu par riepām uz velkošā tilta – protektora tur atlicis pavisam maz. Sola jau, ka pa jaungada brīvdienām nomainīs.
Laižu prom uz ostu. Pirms tam jāizdara vēl viena formalitāte. „Latvijas Auto” jāpagarina piekabes TIR sertifikāts, labi, ka tas turpat uz Uriekstes ielas. Pagājušajā gadā pagarināju Daugavpilī. Tur tiešām staigāja apkārt piekabei un pārbaudīja, te nevienam nekas neinteresē – maksā tik naudu un zīmogs noklaudz!
Mans numurs uz caurlaidi jau atsūtīts, tā ka ostā tieku uzreiz un dodos uz kraušanos Kundziņsalas pašā galā, vēl aiz konteineru termināla. Te izveidota tāda kā pārkraušanas noliktava. Pie vienas rampas piedzen konteineru, es nostājos pie otras blakus un no Malaizijas atceļojušie gultņi tiek pārkrauti manā piekabē. Divos esmu piekrauts un atkal sākas gaidīšanas svētki. Vienīgais mierinājums, ka ostas muita strādā 24. stundas diennaktī, tā ka cerība šodien aizbraukt pastāv. Nojaušu, ka tas notiks tā pavēlu.
Manas aizdomas apstiprinās. Ap astoņiem deklarants paziņo, ka manus dokumentus iesniedzis tikai pirms stundas un tie vienpadsmitos būs gatavi. Kā kavēšanas iemesls tiek minēts tas, ka vēl divas mašīnas , kas jākrauj, atbrauca uz iekraušanos tikai ap pieciem. Bet kur tad mana vaina? Droši vien , ka pašam bija slinkums ar katriem dokumentiem atsevišķi uz muitu braukāt, jo tās mašīnas iet uz citām adresēm, tā ka deklarācija nevar būt viena.
Nogaidu līdz 23.20, jo tad jau man sanāk nostāvētas deviņas stundas un braucu uz laukumu pirms caurlaides. Te tāda interesanta sistēma – kājām eju ārā uz muitu, tur man iedod CMRu, eju atpakaļ iekšā, braucu atpakaļ uz iekraušanos. Tur, pie apsarga, atstāta caurlaide manai izbraukšanai, uzrādot nomuitotu CMRu, sargs iedod caurlaidi un tad varu braukt ārā. Tikai viens bet! Glupa galva jau neliek kājām miera! Uzreiz nepaskatījos, ka uz CMR nav uzlikts muitas zīmogs un man caurlaidi nedod! Nākas tos trīs km līdz vārtiem mērot vēlreiz, tā muitnieka, kas mani formēja, uz vietas šobrīd nav, nākas ar citiem skaidroties. Beigu beigās jau pulkstenis viens naktī, kamēr tieku ārā. Muitas caurlaidē vēl uzkarina blombi un tā procedūra ir veiksmīgi nobeigta. Labi, ka pa ceļam būs kas miegu padzenā, Elīna izmanto izdevību lētāk tikt mājās. Viņai jau arī kājas nosalušas mani gaidot, kamēr es tur pa ostu braukāju turp atpakaļ!
Pusē četros esam Madonā, mājiniekus nolemjam tik agri nemodināt, pasnaudīsim kādas pāris stundas mašīnā.

09.11.10

26. oktobris.

Šā apļa pēdējā diena. Pēc astoņiem lokamies iekšā pašā Dobeles centrā uz bērnudārzu. Grūti jau ir , bet kas tam ticēs! Tak jau tiekam tur, kur mums vajag! Te strādnieki jau rosās un mazais bobkats palēkdamies zemu lido, tiekam raiti izkrauti un varam doties tālāk. Esam devuši savu ieguldījumu bērnu ar runas traucējumiem attīstības centra „Valodiņa” (ja es pareizi atceros, ja ne, varat droši palabot) renovācijā.

 Tālāk ceļojam uz Rīgu. Kādā ūķī Šauļos līdām uz iekraušanos, tādā pašā Rīgā uz izkraušanos. Es pat nezinu, kas te Slokas ielā  par rūpnīcu agrāk bijusi, bet atkal knapi lienu iekšā. Izrādās, ka te ne tikai noliktava, bet arī veikals. No ielas nekad nepadomātu, ja nezinātu! Tiekam izkrauti un aplis ir noslēdzies.
Tā kā mašīnai tehniskās apskates datums ir jau  pēc dažām dienām, nekur aizbraukt vairs nevar paspēt, tad mums jāsāk domāt par sagatavošanos uz apskati. Vispirms braucam uz Lubānas ielu,, tur jau gaida nopirkti jauni akumulatori. Tas gan nav dēl apskates, bet ar vecajiem es ziemu neizvilkšu. Trīs gadus izturēja – paldies  viņiem par to! Tālāk uz Katlakalna ielu, uz Mono servisu. Piekabei deg ABS lampiņa, jāuzdzen uz diagnostiku. Te sākas jautrība – tiek konstatēts, ka arī bremžu uzlikas jau iet uz galu un jāmaina. Oriģinālās nogāja divi gadi, šīs tikai gadu. Tas nozīmē, ka piekabe jāatstāj un es šajā sakarā tikšu pie divām brīvdienām! Tad jau arī mašīnu dzenam uz citu servisu, lai pārbauda pirms skates, lai jau uz piektdienu būtu viss komplekts kārtībā. Arī mašīnu te atstājam, labi, ka šefs ir Rīgā un nebūs problēmu tikt mājās. Viņu gan nākas neparedzēti ilgi gaidīt un mājās tiekam jau krietni pēc pusnakts.   
    

25. oktobris.

Pirmdienas rītā startēju pēc sešiem, Lai uz kādiem deviņiem tiktu Jelgavā. Šonedēļ skolā brīvdienas, tā ka man ir arī līdzbraucējs – Luīze. Divatā jau jautrāk! Kraušos ārā DHL noliktavā uz apvedceļa, tepat arī atmuito, tikai jāgaida, nekrauj ārā, kamēr nav rīkojuma no muitas. Sanāk kādas divas stundas pastāvēt, kamēr , beidzot, ap pusdienu mūs liek pie rampas. Biju domājis, ka ar elektrotehniku jāapietas saudzīgāk, bet kā tie ledusskapji tika mētāti!... Nu ko – laipni lūgti uz veikaliem pirkt korejiešu LG ledusskapjus, kas ražoti Krievijā!
Tālāk mūsu ceļš ved uz Šauļiem Lietuvā, kur jāpaņem dalītā krava pa divām adresēm uz Dobeli un Rīgu. Pirmo kraujam Rīgas kravu, labi, ka ir iedots kontakttelefons, citādi jau būtu pagrūti atrast to noliktavu. Tas jau nekas, ka sazvanītais cilvēks gandrīz ne vārda nevar pateikt pa krieviski un klausulē var dzirdēt, kā viņš skraida meklēdams, kas ar mani parunās. Beidzot viņam izdodas tādu atrast un sarunājam, ka mani sagaidīs netālu no noliktavas. Tā arī notiek un mūs pa bedrainiem labirintiem ievelk pie noliktavas.
Atšķirībā no Latvijas, Lietuvā šis jau nav pirmais gadījums, kad nerunā krieviski. Rīgā gan nav īpašas atšķirības no Krievijas – gandrīz visur noliktavās un muitās ir jārunā krieviski, lai tevi kāds saprastu. Lai kāds vēl apgalvotu, ka krievi Latvijā tiek diskriminēti!
Tiekam pie astoņām paletēm ar televizoriem. Nosaukums tiem gan tāds jocīgs – Pronosonic. Laikam jau ķīnieši mēģina dabūt kaut ko līdzīgu Panasonicam. Tad ātri laižam uz otru adresi, jo diena jau iet uz vakarpusi un ir jau pusē pieci. Mums par laimi, te arī paspējam. Tiekam pie piecām paletēm ar gumijas segumu bērnu rotaļu laukumam, kas ražots no pārstrādātām automašīnu riepām. Tās mums uz Dobeli. Līdz turienei arī mums vēl pietiek laika tikt. Te vēl jāatrod vieta, kur pārlaist nakti. Benzīntanki te tādi maziņi, nav kur ielīst. Vispār jau  pa visu Latviju laikam uz pirkstiem var saskaitīt tādas vietas, kur var normāli ar smago pauzi uztaisīt. Par to pie mums neviens tā īpaši nepiedomā, bet to gan kontrolē, kā darba laiku ievēro. Nostājam pie Tenax rūpnīcas, netālu no caurlaides, te vismaz visu nakti apsardze grozās. Varam ķerties pie vakara uzdzīves- vakariņu gatavošanas. Piedevām te vēl 3G internets, varēsim hokeju paskatīt. Nu jau vairs tā nav, bet kādu gadu atpakaļ, kad Luīze brauca līdzi, viņai jau no rīta bija galvenais jautājums – ko mēs šovakar ēdīsim un kur mēs šovakar gulēsim? Ir jau interesanta tāda kabīnes sadzīve un ēst gatavošana, tikai piebilde – mājas apstākļos nemēģiniet atkārtot, tik garšīgi nesanāks!

22.oktobris

šodien pirmais nopietnais sniegs
Desmitā. Šodien jau tāda braucamā diena vien sanāks. Pirms astoņiem sāku strādāt. Pusdienu kafiju jau dzeru Pustoškā, tad vēl divas ar pusi stundas un jau trijos iestājos rindā uz māju Grebņevai no otras puses. Gāju caur Grebņevu arī atpakaļ, jo Terehovā nedēļas beigās parasti rinda lielāka. Arī te ir kāds pusotrs kilometrs, ceru, ka uz rīta pusi tikšu pāri.
Blakus notiek lielo terminālu celtniecība. Runā jau visādi – ka būs atmuitošana un varbūt arī izkraušana uzreiz aiz robežas, bet īstas skaidrības jau vēl nav. Nu katrā gadījumā celtniecības darbi notiek diezgan vērienīgi.
Viss rit, apmēram, kā plānots un pēc pusnakts eju iekšā robežā. Kārtējo reizi robeža pa nakti. Varētu jau iet gulēt un līst robežā no rīta, bet tad es nozagtu sev rītdienu mājās. Stundu vajag, lai noformētos krievu pusē un tad vēl divas stāvu, lai tiktu iekšā Latvijas pusē. Atkal mūsējie bremzē vairāk par krieviem. Kaut tik nu nepārstrādātos! Divas stundas, kamēr noformējos! Nu kā tad nebūs rindas uz māju. Ja te pafilmētu ar slēpto kameru, būtu interesanti paskatīties, kā ir jāmāk nestrādāt!
6.00 esmu pāri un varu laist mājās. Atkal divas dienas saplūst vienā. Ārā temperatūra ap nulli un nevar tā mistri saprast, kur šļakst pielijušais ūdens, kur jau piesalis. Viss miegs pat momentā pāriet, kad Varakļānu līkumā mašīna sāk iet taisni, griez stūri vai nē! Izdodas jau normāli savākt, bet nu tas ir skaidrs – negulētā nakts un mānīgais ceļš ātri var padarīt savu nelabo darbu! Astoņos atviegloti uzelpoju jau Madonā!

08.11.10

21.oktobris.

Baltie cilvēki kantorī darbu sāk 9.00. Pie deklaranta izveidojas pagara rinda, esam divi no LV, pārējie uz Baltkrieviju un Ukrainu. Es jau vēl biju cerējis, ka muitas dokumentus atvedīs te uz vietas, nekā – būs jābrauc uz muitu Obņinskā, vēl sanāks kādi 100km lieki. Manas kravas papīri gatavi uz pusē vieniem, kolēģis jau aizbrauca apm pirms stundas. Te arī iedod shēmu – it kā jau viss vienkārši. Bet reizēm tā sanāk – piecās priedēs piemetas vadātājs. Pēc plāna aizbraucu tur kur vajag – muitas nav! Kam ne paprasu, visi rausta plecus – te muitas nav! Lietus gāž kā pa Jāņiem, izbraukāju visu ielu ar mašīnu, pēc tam arī kājām, neatrodu! Pēc kādas pusstundas man tomēr nāk apgaismība – uzrādīto attālumu esmu uzņēmis no nepareizās vietas!  Taisu nākamo piegājienu. Kā tad, liels rādītājs uz muitu jau šosejas malā – nu kur vēl vieglāk atrast!...
Atkal pārliecinos, ka Krievija ir apsargu zeme. Jātiek garām trim posteņiem, kamēr izraksta caurlaidi. Tieku iekšā aiz žoga. Līdz deklarantiem vēl divi posteņi. Otrais pat pajautā deklarantam vai mani pieņems, tikai tad laiž iekšā kabinetā. Ko lai dara – šausmīgi slepens stratēģiskais objekts!
Laikam jau tāpēc te tāda greznība, ka nomuitotos dokumentus pēc tam pat klāt pienes, pašam nekur nav jāiet, un pēc trim stundām varu braukt ārā.
Laižu atpakaļ garām rūpnīcai, tad kādu brīdi pa Minskas šoseju, Uvarovkā nogriežos uz Šahovskaju un pēc desmitiem jau griežu iekšā „Aris” benzīntanka stāvvietā. Vēl jau darbalaiks ir palicis, bet nu nemaz negribas pa nakti braukt.

07.11.10

20.oktobris.

Astotā. Ilgi gulēt jau nesanāk, pēc pieciem jau varu sākt kustēt. Būtu labāk jau agrāk sākt, bet nevaru – devītnieks tomēr jānostāv. Tagad gan sanāks uz astoņiem iet iekšā Maskavā, bet ko nu padarīsi, gaidīt vairs nav kad.
Nav tik traki, kā baidījos – mašīnu plūsma liela iet iekšā Maskavā, bet kustība normāla, lielu korķu nav. Arī pa MKADu virzos diezgan normālā ātrumā. Tikai , man par nelaimi, transporta inspekcija jau arī paspējusi nostellēties savā laukumā un , protams, lv numuru jau garām nelaiž! Esmu mierīgs, man jau it kā „dokumenti v porjadke”! Atdodu šim visu papīru kaudzi, uztaisu čipa izdruku par dienām no robežas un tad nāk zibens no skaidrām debesīm- manu CEMTu konfiscēs, jo piekabei uz pirmās ass neesot vienādas riepas! Es pat nepamanīju, pa kuru laiku viņš apgāja ap mašīnu. Vienīgais, kas tur tiešām ir atšķirīgs, tas ir  ražotājs. Gan izmērs, gan protektors sakrīt. Mani apgalvojumi, ka tā var būt, atsitās kā pret sienu! Atļaujas konfiskācija, mašīna uz soda stāvvietu un viss! Kādu pusstundu es ar viņu mēģināju cīnīties, kamēr padevos. Viņš pat zināja, kur ir tuvākais bankomāts – kā nu ne, es domāju, ka daudziem uz turieni nākas aizstaigāt! Pat ja man ir taisnība, tas ievilktos uz ilgu laiku un viņi ļoti labi zina, ka neviens te negrib laiku kavēt uz „razborkām”! Viens vārds, kas izsaka visu – Krievija!

Tālāk jau virzos normāli, kā par brīnumu, lielu korķu nav un pusē desmitos esmu raķešbūvētāju pilsētiņā Koroļovā. Izkraušanās adreses atrašanu atvieglo tas, ka ir iedota shēma, tik un tā spraucos pa šauro ieliņu ar tādām kā nelielām bažām – kut tik nu būtu pareizi, jo vairs jau nav kur apgriezties un iela beidzas strupceļā. Uztraukumam nav pamata – noliktavu atrodu, uz milimetriem izdodas iegriezt pagalmā un varu pogāt sānus vaļā, mani te jau gaida un uzreiz ir gatavi izkraut. Nu vismaz atmuitošanā un izkraušanā viss notiek raiti – kaut vai tā kompensējot robežu. Krāvēji savu darbu veic apmēram pusstundā un man nākas stāvēt vēl kādu brīdi uz vietas, jo nav īstas skaidrības, uz kurieni mani virzīt tālāk.
Paspēju pat mierīgi padzert kafiju, kamēr tiek dots virziens – Ruza. Precīza adrese būs vēlāk, bet, vismaz varu jau kustēt. Teritorija te maza, apgriezties nav vietas, jālien pa vārtiem ārā atpakaļgaitā.
MKADs kustās samērā normāli, tālāk pa ierasto Maskava – Rīga un drīz vien jau stāvu benzīntankā pie Ruzas, bet adreses jau vēl nav. Kā vienmēr! Atsūta adresi – rajons jau ir Ruzas, bet iekraušana ir pavisam citur – „selo Dorohovo”, LG Elektroniks rūpnīca, kas atrodas uz Minskas šosejas. Būtu zinājis uzreiz, brauktu no Maskavas pa Minskas šoseju, nevis līstu pa mazajām „kazu takām”. It kā jau līkums tikai kādi 40km, nav jau pārāk traki!
Ap 16.00 esmu klāt, noliktava strādā līdz 01.00 naktī un ap pusnakti 62 ledusskapji jau smuki sarindojušies manā piekabē. Dokumenti uz muitu būs no rīta, tā ka – ar labu nakti!

22.10.10

19.oktobris.

Jau septītā diena reisā. Piecos no rīta „padjoms.” Astoņos pēc Maskavas mani Ostrovā gaidīs konvojs. Apmēram stundu vajag ceļam, tātad sešos pēc mūsu laika jāizbrauc.
 Vispār jau es nekad īsti neesmu sapratis tāda konvoja jēgu. Ko viņš īsti sargā – kravu no kādiem iespējamiem uzbrucējiem, vai no paša šofera, lai tas kādam kaut ko nenotirgo. Lielākajā daļā gadījumu viņiem nav pat ieroča, viņi gandrīz visu ceļu noguļ, tad vēl viņi jāpabaro un jāizgulda.
Man šoreiz drusku vieglāk – līdz muitai tikšu vienā maiņā, jāgulda nebūs, vienu kafijas pauzi jau pārdzīvošu.
Šoreiz tāds samērā prātīgs čalis patrāpās, ir bijuši trakāki gadījumi. Brīžiem papļāpājam par dzīvi, brīžiem šis pasnauž, un pirmajā piegājienā tiekam līdz Kuņjai. Beidzot, pēc četrām stundām šis tiek pie smēķēšanas. Kamēr es vāru kafiju, mans apsargs jau nāk no veikala ar cepumiem. Nu re, visi jau nav tik melni, kā es te mālēju!
Vēl trīs stundas ceļā un esam Rževā, te man muita. Konvojs savu darbu ir izdarījis, var doties mājās. 14.30 esmu jau iebraucis muitā, skrienu nodot dokumentus, ceru, ka šodien pieņems. Muita vēl strādā, muitnieks, pieņemdams manus dokumentus, saka, ka mana deklarācija jau esot iesniegta, tā ka pastāv iespēja jau šodien aizbraukt.
Pēc trīs stundām varu domāt, kurā stenderē robu zāģēt, jo jāiet pēc papīriem. Ilgi domāju, bet nevaru atcerēties, vai kādreiz esmu tik ātri atmuitots! Un vēl man sanāk laiks tikt līdz manam iecienītajam „vulkānam” pirms Maskavas.  

18.oktobris.

Ceturtā diena robežā, kaut gan īsti nevar saprast, vai sākas ceturtā, vai turpinās trešā. Pusē astoņos izdodas sazvanīt šefu un noziņot par problēmām. Šis atkal pacēla kājās kravas nosūtītāju, kurš momentā apstiprināja, ka nauda būs. Tas nozīmē, ka varu taisīt otro piegājienu robežai. Pusē deviņos startēju. Atkal viss pa jaunam un 10.40 esmu krievu pusē uz formēšanos otro reizi. Atkal gaidīšana mijas ar darbošanos un atkal dienu ievelk vakarā. 16.30 esmu noformēts, atliek vienīgi sagaidīt apsargu, kurš brauks man līdzi. Šis ieradīsies tikai rīt no rīta, par ko es esmu diezgan priecīgs, jo nemaz jau vairs negribas braukt. Veselu diennakti ir nomuļļāts pa robežu šurpu turpu praktiski bez gulēšanas, jo no rīta to stundu jau arī tik pat kā negulēju – nevar jau tā uzreiz atslēgties!
Nu bet tāpēc tas viss tiek kompensēts tagad. Uzpildu degvielu un stāvvietā iekšā. Ne man vairs kāda gribēšana vakariņas gatavot, ne ko citu darīt. Apēdu pāris sviestmaizes un gultā iekšā.

17.oktobris.

blakus visas ērtības - miskaste, tualete un kapi...
Trešā diena rindā. Pusē sešos lienu ārā no gulētāju rindas uz darba rindu. Pavirzos kādus divsimt metrus uz priekšu un tad jau arī sākas lielā rīta stāvēšanas pauze, kamēr robežā „peresmenka”. Vienīgais labums tas, ka normāli tiku atpakaļ rindā. Tagad jau daudzi atsāks darbu, man jau arī nāksies ielaist sev priekšā no ceļmalas. Ir tādi, kas negrib to darīt. Pie manis jau nāk un prasa, lai ielaiž, nemaz jau neprotestēju. Priekšā stāv divas lietuvas mašīnas, šie esot atteikuši, ka tikko jau esot ielaiduši, lai nākot pie manis prasīt! Es taču redzēju, kad viņi pabrauca man garām un nevienu nelaida. Lūk te parādās leišu solidaritāte – pat savējo neielaiž!
Kustība notiek ļoti reti un maziem pārbraucieniem, tā ka pēc pusdienlaika man jau sāk zust cerība tikt robežā pa dienu. Tos pēdējos metrus nākas stāvēt gandrīz 12 stundas, jo tikai 16,55 pienāktas svinīgais brīdis, kad es tieku iekšā robežas lv pusē. Te nākas mazliet pierunāt muitnieku, jo man nokavēts TIR karnetes tranzīta datums, bet viņš gana ātri piekrīt manam „argumentam” un pēc pusstundas esmu iekšā krievu pusē.
Un tad tikai sākas īstā jautrība. Sākums jau labs, izeju robežsargu kontroli, svarus un esmu jau uz laukuma un varu gaidīt muitas formēšanu. Tā gaidīšana izvēršas diezgan ilgi – kādas četras stundas mani neizsauc. Jau brauc projām tie, kas iebrauca pirms manis, bet man klusums. Beidzot pienāk arī mana rinda, no sākuma jau it kā viss normāli – mani piereģistrē, izeju transporta inspekcijas kontroli, izstāvu rindu uz rentgenu un dabūju kārtējo „devu”, esmu atpakaļ un gaidu galīgo noformēšanu. Pēc diezgan lielas pauzes mani nostāda fakta priekšā, ka manai kravai vērtība par lielu, lai to nosegtu karnetes garantija. Jāslēdz karnete, jātaisa deklarācija un klāt vēl konvojs. Par to visu jāmaksā 30 000 rubļi ( apm 540 ls). Man līdzi, protams, tādas naudas nav, tiek dotas trīs stundas, tas ir līdz 05.00 no rīta naudu sadabūt. Tā kā nakts laikā man naudu uz kartes neviens neuzliks, tieku griezts atpakaļ uz LV pusi. Nekāda mana pierunāšana un nekādi argumenti  neiedarbojas, rītu sagaidīt neļauj – atpakaļ! Arī par to man jāsamaksā- gan jau tikai viens tūkstotis. LV pusē jau neiet labāk – te man arī pusstundas laikā jāizlemj – vai nu es varu vēlreiz griezties uz krievu pusi, vai nu viņi mani sūta atpakaļ uz nosūtītāj muitu, tas ir, uz Rīgu. Atkal man nākas likt lietā manas „lūdzošās” runas dotības, tik te, par laimi, ar labiem rezultātiem – man atļauj sagaidīt rītu, līdz pusdeviņiem man jāizlemj, ko darīt. Kaut maza, bet uzvara! Ir 06.00, mana darba diena atkal ir izstiepusies 24h garumā  un  beidzot varu kādu pusotru stundu pasnaust!

16.10.10

16.oktobris

Aktīva darbība atsākas pēc septiņiem, ar vairākām reizēm pārbraucam vairāk par kilometru, tātad tik daudz pa nakti mašīnas sagājušas iekšā robežā, un aktīvi ir sargāts lai nebrauc garām. Ap desmitiem vēl 400 metru, paliek vēl 2,6 km. Nu ja tā strādās, tad jau būs labi! Kaut gan reti viss notiek tik labi, parasti jau , ja viena maiņa strādā, tad nākošā slinko.
Kas gan man lika to iedomāties? Tā jau arī notiek, jau atkal trīs stundas bez kustības.
Vienā , vecā, labā krievu filmā „Fortūnas Džentelmeņi” bija apmēram tāds teiciens- „ukral, sel, otsidel, višel, ukral, sel, - romaņtika!”. Mums jau te arī līdzīga romantika – iekraujam, rinda, izkraujam, atkal sēžam kā notiesātie!  Es būtu ar mieru dažu labu muitas darboni iesēdināt savā kabīnē, lai te padzīvo pāris dienas. Varbūt tad mazliet aktīvāk darbotos pie robežpārejas jautājumu risināšanas.
Pēcpusdienā sākas kustība, gan neliela, tik pa kādam simtiņam. Līdz septiņiem tieku līdz pusotra kilometra atzīmei, kur tālāk uz malas stāvēt vairs nedrīkst. Nolemju rauties malā uz iet gulēt, diez ko negribas otru nakti bakstīties. Rinda gan tikmēr ies garām, bet nu neko tur nepadarīsi – vai nu guli vai strādā.

15.oktobris.

Trešā diena. No rīta projām īpaši nesteidzos, vēl šādi tādi mājas darbi, jāaizlaiž līdz veikalam pārtiku iepirkt, vēl šādas tādas darbības un vienos laižu uz robežu. Internetā rādās 250 mašīnu rinda un paredzamais gaidīšanas ilgums 41 stunda, redzēs, kas notiek dzīvē. 14,40 apstājos pie stabiņa 6,5km līdz robežai. Nu ko, divas dienas noteikti man te jāpavada!
Atkal patīkama satikšanās – pāris mašīnas aiz manis rindā iestājas kolēģis no Rēzeknes, ar kuru kopā kādi divi gadi atpakaļ kopā vedām mūzikla „Mamma Mia” dekorācijas no Maskavas uz Viļņu. Toreiz nedēļu nodzīvojām Maskavā, kamēr mūs nomuitoja. Esam vel pāris reizes tikušies uz ceļa, mums jau tāda parole rācijā – „mamma mia”, un uzreiz skaidrs, par ko runa!
Pievakarē pabraucam kādus trīssimt metrus, kustība nav .īpaši aktīva. Ap desmitiem izbraucu cauri mazam miestiņam „Nesteri”, caur kuru rinda nedrīkst stāvēt, un apstājos jau pie pieci km atzīmes.

 Pa ceļmalām te diezgan liela pamestības sajūta, pat pamestas mājas. It kā jau varētu iet pagulēt, jo vēl jau esam tālu no robežas, bet nav īstas vienprātības rindā. Kā vienmēr, atrodas tādi , kas rācijā skandē, ka tik jākust uz priekšu, nekādas gulēšanas! Neskatoties uz to, līdz četriem nekādas kustības, brīžiem pasnauduļoju. Četros te aktīvisti izdomā braukt, nu kustos es arī, pabraucam kādus divsimt metrus – nu liela jēga jau nebija. Noskatos, kā netālu pirms manis tiek apturēts kārtējais garāmbraucējs, kurš mēģina izmantot to, ka citi aizsnaudušies. Neko darīt- šim kādu puskilometru nākas mācīties braukt atpakaļgaitā!

14.0ktobris

Otrā diena. No rīta joprojām stāvu stāvlaukumā, nav nekādas jēgas iesākt darbadienu un pārbraukt uz muitu, kamēr mani dokumenti tur nav iesniegti. Laiks arī tāds pavisam rudenīgs – līņā lietutiņš.
Ap pusē divpadsmitiem zvans – mani dokumenti esot iesniegti muitā, varu braukt uz muitas laukumu. Pēc kādas stundas atnāk muitnieks noblombēt piekabi – tad jau tiešām viss ir procesā un drīz jābūt papīriem. Tas „drīz” pienāk tikai pusē sešos! Atkal kārtējās atrunas, ka krievi ilgi sūtījuši papīrus un visu bremzējuši. Tā jau normāla parādība un pie tā sen jau esmu pieradis.
Nolemju braukt caur pilsētu, kaut arī pašlaik tur atkal aizliegums. Tā bija mana kļūda, kuru sapratu par vēlu, kad vairs nebija kur likties! Divas avārijas, sastrēgumi un rezultātā man vajag stundu un divdesmit, lai tiktu cauri Rīgai. Pa apvedceļu apmēram pa 40minūtēm būtu turpat.
Madonā esmu ap deviņiem, kamēr vēl satieku šefu un noleju lieko degvielu, jau desmit! Nu vairs nekādas gribēšanas braukt uz robežu!

13.oktobris

Tā kā par iepriekšējo aprakstu, pagaidām, esmu saņēmis tikai labas atsauksmes, tad jau, laikam, vajag turpināt.
Iepriekšējo apli noslēdzu piektdienā, tad jau tikai likumsakarīgi, ka sestdien un svētdien arī man sanāca pabūt mājās. Nu vismaz beidzot divas brīvdienas pēc kārtas. Pirmdienu un otrdienu noņēmos ar dažādiem mašīnas remontiem, tā ka vismaz vakarā arī biju mājās. Otrdienas pēcpusdienā šefs, padzirdējis, ka man remontdarbi jau iet  uz beigām, sāka meklēt kravu. Patstāvīgie klienti neko no Eiropas nepiedāvāja, tad jau, protams, Krievija – uz turieni vienmēr ir ko vest. Uz Eiropu jau arī ir, bet atpakaļ ir grūtāk kaut ko dabūt, tāpēc mēs braucam tikai tad, kad 100% ir atpakaļ krava
Trešdienas rītā sāku darbu septiņos no rīta, jo uz iekraušanu jābūt desmitos. Rīgā esmu mazliet par ātru, uz Maskavas ielas vēl kādas 20 min pastāvu, lai nebūtu jābrauc zem zīmes – no 7.00 līdz 10.00 „smagajiem aizliegts”. Man jātiek uz Buļļu ielu un negribas vizināties pa apvedceļu. Divdesmit minūtes pāri desmitiem esmu iekraušanā – DTM terminālā, Buļļu ielā 43/45, bet neko jau vēl neesmu nokavējis, tāpat vēl jāgaida. Līdz vieniem jau tomēr esmu piekrauts – trīs komplekti medicīniskās rentgena iekārtas. Tad vēl aizbraucu uz svariem Spilves ielā nosvērties, lai gan es jau tāpat uzreiz redzu – svars nav liels, tikai 6.tonnas, un stājos uz muitas laukuma turpat Buļļos gaidīt muitošanos.
Ap pusē pieciem atbrauc deklarants un paziņo, ka šodien nebūs... Labi, ka viņi uz sava rēķina pārdzen mani uz maksas stāvvietu, lai nav uz ielas jāstāv. Nu ko, jāvelk ārā no dziļākiem plauktiem neaizskaramās pārtikas rezerves, jo šodien līdzi neko prātīgu neesmu paņēmis, bet līdz normālam veikalam te gabals ko čāpot. Un tas, ka mašīnā vienmēr kaut kam ēdamam jābūt līdzi, jau sen ir pierādījies, jo nekad jau nezini, kur vari aizķerties!

14.10.10

8.oktobris.

Vienpadsmitā diena reisā, kaut gan man jau tā vēl ir desmitā, jo pagulēt jau tā arī nesanāk. Šefam nesanāca pareizi aprēķināt laiku, kad es tikšu mājās, viņš jau cerēja, ka vakarā. Viņš apņemies palīdzēt „damaknim”, aizvest dēļu kravu uz ostu, tur šodien jābeidz kuģis kraut un saviem spēkiem šie netiek galā. Un tā, pusdeviņos jau esmu „Damakšņa” kokzāģētavā, taisu sānus vaļā un krauju iekšā dēļu pakas. Labi, ka te lielai iekrāvējs un piekrauj pa vienu sānu. Te par meistaru strādā mans Priekuļu kursa biedrs Ivars un laikam jau pa „blatam” šis man atstājis tādu kravu, kura Rīgā jāizdala pa divām vietām! Paldies Tev, Ivar...
Desmitos jau esmu ceļā uz Rīgu. Te vēl piepildās manas nelabās aizdomas – izkraušanā ir mazais izkrāvējs un jātaisa abi sāni vaļā. Tāpēc jau vietējie vadā dēļus uz Rīgu ar plikām platformām, ka nav jau nekāda prieka trīsreiz dienā novākt sānus un salikt atpakaļ. Piedevām vēl tieku nolamāts par to, ka kravai jau te bija jābūt no paša rīta! Kā vienmēr – vainīgs ir tas , kas patrāpās pa rokai un gandrīz vienmēr tas ir šoferis! Kamēr tieku no tiem dēliem vaļa, jau trīs pēcpusdienā. Tad vēl kādu stundu stāvu uz vietas un gaidu, varbūt šefam izdosies atrast kādu kravu no Rīgas kaut kur pa ceļam uz māju. Diemžēl viņam un par laimi man – nekā. Pusē piecos laižu mājās. Pats labākais laiks, lai brauktu ārā no Rīgas – pieci pēcpusdienā piektdienā! Miegu prom dzīdams – rīkoju sacīkstes ar džipiem pie luksoforiem, bez kravas jau es arī varu tā labi uzsākt!
 Pa ceļam arī vēl gadās pāris prātīgi smago šoferi, kuri uzkrāvušies iet uz robežu. Jūtot, ka man iet ātrāk, pieklājīgi palaiž garām! Paldies viņiem par to un lai labi ripo!
Septiņos vakarā esmu Madonā, savā bāzes stāvvietā un šī gada 24-ais aplis ir noslēdzies!   
 

7.oktobris

Desmitā diena. Nostāvu pilno 11.stundu pauzi, jo vakar nācās paņemt papildus desmito darba stundu. It kā jau nav tas obligāti, bet man tā liekas drošāk.
„Vulkānā” jau viss pa vecam, tīra stāvvieta ar normālu tualeti un dušu, apsargs jau no rīta apstaigā ar birsti pa teritoriju – tas viss jau diezgan neierasti krievijas parkingiem.

Startēju pēc deviņiem, mazliet nobremzē remonti, bet īpaši lieli sastrēgumi te nav, un jau pēc četrām stundām taisu pauzi uz Pleskavas apgabala robežas.
No pretīmbraucošajiem jau uzzinu, ka Terehovā uz māju jau rinda no Sebežas pagrieziena, tas ir kādi 7 kilometri. Diennakts rindā garantēta! Vēlāk jau saka, ka līdz jaunajai „aris” degvielas stacijai, tad jau vēl puskilometrs. Tā es nolemju doties caur Grebņevu. Būs jau tur arī rinda, bet tomēr cerība tikt ātrāk pāri. Tur sanāk līkums un piedevām vēl tas maksas ceļš, kuru visiem firma neatmaksā, tāpēc mašīnu mazāk.
Vēl pēc četrām stundām esmu Ubiļinkā – tā saucas robežpāreja no krievu puses. Te rinda apmēram pusotru kilometru. Pusē septiņos iestājos rindā un jau 20 minūtes pēc pusnakts esmu rindu izstāvējis un braucu iekšā robežā. Degvielas uzpildei nācās gaidīt pusnakti pēc krievu laika, jo man degvielas kartes limits diennaktī ir 800 litru, kurus es jau uzpildīju pa ceļam Zubcovā, jo tur lētāk nekā uz robežas. Te piegāžu savu1400 litru mazo „degvielas vedēju” līdz pilnam. Kaut vai robežā pa dārgo pērkot, litrs dīzeļdegvielas te maksā 20 rubļi(38sant)...
Krievu pusē noformējos ātri un viegli, tukšam jau te problēmu nav, paiet apmēram stunda. Atkal kļustu negodīgs, jo mans darba laiks jau beidzies, bet uz māju pusi taču gribas tikt ātrāk. Vēl nepinas trīs stundas paiet, kamēr izstāvu rindu no krievu robežas līdz mūsējai, jo Latvijas robeža jau nemaz nesteidzas strādāt, no kā arī veidojas šis sastrēgums. Te vēl pusstunda un septiņos esmu mājās taisni uz rīta kafiju! Robežas šķērsošanai ar visu mājupceļu bija nepieciešamas 12 stundas.

13.10.10

6.oktobris

Devītā diena reisā. Pa nakti jau uzsalis, -2 grādi. Kad pusastoņos nozvana modinātājs, vispirms ieslēdzu autonomo apkuri, lai vieglāk izlīst no segas apakšas. Pa nakti neprasījās, bija gana silti tāpat. Un piedevām man jau tas raksturīgi – es nekad neceļos pēc pirmā modinātāja zvana, vienmēr sagaidu otro vai pat trešo!
Pēc deviņu stundu pauzes, varu sākt kustēt 08.33. No rīta vēl pavēroju, kā blakus krievu kolēģis kaut ko ķimerējas pa motoru „amerikānim”.

Padzeru kafiju un varu laist tālāk, priekšā Maskava. Nolemju, ka dienas laikā uz MKADu nav ko doties, tur vieni sastrēgumi, Maskavai apkārt laižu pa A107, kas ir otrais aplis, kaut kas līdzīgs mūsu Rīgas apvedceļam. Te jau arī daudz transporta, tā ka līdz izkraušanai atlikušo 250km veikšanai aiziet veselas piecas stundas. Pa vidu nākas taisīt pauzi un izkraušanā ierodos tikai pusē četros pēc vietējā laika. Mazliet jau baidos, ka atstās uz rītu, bet nu šoreiz noveicas – apmēram pēc pusstundas ierodas mašīna, uz kuru pārkraus manu kravu. Tā tās kravas ceļo – Rīgā iekrāvos no mašīnas uz mašīnu, Maskavā atkal tas pats, krava aizgāja kaut kur uz Jekaterinburgu.

No kravas tieku vaļā diezgan ātri – uzbeku brigāde strādā naski, un šefs dod zaļo gaismu iet uz mājām tukšā. Tā arī sāku virzīties mājup. Tālu jau gan es netieku, jo ir jau vakars, apvedceļš pilns ar mašīnām, pie dzelzceļa pārbrauktuvēm sastrēgumi vairāku km garumā. Krievijā vārdam sastrēgums jau ir pavisam cita nozīme, nekā pie mums vai kaut kur Eiropā. Tur jau neviens nestāv godīgi vienā rindā, tur visi lien , kur vien var ielīst, divās un pat trijās rindās, pa ceļmalu un pat pa grāvi, ka tik varētu palīst garām!
Beidzot tieku uz Maskavas – Rīgas šosejas, vēl laika pietiek, lai tiktu līdz normālam parkingam. Bet kas tev deva – priekšā avārija un normālā „novorižskaja” šoseja ciet! Atkal sastrēgums, griežos nost uz veco „volokolamku”un lienu zem zīmes „smagajiem aizliegts”. Labi, ka te neviens pogainais netrāpās. Vismaz viens labums – sanāk apbraukt Volokolamskas posteni, kuram reti sanāk pabraukt garām, lai neapturētu. Burtiski pēdējā minūtē iebraucu „Vulkānā” – vienajā  no retajām normālajām stāvvietā pirms Maskavas. Sanāca gana saspringta darba diena – vakar pa astoņām stundām nobraucu 544km, šodien pa 9st 20min 440km. Attaisnojums tam visam viens vārds – Maskava!

5.oktobris

Otrdiena. Piektā diena man šajā labprātīgajā cietumā aiz dzeloņdrāšu žoga. Atkal pa nakti sabraukusi iekšā kārtēja porcija mašīnu. Interesanti pavērot cilvēkus, kas staigā garām. Tie, kas tikko iebraukuši – priecīgi, ka tikuši iekšā, staigā ar mapēm padusē uz dokumentu nodošanu, tie, kas jau te dzīvo – ne visai priecīgām sejām pastaigājas pa laukumu, lasās bariņos, kaut ko papļāpā. Pēcpusdienā, kad sākas ārā braukšana, atkal tas pats – vieni ar dokumentiem rokās un apmierinātu seju teciņus dodas uz savu mašīnu., citi ar skaudību noraugās pakaļ un gaida savu kārtu.      
Beidzot arī manā ielā iespīd saulīte! Ap 13.00 man beidzot pazvana, ka pēc stundas jāiet pēc dokumentiem. Un tā – pēc 85-ām uz vietas nostāvētām stundām, 15.25 pēc vietējā laika es braucu ārā no muitas. Priekšā, apmēram, 800km līdz izkraušanai aiz Maskavas.

Virzos pa maģistrāli Sankt-Pēterbuga – Maskava. Satiksme te salīdzinoši liela. Cik es esmu braucis pa šo ceļu, vēl nav bijis tādas reizes, kad te nebūtu kāda avārija. „Amerikāņi” ar konteineriem te zemu lido dienu un nakti, jo Krievijā uz iekšējiem  pārvadājumiem nekāds darba režīms nav jāievēro. Parasti jau man nepatīk šādus kadrus ar citu nelaimi bildēt un publicēt, bet šoreiz tas skats nav tik briesmīgs, tāpēc atļaušos to izdarīt. Pēc astoņām darba stundām un nobrauktiem 544 km metu mieru pie Tveras, pulkstenis arī jau pusdivpadsmit – pietiek strādāt. Aizņemu pēdējo vietu „Lukoila” degvielas stacijas stāvvietā un varu doties pie miera ar labi padarīta darba apziņu.

4.oktobris

Pirmdiena. Septītā diena reisā, jau ceturtā muitā. Nekas jau nemainās. Tie paši solījumi – šodien palaidīs. Laiks iet, bet nekas nenotiek. Vakarpusē izlaiž kolēģi, ar kuru reizē iebraucām muitā. Viņam jau uzreiz bija pateikuši – pa brīvdienām nekas nenotiks, pirmdien aizbrauksi. Tā arī notiek, vismaz normālāka attieksme.
Jau sāku pārdomāt un rēķināt, cik dienām man vēl pietiks pārtikas. Uz veikalu jau te var aiziet, bet baidos iet prom, jebkurā brīdī var aizdzīt uz „dosmotru” vai pēc papīriem. Arī cenas produktiem jau te nav nekādas mazās, bet nu labāk es iepērkos lielveikalā un gatavoju pats, nekā eju ēst ceļmalas kafejnīcās, kas sanāk vēl dārgāk un pie tam vēl nav īstas pārliecības par to ,ko ēd.
Laiku īsinot paskatos kādu filmu, nopirku vienu dvd pa 90 rubļiem (1.80ls). vispār tas jau lēti, jo citur jau tirgo pa 100 – 120. Iekšā piecas filmas un divi seriāli, kvalitāte arī diezgan laba – kādām pāris dienām pietiks.
Tā pamazām jau vakars klāt un kārtējais „šodien” izplēn kaut kur naksnīgajā tālumā...

3.oktobris

Diena sestā. Arī te mani sasniedz pēcvēlēšanu atskaņas, pa radio uzzinu, ka visvairāk balsu Dombrovska partijai. Nezinu, vai tas labi vai slikti, tāpat jau, droši vien, nekas nemainīsies.
Līdzi paņemtais seriāls beidzās jau vakar vakarā, būs jāiet uz kiosku muitā, vakar noskatīju, ka tur ir pārdošanā filmu diski.
Citi jau mainās ar diskiem, es arī tā kādreiz darīju, bet tagad vairs nē. Aizmaini prom kādu labu filmu, pēc kāda laika padomā, ka varētu viņu vēlreiz noskatīties, bet vairs nav. Ir tādi seriāli, kuri patīk un esmu skatījies vairākas reizes. Zinu jau no galvas, bet vienalga skatos!
Dzerot rīta kafiju – zvans no mājām ar šokējošu ziņu. Nomiris paziņa Mētrienā, nezinu īsti, bet diez vai bija 50. Vakar vēl viss ok, strādājis vēlēšanu komisijā, šorīt vairs nepamodies...
Viela pārdomām...

Tā arī svētdiena pamazām iet uz vakaru, sāku saprast, ka šis būs kārtējais „ātrais reiss no pazīstamas ekspedīcijas”. Neviļus nāk prātā domas par bezjēdzīgi nosēdētām dienām, par bezjēdzīgiem krustiņiem nemaz ne tik garajā dzīves kalendārā. Pavisam savādāk ir tad, kad esi kustībā. Vai brauc, vai kraujies – vienalga, bet kaut kas notiek, tu dari darbu, kas tev patīk un par kuru tu arī saņem atalgojumu. Bet šāda sēdēšana uz vietas tracina. Un taču varētu jau atklāti tie brokeri pateikt – nauda nav samaksāta, pa brīvdienām nekas nenotiks, bet nē, baro tik ar solījumiem- šodien palaidīs!

2.oktobris

Piektā diena reisā. Ir sestdiena, bet muita strādā. Ceļos augšā 07.00, te jau ir 08.00. Kaimiņš nevar iedarbināt savu auto,  velku ārā savus garos vadus, te palīdzību nevienam neatsaka. „Piepīpējam” šo ātri vien, tikmēr jau uz vadiem rinda, ne jau visiem ir tādi, lai aizsniegtu mašīnu no mašīnas bez pārbraukšanas. Interesanti būtu bijis paskaitīt, cik reizes jau vispār šie vadi izlīdzējuši gan man, gan citiem – cipars noteikti būtu diezgan liels. Lai cik jauni būtu akumulatori, vairākas dienas stāvot uz vietas, ātri var nokavēt to momentu, kad atkal jāpalaiž auto. Ledusskapis, televizors, dvd, kompis, autonomā apsilde –kas nu kuram, bet strāvas patērētāju jau pietiek.  
Apmēram pēc pusotras stundas darbošanās un gaidīšanas, līdz mūsu rindai nonāk „dosmotrovojs”, kurš apskata mašīnu, vai muitas trose kārtībā,  blombe ir utt, uzliek zīmogu uz dokumentiem. Tagad var doties uz nodošanu. Te atkal kāda pusstunda rindā pie lodziņa un gandrīz jau klāt pusdienlaiks, kamēr esu ticis galā ar dokumentu nodošanu.
Pusdienās nāk prātā vecā, labā anekdote „vakardienas zupu ēdīsi?”, jo tā jau arī ir – jātiek galā ar vakar pievārīto zupas katlu.
Diena iet uz vakarpusi, pa kādai mašīnai pamazām laiž ārā, man kustības nekādas. Muita beidz darbu 21.00, brokeri 22.00, es arī varu beigt savējo – gaidīt izbraukšanu. Vēl tik jāsagaida, lai pēc 23.00 –iem blakus nostājas mašīnas, jo mani kaimiņi ir aizbraukuši. Tā būs mierīgāks prāts par spoguļiem, lai tie paliek dzīvi, jo nekad jau nezini, kāds džigits stums piekabi rindā blakus, labāk jau pieskatīt.
Atsevišķs stāsts varētu būt par sadzīvisko pusi šajā muita un ne tikai šajā. Uz 200 mašīnām, kas salien te iekšā, ir viena tualete, kurā jāiet ar bailēm iekšā un divas izlietnes. Bagātākā valsts pasaulē, kosmosā lido, bet normālu tualešu nav!

1.oktobris

Ceturtā. Atļaujos kompensēt iepriekšējās dienās negulēto un „novelku sīmani” lidz pat 11.00. Tāpat jau droši zinu, ka uzreiz no rīta mani neviens nemeklēs.
Nu ko, sākas jauns mēnesis, ar ko arī apsveicu! Rīta kafiju dzerot, var saskaitīt krustiņus septembra kalendārā. Vieglāk gan ir saskaitīt tās dienas, kas nav pārsvītrotas, jo līdz četri skaitīt skolā mani tomēr ir iemācījuši! Tas nozīmē, ka pagājušomēnes mājās esmu bijis četras dienas! Es gan parasti smejos, ka mājās es esmu kabīnē un uz Ziedu ielā tik reizēm paciemojos, bet nu tas sanāk tāds diezgan melns humors.
Atkal kārtējie gaidīšanas svētki var turpināties. Kādreiz sen atpakaļ, skolas laikā biju uz teātri ar tādu nosaukumu ”gaidīšanas svētki”, kur vecie aktieri tēloja bērnus un jaunie vecākus. Man ļoti patika, laikam tāpēc man tas teiciens tā pielipis.
Pa dienu te notiek diezgan aktīva kustība no vietējo tirgoņu puses. Piedāvājumā dažādas preces  - filmu diski, mobilie telefoni un citas elektropreces. Kādu disku jau varētu paņemt, bet vēl nesteidzos, jānoskatās tas , kas līdzi, ja jau pietrūks, tad domās tālāk.
Kaimiņš gaida autobusu, tāds te divreiz dienā kursē uz lielveikalu, tur 40 min gaida, tad nāk atpakaļ. Arī šo izdevību pagaidām neizmantoju, vēl jau līdzpaņemtās pārtikas gana.

Laiku īsinot, ķeros klāt pusdienu gatavošanai. Pārmaiņas pēc jāizvāra kāda zupa, citādi jau cik dienas tik sauss vien. To atvieglo tas , ka ledusskapim ir arī saldētava. Sasaldēto dārzeņu paku katlā iekšā un zupai pamats jau ir! Klāt vēl kādu buljona kubiņu, mazliet makaronus, lai jau drusku biezāka. Žēl, ka aizmirsu nopirkt žāvēto gaļu, tad sanāk vēl labāk, šoreiz jāiztiek ar desas gabaliņiem – jo kas tad par zupu bez gaļas! Nu ko – minūtes divdesmit darbošanās un  - labu apetīti!
Vakarā ap 18.00 sargu būdas logā iz liek sarakstu ar tiem numuriem, kuri naktī tiks iekšā muitā, vieni pēc 23.00- jiem, otri pēc 04.00- iem. Mans numurs ir pirmajā. Atkal normāla gulēšana nesanāks, jo 50 mašīnas jau vienā minūtē muitā neielaidīs. Tā jau arī ir – 22.10 sāku kustēt un tikai 01.15 nostājos savā vietā. Miegam atliek 6. stundas.

30.septembris

video
Trešā diena sākas 10.00. Vispirms jau obligātā procedūra – jānoziņo gan šefam, gan ekspedīcijai, ka esmu veiksmīgi ticis pāri un cik tas man izmaksāja. Vel jau arī jāpazvana uz mājām, kamēr ķer LMT zonu. Tad ŗīta kafija un varam doties ceļā. Lai tiktu uz ceļa, vēl pēdējais šlagbaums – maksas ceļš. Jāsamaksā 1130 rubļi(19,80ls) par maksas ceļu, kurš ne ar ko neatšķiras no pārējiem Krievijas ceļiem un varam braukt. Ostova – Pleskava – Luga, te pēc 3st 30 min pavadītām ceļā nolemju „kafee pauze machen”, jo tāpat vienā piegājienā līdz galam netikt. 45min jāstāv, varu padzert kafiju un apēst pāris sviestmaizes. Tad vēl divas stundas un esu Pēterburgā.
Tuvojoties pilsētai pa jaunbūvēto maģistrāli, mani sagaida jauka latviešu dziesma pa "RETRO-FM".
 Virziens uz pilsētu diezgan brīvs, jo ir jau vakars un visi dzenas ārā. Līdz KADam (Koļcevaja Avtomobiļnaja Doroga) tieku, normāli, tālāk gan iet lēni, jo tā visa četras joslas pilnas un virzās ļoti lēni.
 Labi, ka man tikai daži kilometri līdz Maskavas šosejai, tāpat kādas 20 min te zaudēju. Pagriežos uz Maskavu un jau esu Šušaros – te mana muita. Muita pilna, iekšā laiž  tikai ar brokera caurlaidēm un tā kā man savējo neizdodas sazvanīt, tieku novirzīts uz tā saucamo „atstoiņiku”.Tā ir vienkārša stāvvieta, kura ir izveidota uz ielas rūpniecības rajonā, kura vispārējai satiksmei ir slēgta. Tas nav tas sliktākais variants, vismaz žogs apkārt un kaut kāda apsardze. Ir muitas, kurām tādu stāvvietu nav, jāstāv uz ielas un tad vari visu nakti staigāt apkārt mašīnai, lai rezerves riteni nenoņem vai piekabei tentu nepārgriež un preci nenoceļ. Jo īstais kontingents taču nelaidīs garām tādu iespēju, kad ap 100 smago mašīnu stāv uz ielas.
Tā jau pienāk 19,30, kamēr tieku savā vietā. Atkal nosūtu pasta balodīšus (SMS) ekspedīcijai, lai zin , ka esmu galā un rīt to brokeri padzenā. Vienīgai mierinājums ir tas, ka šis muitas postenis strādā arī pa brīvdienām un varbūt te nebūs jādzīvo līdz pirmdienai. Un tad jau varu nodoties vakara uzdzīvei – uzstellēt kompi, lai noskatītos kādu filmu un uztaisīt vakariņas. Jāsacep pēdējie veseli palikušie kartupeļi. Pēc sātīgām vakariņām uz miegu jau arī ilgi nav jāgaida – ar labu nakti!

