15.11.16

Reiss nr:26.2016

Kārtējais reiss, kas ne ar ko īpašu neizceļas, pat tā īsti nemaz nav ko aprakstīt, Latvija – Vācija – Čehija – Latvija. Bet šajā laikā, kad ziema pie mums atnākusi mazliet ātrāk, nekā citus gadus, lai arī es tur neko ārkārtēju nesaskatu,  interesanti šķiet pavērot laika apstākļus šī brauciena laikā.

Reisu sāku otrdien, 8.novembrī, bet izdarīšu nelielu atkāpi, lai būtu vairāk ko salīdzināt.


Šī bilde tapusi svētdien,6.novembrī, uz autoceļa Madona – Atašiene. Šoreiz gan pa vieglās mašīnas logu, jo darba auto svētdienā atpūtās. Kā redzams, ļoti skaista ziema, putenis uz šo brīdi nedaudz pierimis, lai arī sniga visu dienu.


Tad nu otrdienā devos kārtējā reisā uz Vāciju. Te skats uz autoceļu Madona – Varakļāni. Ir ziema, bet braukšanas apstākļi normāli, asfalts tīrs. Žēl, ka neiedomājos nobildēt ceļu Lubāna-Švāns, kur skats nebija tik labs. Jāsaka gan uzreiz, ka īsti novērsties no ceļa un nodarboties ar bildēšanu tur nebija laika. 


Trešdiena, 9.novembris. Polijā arī atnākusi ziema, šodien putina, bet braukšanas apstākļi gana labi. Aiz Varšavas ziema beidzās.  


Ceturtdiena, 10.novembris. Autobānis A9, Vācija. Sniega nav, ārā +5 grādi. Tā īsti nepaspēju appētīt to četrriteņu braucamrīku, kas tur redzams uz jumta, bet bija kaut kas interesants. Bildē arī ne visai var saskatīt, jo saule sanāca gandrīz pretī.


Bet, ierodoties Waldekā, ziemas tuvums gan ir jūtams.


Piektdiena, 11.novembris. Sveicieni visiem Lāčplēšiem. Čehijā vēl rudens, lai arī šur tur pakalnos vizēja baltums. Nodomāju, ka sniegputeni nu gan šobrīd nevajadzētu, jo tad pārvietošanās pa to kalnaino apvidu būtu stipri apgrūtināta.


Joprojām Čehija. Ar tām Čehijas kravām man kaut kā vecas trāpīt uz svētkiem. Pagājušo reiz bija svētku diena tieši Čehijā, kas man visu sabremzēja, šodien Polijā ir Neatkarības Diena, līdz ar to braukšanas aizliegums smagajiem. Tas nozīmē to, ka man par Polijas robežu šodien tālāk netikt, lai arī darba laiks vēl atļautu strādāt.


Sestdiena 12.novembris. Svētki beigušies, strādāju mājas virzienā, tie paši Belostokas bāņa būvniecības darbi. No ziemas ne miņas, aiz loga skats kā pavasarī, arī sniega vairs nav, lai gan pirms dažām dienām bija.


Vien nedaudzus kilometrus tālāk skats pavisam citādāks! Kā ar nazi nogrieza pavasari un sākās ziema.


Svētdiena, 13 novembris. Atpūtas diena Belostokā, arī te ziema par sevi liek just, vējš un tāds savāds gaisa mitrums, nemaz negribas no siltas kabīnes līst ārā.


Pirmdiena, 14.novembris. Saullēktu jau sagaidu Lietuvā, pie Jonavas. Te arī neliela ziema.


Laipni lūgti mājās! Un arī atpakaļ ziemā! Šādā paskatā mani sagaida ieliņa Praulienā.


Otrdiena, 15.novembris. Autoceļš Lubāna-Švāns. Dodos pretī jaunām darba uzvarām!

30.10.16

Rācija.


   Uz neilgu laiku blogā biju ievietojis kādu video, kurā bija dzirdamas sarunas pa rāciju. Tā kā bija dzirdams ļoti daudz rupju vārdu, kas skan ēterā, šo video izņēmu ārā. Tomēr pa šo neilgo laiku kāds lasītājs paspēja uzdot jautājumu – vai rācija ir obligāts nosacījums katrā mašīnā, vai tā ir tikai tāda šoferu izklaide? Tad nu mazliet par šo tēmu.
Nē, obligāts nosacījums tas nav, bet arī par izklaidi es to nenosauktu. Rācija, manuprāt,  ir liels palīgs šoferu darbā. Te gan uzreiz jāpiebilst, ka šīs nav tādas rācijas kā Štirlicam, no Berlīnes ar Maskavu sazināties neizdosies! Sazināšanās rādiuss vidēji ir ap 5 kilometri. Var būt arī nedaudz tālāk, tas viss ir atkarīgs no rācijas un antenas kvalitātes un regulēšanas. Lielajam vairākumam šo rāciju ir 40 kanāli, tad nu lai sazinātos savā starpā, abiem runātājiem ir jābūt uz viena kanāla. Tāpat šo sarunu dzird arī pārējie kas ir uz šī kanāla un atrodas normālā aizsniedzamības rādiusā. Latvieši lieto 13.kanālu, oi, piedodiet, mašīnas ar LV numuriem lieto 13. kanālu, jo kā jau it visur, liela daļa sarunu šeit dzirdamas krievu valodā. To nevarētu teikt par igauņiem, kas lieto 7.kanālu vai leišiem 12.kanālā, tur krievu valodu var sastapt pavisam reti. Vēl, no man zināmajiem, ir 19. kanāls, kuru lieto poļi un 15.kanāls, kuru lieto krievi, baltkrievi un ukraiņi.
Tad nu par pielietojumu. Protams, pirmais, kas visiem nāk prātā, ir ziņas par policijas vai transporta inspekcijas kontrolēm.  Jā, tā tiešām arī ir, šīs ziņas ir pirmās, kas tiek nodotas citiem un izplatās ļoti ātri. Bet tas jau nav nekāds noslēpums pašiem policistiem, viņi to ļoti labi zin, viņu mašīnās arī ir šīs rācijas un viņi dzird šīs sarunas.
Taču ir arī vel daudz un dažādas situācijas, kad rācija nāk talkā, nu kaut vai palīdzība uz ceļa. Nu piemēram – man izšauj riepa (tpu,tpu, tpu, nav jau labi tā piesaukt!), bet ar parasto riteņatslēgu nevaru dabūt vaļā un man nav līdzi tā saucamās “gaļasmašīnas”, nu tādas kā riteņu skrūvēšanas palīgierīces. Tā vietā, lai stāvētu uz ceļa, “balsotu”, un turētu nost tās mašīnas, kuriem arī varētu nebūt tās atslēgas, es saucu palīgā pa rāciju un izsaku savu vajadzību! Tak jau kāds atsauksies un palīdzēs man to riteni dabūt vaļā. Pat varu pastāstīt piemēru no savas pieredzes. Reiz man Lietuvā izšāva divas piekabes riepas, ne reizē, bet pa vienai. Izšāva viena, samainīju, izšāva otra. Jau vakars , tumsa, nezinu, ko darīt, stāvu ceļa malā uz avarijkām, prātoju, kur varētu būt kāda vieta tuvumā, lai no ceļa varētu nolīst nost. ( tas bija aiz Kedaiņiem, netālu no Klaipēdas – Kauņas bāņa.) ik pa laikam kāds rācijā pajautā – kas noticis, varbūt ko palīdzēt? Nu stāstu savu bēdu stāstu šiem –izšāva divas, bet rezerves ta viena! Nebija ilgi jāgaida, drīz vien kāds piedāvāja – es tev iedošu savas piekabes rezerves riepu, lai vari tikt līdz kādam parkingam, vismaz pa nakti nebūs uz ceļa jāstāv! Tā arī notika, viņš apstājās, palīdzēja man pārskrūvēt riteni un tad abi braucām līdz Kauņai, nostājāmies normālā parkingā. Tā kā jau bija nakts, tad šis arī izdomāja, ka paliks pa nakti tur pat, un no rīta, pa gaismai, varēsim mierīgi noskrūvēt viņa riteni un atlikt vietā. Tā arī darījām, no rīta pārlikām viņa rezerves riteni vietā, viņš devās tālāk, bet es zvanīju šefam, lai šis organizē man riepas. Ja godīgi, esmu jau piemirsis tā šofera vārdu (jo tas jau bija kādus padsmit gadus atpakaļ), bet šad un tad viņu ar pateicību atceros!
Tāpat ļoti bieži rācija tiek izmantota kraušanās adresu meklējumos. Nu tas gan vairāk mūsu un mums tuvējās valstīs. Rīgā jau bieži dzird kādu prasām adresi, tak vienmēr kāds atrodas kas izstāsta, vai pat brauc tajā virzienā un aizvelk līdzi.
Var jau būt, ka to var saukt par izklaidi, bet bieži rācija tiek izmantota, lai vienkārši parunātos ar kolēģiem. Visvairāk to izmanto nakts pārbraucienos miega dzenāšanai. Tad var papļāpat ar reizē braucošajiem tajā pašā virzienā da par jebko, par darbu, dzīvi, politiku utt un miegs vismaz nenāk.
Ak jā, man tas šobrīd nav aktuāli, bet kādreiz, kad vēl braukāju uz Krieviju, arī robežsargi izmantoja rāciju, lai sauktu talonu numurus, kuri iet iekšā robežā. Nezinu, vai joprojām tā notiek, būs jāuzjautā kādam.

Lai nu kā, to iespēju daudz, man jau grūti iedomāties dzīvi bez rācijas. Ne par velti to ir sapratuši arī jauno auto tirgotāji, jo montē iekšā rācijas jaunajām mašīnām. Pie mums vēl maz, bet Polijā arī ļoti daudziem vieglajiem redz rāciju antenas uz jumta. Nav jau tur nekas sarežģīts, var jau to nemontēt iekšā panelī, noliec kaut kur starp sēdeļiem, strāvu paņem no piepīpētāja, magnētisko antenu uz jumta un gatavs! Izmaksas varētu būt kaut kur ap 100eur, sen neesmu cenas pētījis!

Jautājumi un atbildes 2.



Tad nu vienreiz ķeros klāt sen apsolītajai atbildei par kravu stiprināšānas siksnām. Taisnība jau ir tiem drosmīgajiem, kuri atbildēja.  Es uzglabāju savas siksnas satītas trešajā veidā. Tas sanāk visērtāk. Iekabinu āķi grīdas malā izveidotajā kabināšanas caurumā un metu siksnu pāri pakai. Tā sanāk satīta tā, lai pat ne lidojot, bet arī ripojot pa kravu, viegli ritinātos pāri. Te gan jāizdara neliela atkāpe. Tie, kuru piekabēm ir no grīdas izvelkamas kravu stiprināšanas cilpas, var lietot arī otro veidu, jo āķi cilpā var iekabināt no abām pusēm. Ja es lietošu otro veidu, siksna paliks savērpusies vai arī negribēs ritināties vaļā un nobremzēsies kaut kur kravas vidū.
 Bet ar šausmām es vēroju tos, kuri siksnas ir satinuši pirmajā variantā – ar āķi vidū. Arī man kādreiz ir sanācis uzmest siksnu virsū iekrāvējam, kurš jau ir pievedis nākamo dēļu paku vai arī nobiedēt kādu cilvēku, kurš iet garām tajā brīdī. It kā jau vienmēr cenšos palūrēt, vai tur nav kāds pienācis, bet ne vienmēr to var pamanīt. Un ja nu arī trāpa tas siksnas gals, tas nav pārāk sāpīgi, nu varbūt nepatīkami. Bet, iedomājoties, ka siknai līdzi vēl lido tas āķis, tad gan nelabi paliek! Pat ja tur neviena nav, tas atsitīsies kaut kur pa piekabi un ja tieši tajā vietā ir sānu gabarīt lukturītis? Tāpat piekabes priekšgalā, tur vēl ir mašīnas lukturi un bākas. Arī neņemot vērā drošību, tas viss sanāk neparocīgi. Es sakabinu siksnas, pārmetu pāri un eju otrā pusē vilkt klāt. Te sanāk vispirms pārmest, tad iet apkārt piekabei aizkabināt un tad atkal atpakaļ, lai savilktu. Es jau piekrītu, ka šoferim kustības vajadzīgas, lai izkustinātu nosēdēto dibenu, bet ne jau uz kraušanās laika rēķina!
Kāds var teikt, ka satinot ar āķi pa vidu, tās mazāk tinas vaļā uzglabāšanas laikā. Arī te es strīdēšos pretī un risinājumu reiz noskatīju no kāda šofera, kurš krāvās ārā ostā. Mūsu riepu servisā izprasīju kādu, jau nelietojamu, riepu kameru. To sagriezu nelielās sloksnītēsun uzvēru uz siknas āķiem. Kad satinu siksnu, uzlieku virsū gumiju un gatavs! Lai kā tās siksnas mētātu, vaļā tās netinas!

Vēl es ieteiktu izdarīt vienu lietu, ko arī es šīm, attēlā redzamajām vēl neesmu izdarījis. Es parasti aptinu ar caurspīdīgo skoču tās zilās drošības birkas, kas ir siksnām klāt. Tas palīdz tām tik ātri nenotrūkt, jo bez birkas siksna skaitās nederīga. Caur skoču var redzēt, ka tā tur ir un ja vēl tas kontrolētājs netic, galu galā to skoču var nogriezt nost.

03.10.16

Reiss nr:22.2016


Pirmdiena, 26.septembris. Tad nu vienreiz reiss sākas kā jau tam pienākas – nekādas iepriekšējās iekraušanas. Sodien Lubānā uzkraujos un uzreiz prom. Vēl tik pirms tam jāiebrauc darbnīcās, piekabei pirmajam tiltam trīs riteņu uzgriežņi jāsamaina. Pēc riepu maiņas pirms iepriekšējā reisa, pārbaudot vai nenāk vaļā, man tā īsti nepatika, kā tie pievelkas. Tad tik uz kraušanos un prom. Ir jau pusdienlaiks, kad braucu ārā, un lai iekļautos savā ierastajā grafikā un šodien aizietu līdz Delfīnam, jāņem klāt desmitā stunda. Kaut gan īsti pareizi tas nav, jo līdz izkraušanai tiktu arī tāpat. Sākot no mājas, līdz Waldekai ir jāstrādā 21 – 22 stundas, nu tad šoreiz stunda klāt. Un tās desmitās studas var pietrūkt jau atpakaļceļā. Lai nu kā, pirms pusnakts metu mieru Delfīnā pēc veiktiem 698km.


Otrdiena, 27.septembris. Šodien atkal Polijas diena. Tā kā viens desmitnieks jau iztērēts, otru vēl pietaupīšu un tas nozīmē, ka Vācijā iekšā vēl neiešu, tik līdz Polijas otrai malai.  Autobāņa Belostoka –Waršava būvniecība rit pilnā sparā, daudzās vietās jau satiksme novirzīta pa jaunuzbūvēto ceļu, vēl tik gan pa vienu pusi. Nu redzēs, kā tas viss te iznāks uz ziemu. Šodienas veikums 634 km 8h 32 min.


Trešdiena, 28.septembris.  It kā jau varētu galapunktu aizsniegt vienā piegājienā, bet uztaisu pa vidu pauzi, apvienojot to ar veikala apmeklējumu. Šādas interesantas zīmes ir izvietotas uz bāņa notiekošajos remontos un pavēsta, cik vēl jābrauc pa sašaurinātu joslu. Te mazliet reģistrators aizskrējis priekšā, bet bēdīgā sejiņa vēsta “noch 10km”(vēl 10km).  


 Un kad vairs tikai 1km, arī dzīvesprieks uzlabojas. Pirms pusdienlaika ierodos Waldekā, mazliet nākas pastāvēt, kamēr sagaidu savu kārtu, bet tas nekas, iekraušana tikai rīt.  


 Mazliet pievērsīšos tik svarīgajai degvielas patēriņa tēmai. Te ir redzmi divi patēriņi. Trip 1 ir mēneša patēriņš pie nobrauktiem 10584km, trip 2 ir reisa patēriņš, no mājas līdz šejienei, pie nobrauktiem 1668 km. Redzms arī vidējais ātrums, kāds ir izveidojies uz šiem attālumiem.
Izkrāvies, varu doties mājupkravas iekraušanas virzienā, kas reizē sanāk arī tāds kā mājupvirziens, jo krava ir no Čehijas, tā ka sanāk braukt līdz Drēzdenei un tad pagriezties uz Čehiju. Bet visu mazliet sarežģī tas apstāklis, ka Čehijā šodien ir svētku diena un līdz ar to arī braukšanas aizliegums smagajiem. Es būtu varējis jau šodien tikt līdz iekraušanas adresei, bet tagad nākas palikt Vācijā. Piedevām vēl, uz A17, kas iet no Drēzdenes uz Prāgu, līdz čehu robežai ir tikai divi mazie parkingi, viens pie Drēzdenes, otrs pie pašas robežas. Tajā pie robežas, var uzlikt naudu uz čehu ceļu aparāta, tāpēc jau ikdienā tas vienmēr ir pilns, kur nu vēl šodien, arī uz to ieprikšējo tā nemaz negribu paļauties, tāpēc griežu iekšā pēdējā tankštellē pirms Drēzdenes uz A4. Arī te jau mašīnu daudz, bet vēl jau kādas brīvas vietas ir. Šodienas veikums ir 485km sešās stundās un desmit minūtēs. Un te nu pierādās tas, ka pirmdien varēju netērēt to desmito stundu, tāpat šodien būtu ticis līdz šejienei.


Ceturtdiena, 29.septembris. No rīta startēju ar tādu aprēķinu, lai nedaudz pēc astoņiem būtu iekraušanā. Vajadzēja gan kādu pusstundu agrāk, nepadomāju par mazo ceļu specifiku Čehijā – kalni, lejas, līkumi. Kamēr pa bāni, vēl nekas, kad jau tieku uz mazāka ceļa, sanāk zaudēt laiku, jo ātri vien panāku kādu smagi nokrautu fūri, bet smagajiem apdzīt aizliegts. Tad nu katrā cēlienā tā godīgi un lēnām!!! Nevaru saprast, kur tik ilgi viņi te var būvēt to A8 posmu, jau kad te izskatījās, ka ir gatavs, bet nē, vēl joprojām jābrauc tas līkums Teplices virzienā pa mazajiem ceļiem. Pat vācu ceļu atlasā rādās, ka šis posms bija jāizbūvē līdz 2012 gadam.  Tad nu šī visa ietekmē, Villi Betz noliktavā, pie pilsētiņas Zakupy, ierodos uz deviņiem. Noliktava paliela, bet arī mašīnu daudz, nemaz netieku iekšā teritorijā, palieku aiz vārtiem. Aizeju piereģistrēties, ar to čehu valodu man tā ne visai, labi tas , ka viņi tam te gatavi, diezgan labi saprot krieviski, arī reģistrācijas blanka, ko man dod aizpildīt, ir krieviski. Tad nu man esot jāgaida, mani pasaukšot. Ejot atpakaļ uz mašīnu, nodomāju, nez cik ilgi tas būs, jo te jau kādas divdesmit mašīnas gaida. Un vēl tas nav viss, jau biju noskatījies, ka daudzas mašīnas ar čehu numuriem apsardze novīrzīja uz netālā benzīntanka stāvlaukumu, lai tiem nav uz ielas jāstāv. Bet nu reizēm notiek visādi brīnumi, pēc pusstundas gaidīšanas, mani pasauc uz kraušanos! Pat pauze nesanāca. Ak jā, vēl netiku pastāstījis, kravā man būs Bosh akumulatori, gandrīz 23 tonnas. Pēc iekraušanas saņemot papīrus, redzu ka nosūtītāj firma ir vācu, no Hanoveres. Tad es atceros, ka reiz tieši tajā firmā, Hanoverē, es krāvos ar akumulatoriem uz Franciju. Mana krava gan pēc tam ies tālāk par Latviju, bet tik un tā var izdarīt secinājumus, ka arī pie mums nopērkamie Bosh akumulatori nebūt nav ražoti Vācijā. Un pēc iekraušanās, tieši tā iemesla pēc, ka krava iet tālāk par Latviju, man vēl jādodas uz muitu. Noliktavā man izsniedz smuku, no gugles izprintētu karti, uz kurieni man jābrauc. Ok, laižu tik prom. Sasniedzis norādīto adresi, slaidi griežu pie vārtiem un saku apsargam, ka man “zollpapiri” jāformē. Šis tik nosmaida – nu tad tev jābrauc vēl tālāk pa šo pašu ielu, tur būs laukums, kur stāv arī citi tādi paši kā tu! Nu kāpēc uzreiz to nevar izstāstīt! Atkal jāplēš riepas grozoties uz riņķi, labi vēl, ka ielaiž aiz vārtiem apgriezties. Tik ļoti uzsit to visu postpadomju sistēmu – kaut ko stāsta, bet ne līdz galam, tik i bijis, kā tu tur tiec galā! Nu vienīgais labums, ka papīri jau gatavi, tas nekas, ka pēc tiem vienalga jānāk uz šo adresi – nu nekas, pastaiga veselīga lieta! Vēl tik nostāvu pauzi tajā laukumā, lai var mierīgi strādāt pilnu piegājienu.


"Benzina vaig?" 95.tais maksā 28,90 CZK (1,07eur) un DD - 27,50CZK (1,02eur) pēc šodienas (03.10) LB kursa.
Tā kā šito kaktu īpaši nepārzinu, nolemju paļauties uz navigāciju. Tā mani velk pa maziem ceļiem ārā uz poļu A4. Īsti jau man tas nepatīk, bet nu neko, braukšu tā kā ir. Viss jau būtu labi, pamazām kustos vajadzīgajā virzienā, bet tad kā jau vienmēr... uz kāda ceļa tilta remonts un nākas apbraukt. Un tas apvedceļs pat ieveda atpakaļ Vācijā, tā ka izlīdu uz A4 vēl vācu pusē. Nu nekas, nu jau uz bāņa virsū, var tik vīlēt. Arī vienlaicīgi jau sāku rēķināt, kad varu ierasties galapunktā. Jautājums numur viens ir, vai varu paspēt kravu piegādāt rīt, tas ir piektdien. Iznāk, ka nevaru. Pietrūkst apmēram to divu stundu, kuras būtu nobraucis trešdien, ja nebūtu aizliegums braukt. Tad pirmajā plānā izvirzās jautājums numur divi – vai līdz galapunktam varu aizbraukt iekļaujoties divnedēļu darba stundu limitam, kas ir 90, jo jau esmu pietuvojies šim ciparam. Tā visa ietekmē, nolemju šodien pilnu dienu neizstrādāt, lai nav jātaisa lieka pauze, braukšu tikai tagadējās 4.30 un stāšos uz devītnieku. Tas man ļaus rīt no rīta agrāk startēt un ar pirmo piegājienu tikt cauri Varšavai pirms aizlieguma. Tā arī daru, beidzu jau uz S8 aiz Wroclavas. Šodien 7h18min un 493 km.


Piektdiena, 30.septembris. Pēc nostāvētām 9 stundām startēju pusē četros pēc mūsu laika. Uz šo brīdi man divnedēļu stundu skaits ir 76h56min, tātad uz divām dienām ir palikušas 13h04min. Nu atkal jādomā, kā tās sadalīt. It kā jau varētu neztraukties un stāvēt līdz pirmdienas rītam kaut kur poļos vai leišos, bet gribas tikt maksimāli tālu, lai arī pirmdien var ko vairāk par izkraušanos izdarīt. Nu vismaz pagaidām viss iet pēc plāna, velku iekšā Waršavā. Un neviļus nāk prātā doma, ka paniem ir talants visu sačakarēt. Pirmkārt jau es nesaprotu, kāpēc vispār bāni vajadzēja ievilkt iekšā pilsētā? Kāpēc bānis nevarēja iet garām pilsētai un no tā uz pilsētu novirzīt citus ceļus, pat nevadzētu būvēt jaunus. Tā tas ir lielākai daļai Eiropas pilsētu. Ir tā saucamais “Rings”, un no tā attiecīgi vajadzīgajā vietā tu brauc iekšā. Bet tagad visa plūsma spiežas iekšā pilsētā, tad nu jāliek visādi ierobežojumi tranzītam, bet normāla apvedceļa jau arī nav. Nu labi, pie tā jau bija pierasts – mēģinām iegrozīties tā, lai varētu izbraukt cauri atļautajos laikos. Bet tas arī nav viss. Tagad viscaur pilsētai saliktas zīmes “smagajiem apdzīt aizliegts”. Vēl jo interesantāk tas sanāk tāpēc, ka pilsētā ienākt iznāk pa otro joslu un arī uz Belostokas virzienu pēc dažiem kilometriem jāiet pa otro joslu.  Tad nu smuki to gabalu varēja iet pa otro joslu un nekur neraustīties. Vieglie tāpat varēja pa starpām izlīst un pirmā josla lieliski strādāja, lai varētu uzbraukt un nobraukt vietējiem kur vajag. Nu viss vienkārši ļoti skaisti! Bet kādam jau tas nepatika. Tagad ir zīmes, ka smagie nedrīkst apdzīt, kas automātiski nozīmē, ka smagajiem ir jābrauc pa pirmo joslu. Un nu tikpat automātiski mākslīgi tiek radīti sastrēgumi. Jo vieglie, kuriem vajag nobrauk vai uzbraukt uz bāņa, spiežas iekšā pirmajā rindā, nervozē, raustās un sabremzē visu kustību, nepārtraukti radot avārijas situācijas un ne tikai situācijas. Arī man sanāk vairākas reizes bremzēt līdz pilnīgai aptāšanai, kaut gan tikmēr otrā josla brīva, nerunājot jau par trešo. Protams, ir jau arī tādi, kuriem tās zīmes neeksistē, bet tas jau var izvērsties par maksas pasākumu.
Lai nu kā, veiksmīgi tieku cauri pilsētai un iebraucu Dabrovkas Bpiškā. Te vienmēr nāk prātā, kā Tālis Dabrovku bija iesaucis par Dubrovku – tas no teiciena “taksi na Dubrovku zakazivaļi?” kinofilmā “Briljantu roka”. Jo mums te netālu, tajā Dubrovkā ir viena točka, kur reizēm sanāk krauties. Esmu nobraucis 365km 4h26 min. Tātad paliek 8h38min. Pulkstens ir astoņi no rīta. Un nu es sāku domāt, vai man vispār ir jēga šodien tālāk braukt. No Wiškovas sāksies autobāņa būves darbi, kur pa dienu satiksme vispār ir nekāda, man tik sanāks zaudēt. Tas man liek izšķirties par labu tam, ka pa dienu stāvu tepat.


Sestdiena, 1.oktobris. Sāku darbu piektdienas vakarā 22.00, bet nu rēķinu to jau kā sestdienas darba dienu. Lai arī jau vakars, satiksme diezgan intansīva, bet vismaz labi tas, ka nekādi būvdarbi pa nakti nenotiek, kas to visu vēl vairāk to sabremzētu. Diezgan veikmīgi tieku remontiem cauri un 4 h20min sasniedzu Lietuvas robežu. Te nopērku ceļu vinjeti un pie reizes uztaisu pauzi. Tad vēl 4h23 min intensīva darba un esmu savā galamērķī Daugavpilī. Un nu jau nevienam nav grūti sarēķināt, ka esmu nobraucis par piecām minūtēm vairāk, nekā atļauts! Nu kā lai tu cilvēks kaut kad iepriekš paredzi to lieko minūti ietaupīt, kuras nedēļas beigās var pietrūkt! Tas viss liek atcerēties kādu nesn lasītu tēmu kādā forumā, kur tika apspriests, cir tad tālbraucēji var nobraukt pa mēnesi. Mazliet atskatīšos uz savu veikumu.
Tātad – pa šīm divām nedēlām esmu nostrādājis maksimāli atļauto laiku, 90h 05min. Izbraukātas divas Vācijas ar kopējo kilometrāžu – 6732km. Septembra mēnesī, tas ir 30 dienās nevis 28, kopējais darba laiks ir156h47 min ar nobraukumu 11592km. Tad vēl palūkojos uz augustu. 175h35 min un12941km. Tas jau nedaudz tuvāk maksimumam. Nu tas ir 31. dienā, ja atceramies, ka atļautais darba laiks ir 180h 28.dienās. Man jau vispār reti sanāk pārsniegt 13000 robežu, parasti ap 11000-12000 sanāk, jo daudz jābrauc pa mazajiem ceļiem un arī pa kādai vietējai kravai jāizved. Nedaudz vairāk varētu sanakt tiem šoferiem, kas apļo pa Eiropu. Tiem sanāk garāki pārbraucieni pa bāni un arī maksimālāk izmantoti laiki. Nu tas tā, viela pārdomām.


Svētdiena, 2.oktobris. Jau gads riņķī, bet liekas ka vēl nesen viss bija savādāk...

17.09.16

Starp reisiem.


   Nevar jau tikai braukt un braukt, reizēm arī kaut kas jāpaskrūvē. Šoreiz tās ir piekabes riepas. Vienam pārim ir pienācis laiks pāriet uz citu piekabi, bet tas nemaz nenozīmē, ka tur būs vieglāk! Tātad mainu nost divas riepas, bet pie reizes veicu arī riepu rotāciju pa asīm, lai paregulētu nodilumu. Tām, kas bija uz pirmās ass, slodze bija lielāka un ir padilušas vairāk. It kā jau reizēm tās vispār iet pa gaisu, nu kad tilts paceļas tukšā vai ar vieglu kravu braucot, bet, kad ir pie zemes ar smagu kravu tiek noplēstas dubultā. Nu tās pārceļas uz vidējo tiltu un uz pirmā tiek uzliktas jaunas.


   Tā kā skrūvēju nost pa divi riteņi uzreiz, izmantoju nelielu viltību, lai nevajadzētu krāmēties ar vairākiem domkratiem. Palieku zem pneimoatsperes pa bluķītim un tad ar piekabes augstuma regulēšanas rokturi ceļu piekabi augšā. Abi riteņi ļoti skaisti atraujas no zemes un var tos skrūvēt nost un mainīt vietām! Kādam jau tūlīt var ienākt prātā doma, ka tas nav īsti pareizi no drošības viedokļa. Jā, tur arī es varu piekrist. Bet es to labi apzinos un rīkojos gana uzmanīgi. Tas tiek darīts tikai tukšai piekabei, tātad svars uz katru riteni nav nemaz tik liels. Un arī citi nekādi remontdarbi netiek darīti un apakšā zem piekabes netiek līsts. tikai noņemam un uzliekam ratus, tā ka viss ir ok! Un laika ziņā iznāk liels ieguvums - kamēr viens rats montējas, otrs jau ir pārskrūvēts tā vietā.
   Un kad visi rati nostājas savās vietās, jau dodos pēc kravas reisam nr;21.

14.09.16

Reiss nr: 20.2016

 

Trešdiena, 31.augusts. Parkings Polijā, uz A2. Blakus kravas automašīna FORD. Pie mums tādu neesmu manījis, īsti nezinu, varbūt arī ir. Arī Eiropā tādas nemana. Kādreiz tādas tiku manījis Krievijā. Šī ir ar Turcijas numuriem.


Sestdiena, 03.septembris. Vācija. Lone. Iešu ciemos, kādu "ciemkukuli" tak arī vajag! 


Tā pati sestdiena. Jau esmu ciemos pie čomiem, kas dzīvo un strādā Vācijā. Skats pa logu no 5. stāva loga.( pēc mūsu mērauklas - 6.stāvs)

Svētdiena, 4.septembris. Apmeklēju Krēfeldas ugunsdzēsēju depo Atvērto Durvju dienu. Šobrīd tiek rādīti cilvēku glābšanas paraugdemonstrējumi. Pēc tam tās kāpnes pacēla virs tās treniņu mājas, kurai ir 8 stāvi.


Trešdiena, 7.septembris. Vakars pilsētiņas Triptis industriālajā zonā. Ir noliktavas, kas strādā no05.00 līdz 14.00 un ja tu ierodies 14.30, tad vairs nekā, jāgaida rīts.


Ceturtdiena, 8.septembris. Polija, autobānis A4. Te notika tas, ko es piesaucu pagājušajā reisā un negribēju, lai notiek! Mani no bāņa nocēla Transporta Inspekcija uz kontroli. Bet es tā īsti nesapratu, vai viņam tā pārbaudes datorprogramma manu pārkāpumu neuzrādīja, vai arī pats inspektors to neuzskatīja par tik nozīmīgu, lai mani sodītu! Kā teica tante Mirta - "U meņja dokumenti v porjadke!" 


Piektiena, 9 septembris. Šai bildei apakšā vartētu likt aprakstu - "Mans VOLVO skrien tik ātri, ka panācu FORMULU"!  

   Šoreiz tikai dažas bildītes ar nelieliem aprakstiem. Un neviena diena nav izlaista, ir tā kā plānots! :) Ar garākiem aprakstiem pacentīšos atkal nākamreiz.


11.09.16

Reiss nr: 19.2016


Piektdiena 19.augusts. Strādāt sāku jau pēcpusdienā, pusē četros. Jo vēl jau sanāk pielāgoties vasaras poļu braukšanas aizliegumiem, varētu sanākt, ka pēdējo reiz šovasar. Ievēroju savu ierasto maršruta sadalījumu un eju līdz Belostokai, pusē trijos naktī esmu galā. Pa ceļam vēl tik biju iegriezis Kauņas “estonkā”, gāzes balonu uzpildīt. Nu atkal kādiem trim mēnešiem pietiks, samaksāju 3 eur.

Sestdiena 20.augusts. Arī šodien ir jāsāk strādāt vēlāk nekā varētu, jo jāsagaida sestdienas braukšanas aizliegums, kas beidzas 15.00 pēc mūsu laika. Tad nu tieši trijos arī sāku. Drīz vien kārtējais, nepatīkamais pārsteigums –satiksme pa astoto ceļu slēgta, tiekam novirzīti pa ceļu nr 64 uz Lomžu. Tad nu sanāk tā, ka drīkst neievērot 30t aizliegumu uz Lomžas tilta, jo citur jau vairs nav kur likties. Bet tas jau nav vēl viss. Pa taisno no Lomžas uz Varšavu arī nedrīkst braukt, jo Ostroļekā remontē tiltu un smagajiem aizliegums braukt. Pa 677 ceļu visa karavāna dodas atpakaļ uz astoto ceļu, izbraucam uz to Ostrovā Maz. Bet tas vēl nav viss. Tā kā līdz Varšavas aizliegumam vairs nevaru paspēt, jāiet apkārt. Un Viškovas tiltu joprojām remontē, tad turpat Ostrovā griežu pa 60 ceļu uz Rožan un tad pa 61 uz Serok, no kurienes jau pa ierasto 62 apkārt Varšavai. Un visa šī pasākuma rezultātā pietrūkst laika, lai tiktu līdz A2 bānim, kas, parasti, izdodas bez problēmām, nākas taisīt pauzi jau iepriekš, uz 50 ceļa. Tālāk jau pa 92 un 70 un uz A2 virsū. Nu jau tikai taisni! Vēl, gan tik iegriežu BiPiškā, te mani gaida kolēģis Jancis ar manu bijušo skāni. Šim krava uz Polijas otru malu, bet kādu brīdi, līdz Koņinai, varam iet reizē. Pirms Koņinas uztaisīsim kopīgu pauzi, jo es arī bez otras pauzes un desmitās stundas līdz ieplānotajam mērķim netieku, un tad jau šķirsimies. Taču, tā kā ir jau vēla pievakare, nemaz tā īsti vairs negribas to desmito stundu ņemt un visu to pasākumu ievilkt vēlā naktī. Tad nu sāku Janci pierunāt, lai šis arī iet pa bāni maksimāli tālu un tad varam kopā arī pauzēt jau lielo pauzi. Izdodas man viņu pierunāt, kā nekā taču svētdienu pavadīt divatā tomēr jautrāk nekā vienatnē, un, jau pusnaktī, metam mieru Orlenā pirms Poznaņas. Kā brīnumā, atrodam pat vēl divas brīvas stāvvietas blakus, nu augstākie spēki strādā mums par labu!


Svētdiena 21.augusts. Tā kā mūsu vakar vakara papļāpāšana beidzās ap 04.00, un abi esam tādi rīta guļavas, nosutinam, gandrīz , līdz pusdienai. Ārā līst, tā ka nekāda patusēšana brīvā dabā arī nesanāk, nākas spaidīties pa kabīni. Svētdiena jau kā svētdiena, ar pusdienu zupas vārīšanu, ar kādu kinofilmu fonā un čomu sarunām, kas sen nav tikušies.   

Pirmdiena 22.augusts. startēju piecos no rīta, ar tādu aprēķinu, lai uz izkraušnos būtu pusdienlaikā. Īpašas steigas nav, jo atpakaļkrava uz otrdienu. Septiņos jau esmu Mostkos, “PORT 2000”, nomazgāju mašīnu, jo tāda ne visai smuka. Vēlāk, kad nokalst, konstatēju, ka mazgātāji nohaltūrējuši, nu neko, nākošreiz stingrāk jāuzpasē. Tepat arī vēl iepauzēju, tikmēr vietējā veikalā iegādājos zem siknām liekamos stūrīšus, jo man nav tik lielā skaitā, kā pieprasīts. Kvalitāte tiem gan nav tik laba, ka Vācijā pirktiem, bet nekas, galvenais, ka ir un nevar atteikt kraušanu. Otru pauzi, jau uz A9 ceturtajā nobraucienā apvienoju ar veikala apmeklējumu, tad laižu tālāk. Rezevē šodienas izkraušanai man bija ierēķinātas trīs stundas, jan nu kas. Un notiek tas “ja nu kas”! Tieši trīs stundas man nākas uzkavēties sastrēgumā! 

 Ir avarējušas divas fūres un A9 ir ciet. Visa satiksme tiek novirzīta uz apvedceļu pa mazākas nozīmes ceļu un es visas trīs stundas bakstos līdz šim nobraucienam. Bet tieši tad tiek viena josla atvētra un satiksme palaista pa bāni, man nost vairs nav jābrauc. Tas labi, jo pa to mazo ceļu tak arī kustība nekāda! Var jau par to visu dusmoties un lamāties, bet es vienmēr šādos gadījumos mierinu ar domu, ka man tomēr ir daudz labāka situācija nekā tiem diviem, kuriem mašīnas galīgi iznīcinātas!
Valdekā ierodos 15.10. krāvējs Viktors jau ir gatavs izkraut, tik steidzina, lai ātri nesu papīrus uz ofisu, varbūt vēl pieņems. Bet, kurš nav paspējis, tas ir nokavējis! Te ir jāierodas līdz trijierm – morgen, sieben uhr! Tā kā teritorijā stāvēt neatļauj, griežu apkārt un braucu ārā. Viktors tik saka, lai braucu uz sešiem, šis mani izkraušot pirms darba laika sākuma.
Otrdiena 23.augusts. Tā arī notiek, sešos iebraucu atpakaļ, Viktors jau gaida un mani izkrauj pirms savām mašīnām, tā ka man atliek tikai sagaidīt septiņus, kad sāk ofiss strādāt, lai dabūtu parakstus uz papīriem un varu laist uz iekraušanu.


Pēc pieteikuma man Iphofenas “Knauf” rūpnīcā, netālu no Vurcburgas, bija jāierodas 09.00, es ierados 10.00, tā ka neko tā īsti neesmu nokavējis!  Pieteikuma anketā jāaizpilda vesela tabula- ka piekabe man ir tukša un tīra, ka ir divdesmit siksnas, četrdesmit stūrīši zem siksnām, dzeltenā veste, drošie darba apavi, utt. Tad man tiek izsniegts peidžeris un varu gaidīt savu rindu uz kraušanos.
 Rindu man nākas stāvēt divreiz, jo jākraujas pa divām rūpnīcām. Vispirms, pēc pusotras stundas gaidīšanas, uz peidžeri atnāk kraušanās vietas numurs.  Braucu un nostājos norādītajā vietā, te man piekrauj puskravu ar reģipša un putuplasta plāksnēm. Tad braucu uz otru rūpnīcu, trīs km tālāk, pēc sausajiem maisījumiem, te atkal rinda, divas mašīnas priekšā. Un tas viss pasākums ievelkas līdz pusčetriem pēc vietējā laika.


Tad nu sāku virzīties mājup virzienā un nolemju, ka nekādas pauzes pa vidu taisīt vairs nav vērts, jānostrādā tik čeras ar pus un jāmet miers. Tā arī daru, pusē deviņos, pēc nobrauktām 4.20 vēl izdodas atrast brīvu vietu parkingā uz A9. Un tikai tagad es saprotu, ka esmu iebraucis “mālos”! Esmu pārstrādājis kopējās darba stundas – āmuri plus braukšana, kas nevar būt vairāk par sešām stundām! Biju jau iepriekš izrēķinājis, ka varu braukt tikai līdz septiņiem, bet pēc tam kaut kā to piemirsu. Nu neko, uztaisīju izdruku ar paskaidrojumu un atliek tikai cerēt, ka 28 dienas uz kontroli netrāpīšu!


Trešdiena 24.augusts. Vienkārša un monotona darba diena. Sāku pirms sešiem, mazliet pabakstījos remontos uz Berlīnes Ringa, pauzi taisīju jau Polijā, Bipiškā, autobāņa A2 86-tajā kilometrā. Un dienu nobeidzu pēdējā parkingā pirms Varšavas. 8h47 min veikti 713km. No sākuma bija doma, ka jātaisa vēl viena pauze un ar desmito stundu jāiet cauri pilsētai, bet, redzot satiksmes intensīvo plūsmu, nolēmu neriskēt. Varētu sanākt, ka darba laiks beidzas pilsētas vidū.  


Ceturtdiena, 25.augusts. Sāku pusē četros un uzņemu laiku līdz pirmajam parkingam. Vienu reizi apstājoties pie luksofora Markos, līdz tam tieku 42 minūtēs. Dienas laikā tas noteikti nebūtu izdevies! Tad nu varu mierīgi strādāt uz priekšu. Vēlāk jau pienāk ziņa, ka uz izkraušanu jābūt rīt no rīta deviņos. Tas labi, jo, it kā jau šodien varētu tikt līdz galam, bet tas būtu uz pēdējām minūtēm. Darba laiks beigsies un kur tad pēc tam vairs liksies! Kad darba diena jau nāk uz otru pusi, sāku rēķināt, ka lidz Rīgai jau varētu tikt. Vietu jau nav daudz,kur stāvēt, bet man vēl viena vieta uz krastenes pretī Astartei atrodas! Beigu beigās šodien labi pastrādāts – 9h56min un 733km.


Piektdiena, 26.audusts. Izkustos jau astoņos, pa ceļam vēl “Latvijas Naftā” ieleju degvielu, lai pietiek līdz mājai un bez divdesmit deviņos esmu Knaufā. Tad nu sanāk salīdzināt vienas firmas divas rūpnīcas, vienu Vācijā, otru Latvijā. Vācijā, pie reģistrācijas, man uzreiz pajautāja, vai es te pirmo reizi. Uz atbildi “Jā”sekoja izsniegts plāns ar iezīmētiem maršrutiem, kur man jābrauc un kas man jādara. Latvijā man pa lodziņu, pretī maniem iesniegtajiem dokumentiem, izstumj A4 formāta kārtas numuru  un čipkarti. Paskaidzrojumu nekādu! Nu labi, kaut kad, “100 gadus ” atpakaļ te esmu bijis, saprotu, ka tas numurs jāgaida uz tablo, un kad tavējais iedegas, brauc iekšā uz izkraušanu. Bet kam čips? Izrādās, ka pirms un pēc ir jāsveras un čips ir svariem, labi, ka kads no kolēģiem to paskaidro! Nu labi, nosveros, kādu stundu gaidu savu kārtu, tad jau tieku iekšā. Tur ir trīs izkraušanās vietas, es tieku iekšā pēdējā, trešajā.  Jau nolasu visus sānu dēļus, noņemu siksnas. Tai brīdī pirmā mašīna izbrauc ārā, un tevi nāk un dzen uz priekšu. Lasi visu no zemes augšā, lai pārbrauktu. Lieki jau piezīmēt, ka man pēc tam vajadzēja pārbraukt vēl vienu reizi, jau kraušanās procesa vidū! Un es saprotu, ka kraujoties Vācijā, ar mani runā vāciski  -tas tak pilnīgi normāli! Tad kāpēc, kraujoties Latvijā, ar mani runā krieviski? Bet, kronis visam jau nāk pēc kāda brīža! Kad man liek pabraukt uz priekšu, es pieeju pie priekšējās mašīnas šofera (ar LV numuriem) un pajautāju, vai viņš brauks uz priekšu, saņemu ļoti skaidru atbildi –“ja ņih... ņe poņimaju, što ti mņe govoriš!”
Lai nu kā, uz pusdienlaiku esmu ticis no kravas vaļā un varu laist mājās. Vēl tik Lubānā jāuzkrauj vietējā kraviņa pirmdienai un tad jau veselas divas dienas mājās!