13.10.10

5.oktobris

Otrdiena. Piektā diena man šajā labprātīgajā cietumā aiz dzeloņdrāšu žoga. Atkal pa nakti sabraukusi iekšā kārtēja porcija mašīnu. Interesanti pavērot cilvēkus, kas staigā garām. Tie, kas tikko iebraukuši – priecīgi, ka tikuši iekšā, staigā ar mapēm padusē uz dokumentu nodošanu, tie, kas jau te dzīvo – ne visai priecīgām sejām pastaigājas pa laukumu, lasās bariņos, kaut ko papļāpā. Pēcpusdienā, kad sākas ārā braukšana, atkal tas pats – vieni ar dokumentiem rokās un apmierinātu seju teciņus dodas uz savu mašīnu., citi ar skaudību noraugās pakaļ un gaida savu kārtu.      
Beidzot arī manā ielā iespīd saulīte! Ap 13.00 man beidzot pazvana, ka pēc stundas jāiet pēc dokumentiem. Un tā – pēc 85-ām uz vietas nostāvētām stundām, 15.25 pēc vietējā laika es braucu ārā no muitas. Priekšā, apmēram, 800km līdz izkraušanai aiz Maskavas.

Virzos pa maģistrāli Sankt-Pēterbuga – Maskava. Satiksme te salīdzinoši liela. Cik es esmu braucis pa šo ceļu, vēl nav bijis tādas reizes, kad te nebūtu kāda avārija. „Amerikāņi” ar konteineriem te zemu lido dienu un nakti, jo Krievijā uz iekšējiem  pārvadājumiem nekāds darba režīms nav jāievēro. Parasti jau man nepatīk šādus kadrus ar citu nelaimi bildēt un publicēt, bet šoreiz tas skats nav tik briesmīgs, tāpēc atļaušos to izdarīt. Pēc astoņām darba stundām un nobrauktiem 544 km metu mieru pie Tveras, pulkstenis arī jau pusdivpadsmit – pietiek strādāt. Aizņemu pēdējo vietu „Lukoila” degvielas stacijas stāvvietā un varu doties pie miera ar labi padarīta darba apziņu.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru