Nestes stāvlaukums.

   Nav jau tā, ka pie mums nekas nenotiek, pie loka, izbraucot no Tīnūžiem, izauguši divi benzīntanki, šoreiz paciemojos Nestē. Lai arī nepildīju degvielu, bet vismaz izmantoju izdevību piestāt uz kādu brīdi stāvvietā, kuru nemaz nav tik daudz šajā ceļa posmā.

   It kā viss jau skaisti un nemaz negribas runāt par slikto, bet tāds neliels rūgtumiņš paliek. Tāda sajūta, ka tomēr tā īsti līdz galam nav pārdomāts, un arī domājis jau droši vien tāds, kam ar tehniku nekāda sakara. Es jau nezinu tās izmaksas un tas jau nemaz nav līdzvērtīgi, bet to desmit zīmju vietā kuras norāda kā lielās mašīnas drīkst braukt un kā ne, varēja noziedot tos līdzekļus vienai asfalta kravai un uztaisīt skujiņu caurbraucamu. Tad tās daudzās zīmes nemaz nebūtu vajadzīgas un stāvvietā gan iebraukt, gan izbraukt varētu abos virzienos bez kādām problēmām.

Remonts uz Rīgas apvedceļa

   No prmdienas, 04. septembra, visiem braucējiem jārēķinās ar satiksmes ierobežojumiem uz Rīgas apvedceļa. Un, interesant;ākais vēl ir tas, ka Tīnūžu krustojumā uz apvedceļu nogriezties nedrīkst, gan braucot virzienā no Tīnūžiem, gan virzienā no Rīgas. Neesmu vēl braucis pa pašu apvedceļu, nezinu, kādas zīmes ir tur saliktas, vai drīkst nogriezties vai nē. Varbūt kāds var iekomentāt, kā ir. Kā saprotu, iemesls tam visam, ir tilta remonts net;alu no šā krustojuma, jo tur satiksme tiek regulēta ar luksoforiem. Nu ļoti gribas cerēt, ka šis remonts neievilksies ziemā, kas vēl šo visu apgrūtinās!

Nelielas fiziskās aktivitātes.

   Kad kādreiz dzirdēju kādu jūtūberu sakām, ka mistiskā veidā pazudis safilmētais materiāls, nodomāju - nu kā tā var būt? Nu re, nebija nemaz tik ilgi jāgaida, lai pašam tā atgadītos. Apmēram puses no reisa nav. Un tā arī nesapratu, kurā brīdī pazuda, vai telefonā, vai datorā, vai arī pārkopējot no viena uz otru. Bet vairs nav un viss! Liekot kopā to visu kas palicis, sanāk diezgan nesakarīgi, tāpēc atstāju tikai dažus momentus, kur īpaši liela sakarība neprasās.

   Tā kā daži ieraksti pazuda, tad mazliet vēl papildināšu par šo notikumu. Ka kaut kas nav kārtībā, ievēroju tikai stāvlaukumā, staigājot ap mašīnu. Ieskatījos, ka riepa uz velkošā tilta saplakusi mazliet par daudz, nekā vajadzētu. krava jau bija pasmaga, bet otrā pusē viss kārtībā, riepas kā riepas. Pirmā doma bija, ka varbūt ar vienu riteni uzbraucis uz kāda akmens, tad tas varāk saplok, bet tak stumjoties vietā neko nelabu neredzēju. Nu labi, nolēmu pamērīt spiedienu riepās. Ārējā viss skaisti - 9. Mēru iekšējo, tur 0. Atkal pirmā doma jau ne tā sliktākā, ka ventīļa starpgabals jauc prātu! Tikai tad paspiedu ar kāju iekšējo un sapratu ka nu viss ir nopietnāk! Palīdu arī apakšā, saskatīju, ka iekšmala jau no borta nost, tātad ar vienkāršu piepumpēšanu arī nebūs līdzēts! Tad nu ķēros pie skrūvēšanas. noskrūvējis, pats arī atradu vainīgo - neliela nagla iekšā. Rezeves ritenis līdzi jau bija, bet es nezinu, cik tas ir labs, jo nav no manas mašīnas. Ja ietu uz mājas pusi, tad vēl varētu likt virsū, bet tā kā es vēl ar degunu uz Eiropu, nolēmu remontēt. Palaimējās, ka blakus stāvlaukumam esošais riepu serviss strādā arī svētdienā, aizvēlu uz turieni, lai saremontē. Remonts izmaksāja 120 zlotus, tātad ap 30 eur. Tad jau atlika tikai pieskrūvēt atpakaļ. Pievilkt ar "gaļasmašinu" es neriskēju, labāk ar stieni. Šis, no "kamaza" kabīnes torsiona izvirpotais instruments man ceļo līdzi vienmēr un daudzreiz palīdzējis gan man, gan citiem. Jāpiebilst gan, ka pēdējā laikā tāds aprūsējis no nelietošanas, jo šajā firmā braucu ar labām riepām, te nevelk līdz pēdējam - ja jāmaina, tad maina nost. Un tieši ar šo instrumentu esmu ietrenējies pievilkt tā, ka otrreiz vairs nav jāpārvelk. jo tas ir tāds lokans un atsperīgs, ka pievelk uzgriežņus ar savu spēku, vajag tik tam iedot pareizo ieskrējienu! Kādreiz ir bijis, ka pievelkās ar knakšķi, bet ne vienmēr. nezinu kā to izskaidrot. Viennozīmīgi pateikt, kad pietiek skrūvēt, laikam nevarēšu, to sanāk tikai kaut kā sajust.
   Vispār jau ar šo visu man maksimāli paveicās. neko es nekavēju, stāvēju stāvvietā, ne uz ceļa, skrūvēt varēju bez steigas, riepu serviss blakus. Secinājums tikai viens - biežāk vajag ne tikai apiet ap mašīnu un ar acīm parskriet riepām, tad jau var būt par vēlu, vajag arī pārmērīt spiedienus!

Arodbiedrība.

   Nu jau kādu laika sprīdi šis plakāts redzams Lietuvas pusē robežā ar Poliju. Interesanti, kas tā par arodbiedrību, kas var palīdzēt visām "brāļu" tautām? Ar ko viņi palīdz cīnīties - ar apdrošinātājiem avārijas gadījumā, ar policiju nepamatota  soda gadījumā vai ar priekšniecību neizmaksātas algas gadījumā? Vairāk nekas nav redzams, ne mājaslapa, ne kāda cita informācija. Nezinu, vai kāds viņiem zvana, un vai viņi būs priecīgi, kad, katrs, kas izlasīs šo uzrakstu, zvanīs uz šiem numuriem tikai tāpēc, lai uzzinātu kādus pakalpojumus viņi sniedz! No otras puses - varbūt tieši tāds ir šīs reklāmas mērķis?

Gandrīz avārija 2.

   Nezinu, ko šis cilvēks domāja un kur skatījās, bet nu labi, ka tā! Sabīties es paspēju ne pa jokam, un arī ar visiem ēbēesiem mašīnu sameta sānis uz slapjā asfalta. Manuprāt, ātrums arī nebija par lielu, lai varētu apgalvot, ka tam uzbraucienam uz ceļa es tuvotos par ātru. Vēl tik piebildīšu, ka reģistratorā jau izskatās tālāk, nekā bija patiesībā. Un vēl es brīnos par to, ka fonā nav dzirdami daudzi vārdi krievu valodā, kas veltīti tam braucējam! Laikam jau es biju tik pārsteigts (lai neteiktu - nobijies), ka pat kas tāds aprāvās kaut kur iekšā!

Gandrīz avārija.

   Video rullītī tā īsti nav saskatāms, bet vieglais auto rādija labo pagriezienu gan pirms apļa, gan arī tad, kad jau bija iebraucis aplī. Pieļauju, ka pašizgāzēja vadītājs, redzot šo labo pagrieziena signālu, vairāk uzmanību vieglajam nepievērsa. Un te būtu vieta lozungam "skaties divreiz"! Arī tas man nav skaidrs, kāpēc vieglais nebremzēja jau ātrāk, ātrums nebija tik liels, lai to nevarētu izdarīt! Savu taisnību gribēja pierādīt?

Teorētiskais nobraukums.

      Iepriekšējā ieraksta komentos uzradās jautājums par to, cik tad ir iespējams nobraukt gadā vienam šoferim. Tas mani mazliet ieintriģēja un nolēmu mazliet tam pievērsties. Bet, tā kā ciparus man labāk patīk skatīt rakstītā veidā, atgriezos pie senā un pārbaudītā bloga ierakstu varianta.

   Tie, kas manam blogam seko jau ilgāku laiku un ir lasījuši manas gada atskaites, būs ievērojuši, ka pēdējos gados mans nobraukums gadā ir 120-130 tūkstoši km robežās. Nu labi, varbūt vārdu salikums “mans nobraukums” nav īsti pareizs, bet visi jau saprot, ko tas nozīmē! Šāds kilometru daudzums salasās pie manas šābrīža darba specifikas un liekas tāds diezgan pieņemams un pietiekošs. Bet, ir jau arī tā, ka ne vienmēr pilnā mērā tiktu izmatotas atļautās divnedēļu darba stundas. To izlietojums zināmā mērā ir atkarīgs no tām kravām, kas man jāpiegādā – ja es vedu vietējās uz ostu, tad jau pilnu dienu nesanāk izstrādāt. Bet ir jau bijis arī tā, ka nākas stāties uz atpūtu ātrāk nekā gribētos, jo visas stundas ir izstrādātas. Tas parasti notiek tad, ja Eiropas kravas vedu vienu pēc otras, tad arī tiek nobraukts maksimāli atļautais.

   Labi, pietiek pļāpāt, ķersimies pie skaitļiem. Pašķirstīju savus pierakstus, pameklēju tos divnedēļu posmus, kuri nostrādāti maksimāli, vai tuvu tam.

         90,30 h 6695 km 73,98 km/h *26=174070 km

   Divnedēļu stundas, nobraukums pa šīm divām nedēļām, vidējais ātrums, un reiz 26 dabūjam teorētiski iespējamo nobraukumu gadā(jo gadā ir 52 nedēļas, tātad 26 divnedēļu posmi)

Te, gan šis divnedēļu posms ir nedaudz pārbraukts, tāpēc šis gada nobraukums varētu būt nedaudz par lielu. Paskatīsim vēl citus gadījumus.

          88,15 h 6505 km 73,71 km/h 169130 km

          84,15 h 6282 km 74,56 km/h 163332 km

          84,44 h 6578 km 77,61 km/h 171028 km

          89,43 h 6777 km 75,51 km/h 176202 km

Nu re, secinājumi izveidojas paši no sevis – ir pilnīgi reāli gadā nobraukt 160 – 170 tūkstoši kilometru. Tikai, lai to panāktu, manuprāt, jābūt ļoti labi noorganizētai loģistikai, bet tas nav neiespējams. To varētu panākt ar to, ka maina piekabes vai konteinerus un nav jāstāv ilgi uz kraušanos, vai pat dienām ilgi jāgaida kravas. Arī tad, ja iekraušana un izkraušana ir normāli noorganizēta. Par darba laikiem, tas arī nav nekas nereāls. Vienkārši katru nedēļu nobraucam piecas dienas pa 8h 30min un jau ir 42h30 min nedēļā, kas divās jau dod 85h – pilnīgi reāls darba laiks.

Arī vidējo ātrumu uz 70km/h es pieņemu par pamatu saviem aprēķiniem jau sen. Ja man vajag izrēķināt ierašanās laiku, attālumu dalu uz ātrumu 70, un kārtībā. Nu, protams, to vēl var ietekmēt apstākļi, kas nav atkarīgi no manis, bet pamatā tas nostrādā. 

   Bet, ja nu sanāk šāda situācija, ka vienā dienā noķer trīs “štavus”, tad jau gan nekādi kilometru rekordi nebūs.

  Un noslēdzot šo visu teikto, man pietiek ar to, cik noripinu pa gadu, pat reizēm ir sajūta, ka tas jau ir par daudz. Tā darba slodze sanāk paliela, tad nu es jūtu līdzi tiem, kas nobrauc tos maksimāli iespējamos! Ticiet man, tas nav nemaz tik viegli, kā no malas izskatās!