Pirmdienas rītā startēju pēc sešiem, Lai uz kādiem deviņiem tiktu Jelgavā. Šonedēļ skolā brīvdienas, tā ka man ir arī līdzbraucējs – Luīze. Divatā jau jautrāk! Kraušos ārā DHL noliktavā uz apvedceļa, tepat arī atmuito, tikai jāgaida, nekrauj ārā, kamēr nav rīkojuma no muitas. Sanāk kādas divas stundas pastāvēt, kamēr , beidzot, ap pusdienu mūs liek pie rampas. Biju domājis, ka ar elektrotehniku jāapietas saudzīgāk, bet kā tie ledusskapji tika mētāti!... Nu ko – laipni lūgti uz veikaliem pirkt korejiešu LG ledusskapjus, kas ražoti Krievijā!
Tālāk mūsu ceļš ved uz Šauļiem Lietuvā, kur jāpaņem dalītā krava pa divām adresēm uz Dobeli un Rīgu. Pirmo kraujam Rīgas kravu, labi, ka ir iedots kontakttelefons, citādi jau būtu pagrūti atrast to noliktavu. Tas jau nekas, ka sazvanītais cilvēks gandrīz ne vārda nevar pateikt pa krieviski un klausulē var dzirdēt, kā viņš skraida meklēdams, kas ar mani parunās. Beidzot viņam izdodas tādu atrast un sarunājam, ka mani sagaidīs netālu no noliktavas. Tā arī notiek un mūs pa bedrainiem labirintiem ievelk pie noliktavas.
Atšķirībā no Latvijas, Lietuvā šis jau nav pirmais gadījums, kad nerunā krieviski. Rīgā gan nav īpašas atšķirības no Krievijas – gandrīz visur noliktavās un muitās ir jārunā krieviski, lai tevi kāds saprastu. Lai kāds vēl apgalvotu, ka krievi Latvijā tiek diskriminēti!
Tiekam pie astoņām paletēm ar televizoriem. Nosaukums tiem gan tāds jocīgs – Pronosonic. Laikam jau ķīnieši mēģina dabūt kaut ko līdzīgu Panasonicam. Tad ātri laižam uz otru adresi, jo diena jau iet uz vakarpusi un ir jau pusē pieci. Mums par laimi, te arī paspējam. Tiekam pie piecām paletēm ar gumijas segumu bērnu rotaļu laukumam, kas ražots no pārstrādātām automašīnu riepām. Tās mums uz Dobeli. Līdz turienei arī mums vēl pietiek laika tikt. Te vēl jāatrod vieta, kur pārlaist nakti. Benzīntanki te tādi maziņi, nav kur ielīst. Vispār jau pa visu Latviju laikam uz pirkstiem var saskaitīt tādas vietas, kur var normāli ar smago pauzi uztaisīt. Par to pie mums neviens tā īpaši nepiedomā, bet to gan kontrolē, kā darba laiku ievēro. Nostājam pie Tenax rūpnīcas, netālu no caurlaides, te vismaz visu nakti apsardze grozās. Varam ķerties pie vakara uzdzīves- vakariņu gatavošanas. Piedevām te vēl 3G internets, varēsim hokeju paskatīt. Nu jau vairs tā nav, bet kādu gadu atpakaļ, kad Luīze brauca līdzi, viņai jau no rīta bija galvenais jautājums – ko mēs šovakar ēdīsim un kur mēs šovakar gulēsim? Ir jau interesanta tāda kabīnes sadzīve un ēst gatavošana, tikai piebilde – mājas apstākļos nemēģiniet atkārtot, tik garšīgi nesanāks!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru