21.11.13

Rudens kā rudens...

     Nekas jau uz šīs pasaules nemainās un rit savu gaitu – gadalaiki nomaina viens otru, bet mašīnas tik brauc un brauc...  Arī es – tik kursēju uz Eiropu turp un atpakaļ. Ir sanācis saskarties ar dažiem jaunumiem priekš manis, kā viens piemērs varētu būt tas, ka pabiju beļģu cietumā...  Jā, ar šo frāzi sanāca nobiedēt daudzus, bet nav jau tik briesmīgi, kā izklausās! Vienkārši cietumā ir palešu ražošanas cehs un es uz to vedu dēļus. Tā ka pirmo reizi pabiju cietuma vārtiem tajā pusē!
   
  Sastapu jau arī pirmo sniegu, šoreiz tas sanāca Vāczemē, Tūringenas reģionā. Sanāca tā diezgan interesanti. Lija lietus, sniega nemaz, tad tālumā ieraugu baltu pakalnu. Vienā mirklī lietus pārgāja par sniegu, un uz zemes jau kādi pāris centimetri, kā ar nazi nogriezta robeža. Tad kādi 20 km sniegputenis un tad atkal vienā mirklī viss beidzās un no sniega ne miņas!
     Šoreiz gan vairāk gribu pievērsties dažiem notikumiem pašu mājās.
     Redzot to, cik strauji tiek būvēti jauni ceļi Polijā un citur Eiropā, patiess prieks par to, ka arī pie mums, beidzot, kaut kas ir izdarīts. Ir atklāts jauns ceļš Tīnūži – Koknese. Tikai ir daži „bet”, kas to prieku bojā. Es jau pat esmu aizmirsis, cik gadus tas tika gaidīts! Beidzot ir sagaidīts, tikai pārņem tāda kā nepadarīta darba sajūta. Tātad – par visu to no mana skatu punkta.
   
Tilts jau tam gatavs, tikai cik gadi būs jāgaida uz vēl divām joslām?
  Ir piektdienas vakars, pulkstenis 17,30. Veiksmīgi esmu izkrāvies „RIMI” bāzē, Deglava ielā. Kravā bija tualetes papīrs, kas, kārtējo reizi,  varētu būt laba atbilde tiem, kam smagie maisās pa kājām – Latvijā pat tāda prece netiek ražota! Ai, nu pietiek kašķēties – atpakaļ pie tēmas! Esmu saņēmis ziņu no mājiniekiem, ka pa TV jau rādīta jaunā ceļa atklāšana, nolemju, ka no šī Rīgas kakta tas tiešām būtu taisnākais virziens uz māju. Piebraucu pie Lubānas ielas loka, nav nekādas jaunas informācijas. Laižu tik tālāk, cauri Ulbrokai, garām”Knaufam”, piebraucu pie apvedceļa krustojuma. Tas vēl joprojām tiek remontēts, luksofors nestrādā, un tā kā ir piektdienas vakars, rindā nobakstos apm minūtes 30. Pie krustojuma joprojām nekāda info. Jau pat uzplaiksnī tāda kā šaubu ēna – vai tik es braucu pareizā virzienā? Bet taču nevar tā padoties, ja nolemts, tad nolemts – laižu tik apvedceļam pāri! Ir jau pilnīga tumsa, apkārt neko neredzu, braucu tik taisni pa ceļu uz priekšu. Pirmais loks Tīnūžos – un joprojām nekādas informācijas. Un beidzot – otrajā lokā ieraugu norādi „Jēkabpils, Rēzekne”! Ar lielu atvieglojuma sajūtu griežu tik norādītajā virzienā. Tālāk jau gan ir padomāts par to, lai es zinātu uz kurieni braucu. Pie katra krustojuma, nē, atvainojiet, nobrauciena ir liels uzraksts, ka šis ceļš iet uz „MOSKVA” un pat norādīti kilometri līdz turienei! Nu gan es zinu droši, ka braucu pareizajā virzienā!... Arī daži no pretīm braucošajiem te ir pirmo reizi un pa rāciju jautā, kur tas ceļš vispār izvedīs.  Arī par darbu kvalitāti var rasties jautājumi, jo jau tagad jūt salaidumus ar tiltiem, kas būs pēc pāris gadiem?
     Atmetot malā visu slikto, vispār jau prieks par to. Ka tos 50 km var nobraukt mierīgi un bez apdzīvotām vietām un luksoforiem, ar izgaismotiem nobraucieniem. Atliek  gaidīt turpinājumu, tik jautājums – cik ilgi? 
  
    Vēl viena, manuprāt, svarīga tēma man neliek mieru.

     „DELFOS” uzdūros uz kāda aculiecinieka iesūtītu video . Rullīša garums vairāk par astoņām minūtēm, un tajā visu laiku tiek filmēta pa priekšu braucoša vieglā automašīna kas neadekvāti uzvedas uz ceļa. Tur gan nav redzams, bet autors apgalvo, ka braukusi sieviete stiprā alkohola reibumā. Automašīna ilgstoši brauc pa pretējo joslu, daudzas reizes par mata tiesu izvairoties no sadursmes ar pretīm braucošajām gan vieglajām, gan smagajām auto, arī ar autobusu. Varbūt es atpalicis no dzīves, bet vai , tiešām, galvenais ir to nofilmēt, varbūt pat sagaidīt avāriju un to nofilmēt, nevis kaut ko darīt, lai neatgadās kas ļauns ar šo mašīnu un ar citām? Ja, tiešām, negribi būt tas ļaunais, kas izsauc policiju, kas arī būtu izeja no šīs situācijas, tad varēja taču mēģināt apturēt šo braucēju. Es jau saprotu, ka arī tad, ja brauks blakus, signalizēs tam braucējam, lai stājas malā vai kā citādi mēģinās viņu apturēt, radīsies avārijas situācija, jo nevar jau paredzēt tā vadītāja rīcību. Tad jau labāk nedarīt neko, lai notiek kas notikdams? Bet vispār, kur ir redzams, ka tas ir reibums? Varbūt cilvēkam slikti ar veselību un viņš cenšas nokļūt līdz mājai.Mūsu vienaldzībai nav robežu!

05.09.13

Ne tikai ceļš...

Par attiecībām uz ceļa jau tika runāts un , redzot atsaucību un komentāru skaitu, par šo tēmu varētu runāt daudz. Bet ne jau tikai ceļš ir svarīgs manā darbā, vēl jau ir arī krava, kas tiek pārvesta un nav mazāk svarīga. Daži nesenie notikumi pie kraušanās man neliek mieru tik stipri, ka pārvarēju savu uznākušo slinkumu uz rakstīšanu un ķēros klāt!
Lielākajā daļā gadījumu jau viss norit normāli, kā tam vajadzētu būt. Sākšu ar Eiropas galu. Pirmais punkts, kur ierodos, ir palešu rūpnīca, uz kuru piegādāju dēļus no Latvijas. Pirms rūpnīcas vārtiem ir stāvlaukums, tajā nolieku mašīnu, ar dokumentiem dodos uz ofisu. Tur man iedod izkraušanās numuru, kuru ielieku mašīnas logā un gaidu, kad pienāks mana kārta un krāvējs mani aizvedīs uz vajadzīgo vietu, kur viņam manas pakas jāizkrauj. Kamēr gaidu, jau varu attaisīt tentu un siksnas, lai viss notiek ātrāk. Parasti jau ilgi gaidīt nav sanācis, neesmu vēl visu novācis, kad jau jābrauc iekšā.
Tālākā kraušanās uz māju vai kaut kur Eiropā visbiežāk notiek pēc pasūtījuma numura. Ierodos iekraušanās adresē, uzrādu pasūtījuma numuru un bieži vien nekādu jautājumu vairāk nav. Tālāk jau atkarībā no situācijas, var arī sanākt, ka jāpagaida, kamēr atbrīvojas vieta vai krāvēji, vai arī uzreiz tiek norādīta rampa vai vieta, kur nostāties uz iekraušanu. Ja ierodies vēlu pēcpusdienā, var sanākt arī tā, ka uzreiz pasaka – „morgen 6.00 uhr”! Nekādās pārrunās neviens vairs neielaidīsies – ja no rīta, tad no rīta un tas ir normāli.
Arī piegādājot kravu, parasti jau viss notiek samērā gludi. Ierodies, atdod papīrus un stājies pie rampas. Tas, ka bieži vien CMR ir jāraksta pašam, un arī pašam jāvelk prece ar „rohlu” iekšā vai ārā, nav nekāds brīnums un pie tā sen jau ir pierasts.
Bija nesen gadījums Francijā, kad negāja tik gludi, kā vienmēr. Ierodos adresē piecas pāri astoņiem no rīta. Nodevu dokumentus – gaidi mašīnā. Pēc kādas stundas piedzina pie rampas un pa piecpadsmit minūtēm izkrāva. Nu it kā normāli, nekas ārkārtējs! Eju uz ofisu pēc papīriem. Te nu sākās! Dokumentus neatdod, ej gaidi mašīnā, pienesīsim klāt! Nu labi , eju mājā un noziņoju savam dispečeram. Šis atzvana – jā, ekspedīcija tur kaut ko skaidrojās ar saņēmēju, bet, gan jau tūlīt viss būs kārtībā! Aizeju pēc pusstundas – vēl nedod! Pēc stundas zvana  - viss nokārtots, ej pakaļ. Aizeju – nekā, gaidi tālāk! Tā staigāju ik pēc pusstundas, vieni saka- viss ok, otri –gaidi! Un tā trīs stundas! Beidzot pat mani nervi neiztur, eju un prasu, kas galu galā par problēmām, ka nedodat man papīrus? Pretī saņemu izbrīna pilnu skatienu – sen jau viss kārtībā, tu tak nenāci pakaļ papīriem!
Nu pievērsīsimies Latvijai. Ne tik tālā pagātnē ierados firmā „Akvedukts”(lietas saukšu īstajos vārdos, man nav par ko kaunēties un tautai savi varoņi jāzina!) ar sāls tablešu kravu.  Iebraucu iekšā, uz reiz arī sāk kraut ārā. Pirmās paletes, ko var aizsniegt, noceļ ar iekrāvēju, tad ieceļ piekabē „rohlu”, stāv un gaida, neviena vārda! Saprotu, ka tiek dots nepārprotams mājiens! Vēl gribu pārliecināties un tā muļķīgi pajautāju – vairāk jau neviena krāvēja nebūs? Atbilde jau bija zināma – nē. Nu it kā jau nekas jauns, kāpjam augšā un paši velkam ārā, lieki piebilst, ka tās paletes svarā tā ap tonnu. Labi, ka tajā reisā man bija līdzbraucējs Uldis, divatā jau tomēr vieglāk! Kad sākām vilkt paši, uzradās vēl otrs iekrāvējs. Divatā jau viņiem sanāk nocelt tās paletes diezgan ātri un tad tik tevi pārņem tāda stulba sajūta, ka tu, redz, nevari paspēt viņiem laicīgi paletes nolikt pa ņēmienam! Lai nu kā, beidzot krava tukša, vēl tik noliekam „rohlu” aizmugurē šķērsām , lai var nocelt. Bet nekā – šie tik noceļ paletes un aizbrauc! Tagad nodomāju – vajadzēja tik taisīt piekabi ciet, ja jau viņiem tā „rohla” nav vajadzīga, gan jau zinātu kur to likt! Bet nu mēs tak godīgi puiši, cēlām ar rokām zemē! Nav jau smaga, var to izdarīt, bet attieksme – super!
Vēl viens gadījums, kuru būtu vērts pieminēt. Vedu taras dēlus uz firmu „Marko” Līčos, pie Rīgas. Iebraucu jau pirms astoņiem, ofisā vēl neviena nav. Priekšā vēl viena mašīna, bet tā uz iekraušanos. Šis tik nosaka, ka te viss sākas no astoņiem. Sagaidu, kad ofisā sākas kustība, atdodu papīrus. Šis tik nosaka, gaidi mašīnā, iekrāvējs piebrauks un pateiks, kur nostāties. Kādu laiku gaidu, krāvēji tik skraida pa teritoriju, vadā pakas šurpu turpu un par mašīnām neliekas ne zinis. Tad piebrauc pie tā, kas gaida uz iekraušanu un kādas pāris minūtes runājās, laikam jau pazīstami. Pāris reizes palūr uz manu pusi, laikam jau tieku aprunāts, tad nobļaujas manā virzienā”nu ko tur sēdi, nāc tak šurp!” Kāpju ārā, dodos pie viņiem. Kad esmu apmēram pusceļā, krāvējs tik nosaka”ai, braucam tevi kraut, lai tas staigātājs gaida!” un aizbrauc. Es palieku stāvam un tā arī nesaprotu, vai man jāgaida, vai jāskraida pa laukumu un jāķer kāds krāvējs aiz rokas! Tā es nogaidīju vēl kādas minūtes divdesmit, kamēr cits krāvējs pateica kur nostāties un izkrāva mani.
Un nu nāk galvenais gadījums, kurš man „nedod naktīs gulēt!”
Ierodos Sauriešos firmā „Aeroc” pēc bloku kravas. Šlagbomis vaļa, sarga, kas pastāstītu, kur tālāk braukt, nav. Ieraugu zīmi ar bultiņu, kur norādīts braukšanas virziens smagajiem – arī jau labi! Braucu tālāk, kamēr atduros aizmugurē citai mašīnai. Pretī ieraugu durvis, varētu būt ofiss, norādes nekādas nav. Par laimi, tai momentā pa tām iznāk kāds strādnieks, tas tik nosaka – ej uz otro stāvu. Kāpju pa trepēm augšā. Vispirms uzgaidāmā telpa, tad kabinets ar durvīm vaļā, aiz galda pie papīriem darbojās kāda darbiniece, priekšpusē sēd vīrietis – saprotu, ka šoferis. Pajautāju „vai pie Jums uz iekraušanos?”, uz ko saņemu visai izsmeļošu atbildi „uz iekraušanos pie krāvējiem aiz stūra, pie manis pēc dokumentiem!”... tā īsti ātrumā pat nevaru saprast ko teikt – tik nodomāju, nu jā nepareizi noformulēju jautājumu! Laikam jau mans ģīmis no malas izskatās tik jocīgs, ka nekādu atbildi no manis arī negaida. Tik seko jautājums „uz kurieni?” uz to gan es spēju ātri atbildēt „Madona!”. „ Nu tad mazliet jāpagaida!” . Saprotu, ka pašlaik tiek sagatavoti dokumenti iepriekšējai mašīnai un tikai likumsakarīgi ir tas, ka man jāpagaida. Nosaku „labi”, pagriežos un apsēžos uz krēsla uzgaidāmajā telpā. Sāku aplūkot tur izstādītos ražojumu paraugus, ar pus ausi dzirdu, ka kabinetā tiek kaut kas runāts, bet nepiegriežu tam vēŗību, man tak nav jānoklausās citu sarunas. Tikai tad, kad teiktais tika atkārtots tādā tonī un ar tādām grimasēm, kuras aprakstīt nav iespējams un arī atkārtot neņemos, tāpat man nesanāks, saprotu, ka runāts tika ar mani. Precīzi teikto nocitēt vairs nevaru, jo tajā mirklī tā apstulbu, ka visus vārdus vairs neatceros, bet doma bija apmēram tāda „ nu jā, kas tad mēs tādi un vai tad kādam ir jāzina, kādi man mašīnas numuri!”. Tā arī nesapratu, ko esmu izdarījis nepareizi, ka par mani jāņirgājas, tik , ar izbrīnā atkārušos žokli, piegāju pie kabineta durvīm un pajautāju”vai Jūs ar mani runājat”? „nu tak jā, man nav atsūtīti jūsu mašīnas numuri!” Lieki piebilst, ka otram šoferim, padzīvojušam onkam, tas viss sagādāja gana lielu jautrību. Vēl tik nodomāju, ka nu ir gan te dēļ kā zīmēties! Tā kā telefonu biju atstājis mašīnā, apgriezos un devos ārā, jādzenā priekšniecība, lai kārto tās lietas tālāk. Ejot prom tikai skaļi noteicu, ka nesaprotu, kāpēc par mani jāņirgājas, ja es sēdu un gaidu un neklausos sarunas kabinetā.
Zvanu dispečeram, šis atbild, ka pasūtījums ar taviem numuriem jau vakar aizsūtīts. Eju atpakaļ augšā. „nu nevajag taču MELOT, nekā man nav!” Nu jau zvanu pa taisno uz ekspedīciju un turpat uz vietas, lai mani dzird. Saku tā un tā, atbraucu pēc kravas, bet te nekā! Arī šie tur atbild , ka viss ir aizsūtīts, bet nu labi, sūtīsim par jaunu! Un tad jau dzirdu negaidītu laipnību – jūs varat braukt uz iekraušanos un taisīt vaļā piekabi, es papīrus aiznesīšu uz turieni! Nu labi! Mēģinādams sagremot to visu, braucu ap stūri uz kraušanās placi un domās jau prātoju, ko labu pateikt tai dāmai, kad viņa atnesīs papīrus. Bet nekas man nesanāca, jo viņa papīrus gan atnesa, bet atdeva krāvējiem jau pusceļā līdz manīm.
Līdz šim es nevarēju iedomāties, kāds izskatās cilvēks, kas var apgalvot, ka tālbraucēji ir nonēsātās treniņbiksēs tērpti radījumi ar vienu rievu smadzenēs, kas neko vairāk dzīvē nav spējīgi sasniegt, ka tikai tikt pie smagās mašīnas tiesībām un tad sevi par karaļiem uz ceļa uzskatīt! Nu man ir priekšstats, kas tā var apgalvot!


27.06.13

1 no 2 miljoniem...

Ir tāds iknedēļas žurnāls IR, kurš (atklāti sakot) nebija mūsu ģimenes literatūra nu nimaz :)) Un tad, kādu dienu iekš draugiem.lv  Jāni uzrunāja žurnāliste Ieva Puķe.... rezultātā, tapa īsa (1stundu) intervija... Protams ka par tālbraucēju dzīvi- dzīvesveidu nevar nedz uzrakstīt, nedz izrunāt stundas laikā..  Bet viss kārtībā.. intervija bija, raksts tapa.. Vienīgā piezīme, kas manuprāt ir ļooti būtiska, ka blogs tapa lai stāstītu draugiem, ne kaimiņiem. Tā kā šeit esam ienācēji, kaimiņiem nudien neesam interesanti :))) BET!!??- viss kārtībā... kā viens no draugiem uz manu kritiku par vārdu izvēli  tekstā, atbildēja, ja to būtu teicis Jančuks, tad tur apakšā būtu rakstīts- Jānis Sniedze, bet redzi, tur ir rakstīts Ieva Puķe, tā ka nomierinies.. viss kārtībā :))))) 
Lai izlasītu rakstu tā pa smuko, spied ar peles labo pogu uz raksta, atver jaunā cilnē.... un tad palielini rakstu.
Starpcitu, žurnālu Madonā nemaz nebij tik viegli nopirkt... vakarpusē jau nācās krietni vien pabraukāt un pameklēt, ne Narvesenā, ne Pluspunktā vairs nebija nopērkami.... uz ko pārdevējas atbildējušas, ka šodien tā dīvaini, daudzi nākot un prasot šo žurnālu.. kas parasti nemaz ta nepērkoties. 
 Lai jauka vasara!- 
ceļojiet, kā vien iespējams.. 
tas ir forši.... 

Jānis pats šobrīd ir reisā, par līdzbraucēju devusies Luīze... Bet.... žurnālu nopirka un te ierakstījās- Sandra

17.06.13

Līdzbraucēja piezīmes

Tā kā pagājušajā gadā nebiju bijusi līdzi tētim, šogad man bija priekšrocība pirmajai izjust šos vasaras priekus. Tik sen tas nebija piedzīvots, ka bija jau aizmirsies, kā tas vispār ir. Gatavojoties jau zinu, ka nevaram izbraukt ātrāk nekā pēc plkst. 16. Saskaitot stundas domāju, ko krāmēt somā. Nebūtu lieki piebilst, ka dienu iepriekš iegādājos jaunu ceļojumu somu.
Jaunā soma dosies ceļā!

 Kad soma jau sakrāmēta un šādi tādi sagatavošanās darbiņi apdarīti varam doties ceļā uz Madonu līdz mašīnai. Protams, jau twitterī ietwītoju: „Atā mājas, čau Polija”. Žēl būs, ka nevar palasīt jaunumus un lietas, ko draugi dara pa vasaru, jo ārzemēs internets ir ļoti dārgs, ap 40 sant. par mb. Tas īsti nav man pa kabatai, tāpēc labāk bez tā iztikt. Un tomēr tas brīdis ir klāt, un es varu lekt mašīnā un priecāties, ka tūliņ dosimies ceļā. Ir jau jauki un superīgi. 
Lielie prieki...
Prieks, prieks, prieks. No Madonas izbraucam precīzi 17:30. Laikapstākļiem aiz loga nav ne vainas, ceļš ir samērā tukšs, uz Lietuvas pusi, uz Rīgas pusi, protams, ceļš ir pilns, satikām pat kaut kādu delegāciju. Nospriedām, ka brauc pa šo pusi, jo te tukšāks ceļš. Ak, jā, aizmirsu, braucām caur Subati, un pēc šī brauciena izsecinājām, ka ceļa posms caur Bausku ir aptuveni par 60 km garāks, bet laika ziņā atšķiras tikai par 20 min. Tētis jau smej, ka nākamreiz jāpaseko līdzi degvielas patēriņam. Tomēr iebraucot Lietuvā kļūst tāds nedaudz apmācies laiks, un jau neilgi aiz robežas sāk nedaudz līņāt.
Pēc nobrauktām 3 stundām un 25 minūtēm piestājam Paņevēžā iegādāt ceļus, precīzāk sacīts būtu apmaksāt ceļu izmantošanu. Nekādu ilgāku laiku nestāvam tur, kā nopirkām ceļus turpinājām braukt, jo darba laiks ir izmantots maz, „jāiet uz maksimumu”. Pēc nostrādātām 4 stundām un 26 minūtēm netālu no Kedaiņiem uztaisām pauzīti 45 minūšu garumā. Iedzeram kafiju, iekožam maizītes un laiks turpināt strādāt. Braucot ārā no stāvvietas skan dziesma, ar ko var patīrīt tumbas – Pink ft. Nate Ruess „Just give me a reason”. Godīgi sakot, nebija nevienas dienas, kad pa radio neskanētu šī dziesma. 
Protams, es kā guļava nespēju izturēt šīs nakts braukšanas un iemigu. Kad pamodos bijām jau galā. Pulkstens pēc poļu laika rādīja, manuprāt, gandrīz 2.00, tātad pēc mūsu laika tas ir 3.00 Netālu no Belastokas, degvielas uzpildes stacijā, ir laukums, ar pieejamu WiFi. Patīkama vieta, ir bārs un kafejnīca, arī viesnīca. Tā kā mums pašiem sava viesnīca līdzi, sakārtojam gultas un liekamies uz auss. Pēc nobrauktiem 596 km un nostrādātām 8 h un 20 min. Aizmigt nav grūti.
Jauns rīts, jauna diena. Tā, kā vakar nostājāmies parikingā vēlu, tad arī šorīt varam nedaudz pagulēt ilgāk, un izbraukt tikai 12.00 Mūsu ceļamērķis ir Inovroclava. Navigācija saka priekšā, ka tie ir 382 km. Padzēruši kafiju un ieēduši brokastis tikai dodamies ceļā. Protams, kas gan ceļojumu bez veikala apmeklējuma, tāpēc pa ceļam, Drobinā, iegriežamies Biedronkā. Sapirkuši visādus gardumus par lētām cenām turpinam ceļu, jo nolēmām, ka pauzi taisīsim nedaudz vēlāk, vēl ir laiks lai pastrādātu. 
Pa ceļam - saulaina diena.
Nedaudz pastrādājuši iegriežam kādā ceļmalas parkingā un uztaisām pauzīti 35 min. Iedzeram kafiju, datorā pakrāmējam kārtis un turpinam. Līdz precīzai izkraušanas vietai atlikuši 124 km, bet tā kā tur nav kur stāvēt pa nakti, mūsu mērķis ir parkings bāņa malā, no kura līdz izkraušanās vietai ir aptuveni 50 km. Līdz šim parkingam no mūsu pauzes vietas ir aptuveni stundu garš brauciens. Dažādi joki un stāsti un interesantas sarunas šo stundu padara pavisam īsu. Esam parkingā. Tā, kā pulkstens nemaz nav tik daudz, sagatavojam kārtīgas vakariņas un noskatamies kādu seriālu. Pieēdušies un laimīgi pēc nobrauktiem 333 km un nostrādātām 4h un 44 min. liekamies uz auss un saldi sapņojam sapnīšus. 

Pamodušies, šoreiz gan daudz agrāk, izderam ikrīta kafiju un dodamies ceļā. Pulkstens pa mūsu laikam rāda bez 5 minūtēm 8.00. Šos 50 km līdz Inovroclavai veicam ātri un pa ceļam pētot pilsētas burvību esam galā un sākam kraušanās darbus. Protams, es ar’piepalīdzu. Atvēru tentu, nocēlu pāris dēļus, saritināju siksnas. Kad piekabe jau bij’tukša to ar izslaucīju un nospriedu, ka vajadzētu jaunu birstes kātu. Tomēr poļu pani pieklājīgi, papīrus pat klāt pienesa.
Atvedām dēlīšus - tos, kas tur tālāk.
 Beiguši savu darbu, nu jau ar tukšu piekabi, dodamies uz iekraušanos. Zināma tikai pilsēta – Čestohova. Priekšā 325 km.
Meklējot jauno adresi

 Mēs tik vālējam. Uztaisam pauzīti apmēram 50 km pirms Čestohovas. Tā kā precīzas adreses nav, pārliecība vai turpināt ceļu tālāk ir nedaudz zudusi. Bet tomēr riskēsim. Braucam...nomrāls parkings. Līdz pilsētai vēl 30km, riskējam tālāk. Nu un tad vispār cerība zuda, 30 km garumā neviena normāla parkinga. Vienā iebraucām, pirmkārt jau nebija vietas, un otrkārt tur kur bija vieta, bija jābrauc uz apmales un jāstāv dubļos. Tā, kā citas izejas mums nebija atlika braukt iekšā pilsētā. Pirmajos pilsētas km benzīntanks – vietu, protams, nav, bet pirms tā uz mazās ieliņas vesela rinda ar smagajiem. Izvēles mums nav, stājāmies tur. Pēc aptuveni 1h saņemam precīzāku adresi, izvēles nav, protams, riskējam un dodamies uz adresi. Par laimi tur ir rūpniecības rajons, un starp mājām uz ieliņas noparkojamies. Protams, darba laiks jau firmai ir cauri un mūs neviens nekraus. Kā sacīt jāsaka – rīts gudrāks par vakaru. Braucot iekšā pār pauguriņu manījām Aushan izkārtni. Vakars garš, pulkstens tikai ap 19.00, dodamies meklējumos. Protams, meklējumi ir ar apbalvojumu, un izstaigājušies pa Aushan, sagatavojam vakariņas un noskatamies kādu seriālu. Pēc nobrauktiem 390 km dodamies gulēt.
Pamodušies, izdzēruši ik rīta kafiju, tētis uzmeklē panus un mēs esam riktīgajā vietā. Uzkraujam 17 paletes ar lampām. Kā jau allaž, papīrus sagaidīt ir 2 reiz’ ilgāk nekā uzkrauties. Pēc gandrīz pusotras stundas ilgas gaidīšanas esam saņēmuši papīrus dodamies ceļā. Nākamā uzkraušanās vieta gandrīz pie Čehijas robežas, netālu no Bielsko Biala.
Strādājot - ar kalniem fonā.
 Saņēmuši adresi dodamies tur, kaut arī kraus laikam tikai rīt no rīta, bet jāpārliecinās jau vien ir. Braucot pa mazu ieliņu, starp privātmājām tētis ieraudzīja to īsto privātmāju. Nedaudz lielāka par mūsu līvānieti jau ir, bet tā pat, neliels apmulsums. Aizgājis līdz turienei saņem apstiprinājumu, ka krava vēl nav gatava un kraus tikai rītdienas 12.00. Drošības pēc jau braucot uz adresi pa ceļam noskatījām vienu parkingu, varētu būt aptuveni 3 km no kraušanās vietas. Kārtīgi noparkojušies saprotam, ka laika ir gana, jo pulkstenis pa mūsu laikam rāda tikai 14.00. Protams, mēs acīgie, braucot ieraudzījām veikalu. Diena gara, laika daudz, izpētījuši ceļu navigācijā dodamies ceļā. Izlemjam savu ceļu veikt nedaudz garāku, bet drošāku. Iesim pa mazām ieliņām, starp mājām ar nelielu līkumiņu, nevis gar lielo šoseju pa grāvi. Sapratām, ka tas ir aptuveni 3 km vienā virzienā, lēnām, nesteidzoties devāmies ceļā. Apskatot mājas, aprunājot pagalmus un iedvesmojoties idejas mūsu dārzam un pagalmam 3 km veicam aptuveni pusstundā. Tas varētu būt ar ātrumu aptuveni 100m/min. Sapirkušies visādus gardumus, piesēduši autobusa pieturā uz 2 minūšu pauzi dodamies mājup. Atgriezušies mājās sagatavojam pusdienas un sākam savu filmu maratonu. Vakars garš, laika daudz, noskatījāmies 3 kolosālas filmas. Tas nekas, ka visas 3 tētis jau bija redzējis, priekš manis tās bija jaunums. Pēc ļoti „produktīvas” dienas – nostrādātiem 142 km liekamies gulēt.
Pamodušies, un kā jau katru rītu izdzēruši ik rīta kafiju dodamies uz kraušanos. Drošības pēc, uz adresi dodamies jau savlaicīgi, pa mūsu laikam 12.00, pēc poļu laika tie ir 11.00. Aizbraukuši tur, nostājamies uz ieliņas. Tētis aiziet apvaicāties par kravu. Paletes vēl tiek tikai pakotas, bet mēs iestumjamies pagalmā, un gaidam. Gaidot saņemam trešās iekraušanas vietas adresi. Pēc pusotras stundas gaidīšanas tētis centīsies izmantot savu rituālu – kafijas vārīšanu. Parasti tas iedarbojas, kā sākas vārīties ūdens, tā krāvējs klāt – sāksim kraut. Šoreiz nekā. Tētis paspēja pat kafiju jau izdzert un tāpat viss bez izmaiņām. Kad pacietības mērs ir pilns, tētis iet runāt. Tomēr, šoreiz noveicas un sāk kraut. Plkst. 15.40 - ar iekrautām 9 paletēm ar lampām uzsākam savu ceļu uz jau trešo kraušanās vietu. Tā ir aiz Waršavas – Viškovā. Priekšā ceļš gandrīz pāri visai Polijai.
 Kraušanai noteikts laiks 21.00. Tā, kā kraušanā mūs, atvainojiet, piečakarēja, visas cerības zuda paspēt uz šo noteikto laiku. Bet, kas būs - būs. Ceļš ir garš. Pa ceļam štukojam satikties ar draugu Jāni, bet nav īsti pa ceļam. Tomēr kraušanas vietā pa poļu laikam esam ar stundas nokavēšanos 22.00, pa mūsējam, jau rāda 23.00. Cerība mirst pēdējā, un mēs riskējam. Pirms mums pie apsarga piebrauc kāds pans. Pēc gandrīz 5 minūšu sarunas pans atgriežas mašīnā un aizbrauc prom. Tad manī pazuda pats pēdējais cerības diedziņš, tomēr tētis riskē. Apsargs bez kraušanas numura nemaz neko negrib runāt. Kaut arī pulkstenis rāda jau gandrīz pusnakti tētis zvana šefam. Par spīti visam, numuru mēs dabūjām, iekšā laukumā mēs tikām, un lai vai kas – mūs pat uzkrāva – 3 paletes ar Vinnija Pūka žurnāliem. Pateicoties visiem augstākajiem spēkiem dodamies tālāk – mūsu ceļa mērķis parkings netālu no Belastokas, tā sauktais Delfīns. Tur jau mūs gaida draugs Jānis. Laika mums pietiek un 1.25 esam parkingā, noparkojamies tieši blakus Jāņa mašīnai. Abām mašīnām durvis vaļā un viss ir kārtībā. Gatavojot kopīgas vakariņas, skatāmies filmu. Gardēdis Jānis mūs vēlas pacienāt ar ceptiem banāniem un saldējumu. Kā gan kaut kam tādam varētu atteikt? Paldies, viņam par to! Pilniem vēderiem aizčāpojam samaksāt par parkingu un pēc šodien nobrauktiem 570 km liekamies uz auss un sapņojam sapņus.
Tā kā Jānis iepriekšējā vakarā jau bija nostājies agrāk, arī startēt viņam ļauts agrāk nekā mums. Tomēr atbalstot viņu pieceļamies gandrīz reizē ar viņu, lai varētu viņu uzpasēt. Tā, kā Jānim šodien jāpaspēj Daugavpilī izkrauties, viņš aizbrauc, bet mēs paliekam. Iekožam kādu maizīti un iedzeram kafiju, sagaidam savu starta laiku un dodamies ceļā. Sākot braukt vēl nezinājām, ka drīkstēsim braukt uz māju. Doma bija, ka mums jābrauc uz Rīgu, izkrauties. Tomēr pēc mūsu aprēķiniem jau zinājām, ka šodien tur nekas prātīgs nesanāks. Pēc kāda laiciņa, ar šefa atļauju, ieņemam kursu uz māju pusi. Lai varētu veikt pilnīgu salīdzinājumu, kurš ceļš līdz Lietuvai no mājām, nolemjam braukt caur Daugavpili. Protams, tur tak jāsatiek arī draugs Jānis, ceļš kopā vienmēr liekas īsāks. Tikuši līdz Daugavpilij un sagaidījuši Jāni, braucam uz māju. Pa ceļam gan līst lietus, gan spīd saule. Dieviņš lutina.
Sargenģelītis vienmēr līdzi.
 Ap 22.00 bijām Madonā. Sagaidījām mammu, parunājāmies ar Jāni un devāmies mājās. Guļot gultā ietwītoju – No rīta pamodos Polijā, bet tagad jau guļu savā gultā. <3
Jā, tas ir neticami, cik daudz mēs patiesībā spējam paveikt ar tehnikas palīdzību. Biju te, esmu tur... Prieks, prieks, prieks. Esmu mājās.
Krava vēl tad nebija nogādāta galamērķī, bet šo atbildīgo darbu šodien ļāvu veikt tētim vienam. Pati pagaidām pa māju.
Prieks, prieks, prieks. Pati jau, protams, zinu šī nebija pēdējā reize šovasar kad braucu līdzi tētim. Pagaidām nedaudz pa māju, tad māsas izlaidums, tad tusiņš ar draugiem un tad jau atkal uz Eiropas galu. :))))))))))



Ar cieņu - Jāņa meita Luīze no http://heijaahopsaa.blogspot.com/

05.06.13

Sviestā cepti dārzeņi

Lai jau nesāktu likties, ka Vācijā dzīve pavisam viegla – nopērc tik dārzeņu paku un ber uz pannas, padalīšos ar vēl vienu pusdienu pagatavošanas recepti.




viss iepirkumu saraksts

Sāku ar iepirkšanos. Kartupeļi 2,5 kg iepakojums – 1,59eur, saldētie dārzeņi sviestā 300g – 0,49eur, frikadeles 500g – 1,99eur, cherytomāti 250g – 0,37eur.
Kopā te iztērēts 4,44eur, bet tas viss jau netiks apēsts vienā ēdienreizē, tā ka izmaksas iznāk mazākas. Dārzeņu paku izlietojam visu – 0,49, kartupeļi apm 300g – 0,19, frikadeles  150g- 0,60, tomāti 125g – 0,19eur. Kopā – 1,47eur. Nu bet pietiek te rēķināt, ēst jau arī gribas, ķeramies klāt!

apcepam kartupeļus

Sākam ar kartupeļiem, nomizojam, nomazgājam un griežam  uz pannas cepties. Mizodams vēl izsecināju, ka šeit pirktajiem kartupeļiem miza plānāka, nekā no mājas ņemtajiem, jāmizo tā prātīgāk. Nu varbūt, ka šķirne tāda, atradu pat nosukumu uz iepakojuma – Belana. Kartupeļus apcepam jau gandrīz līdz gatavībai, jo saldētie dārzeņi jau izcepjas ātrāk kā parastie. Mazliet jau pievienojam arī garšvielas un sāli. Tad liekam virsū visu sldēto dārzeņu iepakojuma saturu. Sastāvā ir – zirņi, burkāni, puķkāposti, kukurūza, sviests, pētersīļi, garšvielas.

uzberam dārzeņus

Dārzeņus maisam kopā ar kartupeļiem, lai ātrāk atkūst, tad visu kopā vēl kādas 10 minūtes cepjam uz mazas uguns. Pašās beigās iemaisam pāris frikadeles, lai tās dabū vienkāši uzkarsēties, jo ir jau gatavas.

liekam klāt arī kotletītes


Liekam šķīvī, uzgriežam pāris tomātiņus, ko pārkaisam ar citronpipariem, tad vēl mazliet vietējā ražojuma majonēzi un – Labu apetīti!
nu gan ilgāk vairs nav ko gaidīt!

Cepti dārzeņi Rietumu gaumē.

Šāda izskatās paka
Nu jau ilgāku laiku man tiek pieprasīts atklāt recepti kādam superīgam ēdienam tālbraucēju gaumē. Nu esmu nolēmis tam pievērsties. Tikai nu būs mazliet savādāk, kā jau bija paspējuši izbaudīt mani līdzbraucēji. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs, šajā mašīnā ledusskapim nav saldētavas un es nevaru paņemt līdzi saldēto produktu krājumus. Nu es rīkojos savādāk – saldētie dārzeņi ir jāpagatavo tajā pašā dienā, kad tiek nopirkti. Atšķirība gan vēl ir tajā, ka te, Vācijā, var nopirkt savādākus iepakojumus ar dārzeņiem, nekā pie mums, kas pārsvarā ir poļu ražojums. Te vairs pašam klāt nekas nav jāliek, jau pat gaļa ir klāt.
Nu tad ķeramies klāt! „Aldi” veikalā nopirku saldēto dārzeņu paku „Western-Pfanne”. Svars 750 grami, cena 1,69 eur – 1,19 ls. Sastāvs – lauku kartupeļi (country-kartoffeln) tādās kā daivās sagriezti, zaļās pupiņas ar visām pākstīm, brūnās pupiņas, sīpoli, kukurūza, augu eļļa, sāls, garšvielas, mini cūkgaļas kotletītes(kā te stāv rakstīts – 16% no iepakojuma).
cepamkrēms


Uzkarsējam pannu, uzspiežam mazliet cepamo sviestu ( arī pirkts „Aldi”, puslitra pudele maksā 0,99 eur) un beram tik virsū visu iepakojumu.
beram tik uz pannas

 Ja ēdāji būtu divi, tad jau varētu to visu pastiept garāku jau iepriekš uzcepot kadus pāris kartupeļus, bet tā kā esmu viens un gana izbadējies, jo , kā jau vienmēr, pa dienu nekas nopietns nav ēsts, tad nevelku garumā to lietu. Pēc desmit minūtēm vakariņas gatavas! Labu apetīti!
Labu apetīti!

02.05.13

Tikai darbs un darbs...

Solījos jau rakstīt lielos aprakstus, bet šinī darba vietā sanāk tam atvēlēt vēl mazāk laika. Vai nu jācer pāraudzināt raksturu vai jāgaida uz kādu līdzbraucēju. Nu jau laižu trešo apli, tā uz fikso atskatīšos uz iepriekšējo, jo, kā jau tajā senajā teicienā "sakarā ar manu vājo raksturu un kaimiņa stipro alu", mana apņemšanās aprakstīt katru dienu uzreiz vakarā pazuda vēl nesākusies!
   Iepriekšējais aplis ilga 16 dienas, kuru laikā aizvedu dēļus uz Vāciju pie Brēmenes, tad uzkrāvu atpakaļkravu pa divām vietām - Cellē gruntskūdeņu atsūknēšanas iekārtu un Leipcigā kultivatoru un aizvilku piekabi uz Ķīli un uzliku uz prāmja. tad laidos uz Vācijas lejasgalu -800km pēc otras piekabes. Tā kā mājupkravas uzreiz nebija, tad divas reizes no Vācijas uz Šveices lielveikaliem aizvedu fasēto puķu zemi un tikai tad uzkrāvu uz māju pusi skābbarības konservantu uz Igauniju.
   Īpaši deļ tiem, kas apgalvo, ka pa Vāciju fūres lido neticamā ātrumā, izdarīju kādu novērojumu. Pa poļu bāni no Varšavas līdz robežai mani neapdzina neviena fūre. No vācu robežas līdz Brēmenei mani apdzina tikai divas fūres, un arī tikai tad, kad es biju nometis līdz 87, jo priekšā bija sakrājušās garas kolonnas smago un negribējās ilgstoši braukt pa otro joslu. Un arī tad tie apdzinēji turējās blakus vairāku kilometru garumā, kamēr tika garām. Mans spidometra ātrums sakrita ar navigācijā uzrādīto un tahogrāfa kalibrācija ir izdarīta Vācijā, kur jokus nesaprot, tā ka secinājumus jāizdara katram pašam!
   Īpaši patika viens, kā es smejos - ''Dienas moments"! Braucu cauri kādai Vācijas mazpilsētai. Tuvojos gājēju pārejai ar luksoforu, man deg zaļais. Pārejai tuvojas tantiņa cienījamā vecumā un stiepj roku, lai nospiestu pogu. Es jau noņemu kāju no gāzes - tūdaļ būs jāspiež bremzes, jo luksofors pārslēgsies.Tantiņa paskatās uz manu pusi, ierauga, ka nāk smagais un tā arī paliek ar izstieptu roku, bet pogu nepiespiež! Laižu tik tālāk! Pamāju šai ar roku, pretī redzu tanti uzsmaidam un tajā brīdī, kad esmu blakus luksoforam, tiek nospiesta poga un es jau spogulī tik noskatos, kā visa kolonna vieglo, kas bija sakrājusies aiz manis , bremzē pie sarkanā!
   Tiku braucis pa šauru kalnu aizas leju, virs kuras ieraudzīju slejamies zelta brieža statuju, noknipsēt nepaspēju, varbūt citreiz jau sagatavošos. Tikai vēlāk uzzināju stāstu par to. Senos laikos tajā apkaimē dzīvojis zelta briedis, kuru pūlējies nomedīt ne viens vien mednieks, bet nevienam tas nav izdevies. Līdz reiz mednieki sapulcējušies lielā skaitā un iedzinuši briedi strupceļā pret aizu. Bet briedis izmisumā saņēmies un pārlēcis pāri aizai.Un tā viņš tur dzīvojot līdz šodienai un nevienam nedodoties rokā!

  Pievienošu dažus video no šī brauciena, uz garāku aprakstu varbūt saņemšos nākošreiz! 

kalnu ceļš pie Freiburgas
video
Pa Cīrihes ezera krastu
video
                                                       garām Frankfurtes lidostai

05.04.13

Lieli un mazi.

   Mēģinot izprast bloga apmeklējuma statistikas pēkšņo pieaugumu, uzdūros diskusijai par vieglo un smago attiecībām uz ceļa portālā "cālis". (paldiesiņš mana bloga reklamētājam!). Oriģinālā to var izlasīt  šeit. Paldies jau tiem, kas to visu izprot un aizstāv mūs. Mēģināšu izklāstīt, kā es to visu redzu, varbūt kādam liek aizdomāties.

    Visos laikos jau ir bijuši burkšķētāji, kam tie smagie maisās pa kājām. Tikai nesaprotu, kā viņi iedomājas dzīvi bez tiem. Ko viņi ēstu, ko viņi pirktu veikalā, tak pat veikala nebūtu - būvmateriālus  ar ķerru tad stumtu! Kur dzīvotu un ar ko brauktu, jo viss tak tie atvests, aizvests vai pārvests!
   Gadās jau arī mūsu aitu barā pa kādai melnai avij, bet, manuprāt, bez jebkāda iemesla neviens smagais vieglajam virsū negriezīs. Drīzāk jau parādīs ar labo pagriezienu, ka ceļš brīvs, vai arī uzmetīs ar kreiso, lai nelien garām, kad tas ir bīstami. Un ne vienmēr vieglais par to pateiks paldies! Pēc maniem novērojumiem apmēram puse pateicas. Par to, ka brauca priekšā un nelaida garām - varbūt vienkārši apbrauca kādu bedri vai meklēja labāku sliedi sniega putrā un laicīgi neievēroja, ka vieglais iet garām.
  Ja runājam par ātruma pārsniegšanu, tad visiem normāliem smagajiem spidometrs tiek kalibrēts reizi divos gados. Maksimālais ātrums tiek uzstādīts uz 89 km stundā. Kādreiz jau varēja sarunāt, lai piemet kādu km, bet tagad tie laiki beigušies - ja pieķers, tad kalibrētājam licenze nost. Var jau uz kalibrāciju braukt ar nodilušām riepām un pēc tam uzlikt jaunas, bet ieguvums būs tikai kādi 2-3 km stundā. Tā ka nu par kādi 92 km stundā ātrāk nu ne kādi nesanāks. Ja arī kāds skrien uz simta, tad tam tas ierobežotājs ir atslēgts vispār, bet to jau uzdrošinās darīt tikai tie, kas neredzot vairs savas mājas skursteņa galu, griež atpakaļ. Ja kāds apgalvo "es braucu uz deviņdesmit, bet smagais aizgāja garām", tad viņam būtu īstais laiks pievērst uzmanību sava auto stāvoklim. Pats pirmais jau varbūt, ka riepām nav pareizais izmērs. Un vispār jau pārbaudīt vienkārši - jebkura normāla navigācija rāda ātrumu un kļūdās tikai uz kādu vienu km stundā. Ja nav pašam, var jau palienēt no kāda drauga.
   Par vieglo nepieklājību gan būtu daudz ko teikt! Visvairāk tracina apdzīšana pēdējā brīdī. Redz, ka pretī braucošais tuvu, bet nē - "es vēl varu paspēt!" Un tad man jābremzē un šis vēl rauj gar pašu degunu atpakaļ. Vai arī piedod tik gāzi, kad smagais sāk iet garām.
  Viena no lielākajām kļūdām, ko pieļauj vieglie krustojumos, ka nepadomā pievērst uzmanību tam , ka strauji griežoties pretējais stūris puspiekabei iet uz āru. Tātad - iela ar divām joslām vienā virzienā. Luksofors. Smagais ar puspiekabi stāv pirmajā joslā un griezīsies pa labi. Blakus visa rinda vieglo. Lai neapgāztu luksoforu, smagajam ir jāiebrauc ļoti dziļi krustojumā un tad ļoti strauji jāgriež pa labi, dažkārt jau pat pa pretējo joslu. Tik strauji griežot, piekabes kreisais aizmugurējais stūris padodas apmēram kādu metru pa kreisi. To būtu ĻOTI ieteicams ievērot tiem, kas pa kreiso joslu skries garām. Tāpat būtu ļoti labi tas, ja piebraucot no sānu ielas un redzot, ka smagais griezīs iekšā,    nebrauktu līdz pašam krustojumam, bet apstātos jau dažus metrus iepriekš, tas smagajam ļaus vieglāk iegriezt. Jau iepriekš paldies tiem , kas to ievēro! Tāpat arī nevajag aizmirst, ka griežoties puspiekabe iet uz līkuma iekšmalu, nevajadzētu pielīst par tuvu.
   Un cik ilgi nav nācies stāvēt pie neregulējama krustojuma uz pārpildītas ielas, nedod dievs, ja vēl jātiek pa kreisi! Jo man jau vajag diezgan lielu spraugu, lai savas 40 tonnas 17 metru garumā pārvilktu pāri ceļam. Retais piebremzēs un izlaidīs, parasti jau cerība tik uz kādu citu smago.
  Vēl viens piemērs no dzīves. Bakstos sastrēgumā, beidzot tieku līdz luksoforam. Iedegas zaļais, bet man jāstāv uz vietas, jo aiz krustojuma sastrēgums turpinās un man nav vietas, lai pārvilktu asti.   Beidzot esmu sagaidījis ,lai kādi 18 metri atbrīvotos, tūlīt sākšu kustēt! Kas tev nu deva!  Katram sevi cienošam pilsētas džigitam liekas, ka pavisam nepiedodami ir tas, ka blakus joslā sastrēgums ir par trīs mašīnām īsāks un tieši tur ir viņa vieta! Nu ko te vēl piebilst?

04.04.13

Pārmaiņu vējš.


mājupceļā satiku savu veco auto- nu ir abi blakus
 Kā jau visiem zināms no seniem laikiem, visi cilvēki iedalās divās daļās - vieni ir tie, kas grib braukt ar SCANIA, otri ir tie, kas brauc ar SCANIA! Nu ir pienācis tas brīdis, kad esmu pārgājis no tiem, kas brauc, pie tiem, kas grib braukt. Ilgi nevarēju izlemt, vai spert šādu soli. Nebija jau tā, ka vecajā firmā klātos pavisam slikti, biju apmierināts gan ar samaksu, gan ar auto, kā nekā saņēmu to jaunu, kā esmu sataupījis, tā arī braucu. Pavisam maz pietrūka, lai te tiktu nostrādāti septiņi gadi. Vienkārši apnika tā Krievija. Un kā jau kaut kur esmu dzirdējis sakām, ka reizi septiņos gados kaut kas savā dzīvē jāmaina.
   Nu jau esmu atpakaļ no pirmā reisa jaunajā darbavietā. Auto jau arī nav ne vainas - MANs ar augsto kabīni, 480zs dzinēju un automātiko ātrumkārbu. Jau sāku pierast pie izmaiņām, jo kā nekā pieci gadi iepriekšējā mašīnā nodzīvoti. varbūt tagad ir mazliet neērtāka kabīne, bet vēl jau jāiedzīvojas tā pa īstam. To jau arī vēl atsver jaudīgāks dzinējs un mīkstāka gaita.

ceļā tika nosvinētas Lieldienas
 Apmierināts esmu arī ar jaunajiem maršrutiem. Krustu šķērsu pārbraukāta Vācija, varu arī savā kartē iespraust jaunus karodziņus, jo pabiju arī Šveicē un Francijā, kas līdz šim kaut kā nebija sanācis. Vismaz jau kaut mazliet izbaudīju +15 grādu pavasari. Par to visu sīkāk mēģināšu aprakstīt kādā no nākošajiem braucieniem. Uz tikšanos!

28.02.13

No bloga lasītāja par līdzbraucēju!

Sveicieni visiem topošajiem! Te ievietoju dažus secinājumus, kas radās Uldim pēc brauciena man līdzi reisā uz Poliju. Viņš sekoja maniem ieteikumiem, ka vispirms vajag izbraukt līdzi, riskēja un uzrunāja mani, es riskēju un paņēmu viņu līdzi! Galu galā abi esam apmierināti par paveikto, es par to, ka esmu varējis kādam izlīdzēt, viņš par to , ka bija iespēja izvērtēt un izšķirties - to vajag vai nē!


Labdien, godātais lasītāj!
Par savu skatu uz tālbraucēja amatu, fūri un sadzīvi tajā, varu pateikties Jančukam-Paldies TevJ!
Jau labu laiku prātoju, kā būtu sākt jaunu dzīvi darot darbu, kas interesē un ir salīdzinoši normāli apmaksāts..likās, ka viss tak ir tik vienkārši, ”tipa” sēdies un brauc i visa gudrība..bet izrādījās, ka viss ir nedaudz savādāk...piebildīšu, ka nekad iepriekš nebija saskarsme ar smago auto u.c. ar to saistītām lietām..
Par auto- Jančuka Scania Topline ir ideāls auto dzīvošanai tajā, vietas nemaņā daudz, ir silti un mušas nekož:D..ja, nu ko, tad biki trūkst dušas un wc uz vietas auto, pēc principa, lai ir pieejams viss, kad vien vēlies. Par auto iekārtošanu vislabāk pieredzi smelties no pieredzējušiem braucējiem, jo tas, kādu gāzes balonu pirkt, cik lielu un kādu ūdens bačoku ņemt, vai cik un kādus pārveidotājus pirkt/uztaisīt( jābaro ir kompis, telefons jālādē u.c. lietas) cilvēki jau sen ir  izdomājuši, kur un kā to visu sakārtot,  kā no praktiskās (cena pret kvalitāti) puses, tā arī no ērtību viedokļa, tas pats arī par līdzņemajamām mantām gan savām, gan auto un darbam nepieciešamajām. Par visu citu, kā pats iekārtosi un sakopsi auto, tā arī tajā dzīvosi, vai nu tīrās zeķēs, vai nocūkotos darba zābakos..katra paša izvēle.
Tas pats attiecas uz dažādu sākumā it kā nevajadzīgu lietu darīšanu (pierakstu veikšana u.c.), izrādās, ka tas viss tiek darīts ar jēgu un ir pat ļoti vajadzīgs un noderīgs vēlāk.
Tāpat tīri tehniski ir milzums daudz visādu sīkumu(dažādi rakstīti un nerakstīti likumi, ceļu pirkšana, iekraujoties/izkraujoties/maršruta un parkošanās vietu izvēles/laiku plānošana, muitošanās, robežas šķērsošana u.c. šai nebūt ne vienkāršajā darbiņā neizbēgamajos brīžos), kuri ir pašsaprotami tikai pieredzējušiem šoferiem, bet cilvēciņam no malas tumša bilde, kura skaidrāka kļūst tikai saskaroties dabā un ja nav, kas pastāsta un parāda, tad pašmācības ceļā, tas rada milzīgas problēmas un galvas sāpes, kā arī iespējamus materiālus zaudējumus!
Ja kāds domā par šīs profesijas/dzīves veida izvēli, pirms tērēt naudu, laiku u.c. resursus, silti iesaku, pabraukt kādam pieredzējušam šoferim līdz un paprovēt, kas un kā ir dabā (sadzīve, darbs) bet ne kā tūristam, bet iespēju robežās mācību braucienā, visur piedaloties, jautājot, kas, kā un kāpēc??? jo, kā saka..pieredzi kursos neiemācīsies un veikalā nenopirksiJ !
Tagad 2 nedēļas pēc mana izmēģinājuma brauciena mācos uz atbilstošas kategorijas vākiem un jau vasaras sākumā ceru pievienoties ļaužu saimei, kurus pelnīti sauc par lielceļu karaļiemJ!
P.S. kaut arī esmu sapratis, ka rakstnieks no manis nesanāks, iespējams, ka kāds ko noderīgu sev arī manā rakstītajā atradīs, visus iespaidus, ilustrētus ar piemēriem, uzrakstīt tāpat nav iespējams..tāpēc arī nerakstīšu:D!
                                                                                      Uldis

22.02.13

Soļanka



Kāds pastāvīgais mana bloga apmeklētājs man pameta ideju, ka es varētu aprakstīt arī kaut ko no savas virtuves. Nu tad arī šovakar ir pienācis tas brīdis, kad ķeros tam klāt! Ir svētdienas vakars, esmu laicīgi sasniedzis savu galamērķi – muitas laukumu Viksā un varu mierīgi padomāt par vakariņām. Uzreiz atgādināšu šim lasītājam, ka šoreiz nebūs mana ierastā biezzupa, kurā karote stāv, bet gan normāla zupa! Labi, nav ko gari runāt, vēders jau sāk skaļi prasīt savu – ķeramies klāt!
Sastāvdaļas.
Par pamatu izmantojam pirkto Soļanku burkā, tai klāt pievienojam.... opā! Tikai tagad atjēdzos, ka esmu no mājas aizmirsis paņemt kartupeļus! Nu neko darīt – nāksies izlīdzēties ar to, kas ir! Tātad, ja būtu, tad būtu pievienojis kādus pāris kartupeļus, tagad nāksies tos aizvietot ar saldētajiem frī kartupeļiem, vēl pieliekam saldētās frikadeles, ja kādam tās negaršo, tad tās var aizstāt ar pusžāvēto desu. Visideālākā ir medījumu gaļas tušonka, ar kuru reizēm mani apgādā mans bračka, bet arī tie krājumi ir beigušies. Tad vēl mājas pagatavota zupas garšviela, par tās gatavošanu var izlasīt citā blogā














Pagatavošana.
Ielejam katlā apm vienu litru ūdens. Atkāpjoties no tēmas, to es mājās uztankoju no avotiņa, tam ir normāla garša un ilgi var glabāt. Pirmās liekam vārīties frikadeles. 350 gramīgo paciņu parasti dalu uz pusēm. Uzreiz arī pievienoju ēdamkaroti mājas garšvielu, jo tām arī vajag pavārīties. Tām klāt jau ir pietiekoši daudz sāls, tā ka papildus to nevajag. Ļauju tām vārīties apm 15 minūtes. Tad lieku iekšā burkas saturu un arī frī kartupeļus, varētu būt kādi 100 – 150 grami. To es tā „uz aci” nosaku. Tad vēl var nākties mazliet ūdeni pieliet, lai pieregulētu zupas biezīgumu. Nesen iegādāju jaunu garšvielu – oregano, noeksperimentēšu arī to mazliet piebērt. Tad tam visam ļauju kādas 5. minūtes apvārīties, nogriežu gāzi un tad vēl kādas 5. Minūtes ļauju savilkties. Nu ilgāk jau arī nemaz nevar nociesties! Tad tik lejam bļodiņā, iegriežam citrona šķēli (ja ir, ja nav, var jau arī bez tā) un mazliet krējumu. Labu Apetīti!


"Sarkano Rītausmu" ielas lielveikala reklāmas avīze noder par vienreizējo galdautu!






Mēģināšu izskaitļot arī to, cik tas izmaksā. Pirkuma čekus neesmu saglabājis, ja nu gadījumā kaut ko saputroju, piedodiet, ja varat!
Burka Soļankas – 0,79ls, frikadeles – 0,65ls, bet šeit tiek izmantota puse, tātad rēķinam 0,33ls, frī kartupeļi apm 0,80ls kilogramā, precīzi neatceros. Te izmantojam ap 150g, lai būtu 0,15ls.
Vēl jau sanāk netiešās izmaksas, tādas kā gāze, citrona šķēlīte, mazliet krējuma, kas to lai precīzi izskaitļo, nu varam piemest kādi 0,10ls, tātad, sanāk, ka divas lielas porcijas zupas izmaksā uz 1,40ls.    

20.01.13

Navigācija un citas sadzīviskas lietas.


Atkal ir sakrājušies daži jautājumi, uz kuriem esmu solījies atbildēt, bet neesmu vēl to izdarījis. Nu beidzot esmu saņēmies un noskaņojies to izdarīt. Tikai gribu atgādināt, ka tās ir tikai manas domas un mana pieredze. Nekur jau nav teikts, ka jādara ir tā un nekā savādāk, bet , ja tas kaut vienam palīdz, tad man par to prieks. Un vispār jau sākot šo visu pasākumu, mans mērķis nebija dot kādam padomus, bet pastāstīt to, kā man iet tiem draugiem un paziņām, kurus ikdienā sanāk satikt retāk kā gribētos.
Vispirms mazs atskats uz pagājušo gadu. Mašīnas noskrējiens pa gadu ir sasniedzis lielāko atzīmi viņas mūžā – 98 440 km, no kuriem mani ir 89 351 km. Pieskaitot to, kas nobraukts ar citām mašīnām, mans veikums ir 95 092 km. Novembra sākumā klusi tika nosvinēta manas lielceļu karalienes piecu gadu jubileja, kopējais nokrējiens pa šo laiku 465 524 km. Mājās esmu bijis pat 103 dienas. Tas ir tieši tik pat daudz, cik pagājušajā gadā bija sestdienas un svētdienas. Tā ka skaitliski ņemot, katras brīvdienas esmu bijis mājās!
Un nu par galveno.Navigācija. Laikam jau lieki pieminēt, ka sen pagājuši tie laiki, kad braucām ar  lielajiem karšu palagiem, izplēstiem pa visu kabīni. Katram jau tagad ir pie loga navigācijas aparāts, citam pat vairāki. Kaut gan atzīšos godīgi – gana liels izbrīns nesen bija vienam manam kolēģim, kad, viņam ciemojoties pie manis, atvēru savu karšu plauktu. Es joprojām nemetu ārā parastās kartes, reizēm pat iegādājos ko jaunu. Es jūtos diezgan neomulīgi, ja pirms ierasties galamērķī, neesmu to aplūkojis kartē, vai arī tajā pašā navigācijā, lai izsvērtu, vai mani tur pareizi pieved, vai arī jāmeklē citi ceļi. Ir arī jābūt gatavam uz to, ka pirms paša galamērķa pēkšņi būs ielas remonts, vai zīme, ka smagajiem braukt aizliegts un būs jāmaina maršruts.  Nekad nav paticis akli uzticēties navigācijai. Un bieži vien esmu izmainījis piebraukšanas ceļus un pareizais ir bijis mans variants, nevis navigācijas piedāvātais. Bet tas jau tā nav izstāstāms, tas vienkārši ar pakausi jāsajūt! Bet arī nenoliegšu, ir nācis arī nokļūdīties. Un ja kāds apgalvo, ka vienmēr ātri un precīzi visu ir atradis un nekad nav piemeties vadātājs, varu diezgan droši teikt – neticiet viņam!
Kā pamatu visam izmantoju parasto „ķīnīzeri” aparātu ar IGO PRIMO programmu – strādā pietiekoši labi! Tad vēl papildus kompī ir divas programmas – Map Guide un Navigon. Šad tad arī šīs ņemu palīgā. Un tad vēl arī, protams, Google Maps. Te pat var izvērtēt satelītattēlos, vai vispār tajā adresē var būt vajadzīgais uzņēmums, tas ir glābis ne vienreiz vien! Kā piemēru varu nosaukt adresi „HVW holzverarbeitung” Buergeler str 30, Waldeck D-07646. Atrodiet un izvērtējiet! Uzreiz pateikšu priekšā – te ir maza kļūda, bet tāda adrese man tiek uzrādīta un ir jāspēj atrast! Un vēl piedevām tas ir kalnainā rajonā, piebraukt var tikai pa vienu ceļu no vairākiem, un tas arī jāspēj atrast! Veiksmi!
Ja runājam par to, kas jāņem līdzi, tad , galvenais ir iedomāties vienu lietu – kabīne ir jūsu mājas un tur ir vajadzīgs viss jūsu izdzīvošanai un arī ērtībām! Pirmkārt jau viss atkarīgs no tā, vai uz konkrētas mašīnas kāpjat kā maiņas vai kā patstāvīgais šoferis. Ja esat maiņinieks, tad jau te būsiet neilgu laiku, tād jāņem tikai pats nepieciešamākais – savas drēbes, gultas veļa, ēdamrīki un higiēnas lietas. Ir jau tāds kā nerakstīts likums, ka pamatšoferis jau atstāj maiņiniekam virtuvi, tas ir plīti, katlu, pannu utt. Un arī citas savas mantas neizvāc no kabīnes. Turpretī arī maiņiniekam ir jābūt pieklājīgam un bez vajadzības viss nav jāizrakņā un jāizcilā. Arī ja pārtika paliek, drīkst jau ēst, it sevišķi tādu, kas ātri bojājas, tikai pēc tam vajadzētu nopirkt vietā, bet par to jau parasti vienojas paši šoferi, lai pēc tam nav pārmetumu. Cik bieži nav nācies noklausīties – „nu pie velna tos maiņiniekus – viss izcilāts un izrakņāts, nekas nav savās vietās, neko nevar atrast, paika apēsta, sīknauda iztērēta, paklāji pielāčoti utt!” katrs jau ir iekārtojies tā, kā viņam ērtāk un piemērotāk un tas ir jāciena!
Ja sākam patstāvīgi strādāt uz mašīnas, nu tad gan viss jāsāk no nulles. Te būs gan darbistaba, gan guļamistaba, gan virtuve. Stāstīšu par sevi un tad katrs var izvērtēt, kas viņam der, kas nē.
Virtuve. Pa ceļmalas krogiem staigāju ļoti reti, tāpēc gatavoju pats. Lietoju poļu gāzes balonu, kuru pildu Krievijā, tur sanāk lētāk, arī par gāzes kvalitāti nevar sūdzēties. Pieclitrīgo balonu sanāk uzpildīt zem 100 rubļiem, tad izvelku ap trīs mēnešiem. Tā kā manā skānī ledusskapis ir ar saldētavu, tad ņemu līdzi saldētos dārzeņus, zupas vai sautējumi sanāk kā mājās, ui, ko nu stāstu – garšīgāk kā mājās, atkārtot nemēģiniet – nesanāks! Uz kādu nedēļu varu nodrošināties, lai veikals nav jāmeklē. Vēl jau vienmēr jābūt kādai sausajai rezerves pārtikai, kas ilgi nebojājas –griķu paciņām, parastajām makaronzupiņām vai kartupeļu biezenim. Nekad jau nevar paredzēt, kur un kā sanāks aizķerties! Nu un tad jau vēl vajag kādu desu vai sieru fiksajām maizēm, ko jau nu kurš labāk iecienījis, jo pa dienu jau ne vienmēr laiks gatavot. Tad vēl turu kaut ko graužamu pa rokai, ja sanāk nakts darbs, lai ir ar ko miegu padzenāt! Un to visu pagriežot no otras puses, nevajadzētu aizmirst kaut vai elementāro ogli kādu paku turēt pa rokai, ja nu kas... tāpat jau kaut ko galvas sāpēm un temperatūru, bet nu to jau katrs pats labāk zin, ko sev piemērotu lieto.
Arī par dzeramā ūdens krājumiem nevajag aizmirst, tāpat noderēs kanna ar krānu, lai var muti noskalot. Ne jau vienmēr būs tankštelle ar normālu tualeti pa rokai. Ir jau arī kādreiz vasarā nācies kannu karināt pie piekabes un izmantot kā dušu.
Darbistaba. Te nevajadzētu aizmirst par darba drēbēm vai kādu kombinezonu, kas noderēs kraujoties vai pie remontiem. Jo jākraujas jau vienalga, vai saule, vai lietus, vai sniegputenis! Ziemā noteikti nevajag aizmirst par rezerves silto apģērbu, jo tehnika ir tikai tehnika un tā mēdz plīst. No savas bēdīgās pieredzes zinu, kā ir divas dienas sēdēt uz ceļa nerūcošā mašīnā, uz to vienmēr jābūt gatavam.  
Guļamistaba. Arī te amerika nav jāatklāj. Palags ,spilvens, sega, vēlams jau silta un var pat vairākas, ar rezerevi. Te jau arī pēc saviem ieskatiem, zinu ,ka citi ņem guļammaisus. Nu katram jau savs.
Galvenais, lai ir ar ko sākt. Tālāk tad jau nāks kādas domas , ko vēl vajag, kaut ko vēl noskatīsies no citiem, un tad jau izveidosies normāla māju sajūta arī šinīs mājās!