09.11.10

26. oktobris.

Šā apļa pēdējā diena. Pēc astoņiem lokamies iekšā pašā Dobeles centrā uz bērnudārzu. Grūti jau ir , bet kas tam ticēs! Tak jau tiekam tur, kur mums vajag! Te strādnieki jau rosās un mazais bobkats palēkdamies zemu lido, tiekam raiti izkrauti un varam doties tālāk. Esam devuši savu ieguldījumu bērnu ar runas traucējumiem attīstības centra „Valodiņa” (ja es pareizi atceros, ja ne, varat droši palabot) renovācijā.

 Tālāk ceļojam uz Rīgu. Kādā ūķī Šauļos līdām uz iekraušanos, tādā pašā Rīgā uz izkraušanos. Es pat nezinu, kas te Slokas ielā  par rūpnīcu agrāk bijusi, bet atkal knapi lienu iekšā. Izrādās, ka te ne tikai noliktava, bet arī veikals. No ielas nekad nepadomātu, ja nezinātu! Tiekam izkrauti un aplis ir noslēdzies.
Tā kā mašīnai tehniskās apskates datums ir jau  pēc dažām dienām, nekur aizbraukt vairs nevar paspēt, tad mums jāsāk domāt par sagatavošanos uz apskati. Vispirms braucam uz Lubānas ielu,, tur jau gaida nopirkti jauni akumulatori. Tas gan nav dēl apskates, bet ar vecajiem es ziemu neizvilkšu. Trīs gadus izturēja – paldies  viņiem par to! Tālāk uz Katlakalna ielu, uz Mono servisu. Piekabei deg ABS lampiņa, jāuzdzen uz diagnostiku. Te sākas jautrība – tiek konstatēts, ka arī bremžu uzlikas jau iet uz galu un jāmaina. Oriģinālās nogāja divi gadi, šīs tikai gadu. Tas nozīmē, ka piekabe jāatstāj un es šajā sakarā tikšu pie divām brīvdienām! Tad jau arī mašīnu dzenam uz citu servisu, lai pārbauda pirms skates, lai jau uz piektdienu būtu viss komplekts kārtībā. Arī mašīnu te atstājam, labi, ka šefs ir Rīgā un nebūs problēmu tikt mājās. Viņu gan nākas neparedzēti ilgi gaidīt un mājās tiekam jau krietni pēc pusnakts.   
    

25. oktobris.

Pirmdienas rītā startēju pēc sešiem, Lai uz kādiem deviņiem tiktu Jelgavā. Šonedēļ skolā brīvdienas, tā ka man ir arī līdzbraucējs – Luīze. Divatā jau jautrāk! Kraušos ārā DHL noliktavā uz apvedceļa, tepat arī atmuito, tikai jāgaida, nekrauj ārā, kamēr nav rīkojuma no muitas. Sanāk kādas divas stundas pastāvēt, kamēr , beidzot, ap pusdienu mūs liek pie rampas. Biju domājis, ka ar elektrotehniku jāapietas saudzīgāk, bet kā tie ledusskapji tika mētāti!... Nu ko – laipni lūgti uz veikaliem pirkt korejiešu LG ledusskapjus, kas ražoti Krievijā!
Tālāk mūsu ceļš ved uz Šauļiem Lietuvā, kur jāpaņem dalītā krava pa divām adresēm uz Dobeli un Rīgu. Pirmo kraujam Rīgas kravu, labi, ka ir iedots kontakttelefons, citādi jau būtu pagrūti atrast to noliktavu. Tas jau nekas, ka sazvanītais cilvēks gandrīz ne vārda nevar pateikt pa krieviski un klausulē var dzirdēt, kā viņš skraida meklēdams, kas ar mani parunās. Beidzot viņam izdodas tādu atrast un sarunājam, ka mani sagaidīs netālu no noliktavas. Tā arī notiek un mūs pa bedrainiem labirintiem ievelk pie noliktavas.
Atšķirībā no Latvijas, Lietuvā šis jau nav pirmais gadījums, kad nerunā krieviski. Rīgā gan nav īpašas atšķirības no Krievijas – gandrīz visur noliktavās un muitās ir jārunā krieviski, lai tevi kāds saprastu. Lai kāds vēl apgalvotu, ka krievi Latvijā tiek diskriminēti!
Tiekam pie astoņām paletēm ar televizoriem. Nosaukums tiem gan tāds jocīgs – Pronosonic. Laikam jau ķīnieši mēģina dabūt kaut ko līdzīgu Panasonicam. Tad ātri laižam uz otru adresi, jo diena jau iet uz vakarpusi un ir jau pusē pieci. Mums par laimi, te arī paspējam. Tiekam pie piecām paletēm ar gumijas segumu bērnu rotaļu laukumam, kas ražots no pārstrādātām automašīnu riepām. Tās mums uz Dobeli. Līdz turienei arī mums vēl pietiek laika tikt. Te vēl jāatrod vieta, kur pārlaist nakti. Benzīntanki te tādi maziņi, nav kur ielīst. Vispār jau  pa visu Latviju laikam uz pirkstiem var saskaitīt tādas vietas, kur var normāli ar smago pauzi uztaisīt. Par to pie mums neviens tā īpaši nepiedomā, bet to gan kontrolē, kā darba laiku ievēro. Nostājam pie Tenax rūpnīcas, netālu no caurlaides, te vismaz visu nakti apsardze grozās. Varam ķerties pie vakara uzdzīves- vakariņu gatavošanas. Piedevām te vēl 3G internets, varēsim hokeju paskatīt. Nu jau vairs tā nav, bet kādu gadu atpakaļ, kad Luīze brauca līdzi, viņai jau no rīta bija galvenais jautājums – ko mēs šovakar ēdīsim un kur mēs šovakar gulēsim? Ir jau interesanta tāda kabīnes sadzīve un ēst gatavošana, tikai piebilde – mājas apstākļos nemēģiniet atkārtot, tik garšīgi nesanāks!

22.oktobris

šodien pirmais nopietnais sniegs
Desmitā. Šodien jau tāda braucamā diena vien sanāks. Pirms astoņiem sāku strādāt. Pusdienu kafiju jau dzeru Pustoškā, tad vēl divas ar pusi stundas un jau trijos iestājos rindā uz māju Grebņevai no otras puses. Gāju caur Grebņevu arī atpakaļ, jo Terehovā nedēļas beigās parasti rinda lielāka. Arī te ir kāds pusotrs kilometrs, ceru, ka uz rīta pusi tikšu pāri.
Blakus notiek lielo terminālu celtniecība. Runā jau visādi – ka būs atmuitošana un varbūt arī izkraušana uzreiz aiz robežas, bet īstas skaidrības jau vēl nav. Nu katrā gadījumā celtniecības darbi notiek diezgan vērienīgi.
Viss rit, apmēram, kā plānots un pēc pusnakts eju iekšā robežā. Kārtējo reizi robeža pa nakti. Varētu jau iet gulēt un līst robežā no rīta, bet tad es nozagtu sev rītdienu mājās. Stundu vajag, lai noformētos krievu pusē un tad vēl divas stāvu, lai tiktu iekšā Latvijas pusē. Atkal mūsējie bremzē vairāk par krieviem. Kaut tik nu nepārstrādātos! Divas stundas, kamēr noformējos! Nu kā tad nebūs rindas uz māju. Ja te pafilmētu ar slēpto kameru, būtu interesanti paskatīties, kā ir jāmāk nestrādāt!
6.00 esmu pāri un varu laist mājās. Atkal divas dienas saplūst vienā. Ārā temperatūra ap nulli un nevar tā mistri saprast, kur šļakst pielijušais ūdens, kur jau piesalis. Viss miegs pat momentā pāriet, kad Varakļānu līkumā mašīna sāk iet taisni, griez stūri vai nē! Izdodas jau normāli savākt, bet nu tas ir skaidrs – negulētā nakts un mānīgais ceļš ātri var padarīt savu nelabo darbu! Astoņos atviegloti uzelpoju jau Madonā!

08.11.10

21.oktobris.

Baltie cilvēki kantorī darbu sāk 9.00. Pie deklaranta izveidojas pagara rinda, esam divi no LV, pārējie uz Baltkrieviju un Ukrainu. Es jau vēl biju cerējis, ka muitas dokumentus atvedīs te uz vietas, nekā – būs jābrauc uz muitu Obņinskā, vēl sanāks kādi 100km lieki. Manas kravas papīri gatavi uz pusē vieniem, kolēģis jau aizbrauca apm pirms stundas. Te arī iedod shēmu – it kā jau viss vienkārši. Bet reizēm tā sanāk – piecās priedēs piemetas vadātājs. Pēc plāna aizbraucu tur kur vajag – muitas nav! Kam ne paprasu, visi rausta plecus – te muitas nav! Lietus gāž kā pa Jāņiem, izbraukāju visu ielu ar mašīnu, pēc tam arī kājām, neatrodu! Pēc kādas pusstundas man tomēr nāk apgaismība – uzrādīto attālumu esmu uzņēmis no nepareizās vietas!  Taisu nākamo piegājienu. Kā tad, liels rādītājs uz muitu jau šosejas malā – nu kur vēl vieglāk atrast!...
Atkal pārliecinos, ka Krievija ir apsargu zeme. Jātiek garām trim posteņiem, kamēr izraksta caurlaidi. Tieku iekšā aiz žoga. Līdz deklarantiem vēl divi posteņi. Otrais pat pajautā deklarantam vai mani pieņems, tikai tad laiž iekšā kabinetā. Ko lai dara – šausmīgi slepens stratēģiskais objekts!
Laikam jau tāpēc te tāda greznība, ka nomuitotos dokumentus pēc tam pat klāt pienes, pašam nekur nav jāiet, un pēc trim stundām varu braukt ārā.
Laižu atpakaļ garām rūpnīcai, tad kādu brīdi pa Minskas šoseju, Uvarovkā nogriežos uz Šahovskaju un pēc desmitiem jau griežu iekšā „Aris” benzīntanka stāvvietā. Vēl jau darbalaiks ir palicis, bet nu nemaz negribas pa nakti braukt.

07.11.10

20.oktobris.

Astotā. Ilgi gulēt jau nesanāk, pēc pieciem jau varu sākt kustēt. Būtu labāk jau agrāk sākt, bet nevaru – devītnieks tomēr jānostāv. Tagad gan sanāks uz astoņiem iet iekšā Maskavā, bet ko nu padarīsi, gaidīt vairs nav kad.
Nav tik traki, kā baidījos – mašīnu plūsma liela iet iekšā Maskavā, bet kustība normāla, lielu korķu nav. Arī pa MKADu virzos diezgan normālā ātrumā. Tikai , man par nelaimi, transporta inspekcija jau arī paspējusi nostellēties savā laukumā un , protams, lv numuru jau garām nelaiž! Esmu mierīgs, man jau it kā „dokumenti v porjadke”! Atdodu šim visu papīru kaudzi, uztaisu čipa izdruku par dienām no robežas un tad nāk zibens no skaidrām debesīm- manu CEMTu konfiscēs, jo piekabei uz pirmās ass neesot vienādas riepas! Es pat nepamanīju, pa kuru laiku viņš apgāja ap mašīnu. Vienīgais, kas tur tiešām ir atšķirīgs, tas ir  ražotājs. Gan izmērs, gan protektors sakrīt. Mani apgalvojumi, ka tā var būt, atsitās kā pret sienu! Atļaujas konfiskācija, mašīna uz soda stāvvietu un viss! Kādu pusstundu es ar viņu mēģināju cīnīties, kamēr padevos. Viņš pat zināja, kur ir tuvākais bankomāts – kā nu ne, es domāju, ka daudziem uz turieni nākas aizstaigāt! Pat ja man ir taisnība, tas ievilktos uz ilgu laiku un viņi ļoti labi zina, ka neviens te negrib laiku kavēt uz „razborkām”! Viens vārds, kas izsaka visu – Krievija!

Tālāk jau virzos normāli, kā par brīnumu, lielu korķu nav un pusē desmitos esmu raķešbūvētāju pilsētiņā Koroļovā. Izkraušanās adreses atrašanu atvieglo tas, ka ir iedota shēma, tik un tā spraucos pa šauro ieliņu ar tādām kā nelielām bažām – kut tik nu būtu pareizi, jo vairs jau nav kur apgriezties un iela beidzas strupceļā. Uztraukumam nav pamata – noliktavu atrodu, uz milimetriem izdodas iegriezt pagalmā un varu pogāt sānus vaļā, mani te jau gaida un uzreiz ir gatavi izkraut. Nu vismaz atmuitošanā un izkraušanā viss notiek raiti – kaut vai tā kompensējot robežu. Krāvēji savu darbu veic apmēram pusstundā un man nākas stāvēt vēl kādu brīdi uz vietas, jo nav īstas skaidrības, uz kurieni mani virzīt tālāk.
Paspēju pat mierīgi padzert kafiju, kamēr tiek dots virziens – Ruza. Precīza adrese būs vēlāk, bet, vismaz varu jau kustēt. Teritorija te maza, apgriezties nav vietas, jālien pa vārtiem ārā atpakaļgaitā.
MKADs kustās samērā normāli, tālāk pa ierasto Maskava – Rīga un drīz vien jau stāvu benzīntankā pie Ruzas, bet adreses jau vēl nav. Kā vienmēr! Atsūta adresi – rajons jau ir Ruzas, bet iekraušana ir pavisam citur – „selo Dorohovo”, LG Elektroniks rūpnīca, kas atrodas uz Minskas šosejas. Būtu zinājis uzreiz, brauktu no Maskavas pa Minskas šoseju, nevis līstu pa mazajām „kazu takām”. It kā jau līkums tikai kādi 40km, nav jau pārāk traki!
Ap 16.00 esmu klāt, noliktava strādā līdz 01.00 naktī un ap pusnakti 62 ledusskapji jau smuki sarindojušies manā piekabē. Dokumenti uz muitu būs no rīta, tā ka – ar labu nakti!