Piektā diena reisā. Ir sestdiena, bet muita strādā. Ceļos augšā 07.00, te jau ir 08.00. Kaimiņš nevar iedarbināt savu auto, velku ārā savus garos vadus, te palīdzību nevienam neatsaka. „Piepīpējam” šo ātri vien, tikmēr jau uz vadiem rinda, ne jau visiem ir tādi, lai aizsniegtu mašīnu no mašīnas bez pārbraukšanas. Interesanti būtu bijis paskaitīt, cik reizes jau vispār šie vadi izlīdzējuši gan man, gan citiem – cipars noteikti būtu diezgan liels. Lai cik jauni būtu akumulatori, vairākas dienas stāvot uz vietas, ātri var nokavēt to momentu, kad atkal jāpalaiž auto. Ledusskapis, televizors, dvd, kompis, autonomā apsilde –kas nu kuram, bet strāvas patērētāju jau pietiek.
Apmēram pēc pusotras stundas darbošanās un gaidīšanas, līdz mūsu rindai nonāk „dosmotrovojs”, kurš apskata mašīnu, vai muitas trose kārtībā, blombe ir utt, uzliek zīmogu uz dokumentiem. Tagad var doties uz nodošanu. Te atkal kāda pusstunda rindā pie lodziņa un gandrīz jau klāt pusdienlaiks, kamēr esu ticis galā ar dokumentu nodošanu.
Pusdienās nāk prātā vecā, labā anekdote „vakardienas zupu ēdīsi?”, jo tā jau arī ir – jātiek galā ar vakar pievārīto zupas katlu.
Diena iet uz vakarpusi, pa kādai mašīnai pamazām laiž ārā, man kustības nekādas. Muita beidz darbu 21.00, brokeri 22.00, es arī varu beigt savējo – gaidīt izbraukšanu. Vēl tik jāsagaida, lai pēc 23.00 –iem blakus nostājas mašīnas, jo mani kaimiņi ir aizbraukuši. Tā būs mierīgāks prāts par spoguļiem, lai tie paliek dzīvi, jo nekad jau nezini, kāds džigits stums piekabi rindā blakus, labāk jau pieskatīt.
Atsevišķs stāsts varētu būt par sadzīvisko pusi šajā muita un ne tikai šajā. Uz 200 mašīnām, kas salien te iekšā, ir viena tualete, kurā jāiet ar bailēm iekšā un divas izlietnes. Bagātākā valsts pasaulē, kosmosā lido, bet normālu tualešu nav!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru