12.10.19

Oktobris 2.2019


   Oktobris rit pilnā sparā,un es ar jau pamazām darbojos tālāk. Nu jau, gandrīz, var sākt veidot bilžu kolekciju ar to auto bildēm, kurus nomēģinu šajā firmā. Tad nu šonedēļ nomēģinu Mersīti. Arī pati nedēļa atkal īsāka un vienkāršāka. Šonedēļ strādāju par "šatlu", kā šajā firmā iesaukuši tos, kas tikai transportē piekabes. Tas nozīme, ka es paņemu rūpnīcā piekrautu piekabi, aizvelku, nu piemēram, uz Nirnbergu, tur satiekos kādā sarunātā vietā ar ekipāžu, kura savu piekabi ir izkrāvusi. Samaināmies piekabēm un es tukšo velku atpakaļ uz rūpnīcu. Tā kā maiņa parasti notiek vakarpusē, visbiežāk sanāk, ka tā ekipāža var mierīgai pa nakti atpūsties un rīt atkal sākt izkraušanas darbus, nav pašiem pa nakti jābrauc piekabes mainīt. Un, lai arī divatā, darba diena ir normāla garuma, nakts ar dienu "neapgriežas" otrādāk.
   Mersis, ar kuru braucu, ir viens no vecākajiem auto firmā, 2015. gada, 700 000 nobraukumu. Pāris tādas mašīnas vēl palikušas, tieši "šatliem" vai kā rezeves auto. Arī kabīnes komplektācija tāda interesanta.


   Blakussēdētāja vieta iebīdīta pašā kabīnes stūrī kā tads mazs stūra krēsls ar ieapaļu atzvetltni un atlokāmu galdiņu. Bet to visu var nolocīt un uz nakti atlaist normālu guļvietu, kas pa dienu pacelta pie kabīnes aizmugurējās sienas. Ir arī otrā stāva guļvieta, ja brauc divatā, vai arī viens var gulēt augšā un apakšu atstāt šādā atputas variantā. Vispār jau man diezgan iepatikās pa šīm dažām dienām - baigā brīvība pa kabīni, piedevām vēl vienam braucot!
  Vēl man iepatikās izbaudīt vienu tehnisku "fīču", kas ir šīm jaunajām mašīnām, un kādas nebija manam Volvo Latvijā, lai gan tas bija pat jaunāks par šo Mersi.


   Ļoti patīkami strādā distances kontrole. Lai arī man uz kruīza uzlikts "pilns pulkstenis", tas ir 90 km/h, šis nolasa priekšā braucošās mašīnas ātrumu un mierīgi notur normālu distanci līdz tai, pat ja tā mašīna apstājas un arī tad, ja jāveic nelieli pārbraucieni sastrēgumā. Pirmajos brīžos jau bija tā jocīgi, ja nav braukts ar tādu sistēmu, kāja tā jau vien cēlās uz bremžu pedāli!


   Nu jau rudens ir sasniedzis arī Vācijas lejasgalu, lai arī te vēl diezgan silts. Kā jau rudenī, bieži līst lietus, pa naktīm jau paliek vēsāks. bet tas jau mums netraucē! Kā bija teikts kādā ''Sejasgrāmatas'' pantiņā - man nav laika nekādām rudens depresijām, man jāstrādā!

05.10.19

Oktobra pirmā nedēļa.


   Nu tad sveiki visiem jau oktobrī! Oktobra pirmā nedēļa darba ziņā izveidojas pavisam īsa, jo 3.oktobris Vācijā ir svētku diena, tiek svinēta Vācijas Apvienošanās Diena. Tā kā tas iekrīt ceturtdienā, tad arī piektdiena tiek piešķirta kā brīvdiena, tad nu sanāk tikai trīs darba dienas. Bet arī trīs dienās daudz var izdarīt. Atkal tieku piekomandēts Larsam, uz Nīderlandi. Pa trīs dienām paspējam izdalīt divas piekabes.
   Rudens Nīderlandē vēl tā pa īstam nav iestājies, kā redzams pirmajā bildē. Kā jau sāk palikt par normālu tas, ka jābrauc pa dažāda lieluma ceļiem, tā arī nākas saskarties ar dažādām noliktavu sistēmām. Šajā reisā sastapos ar tādu interesantu situāciju.
   Nolikta ierīkota ēkās, kas kādreiz bijušā fermas, nu vismaz man tā likās. Piebraukšana bija tieši pa to šauro meža celiņu. Atradām adresi, iebraukšana pagalmā arī bija diezgan ekstrēma, bet tak izdevās. Uz vietas neviena cilvēka nav. Uz pavadzīmes norādīts ēkas numurs un atslēgas kods.
   Pie sienas,blakus durvīm, piestiprināts mazs "seifs" ar ciparu slēdzeni. Uzgriežot kodu, tas atveras un...

   ...iekšā atlēgas, ar ko atvērt durvis! Sanesām virtuvi iekšā, nu tik vēl arī uztaisījām bildi, kādā stāvoklī te visu atstājam un laižam tālāk.

29.09.19

Septembris 2019.


   Čau visiem! Atkal viena nedēļa pagājusi. Viss pamazām notiek, darbs sāk iet tādās kā ierastākās sliedēs, otro nedēļu ar Andrea. Tas pats DAFiņš, divi reisi uz Austriju, piegādes galvenokārt pa mēbeļu veikalu noliktavām.

   Kā jau vienmēr, ceļi visādi, lielāki un mazāki, piebraukšanas vienkāršas un dažas ne tik vienkāršas, īpaši jau nav ko atrādīt, jo ne vienmēr jau uzreiz visu iemūžini bildē.


   Bet sanāca jau arī pabraukāt pa tādām vietām, kur nav būts vispār un tas jau uz šo brīdi ir tas interesantākais. Braucu un izbaudīju skaistus dabas skatus.

   Mazliet atgriezīšos pie piekabju tēmas. Te redzama viena no šonedēlas piekabēm, šoreiz divasīgā. Un,vēl piedevām, otrā ass paceļama. Tas ievēroja atvieglo grozīšanos ierobežotās platībās, riepas netiek plēstas pie straujiem pagriezieniem. Otra bija parastā, trīsasīgā, piekabe, tikai atkal ar divām paceļamām asīm, gan pirma gan trešā. Tās atrādīšnu atstāšu citai reizei.

20.09.19

Atkal Eiropā.


   Atkal esmu atpakaļ darbā. Tas nedēļu skaits jau sajucis, bet ne jau tas ir galvenais.Vēl jo vairāk tāpēc, ka biju uz nedēļu aizlaidies uz mājām ( lai gan nu jau būtu jāsaka otrādāk, bet tik un tā, mājas vienmēr būs LV), bija kāds svarīgs pasākums, kuru nu nekādi negribējās palaist garām. Sanāca jau tā, ka tiko sācis strādāt un jau vajag brīvu nedēļu. Bet firmā tas neradīja nekādas problēmas, ja vajag - tad vajag!
   Tā kā savas mašīnas man vēl nav, arī šonedēļ esmu aizvietotāja lomā un pārī ar vācieti Andrea vizinos ar DAFiņu. Pēc šejienes mērauklām, auto vairs nekāds jaunais, 380 tk spidometrā un uz gada beigām mainīs pret jaunu! Sākām pirmdienas rītā, divi reisi pa nedēļu, viens uz Austriju, otrs uz Vācijas lejas galu, ceturtdienas vakarā metam mieru.

   Bija interesanti atkal pavizināties pa Austriju, sen jau tur nebija būts! Sanāca arī pa tādiem ekstrēmākiem ceļiem pabraukt, jo piegādājām 15 virtuves iekārtas uz jaunuzceltu viesu māju kalnu slēpošanas kūrortā!
 
   Jo, kā teica kādā populārā seriālā - "Ziema nāk!" Tā kā pagalmā iekšā iebraukt nevarējām, tad mums izkraušana bija diezgan viegla. Mums tikai bija jāpadod visas iekārtas pareizā secībā uz piekabes aizmuguri, vietējie čomi tās pārkrāva mazajā furgoniņā, veda klāt un nesa jau pa dzīvokļiem.
   Otrais reiss uz Vācijas lejas galu, uz Švarcvaldi, saņēmējs - mēbeļu lielveikalu tīkla noliktava. Te gan, jāvelk ārā un jāliek uz riteņtačkām ar bortiem, katra virtuve uz savas tačkas, lielākās arī uz divām.

   Te neliels ieskats piekabē izkraušanas procesa laikā. Četras stundas un septiņas tonnas ar kapeikām, jeb sešdesmit septiņi kubikmetri mēbeļu izkrauti!
  Labi jau labi, nu tad ķeros pie atbildēm uz visiem interesējošiem jautājumiem - kāpēc tā un ne citādāk!
   Par video. Filmēšanu neesmu atsācis, jo sanāk strādāt pārī ar dažādiem cilvēkiem un negribu katru reizi viņus iztaujāt par attieksmi pret tādām darbībām. Vēl jo vairāk tāpēc, ka te, Vācijā, tas nav tik vienkārši kā pie mums. Jūtūberis Saša, kas tieši strādā mūsu firmā, ir iesūdzēts tiesā par personu datu aizskaršanu. Iznākumu vēl nezinu, bet gan jau jūs informēšu kad zināšu.
   Kāpēc ne kaut kāds vācu tālbraucēju kantoris, kur tikai jābrauc? Protams, varēju jau meklēt caur kaut kādām darbā iekārtošanas aģentūrām parastu pārvadājumu kompāniju. Pirmkārt - cik nav dzirdēts visādu gadījumu ar tām aģentūrām. Negribu jau nevienu apvainot, vēl jo vairāk, ka tas nav noticis ar mani, bet to pārbaudīt es negribēju. Otrkārt - arī tajās parastajās kompānijās strādājot, lielākajā vairumā pašam jākrauj krava iekšā vai ārā un par to nekas netiek piemaksāts. No tā izriet treškārt - parastā kompānijā ir parasta alga!
   Tātad - es pa tiešo, bez starpniekiem, iestājos darbā kompānijā, kas nodarbojas ar mēbeļu pārvadāšanu. Jāatzīst gan, neliela "aizmugure" jau bija - te strādā kads sens mans draugs! Viņš pajautāja šefam, vai nevajag vēl kādu šoferi, jo vispār jau firma nekur nesludinās un šoferus nemeklē no malas. Šefs saka - nu vispār jau, ja būtu tik pat labs kā tu, tad noderētu! Tad nu es, braucot mājās no Nīderlandes, iegriezu pie šiem ciemos. Parunājos ar šefu un šis piekrita - nu brauc tik šurp!

30.08.19

Trešā nedēļa Eiropā.


   Jā, es nekļūdījos ar virsrakstu, stāsts jau būs par trešo, nevis otro nedēļu, jo otrajā nekas ievērības cienīgs nenotika. Ja nu vienīgi tas, ka nedēlas nogalē, jautrā kompānijā, aizlaidām uz jūru. Visu nedēļu man darba nebija, jo arī daudzi citi vēl nebija atsākuši strādāt pēc atvaļinājumiem, un tādu mācekli kā mani, nebija kam piesēdināt klāt. Tad nu sanāca tā, ka man ir atvaļinājuma nedēļa tiko iestājoties darbā!

   Arī trešo nedēļu iesāku tikai otrdienā, kad tiku aizkomandēts klāt uz šo mašīnu. Mašīna jau bija Nīderlandē, pirmdienā jau viena piekabe bija izkrauta. Otrdienas rītā, vai pat varētu teikt, naktī, jo startējām 03.00 no bāzes ar citu kolēģi, paņēmām rūpnīcā jau piekrautu piekabi un braucām uz Nīderlandi. Pēc 07.00 stikāmies stāvlaukumā jau Nīderlandē, apmainījāmies ar piekabēm un arī es pārsēdos uz šo mašīnu, lai divatā varētu izkraut. Tad mēs uzsākām divu dienu tūri pa Nīderlandi, jo piegāde bija uz 12 adresēm un pa vienu dienu tas nav izdarāms.

   Nu apmēram šāds skats paveras uz piekrautu piekabi. Tad nu divatā darbojoties, pienākumi tiek sadalīti apmēram tā - viens grozās pa piekabi, sameklē vajadzīgo iepakojumu, noskenē un padod izkraušanai. Tā ka lielākajā daļā izkraušana bija bez rampas, tikai divās adresēs bija rampa no12, tad tā padošana nozīmē arī atstumšanu līdz aizmugurei, kad piekabe paliek tukšāka. Un tad otrs ceļ zemē un, vai nu nes, vai velk ar šiem ratiem preci iekšā noliktavā, veikalā vai pat privātmājā. Lieki jau piebilst, ka es kā iesācējs, darīju to otro darbiņu. Jāsaka uzreiz, viegli tas nav, jo pat mana, centneru smagā pakaļa, brīžiem likās par vieglu, lai ar pirmo reizi dabūtu pārsvērienu ratiņiem, uz kuriem salikti trīs "unteršranki", tas ir apakšējie virtuves skapīši, kuru kopējais augstums stipri pārsniedz manu augumu. Bet arī tam, kas piekabē, neklājas nemaz tik viegli. Tāpat tie skapji ir jācilā un jāgroza, jāatrod pareizais gan skapis, gan dažādi sīkie iepakojumi, kas nebūt nav salikti pareizā secībā. Reizēm tie rūpnīcas krāvēji ir izspēlējuši tādus jokus, ka tas viss sāka atgādināt apslēptās mantas meklēšanu.

  Arī pašas puspiekabes ir dažādas, asu skaits no vienas līdz trim, tad vēl ir arī, kurām riteņi piestūrē. Abas šīs nedēļas tūres braucām ar šādu divasīgo. Nu pēc sajūtām likās, ka krustojumus nogriež mazāk par trīsasīgo, lai gan atkal jāievēro, ka ārējais stūris vairāk iet uz āru.
   Pirmo tūri, kas ilga divas dienas, grozījāmies ap Roterdamu un zemāk, gar jūru līdz pat Beļgijai.

   Nācās braukāt pa visādām šaurībām, visu jau šoreiz vēl nemaz nepiefiksēju bildēs, nekas, kaut kas paliks arī citai reizei. Viena adrese bija pat nesasniedzamā privātmāju zonā, kur nevarējām piebraukt klāt. Un te nav runa par aizlieguma zīmēm, bet par to, ka vienkārši fiziski nav iespējams iebraukt mašīnas izmēru dēļ. Tad nu krāvu to virtuvi uz ratiem un vilku kādu puskilomteru iekšā. Lai gan tas mums nav jādara, nevarēju tak tos skapjus pamest ceļmalā, tas jau galīgi būtu pretrunā ar maniem uzskatiem. Mājas saimniece iznāca pretī un sagaidīja mūs, šī tik plāta rokas - domājusi, ka ar kādu busu piegādās, jo pati virtuves iekārta jau nebija liela, tik trīs nelieli skapīši un pāris kartona kastes. Te būtu jāizsaka sabiedriskais "fui" tam loģistikas specam, kas šo kravu komplektēja.
   Lai nu kā, līdz trešdienas pēcpusdienai piekabe tukša. Varam stūrēt uz rūpnīcu pēc nākamās. Samainam piekabes un laižam atpakaļ uz Nīderlandi, šī krava uz Amsterdamas rajonu pa astoņām adresēm. Vakarā jau esam pie pirmās adreses, te jau, protams, neviens vairs nestrādā, bet vismaz jau esam klāt pie noliktavas. Rēķinam, ka varētu visu izdalīt pa vienu dienu, lai gan to visu apgrūtina fakts, ka pirmā noliktava sāk strādāt tikai 09.00.

   Ceturtdiena. Tad nu cenšmies cik varam, rinķojam ap Amsterdamu uz visām pusēm, it kā jau viss iet diezgan raiti, lielas aizķeršanān nekur nav. Vēl tik var piebilst, ka nu tagad, jau pirmajās tūrēs, nākas braukāt pa tādiem ceļiem un vietām, kur neesmu sen braucis vai vispār neesmu braucis. Un tas jau ir jo interesantāk.

   Šis skats ir nemaz ne tik tālu no lielpilsētas. Un ir tā, ka ne tikai uz ielas trūkst stāvvietu...
   Viss iet ļoti labi līdz pēdējai adresei. Ierodamies tur 17.15. Veikals gan strādā līdz 19.00, bet noliktava līdz 17.00. Tajā brīdī, kad griežam iekšā, tieši visi noliktavas darbinieki jau dodas mājās. It kā jau viņus vēl noķeram bet - nē, nē, jūs esat nokavējuši, gaidat rītu, utt. Es jau būtu samierinājies, bet mans kolēģis tāds uzstājīgāks, neliekas vēl mierā. Un tak viņam izdodas pierunāt to noliktavas pieņēmēju, ka tas atgriezīsies uz sešiem un pieņems tās divas virtuves. Tā arī notiek, sešos šis ir klāt, 20 min. un viss ir izdarīts, mēs savu darbu paveikuši.
   Varam doties mājās. Vēl tik pa ceļam noliekam tukšo piekabi rūpnīcā un 22.00 esam bāzē. Un atkal rīt brīvdiena, jo dispečers nemaz necerēja, ka mēs visu izdarīsim pa vienu dienu un mums uz piektdienu cita darba nav. Ir jau saplānota tūre uz nākošo nedēļu, bet tas jau cits stāsts...

16.08.19

Pirmā nedēļa Eiropā.


   Un tā ir atkal paskrējuši seši gadi mierīgas dzīves un pienācis laiks kaut ko pamainīt. Lai būtu pavisam interesantāk, devos uz svešām zemēm laimi meklēt. Un ja jau pārmaiņas, tad nolēmu tās pārmaiņas kaut kādā mērā arī te parādīt, jo citādi te viss pavisam iesūnojis jau.
   Iepriekš biju nolēmis, ka stāstīšu par katru dienu atsevišķi, nu kaut vai nedēļas ietvaros. Bet, tā kā pirmā nedēļa ir sanākusi tāda kā ieskriešanās nedēļa un saīsinātā formātā, tad jau šoreiz vēl tikai tāds kopējs nedēļas apskats.
   Darbā stājos pirmdienā, 12.augustā. Tā kā divas iepriekšējās nedēļas gandrīz visai firmai bija atvaļinājumi, tad šodien lielākā daļa mašīnu vēl stāv mierā. Vien ap pusdienlaiku pa kādai dodas darbā. Arī man vēl šodien darba nebūs,tik vien kā jāsakārto visas papīru formalitātes.
   Otrdien man noteikts darbā ierasties uz 11.00. Te nu sanāk neliela kļūda, jo mans pirmās tūres pārinieks un skolotājs vienā personā jau aizbraucis pēc piekabes. Tad nu varbūt pienācis laiks mazliet pievērsties darba specifikai. Firma apkalpo vairākas tuvējās virtuves mēbeļu ražotnes. Paņem jau piekrautu piekabi rūpnīcā un dodas pie klientiem gandrīz visā Eiropā.
   Drīz sagaidu arī savu pārinieku un varam doties īsā divu dienu tūrē uz Minheni. Izkraušana trīs adresēs, līdz pirmajai 640km.

Pirmās tūres auto.

   Uz desmitiem vakarā esam klāt pie pirmās adreses. Palaimējas atrast brīvu kabatu ielas malā kādi 100 metri no veikala, varam likties mierā, preču pieņemšana sākas no 8.00.
  Trešdiena, 14 augusts. Uz 7.45 braucam klāt pie noliktavas, ar cerību būt pirmie. Izrādās, ka preču pieņemšana te strādā jau no 7.30, nevis 8.00, kā mums bija norādīts pavadzīmē. Par laimi, neviena cita vēl nav, un mēs tiekam uzreiz pie rampas klāt.
  Te mums jāizkrauj 1,5 tonna, jeb 12 kubikmetri. Nu jā, es, laikam, iepriekš nepateicu, ka šoferiem visa tā krava pašiem jāvelk no piekabes ārā un jāsaliek šinī gadījumā uz paletēm. Paletes ir divreiz lielākas par eirostandartu. Tad nu sākas tas process, kas man jāmācās - saprast, kas ir kas un kā to pareizi nolikt uz paletes. Mans kolēģis, ar sešu gadu pieredzi šajā darbā, ātri atrod vajadzīgo iepakojumu, noskenē ar skeneri svītru kodu, (tas man arī vēl būs jāapgūst, bet to vēlāk) un tad es ņemu to paku un lieku uz paletes. Te ir svarīgs pareizs novietojums, nu, piemēram, gatavie skapīši jāliek ar durvīm uz vidu kopā, lai uz āru būtu aizmugures un tādējādi stumjot paleti, nesaskrāpētu redzamo daļu. Tad vēl arī jāskatās, ko likt apakšā un ko virsū un vēl visādas nianses. Ir jau arī tādu izmēru gatavie skapīši, kas jāceļ divatā.
  Labi ir tas, ka man ar skolotāju paveicies. Viņš pacietīgi man stāsta par katru paku, kā likt un kā darīt, staigā man līdzi līdz paletei un palīdz sagrozīt tās pakas.
   Īsi pēc deviņiem esam beiguši. Te gan vēl ierēķinātas divas kafijas pauzes. Kā teica mans kolēģis, sen nav saticis tik laipnu pieņēmēju, šis mums nemaz neļauj sākt kraut, kamēr neesam aizgājuši kafiju padzert. Tāpat arī nobeidzot, pie papīru saņemšanas atkal pa kafijai.
   Tālāk laižām uz otro adresi, vien nieka 15km. Te nav veikals, bet lielā veikalu tīklu bāze un te mums jāatstāj gandrīz visa pārējā krava, 53 kubi jeb 7 tonnas.
Lieki teikt, ka tas aizņēma krietni ilgāku laiku. Te viss bija jāliek uz tā saucamajiem roļļiem, jeb tādām kā platformām uz ritenīšiem un ar trīs bortiem. Mazliet jau nācās iesvīst, kamēr tikām ar to galā, ap 10.00 sākām un 15.00 darbiņš bija padarīts, gan arī pusdienlaika stunda pa vidu.

  Tālāk vēl pusotra stunda pa bundesceļiemun esam trešajā adresē, gandrīz jau pie Austrijas robežas. Paceļam jau zvanījām saņēmejam, vai šie tik ilgi strādās, jo rīt ir brīvdiena un visi beidz darbu ātrāk. Atbilde bija, ka šie obligāti sagaidīs, jo tā prece steidzama. Tā arī notika, mūs sagaidīja un preci sakrāvām uzreiz busiņā, cik jau nu te daudz bija, viena normāla darba virsma un daži sīkumi
   Un lūk, uz pieciem vakarā mūsu darbs izdarīts, laižam mājās, 710km līdz rūpnīcai, kur jānoliek piekabe un tad kādas 20min līdz bāzei. Noziņojam par izdarīto darbu, un arī uzzinam to, ka uz ceturtdienu un piektdienu darba nav. Jo pusē Vācijas un arī vairākās kaimiņvalstīs ir 15.augusts svētku diena.
   03.00 esam bāzē un līdz ar to darba nedēļa galā.

24.03.19

Jau trīs...


   Sajūta jau ir tāda, ka tas bija trīs dienas atpakaļ, kad pirmo reizi iekāpu šājā mašīnā! Bet nē, pagājuši tieši trīs gadi! Par to arī nežēlīgi atgādina nobraukuma cipari panelī - 392 381. Tad nu tā, pa rupjo rēķinot, sanāk vidēji 130 tūkstoši gadā. Tas ir daudz vai maz? Man jau liekas, ka pietiekoši daudz...