29.septembris

Diena otrā. Pamostos ap 07.00, kad mans priekšējais kaimiņš palaiž mašīnu – jābrauc uz priekšu. Pabraucam uz reiz veselu kilometru, līdz 2,1km atzīmei. Tālāk uz priekšu atkal visi stāv, tā ka ir laiks rīta procedūrām, tualete, kafija utt.
Šodien jau īsts rudens, no rīta tikai +3 grādi. Pa dienu spīd saule, kura gan neko daudz nesasilda, tik līdz kādiem +8.
Un tā atkal ilgi kustības nekādas, pietiek laika gan kādu filmu noskatīt, gan pusdienas sataisīt. Konstatēju, ka sākuši bojāties mašīnā esošie kartupeļu krājumi un glābju, kas glābjams – veselus palikušos sacepu, tā ka man karaliskas pusdienas – cepti latviešu kartupeļi ar poļu izcelsmes tītara gaļas kotletēm. Un ja vēl klāt pašu mājas ražojuma gurķu salāti, tad vispār super!
Pēc sešu stundu stāvēšanas pakustam kādus 300 metrus, vēl pēc trijām 500.Vēl palikuši 1,3km.
Pievakarē nākas kasīt kopā savas niecīgās angļu valodas zināšanas. Kādam anglim neitrālajā zonā starp robežām salūzusi mašīna. Šis kājām iznācis no robežas, staigā pa ceļu, meklēdams, kas viņu aizvedīs līdz Kārsavai. Kas viņam bija iestāstījis to darīt, nesapratām. Tuvākajā apkārtnē neatradām nevienu „angli”, kā par spīti vieni „vācieši” apkārt. Liekot kopā viņa vājās tehniskās zināšanas un mūsu ne labākās angļu, sapratām, ka kaut kas ar ātrumu pārslēgšanas kulisi noticis, palicis ieslēgts atpakaļ ātrums un ārā vairs nedabūt.
Par laimi mums, vai viņam, to grūti pateikt, mums izdevās noķert garām braucošu robežsargu, kurš daudzmaz normāli runāja angliski un pierunāt, lai tak sazvana kādu servisu, kas var atsūtīt evakuatoru. Pēc kāda laika anglis atkal pie mums atkal klāt, tīri priecīgs – servisu izdevies sazvanīt, palīdzība no rīta būšot klāt. Mēs esot bijuši vienīgie, kas vispār esot ielaidušies ar viņu sarunās un mēģinājuši palīdzēt. Tādi jau mēs esam – kamēr mani neskar, tikmēr tik i bijis! Piedāvājām kafiju vai kaut ko paēst, šis esot tikko kafejnīcā paēdis. Tā vēl kādu laiku papļāpājām, cik nu tas mums izdevās, tad šis devās atpakaļ uz robežu. Lai jau izdodas viņam veiksmīgi tikt mājās!
Normāla kustība uz priekšu atsākas tikai pēc astoņiem, kad sāk strādāt jaunā maiņa robežā. Pamazām, pa 100, pa 200 metriem kustamies uz priekšu, līdz pienāk tas svinīgais brīdis – 22,40 iebraucu LV robežā! Rindā pavadītas24 stundas un vēl 20min. Bet tas jau vēl neko nenozīmē! Te atkal nākas gaidīt. Var mierīgi pavērot, kā nesteidzīgi strādā robeža. Paiet gandrīz stunda, kamēr tieku noformēts. Šoreiz trāpu uz normālu maiņu, tieku cauri ar diezgan minimāliem zaudējumiem.
Tad atkal divas stundas gaidīšanas neitrālajā zonā, 01,40 tieku iekšā krievu pusē. Te jau viss kā pēc grāmatas – svari, rentgens, kārtējās „nodevas”. Šī ir viena no retajām reizēm, kad viss ar papīriem kārtībā un laikam jau noformēšos diezgan ātri. Pie blakus lodziņa vienam kolēģim gan mazāk veicas. Muitniekam nav pa prātam, ka divām precēm nav pievienots nosaukuma krieviskais tulkojums un tiek dotas trīs stundas sadabūt dokumentu ar tulkojumu. Kas viņam četros naktī gan tādu atsūtīs! es gan iznākumu tur nesagaidīju, bet nojaušu, ka viņš tika atgriezts atpakaļ. 05,15 man priekšā paceļas iepriekšpēdējais šlagbaums – esmu Krievijā! Tagad tik ieliet degvielu, jo ceirs jau sen nullei garām, un stāvvietā iekšā pasēdēt uz muguras! Darba dienas garums izstiepās līdz 22.stundām, robežas šķērsošanai noziedota 31. stunda.

01.10.10

28.septembris

Diena pirmā, kaut gan īsti par pirmo to nosaukt nevar, jo jau vakar vakarā uzkrāvos uz Rīgu. Kokskaidu granulas un briketes no kokzāģētavas „Grantiņi” Bērzaunē. Šeit mazliet izbrīnīja tas, ka krīze te gājusi secen – vismaz no malas tā izskatās. Ražošana iet pilnā sparā, gatavā produkcija un dažādi apzāģēti materiāli sakrauti visās malās, tā ka knapi varu iespraukties uz iekraušanu. Turpat blakus jau ielikti pamati kādam jaunam ceham.Tā ka te viss notiek!
Darbu sāku 06.10 no Madonas un 09.00 esu izkraušanā Austuves ielā 1a. Te sākas piedzīvojumi, kas ļoti atgādina Krieviju. Ielas numuri 1 un 1a atrodas apm 2km viens no otra, un ,protams, es aizbraucu uz 1, kas uzrādās gan visās kartēs, gan navigācijā un pat „gugles” kartē. Nu ,protams, lieki piebilst, ka tā ir šaura ieliņa, kas beidzas ar strupceļu! Vismaz tur vietējais apsargs man apgaismoja, kur man meklēt vajadzīgo firmu. Nākas mazliet paplēst piekabes riepas, lai dabūtu tās 22 tonnas apkārt. Tālāk jau atrodu galamērķi bez lielām pūlēm, bet ar to jau viss vēl nebeidzas. Beidzas benzīns vecam krievu ražojuma autokāram, ar kuru pēc apm pusstundas gaidīšanas beidzot sāk kraut ārā.     

Tā kā viņiem ta nav ne rampas, ne citu normālu izkraušanas iespēju, man nākas pogāt abus sānus vaļā. Labi, ka lietus pierimies, tik pa brīžam mazliet uzrasina.
Un tā – uz pusdienlaiku esu atbrīvots no šā veduma un varu doties pēc nākošā. Laižu uz „Izoterms” jauno noliktavu kompleksu uz Lubānas ielas. Priecē, ka uz jaunā Slāvu pārvada nav nekādu sastrēgumu un vienā rāvienā esu jau pāri. Šajās noliktavās esu pirmo reizi.

Te jau viss pa smuko – jaunas , lielas noliktavas, braucot iekšā, nodomāju, ka te jau nu viss notiks operatīvi un kā jau „eiropā”, bet kas nu deva. Krava jāpārkrauj no mašīnas uz mašīnu un šim darbam mums atvēl vienu autokāru un vienu krāvēju pirmspensijas vecumā. Nu ko, lai jau tas pasākums neievilktu naktī, abi ar otru šoferi ejam talkā – viņš krauj ārā savu auto, es savā velku iekšā. Pāris stundās tās 16,5 tonnas dažādu santehnikas detaļu pārkrāmējam.
Kad atbraucot ieraudzīju to otru šoferi, uzreiz sapratu – kaut kur jau esm tikušies, pēc kāda brīža atcerējos. Būs jau kādi 5 gadi atpakaļ, kā abi kopā nedēļu sēdējām Vācijā un gaidījām iekraušanu.  Bija forši aprunāties, kā gājis pa šo laiku. Zeme tomēr apaļa un mes visi vienus ceļus braucam un tie ceļi krustojas!
Retas ir šādas reizes, kad viss tik ātri notiek, bet šoreiz paveicās – 17.15 esu nomuitots un papīri jau uz rokas! Varu laist uz robežu.
Pa ceļam vēl piestāju Ogrē pie Maksimas paiku iepirkt. Neesmu pārliecināts, vai ar smago autotransportu nesaistīt cilvēki ir iedomājujušies, ka smago šoferi arī ir cilvēki, kuriem reizēm vajag paēst un retas ir tās vietas, kur ar smago atļauti var piestāt pie lielveikala. Par to liecina arī tas fakts, ka knapi atrodu vietu, kur piestāt- es neesu vienīgais.
Nākas piekopt ne visai godīgus paņēmienus, lai varētu aizstrādāt līdz robežai, „pa tīro” braucot tas nesanāk, nu bet par to sīkāk varbūt citreiz. 22.00 esu klāt, rinda 3,8 kilometri un var sākties gaidīšanas svētki!
Ap pusnakti pārbraucam 700m līdz 3,1km atzīmei. Apmēram līdz 01.30 nau nekādas kustības un arī tālumā neredz, ka kāds kustētu, tāpēc nolemju iet pagulēt. Pirms aizmigšanas vēl dzirdu, ka sākas īstā robežas nakts dzīve – vieni vaktē, lai neapbrauc, otri cenšas tikt garām. Kādas piecas laikam saskaitīju, kas mani apbrauc...

30.09.10

Mans ceļš-


Šis bilžu klipiņš tapis pirms vairāk kā 3 gadiem(no pirmajām bildēm)....bet joprojām patīk... bildes pakārtotas dziesmas tekstam ...

video