No tēmas- Līdzbraucēju piezīmes

Foto no ikdienas dzīves.

Nevienam nav noslēpums, ka būt par tālbraucēju ir pieņemt to kā dzīvesveidu. Jā, arī ar veļas dienām utt... Tad nu es dažreiz nofočēju mirkļus iz dzīves- ko tad žāvē uz nabaga logu tīrītājiem un spoguļiem... 

Vācijā Basuma stāvlaukumā... laikam bij ukraiņi, kas gaida adresi uz iekraušanos, ticamāk, ka te pavada ne vienu vien dienu, izmazgājuši un nu  žāvē sēdekļu pārvalkus. 

Polijā tā gala lielajā Shellā, kur ir dušas.. kāds žāvē savu dušošanās švammi :))

Polijā- kādā benzīntankā....

Sandra

No tēmas- Līdzbraucēju piezīmes

Anekdotes iz dzīves. 

Padomāju, ka interesanti būtu piefikēt tos stāstus iz tālbraucēju dzīves, par ko gribas pasmaidīt. Nu pasmejas jau tie tālbraucēji par līdzbraucējiem :)  bet nu nekas...

Nu katrs ir dzirdējis tos saukļus uz Lietuva- Polijas robežas... "pakupaju drava" vai "kupļu drava" (krievu valodā).  Neliegšos, arī mani tie sākumā izbrīnīja, nu kāda vella pēc viņiem vajadzīga malka... Tā kāds līdzbraucējs prasa nu kam viņiem vasaras laikā tik ļooti vajadzīga malka, un meži ar visapkārt? Tak tā vietā  būtu ņēmuši zāģi un gājuši zāģēt, jau krietnu laiku bļaustās. Noteikti uzbūra domās ainiņu, ka kāds sēž pie tukša malkas škūnīša uz bluķa un pa rācīju  klaigā....Es varu iedomāties kā abi smējās, kad līdzbraucējam Mārim tika pateikts, ka runa ir par degvielu, ko te pa rācijām dēvē par malku :))))) 

Uz laukuma starp fūrēm vienu  klaigātāju jeb "malkas" uzpircēju , piefiksēju :))) guļ mašīnā un ik pa mirklim rācīja  sauc - "pakupaju drava"....  Man jau liekas, ka šie uzpircēji tur ganās 24 stundas diennaktī un septiņas dienas nedēļā,jo viņi klaigā vienmēr.

 Hmm.. nez kāds tur tiešām kaut ko pārdod?? ... bet laikam jau jā......

Sandra

Līdzbraucēja piezīmes

Tā kā pagājušajā gadā nebiju bijusi līdzi tētim, šogad man bija priekšrocība pirmajai izjust šos vasaras priekus. Tik sen tas nebija piedzīvots, ka bija jau aizmirsies, kā tas vispār ir. Gatavojoties jau zinu, ka nevaram izbraukt ātrāk nekā pēc plkst. 16. Saskaitot stundas domāju, ko krāmēt somā. Nebūtu lieki piebilst, ka dienu iepriekš iegādājos jaunu ceļojumu somu.

Jaunā soma dosies ceļā!

 Kad soma jau sakrāmēta un šādi tādi sagatavošanās darbiņi apdarīti varam doties ceļā uz Madonu līdz mašīnai. Protams, jau twitterī ietwītoju: „Atā mājas, čau Polija”. Žēl būs, ka nevar palasīt jaunumus un lietas, ko draugi dara pa vasaru, jo ārzemēs internets ir ļoti dārgs, ap 40 sant. par mb. Tas īsti nav man pa kabatai, tāpēc labāk bez tā iztikt. Un tomēr tas brīdis ir klāt, un es varu lekt mašīnā un priecāties, ka tūliņ dosimies ceļā. Ir jau jauki un superīgi. 

Lielie prieki...

Prieks, prieks, prieks. No Madonas izbraucam precīzi 17:30. Laikapstākļiem aiz loga nav ne vainas, ceļš ir samērā tukšs, uz Lietuvas pusi, uz Rīgas pusi, protams, ceļš ir pilns, satikām pat kaut kādu delegāciju. Nospriedām, ka brauc pa šo pusi, jo te tukšāks ceļš. Ak, jā, aizmirsu, braucām caur Subati, un pēc šī brauciena izsecinājām, ka ceļa posms caur Bausku ir aptuveni par 60 km garāks, bet laika ziņā atšķiras tikai par 20 min. Tētis jau smej, ka nākamreiz jāpaseko līdzi degvielas patēriņam. Tomēr iebraucot Lietuvā kļūst tāds nedaudz apmācies laiks, un jau neilgi aiz robežas sāk nedaudz līņāt.

Pēc nobrauktām 3 stundām un 25 minūtēm piestājam Paņevēžā iegādāt ceļus, precīzāk sacīts būtu apmaksāt ceļu izmantošanu. Nekādu ilgāku laiku nestāvam tur, kā nopirkām ceļus turpinājām braukt, jo darba laiks ir izmantots maz, „jāiet uz maksimumu”. Pēc nostrādātām 4 stundām un 26 minūtēm netālu no Kedaiņiem uztaisām pauzīti 45 minūšu garumā. Iedzeram kafiju, iekožam maizītes un laiks turpināt strādāt. Braucot ārā no stāvvietas skan dziesma, ar ko var patīrīt tumbas – Pink ft. Nate Ruess „Just give me a reason”. Godīgi sakot, nebija nevienas dienas, kad pa radio neskanētu šī dziesma. 

Protams, es kā guļava nespēju izturēt šīs nakts braukšanas un iemigu. Kad pamodos bijām jau galā. Pulkstens pēc poļu laika rādīja, manuprāt, gandrīz 2.00, tātad pēc mūsu laika tas ir 3.00 Netālu no Belastokas, degvielas uzpildes stacijā, ir laukums, ar pieejamu WiFi. Patīkama vieta, ir bārs un kafejnīca, arī viesnīca. Tā kā mums pašiem sava viesnīca līdzi, sakārtojam gultas un liekamies uz auss. Pēc nobrauktiem 596 km un nostrādātām 8 h un 20 min. Aizmigt nav grūti.

Jauns rīts, jauna diena. Tā, kā vakar nostājāmies parikingā vēlu, tad arī šorīt varam nedaudz pagulēt ilgāk, un izbraukt tikai 12.00 Mūsu ceļamērķis ir Inovroclava. Navigācija saka priekšā, ka tie ir 382 km. Padzēruši kafiju un ieēduši brokastis tikai dodamies ceļā. Protams, kas gan ceļojumu bez veikala apmeklējuma, tāpēc pa ceļam, Drobinā, iegriežamies Biedronkā. Sapirkuši visādus gardumus par lētām cenām turpinam ceļu, jo nolēmām, ka pauzi taisīsim nedaudz vēlāk, vēl ir laiks lai pastrādātu. 

Pa ceļam - saulaina diena.

Nedaudz pastrādājuši iegriežam kādā ceļmalas parkingā un uztaisām pauzīti 35 min. Iedzeram kafiju, datorā pakrāmējam kārtis un turpinam. Līdz precīzai izkraušanas vietai atlikuši 124 km, bet tā kā tur nav kur stāvēt pa nakti, mūsu mērķis ir parkings bāņa malā, no kura līdz izkraušanās vietai ir aptuveni 50 km. Līdz šim parkingam no mūsu pauzes vietas ir aptuveni stundu garš brauciens. Dažādi joki un stāsti un interesantas sarunas šo stundu padara pavisam īsu. Esam parkingā. Tā, kā pulkstens nemaz nav tik daudz, sagatavojam kārtīgas vakariņas un noskatamies kādu seriālu. Pieēdušies un laimīgi pēc nobrauktiem 333 km un nostrādātām 4h un 44 min. liekamies uz auss un saldi sapņojam sapnīšus. 

Pamodušies, šoreiz gan daudz agrāk, izderam ikrīta kafiju un dodamies ceļā. Pulkstens pa mūsu laikam rāda bez 5 minūtēm 8.00. Šos 50 km līdz Inovroclavai veicam ātri un pa ceļam pētot pilsētas burvību esam galā un sākam kraušanās darbus. Protams, es ar’piepalīdzu. Atvēru tentu, nocēlu pāris dēļus, saritināju siksnas. Kad piekabe jau bij’tukša to ar izslaucīju un nospriedu, ka vajadzētu jaunu birstes kātu. Tomēr poļu pani pieklājīgi, papīrus pat klāt pienesa.

Atvedām dēlīšus - tos, kas tur tālāk.

 Beiguši savu darbu, nu jau ar tukšu piekabi, dodamies uz iekraušanos. Zināma tikai pilsēta – Čestohova. Priekšā 325 km.

Meklējot jauno adresi

 Mēs tik vālējam. Uztaisam pauzīti apmēram 50 km pirms Čestohovas. Tā kā precīzas adreses nav, pārliecība vai turpināt ceļu tālāk ir nedaudz zudusi. Bet tomēr riskēsim. Braucam...nomrāls parkings. Līdz pilsētai vēl 30km, riskējam tālāk. Nu un tad vispār cerība zuda, 30 km garumā neviena normāla parkinga. Vienā iebraucām, pirmkārt jau nebija vietas, un otrkārt tur kur bija vieta, bija jābrauc uz apmales un jāstāv dubļos. Tā, kā citas izejas mums nebija atlika braukt iekšā pilsētā. Pirmajos pilsētas km benzīntanks – vietu, protams, nav, bet pirms tā uz mazās ieliņas vesela rinda ar smagajiem. Izvēles mums nav, stājāmies tur. Pēc aptuveni 1h saņemam precīzāku adresi, izvēles nav, protams, riskējam un dodamies uz adresi. Par laimi tur ir rūpniecības rajons, un starp mājām uz ieliņas noparkojamies. Protams, darba laiks jau firmai ir cauri un mūs neviens nekraus. Kā sacīt jāsaka – rīts gudrāks par vakaru. Braucot iekšā pār pauguriņu manījām Aushan izkārtni. Vakars garš, pulkstens tikai ap 19.00, dodamies meklējumos. Protams, meklējumi ir ar apbalvojumu, un izstaigājušies pa Aushan, sagatavojam vakariņas un noskatamies kādu seriālu. Pēc nobrauktiem 390 km dodamies gulēt.
Pamodušies, izdzēruši ik rīta kafiju, tētis uzmeklē panus un mēs esam riktīgajā vietā. Uzkraujam 17 paletes ar lampām. Kā jau allaž, papīrus sagaidīt ir 2 reiz’ ilgāk nekā uzkrauties. Pēc gandrīz pusotras stundas ilgas gaidīšanas esam saņēmuši papīrus dodamies ceļā. Nākamā uzkraušanās vieta gandrīz pie Čehijas robežas, netālu no Bielsko Biala.

Strādājot - ar kalniem fonā.

 Saņēmuši adresi dodamies tur, kaut arī kraus laikam tikai rīt no rīta, bet jāpārliecinās jau vien ir. Braucot pa mazu ieliņu, starp privātmājām tētis ieraudzīja to īsto privātmāju. Nedaudz lielāka par mūsu līvānieti jau ir, bet tā pat, neliels apmulsums. Aizgājis līdz turienei saņem apstiprinājumu, ka krava vēl nav gatava un kraus tikai rītdienas 12.00. Drošības pēc jau braucot uz adresi pa ceļam noskatījām vienu parkingu, varētu būt aptuveni 3 km no kraušanās vietas. Kārtīgi noparkojušies saprotam, ka laika ir gana, jo pulkstenis pa mūsu laikam rāda tikai 14.00. Protams, mēs acīgie, braucot ieraudzījām veikalu. Diena gara, laika daudz, izpētījuši ceļu navigācijā dodamies ceļā. Izlemjam savu ceļu veikt nedaudz garāku, bet drošāku. Iesim pa mazām ieliņām, starp mājām ar nelielu līkumiņu, nevis gar lielo šoseju pa grāvi. Sapratām, ka tas ir aptuveni 3 km vienā virzienā, lēnām, nesteidzoties devāmies ceļā. Apskatot mājas, aprunājot pagalmus un iedvesmojoties idejas mūsu dārzam un pagalmam 3 km veicam aptuveni pusstundā. Tas varētu būt ar ātrumu aptuveni 100m/min. Sapirkušies visādus gardumus, piesēduši autobusa pieturā uz 2 minūšu pauzi dodamies mājup. Atgriezušies mājās sagatavojam pusdienas un sākam savu filmu maratonu. Vakars garš, laika daudz, noskatījāmies 3 kolosālas filmas. Tas nekas, ka visas 3 tētis jau bija redzējis, priekš manis tās bija jaunums. Pēc ļoti „produktīvas” dienas – nostrādātiem 142 km liekamies gulēt.

Pamodušies, un kā jau katru rītu izdzēruši ik rīta kafiju dodamies uz kraušanos. Drošības pēc, uz adresi dodamies jau savlaicīgi, pa mūsu laikam 12.00, pēc poļu laika tie ir 11.00. Aizbraukuši tur, nostājamies uz ieliņas. Tētis aiziet apvaicāties par kravu. Paletes vēl tiek tikai pakotas, bet mēs iestumjamies pagalmā, un gaidam. Gaidot saņemam trešās iekraušanas vietas adresi. Pēc pusotras stundas gaidīšanas tētis centīsies izmantot savu rituālu – kafijas vārīšanu. Parasti tas iedarbojas, kā sākas vārīties ūdens, tā krāvējs klāt – sāksim kraut. Šoreiz nekā. Tētis paspēja pat kafiju jau izdzert un tāpat viss bez izmaiņām. Kad pacietības mērs ir pilns, tētis iet runāt. Tomēr, šoreiz noveicas un sāk kraut. Plkst. 15.40 - ar iekrautām 9 paletēm ar lampām uzsākam savu ceļu uz jau trešo kraušanās vietu. Tā ir aiz Waršavas – Viškovā. Priekšā ceļš gandrīz pāri visai Polijai.

 Kraušanai noteikts laiks 21.00. Tā, kā kraušanā mūs, atvainojiet, piečakarēja, visas cerības zuda paspēt uz šo noteikto laiku. Bet, kas būs - būs. Ceļš ir garš. Pa ceļam štukojam satikties ar draugu Jāni, bet nav īsti pa ceļam. Tomēr kraušanas vietā pa poļu laikam esam ar stundas nokavēšanos 22.00, pa mūsējam, jau rāda 23.00. Cerība mirst pēdējā, un mēs riskējam. Pirms mums pie apsarga piebrauc kāds pans. Pēc gandrīz 5 minūšu sarunas pans atgriežas mašīnā un aizbrauc prom. Tad manī pazuda pats pēdējais cerības diedziņš, tomēr tētis riskē. Apsargs bez kraušanas numura nemaz neko negrib runāt. Kaut arī pulkstenis rāda jau gandrīz pusnakti tētis zvana šefam. Par spīti visam, numuru mēs dabūjām, iekšā laukumā mēs tikām, un lai vai kas – mūs pat uzkrāva – 3 paletes ar Vinnija Pūka žurnāliem. Pateicoties visiem augstākajiem spēkiem dodamies tālāk – mūsu ceļa mērķis parkings netālu no Belastokas, tā sauktais Delfīns. Tur jau mūs gaida draugs Jānis. Laika mums pietiek un 1.25 esam parkingā, noparkojamies tieši blakus Jāņa mašīnai. Abām mašīnām durvis vaļā un viss ir kārtībā. Gatavojot kopīgas vakariņas, skatāmies filmu. Gardēdis Jānis mūs vēlas pacienāt ar ceptiem banāniem un saldējumu. Kā gan kaut kam tādam varētu atteikt? Paldies, viņam par to! Pilniem vēderiem aizčāpojam samaksāt par parkingu un pēc šodien nobrauktiem 570 km liekamies uz auss un sapņojam sapņus.

Tā kā Jānis iepriekšējā vakarā jau bija nostājies agrāk, arī startēt viņam ļauts agrāk nekā mums. Tomēr atbalstot viņu pieceļamies gandrīz reizē ar viņu, lai varētu viņu uzpasēt. Tā, kā Jānim šodien jāpaspēj Daugavpilī izkrauties, viņš aizbrauc, bet mēs paliekam. Iekožam kādu maizīti un iedzeram kafiju, sagaidam savu starta laiku un dodamies ceļā. Sākot braukt vēl nezinājām, ka drīkstēsim braukt uz māju. Doma bija, ka mums jābrauc uz Rīgu, izkrauties. Tomēr pēc mūsu aprēķiniem jau zinājām, ka šodien tur nekas prātīgs nesanāks. Pēc kāda laiciņa, ar šefa atļauju, ieņemam kursu uz māju pusi. Lai varētu veikt pilnīgu salīdzinājumu, kurš ceļš līdz Lietuvai no mājām, nolemjam braukt caur Daugavpili. Protams, tur tak jāsatiek arī draugs Jānis, ceļš kopā vienmēr liekas īsāks. Tikuši līdz Daugavpilij un sagaidījuši Jāni, braucam uz māju. Pa ceļam gan līst lietus, gan spīd saule. Dieviņš lutina.

Sargenģelītis vienmēr līdzi.

 Ap 22.00 bijām Madonā. Sagaidījām mammu, parunājāmies ar Jāni un devāmies mājās. Guļot gultā ietwītoju – No rīta pamodos Polijā, bet tagad jau guļu savā gultā. <3

Jā, tas ir neticami, cik daudz mēs patiesībā spējam paveikt ar tehnikas palīdzību. Biju te, esmu tur... Prieks, prieks, prieks. Esmu mājās.

Krava vēl tad nebija nogādāta galamērķī, bet šo atbildīgo darbu šodien ļāvu veikt tētim vienam. Pati pagaidām pa māju.

Prieks, prieks, prieks. Pati jau, protams, zinu šī nebija pēdējā reize šovasar kad braucu līdzi tētim. Pagaidām nedaudz pa māju, tad māsas izlaidums, tad tusiņš ar draugiem un tad jau atkal uz Eiropas galu. :))))))))))

Ar cieņu - Jāņa meita Luīze no http://heijaahopsaa.blogspot.com/

No bloga lasītāja par līdzbraucēju!

Sveicieni visiem topošajiem! Te ievietoju dažus secinājumus, kas radās Uldim pēc brauciena man līdzi reisā uz Poliju. Viņš sekoja maniem ieteikumiem, ka vispirms vajag izbraukt līdzi, riskēja un uzrunāja mani, es riskēju un paņēmu viņu līdzi! Galu galā abi esam apmierināti par paveikto, es par to, ka esmu varējis kādam izlīdzēt, viņš par to , ka bija iespēja izvērtēt un izšķirties - to vajag vai nē!

Labdien, godātais lasītāj!

Par savu skatu uz tālbraucēja amatu, fūri un sadzīvi tajā, varu pateikties Jančukam-Paldies TevJ!

Jau labu laiku prātoju, kā būtu sākt jaunu dzīvi darot darbu, kas interesē un ir salīdzinoši normāli apmaksāts..likās, ka viss tak ir tik vienkārši, ”tipa” sēdies un brauc i visa gudrība..bet izrādījās, ka viss ir nedaudz savādāk...piebildīšu, ka nekad iepriekš nebija saskarsme ar smago auto u.c. ar to saistītām lietām..

Par auto- Jančuka Scania Topline ir ideāls auto dzīvošanai tajā, vietas nemaņā daudz, ir silti un mušas nekož:D..ja, nu ko, tad biki trūkst dušas un wc uz vietas auto, pēc principa, lai ir pieejams viss, kad vien vēlies. Par auto iekārtošanu vislabāk pieredzi smelties no pieredzējušiem braucējiem, jo tas, kādu gāzes balonu pirkt, cik lielu un kādu ūdens bačoku ņemt, vai cik un kādus pārveidotājus pirkt/uztaisīt( jābaro ir kompis, telefons jālādē u.c. lietas) cilvēki jau sen ir  izdomājuši, kur un kā to visu sakārtot,  kā no praktiskās (cena pret kvalitāti) puses, tā arī no ērtību viedokļa, tas pats arī par līdzņemajamām mantām gan savām, gan auto un darbam nepieciešamajām. Par visu citu, kā pats iekārtosi un sakopsi auto, tā arī tajā dzīvosi, vai nu tīrās zeķēs, vai nocūkotos darba zābakos..katra paša izvēle.

Tas pats attiecas uz dažādu sākumā it kā nevajadzīgu lietu darīšanu (pierakstu veikšana u.c.), izrādās, ka tas viss tiek darīts ar jēgu un ir pat ļoti vajadzīgs un noderīgs vēlāk.

Tāpat tīri tehniski ir milzums daudz visādu sīkumu(dažādi rakstīti un nerakstīti likumi, ceļu pirkšana, iekraujoties/izkraujoties/maršruta un parkošanās vietu izvēles/laiku plānošana, muitošanās, robežas šķērsošana u.c. šai nebūt ne vienkāršajā darbiņā neizbēgamajos brīžos), kuri ir pašsaprotami tikai pieredzējušiem šoferiem, bet cilvēciņam no malas tumša bilde, kura skaidrāka kļūst tikai saskaroties dabā un ja nav, kas pastāsta un parāda, tad pašmācības ceļā, tas rada milzīgas problēmas un galvas sāpes, kā arī iespējamus materiālus zaudējumus!

Ja kāds domā par šīs profesijas/dzīves veida izvēli, pirms tērēt naudu, laiku u.c. resursus, silti iesaku, pabraukt kādam pieredzējušam šoferim līdz un paprovēt, kas un kā ir dabā (sadzīve, darbs) bet ne kā tūristam, bet iespēju robežās mācību braucienā, visur piedaloties, jautājot, kas, kā un kāpēc??? jo, kā saka..pieredzi kursos neiemācīsies un veikalā nenopirksiJ !

Tagad 2 nedēļas pēc mana izmēģinājuma brauciena mācos uz atbilstošas kategorijas vākiem un jau vasaras sākumā ceru pievienoties ļaužu saimei, kurus pelnīti sauc par lielceļu karaļiemJ!

P.S. kaut arī esmu sapratis, ka rakstnieks no manis nesanāks, iespējams, ka kāds ko noderīgu sev arī manā rakstītajā atradīs, visus iespaidus, ilustrētus ar piemēriem, uzrakstīt tāpat nav iespējams..tāpēc arī nerakstīšu:D!

                                                                                      Uldis

Līdzbraucējas piezīmes- III daļa

5.diena-17.jūlijs- otrdiena

Labrīt.... jauna darba diena klāt...
Pamodos kā vienmēr agri. Jo garām aizbrauca pirmā mašīna uz apgriešanās laukumu. Aiz mums pašā pakājē tāds ir, un saliktas zīmes, ka tur stāvēt nedrīkst. Nakts tā dīvaini gulēta.. likās ka izripošu no savas migas ka nemetas, jo tas slīpums priekš gulēšanas tomēr nav diezko ērts. Ārā kustība arvien pieaug un mūsu mašīnas priekšā pamazām tiek noparkoti auto.


- aina aiz loga atverot aizkarus-

 Tā nu mēs brokastojam, vērojam rīta rosību, pulkstens ir 6.30. piebildīšu, ka viņiem te darba laiki ir savādāki. agrāk sāksi, ātrāk beigsi. Te pa to ieliņu uz priekšu i pa labi, i pa kreisi bij visādi uzņēmumi, jeb kā Jānis saka- promka, un tad nu varēja redzēt, ka vieniem darbs sākas 6, citiem 6.30, citiem vēlāk. Mēs uzmanam savu interesējošo iebrauktuvi, bet nu nolemjam, ka Jānis ap astoņiem ies izlūkos :)). Viss notiekas, 8.30 mūsu fūrīti jau sāk kraut.  Vedīsim uz Beļģiju kaut kādus metāla atgriezumus lielajos maisos.


- kraušanas process-

Tā kā krava tiek vesta ar starpnieku ekspedīcijām, punktuālajam vācietim par visu jātiek skaidrībā. Piebraucis jau ar maisu pie mašīnas viņš tomēr sāk zvanīties un kaut ko runāt. Es sēžu un atkal domāju, nu murgs gatavais.. kā lai saprot ko viņš tur raitā vācu mēlē saka :( Bet izrādas ka mans Sniedze visu saprot :)))  Nu i što, ka viņš saprot, es ta niko :))) es gribu pati saprast, bez tulkiem :))  valodu nezināšana mani laikam piebeigtu tādā darbā.. Bet nu jā, jau jā... ar laiku kaut ko jau iemācīties var :)))
9.15 jau tents ir ciet, papīri rokās un varam braukt. Vai gribat pavizināties kopā ar mums.. nu mazuliet??? Tad uzlieciet video uz lielāko un laižam pa vārtiem ārā ;)

Atvainojos par kvalitāti utt.. jo nav jau nekāda mākslas flma :D bet gan nofilmēts pa vienkāršo ar fotoaparātu ;)  Nu tāds tas darbs ir.. braukt, braukt un atkal braukt.. un tā daudzus simtus kilometru... un lūkoties apkārt....  un te vēl var vēlreiz iedomāties ka sēdi iekš fūres un  pavizināties kādu gabaliņu ar mums kopā ;)

 Nu jā.. ceļš bij interesants.. nezini kas aiz līkuma, cik augstu vel būs jākāpj :) Navigācijai uz visiem 100% uzticēties protams nevar. Jānis izvēlējās ne taisnāko ceļu, jo tas izskatījās no mazajiem, bet ne lielāko, jo tas bij ar lielu līkumu koilometru ziņā. Turpinājām kāpt kalnā un savu bāni arī drīz vien sasniedzām. Iebraucām autohofā, nopirkām ceļus, atfaksēja mums vajadzīgo starpnieku pavadzīmi, iepauzējām ar kafiju un maizītēm un varējām doties tālāk Beļgijas virzienā. 

tā sanācis, ka bilžu nav.. pa mirklim ieslēdzu fotoaparātu nofilmēt kādu posmiņu. tad nu te dažas minūtes uz bāņa.. ceļamies arvien augstāk un augstāk... un kas gan ir mūsu Dienvidu tilts salīdzinot ar tiem... pa vienu no tiem laižam kopā???

Tā mēs kāpām arvien augstāk un augstāk ar savu 25t smago kravu....vienā brīdī bijām 257metri virs jūras līmeņa( pēc navigācijas) .. pēc laika jau 317metri... augstākais bija 466 metri. Protams to nevar salīdzināt ar Itāliju, bet  šai reizei tas arī  bij pa smuko, jo ainavas mmmm......

Vakrapusē 19.40 bijām klāt pie sava galamērķa Beļģijā. Bijām atkal starp divām pilsētiņām Vesterlo un Zammel. Nu Kaut kā mums nepatīk tā vieta pie vārtiem, nolemjam pastaigāt, paskatīt pa ceļam manīto laukumu. Bet tas neizskatas pievilcīgs, un nevieš mūsu uzticību, ka ēs tur netiksim apzagti. Jo blakus māja ir traki bomzīga un viss nelabi ož :)) Pārnākam "mājās" un nospriežam, ka jāpaliek tepat.


- .....kur stāv tie auto, tā ir mūsu vajadzīgā adrese...-

Cepam kartupeļus ar desu, pavakariņojam. Secinam, ka būs traki, jo mūsu mašīnu garāmbraucošās traki šūpo. Prasu Jānim, vai viņam nav gadījumā kāda krāsa? Viņš nesaprot ko es gribu :)) ejot gar vienu lauku, redzējām divus ļooti lielus plastmasa spaiņus. Smejoss, ka uzkrāsošu 30 un nolikšu abās pusēs uz ielas, lai tie auto mums garām brauc lēnām :))))))) Protams aizmigt nevaram.. nolemjam iet apskatīt pilsētiņu.. izvēlamies tuvāko- Vesterlo. Un ejam.. Mājas sakoptas ar saviem mazajiem priekšdārziņism. Fotoaparāta baterija nokalpoja, tā lādejas, tāpēc bilžu nav. Staigājam jau pa naksnīgo pilsētiņu.. aizejam pat līdz baznīcai.. pulkstens ir pusvienpatsmit... pie baznīcas ceļš tik dīvains, ka nevar saprast, laukums, vai tomēr iela, jo visur tai šaurībā puķu kastes. Bet kad kāds auto izlavierē starp tām- abi secinam- iela.  Pie mājām stāv pat ielas pusē kruts mocis, nerunājot jau par šikām par mašīnām... Atpakaļceļā mēs dzirdam baznīcas zvanus- sit 12... Mēs esam mazuliet noguruši no naksnīgās pastaigas pa pilsētiņu, un lienam savās gultiņās.

Šodien bij gara diena... Arlabunakti...

šoreiz tas viss, bet!!!!!!

-turpinājums sekos...

ps. priecāšos par komentāriem  ;)

Sandra

Līdzbraucējas piezīmes- II daļa

3.diena-15.jūlijs- svētdiena

Starts 3.20 no Čehanovas. Darba laiks ir jāizmanto lietderīgi, tāpēc pāris stundas brauksim.. cik nu laiks atļaus. Plkst.6.25 apstājamies benzīntankā pie Strzeļno, pašā pilsētas maliņā. Jānis ir sarēķinājis laikus, un lai atpakaļceļā nav diennakts jāstāv, to nolēmis nostāvēt šeit. Tad nu mierīgu sirdi dodamis iekavēto miegu atgūt- ejam gulēt.

  Es esmu agrais putniņš, man nepatīk ilgi gulēt... tāpēc drīz vien ceļos. Pirmais kas jāuzmeklē ir WC... njā.. izrādas jāmaksā viens zlots- kā vairumā benzīntanku. Bet, tā kā durvis ir izlauztas no eņģēm, un stāv mazliet vaļā, es neko tai aparātā nemetu, atceļam durvis un heisā... Tas nozīmē, ka varēšu ietaupīt pāris zlotus visas dienas garumā.  Nu jā, cerībā, ka šodien tās nesalabos :)))

Tā nu visu dienu pavadam pa "māju", neko prātīgu nedarot... skatamies filmas, ēdam un guļam. Pusdienās mums šodien cepti kartupelīši- saldētie frī. Mašīnā ir tāda neliela uzparikte kā ledusskapis un ir arī neliela saldētava. Kopš manas līdzbraukšanas uz itāliju, tā tiek vienmēr kārtīgi lietota. Galvenokārt saldētie dārzeņi cepšanai, un saldētie dārzeņi zupām. Nu Jānis ir pasācis pirkt arī šos saldētos frī kartupeļus.

No "mājas" loga redzama ļooti liela skaista pils.
 

-Strzeļno-

Jānis pāris reizes mani mēģina pierunāt iet uz pilsētu, bet man kaut kā nevilināja tā iešana pa ceļmalu to aptuveno kilometru, nu varbūt drusku mazāk (atpakaļ ceļā secinam, ka tur tiešām bij pa ceļmalu ejams tikai mazs gabaliņš). Tā arī nekur nedodamies. Es izvelku savu šuveklīti un šuju, skatamies filmas. Ik pa laikam vēroju, ka tik nesaremontē tās durvis, jo tad būs jāmaksā zlots par toletes apmeklējumu :)))) Kad ik pa laikam piebrauc pa tūristu autobusam, kur šofrerīši nostāv savas 45min, secinu, ka man toletes apmeklējumi ir jāsaplāno :)) Es te visu dienu dzīvodamās tak nestāvēšu garā rindā uz toleti.
 Aizejam arī aplūkot benzīntanka veikaliņu. oi, oi.. nu tiešām kā bārs.. pārsvarā tikai alkahols.. nu nikā vairāk... mēs nopērkam pa saldējumam no mazā klāsta.



- kaimiņa botām vannas diena bijusi-

Kaimiņš no blakusmašīnas uztasījis savām botām veļas dienu.. nu ko vajag, to vajag.... bet nu drīz vien uznāk lietusgāziens, botas tiek ātri vien ievilktas iekšā "mājā".  Tāda nu ir šoferīšu ikdiena.. ja vajag, arī veļasdienu uzrīko. Nu man arī viens otrs apģērba gabals mitrs  vēl bija līdzi uz pakaramajiem. Vēlāk tie pakaramie Jāni kaitināja, un viņš viņus cilājot katru reizi smējās.. mēs te kādu second hand bodi taisamies atvērt. Nu piebildīšu, ka tie nebija ne 2, ne 3 pakaramie :)))  Nav jau tālu jāmeklē, kad viens otrs (cits Jānis) fūrē mazgāja mašīnas aizkarus. Saņemot mašinu nebij lika tos mājās izmazgāt, tad nu viss noticies pa ceļm. Secinājis, galīgi nemazgājas.. jāatstājot iemērkti, piesējis spainīti piekabē pie grieztiem un tā tie krietnu ceļa gabaliņu arī tika mazgāti. Nu ko tik neizdomāsi, ja vajag :))
Dienas beigās secinam, ka tie tūristu autobusi iegriežas ik pa stundai, un nobrīnamies ka par to netiek piedomāts- suvenīri, mazas ēdamlietas utt. Arī mūsu mašīna tiek aplūkota un vācieši 10 minūtes apspriežas par latviju. Ehh.. no valodas nikā nezinu. Teikšu godīgi, tas mani vienmēr līdzi braucot tracina..  es laikam nevarētu dzīvot svešā valstī nezinot valodu. Arī polijā, boksterēju tos uzrakstus kā mazs bērns un purpināju- bet tā jau arī ir, burti tak tie paši, bet pareizi un ātri viņus izlasot savirknēt- nu mīļie.. tā nemaz ar vienu reizi nevar. Pat populārākās poļu radiostacijas nosaukumu RMF FM man nemaz tik ātri neizdodas izrunāt.. par ko vienam otram protams nāk smiekli.. bet nu lai jau :))))) pēc 8 gadi barukājot man ar sanāktu ātri :p
Un es zinu, sklep ir veikals :))

No rīta celsimies agri... tāpēc mēģinam laikus iet gulēt.. bet nu.. patīk vērot benzīntanka vakara dzīvi...
Naktī nevaru pagulēt, jo blakus stāvošais čehs ir slinkas dabas cilvēks. Visu vakaru pļumpēja alu, bet nu tas prasās ārā. Un šito slinko cilvēku, tak nekāps no kabīnes ārā..  ziniet kā tas naktī skan??- kad no kabīnes čurā uz asfalta... Dārgie vīrieši, nu neesiet tik slinki... izkāpiet no tās kabīnes, aizejiet aiz piekabes..   nu tas labākajā gadījumā. Es zinu, kā prasīt lai jūs ietu tiešām uz WC ir par daudz. Liela daļa laukumu tāpēc vienkārši smird :(( diemžēl.

4.diena-16.jūlijs- pirmdiena

Ceļamies 5.50, kafija, un obligātais mans rīta process ir burkānu samizošana, nomazgāšana un sagriešana, lai būtu ko ceļā grauzt. Viss... sakām atā Strzeļno un dodamies tālāk ceļā.

 

- ne dienu bez burkāniem-

Šodien jātiek līdz Valdekai un būtu labi arī izkrauties, ja paveiksies.  Tā nu braucam, vērojam ceļu un lūkojamies pa malām... 10.10 taisam pauzi, pērkam Vācijas ceļu. Līdz Vācijai 24 km palikuši. Ātri atkal kafija un laižam vien tālāk..  Manu uzmanību pirms robežas piesaista skaisti tilti. Tādu ir ik pa nelielam attālumam un trīs. Jānis izstāsta, ka tie domāti meža zvēriem.  tie nav ne zemnieku, ne mazo ceļu tilti pār bāni.. vienkārši pāri ceļam un viss.. tālāk mežs...
 

- tilti, tiltiņi-

 Cik pamanīju, viņi ir pa trīs... un visi trīs tad vienādi... Esot zem viena, nākošos divus var rezdēt, viņi tuvu viens pie otra.
 

- jeb kazu takas :)) -

 Tilti tiešām skaisti... es vienmēr braucot par tiem priecājos.. tik tos zvērus nemaz nemana.. nez kas te pār tiem tiltiem staigā :)) ( tā es domāju tad... :)))) )
 Drīz vien šķērsojam Polijas-Vācijas robežu un vāczemē iekšā....


-Polijas robeža-

  

-Deutschland-

 

-pa bāni uz priekšu-

 

- vējo-

 Vācijā iebraucot protams pirmā vizītkarte ir šie milzum lielie vēja ģeneratoru parki... Vācija eiropā ir pirmajā vietā vēja enerģijas izmantošanā. Vēja ģeneratora torņa augstums sasniedz pat 150 metrus. Man tie patīk, arī par tiem es katru reizi priecājos un apbrīnoju viņu varenumu. Vācijā ļooti izmanto dabu enerģijas ražošanai. Otrpus vācijai, kā arī holandē, beļģijā,  ļooti daudz izmanto saules enerģiju. Gan lieli parki, gan uz ražošanas ēku, gan privātmāju jumtiem ir saules baterijas.

 Braucot saņemam ziņu no šefa, ka no vācijas uz beļģiju būs jāpārved viena krava. Tā teikt, lai nav jābrauc pa tukšo. Paskatamies kartē, tas ir netālu no izkrausanās, tātad?!  viss ir laika jautājums.


-dēļu pakas, pakas, pakas.. te tās tiek vestas ne tikai no latvijas-

Pēcpusdienā esam klāt izkraušanās vietā Valdekā. Ju-hū... mūs pat šodien izkraus. Te parādi komandē vācijā dzīvojošs krievs, Jāni jau pazīst, sasveicinās un viss raiti notiekās. Esam izkrauti. Labs darbiņš kas padarīts. Otrā reisa krava ir nogādāta galamērķī. Ja atceraties, tad reisu sākot, tika vesti minerālmēsli uz Barkavu.  Dodamies tālāk, tikai jānopērk ceļi. Diemžēl to kurā katrā benzīntankā izdarīt nevar, tas vel jāsameklē. Mazuliet pabraukājam, bet atrodam. Es atvainojos, bet nu tos maksāšanas ciparus es atstāšu Jāņa ziņā..  gan jau viņš kādreiz pastāstīs, cik kas maksā.. es tās lietas nepiefiksēju, bet nenoliedzu, ka tas kopsummā cik, kas, un par cik, arī ir interesanti.

Nu laižam tālāk uz pilsētiņu Saalfeld. Ai, ai.. sirsniņa pukst, no skaistajiem apkārtnes skatiem. Brīžiem nevaru saprast ko darīt- fočēt, vai baudīt ar platām acīm ainavu  tāpat vien.

- ceļi, celiņi-

Nu vairs nebraucam pa bāni, bet pa mazākiem ceļiem. Skati ir pasakaini. Protams, ka man ne da kilometriem, tik braucu un priecājos par dabu.. tāpēc nemaz nezinu cik garš tas pārbrauciens bij, bet nu man bija ko redzēt. To skaistumu nevar ni bildēs ielikt, ne nofilmēt.. to var tikai ieelpot...
 

-arī tiltiņi-

Cik vien tālu var redzēt, tik plašumi, nelielas pilsētiņas un lieli labības lauki. 



- tiltiņi ar līkumiņiem-

 Drīz vien tuvojamies mūsu galamērķim- Saalfeldai. Varētu padomāt, ka tur ir viena paliela pilsētiņa, bet nekā. Viņu te daudz un viena pie otras ļooti tuvu. Tā ka pa mirklim nevar saprast, kur tad nu īsti esi.  Iebraucot pilsētiņā pamanam lielveikalu. Nolemjam, ka pa vakaram būs jāatnāk. Tik jāsameklē pēc adreses mūsu galamērķis un tad jau plānos tālāk. Pilsētā ir vienas ielas remonts, bet navigācija jau to nezina :))  Drīz vien veiksmīgi apgriežamies un meklējam tālāk. Kas meklē, tas atrod. Man jau personistiski šitā meklēšana nepatīk, jo pārņem panika, ka kaut kur iesprūdīsim (uzreiz atmiņā nāk itālijas brauciens- iesprūdām itālijas šaurībā) ... meklēju ar acīm vajadzīgo uzrakstu, bet tak nepamanu.  Saprpotam, ka tepat vien ir tik nevar saprast kur. Jānis parasti tādās reizēs dodas kājām pārstaigāt ielu, lai izlasītu visas izkārtnes. Pēc neilga laika atgriežas.. esam 100 metrus no mērķa.  Mašīnu nākas atstāt lielā slīpumā. Bet tā kā jau vakars, nolemjam doties uz pilsētiņu, uz pamanīto lielveikalu. Te pārdevēji arī ir cilvēki un neviens te līdz desmitiem vakarā nestrādās, arī svētdienās ne.

Tā nu dodamies pastaigā pa mazo pilsētiņu. Mājas, pagalmiņi, bruģis... pamanam, ka pēķšni tas vienkārši ir citā krāsā.. saprotam, ah-hā.. jau esam citā miestā. Es sāku domāt, ka kaut kur, kaut ko esmu lasījusi saistībā ar šo pilsētiņu. Domās liekas, ka te dzīvo tas onkulītis, kas lieldienās ar dekoratīvām olām ābeli pušķo. Jānis protams smejas, ka mēs te līdz lieldienām nesēdēsim un pušķotas ābeles negaidīsim gan.  Bet atbraucot mājās, ieguglējotes gūstu apstiprinājumu.. šī ir tā pati pilsētiņa, ko lieldienu laikā pārpludina tūristi.


- bilde no vikipēdijas-

Tā nu mēs lēnā solī pastaigājamis. Izbrīna, ka šai nelielajā pilsētiņā ir tik daudz auto veikalu. Nu uz vienas ielas laikam 5 ja ne vairāk... Izstaigājam veikalu, un nolemjam doties atpakaļ uz mājas pusi, jo sāk parādīties melni mākoņi. Nevar saprast vai tie aizķersies un paliks šai puskalnam, vai aizies garām. Noskatamies uz baznīcas pusi, bet dodamies atpakaļ.. Nosmejam, ka nākošreiz...


-mājup no bodes-

Atpakaļ ceļā ejam cauri turku apdzīvotam rajonam... Apstādījumi ar nebij ravēti, ielas ne pārāk tīras.. un pēc visa secinam, ka te ir turku nomalīte... Es te labprāt pieteiktos darbā ravēt.. bet nu kas mani te ņems.. Jānis smejas, ka viņam citi plāni uz dzīvi vācijā :))) tā nu iedami smejamies un jokojam, ka būtu jauki dzīvot vācijā.. bet nu laikam jau ne šai dzīvē.. ja nu vienīgi meitas, un mēs varētu braukt ciemos :))


- iela-

Ielu nosaukumiem ir klāt plāksnītes..izziņai, kas tad tas Meyers tāds ir bijis...
 

- tādu bija daudz :)) -

robežzīme.. nu vismaz mēs tā domājām...
Pārnācām mājās, bet no lietus tā i ne miņas. Būtu vel pastaigājušies, bet nu nekas. Smejos, ka jākāpj kalnā, jo esam pašā kalna pakājē. Bet tik pat ātri saprotu, ka nav jēgas.. neko neredzēsim, jo ir mežs.. baudīsim ainavu tādu kā ir.. un tā ir pasakaina. Es sāku protestēt, ka man būs bail gulēt, ka tik tā mašīna nesāk ripot no kalna.. nu i kas ka tukša :))))  Jānis paliek zem riteņiem tos klamburus un es jau jūtos labāk.. vēl kaut kam kaut kur izlaida gaisu.. nu palika vel mazdrusciņ labāk.. bet nu sajūta vienalga dīvaina. Liekas ka no rīta pamodīšos pie priekšējā stikla :)))


- liekas tik tālu un maziņa, bet tā nav-

Pavakariņojuši un nokrāmējuši pa vietām pirkumus, lienam gulēt.
Rīt jauna diena, jauni darbi...



šoreiz tas viss, bet!!!!!!

-turpinājums sekos...

ps. priecāšos par komentāriem  ;)
Sandra

Līdzbraucējas piezīmes- I daļa

Sveicināti...

Mani sauc Sandra... esmu Jāņa laulātā sieva (arī tā, kura sakūdīja Jāni uz šī bloga rakstīšanu)
Man ir uzticēta bloga parolīte un nu es šeitan centīšos apkopot savas, kā līdzbraucējas, piezīmes. Īsāk sakot uz pāris dienām te pasaimniekošu :))
Tā kā braucot man nekas netraucē fočēt, arī dažas bildes būs.. arī pa kādam video...

Parasti atgriežoties visi uzdod vienus un tos pašus jautājumus, no tēmas- vai tu vispār tur kaut ko redzēji?  Skatieni ir līdzjūtīgi ar domu, ak nabadzīte.. nokratījusies nedēļu līdzi mašīnā... nogarlaikojusies utt...  Jānis jau kaut kad te pa laikam raksta to drūmo statistiku, ka gadā mājās pavada aptuveni 80-85 dienas.. jā.. man jau liekas ka traki maz... Dažreiz aizdomājos, hmm... kas tad ir tā ģimenes dzīve, kas ir vīrs utt.. domāju, ko tie vīrieši  mājās pa vakariem dara :))) nu tad tā mani mīļie un pārējie :)) Tad nu tagad es pirmkārt varu atbildēt- tas bij kopā pavadīts laiks.. vēl 9 dienas (šoreiz) kopā ar vīru. Plāpājām, skatījāmies kopā filmu, staigājām pa mazajām pilsētiņām, veikaliem.. Bijām kopā....

Bet nu tuvāk pie tēmas...

Sākums, šim konkrētajam ceļojumam, bij tāds, ka iekš draugiem el-vē izlasīju teikumu- Gribu šovasar aizbraukt ceļojumā. Man tāda tradīcija - katru vasaru gribēt aizbraukt ceļojumā.  Es pasmeju, ka ar mani tieši tāpat.. tik vien ir, kā gribu,plānoju, bet nekur neaizbraucu... Luīze uzreiz saka- mammu, brauc tu tētim līdzi uz Beļģiju... tā nu arī piekritu, bet ar nosacījumu.



Mana pase ir tā zilā :))) jā, jā.. vel derīga daudzus gadus..

   Mans nosacījums bija, ka līdzi braukšu tikai tad, ja mēs nokārtosim EVAK jeb Eiropas veselības apdrošināšanas kartes, ka tās nokārtosim visi. Kas tas ir?- īsumā- karte nodrošina pirmo medicīnisko palīdzību jebkurā eiropas savienības valstī uz tādiem pašiem nosacījumiem, kā konkrētās valsts iedzīvotājiem. Par to var sīkāk izlasīt šeit.
Manā skatījumā par tādas esamību un nepieciešamību būtu bijis firmai jāinformē un jānodrošina, bet nu kur nu...    par skumjo varētu ļoti daudz uzrakstīt, bet laikam nav ni jēgas, ni vēlmes, ni vajadzības...

Tā kā mana prasība ir  neapstrīdama un pat ne apspriežama, visi piekrīt un mēs tās pāris minūšu laikā visi kartes saņemam. Proces ļooti ātrs un vienkārš- uzraksta uz vietas iesniegumu, un uzreiz izsniedz karti. Nu visa ģimene esam ar šīm kartēm... Tikai jāpiebilst, ka šīs kartes izsniedz tikai Rīgā. Ir iespēja tās saņemt arī ar pasta satrpniecību, bet tas ir laiks.. kura mūsu gadījumā nebija.

Un tā reiss sakuma plānos- Lubāna (uzkrauti dēļi) ---> Valdeka -Vācijā ( izkraujam dēļus) - Zele Beļģijā (uzkraujam ruļļus)- Rīga (izkraujam ruļļus)

Tā izskatās kartē mūsu maršuts.. no punkta A uz punktu B utt.....(sākumā mēs nemaz nezinājām, kur mūs ceļš vedīs)

Ceļojums jeb līdzbraukšana nav viegls pasāciens, jo nav ne liela komforta, ne viesnīcu, ne lielpilsētu, muzeju, baznīcu un citu tūristu iecienīto vietu un lietu apskate.  Nebūs visu zinošs gids kā tūrisma braucienā utt.. bet nu vai man to šoreiz vajag?? tak nē.. es nebraucu pirmo reizi, tāpēc jau zinu, uz ko parakstos :)) Man svarīga ir tā kopā būšana, citas valsts apskata no tālbraucēju skatu punkta... Man patīk tālbraucēju sadzīve, ikdiena... un to arī baudīšu...

1.diena-13.jūlijs- piektdiena



-piepīpējam-

 Bieža parādība ir pēkšņa plānu maiņa un tu nezini vispār uz kurieni ceļš tevi vedīs... Šoreiz zināma ir tikai atpakaļ krava - "Armatam" ruļļi no Beļģijas. Tā arī šoreiz, pēkšņi plāni mainas, kravas no Rīgas nav. Būs vien jāved uz Vāciju Lubānas dēļi.  Bet nu vispirms no Iecavas jānogādā minerālmēsli uz Barkavu, nebrauks tak no Rīgas uz Madonu tukšā. Piebilde no šefa- pasteidzies.. vēl šodien jāuzkrauj dēļi Lubānā, bet pulkstens rāda jau 11.00. Hei-hei... bet mēs esam Rīgā ar abām mašīnām. Arī ar veiglo.. Nu neko, laižam uz stāvvietu pēc smagā. Nolemjam, ka es uz Madonu atbraukšu ar vieglo, mašīnu atstāsim Madonā. Bet fūrei savi plāni uz personisko dzīvi :)) akumulatori ir klusi.. mašīna, to iespaidā, tieši tāpat- klusē. Nu ko- mēgināts nav zaudēts..mēginam un izdodas- ar šarāniņu var "piepīpēt" smago.

Es braucu mājās .. pa ceļam izdomāju, ka mājās vēl varu paspēt izcept keksu, izmazgāt kādu drēbes gabalu. Bet tavu "veiksmi" atbraucot secinu- nav elektrības.... izdomāju, ka bez elektrības es varu uztaisīt prjaņiku-banānu kūku, un man pat izrādas ka visas nepieciešamās trīs sastāvdaļas man ir- prjaņiki, banāni un parasts krējums. Recepti šai kūkai, jeb kārtojumam var atrast manā blogā- mmmm.. ļoooti garšīga sanāk.. iesaku izmēģināt ;) Elektrība parādas pēc pāris stundām, un es visu ieplānoto mājās paspēju izdarīt.
Jānis pa to laiku jau ir reisa karvu nr.1 izkrāvis un uzkrāvis dēļus uz Vāciju.



-Madonā-

 No Madonas sākam ceļu plkst 00.00
Vēl jau mani miegs nevajā, plikšķinu acis un vēroju naksnīgās pilsētas vel iekš mūszemes. Braucam cauri Līvāniem, nav nevienas laternas. Ir piektdienas nakts, un jaunatne tusē, bet pilsēta tumsā. Tieši tas netraucē jauniešiem nokārtot savas dabiskās vajadzības pie pilsētas Domes zauļumu dobēs. Skumji bet fakts...

Ilgi vairs nevaru acis noturēt vaļā..  tās kā sarunājušas viena ar otru  krīt ciet un basta... Mokos un ik pa laikam uzdodu jautājumu- cik?? cik tālu vēl līdz plānotajai guļvietai...  Nezinu kā Jānis māk cīnīties ar miegu, bet man tas neizdodas ni pa kam :(  Protams ka es ļoooti centos negulēt, bet...

6.15 mēs esam Kauņā nobraukti 505km. Un nu varam iet gulēt.. protams ka es tak nesēdēšu un kājas nešūpošu, lienu gultiņā gulēt.

2.diena-14.jūlijs- sestdiena

 nu re.. te pat dienas mainas mazliet savādāk :)) Diena beidzas tad kad iet gulēt, un sākas kad pamostas.. Jā, Jānim dažreiz mēdz būt, ka vēl svētdienā ir piektdiena :( tas ir, ja ir gājis robežu...

Mostamies ap vienpatsmitiem, es secinu, ka tas madracis jau ir pa 5 gadiem galīgi izgulēts un mazliet sāp mugura. Jānim ir tā laime :)) gulēt uz augšējā spaļņika :)) (tā sauc tās ģuļvietas paši šoferīši).
Pamamodušies dodamies uz WC, ne pārāk tīrs, bet bezmaksas. Lai cik tas muļķīgi neskanētu, bet toletes ir ļoti svarīgas iestādes. Laukums arī ir ok.. Protams, ka Jānis jau stājas un guļ pārsvarā zināmās un pārbaudītās vietās, jebšu pareizāk teikt- drošās vietās.



-brokastu salāti-

 Piekārtojam kabīni, taisam brokastis- šorīt mums ir salāti no tomātiem, gurķiem un siera. Sadzīve ir tāda kā ne mājās... tāpēc par 'bļodu salātiem kalpo katliņš. Jānis tā kā mazuliet saskuma, ka maisot salātus ar karoti esot sašvīkājusi viņa katliņu - nu piedod lūdzu ;)
 Pie kafijas mums ir ļooti garšīgā prjaņiku- banānu kūka... nu nevaru es beigt viņu slavēt :))) nu ko tu garšīgam padarīsi.  Tā ir arī ļooti sātīga, daudz neieēdīsi.
 Pēc brokastošanas atpūšamies.... pat paguļam. Jo Jānim saplānots laiks kad un kā labāk braukt. Nedrīkst laiku pārstrādāt, viņam tur savi rēķini, lai sanāktu diennakšu skaits pareizais utt.. nu es tā īsti tur neizpratu to sistēmu, bet tā kā man pajautāja, kā labāk, uz riska robežas, vai lai ir pilnas stundas kā paloženo, es teicu, braucam kā toč būs pareizi.. un tā mums sanāca, ka pēc čipa diennakts mainas tikai 3 naktī. ( oi.. murgaini te rakstu, bet nu.. piedodiet :))))) )



mazuliet var pamanīt uzlīmi-zaļo lapu

 Plkst.15.45 padzēruši kafiju braucam tālāk. Nu varam vērot Lietuvas plašumus un pļāpāties par dzīvi. Un man ir savs personiskais gids, kas pastāsta kaut ko interesantu :)) Piemēram, es nezināju, ka Lietuvā jaunajiem šoferīšiem uz mašīnas ir uzlīme- zaļa lapa. Bilde ne pārāk, jo nav jau man  trīsdimensiju iespēju :))) un Jānis man nejautājis izdomāja šamo apdzīt :)) tieši tad kad gribu fočēt :))
















Vismaz šis ceļš ir ļoti ok.. bet Lietuvā vispār ceļi ir labāki kā pie mums..  Arā 22 grādi, bet mums kabīnē 19. Tā Jānim esot noregulēts, tā esot viņam labākā kabīnes temperatūra :19. Nu labi... lai tā būtu.. Brīžiem es lūdzu gan, lai piemet 2 grādus klāt :))  Lietuvā ir pilsētiņa ar ļooti jauku nosaukumu kas man ļooti patīk- Marijampole. Tas manuprāt ir tik skanīgs.. gribētos šo pilsētu apskatīt tuvāk, laikam jāieplāno turp aizbraukt :)))) 

-Lietuvas plašumi, ceļi-

Tieši 17.00 šķērsojam polijas robežu. Man telefons jautā- vai es lietoju vasaras laiku?- es nospiežu- jā.. Vēlāk tas man jauc galvu, jo visi citi pulksteņi ir pēc latvijas laika, vienīgi es ar savu telefonu dzīvojos pa savam :)) Pie Augustovas izveidojies "korķis". Kāds lietuvietis salūzis pašā centrā vienā no apļiem, nevarot apbraukt, mēģinās viņu vilkt nost.


-autobusa pietura Augustovā-



Vēroju apkārti. Pamanu, ka autobusu pieturās ir elektroniskie autobusu saraksti. Un tad mans personistiskais gids pastāsta, ka tur parādas laiks, pēc cik minūtēm reāli piebrauks autobuss. Autobusi ir aprīkoti ar GPS uzpariktēm, kas šos kontrolē no satelīta un visus datus aprēķina un uzmet uz tablo.  Atkal bilde švaka :( jo mēs lēnām kustējāmies uz priekšu. Un es galīgi nemāku apieties ar Luīzes fotoaparātu ;( ļooti nožēloju, ka nepaņēmu savējo.

Sāk mazuliet līņāt lietus.  Mēs ripojam tālāk... 20.03 esam Belostokā. Nu šī ir, kā smejas, šai pus Polijai tālbraucēju meka. Laukums ir liels, plašs.. Ir brīvais internets, WC ir bezmaksas (tīras, kārtīgas), ir dušas (tās gan par maksu).  Protams, ka ir benzīntanks un veikaliņš, kā arī ēstūzis.  Tā kā Polijā arvien uzlabo ceļus, tad nu šeit var iegriezties vairs tikai braucot turp.. atpakaļ ceļā nesanāk, jo nu jau ir starpjoslu barjera.

Mazliet iepauzējuši, dodamies tālāk. Līst lietus.. pamale mums pa kreisi sāk palikt draudīgi melna.. pat ne tumša, bet melna... bet pa labi- pasakaini skaists saulriets. Jūtamies kā kādā sireālā filmā.. pa kreisi gāž lietus, pa labi dieviška saule... es atkal skumstu pēc sava fotoaparāta, jo bildes man ar šo nu nekādi neizdodas.. un nemaz nevaru tā nobildēt reizē pa labi un pa kreisi... nolemju baudīt, baudīt un priecāties par skaisto saulrietu. Tādu var baudīt tikai lielos plašumos, un Polijā tādi ir. Drīz vien arī virs mums ir melnie mākoņi un pa kabīni sitas lietus, tāds skaļs, draudīgs arī vējš nav no mazajiem. Braucam pa tumsu un vērojam sauli...


-mazuliet var nojaust ainavu aiz loga-

 Vēlāk no mājiniekiem uzzinam, ka ši vētra Polijā atkal bijusi postoša, pat ar bojāgājušajiem.... Nez kāpēc kā es braucu līdzi, tā notiek visādas dabas stihijas....Vai nu arī viņas ir pārāk bieži. Pirms 2 gadiem braucot līdzi paši iekļuvām lielā vētrā. Mūs toreiz Dieviņš pasargāja, bet pāris metrus priekšā braucošo latvijas fūri gan ne. Bijām iekļuvuši pašā epicentrā. Tikām filmēti kā laimīgie, kurus neskāra. Toreiz iztika bez cilvēku upuriem. Liels koks bij uzgāzies tieši virsū vieglajai mašīnai, abi vecīši tika arā izvilkti no mašīnas sveiki un veseli, onkulītim laikam no stikla bij kāda skramba...  Tai puskilometrā bij vairākas sasistas mašīnas, bet cilvēki laimīgi... Labi, nekavēšos atmiņās.. braucam tak tālāk :)))

23.40 pietura mums ir Čehanovā. Ai kāds smieklīgs nosaukums.. nu gandrīz kā -ap'čī :))) Šeit nu mēs pāris stundiņas nogulēsim. Laiks ir jāizmanto un kaut kā jāiegroza lai turpmāk mazāk jābrauc pa naktīm. Es secinu, ka man nav ni spēka ne vēlmes piefiksēt nobrauktos km.. tāpēc uz šiem cipariem vairs neiespringstu. gan galā sarēķināsim :)))

šoreiz tas viss, bet!!!!!!

-turpinājums sekos...

ps. priecāšos par komentāriem  ;)

Sandra

-no kādas dienasgrāmatas-

Šoreiz šis būs pārkopēts ieraksts no Alises dienasgrāmatas iekš draugiem.lv. Kas ir Alise un kāpēc tā??? :)))
Alise ir mana brāļa meita..... un brālis- Tālis, nu jau gadu arī ir ieskaitīts tālbraucēju rindās. 


Brāļu auto- pat mašīnas izsaka kura ir kuram...



Vasarā bieži reisos līdzi ir līdzbraucēji, tad nu šoreiz sākam tēmu- līdzbraucēju piezīmes.

1.diena on the road

Tātad esmu iesākusi šīs vasaras pēdējo tripu, lai gan ceru,ka kāds vēl uzaicinās uz kādu mazu ceļojumu
Sākām šorīt diez gan laicīgi- 3:30 izbraucām no mājām. Sēdāmies neērtajā autobusā un tad uz Rīgu. Iekāpu Dafiņā un jutos kā mājās Jā, man šitas noteikti patiks
No Rīgas izbraucam pēc 9iem. Pēdējās iepirkšanās iekš Lv un braucam uz Skaistkalni. Skaistas atmiņas. Heh Pamatskola;D
Lietuva,Lietuva,Lietuva.. Ko lai saka par Lietuvu? Te daudz,daudz strādā! Visur kombaini, pa ceļu velkas traktori ar piekabēm,kas reāli tracina. Hāā,un esmu pat ievērojusi,kuru traktoru marku te ir visvairāk
Jūtos tā kā būtu iekš spēles "Daļņiboišķiki". Klasika, kā sacīt jāsaka. Tie renīši un mersīši vienkārši liek man pasmaidīt!
Un varu tikai pateikt, ka lietuvieši ir baigie malači! Lauki apstrādāti un ļoti liels prieks skatīties, ka fermu tik daudz un viss rit vienkārši ideāli!
Meklējam kravu iekš LT (vārda "meklējam" vistiešākajā nozīmē). Kupiškos dzīvo interesanti lietuvieši. Gribētos pat lamāties, bet jaukas meitenes tā nedara;D zirga galvas tādi!!!
Tātad, atrodam adresi un atklājas,ka mums jāved pelavas. Vūūhūū,tētis nopriecājas,ka būs viegla krava. Uzkraujamies(meistarīgi nogulēju, jo iekraušanas spečuki superīgi iešūpoja mašīnu-->jutos kā mazs bērns ) un neviens tā īsti nezina,kur mums jāved tā krava. Nu kāda iespēja?! Nopietni?! Atkal gribu lamāties Zirga galvas (starpcitu, te arī ir daudz zirgu)
Dabūjam adresi uz laižam uz Kauņu. Meistarīgi iekļūstam sastrēgumā un tikpat meistarīgi tiekam laukā. Ak,tētucītis

Braucam un braucam. Sāk tirpt dibens. Maniem kauliem tas ir liels pārbaudījums

Tiekam pie poļu robežas. Sāk gribēties ēst. āāā,un arī manam kuņģim tas ir ļoooti liels pārbaudījums. Dažs labs jau sasmejas,ka es notievēšot,bet nekā nebija! Neceriet
Eju ēst, dušoties un laicīgi gulēt, jo ceram izbraukt diez gan agri, jo poļiem rīt ir ierobežojums. Visu dienu nāksies nīkt:/ aijjāh
Un te valda diskriminācija! Sieviešu tualetes ciet! Nu kā tā var?!
Liels + šai vietai- wifi! Vūūhūū! Čatošana
Tātad,mana pirmā diena tālbraucējos nav nekas īpašs--> tirpstošs dibens, miega bads un kurkstošs vēders, bet ,domājams, miegs būs ideāls..

Sīīī jāāā!
Un liekas,ka šis pasākums ievilksies!
Būūūūūčāāāās!

2.diena on the road

 Sākam atkal agri, jo poļiem 9:00 (pēc mūsu laika) sākas aizliegums. Tētis tik nosaka,ka viņam vienalga vai “Tā tur” ceļās vai krīt. Nu labi, joks, protams, bet jēgu neredzu tam,kāpēc gan fūres nevarētu turpināt savas ierastās gaitas un vienkārši braukt tām paredzētajos virziens. Who knows, who knows. Dīvaina tauta, dīvaina (šoreiz nelamāšos, jo vēl nevaru izgudrot trāpīgu vārdu).
No stajankas izbraucam 4:30 (Domāju modināt visus draudziņus iekš Lv, bet izlemju,ka labāk nē..Tad jau Lv man nebūs dzīves;D).
Brauksim 2as fūres reizē. Uh! Beidzot kāds savējais Jāpaspēj līdz 9iem tikt Makow Maz. Heh, interesanti viņiem tie pilsētu nosaukumi;D
Veiksmīgi aizmiegu(atkal!!!) un vēl veiksmīgāk pieceļos 7os.Miegaina atbalstu tēti. Esmu laba atalstītāja, vai ne?! Miegs ātri pazūd, dzirdot aizdomīgu blīkšķi. Aizdomas apstiprinās-esam palikuši bez vienas no piekabes 4ām riepām. Turpinām savas gaitas krietni lēnāk. Arī trakā GPS tante vairs nekliedz:”Jūs pārsniedzāt ātruma ierobežojumu!!” Sviests.
Pirms 9iem sasniedzam savu šīs dienas mērķi. Visur reklāmas. Visas māju sētas sakarinātas. Reklamizētāji tādi(šoreiz tas nav jaukā nozīmē)!! Uz ceļiem vairs nemana praktiski nevienu fūri, tikai pēdējās meklē kādu vietu,kur piestāt aizpildītajos benzīntankos; arī mēs. Esam atraduši brīvu vietu. Rācijā dzird savējos, kuri lamājas par to,ka nekur tā īsti nevar novietoties un,jā, dzird arī interesantus izteicienus par poļiem(tik tiešām neatkārtošu. Vot tas bija ellīgi drausmīgi!!).
Visa diena brīva,un šeit nav wifi:/ehh.:/ Vismaz būs veikali!
Prieks noplok diez gan ātri- Polijā visā valstī brīvdiena. Nu kāpēc?!:/tātad-veikali arī ciet. Še tev, mirtante!
Iztīru fūres kabīni, uztaisu pusdienas, klausos patīkamo latviešu muldēšanu rācijā un pēc tam nododos patīkamajam-lieku lietā savas spējas sacerējumos. Un tā top vēl un vēl! Eh;D Mož piepildīsies tas teiktais par to albumu pašās beigās//no Artūra mutes Dieva austiņā;D
Mazliet pasmaidu par poļu valodu. No tās saprotu šitik daudz-> „kšbšjrskkilmetrikšbšpczšrw”. Patīk poļu valoda, patiesi patīk
Pulkstens 21:00(pēc mūsu laika) un nu dodamies čučā, jo rītdien jau 2:00 dodamies ceļā. Otrs šoferītis jau 23:00,kad beidzas Polijas liegums. Rīt jātiek diez gan tālu,jāsavāc krava un tas nozīmē,ka tur, rūpnīcas zonā,arī paliekam pa nakti. Paldies Dievam,ka šodien tiku cilvēcīgu apstākļu wc. Vūhū,mī ir happy!
Tētucītis garantē,ka šitas ceļojums ievilksies. Tātad,visi plāni atkal atliekas uz dažām dieniņām, bet es tikšu ar visu galā, lai viss tiek izbeigts. Vasaras beigas es jau nāku. Nāku diez gan raiti un skaļi. un kojas- labākie nāk!

3.diena on the road

 Plāni mainījušies un pieceļamies 00:30 un izbraucam 1:00. Es pat neesmu gājusi gulēt. Nu neko-pa autobāni diez gan garš ceļa posms,ko braukt, labi izgulējos tur
Tēvs tik skumji nosaka, ko es būšot no Polijas redzējusi,ja visu laiku guļot?
Laikam būs jāsakauj savs miedzītis un jābūt labai vērotājai;D
 Kā atklājas, tētītis māk apbraukt ķieģeli arī pa trotuāru un tā nu veiksmīgi nonākam šodienas izkraušanās vietā. Lietuvas pelavas tiek nogādātās Grudzinskā. We didi it! Vūhū,ballīte! Vakardienas Žubris un Wojak būs jāliek lietā vēlāk vakarā,kad ēdīsim vakariņas
Tālāk tukšiniekā dodamies uz Wronkiem, kur uz Rīgu būs jāved ledusskapji. Gara rinda un baigi ceram,ka līdz 4iem tiksim uzkrauti,lai rīt no rīta,saulei austot, varētu doties uz māju pusi. Tētis ir izgudrojis maršrutu,tad nu jāskatās kā būs,bet tagad-vienīgais un galevanais,ko gribas-iet iekarot Wronkus tobiš iekarot veikalus;D
 Mūsu krava nav kustējusies itnemaz uz priekšu. Birojā jau teicās,ka kraus vismaz līdz 24:00. Nu tik tiešām ceram,jo ar tētucīti jau saprotam,ka savādāk nebūs labi.
Labi,ka mums blakus ir lielveikals. Pat tēvs ar mani ir gatavs bikucīt pastaigāt.
 Haha,izgāzos savās krievu valodas zināšananās. Pierādījās tas,ka Rēzeknē es ne s*da neesmu iemācījusies. Mzaliet pasarkstu,bet tad saprotu,ka tas vīrietis ir dzīvojis Latvijā. Tad nu sāku stāstīt,ka es esmu no Madonas, uz ko viņš atbild,ka ir dzīvojis Liepājā,bet nu dzīvo Kazahstānā. Neko jau gabaliņš--> Polija-Kazahstāna, savi 6000km(turp un atpakaļ 12 000) laikam ir. Ui,ui,ui
Vieslielākais prieks,ka esmu iemācījusies tālbraucēju leksiku. It īpaši to, kad kaut kas nav īsti kārtībā daudzus vārdiņus jau es zināju, bet nu zinu kriiiiietni vairāk. Abi ar tētuci sasmaidāmies. Varbūt man kā Sniedzei jāturpina ģimenes tradīcija un jākļūst par tālbraucēju? Nu vismaz kādam no šitā Sniedžu gala kaut kam to vajadzētu turpināt Tad es tētim varētu būt kā maiņas šoferis (paldies idejas autoram, jo man tik tiešām šī ideja patīk!).
Āāā,un nekad nebiju domājusi,ka ir tik daudz smukulīšu pie fūres stūres;D eh,eh. Man jau patīk. Varbūt pamest skolu un braukāt tētucim visu laiku līdz? Mož atradīšu kādu poļu fūrinieku sev par draudziņu//tagad iederētos teiciens „Kad sapņo, aizver acis” Atkal sasmaidos.
Man liekas,ka esmu izgulējusi visa gada normu. Vismaz pagājušo 3 nedēļu normu jau nu tiešām,jo naktīs tika gulēts par maz (paldies par to vienam cilvēkam;tradīcijas lauzt nākamās 3ned. nevarēs;D
 Tātad,šodien netiekam pie kravas. Kārtīgi paēdam,izejam dušas, uzliekam skatīties Šurika piedzīvojumus. Skatīsies,kas rītdien būs ar kravu. Ja jau vēl rīt nebūs,tad.. Tiekamies nākamnedēļas vidū. Damn it!
Pēdējās sms, sakārtoti rītdienas plāni. Ar labu nakti.

4.diena on the road

7:00 no rīta mūsu saldo miegu pārtrauc skaļš sitiens pie durvīm. Jabrauc krauties. Vūūhūū!
Tiekam pie 5.vārtiem un nu varam paēst arī kārtīgas brokastis
 Uzkrauti tiekam diez gan ātri, bet papīru gaidīšana Nu vājprāts!
Pa to laiku man uz nerviem sāk krist blakus fūres šoferīša līdzbraucējs. Apmēram 15 nu labākajā gadījumā 16 gadus vecs mulatiņš,kurš visu laiku neliek mieru-izrādās, staigā ap mūsu fūri, skatās virsū utt. Nu vai tiešām izskatos TIK maza? (neatbildēt,lūdzu-zinu pati ) Pats stulbākais,ka sāk klauvēties pie mūsu fūres. PALDIES DIEVAM,ka ir tētucītis, kurš izlien no fūres un liek mazajm biku sabaidīties. Nu cik var?! Esmu pakļauta kabīnes režīmam-nekur neeju, lai viņš man nepiesietos. Atkal lūdzu, lai dokumenti būtu ātrāk, jo šausmīgi vajag wc;D Blakus fūres šoferītis tik paskatās ar līdzjūtīgu skatienu un nosmaida. Cik noprotu, tas ir viņa jaunākais brālis. Damn it, pats šoferītis gan ir.. labs šoferītis ;D
Vispār interesanti man kā meitenei braukāt līdzi. Tādu uzmanību no vīriešu puses Tētis gan nav laimīgs. Visur man staigā līdzi un uzmana. Miesassargs Ak,cik labi,ka viņš man ir toties viņš gan jau domā: „Lūdzu,lūdzu, kaut šis murgs ātrāk beigtos!”
Esmu samācījsies dažus poļu vārdus, piemēram: čikai (gaidiet); dobro (labi), kurva ( šito es paprasīju īpaši, jo gribēju salamāt to mazo mulatiņu ); stopki(trepes); sprzedam(pārdot) un bija vēl,kurus veiksmīgi esmu piemirsusi
Un vēl pašās beigās izrādās, ka sms cena ir 8sant., īīīdeāli! Telefona rēķins būs mīīīīlzīīīgs! Damn it! Nu neko, rakstiet man monologus, pēc tam atbildēšu sanumurētos teikumos;D
Pēc 12iem tiekam laukā no Wronkiem. It kā labi, it kā nē. Tētis var braukt tikai 4,5h,tad jātaisa 45min. Pārtraukums. Tas jau nebūtu nekas, bet tie poļi!!!!! Atkal liegums! No 19:00 (pēc mūsu laika) fūres atkal nevar kustēties. Bļin! Tātad,atkal negulēta nakts. Naktī sāksim un tā līdz 9:00 rītā,kad viņiem ATKAL(!!!) ir liegums. Idiotisms. Sāku lamāties, šoreiz pa latviski. Kukurūz-pāķi tādi! Nu cik var?!
 18:58 un mēs dusmīgi nostājamies kaut kādā benzīntankā 30km pirms Drobinas, no Torunas puses braucot. Nu jau vairs te nav man tik tīkamās pienācīgās wc un dušas, bet nekas, to visu izglābj Žubris un cepti kartupelīši. Ņamm!
 Uzliekam Magņetafonšķiku(tētis pārsmējies;D ).. Ar labu nakti! Ceram rīt tikt ārā no Polijas..

5.diena on the road

8:04 nostājamies Grajevā. Tētim jātaisa paliela pauze un vēl tas aizliegums.. pusotra stunda tik līdz robežai un mēs būtu tikuši laukā no poļiem. Kas ta tur no Lietuvas līdz Latvijai?! Viens spļāviens! //es jau tagad runāju kā īsta pazinēja
Visa diena tikai un vienīgi pa Grajevu. Veikali,veikali,veikali.. uh;D Varbūt beidzot arī uztaisīšu kādu foto, jo tā kā vajadzētu tētīti gan likšu dienas guļā,lai jau šim vieglāk mājupceļā, jo sanāks pabraukt pa naksniņu, lai jau rīt būtu mājās, nu ne jau mājās, bet Rīgā, ja nekas nemainīsies..
 Iespaidi par šo braucienu?! Vienkārši SUPER! Jau vien tādēļ, ka ar tēti,šķiet, nebiju pavadījusi tik ilgu laiku divatā ļoti sen, ja ne pat nekad līdz šim. Ir, ir viņš man pats mīļākais vīrietis uz Zemes!
 Polija. Jā,nu ko lai saka, malacīši, jo visur rūpnīcas, visi strādā,miestiņi apkopti, cilvēki izskatās laimīgi. Ir daudz,daudz ko mācīties Latvijai.. skumji,bet tā nu tas ir.
Polijas Rietumi.. eh,atgādināji mazlietiņ,mazlietiņ Austriju, braucienu uz Šveici.. eh,atkal atmiņas, damn it!
 Brauciena laikā manīju,ka visvairāk Polijā ir: 1.)Fordi ; 2.)Seat/Fiat; 3.)Tautas mašīna(VW); 4.)audi (A6, dažbrīd pavīd arī kāds 80.) un tad 5.)BMW(3. un 5. sērijas).
 Vispār šis brauciens man nāca par labu:
*Sapratu,ka ir jāpavada vairāk laika ar saviem mīļajiem un nav tas jāvelta tiem,kas pēc tam to visu labo aizmirst..
*Vēl sapratu,ka mums vaļā ir visas durvis, ja vien paši to vēlamies! Visa pasaule ir pie mūsu kājām. Uz priekšu, draugi!
*Sapratu, kuru cilvēku man patiešām,patiešām pietrūkst. Dažas dieniņas tikai prom,bet..jā,pietrūkst
*Un vēl- lai šī vasara ātrāk beigtos! Negribu vairs ne kripatas no šīs vasaras, kas itnemaz nelutināja un atklāti varu paziņot- bija pati sliktākā vasara,kāda man jebkad ir bijusi! Paldies! Gribu savus koju draudziņus satikt. Zinu,ka pēc mēneša vairs tā nedomāšu, jo viens otram jau būsim noriebušies,bet pašlaik- Velns lai parauj, gribu kojas, riktīgi garšīgi ceptos kartupelīšus un brūveri(daudz brūvera)!
 Biku garš man tas apraksts sanāca,bet īsāk nevarēja. Jau tā mēģināju ietilpt dažos teikumos,jo ir tik daudz iespaidu! :))Ja kāds gribēs zināt visu sīki,sīki, tiekamies personīgi!(: Esmu labā, drīzāk jau superīgā garastāvoklī un gribu vēl!

Lai jums saule, draudziņi un draugi!

P.S. Pēdējo dienu piebeidzu te, uz PL-LT robežas.
P.S.S. Evija, Lomžas medus alus tik tiešām ir varen garšīgs! Ņamma!

autors-Alise S.