Jau septītā diena reisā. Piecos no rīta „padjoms.” Astoņos pēc Maskavas mani Ostrovā gaidīs konvojs. Apmēram stundu vajag ceļam, tātad sešos pēc mūsu laika jāizbrauc.
Vispār jau es nekad īsti neesmu sapratis tāda konvoja jēgu. Ko viņš īsti sargā – kravu no kādiem iespējamiem uzbrucējiem, vai no paša šofera, lai tas kādam kaut ko nenotirgo. Lielākajā daļā gadījumu viņiem nav pat ieroča, viņi gandrīz visu ceļu noguļ, tad vēl viņi jāpabaro un jāizgulda.
Man šoreiz drusku vieglāk – līdz muitai tikšu vienā maiņā, jāgulda nebūs, vienu kafijas pauzi jau pārdzīvošu.
Šoreiz tāds samērā prātīgs čalis patrāpās, ir bijuši trakāki gadījumi. Brīžiem papļāpājam par dzīvi, brīžiem šis pasnauž, un pirmajā piegājienā tiekam līdz Kuņjai. Beidzot, pēc četrām stundām šis tiek pie smēķēšanas. Kamēr es vāru kafiju, mans apsargs jau nāk no veikala ar cepumiem. Nu re, visi jau nav tik melni, kā es te mālēju!
Vēl trīs stundas ceļā un esam Rževā, te man muita. Konvojs savu darbu ir izdarījis, var doties mājās. 14.30 esmu jau iebraucis muitā, skrienu nodot dokumentus, ceru, ka šodien pieņems. Muita vēl strādā, muitnieks, pieņemdams manus dokumentus, saka, ka mana deklarācija jau esot iesniegta, tā ka pastāv iespēja jau šodien aizbraukt.
Pēc trīs stundām varu domāt, kurā stenderē robu zāģēt, jo jāiet pēc papīriem. Ilgi domāju, bet nevaru atcerēties, vai kādreiz esmu tik ātri atmuitots! Un vēl man sanāk laiks tikt līdz manam iecienītajam „vulkānam” pirms Maskavas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru